Katram tas notiek savā brīdī, bet minu, ka katram normālam cilvēkam, kas cenšas ieguldīt sevi darbā, bet nav atradis 100% atbilstibu vēlmēm pienāk laiks, kad tava dvēsele vienkārši ieslēdzas zārkā un tu sēdi ar tukšām acīm un pīpstini plebeju gurķus un aliņus kā robots, kam vienīgais komunikācijas veids ar cilvēku ir "kill me. pls".
Es minu ka šo iekšējās atvadīšanās no dzīves procesu paātrina cilvēki, ar kuriem mijiedarbojies ikdienā. Tāpēc man patīk darbi, kas ir relatīvi tālu no cilvēkiem vai ietver komunicēšanu ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, jo tad tu vari vismaz pierast ņemties ar to huiņu. Nevaru reāli saprast kā ar to tiek galā pārdevēji, jo tev idioti priekšā ir reāli visu dienu.
Vienā no Mellužu veikaliem tagad uz vasaru pieņemtas darbā par pārdevējām 3 jaunas dāmas, kas acīmredzami strādā tādu darbu pirmo reizi, un klientus apkalpo superentuziastiski. Tas, protams, ir field day pensioariem, kas nevar vien sagaidīt, kad cilvēki pievērsīs uzmanību viņu huiņai. Pirms pāris dienām gaidīju uz vienu cilvēku rindā 7 minūtes, jo bija šādas problēmas - staigā pa veikalu un neko nemāk atrast. Gurķiem cena nav. Nevar saskatīt - meitene aiziet, cena vnk kastei citā pusē. Nevis tādā kurā neredz, bet vienkarši tādā uz kuru neskatās. Tad tomēr izdomā gurķus nepirks, pieiet pie kases, domāju, ka tuliņ jau maksās, bet tad atcerās vēl lietas ko vajag, un tā nu mēs tur stāvam kamēr pārdevēja iet viņām pakaļ, jo teiksim apkalpot mani, kamēr ome pati izdomā un apstaigā vienkārši būtu pārāk produktīvi. Galu galā bija jau izvēlēti šādi produkti: piens, kefīrs, biezpiens, krējums, sviests, kad atnāca cita pārdevēja un paaicināja mani pie citas kases. Reāli kas ti ir par cilvēkiem, kas aiziet pie kases un tad sāk domāt ko grib? Acīmredzami tādi, kuriem govs nav mājās. Šķiet, ka ejot ārā no veikala, ome vēl sauca ko viņa varētu gribēt.
Es nevaru iedomāties kā reāli es varētu pavadīt savu dienu šādi nekļūstot ārkārtīgi dirsīgs pārdevējs. Un es domāju tādā līmenī, ka es nesaku omēm, lai nesteidzas, jo principā manas dzimtas nākamo 3 paaudžu dzīves mērķis ir veltīt to šīs konkrētās pirkuma reizes apkalpošanai. Jocīgi, varētu domāt, ka veci cilvēki varētu sākt gribēt taupīt laiku.
Bonusam - pie mājas tagad notiek ceļa darbi, kas reāli izskatās tā, ka kāds Mellužos meklē apslēptas bagātības, jo rok non-stop un visur, un lēnām pabīdās ik pa pāris metriem. Īsti nezinu cik viegli ir ar mašīnu tagad tur braukāt, jo ielas, kuras var lietot izskatās, ka mainās divreiz dienā.
Sēdēju mājā, klausījos "traktora kauss pret asfaltu" simfonijā, un domāju cik liela iespēja dabūt pa muti, ja es paņemtu galdiņu, iznestu viņu ārā pie tiem strādniekiem, aizdedzinātu sveci, uzliktu vīna pudeli un ēstu pusdienas lēnām skatoties kā racēji strādā.
Lūk, darbi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru