Love, insurance and atomic bomb

Domāju, ka es varētu sākt savu reliģiju (un dārgie draugi, man vēl ir brīvasvietas amatiem). Kas būtu, ja mēs paņemtu Bībeli, iebarotu to sava veida AI, un liktu viņam ārā spļaut tekstu, kurā vārdu secība ir tāda, kāda sastopama Bībelē (līdzīgi, kā šeit), bet joprojām bez īpaša sakara? Es varētu šo nosaukt par Latvijas Kristīgo Haosa Draudzi, un teikt, ka mēs Dievu meklējam tieši nesakarīgajā, tajos patternos, kas veidojas sakratot scrabble kasti, un izberot to uz zemes, putekļu kaudzē, ko atrodi paceļot 3 gadus nekustinātu skapi un tējas biezumos, bet tikai tad, ja krūze apgāzta nejauši. Vai es varētu būt haosa kardināls? Šis vispār tik ļoti izklausās pēc sakarīgas reliģijas, ka tai, šķiet, jau vajadzētu būt aizsistai. Bet ideja manšķiet ir burvīga. Aicināt cilvēkus meklēt jēgu haosā? Bļeģ, dāmas un kungi, šis ir tas, kāpēc mēs vispār dzīvojam.

Vienu dienu braucu ar ričuku garām invalīdam ratiņos, un mēs nodibinam acu kontaktu. Tā acu kontakta štelle ar nepazīstamiem cilvēkiem ir kaut kas nedaudz jocīgs. Vajag skatīties? Nevajag? Bieži uznāk nepārvarama vēlme novērsties, vai tieši otrādi, es domāju "nu davai runājam nekavējoties" un otrs cilvēks sakaunas un novēršas un ķermeņa valoda stāsta "AKMANSDIEVSNO lūdzu nedomā, ka es pievērsu tev uzmanību". Nu tas ko es tagad esmu pasācis darīt ir šādās situācijās a)piemiedzu ar aci b)parastu uzacis "les go fuk" vai "the fuck" veidā, c) rādu uz pilnīgi random objektu, lai arī viņi apskatās. Nu invalīdam es piemiedzu ar aci un aizripoju. Un vēl šobaldien nesaprotu vai ir pieklājīgi. It kā jau ir, jo invalīdi taču galu galā arī it kā ir cilvēki , bet  tad es domāju - piemiedziens ar aci var nozīmēt aptuveni 73,7 lietas. Es nezinu kāpēc, bet mani nepameta sajūta, ka nav pieklājīgi to darīt, ja es esmu uz riteņa un minos. Bet cilvēki gan man saka, ka viss ir norm, ja es to nedaru braucot un ar rokām reizē rādot cik manas kājas spēcīgi min, un pēc tam neriņķoju viņam apkārt rādot savus riteņa trikus.

Kārtojot māju atradu divas atslēgas, par kuru izcelsmi man ir mazāk informācijas, kā to, ko Bondars grasās darīt Rīgas mēra amatā, ja neskaita Nila atlaišanu. Un vai šis nav kaut kā skaisti? Atslēgas ir tik interesanta štelle - līdz ko tu aizmirsti kurām durvīm tās ir paredzētas, tās kļūst pa lielam pilnīgi bezvērtīgas, lai gan fiziski tās ir tieši tādas pašas, kā bija sākotnēji. Vispār ir interesnati, ka mums ir lietas, kuras strādā tikai ļoti specifiskos apstākļos, turklāt tas apstākļu diapazons ir salīdzinoši plašs. Turklāt ne visu lietu strādāšanai pamatnosacījums ir vieta, bet ir papildus konteksta un laika apstākļi.
Mājas darbs - atlieciet uz grafikā (x - vietas būtiskums, y - laika būtiskums (10 baļļu pretendentiem dimensijas jāizdomā pašiem)) sekojošo lietu strādāšanas minimālo robežu: Atslēgas, erekcija, grābeklis, Jarāna joki.

Kas mani ļoti, ļoti sajūsmina ir tas, kā sarunas brīvi plūst no viena temata citā, un man šķiet mani mīļākie cilvēki ir tie, kas brīvi ļaujas tam plūdumam, un pat īsti nenorāda uz to kā mēs aizklīdām kaut kur citur, ne tur, kur oriģināli bija plānots. Ir gan interesanti meklēt kur ir saistības starp šiem tematiem, gan fakts, ka mums nav visu laiku jārunā par to, kā tev šodien gāja darbā tieši tāpat kā vakar, un kā šis aliņš vēl joprojām garšo tieši tāpat, kā pagājušoreiz. Un tā vienu vakaru ar Žeņu, Reini, un vienu džeku, kurš aicina vislabākajos roadtripos, kādus manas acis redzējušas, konstatējam, ka mūsu vakara sarunas krogā ir izgājušas ceļu  - Love, insurance and atomic bomb. Es zinu, ka gandrīz jebkuru 3 vārdu/konceptu kominācija šādi uzrakstīta izskatās visai labi, bet nu.. Tas nepadara šo sliktāku. Man šķita skaisti.

Lūk, dzīve, murmuļi.