Tartle

Visi vienmēr saka "domā ko runā" un es tik saku "mņēēēē dirst ej", jo principā šo tu klausies jau no 3 gadu vecuma, un vienkārši, būsim godīgi, nav tas interesanti.
Bet būtu tikai normāli, ka kaut kam tik bieži atkārtotam būtu arī kaut kāda jēga, un ir arī.
Kaut kad, šķiet, pagājušosgad, stāvam KKC ar Jāni Bičkovski un ierodas manas bijušās kursabiedrenes teikt "čaāāāāu čaāāāāāukāiet". Stāvam runājam, un pēkšņi es izlemju "Hei, nav taču normāli šādi, man taču jāiepazīstina visi!" - zini kā ir, kad tu esi norunājis ar kādu cilvēku ilgāk, kā ir atļaujamais laika posms, kurā ir pieklājīgi nezināt viņa vārdu? Es īsti nezinu kas ir tie kritēriji vai laika posms, pēc kuriem to noteikt, bet no pieredzes zinu, ka, ja tu gadu ar kādu esi regulāri saticies pīpējot darba laikā, un šis cilvēks pirmajā dienā ir stādījies priekšā ar "ōōō čau!! Ko tu te dari?", tad droši vien jau ir konkrēti par vēlu. Jāarzīst ir gan ļoti patīkami, ka darba vietas maiņa risina arī tavas socializēšanās problēmas! :D
Lai nu kā - es saku:
V:"Dāmas - Jānis Bičkovskis, Jāni - ..."fak...
Ok.. stulbi sanāca, principā lieta bija tāda, ka es pēc savas iniciatīvas iepazīstināju Jāni ar 2 meitenēm, un nonākot pie otrās, sapratu, ka nezinu viņas vārdu, bija mulsinoši, un viņas aizgāja prom, un tā arī nepateica. Atcerējos tikai pēc kādām 15 minūtēm, bet tad viņas vairs negribēja ar mums runāt. Gribēju šo pastāstīt, jo man šķita, ka es tagad zinu viņu vārdus, bet rakstot sapratu, ka es vairs nezinu, kas bija tā pirmā meitene, kuras vārdu zināju toreiz. :D
Whelp, proves the point, laikam jau man galvā ir konstants lielums atmiņas, kas veltīts SZF meiteņu vārdiem.
Šis atmiņas fail gan ir kaut kas, kas totāli būtu pelnījis savu vārdu, un kopš šodienas es zinu, ka ir valodas, kas pacentušās.
Lūk,
tartle - From Scottish, to hesitate in recognizing a person or thing, as happens when you are introduced to someone whosename you cannot recall; so you say, "Pardon my tartle!"