ceturtdiena, oktobris 15

Piezīmes no Taizemes #2 [Koh Samui]

Mūsu Mjanmas piedzīvojumi ir galā - atgriežamies Taizemē ar plānu pavadīt pāris nedēļas, snorkelējot okeānā. Atgriešanās kultūršoks ir visai liels - ir veikali, kas izskatās pēc Narvesen nevis ēdiena humpalām, redzēti zīmoli, krietni mazāk dabas. Cilvēki vismaz lidostā vēl aizvien savādi - redzēju kā kāda kundze koķetē ar robežkontroles darbinieku un pēc tam, kad viņai pārbaudīta pase, viņa smejoties dodas prom, pa ceļam pieskaroties tam vīrietim. Kāds pieskaras lidostas robežkontrolei. Mans latvieša prāts vienkārši sašķīst drumstalās.

Ierodamies lidostai tuvumā esošā motelī, kura īpašnieks acīmredzami ir zāles cienītājs. Par to liecina gan pie sienas stāvošs Boba Marlija portrets, kaņepes lapas uz sienām, gan arī fakts, ka pārvaldnieks ir tādā stounā, ka nav īsti skaidrs, vai viņš saprot kā vispār strādā istabas atslēgas.
Iekārtojamies istabiņā un dodamies uz 7eleven nopirkt sev ēdienu nākamās dienas brokastīm, jo esam jau allegedly nobookojuši no tā paša superblazed džeka biļetes prāmim uz salu, kas ies vairākas stundas.
Atpakaļceļā iepazīstam Taizemes attieksmi pret suņu kontroli un tā nu kāds no šosejas malu sargājošiem suņiem nedaudz uzēd Lāsmas kāju. Normāls šoks. 2 suņi rej un lēkā, Lāsma skrien uz priekšu asiņojošām kājām, es īsti nezinādams ko citu darīt ieeju gorilla mode un bļaudams mēģinu sist tos suņus ar somu. Par laimi viņi izlemj, ka šī nav garšīgākā no lietām un mēs atkratamies. Asinis tek tīri norm, tāpēc es skrienu uz tuvumā redzamo benzīntanku dabūt kaut kādas salvetes lai kaut uz mirkli tur radītu kādu ilūziju par kontroli. Benzīntanks ir ciet, gaismas izslēgtas, taču pie viņa durvīm sēž džeks, kurš nodevies vakariņu baudīšanai, kad pie viņa pieskrien sapsihojies eiropietis un svešā valodā mēģina dabūt salvetes. Ar zīmju valodu mēs kaut kā nonākam pie kopsaucēja, virs viņa galvas iedegas spuldzīte, un viņš ieskrien benzīntankā, lai pēc mirkļa atgrieztos ar 2 tualetes papīra ruļļiem. Es mēģinu parādīt, ka tik daudz man nevajag, bet viņš uzstājīgi krata galvu un iespiež tos ruļļus man krūtīs. No ok, es viņus paķeru un skrienu atpakaļ. Tiekam līdz viesnīcai - nav tik slikti, ka jānomirst. Nav arī ideāli. Kājā ir 3 ilkņu brūces, divas no kurām izskatās nepatīkami dziļas. Lielākā problēma gan tā, ka suņi ēd sūdus, kas nozīmē, ka ar plākstera uzlikšanu droši vien nepietiks.
Dodos pie viesnīcas pārvaldnieka un izskaidroju situāciju. Viņam viss skaidrs - nekavējoties sauks policiju. Es stāvu un brīnos. Ko tu, bļeģ, rokudzelžus tiem suņiem uzliksi? Izsauc man taksi uz slimnīcu labāk. To arī izdara, un jau pēc pusstundas esam ceļā uz slimnīcu, kur 10min brauciens mums izmaksā 30eur =__=.
Kamēr Lāsma mēģina caur Google Translate komunicēt ar ārstiem, lai noskaidrotu kādas tieši antibiotikas viņi drīkst viņai dot, es pētu slimnīcu un atviegloti nopūšos redzot, ka uz sienas ir plakāts, kas skaidro, kā nomazgāt rokas. Lielākais mierinājums - mēs vismaz neesam Mjanmā, kur 20% iespēja, ka zāles pret suņa kodumu ir iekost viņam atpakaļ, un tad pakratīt brūces virzienā labi izkaltētu augu komplektu.
Tā nu dodamies atpakaļ un pārplānojam savu tālāko ceļu un braucam nevis uz salu ar wild snorkel vietām bez cilvēkiem, bet tādu normālu tūristu hotspotu, kur ir arī slimnīca, lai var apkopt brūces.

Dodamies Koh Samui - sala tādā standarta tūristu līmenī - pilns ar krieviem, kas mētājas pludmalē nesatraukdamies, ka ādas tonis kļuvis jau vairāk rozā kā sivēniem, visās malās stāv prostitūtas, kuras nepārtraukti aicina tevi uz "spešal masā" un sūta gaisa skūpstus. Brīžiem visai interesantas ainas - pie kāda no masāžas saloniem viena beibe tverko tā, ka šķiet tikko pa taisno pati no sava ass-crack 4 līnijas speeda iešņaukusi, un tagad mēģina to dibenu iekratīt kādā no garāmbraucošajām mašīnām, kamēr tur pat 2 metrus tālāk stāv cita, kas vienkārši pīpē un sejā redzams, ka gaismas ieslēgtas, bet mājā neviena vairs nav. Kāda no dāmām, man ejot garām, nobučoja savu plaukstu un ar to pieskārās manam elkonim. Kaut kā personiskās telpas pārkāpums, bet tomēr reizē arī pieklājīgi. Laikam man pret prostitūtām nedaudz citi standarti.
Kādu no vakariem kādi citi viesnīcas apmeklētājiem ir atveduši 2 dāmas arī uz savu viesnīcas numuriņu. Dāmām izklausījās gāja superfun - visu vakaru ļoti skaļi klausījās Taizemiešu popmūziku un, cik var spriest pēc rīta pārpalikumiem, iztrieca arī pieklājīgu apjomu Stolichnaya. Cerams, ka arī kungi dabūja ko baudāmu.
Puse salas iestrēgusi milzu rekonstrukcijas darbos, pārbūvēts šķiet tiek pilnīgi viss.
Pa pilsētu caurām dienām braukā pickup-truck, kura aizmugurē iebūvētās tumbas informē ka TIEŠI ŠĪ diena ir tā, kad Koh Samui labākie cīkstoņi mērīsies spēkiem ringā, katru dienu. Kad apnīk to klausīties, var aizbliezt līdz okeānam - tur gar piekrasti braukā motorlaiva, kas atskaņo tieši to pašu reklāmu. Paskatīties gan tā arī nekad neaizgāju.
Slimnīca superdārga. Par ārsta satikšanu vien samaksājam 100+ eur. Bet zināt kas ir kruti? CEĻOJUMA APDROŠINĀŠANA!! damn boi. Ņemot vērā cik lēta ir Āzija, es domāju bez apdrošināšanas šī iepazīšanās ar suņiem mums būtu sastādījusi 30% visa 2 mēnešu ceļojuma budžeta stabili. Par to apdrošināšanu daudz domāju. Vai šādās valstīs var apdrošināties pret kokosrieksta uzkrišanu uz galvas? Tur ir reāli daudz kokosriekstu, un tās palmas no kurām viņi krīt nav vispār īsas. Tagad par šo domājot es atradu, ka tam jau ir pat veltīta wikipedijas sadaļa :D

Vienu nedēļas vienkārši nočilojam uz salas. Dzīvojam nelielā viesnīcā, kuras īpašniece nav pārliecināta vai es valkāju sieviešu apakšveļu vai nē. Nobindžoju Watchmen seriālu, izlasīju grāmatu, papeldējos okeānā un pašūpojos šūpoles virs tā. Ir pāris "kalni", vienā no tiem atradu skatu platformu līdz kurai uzkāpt - skats tāds pats kā lejā - visur apkārt palmas. Īsti neko vairāk redzēt nevar :D Kaimiņos mums dzīvo papagailis, kas prot runāt. Runā tikai Taizemiešu valodā, bet tas nenozīmē, ka mazāk stilīgs. Šajā brīdī tas chill ir visai nice, ņemot vērā ka pēdējās 3 nedēļas bijušas konstantos pārgājienos ar gandrīz konstanti uzsprāgušu prātu. Paralēli plānojam jau savu nākotni Malaizijā. Vai atceries tās autobusa biļetes ko nopirkām Norvēģijas lidostā, lai mūs vispār ielaistu pirmajā lidojumā uz Bangkoku? Vispār sāk izskatīties, ka viņas varētu pat izmantot :D

Ar ēdienu te diezgan dope - ēdam svaigi sagrieztus ananāsus, kurus pērku no džeka, kurš katru reizi man nākot pakaļ mēģina kaut kā izčakarēt. Tad izliekas, ka es pasūtīju mango, tad saka, ka ananāss maksā 1000000 bahtus, un cietu seju skatās, kā man galvā griežas zobrati, kamēr es mēģinu saprast kāpēc man makā nav ne tuvu tāda summa.
Pirmo reizi mūžā uzēdu legit Tom-Yum zupu. Sapratu, ka tas ko es pēdējo gadu mājās gatavoju vispār not even close TomYum. Ne tā, ka es taisītu sūdīgas zupas, vienkārši es gatavoju kaut ko pilnīgi citu :D Nu neko - tagad es zinu par vienu zupu vairāk.
Mīļākā vieta gan vienkārši ceļmalas garāža tālāk no tūristu centra, kur tante gatavo ēst vietējiem, kas strādā visās tajās viesnīcās un pārējās vietās, kas paredzētas tūristu izklaidēm. Vai esi kādreiz nopircis asus svaigu dārzeņu salātus maisā? Es nopirku kādas reizes 3, amazing lieta. Apēdu arī bezdievīgu apjomu ceptu rīsu.

Ar valodu gan ne tik iespaidīgi kā varētu gaidīt no tūristu zonas. Kādā no fansīgākām ēstuvēm mēģināju dabūt omleti. Pasūtīt omleti izrādās nav tik vienkārši, pirmkārt, taizemes omlete atšķiras no viņu izpratnes par rietumu omleti, un tāpēc manu vajadzību noskaidrošanai tiek sasaukti kopā 3 restorāna darbinieki. Rādu viņiem ar roku, kā kuļ olu un tad to cep. Visiem viss skaidrs. 20min vēlāk es saņemu nelielu bekona torti :ll Bet nu jāatzīst, tajā bija arī ola. Kad saku, ka vienu no porcijām varu paņemt, bet otra man jānes dāmai, kas ir veģetāra, viņi ir nelielā šokā. Sēžu un gaidu otru omleti skatoties kā pavārs to virtuvē cep, neticībā kratot galvu.
Šeit arī saplīsa joysticks vienai no Switch pultīm, dodos uz tuvējo lielveikalu un tur elektronikas veikalā mēģinu sadabūt ko man vajag. Sameklēju internetā bildi un rādu kādam no darbiniekiem - viņš atplaukst smaidā tā it kā saprastu, ko man vajag, un saka "banana". Es mēģinu noskaidrot ko vairāk, bet uz katru manu jautājumu viņš atbild vienkārši ar "banana" un rāda kaut kur tālumā. Tā tas turpinās kādu laiku līdz man paliek neērti un es izlemju vienkārši iet prom. Viņš mani aptur, atver uz sava telefona google maps, iezoomo mūsu lokāciju - izrādās "Banana" ir cits elektronikas veikals, kas atrodas kvartālu tālāk.

Izdomāju, ka varētu arī tādā chill mode sakurīties, bet nevienam prasīt negribas - sala bēdīgi slavena ar to, ka vietējie menti izliekas par dīleriem, tad savāc ārzemniekus un prasa insane kukuļus, lai tev nebūtu jābrauc ekskursijā uz Taizemes cietumiem. Lāsma man aizliedz nonākt Taizemes cietumā. Bet atrodu regeja bāru, uz kuru dodos vienkārši iedzert alu un pačekot, kas tur notiek. Bārs diezgan amazing - sačiloju ar  bārmeni un viņa asistentu. Jā - bārmenim ir asistents, kura pienākums ir, piemēram, aizbraukt ar mocīti uz veikalu pēc cīgām, kad bārmenis grib pīpēt, vai spēlēt ar mani poolu, ja man nav draugu Taizemē. Kādā brīdī ar mocīti atbrauc sieviete ar milzu čemodānu - atver to - tas pilnībā piepildīts ar loterijas biļetēm. Abi bāra darbinieki uzreiz skrien klāt, un katrs nopērk pa 3-4 biļetēm. Lielais laimests esot 48000000 batu (~1.3mil eur). Cipari uz loterijas biļetēm jau ir uzdrukāti, nevis tu izvēlies pats, kā super-bingo. No loterijas uzticamības viedokļa šis ir reāli sūdīgākais variants, jo rīkotāji var vienkārši izvēlēties skaitļus, kurus nekad nav uzdrukājuši, bet šo es viņiem nestāstu, jo negribu iznīcināt to acīmredzamo prieku, ar kādu viņi lielās ar savām biļetēm un jau pa visam drīz gaidāmo laimestu.
Kad mūsu attiecības jau ir iesilušas, prasu bārmenim, vai viņš nevar sazīmēt džointu - viņš saka nē - kādreiz varēja, bet tagad policija esot izdomājusi, ka pie viņiem nākot kurītāji, un tāpēc regulāri patrulē. Nez kā gan viņi šito izdomāja, ka vajag turēt regeja bāru aizdomās.
Pēc kāda laika gan atbrauc vēl viens tūrists - vācietis, kurš strādā par "fundraising coach" kas ir profesija, par kuru es nekad mūžā nebiju iedomājies. Rādās, ka liktenis lēmis mums saskrieties, jo viņam tieši ir tas, ko es meklēju, bet viņš pats drīz dodas prom, un nezin ko tagad darīt. 
Tā nu dodamies pie viņa, sabliežamies bezjēgā un viņš pēkšņi kļūst mega lepns un grib palielīties ar savām lielajām smadzenēm - grib rādīt, kā viņš slēpj viesnīcā zāli, ja nu gadījumā tur ielaužas policija. Es gaidu kaut kādus max crazy vācu risinājumus, kur tev ir speciāls konteineris, kas nomaskēts kā 1 eur monēta. Nē - mēs ieejam vannasistabā, kas ir vienīgā vieta visā numuriņā, kur pilnīgi baltos griestos ir lūka. Lūk tur, viņš lepni rāda. Man ir grūti nesmieties - saku, ka, ja es būtu policists, tā būtu viena no pirmajām vietām, ko es ienākot pārbaudītu. Vai viņš tiešām nav nekad redzējis nevienu filmu? Visi taču tur vienmēr slēpj savus ieročus. Iespējams ka slēpšana nav viņa stiprā puse - viņš padalās ar stāstu kā pagājušo reizi, braucot uz Taizemi, esot atvedis līdzi skābi, turot to pudelītē, kuru ar līmlenti pielīmējis pie sava krāna, lai izietu cauri lidostai. Es prasu vai tiešām tas risks ir tā vērts, un viņš kā atbildi uzdod man jautājumu, vai es kādreiz mūžā esmu apskābējies uz tropiskas salas un runājies ar bruņurupuci, kas tev parādītu dievu. Man ir grūti strīdēties pretī. Bet aizvien apsmeju viņa metodes. Tagad gan esot kļuvis gudrāks - skābei daudz labāk strādājot acu pilienu pudelīte, un man ir patiess prieks, ka viņš līdz tam ir aizdomājies.
Tad dabūju iet pirkt tabaku - otrā pretīgākā tabaka manā mūžā, uzreiz aiz cigaretēm "Kosmoss", kas 20 gadus pavadījušais aizmirstas Mālpils muižas grīdā zem parketa. Papīriņi arī savādi - bez līmējamās daļas, bet nu kaut kā galā var tikt. Kad prasīju pārdevējai filtrus, viņa vienkārši sāka smieties ¯\_( ツ )_/¯
Lūk, dzīve ārpus Taizemes cietuma.

svētdiena, septembris 20

Kā iemānīt sevi kļūt par labāku cilvēku

Iedomājies - kādu dienu tu humpalās rokoties pa sava izmēra džinsiem atrodi džinsu lampu, no kuras ārā iznāk džins - viņš saka "Hei - šitās ir humpalas, so negaidi 3 vēlēšanās, bet es tev varu piedāvāt tādu dīlu - mēs varam padarīt tevi par labāku cilvēku, vai arī nedarīt neko".
Droši vien lielākā daļa no mums izvēlētos pirmo variantu. Šis, protams, ir riktīgi kruti, bet visai tālu no realitātes. Gan tādēļ, ka tava izmēra džinsu humpalās nav, gan arī tāpēc, ka jebkāda veida sevis paša attīstīšana visticamāk nenāk tikai no vēlēšanās vien - ir jāiegulda kaut kāds darbs. 
Man kā slinkam programmētājam šāds fakts, godīgi sakot, šķiet kā personisks uzbrukums. Un, ja esam pazīstami, iespējams nojautīsi, ka ja tu kaut kādā šādā veidā mēģināsi negodīgi čakarēt manu dzīvi, visticamāk es pačakarēšu arī tavējo. Bet ko darīt? Tā konkrēti es droši nezinu, bet pastāstīšu ko es mēģināju!

Pagājušajā augustā gan manā gan Lāsmas uzņēmumā notika gada plānošana izmantojot OKR metodi - īsumā tu uzstādi sev konkrētu gada izaugsmes stratēģiju (objective), sadali tos kaut kādos izdarāmos un izmērāmos darbos (key results) un tad attiecīgi mēģini tos izdarīt. Diskutējot par to cik reālistiski un sakarīgi tie ir uzņēmuma līmenī nonācām pie secinājuma - hei - šo pašu stratēģiju taču mēs varētu izmantot arī savas personīgās dzīves uzlabošanai. Viss kas ir nepieciešams - noīrē uz divām dienām AirBnB kaut kur laukos, pirmajā vakarā dodies sēņot, lai tādā meditatīvā noskaņā pārdomātu savu esošo dzīves un prāta stāvokli, un nākamo dienu vari pavadīt mērķu plānošanai un prezentēšanai visām pārējām iesaistītajām pusēm. Un tā rezultātā mums ir radusies prezentācija "Valters 2020  - I'm a good boy and I can do things".

Visu prezentācijas saturu es šeit nesharošu jo es nezinu cik nojūgušies cilvēki lasa šo blogu, taču varu padalīties ar pāris slaidiem. Lūk viens no tiem:











Tā tad mans plāns bija šāds - sadalām visu pa kategorijām - katrai kategorijai izvirzām darāmo lietu sarakstu un mēģinām uzstādīt benchmarku (tā kā šis bija mans pirmais gads ar nopietnu plānošanu, ir grūti izvirzīt konkrētus mērķus - saprast cik daudz reižu iet uz sporta zāli, ja tu to nedari vispār ir visai pagrūti).

Galvenā atslēga šajā visā - mēs skaitām tika katras lietas darīšanas reizes, nevis kvalitāti.
Mans plāns bija tāds - ja es uzstādu sev mērķi sportot 5h nedēļā, un pirmo mēnesi es to nesasniegšu, man tas šķitīs pārāk grūti, motivācija nokritīs un beigās es to nedarīšu vispār. Tā vietā es izlēmu - man ir vienkārši reizi nedēļā (šo es vēlāk paaugstināju) jāaiziet uz sporta zāli. Es varu aiziet vienkārši uz saunu. Es varu aiziet un paskriet 2 minūtes un nākt mājās. Realitāte ir tāda, ka tajā brīdī kad tu esi ieguldījis 20min kārtojot sporta somu un ejot uz zāli, tās 2 minūtes šķiet pārāk maz, lai atpelnītu pārējo ieguldīto effortu. So tu izdari vēl 20. Bet tad es domāju - hei, nu ja es nodedzināšu 350kalorijas tad vispār šī būs uzskatāma par normālu sportošanas reizi, so tu izspied vēl to limitu.
Līdzīgi ir ar citām lietām - 2019. gadā es izlasīju 6 grāmatas un man tas šķita par maz. Bet uzstādīt mērķi izlasīt 12 šķita pārāk traki, ja nu es tur sāku lasīt kaut ko riktīgi resnu un pa mēnesi nepabeidzu? Tagad es esmu iekavējis un nekad nepabeigušu lasīt. Tā vietā es ar sevi norunāju lasīt 3x nedēļā vismaz 10 minūtes. Reāli, ja grāmata ir interesanta, es reizēm turpinu viņu lasīt 4h. Reizēm, protams, man nav tik daudz brīva laika, jo ir arī jākurī zāle, bet tās 10minūtes tu vienmēr vari atrast. Kāds ir rezultāts? 17 grāmatas. 17. Ja kāds man teiktu, ka man ir jāuzstāda mērķis izlasīt 17 grāmatas gada laikā, es prasītu vai tas cilvēks manā vietā tad ies gan uz darbu gan randiņiem. Bet izrādās viss, ko tas prasa ir piespiest sevi to darīt vismaz 10min 3x nedēļā.
Lūk tas tad arī mans galvenais secinājums - nav jēga uzstādīt mega-mērķus, kuru sasniegšana nav vispār saprotama. Nav jēgas plānot kā gada laikā tu no cilvēka, kas nevar uzkāpt uz 3. stāvu kļūsi par kultūristu un citas vaiprātīgas idejas. Viss kas ir nepieciešams ir mazas saprātīgas rutīnas, kas lēnām tevi ved virzienā, ko pats uzskati par derīgu.

Lai to visu uzturētu es sāku lietot Daylio - appu, kas patiesībā paredzēts garastāvokļu trackošanai, taču tā vienkāršais interfeiss bija perfekts, lai sekotu līdzi izdarītajām lietām. Otrkārt - tu vari uzstādīt mērķus katrai nedēļai (piemēram lasīt 3x  nedēļā), kas to padarīja par tādu kā spēli - ja man ir konkrēti skaidri redzams, kas man ir jādara un cik tālu es esmu līdz beigām, manas smadzenes pašas uzķeras uz lietu darīšanas tikai lai saņemtu to 100% padarītā dopamīna balviņu :D Treškārt - ir reāli vieglāk darīt lietas, ja tev ir plāns. Bieži pārnākot no darba mājās man reāli nestrādā galva gana labi, lai es vispār pats spētu izdomāt kas man dzīvē jādara. Tā rezultātā bieži es "netīšām" vienkārši 3h noscrolloju Facebook, vai arī uzkuriju džointu, lai atslēgtos no darba domām. Tagad vienalga cik stulbs es jūtos-  ja es redzu, ka man ir palikusi 1 reize sporta zālei, es vienkārši izdaru to uzreiz. Pēc tam arī galva strādā labāk. Ceturtkārt - visas savas satrackotās aktivitātes tu gada beigās vari izeksportēt kā csv un savilkt kopā statistiku. Varbūt ne katram ir boneris skatoties uz datiem, bet čista zinu, ka neesmu tāds vienīgais. To kā man gāja ar atsevišķām aktivitātēm pa mēnešiem vari izčekot infogram chartā pašā apakšā.

Tad kā man kopā gāja? Lūk rezultātu slaids:













Mana skaitīšanas stratēģija - 0 punkti par neizdarīto, 0.5 par kko halfassed un 1 par čista izdarīto. Kopā pa pirmo gadu 62% no iespējamā punktu skaita. Nav protams 100%, bet kopumā rezultāts ir krietni labāks nekā es varētu būt gaidījis, īpaši ņemot vērā, ka man nebija ne jausmas kur likt kaut kādus benchmarkus lietu darīšanai, ne arī kas vispār ir tas, ar ko obligāti būtu jānodarbojas (pāris plāni nofeiloja vienkārši tāpēc, ka sapratu, ka tos darīt nav absolūti nekādas jēgas. Mans 2021 (2020.sep - 2021.sep) plāns jau ir krietni kondensētāks - kategorijas ir tikai 4, un katrai no lietām ir konkrēts skaits reižu cik tās jāizdara.

Bonusā - lūk dati, par to cik daudz dažas no lietām darīju katrā mēnesī. 


Ceru, ka šis kādam no jums atvieglos plānošanu un vēlmi uzlabot sevi. Attīstība nebeidzas līdz ar vidusskolu, un tev nav jābūt megaģēnijam vai jāinvestē viss savs brīvais laiks, lai tas atmaksātos. Ja šodien tu vari veltīt 5 minūtes, lai dienas beigās būtu labāks, kā no rīta - why not? Tas nav tik dārgi :)
Lūk, produktīva dzīve!

svētdiena, jūnijs 21

Piezīmes no Mjanmas #8 [Mandalaja]

No Mindatas dodamies uz mūsu pēdējo Mjanmas pilsētu - Mandalaju. Ceļs lejā no kalniem tik pat līkumots kā augšā un kundze man blakus šo notikumu atzīmē braši vemjot maisiņā. Pirmajā pieturvietā brokastīm viņa nopērk enerģijas dzērienu, iztempj to pirms kāpšanas atpakaļ busiņā, un jau 10 minūtes vēlāk enerģijas dzēriens atrodas maisiņā. Tāds kā sava veida burvju mākslinieka triks, tikai ar pārtiku. Lai arī kundze sēž man blakus, par šiem notikumiem uzzinu no Lāsmas, jo pats esmu iegrimis Nintendo Switch. Šis varētu būt diezgan labs marketinga materiāls viņiem - nezinu daudz lietas, kas mani ierautu tā, ka es nepamanītu sev blakus vemjošus cilvēkus.

Aiz mums busā sēž vēl divas eiropieties no Nīderlandes, no kurām viena strādā Nīderlandes vēstniecībā Mjanmā. Uzzinām par to kāda dzīve šeit ir ar valsts pārvaldi saistītiem darbiniekiem.
Kāds ir bijis viņas dzīvoklī - vakarā atnākot mājas visi skapīši ir vaļā, mantas nedaudz pavandītas. Paņemts nekas nav, tas tikai tāds žests, ka Mjanmas politiskie spēki var atslēgt tavas durvis.
Apbraukājot vietējos ciemus, lai ievāktu kaut kādu Nīderlandes vēstniecībai interesējošu informāciju, tev līdzi ir divi Mjanmas pavadoņi, kas neslēpjoties izseko tavu mašīnu, un ierodas uz visām tikšanās vietām, stāv tur un nesaka ne vārda. Tikai tāds žests, ka Mjanmas politiskie spēki var viskaut kur aizbraukt. Šajā brīdī sajūtos nedaudz neērti runājot par šo atklāti busiņā, lai arī runājam angliski, jo ir nelielas aizdomas, ka jau esmu kaut kādā Mjanmas uzskaitē par to, ka gana ātri nepiecēlos kājās, kad kinoteātrī sāka skanēt Mjanmas himna.

Tagad atceros ka pie Inles ezera satikām citu meiteni kas strādā Somijas vēstniecībā Vjetnamā. Viņai tur iedots arī vietējais "palīgs" - misters Hans. Lūk kāds stāsts:
Viņa ar Misteru Hanu pārkāpj ātrumu ar motocikliem un uz ceļa priekšā stāv policija, kas žestikulē vēlmi,lai šī stāsta varoņi piestāj malā. Misteram Hanam ir citas vēlmes, un viņš turpina braukt. Meitene, nezinot ko īsti citu darīt, arī vienkārši bliež garām policistiem, kas viņus pēc pāris kilometriem noķer ar sirēnām. Misters Hans vienkārši izvelk no maka banknotes un piedāva policistiem, taču tie saka, ka šī nav problēma, ko var atrisināt ar naudu. Nu labi, saka Misters Hans, ja nevaram ar kapitālismu, mēģināsim ar komunismu, un izvelk mobilo telefonu. Pēc mirkļa iedod to policistam, kurš paklausās, noliek klausuli, atvainojas Misteram Hanam un novēl labu ceļu. Viņš redz gājis vienā klasē ar kādu no valsts armijas ģenerāļiem.
Vēl kādam no vēstniecības darbiniekiem aizgājusi no darba mājkalpotāja. Tās vietā nozīmēts jauns mājkalpotājs - džeks kurš ļoti labi runā angliski, ir labi informēts par visiem notikumiem un cilvēkiem pilsētā un vispār visai izglītots. Kāda iespēja, ka labākais darbs, ko šis cilvēks Vjetnamā var atrast ir mājkalpotājs? Lai gan es droši nezinu - varbūt vēstniecības savus mājkalpotājus dabū tikai no augstākas raudzes mājkalpotāju universitātēm, kur visi studenti tiek sagatavoti pēc trauku mazgāšanas, vajadzības gadījumā, pārņemt arī vēstnieka pienākumus.

Ierodamies Mandalajā naktī un mūsu satiktās nīderlandietes grib ņemt taksi ar mums uz viesnīcu - bet mūsu viesnīca ir 2 kvartālu attālumā, tāpēc neredzam jēgu - aiziesim ar kājām. Dodamies prom un viņas pavada mūs ar skatieniem, kas liecina, ka viņuprāt mēs čista nesaprotam ko daram dodoties kkur naktī ar kājām. Bitch please, mēs ieradāmies šajā valstī mašīnā kura ir divu soļu attālumā no Flintstonu kājminamajiem auto, apskatot armijas ieročus sēžot uz kontrabandas paklājiem no Taizemes. Mēs čista varam noiet divus kvartālus.
Viesnīcai  ir neglītakais interjers kādu var iedomāties - koši zilā krāsā nokrāsotas siena, pa logu paveras skats uz blakus mājas sienu 30 cm attālumā, vannasistabs durvis ir taisītas šķietami no otreiz izmantotiem logu rāmjiem, bet pārsteidzošā kārtā viss ir tīrs un strādā. Ir elektrība un siltais ūdens un īpašam komfortam istabā ir ultravioletā gaisma, lai, pirms došanās saldos sapnīšos, vari divreiz pārliecināties, ka šajā istabā neviens nav ne beidzis uz tava spilvena, ne nogalinājis prostitūtu. Labi, tieši to garantēt nevar, bet vismaz to, ka kāds ir bijis satīrīt.

Nākamajā rītā dodamies uz vietējo arheoloģisko zonu ar nelielu kuģi. Kuģis kā sabiedriskais transports man vēlaizvien šķiet kaut kas amazing. Pati zona satur pāris tempļus un pāris allegedly lielākās lietas pasaulē (piemēram lielāko ķieģeļu čupu). Kuģis piestāj kādus 400m pirms zonas sākuma, kur tam tiek piesliets dēlis, un mēs ceram, ka nebūsim tie tūristi, kuri pa taisno vienkārši ieveļas upē.
Krastā tavu uzmanību mēģina pievērst džeki, kas mēģina tūristus pārliecināt par to, ka 400m garā pastaiga pa upeskrastu nav iespējama ar kājām, un tev ir nepieciešami buļļa vilkti rati, kas nogādātu tavas miesas līdz teritorijas ieejai. Es protams, esmu lepns kungs, un neredzu tam vajadzību - kas tieši man var notikt 400m garā jūras pastaigā?
Tā nu nonākot pie ieejas maksāšanas būdiņas konstatēju, ka esmu pazaudējis savu telefonu. Atceros, ka tik tikko skatījos kartē, kur mums jādodas, tāpēc sāku meklēt apkārt, vai nav tur pat kaut kur nokritis. Šo pamana biļešu būdiņas darbinieki, kas kļūst viegli satraukti un nāk man prasīt kas noticis. 5 minūtes vēlāk bez manis un Lāsmas gar krastu staigā un telefonu meklē vēl 2 džeki, kam tobrīd būtu jātirgo biļetes. Trešais, saprotot no manis, ka telefonu zvanot neatradīs, jo esmu izslēdzis skaņu, pa rāciju ziņo ceturtajam kaut ko Mjanmāriski, kurš uzreiz iedarbina moci un dodas pa krastu uz vietu, kur mēs izskāpām. Es tikmēr stāvu samulsis, un jūtos viegli neērti par to, ka mana neuzmanība ir izvērtusies tik nopietnā meklēšanas operācijā, bet tas īslaicīgi, jo par laimi Lāsma atrod telefonu tur pat netālu smiltīs, un vietējo džeku sajūsmas saucienu un aplausu pavadīti mēs dodamies apskatīt lielāko ķieģeļu čupu pasaulē.
Čupa ir liela. Viens no viņu karaļiem, kuram tā pat kā visiem pārējiem ir nepieciešams būt stilīgākajam no valdniekiem, bija izlēmis uzbliezt lielāko pagodu pasaulē no ķieģeļiem. Bet tad viņš nomira ticis tikai līdz 50m augstam ķieģeļu kubam, kurš vēlāk zemestrīces rezultātā kļuvis par ~45m augstu ieplīsušu ķieģeļu kubu. Izskatās gan joprojām iespaidīgi.
Šī vispār ir vieta, kur viņiem patīk lielākās lietas, te ir arī allegedly 2. lielākais zvans pasaulē (bija reāli faking liels, bet laikam neuzdrošinātos sevi saukt par zvanu lieluma ekspertu. Kaut kur vietu aprakstos pavīd arī informācija par lielāko grāmatu pasaulē, bet to vairs neatceros redzējis, iespējams grāmata todien bija aizvērta.

Pēc seno māju apskates dodamies atpakaļ uz pilsētas centru apskatīt nedaudz jaunākas mājas.
Tā kā Lāsma aizmirsa savu stilīgo krēmu Mindatas kalnu mājiņā, Mandalajā jāatrod jauns. Dodamies uz vietējām Drogām - tur iekšā ienākot čillo kādas 9 meitenes. Līdz ko sākam pētīt plauktu saturu, viņas izvietojas tādā kā puslokā ap mums, un kamēr viena ņem ārā no plauktiem krēmus un mēģina kaut ko angliski skaidrot krēmus, pārējās skatās un sačukstās viļnveidā, skaļumam paceļoties katru reizi kad Lāsma pievērš uzmanību jaunam krēmam. Es stāvu un jūtos neveikli. Kad krēms ir atrasts un savas Mjanmas meiteņu orbītas pavadībā tiekam līdz kasēm, es ņemu ārā maku. Tā kā todien visa mūsu skaidrā nauda ir pie manis, es visu 10 sieviešu acu skatienu pavadīts izņemu no maka banknotes un dodu tās Lāsmai. Nu tā, vnk drošībai lai nostiprinātu Eiropiešu dzimumu lomas arī Mjanmas pusaudzēm.

Pilsētas centrā ir kaut kāda milzu pils teritorija ar 2x2km aizsargrāfi + mūri. Stulbi, ka to, ka iekšā viņā var tikt ar bezmazvai karaļa uzaicinājumu saprotam tikai atnākot uz turieni. Nu neko, dodamies 4km pastaigā gar aizsargrāvja malu. Tā izrādās ir superpopulāra vieta vietējiem sportistiem - izvietoti ļoti daudz dažādu trenažieru un redzam pilnu paaudžu spektru, kas nodas tādām sportiskām aktivitātēm kā "skriet" vai kāda vecāka vīra gadījumā "sist pa saviem ceļiem ar kulakiem, kustinot savu dibenu pa apļveida trajektoriju".

Savu nelielu feilu ar pils apskati izlemjam remdēt ar nelielu alkohola apjomu. Dodamies uz bāru, kas pēc skata ir visvairāk fancy vieta ko līdz tam brīdim šajā valstī esam redzējuši. Esam ieradušies gan visai agri un tāpēc esam vienīgie apmeklētāji, līdz ar to grūti teikt, kas ir tie cilvēki kas to apmeklē, bet ir skaidrs ka šī pilsēta ir krietni turīgāka par iepriekšējām vietām ko esam redzējuši, un katrs dzēriens superhipsteru bārā mums izmaksā veselus 8 eiro.
Domājam ka esam bagāti eiropieši un varam to atļauties, bet patiesībā mānam sevi, jo izrādās sevišķi daudz skaidras naudas man palicis vairs nav - to saprotu kad naktī iekāpjam taksī lai tiktu uz mājām.
Kad izkratu visu maka saturu un saprotu ka man kopā ir tikai 550 naudas (~30c) saku taksistam lai aizved mūs tik tālu cik par šo sanāk. Bet esmu aizmirsis par to cik viesmīlīgi ir vietējie ļaudis.
Viņš paskatās uz to naudu, sāk smieties, paprasa kur mēģinam tik un saka nekas - aizvedīs līdz mājām - "Today I help you, tomorrow god help me!".

pirmdiena, maijs 4

Piezīmes no Mjanmas #7 [Mindatas pārgājiens]

Mēs pamostamies un no rīta joprojām līst. Pārcelt pārgājienu 2x man šķiet būtu nepieklājīgi pat Mjanmā, tāpēc ceļamies vien augšā un ceram, ka gids atvedīs mums lietusmēteļus. Atkal brokastojam ar vietējiem, un atkal uz zemes ir turku zirņi >>>:ll
Mūs savākt ierodas 3 motocikli (uz viņiem ir arī motociklisti), viens no kuriem ir tik liels, ka mans ego jūtas apdraudēts.
3 viņi ir lai vestu mūs abus, gidu un 3 džekus, kas tos motociklus nogādās atpakaļ.
Dodamies uz benzīntanku, kas Mjanmā lielākoties ir ielas malā nolikts plauktiņš kurā rindiņā stāv litrīgas plastmasas pudeles ar benzīnu. Cena ~0.60c litrā. Tā kā atteicāmies no pirmās pārgājiena dienas, kurā bija paredzēts apmeklēt muzeju un sievieti ar ļoti garu kaklu un notetovētu seju, gids to piedāvā darīt šodien, bet mēs nē - mēs, viņam par nelielu pārsteigumu, gribam rāpelēties pa kalniem.
Ja no sākuma esmu nedaudz vīlies, ka esmu tikai pasažieris un nevaru vadīt to moci, tad nonākot pie reālā ceļa, kas jāšķērso es ātri pārdomāju - lietus izskalotas dubļu takas 45 grādu leņķī ar krauju blakām, kuras apakšā tu redzi tikai mākoni, un vienīgais kas tevi šeit aptur no brīvā kritiena ir kraujas malā uzliktās dzeloņdrātis.

Pa kalnu taku dodamies cauri vairākiem kalnu ciemiem. Tajos pirmo reizi Mjanmā redzam kristiešu baznīcas, kas izskatās speciāli nobāztas kalnos prom no visu acīm. Vienā no ciemiem mums plānots ēst, bet mājas īpašnieks, ar kuru sarunāta virtuve, ir baznīcā un ne mums ne gidam nav ne jausmas cik ilgi iet dievkalpojums, tāpēc ejam ēšanas vietu sarunāt pie kādiem neticīgajiem. Mājā ir pāris mēbeles - skapis, bluķīši uz kā sēdēt, paklājs, un stūrī ugunskurs, virs kura dūmos žāvējas kāda dzīvnieka galvas kauss. Šajā mājā gan nav 30 collu plakanais televizors, kas nedaudz pārsteidz - tā ir lieta ko viņi pērk šķiet mājai vispār durvis nopirktas.
Skatoties kā ciematnieki strādā saprotu, ka lielākā daļa laika viņiem aiziet vienkārši sevis uzturēšanai - ja tev uz veikalu aizbraukt paņem 4h, veļa jāmazgā ar rokām, pašam jāstāda, jālaista, jānovāc augi un jāpieskata rukši, baigi daudz laika filozofēt par lidošanu uz mēnesi un influenceru biznesu nepaliek.
Vairākās vietās manām uz kalnu grēdas vienkārši izgāztus atkritumus, pie tam nevis vienā spotā, bet kur nu kuram ir tuvāk. Runājam par to ar savu gidu, un viņš saka, ka tur vienkārši nebrauc atkritumu izvedēji, tāpēc vietējiem nav nemaz kur viņus likt. Izgāzt džungļu kalnos šķiet kaut kā bēdīgi, bet no otras puses tur džungļu ir tik daudz, ka nedomāju, ka cilvēkiem, kuru zobārsts visticamāk kanālu ārstēšanu veic upurējot kazu, ir liels satraukums par to, ka viens no 2000km^2 džungļu tagad ir piemētāts ar plastmasu. Cik noprotu no gida, viņi uz to pat obligāti neskatās kā pretīgiem atkritumiem - tā ir vienkārši vieta, kur stāv pudele, tāpat kā tur stāv akmens.
Atkritumu savākšana tik ļoti nav problēma, ka pat ceļot jaunus tiltus, vecie tiek atstāti tur pat blakus, un mūsu gids lepni mums norāda uz tiltu, kuru uzcēluši briti laikā, kad vēl te plānoja koloniju.
Kopumā pirmā diena ir ļoti lietaina, bet tas kaut kā atstāj vēl īstāku džungļu sajūtu. Brienam cauri slapjām papardēm un klintīm. Uz mūsu izvēlētajām takām vairākās vietās redzu mētājamies spoguļus. Laikam nav tāda vieta kur kārtīgs Mjanmietis nevarētu izbraukt ar mocīti.

Nakti pavadam mājā pie kāda džeka, kurš pats ir izbraucis. Redzams ka ir bagāts - mājai ir 4 istabas, vairāk kā 6 mēbeles un pat atsevišķa telpa virtuvei. Pati māja gan sasita no dēļiem, pa kuru spraugām pūš vējš. Vienā brīdī nedaudz sabīstos vai tik neesmu saindējies ar ēdienu, jo riktīgi šilierējas grīda - tā kā elpo, kā tas mēdz rādīties, kad esi apēdis savādas sēnes. Bet nē - tas vienkārši ir vējš kas cilā linoleju. Uz tā paša linoleja izklātas arī segas uz kurām aizmiegam līdz nākamajam rītam, kur mūs pamodina zem mājas rukšķošas cūkas un klukstošas vistas. 
Dodamies atpakaļ uz Mindatu - kalniem tāda jocīga lieta, ka tu labi redzi savu galapunktu - kad saprotu, ka redzu pilsētu jau no paša rīta jūtos nedaudz apkrāpts, jo ir skaidrs, ka pilsētā būsim pēc 30min, un tas nav pilnas dienas ceļojums. Tā es domāju 7h pirms reāli nonācām atpakaļ, jo ceļš kalnā lejā un tad atpakaļ augšā ir tomēr nedaudz garāks, kā vienkārši ceļot taisnā līnijā pa gaisu.
Kāpjot augšā mums pretim nāk 4 aptuveni 4gadīgi bērni (īstenība viņiem ir 9, bet to var pateikt tikai vietējie). Džons ar viņiem aprunājas, jo viens no tiem ir viņa māsasdēls, un mēs prasam ko pie velna tādi sīkie te noklīduši dara, vai nav nedaudz bīstami. Nav. Tā ir Mjanma. Bērni ar kaķenēm dodas medīt putnus. Ja tu domā, ka tas ir lai nestu mājās mammai pagatavot, tu rūgti maldies - viņu plāns izrādās ir noķert putnu, tad pašiem četratā viņu notīrīt un izvārīt zupu :lll Es 9 gadu vecumā labākajā gadījumā biju spējīgs kartupeli izvārīt.
Kādā brīdī mums pretim brauc kravas mašīna kurai pakaļ dzenas kucēns, kuru Džons sāk saukt - izrādās tas ir viņa suns Čakijs, kuru pirms 2 dienām viņš atstājis otrā kalna pusē pieskatīt kādai ģimenei, kamēr pašam jāstrādā. Kā viņš te nonācis viņš nezin, bet neizskatās īpaši satraukts. Īpaši satraukts neizskatās arī Čakijs kurš priecīgs ļepato mums apkārt un ēd no zemes sabrauktas čūskas.
Pēdējie metri pirms atgriešanās pilsētā visai grūti, tāpēc piepilsētā ieejam piesēdēt Džona māsas mājās. Tur mums katram iedod avokado, jo viņš vēl aizvien ir izbrīnīts, ka mēs sakām ka avokado ir dope, un maksā visai dārgi. Nav gan ne sāls ne maizes, kas nedaudz apgrūtina to baudīšanu, tāpēc mēs klusi vienkārši sēžam un ēdam avokado kā abolu, kamēr Džons un viņa māsa nodirš viņu māsīcu par to, ka viņa ir resna. Viņa gan arī ir pirmais resnais cilvēks, ko redzam Mjanmā.
Pēc ceļojuma dodamies iedzert vietējo vīnu. Vēl joprojām nav baigi labs. Bet bārā bez mums ir vēl 2 džeki, kas ir ļoti priecīgi šeit redzēt baltos. Ļoti grib komunicēt, taču angļu valodas zināšanas ir visai vājas, tāpēc mēs 4x viens otram mājam ar galvu un 19os vakarā sakām "good morning".
Pēc tam aizejam uz citu, mazāk fancy, lai neteiktu shady, bāru. Arī tajā visa rosība apstājas lai sajūsminātos par dzerošiem ārzemniekiem. Pavadu kādu laiku mēģinot pasūtīt 2 glāzes viskija, taču nesekmīgi. Neeksistē tāda glāžu lieta, tu vai nu pērc to viskija pudeli, vai nepērc. Nu I guess pērkam, neesam jau nabagi. Dabujam blašķi par 60centiem, un reāli nebūt ne sūdīgākais viskijs, ko esmu mēģinājis :D Turklāt pēc pudeles iztukšosšanas, mūs par labu darbu vietējie kolēģi apbalvo ar riekstiņiem un mandarīniem.

sestdiena, aprīlis 11

Piezīmes no Mjanmas #6 [Mindat]

No Bagānas dodamies uz kalniem - Mindatu. Pilsēta ir 2.5km augstumā, blakus 3. augstākajam Mjanmas kalnam. Sākotnēji bijām plānojuši braukt trekot uz citu reģionu, kur gida cenas bija 3x lētākas, bet izrādījās, ka tur pirms divām nedēļām uzsprāga tūristi un vietējie uz mīnām sprāgst regulāri, līdz ar to izlemjam, ka samaksāt extra 50eur šķiet jēdzīgāk, nekā mēģināt pēc tam ar Mjanmas medicīnas tehnoloģijām piešūt sev atpakaļ kājas.
Autobuss uz turieni iet no citas pilsētas ~2h attālumā, uz kuru mūs nogādā mini kravas mašīnas vaļējā aizmugurē - tādās pārvadāt cilvēkus ir gan visai standarta lieta. Nedomāju, ka šeit kādreiz kāds ir dabūjis sodu par to, ka nav piesprādzējies.
Ar mums kopā brauc vietējā tante, kas iekāpj aizmugurē ar kādiem 13 maisiņiem un no viena no tiem piedāvā man pankūku. Otrs mūsu ceļa biedrs ir britu tūrists, kuram nākamajā dienā ir lidojums atpakaļ uz mājām no citas pilsētas, bet viņš ir izlēmis, ka viņš tajās pāris dienas gaismas stundās, kas būs palikušas pēc ierašanās vēl varētu paspēt uzbliezt kalnā. Es skatos ar neizpratni, jo divu mēnešu ceļojumā tāds koncepts kā "paspēt iespiest apskates objektu" īsti neeksistē.
Nonākam pārsēšanās vietā, iekāpjam īstā autobusā un bliežam augšā. Smuki skati, un, ja esi cilvēks kam patīk vemt transporta līdzekļos, šī ir perfekta vieta, jo ir kādi 3 pagriezieni uz kilometru. Mums priekšā sēž sieviete, kas piebliezusi pilnu muti ar stimulantriekstiem un skatās virsū ar izbrīna pilnu seju. Skatienu nenovērš pat pēc ilgāka acu kontakta, un iekšējais latvietis manī nomirst. Tuvojoties pilsētai uz kalnu ceļu redzam vēl vienu mini-pilsētu, kas sastāv no kādām 100 teltīm kas uzslietas vienkārši kalnu ceļa malā. Caur zīmju valodu ar sievieti, kas uz mums skatās kā mākslas darbu, saprotam, ka tur dzīvo strādnieki kas betonē kalna sienas, lai tās nenogrūst uz ceļa.
Mindata ir supersmuka - nekā daudz tur nav, bet ciemats ir izvietots uz kalnu grēdas kores, līdz ar to abās pilsētas malās tev paveras skats uz ~1.5km kritumu un pārējiem kalniem. Apkārt staigā cāļi un rukši, un cilvēkiem dārzā vienkārši aug avokado koki un tie Japāņu ķirši. Sajūta nedaudz ka esmu tādā Mjanmas Mālpilī.
Pirmajās minūtēs pastaigā pa pilsētu mums piemetas 4 bērnu banda, kas mūs izseko smejas un slēpjas katru reizi, kad gribam viņus fotografēt. Komunicēt savstarpēji mēs nespējam, tāpēc mēs vienkārši smejamies par bērniem un viņi, visticamāk, par mums.
Vakarā dodamies uzēst uz kādu no vietējiem restorāniem un apēdu asāko zivi savā mūžā. Ēšanas laikā pilsētā pazūd elektrība, tāpēc tikt galā ar veselu zivi ar irbulīšiem ir jauna līmeņa izaicinājums - tagad es to daru arī tumsā. Prom eju gan viegli sadusmojies, jo mūs brutāli apkrāpa iesmērējot tūristu cenas - par veselu zivi samaksāju kādus 7eur. Tagad šķiet smieklīgi, bet nu tā ir pilsēta, kur pārējās vietās mums ēdienreize abiem kopā maksā zem 4eur. Bet nu vismaz kāds te ir gatavs tūristiem - pirms tam bijām iegājuši citā vietā, kas sevi pozicionē kā tējnīca - un tur mums viesmīlis saka, ka tēja viņiem neesot. Prasām alu - tas arī nav. Prasām vai ir kaut kas cits uz ko viesmīlis, iespējams valodas barjeras, iespējams vieglākas dzīves labad atbild - nē. :ll Tikmēr pie blakus galdiņa džeki dzer šņabi, ko izskatās līdzi paņēmuši paši. Varbūt tā nemaz nebija tējnīca, un mēs vienkārši iegājām kāda mājā. Mjanmā šis nebūtu pārsteigums, jo populāra lieta ir taisīt saules aizsegus mājām no dažādiem reklāmu baneriem, kā rezultātā bieži vietas, kas izskatās pēc kaut kāda kroga, īstenībā ir vienkārši kāda ēnu mīloša cilvēka dzīvesvieta.
Nākamajā dienā mums paredzēts doties 3 dienu ceļojumā, un vakarā gāž kā ar spaiņiem. Pamostos ap 2iem - vēl joprojām gāž. Pamostos 5os un gāž :ll Bišķi sabijos no ūdens un tāpēc pirmo treka dienu atceļam - tā vietā pavadām dienu mākonī, kas uzpeldējis virsū pilsētai. Redzamība ir kādi 2 metri un fakts, ka esam kalnos, vairs nav konstatējams. Izskatās, ka vai nu esam Silent Hill, vai arī tā simulācija, kurā dzīvojam, vairs nav spējīga renderēt Mjanmas ziemeļus. Tā nu mums ir pirmā īstā atpūtas diena, kurā idejiski neko nedaram. Sēžam istabā zem segas, jo ir mitrs un vēss, un silts ūdens ir tikai tāla atmiņa. Ilgi gan tur nočilot nevar, jo kādā brīdī istaba sāk smirdēt - pirmajā stāvā viesnīcas īpašnieki gatavo ēst. Pēc smaržas grūti noteikt - vainu ražo lielus apjomus miskastes garšvielas, bet daudz ticamāk, ka vienkārši zupu, kuras pamatsastāvdaļa ir vecas ieskābušas siekalas.
Pabrokastojam kopā ar vietējiem strādnieku brokastu vietā un skatāmies kā vietējie met uz zemes turku zirņus, jo kurš tādu sūdu ēd. Es skatos ar lielām acīm, jo turku zirņi ar to viņu pankūku brokastīs ir vienas no labākajām brokastīm ever.
Atlikušajā dienas daļā aizejam uz vietējo muzeju, kur kāds onkulis savācis visas vecās lietas, ko varējis atrast. Muzejam nav konkrēta tēma, tas ir vienkārši "vecas lietas no šī reģiona". Kolekcijā ir tādi objekti kā mamuta zobs, opija pīpe, kas vecāka par Bagānas tempļiem, lāča, tukana un tīģeru galvaskausi. Bet mans mīļākais ir britu pistole no 2. pasaules kara. To muzeja kuratora vectēvs ieguva tad, kad kara laikā kalnos nogāzās britu lidmašīna, un vectēvam bija jāiet aprakt viņu līķi. Kā suvenīru paturēja pistoli. Arī pašam kuratoram ir sava pistole - viņš atrāda mums musketi, kuri pagatavojis no ūdens caurules. Taisīt ieročus ir legāli, tikai pirms lietošanas tev sava ūdens caurules nāves mašīna jāreģistrē. Ir laiks arī paskatīties albumu ar fotogrāfijām no vietējās dzīves - nesen savā pagalmā viņi upurējuši pāris buļļus, un rāda mums to bildes. Apskatām arī tiem paredzētos kapakmeņus kas izvietoti pagalmā, blakus 3 citiem, kas nogalināti nedaudz agrāk. Dzīvnieku upurēšana viņiem tāda tuva lieta, jo oriģināli visi cilvēk ciematā nāk no kalnu ciltīm, kas tic animismam. Normālos apstākļos viņi to nogalināto buļļu pirmos gaļas gabalus ietītu banānu lapās un upurētu gariem, bet tā kā šeit ir ieceļojusi kristietība, to viņi vairs darīt nevar, tāpēc tikai nogalina un ēd. Bet fakts, ka visu šo iedzīvotāju vēl salīdzinoši neseni senči dzīvoja tribal dzīvi ir diezgan interesants. Ciltis, no kurām izveidojies ciemats bijušas visai daudz, līdz ar to viņiem tur tagad ir vairāk kā simts virsaiši un šamaņi.
Vakarā vēl joprojām ir auksti, mazgājos aukstā ūdenī un baidos par to kā rīt sāksies 2 dienu ceļojums cauri lietum un džungļiem kalnos.

svētdiena, marts 8

Piezīmes no Mjanmas #5 [Bagan]

Ir cilvēki, kas mācās no savām kļūdām, un tad esam mēs, kas vēlreiz paņem nakts autobusu kalnu reģionā. Baganā ierodamies nedaudz par agru (ja nemaldos 5os no rīta) un pamodinām recepcijas darbinieku, kas ir aizmidzis tur pat uz zemes aiz sava darba galda. Nedaudz jocīgi, ka viesnīcā viņam nav gultas, kur apgulties, bet I guess, ja tu esi nakts maiņā, tev nebūtu jāguļ vispār. Agrāka iečekošanās numurā gan nav iespējama, jo tur vēl guļ iepriekšējie viesi, un viesnīcas darbiniekiem ir aizdomas, ka viņi ar mums kopā gulēt negribēs. Tā nu mēs apmetamies uz dzīvi foajē, un šķiet nedaudz nokaitinām recepcijas darbinieku, jo iet atpakaļ gulēt viņš vairs nevar stabili.
Bagana ir pilsēta, kurā ir vairāk tempļu nekā iedzīvotāju, un atšķirībā no daudzām citām lietām šajā dienasgrāmatā, šī nav diršana. Kā jau visas Mjanmas pilsētas, arī šī savulaik ir bijusi valsts galvaspilsēta, un tajā laikā valdošais karalis ir norāvis kaut kādu tempļu frenzy, kā rezultātā uzbliezis tur ~2000 dažāda izmēra tempļus - daļa tādu, kuros var ieiet 400 cilvēki, bet vairums tādu, kuros var ieiet 4 un 12 vāveres. Lielākā daļa tempļu vienkārši mētājas pustuksnesī, un ir diezgan smuki redzēt, ka pa tiem ložņā vietējās vāveres un suņi. Nedomāju, ka visi šie dzīvnieki pievērsušies budismam, bet, ja man būtu jātaisa reliģija, es arī gribētu taisīt tādas svētbūves, kurās nāk ēst vietējā fauna. Mazāk forši tas gan bija brīdī, kad vienā no tempļiem gribēju apskatīties kas ir otrā pusē Budas statujai, un izrādās tur ir rējiens.
Blakus mūsu viesnīcai ir stroika, kas ēdot brokastis uz viesnīcas jumtu dod interesantākas ainas kā TV. Vienas ēkas būvē strādā kādi 50 cilvēki, jo darba spēks šeit ir lētāks kā jebkura tehnika. Zemē ir izrakta bedre, kurā pāris džeki ar lāpstām maisa cementu, tad tas tiek krauts lielās bļodās, kuras sievietes liek uz galvas un rindiņā nes uz pašu stroiku. Izskatās pēc skudru pūžņa, un es nezinu kā jūtas tas cilvēks, kas tur ir atbildīgs par darba drošību, bet minu, ka vārdam "drošība" Mjanmā ir pavisam cita nozīme kā Eiropā. 

Pirmajā dienā ar mocīti izbraukājam kādus 10 tempļus, un lai arī negaidīju, ka es jebkad noguršu no skatīšanās uz pārāk daudz tempļiem, foršā ziņa ir tā, ka katrs te var atrast savu mīļāko un mierīgi pavadīt tur laiku klusumā, jo visa tūristu plūsma ir izdalīta pa kādiem 2000 punktiem. Protams, ka lielākajos, kas ir 4stāvu ēku augstumā tūristi ir gana. Kādā no tiem viens vietējais riktīgi grib iepārdot mums gleznas, kuras gleznojusi viņa aklā ģimene. Tieši tādas pašas gleznas redzam pie vēl kādiem 4 tempļiem, so I guess aklā ģimene bliež kopijas vienkārši caurām dienām.
Šajā pilsētā īrēt mocīti tūristiem ir aizliegts, jo valstij ir bail, ka mēs nositīsimies. Bet var noīrēt skūteri kas iet uz kādiem 20km/h, lai gan spidometrs saka, ka mēs braucam konstanti uz 140km/h. Braukāšanai vieta ir amazing, jo satiksme ir visai maza, un ir daudz smilšu ceļu un taku uz kurām tu vispār esi viens. Šeit gan saprotu arī kāpēc neviens mums negrib dot moci - vienai no takām kādu 500m garumā ir kaktusu sienas. Tā ka legit nevar noiet no ceļa, izmainīties ar mašīnu ir sarežģīti un braucot virs tiem 20km/h, ja tu gadījumā saslīdēsi uz smiltīm tev ir garantēta izlīmēšanās pret kaktusiem pilnā augumā. Šis gan ir viens no efektīvākajiem ātruma kontroles mehānismiem kādus esmu redzējis. 

Ēdiens vēl aizvien ir amazing - uzēdu citronu salātus, kas normāli vispār neizklausās pēc ēdiena un tam klāt tomātu un zemesriekstu karijs liek man pārdomāt kāda tieši velna pēc es pavadīju 2 gadus savas dzīves pārtiekot ekskluzīvi no ceptiem pelmeņiem (No diss pelmeņiem gan, šis ir tikai tēlains salīdzinājums). Pēc maltītes klāt pienāk viesmīlis, atvainojas un prasa vai es gadījumā neesmu no Sicīlijas. Ilgi mēģinu saprast kāds sakars un vai tiešām tas ir tas ko viņš prasa, līdz viņš paskaidro - viņš vienkārši tā domāja dēļ manām ūsām, jo ir dzirdējis, ka Sicīlijā visiem esot ūsas. 

Tā nebūtu Mjanma, ja lietas nevajadzētu apskatīt saullēktā tāpēc arī šeit vienā no dienām ceļamies 5os no rīta, lai brauktu nelegāli uzrāpties nelielā templī (legāli tajos vairs kāpt nevar, jo pāris gadus atpakaļ zemestrīce viņus visus padarījusi nedrošus) un paskatītos kā saullēktā paceļas gaisa baloni. Pie tempļa, ko esmu atradis maps.me mūs jau sagaida vietējie, kas tumsā palīdz uz tā uzrāpties pārējiem tūristiem un iekasē naudiņu. Nauda gan nav ieejas maksa, bet ziedojums tempļa uzturētājam, kurš cik noprotu ir valsts nozīmētais cilvēks kurš atbild par šo konkrēto būvi. Nezinu cik liela summa man šķistu pieklājīga par kultūrvēsturiskā mantojuma apgānīšanu, bet viņam 3eur par diviem cilvēkiem šķita pilnīgi pietiekami.
Gaisa baloni te ir top štelle, tos piedāvā kādas 7 kompānijas un gaisā vienlaicīgi var redzēt kādus 30. Pirms tam meklēju cenas, bet lētākais ko atradu bija 300$ no cilvēka. Izvēlējāmies nelidot, jo lidojums ar gaisa balonu iespējams nav tā lieta, kur vajadzētu izvēlēties lētāko variantu, it sevišķi šajā zemē. Iepriekšējā vakarā pirms došanās izlēmām, ka vajadzētu līdzi tēju termosā, tāpēc gāju to uzprasīt viesnīcas darbiniekiem. Angļu valoda ir tādā līmenī, ka, lai saprastu ka man ir nepieciešama beramā tēja bez maisiņa bija nepieciešami 3 cilvēki un kaudze radošās domāšanas.

Šeit sagaidām arī jauno gadu. Vietējie 1. janvāri nesvin, bet viesnīca zin, ka tūristiem tas ir svarīgi tāpēc tiek rīkotas vakariņas ar mūziku un dejām un salūtu un gandrīz neierobežotu bezmaksas rumkolu apjomu, kas man šķiet nenormāli jauki. Kā strādā salūts viņiem nav ne jausmas, tāpēc raķetes tiek šautas aptuveni metru no mūsu galda, blakus no salmiem taisīta terases jumta. Kādā brīdī lietas sāk sprāgt tā ka no uguns sākt bēgt pat nopietni iereibusī poļu pusmūža kompānija. Mana šī gada pirmā apņemšanās bija nesadegt dzīvam, kuru par laimi izpildīju jau pirmajās gada minūtēs.

sestdiena, februāris 29

Piezīmes no Mjanmas #4 [Inle lake]

Vai tu zini spēli "Where is Waldo?"? Iedomājies tagad šo pašu, bet Valdo aizstājam ar starppilsētu autobusu. Ja tev šķiet, ka tikko šī spēle kļuva vieglāka, tu stabili nekad neesi mēģinājis atrast savu autobusu Jangonas autoostā. Tā vietā, lai nopirktu savu biļeti un tad dotos uz peronu, kas uz viņas rakstīts, šeit mēs meklējam kiosku numur 54 starp 40000 kioskiem, kuri katrs ir cita kompānija un darbojas pilnīgi neatkarīgi no jebkādām saprāta vadlīnijām. Man ir aizdomas, ka katrs džeks, kuram ir autobuss, ir uzbliezis sev autobusu kompāniju. No kompānijas mājaslapas bildēm spriežam, ka uz mūsu autobusa varētu būt uzdrukāti Pokemoni, bet garantijas nav, jo dažādu multeņu attēli uz riteņiem te ir daudz.
Mēs atrodam pirmo cilvēku kurš pēc mūsu aplēsēm orientējas šajā haosā (neizskatās apmaldījies) un rādam viņam savas biļetes. Viņš sāk kaut ko skaidrot, kad pēkšņi viņam klāt pieskrien kāds cits džeks, viņi sastrīdas, un pirmais džeks vienkārši pagriežas un sāk doties autoostas otrā virzienā. Nevar īsti saprast vai vajadzētu sekot, vai viņš vienkārši dodas pusdienās, tāpēc sekojam neuzkrītoši - it kā tajā pašā virzienā, bet ne gluži pa tiem pašiem ceļiem. Tad viņš apstājas, paskatās uz mums un rāda ar pirkstu tur, kur manuprāt ir autoostas servisa ieeja, bet kā izrādās, tur ir vienkārši vēl 17000 autobusu kioski, bet par laimi uz viena no tiem atpazīstam biļetē iedrukāto logo.
Tur iekāpjam autobusā, kurā bez mums ir vēl 4 cilvēki. Un viņš sāk braukt. Saprotam, ka šis nevarētu īsti būt pareizi, jo pērkot biļeti izskatījās, ka tās ir pēdējās vietas, un tā nu jau es esmu pārliecināts, ka mēs tomēr dodamies ceļojumā uz citu pilsētu. Bet es aizmirsu, ka esam Āzijā. Šis taču ir vienkārši starpkiosku autobuss, kas ved mūs uz citu kiosku, kurā pārkāpt citā autobusā.
Un tā mēs dodamies 12h ceļojumā uz Inles ezeru, kuram blakām ir arī pilsēta, kuras nosaukumam vēstures annālēs droši vien vieta tā arī nekad neatradīsies, jo tai blakus atradās daudz ūdens. Noteikti nepalīdz arī fakts, ka tās nosaukums ir Njaungšve, kā tas mēdz gadīties, kad britu kolonista kaķis uzkāpj uz viņa rakstāmmašīnas klaviatūras.
Šis bija plānots kā tāds brauciens, kurā mēs vienkārši atslēgsimies un tad pamodīsimies gandrīz jau gala punktā, ja vien ne tāds mazs sīkums, kā 90% maršruta ir pa kalnu ceļiem, kā rezultātā aizmigšana būtiski palielina risku kāda no 9999 līkumiem pārlauzt sev sprandu. Noskatījos gandrīz visu Witcher pirmo sezonu, kas šo braucienu no amerikāņu kalniņiem pārvērta par drīzāk kaut ko tādu, ko Latvijā 2000 gados sauca par "4D kino zāli".
Mēs ierodamies pilsētā ap 5iem rītā, es izkāpju no autobusa gatavs nogalināt kādu un pēc tam uzreiz nomirt arī pats. Es reāli sacepos jau aizbraucot no Rīgas uz Mālpili, ja autobuss izmet 10km līkumu uz satelītciemiem, šādam braucienam pa nakti toč nebiju gatavs. Par šo gan nav informēts vīrs, kas pienāk klāt un 5os no rīta prasa vai es gadījumā negribu doties saullēktā izbraukt pa ezeru ar laivu. Dirsā tev to laivu. Šo es viņam nesaku, jo esmu ļoti pieklājīgs kungs. Dodamies uz viesnīcu, un, redzot gultu, mani jau sāk pārņemt tādas sajūtas, kādas iedomājos cienām opiātu lietotājus. Izmazgāju zobus, lai dotos pelnītā miegā, un verot ciet krānu… nolaužu viņa rokturi. Tur turpina gāzties ūdens un manā rokā esošais rokturis atsakās jebkādā veidā kontrolēt šo ūdens plūsmu 50% jo viņš ir nolūzis un 50% lai sadirstu man dienu. Par laimi gan pēc minūtēm 10 ierodas viesnīcas īpašnieks ar citu, identisku krānu, pret kuru šo salūzušo ātri nomainīt. Es varu tikai sapņot, ka kādreiz būšu tik gatavs dzīvei, ka man būs rezerves manai santehnikai.

Nākamās dienas apbraukājam abas ezera puses un noīrējam laivu lai aizbrauktu uz tā otru pusi apskatīt aptuveni 2000 stupas (mini svētbūves/altāri?). Laivas brauciens pāri ezeram ir diezgan amazing, jo abās ezera pusēs ir visai augsti kalni, kas kombinācijā ar superzilām debesīm un ūdens plašumiem ir vizuāli visai baudāmi . Skata cena gan ir zināmi dzirdes zudumi, jo pēc 2 stundām, kas pavadītas sēžot 1m attālumā no laivas motora es jūtos kā apmeklējis 7 rokkoncertus vienlaicīgi.
Šī ir pirmā vieta Mjanmā kur konkrēti jūtams, ka vietējie ir sapratuši, ka tūristiem varētu būt vairāk naudas kā viņiem, un tā rezultātā ir padomāts par dažādām tūristu atrakcijām - zvejnieki uz ezera pozē stāvot laivās uz vienas kājas, jo acīmredzami tas ir kaut kas ko viņi šeit dara (man gan nedaudz interesantāki likās legit zvejnieki, kas kaut kādu iemeslu dēļ dauzīja ūdeni ar lielu koka dēli. Iespējams lai atriebtos ezeram par sliktu lomu). Arī pašu laivu mūsu ekskursijai atrast nebija grūti - kad izlēmām, ka šodien gribam to darīt, vienkārši izgājām pastaigā, jo zinājām, ka laivu piedāvātāji atradīs mūs paši, un tā arī bija - 20min laikā varējām no 3 piedāvājumiem izvēlēties lētāko vienkārši pastaigājoties.
Bez vienkājainajiem zvejniekiem ezers piedāvā arī tādas atrakcijas kā "The Jumping Cat Monastery" - legit mūki uz salas satrenējuši kaķus lekt. Lasīju recenzijās, ka esot baigais scam, jo kādi tūristi tur aizbraukuši un kaķiem bija slinkā diena - tie vienkārši neklausīja mūkam un neleca. Es gan teiktu, ka man kaķis, kas neklausa mūkam, kurš mēģina iekasēt no tūristiem, izklausās pēc 2x labākas atrakcijas, kā redzēt lecošu kaķi. Šim gan Lāsma uzlika veto.
Otra top lieta ir peldošie dārzi - cilvēki ir sastādījuši savus tomātus uz garām zemes strēlēm, kas vienkārši peld ezerā. Tā nu mēs skatāmies kā viens džeks velk mājā savu 20mx1m garo dārzu kas piesiets pie laivas. Nezinu tiešām kam kaut kas tāds ir nepieciešams, bet izskatās amazing.
Uz ezera ir arī pāris ciemi, kuros visas mājas ir uz pāļiem. Vienā no tiem cauri iet tilts, taču atsevišķām mājām, veikalam un pastam piebraukt var tikai ar laivu. Man kā pastniekam būtu bail, ka visas pastkartes sakritīs ūdenī, bet varbūt Mjanmā viņiem pastkartes nav modē. Dzīve uz ūdens tur ņemta tik nopietni, ka ir pat atsevišķa ēka kurā iemitinājies laivu motoru serviss.

Vienā ezera krastā ir ciemats, kurā šķietami visi iedzīvotāji ražo dažādus pārtikas produktus tirgum. Dodamies ekskursijā, kur mūs izvadā džeks no kompānijas "Tofu Palace" (nejaukt šo ar blakus mājā esošo kompāniju "Tofu Palace (The Good One)". Bez tofu ražo arī konfektes, kko līdzīgu čipšiem un dažādus saldumus. Katras ražotnes īpašniekiem mūsu gids nes kādu samaksu - lielai daļai jello dzēriens (wat is dat), vienai omei iedeva 1000 naudiņas , un viņas mazdēlam, kas pavada dienas sēžot smilšu bedrē taisot cukurgailīšus bišķi štirījošos riekstus.
Vienā vietā ražo viskiju, un kamēr ejam viņu apskatīt, pagalmā iebrauc 2 cilvēki uz mocīšiem un izceļas neliels strīds. Riktīgi savādi būt situācijā kur cilvēki dusmojas, bet tev nav ne jausmas par ko ir runa. Bet beidzas bez kautiņa un mēs varam iedzert arī nedaudz vietējā alkohola. Viens no mūsu ekskursijas grupas biedriem prasa gidam – vai tu esi dzimis šeit? Uz to viņš atbild, nē - es esmu dzimis slimnīcā! Bet viņa ģimene dzīvoja te. Nezinu kā oriģināli bija domāts jautājums, bet man šķiet interesanti, ka nevar pieņemt kā faktu, ka kāds būtu dzimis slimnīcā.
Uz šo ciematu braucām ar riteņiem un kaut kā galīgi nepadomājām, ka nav ielu apgaismojuma :lll atpakaļceļs, kur tev pretim brauc smagās mašīnas ar tālajām gaismām visai biedējošs, bet netālu no pilsētas tumsā piestājam, jo dzirdam kā no netālu esošā tempļa nāk mūku diesmas. Visai magic.

Ezera otrā pusē ir viņu vietējā vīna darītava kur var nogaršot dažādus viņu pašu brūvētos vietējos vīnus. Mjanma - Āzijas Francija - tieši šādi šo valsti neviens nekad nav nosaucis, un es, nebūdams vīna eksperts, nespētu atšķirt šo no 5eur zirdziņa vīna, bet Lāsma saka, ka šis esot negaršīgāks. Bet vietai toties iespaidīgs skats, kā jau tas ir visām vietām, kas novietotas blakus hugeass ezeram. 1/10 vīns un 9/10 vieta kopā vismaz padara šo par sekmīgu pieredzi.
Šajā dienā ēst bijām restorānā kas izveidots zem nojumes kādas sievietes mājas pagalmā. Pasūtam papaijas salātus, un redzam, kā sieviete uzkāpj uz mocīša un aizbliež prom. Pēc 5min ir atpakaļ ar papaiju rokā. Domājām, ka bija uz veikalu, bet izrādās uz savu dārzu. Aizbrauca ar mocīti pāri ielai uz savu dārzu lai noplūktu papaiju un uztaisītu mums salātus. Es uz dirsas. Nez vai ārzemnieki šitā pat brīnītos, ja es viņiem Latvijā no dārza redīsus atnestu?

Bet no visām vietām Njaungšvē mani visvairāk pārsteidza indiešu ēstuve. Tajā brīdī, kad es vienkāršiji gribēju ķiploku naan maizīti un mēs devāmies uz vienīgo vietu, kam kaut kas tāds te varētu būt, es pat iedomāties nevarēju, ka mani tur sagaidīs Eminema templis. Jā, varbūt rietumu kultūra viņiem vēl sveša, un backstreet boys dziesmas viņi zina tikai savas valodas izpildījumā, Mjanmā ir kāds, kas zina par Eminemu. Pie sienām ir Eminema plakāti, fotogrāfijas albumu vāciņi, un arī pats viesmīlis/īpašnieks ir Eminems. Pirmajā vakarā viņš mūs aicina iet prom, jo mēs neesam rezervējuši galdiņu, kas ir koncepts, ko es Mjanmā vēl neesmu manījis. Izskatās, ka restorānā gan ir brīvas vietas un tur ir cilvēki, kas ceļas kājās, lai ietu prom, un nav īsti skaidrs kāpēc man tiek liegta iespēja ēst kariju klausoties "Lose Yourself".
Par laimi šo dziesmu un visas pārējās dzirdu nākamajā dienā, kad mūs tomēr ielaiž paēst bez rezervācijas. Restorānā esam mēs 2 un vēl viens džeks, kad tur ierodas vēl kāds ēst gribošs pāris, kuru īpašnieks pasūta dirst sakot "You already ate my food yesterday". Mums skaidro, ka negrib strādāt. Visticamāk jo viņam jāmācās dažādas reperu kustības, kas viņu pavada visur, un pasūtot ēdienu es līdz galam nesaprotu vai viņš vispār klausās, jo man ir aizdoma, ka skatos nevis uz viesmīli, bet repa video. Bet es maldos, ar atmiņu viņam viss kārtībā, jo pirms došanās uz virtuvi viņš sagaida dziesmā īsto brīdi un tad
"aaahhh ahhh check it…..
chicken masala
Aloo breed
Triple garlic naaan"
Mana otra mīļākā Eminema dziesma aiz "Cleaning out your closet"

sestdiena, februāris 8

Piezīmes no Mjanmas #3 [Yangon]

Mēs ierodamies Jangonā. Leģendas vēsta, ka šo pilsētu plānojis arhitekts, kurš piedzima mašīnā un nekad no tās neizkāpa, jo tādi jēdzieni kā "gājēju pāreja", "velojosla" un brīžiem pat "trotuārs" šeit ir tikai kapitālistisko Rietumu propagandas saukļi. Pilsētas sveiciens mums ir aicinājums ar savām somām šķērsot 4 intensīvas šosejas joslas. Sākumā man gribas nomirt, bet izrādās ignorēt likumu cilvēks spēj pierast visai ātri, un pāris dienas vēlāk man visa pilsēta ir viena liela gājēju pāreja. Trotuāru neesamība gan nav dēļ tā, ka to nav, bet tāpēc , ka visur trotuārs ir pārvērsts par kāda workshopu. Uz trotuāra gatavo ēst, labo mašīnu, tirgo mantas un kāda tante pat sēž uz miskastes kalna un priecīgi rok ārā sliekas vien sev zināmiem mērķiem.

Pilsēta ir megakarsta. Ja Bangkoka bija tāda slapja un karsta, tad šeit daļa gaisā esošā ūdens ir pārvērsta vēl ekstra karstumā. Iespējams, ka viņi to panāk karsējot pilsētu ar visām tām mašīnām, kas ielas malā atstātas ar ieslēgtiem motoriem. Labā ziņa man gan ir tā, ka šī ir valsts, kurā vīriešiem valkāt svārkus (longyi) ir pilnīgi normāli (tajos apkārt bliež lielākā daļa džeku), līdz ar to es, par lielu sajūsmu apkārt esošajām pārdevējām, nopērku tos pie pirmās izdevības un valkāju līdz pat brīdim, kad nākas Mjanmu pamest. Ja es varētu izdomāt, kā viņos staigāt arī Latvijā, nepievēršot sev uzmanību, es varētu nomirt laimīgs.
Lai izvairītos no drošas nāves, cenšamies visur doties ar iekšpilsētas autobusu, kurš maksā 12 centus. Atrast īsto autobusu gan ir sarežģītāk, kā varētu gaidīt. Izrādās ir vietas pasaulē, kas apņēmušās ignorēt arābu ciparus un izmanto savējos :llll Tā nu tu stāvi vietā uz ielas, kur pēc kartes būtu jābūt autobusa pieturai, bet realitātē ir vienkārši zemē iedurts metāla stienis, kuru, iespējams, kādreiz rotājusi zīme, un štuko, vai šis autobuss, uz kura rakstīts ၆၈, varētu būt 81 vai nē (nav).
Cilvēki joprojām draudzīgi - gaidot kādu no autobusiem, es redzu, kā aiz pieturas noslēpies viens džeks man smaida. Es atsmaidu atpakaļ, viņš piemiedz man ar aci, pielavās Lāsmai no muguras un nobiedē viņu. Kas ir pilnīgi normāli. Mēs sākam runāt un izrādās, ka mēs gaidām autobusu sliktā pieturā, jo mēs varam tur tikt par 30min ātrāk noeejot 2 kvartālus ar kājām. Džeks izlemj aizvest mūs uz to pieturu, lai arī viņam pašam vispār tur nav jābūt, kā arī sameklē citu cilvēku autobusā, kuram tiek piekodināts pabakstīt mūs pareizajā brīdī, kad mums jākāpj laukā. Pa ceļam viņš stāsta, ka ir budisma pasniedzējs un māca budismu pēc grāmatas, kuru sarakstījis austrālis, un ar lepnumu rāda mums austrāļa fotogrāfiju uz grāmatas pēdējā vāka, jo acīmredzami tas dod ekstra pievienoto vērtību. Man liktos, ka jebkurš džeks no Mjanmas varētu būt kvalificētāks budismā kā austrālis, bet ko gan es zinu.
Autobusi pīķa stundās pārbāzti, bet tā nav problēma, jo mēs neesam aziāti - pat noklīstot viens no otra autobusā, es visu laiku redzu, kur atrodas Lāsma, jo reti kurš šeit sasniedz mūsu debesu augstumus 175cm apmērā.

Cits diezgan maģisks sabiedriskā transporta veids Jangonā ir riņķveida vilciens - tieši tā kā izklausās, tas ir vilciens, kas vienkārši brauc pa riņķi apkārt visai pilsētai. Vilciena ātrums gan ir tāds, ka šķiet, ka tā atiešanas sarakstā ir rakstīti nevis laiki, bet gadalaiki. Filmēju ārā pa vilciena durvīm un sapratu, ka, ja man nokristu telefons, es varētu paspēt izlekt, pacelt viņu, un iekāpt atpakaļ citā vagonā. Ļoti interesanti gan braukt vilcienā kuram nav durvis, nav stiklu logos un pa eju vidū staigā sieviete, kurai uz galvas ir neliela virtuve, kuru pēc vajadzības var nocelt lejā lai pagatavotu kādam no pasažieriem pusdienas. Vilciena stacijā tusē kazas. Tā, ka vienkārši staigā apkārt, iečeko vilcienus, un es sapņoju par to, cik daudz nez no šīm kazām ir nejauši nonākušas nelielā ekskursijā ar vilcienu uz citu pilsētas daļu.

Nakšņojam viesnīcā, kur mūsu istabai nav logu, līdz ar to izslēdzot gaismas ir pilnīga tumsa. Neatceros pēdējo reizi, kad būtu gulējis tādā sensory deprivation tank, bet kaut kādu iemeslu dēļ no tā rodas superspilgti sapņi. Skaņas izolācija gan šeit ir kaut kādā veidā panākusi pretēju efektu, jo guļot 3. stāvā ir iespējams dzirdēt, kā 2. stāvā kāds iet dušā. Ēdiens pēc Hpa-An 3 kārtu brokastīm un atsevišķu viesmīli piparu pienešanai gan liekas visai bēdīgs, jo te brokastīs ir tikai tostermaizes, banāns un ola, bet es nesūdzos, jo es mīlu maizi. Mūsu galvenais viesmīlis / viesnīcas pārvaldnieks gan angliski nesaprot vispār neko, taču ir izgājis labas etiķetes skolu, kurā māca, ka situācijās, kurās tu neko nesaproti, ir vienkārši jāturpina teikt "Yes" līdz nevēlamās personas aiziet prom. Vēl visai smieklīgs ir fakts, ka viņš ir aptuveni 140cm garš un reizēm aiz recepcijas letes sēž uz maza krēsliņa, tādejādi kļūstot pilnībā neredzams visiem apmeklētājiem. Redzēju kā kāds cits no viesnīcas viesiem pārbīlī ķer pie sirds, kad no šķietami tukšas recepcijas uz viņa "hello" kāds arī atbild.
Vēlāk ieradās viņa pārinieks, kurš angliski prot daudz labāk, bet māc šaubas vai vairāk kompetents. Mēģinām sarunāt autobusa biļetes uz Inle lake. Džeks pa telefonu apzvana visas kompānijas, saka ka nav iespējams, tā kā svētki (kādi tur bija svētki?) tad viss ir izpirkts, visu esot apzvanījis nav vispār iespējams.
Tad Lāsma ieiet internetā un 15min laikā angļu valodā atrod un nopērk mums biļetes :ll

Bijām uz kino noskatīties jaunos Star Wars. Diezgan pārsteidzoši, ka valstī, kur angliski cilvēki prot šķietami vēl mazāk nekā Latvijā, filmu rāda oriģinālvalodā bez subtitriem. Pirms tam lasot recenzijas, biju diezgan lielā sajūsmā par faktu, ka šajā kino kā našķi var nopirkt fried rice un kimči, kas no vienas puses rezultējas tajā, ka zāles smirdot pēc kimči, bet no otras puses - tu vari viņu ēst kino :ooo. Ierodoties gan redzu, ka kapitālisms ir pasteidzies man priekšā, visa zāle nobrendota ar KFC, un iekšā līdzi dod tikai popkornu :(( Tas ko recenzijās neviens neminēja ir fakts, ka pirms filmas sākuma treileru vietā jūs visi kopīgi pieceļaties kājās, lai noskatītos 3 minūšu garu video, kurā plīvo Mjanmas karogs un skan Mjanmas himna. Tas tā - lai tas sci-fi tev neliek aizmirst par realitāti "pārāk" daudz. Man nāk smiekli, bet bail smieties, jo nepamet sajūta, ka kino zālē ir kamera, kas meklē visus, kam šis nešķiet nopietni, lai nekavējoties tos nogādātu cietumā.

Visur citur gan Mjanmas ēdiens vēl aizvien ir vienkārši amazing. Uzēdu krabi hot&sour mērcē, kas bija tik laba, ka plānoju lūgt, lai mani tādā apglabā. Šis bija mans pirmais krabis mūžā, un teikšu godīgi - lauzt vaļā spīles es randiņā laikam negribētu bet visādi citādi krabju nūjiņas čist nav taisītas no krabja. Uzēdu vēl arī tējas lapās marinētu zivi. Mjanmā tējai ir pilnīga cita nozīme kā visā pārējā pasaulē, bet es nesūdzos, jo tējas salāti, godīgi sakot, ir visai garšīgi. Ņemot vērā, ka gan zivi, gan krabi es notiesāju izmantojot irbulīšus, man vairs nav ideju, kas vēl dzīvē ir palicis tāds, ko es ar irbulīšiem nevarētu apēst.

Jangona ir arī pirmā vieta kur sastopamies ar klasiskākiem tūristu cienītājiem - Chinatown ielā kā izrādē katru vakaru iet garām vieni un tie paši biznesmeņi-diedelnieki:
- džeks, kurš par 2000 (1,3eur) piedāvā nopirkt putnu, kuru uzsviest gaisā,
- sieviete, kura piedāvā apskatīt savu zīdaini,
- suns, kurš nepiedāvā neko, un
- bērni, kas vienkārši pienāk klāt ar izstieptu roku un saka "manī".

Viens no maniem mīļākajiem Jangonas apskates objektiem bija pamests atrakciju parks. Leģenda (šoreiz tāda, ko neizdomāju es pats) vēsta, ka tas aizvērts, jo parka īpašnieks neieradās uz kādu svarīgu sapulci ar svarīgiem cilvēkiem un tā rezultātā parkam atņēma licenci uz visiem laikiem. Esošās konstrukcijas neviens neizvāca, citiem nolūkiem zemi izmantot arī negribēja, kā rezultātā parka darbinieki, kas pēkšņi palikuši par parka bezdarbniekiem vienkārši turpināja dzīvot savos cukurvates veikalos. Tagad gan nevienu no tiem vairs neredzējām, parks tukšs, sarūsējušas atrakcijas apaugušas ar džungļiem, uz amerikāņu kalniņiem sēž un dzied putni, un dekorācijām saulē kūst nost sejas lēnām pārvēršot šo vietu par perfektu šausmenes filmēšanas lokāciju. Vienīgie viesi, ko satikām, ir mutantodi, kas spējīgi tev caur kāju izsūkt smadzenes, pāris citu tūristu, kas arī atnākuši pēc Instagram bildēm un vietējie bērni, kas ar mietiem rokā skraida pa parku un izmanto to kā savu pasaulē nedrošāko, bet stilīgāko spēļlaukumu. Kādā no parkā esošajām mājām čupās vienkārši sakrautas dažādas arkādes, sākot ar tām, kur basketbola bumba jāmet grozā, līdz tām kur jūs divatā ar pistolēm spēlējat datorspēli, kurā esat cilvēki, kas pielīmēti pie vilciena sliedēm. Nedaudz notek asariņa. Nevis tāpēc, ka žēl, bet tāpēc, ka skaisti.

otrdiena, janvāris 21

Piezīmes no Mjanmas #2 [Hpa-An]

Pirmajā naktī Hpa-An aizmigt nebija viegli - es guļu gultā ar acīm vaļā un domāju, cik liela iespēja, ka mani rīt nošaus. Ceļā līdz pilsētai mums 3x bija jāapstājas kaut kādos militāros kontrolpunktos. Pirmajā reizē, kad šoferis prasīja mūsu pases, es uzskatīju, ka labāk pases nevienam citam šai valstī nedot. Izkāpu no mašīnas pats - tur mani sagaidīja 4 bruņoti militāra paskata vīri. Ir zināma konflikta sajūta galvā, kad pretī stāvošajam cilvēkam sejā ir smaids, bet rokās - kalašņikovs. Nākamajās apstāšanās vietās izlemjam tomēr paklausīt un palikt mašīnā. Atdodam šoferim savas pases un sēžam mašīnā, un domājam, kāda velna pēc viņi tik ļoti satraucas par to, ka ārzemnieki šķērso šo teritoriju (vēlāk uzzinām, ka tur dzīvo mūki, kuriem nepatīk būt vienā valstī ar pārējo Mjanmu, bet patīk ieroči). Kādā brīdī mums garām pabrauca 4 motociklisti, kuram katram uz muguras paliela izmēra automāts, kas iespējams izskaidro to kontrolpunktu nepieciešamību.
Taču, no rīta pamostoties, redzu, ka ārā tomēr karadarbības nav, un no pagalma nozudusi arī suņu banda, kas naktī mielojās ar žurku. Iespējams mēs tomēr dzīvosim. Un dzīvosim ēdot brīnišķīgas brokastis tādā apjomā, ka pēc tām nepieciešams aiziet vēlreiz bišķīt nosnausties.

Viesmīlība ir augstā līmenī, taču var redzēt, ka par klientu apkalpošanu ideja ir, bet izpratne - ne līdz galam. Vienam no viesnīcas darbiniekiem izskatās ir tieši viens pienākums, un tas ir piedāvāt viesiem piparus. Piparu piedāvāšanas industrija gan ir kompleksāka nekā daudziem pirmajā acu uzmetienā var šķist. Tas, ko daudzi iesācēji nemaz nezin - lai piedāvātu piparus, ir nepieciešams lietot valodu, kuru pārzin arī piparu saņēmējs. Šajā situācijā mūsu piparu sagādnieks nostājas mums blakus ar piparu trauku rokās un skatās virsū. Mēs vieglā mulsumā skatāmies atpakaļ un turpinām brokastot. Kad saprot, ka šādi mēs pie sadarbības mēs netiksim, viņš pasauc savu kolēģi, kurš visticamāk neprot tik labi piedāvāt piparus, bet toties prot runāt angliski - "Do you need anything?" viņš jautā, uz ko atbildam noliedzoši, un viņi mūs pamet. Tagad domāju, ka vispār skumīgi - vienam no viņiem vienīgais darbs ir pienest piparus un mēs pat tos negribam :/ Es ļoti ceru, ka šis nesalauza viņa garu, un viņš joprojām tic, ka drīz būs gana iepraktizējies, lai piedāvātu klientiem arī sāli. Latvijā algot atsevišķu piparu pienesēju varbūt šķistu izšķērdīgi, bet Mjanmā darbaspēks ir viens no lētākajiem resursiem, līdz ar to pilnīgi visur ir 2x vairāk darbinieku kā būtu nepieciešams. Nezinu gan, cik tieši viņiem maksā, jo vistūristīgākajā ciemata vietā mums pusdienas diviem cilvēkiem ar 4 alkoholiskiem dzērieniem maksā 6 euro. 
Un Mjanmas ēdiens ir diezgan amazing. Šajās dienās iepazinos arī ar tādu lietu kā "fermentēta zivs pasta" AKA "miskastes garšviela", kas pēc tekstūras ir kaņepju sviests, pēc garšas ir tāda savāda zivs un pēc smaržas ir - uzmini nu - miskastes koncentrāts. Mēs, latvieši, laikam ar tiem pelēkajiem zirņiem izgājām uz tādu baigi safe variantu, tagad redzot, ka ir tautas, kas liek baltajiem dienu staigāt apkārt izbrīnītiem par to, ka pie visām ēdnīcām smird pēc miskastes.
Vienā no dienām pieļāvu kļūdu, jo biju sailgojies pēc maizes un nespēju skaidri padomāt, tāpēc pasūtīju pārāk rietumnieciskas lietas - tostermaizi ar sieru un fri kartupeļus. Es domāju tur viss ciemats tika sasaukts piedalīties lemšanā, kā pie velna šito pagatavot, bet bezjēdzīgi, jo tā bija iespējams skumīgākā tostermaize un friškas ko esmu ēdis. Bet man tas bija jāpamēģina, jo dienu iepriekš fri kartupeļus pasūtīt nevarēju, jo 12os dienā restorānā vienkārši nebija elektrības :/ Tā gan tāda visai klasiska lieta, elektrības esamību par konstantu laikam uzskatām tikai mēs, izlutinātie eiropieši.

97% Mjanmas tūristu vietu ir paredzēts apskatīt saullēktos vai saulrietos (dažādas lietas, vienas vietas saullēktiem, citas saulrietiem). Vispār varbūt laba prakse, jo saullēktā viss tomēr nedaudz interesantāk, droši vien šo viņiem vajadzētu sākt pushot arī Gūtmaņa alai un Stūra mājai.
Bet tā nu mēs ceļamies 03:30AM lai kāptu kalnā, kurā ap 5AM jau esmu sasniedzis savu daily step goal. Kāpienā mūs pavada suns, kuram laikam tādas kilometru augstas trepes ir ikrīta treniņš, un viņš uzskrien augstāk, izložņā krūmus, tad pagaida mūs un skrien tālāk. Visu kāpiena laiku tālumā no tempļa skan budistu mūka frīstails. Es gan Birmas valodu saprotu tik pat labi kā to, ka valsti tagad sauc savādāk nekā valodu, kurā viņā runā, bet klausoties frīstailu man arī nerodas pārliecība, ka viņu saprastu tas mūks. Varbūt vienkārši paļaujas, ka 4os no rīta visi tik un tā guļ, tāpēc viņš var vienkārši bliezt "dim dim dim duri duri dim daran daran dum dumn", bet kopumā tāds muzikālais pavadījums ir visai maģisks.
Saullēkts gan tomēr diezgan faking amazing.
Lejā kāpjam pa kalna otru pusi, kas ir krietni stāvāka un dzīvībai bīstamāka, jo trepju vietā ir akmeņi. Vietējiem gan šī puse laikam ir iecienītāka, jo tā tagad ir pilna ar svētceļotājiem (svētkāpējiem?). Šajā brīdī uzzinām, ka esam slavenības, jo līdz kalna pakājei ar vietējiem fotografējamies kādas reizes piecas. Sākotnēji domāju, ka tas, kas viņu sajūsmina ir Lāsmas blondie mati, jo pāris reizēs par manu eksistenci fotogrāfijā vietējie izrāda vieglu vienaldzību, taču kalna pakājē grupa jauniešu grib bildi tieši ar mani un ar Lāsmu šķiet tikai sekundāri. Acīmredzot viņiem ir kaut kāda balto cilvēku gaume, kas nav universāla.

Vakarā pēc kāpiena izlemjam iet uz masāžu pie akliem cilvēkiem. Šī man šķiet ir perfekta ideja, jo es dzīvoju ar pārliecību, ka visi aklie cilvēki iegūst superspējas caur pirkstiem manu ķermeni lasīt kā grāmatu. Davai sarunājam es nesmiešos par taviem hobijiem, un tu nesmejies par maniem, bet vai esi kādreiz mēģinājis liftā lasīt brailu? Pat zinot kādām formām tur jābūt, es nevaru viņas atpazīt, un dažreiz domāju, vai es ar aizvērtām acīm pēc taustes vispār spētu atpazīt savu īkšķi. Masāžas vieta gan ir visai tālu, līdz ar to, kamēr tur nonākam, saule jau ir norietējusi un ielas apgaismojums ir paredzēts tikai stilīgajai pilsētas daļai. Stāvēt starp simtiem šķūņu vietā, kur uz ielas pilnīgā tumsā mazgājas cilvēki ir nedaudz nekomfortabli, un nonākot galā mēs dzirdam kā no aklo masāžas salona tumsas nāk dziedāšana. Masāžu gan dabūt vairs nevar, jo tajā vakarā viņiem jau sācies lūgšanu laiks. Tumsā klausīties neredzīgo dziesmas man šķita ļoti romantiski, bet Lāsma saka, ka es vienkārši uzprasos tikt apzagts. Ja mani apzagtu es gan ceru, ka to tumsā izdarītu akls cilvēks. Vismaz mēs dabujām to neredzīgo pieredzi mēģinot aiztaustīties pa tumsu atpakaļ līdz savai viesnīcai.
Masāžu nākamajā dienā mums piedāvā redzīgi cilvēki. Nedaudz garlaicīgāk, bet no otras puses jūtamies droši, ka mūs nenodurs, jo ārā ir gaišs. Es nesaprotu, kāpēc mani neviens iepriekš nebija informējis par tādu lietu kā Taizemes masāža, jo tas stabili ir kaut kas, ko man vajadzēja. Tā vietā, lai tu pēc tam justos viegli miegains un nedaudz pabakstīts, es no turienes iznāku, pēc sajūtām, ar pilnīgi jaunu ķermeni. Iespējams gan neesmu labākais masāžu kritiķis pasaulē, jo šī bija pirmā reize, kad kāds man ir izmasējis uzacis, bet melotu, ja teiktu, ka man šķiet, ka tas nebija nepieciešams. Stunda masāža cilvēkam - 4eur :)

Nākamajā dienā noīrejam mocīti un bliežam uz alām. Mjanmas reljefa pamatojums līdz galam skaidrs man nav - tas atgādina milzīgu plāno pankūku, kas uzmesta virsū tavam darba galdam - viss ir vienā līmenī, un tad pēkšņi random vietās ir no zemes izsprāguši kalni ar gandrīz 90 grādu stāvām malām. Kalnos iekšā savukārt vietām ir milzīgas alas. Tik lielas, ka var iebāzt pa pāris tempļiem, kas izgreznoti ar LED virtenēm un sikspārņu kakām. Ja ir viena lieta, kas šai nācijai patīk tad tās ir krāsainas LED gaismas un, ja ir kāda vieta, kur māte daba visu radot ir nofeilojusi, tad tas ir neiebāžot LEDus alās. Minu, ka nākamreiz, kad šeit atbrauksim tajās alās jau būs klubi. Ir gan arī pāris alas, kas pagaidām vēl ir neona neskartas. Viena no tām laikam atklāta brīdī, kad pētnieki uzēduši mazāk pazīstamas sēnes un tāpēc ekstra vizualizācijas neprasās. Tā es vismaz spriežu pēc zīmēm, kas alā novietotas pie dažādiem savādas formas akmeņiem, kas informē tevi par to, ka skaties uz "draudzīgā ziloņa meitas seju" un "ziloņu karaļa zarnu traktu". Mjanma ir valsts, kur tāpat kā Riga Fashion Week, kurpēm ir nozīme, un apavu vilkšana nost un atpakaļ virsū droši vien ir otra populārākā nodarbe aiz stimulantriekstu košļāšanas. Nekad nebiju gaidījis, ka kāds man kādreiz liks novilkt apavus pirms es ienāku alā, bet es nestrīdos. Iekāpšana sikspārņu kakās šeit šķiet viens no mazākajiem draudiem manai dzīvībai.
Kādai no alām otrā pusē sēž sievietes un tirgo bruņurupučus. Es tur naivi prātoju ko ar to bruņurupuci varētu darīt, un tikmēr pienāk kāds mūks, nopērk vienu, un pārdevēja viņu iemet celofāna maisiņā. Bruņurupuci. It kā jau ēdiens, bet nu it kā arī bruņurupucis :D Maisiņā! :D Tas bruņurupucis tur kārpās un visticamāk drīzumā uzzinās, ka bez pirmatnējās zupas ir arī citas, dzīvību atņemošas zupas.
Vēl diezgan iespaidīga ir sikspārņu ala. Es nezinu, cik tieši sikspārņi ir pasaulē, bet man šķiet es redzēju viņus visus, kad tuvojoties saulrietam pāris Mjanmieši sāka dauzīt tukšas benzīna kannas un no alas parādījās vienkārši melna sikspārņu straume, kas kā upe aizvijās ap kalnu uz laukiem un nebeidza plūst ārā no alas vēl pusstundu pēc sākuma, kad mums jau apnika skatīties.
Ar mocīti es pats gan gatavs braukt biju tikai ārpus pilsētas. Es esmu tiktikko pabeidzis autoskolu, tāpēc man tā ideja par pilnīgi visu noteikumu atmešanu un paļaušanos tikai uz pīpināšanu šķiet pārāk sarežģīta. Bet braucot pa lauku ceļiem es pīpinu uz nebēdu, un Lāsma man prasa "kam tu pīpini?". Kā kam. Es pīpinu visiem!!

Lūk, pīīp.

ceturtdiena, janvāris 9

Piezīmes no Mjanmas #1

Pēc tam, kad esam aklimatizējušies Āzijai Taizemē, bliežam dziļāk haosā - uz Mjanmu. Mūsu kariete ir šķietami 90to sākuma luksus klases autobuss - interneta nav, bet ir krēsli, kuru atzveltne bīdās ar elektronikas palīdzību, viss noklāts ar vecu brūnu plastmasu un tualetē ir gan pisuārs, gan gaisa nosūcējs. Ir viegli iedomāties, ka esmu kādas PSRS komisijas vadītājs, kas brauc ekskursijā novērtēt kolhoza kukurūzas ražu.

Pēc 8h brauciena nonākam Mae Sot, pilsētā uz Mjanmas - Taizemes robežas. Starp Mjanmu un Taizemi ir šo valstu draudzības tilts, kas tehniski ir tāda neitrālā zona, no kuras izkļūt var pārkāpjot pār tilta margām un nolecot lejā uz ielas. Lai nokļūtu uz tā, vispirms jāiziet no Taizemes. Robežkontroles punktā rādu savus papīrus, skenējam pirkstu nospiedumus, sieviete palūdz iepozēt fotogrāfijai, kad pēkšņi no skaļruņiem sāk bliezt Taizemes himna. Es stāvu un gaidu, kad mani nofotografēs, bet sieviete vienkārši stāv un skatās tālumā. Ar acu kaktiņu redzu, ka arī Lāsma vienkārši stāv un nekustas. Šķiet, ka nekustas pilnīgi viss kādas 2 minūtes. Visu to laiku es nesaprotu, vai es varu kustēties, vai arī mana fotogrāfija tiek uzņemta ar 18. gadsimta aparatūru, kur sudraba plāksnes izgaismošanai nepieciešamas vismaz 2 stundas. Vai arī varbūt mēs spēlējam to spēli, kur visi kustās tikai kamēr skan mūzika, bet pretējo versiju, jo Āzijā nekas nav tā kā šķiet? Mūzika beidzas, un muitas darbiniece man atvainojas, un turpina pārbaudīt manas lietas. Izrādās, tas tikai tāds draudzīgs atgādinājums, ka Taizemei ir himna, un karalim patīk, ja tās laikā visi uzmanīgi klausās viņa mīļāko dziesmu….. Negribētu tajā brīdī būt uz operāciju galda.

Šķērsojam tiltu. Uz tā atpūšas suns, bērns sēž uz zemes un spēlējas ar plastmasas maisiņiem, un kāds vīrs vienkārši atspiedies pret margām smēķē un bauda saulrietu. Šķiet kaut kā nedaudz romantiski, ka ir šīs pāris būtnes, kas izvēlējušās savu vakaru pavadīt ārpus valstu robežām.
Vai esi kādreiz redzējis kā izskatās vieta, kurā mainās ceļa braukšanas puses? Es nebiju. Īsi pirms Mjanmas robežas mašīnas kas šķērso tiltu vienkārši pārbrauc uz otru ceļa pusi. Kas man šķiet vienkārši apbrīnojami ir tas, ka Mjanmā viņi brauc pa tām pašām pusēm, kurām Latvijā, bet stūres atstāj otrādi, kā Taizemē, tādejādi, padarot savu dzīvi 12x sarežģītāku pilnīgi bez jebkāda iemesla. Es minu, ka apdzīšana nav viena no lietām, kas viņiem jādara, kārtojot braukšanas eksāmenu (To gan, kā vēlāk uzzināju, daudzi cilvēki nemaz nedara, jo tiesības maksā dārgāk kā mašīna).
Tuvojoties Mjanmas robežas līnijai, mums pretim jau skrien džeks vieglā pālī ar cīgu zobos un tik asiņainu muti, it kā viņš tikko būtu dzīvai govij rīkli pārkodis (tās nav asinis, viņiem patīk rieksti, ar vieglu stimulanta un spēcīgu krāsošanas efektu). Viņš vienkārši šķērso robežu un, sajūsmas pilns, nāk paziņot, ka jau sarunājis mums taksi. Šis ir nedaudz mulsinoši, jo mēs vēl neesam īsti ne ieradušies valstī, ne izņēmuši vietējo naudu. Robežkontroles darbinieks mēģina viņu aizbiedēt ar avīzi kā tādu odu, un, spriežot pēc toņa, lamājas. Pēc tam, skatoties uz mums, ar žestiem norāda - tas džeks ir izkūkojis prātu. Domā, ka tāpēc, ka šķērso robežu? Nē, tāpēc, ka, izrādās, tajā konkrētajā vietā taču nedrīkst pīpēt!!! 

Mēs pārejam pāri robežas līniju un vienlaicīgi ceļojam laikā pusstundu. Jo šī ir valsts, kura irizlēmusi, ka veselu stundu laika zonas priekš viņiem nav gana precīzas. Mums norāda, ka jāiet uz 4. kabinetu (neesmu pārliecināts, ka ir citi). Tajā pie galda sēž pasenāks kungs, kurš tajā brīdī no šķīvja bauda tradicionālos Mjanmas tējas salātus. Tāds pats šķīvis ir arī galda otrā pusē, kurā sēžam mēs, liekot noprast, ka esam iztraucējuši robežkontroles launagu, uz kuru mēs aicināti nebijām. Viņš pabīda malā salātus, iemalko tēju un sāk lasīt mūsu pases. Lāsmas pase viņam šķiet tāds neliela izmēra atlants, jo ar dziļu interesei izpēta visu valstu zīmogus, un veic nelielus dokumentācijas darbus, savā kladītē lēnā garā pārrakstot dažādu mūsu pasēs atrodamo informāciju. Mēs tikmēr sēžam klusumā un apbrīnojam pie sienas pielikto pulksteni ar netikšķēšanas tehnoloģiju, par kuru liecina uz tā vēl atstātā uzlīme, un biroja krēslu, kas tā arī nav izpakots no ietinamā materiāla, jo acīmredzot tā īpašnieks regulāri nāk uz darbu ar netīru dibenu. Šīs pasu inspekcijas laikā 2-3 reizes 4. kabineta durvis atver kāds no takšu organizatora padotajiem, lai pārliecinātos, ka vēl joprojām esam tur, un neesam aizbraukuši ar citu taksi. Kad inspekcija ir galā, kungs pāris minūtes mēģina sazvanīt citu kolēģi. Sākotnēji domāju, ka ir kādas problēmas, bet izrādās bija tikai nepieciešams atrast to robežkontroles darbinieku, kurš prot ar biroja stūrī novietoto datoru uzņemt fotogrāfiju. Negribu sadirst, bet šobrīd manā atmiņā toč ir aina, ka bildes uzņemšanas laikā mēs vienkārši sēžam uz celma (Lāsma saka, ka tas esot bijis dekoratīvs bluķītis).

Tālāk dodamies meklēt bankomātu, paralēli atkaujoties no taksistiem, kas mēģina jau novilkt mūsu somas no pleciem un ielikt savās mašīnās. Pirmais bankomāts stāv vaļā, tā naudas atvilktnes atstātas pusvirus, neviešot pilnu pārliecību, ka šī iztukšošana notikusi oficiāli. No otra bankomāta izdodas izņemt 300`000, kas sākotnēji šķiet padaudz, bet tajā brīdī es vēl nezināju, ka šis 3 nedēļu ceļojums mums izmaksās vairāk kā miljonu.

Priekš mums noorganizētais taksists izrādās džeks, kurš angliski saprot tikai nosaukumu pilsētai, uz kuru vēlamies nokļūt. Neesam svarīgākie pasažieri - vietā, kur Eiropā paredzēts novietot pasažieru kājas, šeit jau atpūšas liels paklāja rullis. Lāsmai izdevās savas kājas novietot kaut kur sānā, kamēr es šo ceļojumu pavadīju, mainot pozīciju starp lotusa pozu un kāju novietošanu uz mašīnas ātrumkārbas. Drošības sajūta par braucienu mūs nepamet nevienā brīdī, jo tāda nekad nav radusies. Jau uzsākot braukt mašīnas panelī mirgojošās gaismas informē mūs gan par to, ka neviens nav piesprādzējies, gan to, ka mašīnai abas priekšējās durvis nav aizvērtas. Šīm drošības lampiņām gan šeit ir vairāk tāda svētku rakstura funkcija - tās konstanti atgādina, ka cilvēki mirst arī Ziemassvētku periodā. Bet tas nekas - taksists atrod vēl vienu  vietējo (cilvēku, nevis paklāju), kas gatavs doties uz Hpa-An, un mēs dodamies tumsā. Vispār pieeja transportlīdzekļu apgaismojumam Mjanmā man ļoti patīk - uz mašīnām ir Ziemassvētku lampiņas, policijas gaismas, dažnedažādu krāsu LEDi, pie tam visās iespējamajās vietās. Esmu diezgan pārliecināts, ka viņuprāt bremžu gaismas ir sarkanas, lai būtu smukāk, nevis funkcionālu iemeslu dēļ.

Brauciena sākumā iebraucam benzīntankā - tur luksuss serviss, kamēr divas meitenes (viena no tām Tommy Hilfiger krekliņā) mazgā mašīnas priekšējo stiklu, cita skrien uz veikalu nopirkt šofera pasūtīto ūdeni un tikmēr džeks lej bākā 91(!!!!) benzīnu.
Pa ceļam daudz pīpināšanas. Pa lielam Mjanmā pīpina visur - kad grib galveno ceļu, kad grib apdzīt, kad tuvojas no nepārredzama līkuma utt. Pagriezienu rādītājus nelieto neviens. Priekš kam, ja var uzpīpināt? Ar pīpināšanu var pat nedaudz palūgt - katru reizi braucot garām templim šoferis paklanījas un 3x uzpīpināja, kas laikam būtu viņu analogs krusta uzmešanai ar mašīnu. Nezinu, kā tie mūki vēl ir pie pilna prāta.

Kādā brīdī apstājamies pie vietējā veikala - džeks rāda ar pirkstu uz čipšiem, tad uz muti. Saprotam, ka var nopirkt kaut ko uzkost. Kamēr aizejam līdz labierīcībām un atpakaļ, skatāmies - džeks sēž viens pats pie galda, kas noklāts ar šķīvjiem - tur nolikti kādi 9 dažādi ēdieni, nav skaidrs kā tieši viņš grasās tos visus apēst. Apsēžamies blakus ar domu - varbūt viņš paņēmis ēst arī mums? Taču pienāk viesmīlis, kas aicina līdzi pie bufetes izvēlēties kādu no 7 viņu piedāvātājām gaļām. Kad izskaidrojam, ka gaļu negribam, viņš saka pišat atpakaļ pie galda. Tad nu mēs tur sēžam, atnes rīsus, izspriežam, ka varbūt no visiem tiem ēdieniem varam ēst arī mēs, bet gaļas ir tā džeka. Tagad zinu, ka gaļas bija visiem. Diezgan standarta Mjanmas ēdiens ir rīsi ar kādām 7 piedevām, kuras sadalāt savā starpā pēc ieskatiem. Kādā brīdī pētīju mērci, kas izskatās asa. Prasu taksistam, vai asa (atdarinu pūķi), un viņš māj ar galvu. Uzlieku nedaudz uz sava šķīvja, un viņš tajā brīdī noliek man blakus ūdens glāzi - šajā brīdī saprotu, ka esam draugi un varbūt nav tā, ka mūs šobrīd ved pārdot Mjanmas seksa vergu tirgū.
Pēc vakariņām prasām, cik jāmaksā - taksists nedaudz pakonsultējas ar viesmīli, un viesmīlis saka, ka no mums kopā 4000. Samaksājam un dodamies. Pēc tam vēlāk braucot jau saprotam, ka samaksājām tikai mēs. Ļoti iespējams, ka džeks sarunāja ar viesmīli, lai samaksājam arī par viņa un mūsu ekstra pasažiera vakariņām, bet grūti dusmoties par šādu appisienu, jo tās all you can eat vakariņas maksāja 60 centus par cilvēku.

Viss ceļš līdz pat pilsētai drošības sajūtu tā arī neieviesa. 100km braucām savas 4h, jo ceļu tur vēl nav, ir tikai 100km izgāztas smiltis dažnedažādos platumos. Vietām ir viena josla, un pa to brauc tā mašīna, kurai mazāk bail (visticamāk tā, kura lielāka), pārējās var apbraukt vienalga pa kreiso vai labo pusi, nevienam tas neinteresē, jo mēs taču visi šeit esam ieradušies pārvietoties, nevis ievērot kādus likumus. Vietām tā viena josla pārvēršas par 6 joslām, īsti nevar saprast, jo tu tumsā atrodies milzīgā smilšu placī, kurā mūsu šoferis ar kaut kādas man nezināmas ezotērikas palīdzību izlemj, kurā virzienā brauksim. 

Iebraucot Hpa-An mēs gan nedodamies pa taisno uz mūsu viesnīcu - pirmais galapunktā jānogādā svarīgākais no pasažieriem, un tas ir paklājs. Tā vismaz mēs secinām pēc tā, ka Google maps rāda, ka esam jau īstajā pilsētā, taču abi priekšā sēdošie džeki braukā pa mazām ieliņām un izskatās, ka kaut ko meklē. Kādā brīdī piestājam, un mašīnā mums blakus iespiežas vēl viens džeks, kurš nedaudz pat ir apguvis angļu valodu un ir konkrētā sajūsmā, ka viņa jauno paklāju mājup pavada divi eiropieši. Viņš izstāsta šoferim ceļu līdz savām mājām, līdz kurām aizbraucam un tiek izkrauts paklājs. Grasāmies jau braukt prom, kad no mājas izskrien paklāju īpašnieks, pieskrien pie manām durvīm, pa logu spiež manu roku un saka: "Welcome to Hpa-An! Welcome to best town!!!" un sniedz man kādu salocītu audumu. "This is a gift from my wife!" viņš saka un smaida, un māj ar roku, kamēr mūsu šoferis jau spiež gāzi, un mēs dodamies tālāk. Es atloku to audumu, un tas ir… vienkārši pelēks t-krekls. Esmu vieglā sajūsmā. Der perfekti, tas tagad laikam ir mīļākais no maniem t-krekliem.



Pavisam drīz jau ierodamies savā viesnīcā, neveikli atvadāmies no saviem ceļa biedriem, kuriem par mums šķiet nevarētu būt vēl vairāk pohuj, noliekam somas un dodamies ielās meklēt aliņu. Alu neatrodam, vienīgais veikals, kas 22:30 vēl bija vaļā uz manu jautājumu par alu atbildēja šokēti noliedzoši, un tagad atskatoties sāku domāt, ka liela iespēja, ka es to nemaz neprasīju veikalā, bet vienkārši kāda dzīvoklī. 
Dodamies atpakaļ uz viesnīcu, pie kuras durvīm čilo 5 suņi, un to ieloka vidū guļ beigta žurka. 
Esi sveicināta, Mjanma!

trešdiena, janvāris 1

Piezīmes no Taizemes

Nezinu, vai tas tehniski ir iespējams, bet, ja nu gadījumā tu par vienu no savām 2019. gada apņemšanām nebiji izvirzījis noskatīties visus manus Instagram stāstus, tad informēju, ka man beidzot ir izdevies sasniegt savu ilgi loloto sapni - nebūt Latvijā ziemā. Reiz es šo jau mēģināju, aizbraucot pavadīt ziemu Somijā, bet to totāli neiesaku, ja vien tavs plāns nav noraut par vēl 30% vairāk tumsas. Tātad WOOOOOOO, es šobrīd svīstu un dusmojos par to, ka Latvijā nav -30 no Mjanmas, jo daļēji manu labsajūtu nosaka ne tikai tas, cik silti iet man, bet cik auksti un slapji iet Tev.

Tikt līdz Āzijai ir par 10% grūtāk nekā 16 gadu vecumā nostopēt mašīnu no Siguldas uz Mālpili 2os naktī. 24h lidojums ar 3 lidmašīnām gan izvērtās krietni vieglāks nekā biju paredzējis, jo biju uz brīdi piemirsis, ka esmu tāds nūģis, kas mierīgi var dienā noskatīties 3 filmas un tad vēl pa virsu tam palasīt grāmatu un pāris stundas paspēlēt datorspēles. Atšķirībā no stopēšanas uz Mālpili te gan kaut kas ir jāplāno uz priekšu, un tā mēs ar Lāsmu Oslo lidostā uzzinājām, ka lidsabiedrībām nepatīk vest tevi uz Taizemi, ja tev nav smuka pierādījuma, ka tu grasies to valsti kādreiz arī pamest, jo, ja tu to neizdari, viņiem ir sankcijas. Šis totāli nav foršs veids kā sākt 2 mēnešu atvaļinājumu, jo saprast, ka tevi nelaiž lidmašīnā 45min pirms viņas izlidošanas nav gluži tas, kā es raksturotu atpūtu. Par laimi mēs dzīvojam laikā, kad 15min laikā tu vari nopirkt autobusa biļeti starp 2 dažādām valstīm, kurās nekad neesi bijis, otrā zemeslodes pusē. Stresā gan nedaudz pārsteidzāmies - es savu nevajadzīgo autobusa braucienu apdrošināju, un Lāsma nopirka ekstra biļeti bērnam, tā kā, ja tev ir kāds mazgadīgais, kam janvāri nepieciešams tikt no Taizemes dienvidiem uz Malaiziju, dod ziņu. 

Godīgi sakot braucot šurp man bija bail, ka tas karstums (šobrīd ir ziema ar +30 grādiem) mani vienkārši nobeigs, ņemot vērā, ka Latvijā +27 grādi vasarā ir pietiekams attaisnojums, lai visu dienu nodirnētu iekštelpās pie kompja ar aizvērtiem aizkariem. Bet iebliežot uzreiz Bangkokā tu vienkārši samierinies, ka tā tagad ir tava dzīve, un būt sasvīdušam 24/7 ir ok. Pāris dienu laikā tu pierodi, ka tavs dabīgais stāvoklis ir būt konstanti miklam. Tagad es zinu kā jutās visas tās meitenes, kas ar mani kopā pie Smotrova mācījās diskrēto matemātiku. 

Bangkoka stabili ir kontrastu pilsēta. Es nezinu, vai tas ir dēļ tā nereālā cilvēku apjoma, vai vienkārši pēc kaut kādas viņu iedzimtas mīlestības pret haosu, bet šķiet tieši tā iemesla dēļ es būtu gatavs te nodzīvot vēl pāris gadus. Uz viena kvartāla stāv 50stāvīga Hillton viesnīca, kurai acīmredzami nepieciešams foajē 4 stāvu augstumā, lai tu nesajustos, kā ienācis kādā ūķī, un māja, kas sasista no skārda plāksnēm un ceļmalā atrastiem dēļiem, kurā iekšā 3 bērnu ģimenes māte ar kāju dzen no virtuves ārā kādu no pilsētas suņiem. Vispār Taizemiešu mīlestība pret durvju neesamību/nelietošanu ir kaut kas tāds, kas tādam kārtīgam intravertam latvietim liek satraukumā ķert pie sirds. Sākumā staigājot pa ielām nevarēju saprast daudzu veikalu funkciju - tie šķiet pielādēti ar pilnīgi random precēm, tualetes papīram blakus pārdod mikroviļņu krāsni un mocīti un televizoru un žāvētas zivis. Kādā trešajā dienā sapratu, ka tie nav veikali, es vienkārši lupiju iekšā svešu cilvēku mājās. 

Džungļi visur. Betona džungļi mijas ar īstiem džungļiem. Kad mūsu civilizācija kritīs un visa tā insane flora, kas te jau ir, uzbruks tiem debesskrāpjiem, tā droši vien būs skaistākā pilsēta pasaulē. Un nav grūti to iedomāties jau tagad, jo no daudzstāveņu balkoniem birst ārā tropu meži. Minu, ka, lai radītu ēnu, bet varbūt vienkārši, lai radītu haosu. Tikmēr tuvāk zemei starp augiem mijas plastmasa, kas ir tādā slānī, ka vietējie visticamāk uz to skatās kā daļu šīs vietas dabas. Bērni skolā taisot herbāriju starp lapām iespiež zāli, pienenes un plastmasas maisiņus. Es varu tikai sapņot, ka kādreiz dzīvē kāda sieviete mani mīlēs tā, kā Taizeme mīl plastmasu. Viņu karalis naktī grozās gultā aukstos sviedros no greizsirdības, kamēr veikalā stāv banāns plastmasas iepakojumā, kuru nopērkot tev to ieliek maisiņā un iedod līdzi salmiņu. Bet tas ir risināms. Karalis palūdz uzbliezt vēl 3 savas more-than-life-size fotogrāfijas pilsētā, pie kurām norīkot apsargus, kas šķiet savas dienas vada pieskatot, lai kāds vienkārši neuzzīmē karalim ūsas. Šādus vārdus, protams, es gan jūtos droši rakstīt tikai tagad, kad esmu pametis valsti, jo ticība Taizemes internetam iespējams nav tā augstākā. Mēs te runājam par bitkoiniem, decentralizāciju un to, vai digitālo materiālu autortiesības vispār makes sense, un tikmēr Taizemē, lai pieslēgtos lielveikala WiFi tev palūdz ievadīt savu pases numuru :)))) 

Bet tā fotogrāfiju likšana uz ielas ir kaut kas, kas viņiem te Āzijā riktīgi patīk. Ja ir iespējams atrast kādu kas par kaut ko atbild, pirmā lieta, ko tu dari, ir uzbliez viņa foto virsū. Uz ugunsdzēšamajiem aparātiem ir pat 3 cilvēku fotogrāfijas, lai, ja gadījumā tev nodeg māja, tu vienmēr uz ielas zini kuram iet pārmest. Vispār šo varbūt vajadzētu arī Latvijā ieviest, tā atbildības sajūta visticamāk pastiprinās desmitkārši. Gribētu redzēt kā, piemēram, izskatītos Barona ielas bruģis, ja katru pieturu jau no būvdarbu sākuma rotātu viena atbildīgā džeka seja. 

Ēdiens ir amazing un lēts. Pēc tās 9Eur sviestmaizes, kuru apēdu Norvēģijas lidostā, te pa 1,20EUR tev ir pilna porcija vakariņu ar asām nūdelēm, kuras vari notiesāt sēžot šosejas malā, jo trotuāra izmantošana tikai staigāšanai ir kaut kas ko dara tikai baltie cilvēki. Uz ielas pārdod svaigus ananāsus, dragonfruit un mango ar čili un cīsiņus uz kociņa. Es šaubos, ka kādam kādreiz Bangkokā varētu nebūt ko darīt, jo pat, ja tu kaut kādā maģiskā veidā būtu izložņājis pilnīgi visu to pilsētu, tu vienmēr vari vienkārši caurām dienām ēst. Man nesaprotamu iemeslu dēļ, ēstuves gan īpaši neaizraujas ar alkohola piedāvājumu, un tad, kad tas ir, tas ir visai savādā cenu kategorijā. Bijām ēst uz fancy restorānu (lasīt - galdi neatrodas uz ielas), kas specializējas fake gaļās, un tas fake tuncis bija otrs labākais tuncis, ko esmu ēdis savā mūžā. Gala rēķinā saprotam, ka alus, ko pasūtījām (2 pudeles) sastāda pusi no kopējā rēķina. 

Pirmo reizi biju īstā Chinatown. Tādas vietas kā filmās tiešām eksistē, cilvēki pārdod pilnīgi visu pilnīgi visur, un starp miljons tirgotājiem un pircējiem starp mājām slēpjas mazās ieliņas, kurās prasās iet sāniski, lai nepieskartos sienām. Vienā no tādām iekāpu ar šļopeni slapjumā, paskatos uz zemi - tur tek melns šķidrums. Blakus turpat uz zemes sēž sieviete un ar mačeti skalda lielas zivis. Viss smird. Es esmu sajūsmā un ceru, ka neesmu no tās zampas dabujis jaunas superspējas. 
Izrādās, eksistē arī tādas lietas kā "vairumtirdzniecības kiosks". Es būtu gaidījis, ka visas tās preces no Ķīnas nāk no tādām milzīgām vairumtirdzniecības bāzēm, bet te ir arī tādi veikali, kur džeks pārdod tikai 4 dažādus apavu modeļus 3 dažādos izmēros un, ja tu kādu no tiem iekāro, minimālais apjoms, ko nopirkt ir 200 pāri. Droši vien, ja atrodi kaut ko, kas tiešām patīk, vari šādi sevi paglābt no apģērbu veikalu apmeklēšanas līdz mūža beigām.

Sabiedriskā transporta dažādība ir jaunā līmenī. Kādreiz man šķita ka dzīvoju eksotiski, braucot mājās ar vilcienu, vai arī reiz ar Rīgas Satiksmes autobusu aizbliezu uz Bolderāju, kas principā ir tāds starpdimensionāls ceļojums pazīstamā formātā. Bangkokā ir cilvēki, kam pilnīgi normālas darba dienas beigas ir aizbraukt ar skytrain līdz kuģīša ostai, ar kuģīti cauri pilsētai un tad otrā galā uzlekt uz mocīša, kurš tevi aizved līdz mājām. Mūsu mocīšu taxi izbrauciens stabili iekrīt manos ceļojuma highlightos vienkārši caur to, cik labi tas tevi piespiež pakļauties haosam - līdzīgi kā apēdot sēnes, tu saproti, ka tev vairs nav kontroles pār šo ceļojumu, so atliek tikai atlaisties un mēģināt saprast, kas pie velna ir tas, ko tagad piedzīvo. Mēs izkāpjam no kuģīša, pieejam tuvākajiem taxi mocīšiem, parādam kartē viņiem vietu, kur vēlamies nonākt, un no viņu savstarpējās komunikācijas ir vairāk kā skaidrs, ka viņi nav vienisprātis par to, kur tā vieta atrodas, un vismazāk par viņu zina sieviete, kura norāda, lai es kāpju uz viņas moča. Līdz ko mans dibens saskaras ar sēdekli, tas mocis vienkārši iebliež blakus esošā apļa satiksmē un mēs jau traucamies lavierējot starp mašīnām un autobusiem. Es pametu skatienu atpakaļ un redzu, ka Lāsma ar savu taksistu nav ne tuvumā. Man nav ne jausmas vai mēs braucam pareizā virzienā, bet lekt no moča nost ceļa vidū es arī nevaru, tāpēc es vienkārši pakļaujos, izbaudot burvīgo ainavu, saulei rietot aiz satiksmes pārvadiem, zem kuriem suņi savā starpā cīnās par teritoriju, kožot viens otram mugurā.