Matu sprādzes

Viena no lietām, kas manī, katru reizi redzot, raisa tādu iekšēju prieku, ir tas, ka no meitenēm matu sprādzes birst kā no pinjatām (arī kad nesit). Tās ir kā maizes drupačas, kurām sekojot, tu vari cerēt ka kaut kur tuvumā nonāksi pie dāmas, un šķiet kaut kā skaisti, ka, vismaz manuprāt, tas notiek neapzināti.
Kad tu atved mājās dāmu uz savu vecpuiša dzīvokli, tā ir lieta, par kuru sēdēt un smaidīt nākamajā rītā vācot kopā istabu. Es viņas atrodu uz galda, atvilknēs, somā, šķiet pat kaut kad bikšu kabatā, viņas vienkārši ir visur, tāds jauks atgādinājums ikdienai, ka kaut kur pasaulē ir dāmas. :) Vai varbūt viņa jau ir paspējusi iezīmēt tavu dzīvokli, kā savu jauno ligzdu? Nemāku teikt, bet manšķiet tam nepieciešama jau smagāka artilērija (blūzīte, krēms, kaklarota).
Līdz šim nebiju par to domājis, bet šķiet vispār ir jābūt uzmanīgam, ja neesi strikts monogāmijas piekopējs, un atnes mājās svešas sprādzes. Nezinu vai meitenes viņas spēj atšķirt, bet es, šķiet, varētu izdarīt secinājumus situācijā, kad es pērku tikai melnas sprādzes, bet manam džekam pie bokseršortiem piesprādzēta viena rozā.
Ja nebūtu tā, ka viņas jānēsā matos, vai kaut kādā veidā jāizmanto vizuāli redzamā veidā, varētu pirkt ļoti specifiskas "color coded" sprādzes, kuras vienmēr varētu atpazīt. Nezinu kāds ir vienas sprādzes mūža ilgums, bet minu ka pāris mēnešu-gadu laikā, varētu noklāt gana lielu teritoriju, lai varētu sākt viņas atrast neatceroties, ka būtu tur bijusi iepriekš. Vai redzēt tādu sava bijušā drauga jaunās draudzenes matos. :D

Tas šķiet kaut kā nepareizi, bet no otras puses šie, manuprāt, ir sīkumi, kas piedod dzīvei tādas kā garšvielas. Smuki, jauki, silti sirdī.

Lūk, sīkumi.