Baltijas ceļš

Mēs ar Laimu esam lieli Bez Tabu fani. Tik lieli, ka mums pat jāsāk meklēt garām palaistas sērijas, lai vienmēr būtu lietas kursā par to, vai kāds atkal nav iespraudis savā dārzā krustu, un ko tagad ar savām rokām mēģina darīt Reiters.
Uzklīdām vakar raidījumam, kurā vidusskolniekiem jautā kas ir nozīmīgākie notikumi Latvijas vēsturē. Nedaudz smieklīgi, jo visi gaida tādas atbildes kā Jāņa Čakstes teftelis, vai viena no tām desmit reizēm, kad mēs izdarījam kaut ko, kas nevienu nepiš, bet manšķiet, ka es ganjau pateiktu kaut ko tādu kā "AirDog" un tad nacisti nāktu mani nomētāt ar sūdiem.
Lai nu kā, viņi rādot kkādus datus par to cik cilvēki uzskata ka ir svarīgi atcerēties ciparu kurš apzīmē šos pasaulei tik būtiskos notikumus fonā liek Baltijas ceļa video un sākām domāt - nez cik ilgi ietu "vilnītis" palaists no Igaunijas līdz Lietuvai, bet tad es atcerējos stāstu no Streičas, kas piedzīvojusi šo pasākumu, un izrādās, ka tāds Baltijas ceļš patiesībā nekad nav noticis, jo vismaz Latvieši baros savākušies vienās vietās, bet citās nav stāvējis pilnīgi neviens. Neteiktu gan, ka esmu pārsteigts, jo izklausās pēc Latvijas standarta. So much for solidarity. Domāju - nez vai Igauņi kaut ko par šito zin? Droši vien ka nē, un domā, ka mēs krutākie džeki jebkad.
Lai arī nekad, iespējams, nenoskaidrosim vilnīša pārvietošanās ātrumu, Laima iedomājās, ka būtu ļoti labi tajā pasākumā spēlēt "klusos telefonus". Šķiet, ka padodot jebkādu teikumu no Igaunijas cauri Latvijai līdz galam vajadzētu nonākt nekam sakarīgam, bet es melotu, ja teiktu, ka esmu dzirdējis ticāmāku Lietuviešu valodas eksistences cēloni.