Davai, man velvienu sardeli!

Veikalā Top pie kases stāv 2 džeki, pirmajam ir 8 aliņi un 1 sardele, otrajam 4 aliņi, bet toties deguns pēc formas kā sažuvis kartupelis un tik intensīvi sarkans, ka drīzumā visticamāk atstās cilvēkam redzamās krāsas spektru. Pirmajam saskaita aliņus, pieskaita sardeli - 7.55 or smth. Viņš tāds o wow - pagriežas pret gaļas pārdevēju - "Davai, man velvienu sardeli!". Es saprotu. Dzīvojam taču tikai vienreiz. Bet mani nedaudz satrauc, ka es nezinu vai viņš abas sardeles ieplānojs sev, lai atzīmētu otrdienas rītu kā buržujs, vai viena tomēr ies kartupeļģīmim.
Nicīts saka, ka džeki ne tikai sadalēs, bet tās tiks nevis katram sava, bet pa vienai pēc kārtas uz pusēm. Es ļoti ceru, ka viņi tās notiesās kožot katrs no sava gala līdz viņu lūpas saskarsies un kartupeļģīmja deguns, iespiežoties pirmajam vaigā, sasniegts kritisko masu, pie kuras no sarkanā milža pārvētīsies supernovā.
Labi, ka es jau esmu mājās.

Laima cerēja, ka stāsts beigsies ar to, ka tiek nopīpstināts arī kartupeļģīmja deguns, un man sāp sirds par faktu, ka tā nav realitāte. Pasakiet, lūdzu, kāds Dievs eksistē, ja šis nenotika. 

Šis būtu īpaši skaisti tāpēc, ka šī veikala pārdevējas vienmēr pieskarās lietai, kuru pārdod, pat, ja tā nav pīpstināma. Pērkot kaut kādas bulkas, man šis nedaudz tracina, tāpēc ar katru reizi tās mēģinu nolikt arvien tālāk, tā, lai pārdevējai grūtāk pieskarties, bet tā, lai ir acīmredzams, kas ir tas, ko es pērku. Līdzšinējie eksperimenti liek man domāt, ka es varētu doties ekspedīcijā uz citu galaktiku, radot bērnus, mazbērnus un mirstot uz kosmosa kuģa, un pēc 17 paaudzēm mani maz...bērni nolaidīsies uz jaunas planētas. Viņi neatcerēsies mani, runās citā valodā, iespējams no vēstures būs dzēsta Zemes eksistence, viņu morāles principi būs kaut kas mums vispār prātam neaptverams, bet viņi izkāps no kosmosa kuģa, un tur stāvēs tā TOP pārdevēja, un iegrābsies viņiem bulkās.