Kur jūs nesat tos krēslus?

Tā.. Kur mēs palikām?
Esmu pārvācies, tagad pirmo reizi savā mūžā dzīvoju viens. Nepatīkamais šajā procesā šķiet ir tas, ka, ja pagājušoreiz pārvācos ar principā 3 somām, tagad tam nepieciešami jau 3 braucieni ar mašīnu. Nezinu vai mēbēļu stiepšana obligāti ir kaut kas, kam vajadzētu iespiesties man atmiņā, bet nu smieklīgā daļa ir šāda - sabāžam Jānim pilnu mašīnu, aizbraucam līdz jaunajam dzīvoklim, secinam, ka bagažnieks neveras vaļā. Ok, Jānis 24x aizslēdzu n atslēdz mašīnu bez rezultātiem, līdz izštukojam, ka visticamāk bagažnieku var atvērt no iekšpuses - var. Ok, sanesam, aizbraucam pēc matrača, kurš jāiespiež tā, ka principā viņš stāv uz mūsu galvām sēžot priekšā, atbraucam atpakaļ, izkāpjam no mašīnas, veram bagāžnieku un... bļeģ. Bagažnieks ir ciets. Viss salons ir pilns ar matraci :l

Tā nu pirmo reizi savu 26 gadu mūžā dzīvoju viens. Ilgu laiku baidījos no šādas lietu kārtības, jo šķita, ka vientulība nav gluži priekš manis, taču es pat nevarēju iedomāties kādas pārmaiņas labsajūtā izraisa pašam savu bikšu valkāšanas likumu noteikšana. Bonusā ar dzīvokli saņēmu arī kaimiņus, kas ar lejkannu lej ūdeni uz sejas, ja aizej ciemos apskatīt viņu minci, citus kaimiņus kas spriežot pēc mūzikas sāk speedot ap vieniem naktī darba dienu vakaros un karameļu kafijas sīrupu.

Nu tagad es te sēžu un domāju. Kā Tev šķiet-  Latviešiem ir kaut kāda paraža, ka jāatstāj veļiem putra šķūnī, lai čaļi māk uzvesties - vai tas principā nav nabagu trick or treat? Man negribas iedomāties kas ir trick, ja treat ir putra.
Skatoties pierakstos secinu, ka par klauniem domāju biežāk, nekā gribētu publiski atzīt. Vai mīmu var saukt par klaunu? Man jau viss viens, bet minu, ka profesionālais kretīnisms šīs nozares pārstāvjiem varētu likt gribēt iesist man pa muti ar neredzamu bebru. Un ko pēc tam?"Nu ja es ceļu prasību tiesā, varbūt mīmus var likt neredzamos cietumos. Labs jautājums - vai mīmiem sava tēla integritāte ir tik pat stipra, kādu to žurnālistiem mēģināja iesist SZF? Ir tie dzīves lielie jautājumi, un viens no tiem pilnīgi noteikti ir vai labāk ir atsēdēt cietumsodu, vai izlikties, ka tu neievēro neredzamas sienas.

Es reāli nesaprotu ko nozīmē izteiciens "Vakars uz ezera". Nu kā teikumā "Bļeģ, Valters atnāca, nu ir vakars uz ezera". Ja kāds prasītu man, es teiktu vakars uz ezera izklausās faking burvīgi, un esmu gatavs izbraukt agad :l Vai ir tā, ka vienam cilvēkam sanāca reāli sūdīgs vakars uz ezera, un tagad mēs visi tā vienkārši ezerus nodiršam? Nu nav smuki.

Darbā vienu dienu aizeju pārrunāt ar priekšnieku kaut kādās darāmās lietas, un atsaucoties uz kādu no interfeisa elementiem viņš saka "tas zilais". Ir viens tāds elements kas konkrēti ir zils, bet minu, ka viņš domā citu, un saku "domā tas tirkīza ja?" uz ko saņemu atbildi "hahaha kirkīza.. jā jā tas kirkīza". Nav tā, ka es obligāti varu nosaukt vairāk par 20 krāsām, un atpazīt vairāk kā 7, bet man šķiet lieliski fakts, ka a) kāds nezin vārdu "tirkīzs" un b)Tā kā es klusēju joka vārdā, mans priekšnieks tagad dzīvo ar pārliecību, ka eksistē tāda krāsa kā "kirkīzs" un es ļoti ceru, ka atmiņa par šī vārda eksistenci viņam atgriezīsies arī sarunās ar citiem cilvēkiem.

Vēl - un es brīdinu, šis ir ar tādu novēlošanos, ka uz tevi iespējams rādīs ar pirkstiem jau par lasīšanu vien, bet nu ... baronielas bruģis. Sīkums par visu pārējo, bet kas mani ieinteresēja visvairāk visā šajā nebeidzamajā pasākumā ir tas, ka sākumā cilvēki satraucās kas notiks ar bruģi, rādās glābēju komandas, un cik saprotu kaut kādā daļa beigās kaut kur arī noglabāta. Un tagad pamēģinam paskatīties uz to ar parasta cilvēka acīm - kāds reāli glāba akmeni :l I shit you not. Bija cilvēki, kas kaut kad sen sameta zemē riktīgi daudz akmeņus zemē, lai vieglāk kaut kur aizkratīties, un ar to, ka mēs tik daudz reizes esam uzkāpuši viņiem uz sejas, šie akmeņi pēkšņi ir mocekļa lomā. Es nezinu, varbūt es ikdienā pārāk maz domāju par ielu segumu, bet kā tev šķiet ko domā tas akmens? Es domāju akmenim ir reāli pohuj.

No citām ziņām - aizvakar ( vai kādā citā dienā, kas bija senāk kā vakar) ieeju Narvesenā galīgi aizdomājies nopirkt tabaciņu, paprasu, un pārdevēja saka
P-"Garos papīrīšus arī?"
Es domāju "Ko tas nozīmē!?!?! >:l", bet saku
V-"Ko? Nē"
P-"Tu kaut ko ēd arī vai tikai no tabaks pārtiec?"
Tagad jau esmu viegli aizkaitināts un saku
V-"Ko tas nozīmē!?!?! >:l"
P-"Nu tu parasti te nāc un tikai tabaku pērc"
V-"Nu bet es taču nenākšu uz Narvīti gaļu pirkt.?"
P-"Nu jā, bet rekur piemēram burkāni ir"
V-"Jā, bet rekur pāri ielai ir Rimi, es ieiešu tur, sapirkšu kārtīgi produktus un aiziešu mājās sev uztaisīt normālas vakariņas ne?"
P-"Hmmm jā, nu labi"
Un atvadoties viņa novēl  "Lai tev jauka šī diena" un tajā brīdī es saprotu, ka visu šo laiku dāma uzvedās ārkārtīgi jauki, iespējams pat paārāk - un tagad es reāli vairs nesaprotu. Tas bija koļīšanās smalltalk, vai viens no viltīgākajiem veidiem, kā man kāds mēģinājis iesmērēt "šokolādīti".
Šī gan laba diena pārsdevēju pasaulē - mūždien sūdzos, ka man besī, ka cilvēki, kas to darbu dara ikdienā, nepamana viņā efektivitātes problēmas, kas man ir skaidras vien no pāris apmeklēšanas reizēm, taču Rimi pārdevēja iemācīja, ka aliņus uz letes vajag likt ar dibeniem pret viņu - tad pārliekot otrā pusē korķīši nedaudzās pret letes malu.

Rimi redzēju arī čipšu paku uz kuras pa gabalu rakstīts "Ballītes garša", domāju - ok, kas tad ir tas, pēc kā garšo ballīte - pieeju tuvāk - izrādās tomāts. Nu nezinu. Es neesmu gluži tas lielākais ballētājs, bet pat es esmu bijis labākās ballītēs.
Kādu vakaru sēžu ar draugiem, un tad jādodas uz ballīti, kura ir slēgtai kompānijai, nācās skaidrot biedriem kāpēc šovakar ar viņiem nedzeršu. Sarunu gaitā nonācām pie idejas, ka tā kā mēs esam 4, viens uzkāpj otram uz pleca, trešais stāv aiz muguras un ceturtais noguļas ar kājām uz pleciem trešajam un rokām pirmajam, pārmetam ar palagu un es varu ierasties vienkārši kā kentaurs. Ja tev šis plāns nešķiet lielisks, tad iesaku padomāt divreiz, jo šis principā ir Trojas zirgs, un es esmu konkrētā sajūsmā.

Nedaudz baudīju arī kultūru, beidzot aizgāju uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un, ja neskaita atsevišķus māksliniekus, uz kuru darbiem skatoties nav divreiz jādomā vai kādam gadījumā nav bijusi galva pārāk dziļi dirsā, ļoti ļoti baudāmas izstādes.
Miervalža Poļa "Ilūzija kā īstenība" izstādi vispār nevaru ieteikt gana daudz, pirmo reizi mūžā tik daudz smējos skatoties uz gleznām, un, lai arī viņam ir diezgan daudz fotoreālisma darbi, darbam "Dina" es vienkārši nebiju gatavs un lost my shit.

Vienkārši burvīgi.

Uz nots, kas tuvākas mūsdienām beigsim ar šodienu - nākam ārā no Franču Maiznīcas, un mums pa priekšu dodas džeks, kuram rokās krēsls. Turpinam tajā pašā virzienā, kad pēkšņi no aizmugures dzirdu kā pārdevēja, kas mūs tikko apkalpoja sauc "Es atvainojos! Jūs nedrīkstat nest prom krēslu" un kungs to krēslu noliek ielas malā un kā neko nemanījis aiziet prom. Tik faking perfekti, kā ir ieturēts zolīdums šī nozieguma risināšanas laikā. Nu kas zin - varbūt džeks tiešām nezināja. Būsim godīgi - kas tā par maiznīcu, kur krēslus nevar ņemt mājās. Es ceru tā viņi risina visu - "Es atvainojos, kungs, kasē atrodamā nauda ir kafejnīcas īpašums", "Lūdzu piedodiet, benzīns ir jālej bākā, nevis uz visa mūsu inventāra".
Pirms pāris gadiem [es redzēju sapni, kurā] mēs normālā vafelē uz "man vajag šādus krēslus mājās" premisas savācām krēslus un vienkārši tieši tāpat devāmies prom. Kad pakaļ nāca iestādes darbiniece un sauca "Eu! Kur jūs nesat tos krēslus?" atbildējām "Prom!" un ar to pilnībā pietika.
Dažreiz viss ko cilvēkiem vajag, ir tikai atbildes uz viņu jautājumiem.

Lūk, dzīve.