Mesijas otrā atnākšana jebšu A-Eiropas koncis Koijotos.

Protams, daudzi teiks šis ieraksts ir novēlots, taču īsti fani zinās, ka uz šādu pauzi iedvesmoja Artura Duboka ierašanās uz skatuves 3h vēlāk, nekā varētu gaidīt. Kā zināms tas vīrietim sniedz tādu zināmu šarmu, un arī es droši vien drīzumā apmētāšu no skatuves meitenes ar baltām rozēm, sakot “meklējiet mani feisbukā, es tagad esmu brīvs”.

 Koncerts notika Koijotos, vietā, kura atrodās pilnīgi ne tur, kur es domāju, kas droši vien arī raksturo to, cik biju gatavs šim piedzīvojumam. Teikšu gan uzreiz, nevienu dāmu uz letes dejojam neredzēju, bet redzēju vienu, kas parubijās A-Eiropu tā arī nesagaidījusi.
Pirmo reizi mūžā izmēģināju face-control, un nokārtoju sekmīgi. Teikšu godīgi, neatceros pēdējo reizi, kad būtu bijis situācijā, kurā ar kādu vīrieti pavadītu vismaz minūti ilgi klusuma brīdi, kura laikā viņš var aplūkot manas bikses. Tagad šķiet kaut kā smieklīgi, ka stāvot rindā satraucos, ka man līdzi nav pase, un būs jārāda riteņbraucēja apliecība, kuras bildē man ir uzzīmētas ūsas.
Grūti raksturot publiku, jo pieņemu, ka šajā reizē liela daļa apmeklētāju arī bija ieradušies Duboka gaidībās, bet vienu viet tik vienāda paskata džekus šķiet nevar redzēt pat armijā. Vai tā ir kaut kāda viena dzimta, kas izdzīvojusi cauri gadsimtiem un pārojusies tikai klubos?

 Tā kā, kā jau minēju, Artūra pulkstenis iet pēc Reikjavikas laika, pavadīju ievērojamu laika sprīdi sekojot Laimas piemēram un sūcot dažādus krāsainus dzērienus aplūkojot vietējo publiku. Kādā brīdī, kad šķita, ka iekštelpās sāk kaut kas notikt, cerības, ka tas būs Arturs… nu nevarētu teikt pievīla - uz skatuves bija dejojošs, ēzeļa kostīmā tērpts cilvēks. Nezinu vai Koijotos tas standarts, klubā biju otro reizi mūžā, bet jāatzīst, ka esmu patīkami pārsteigts.
Taču brīdī, kad ticība manī bija izsīkusi, un domāju, ka nepaliksim te vēl ilgāk, kā vienu dzērienu, uz skatuves notika sprādziens. Sprādziens, tiem, kas nezina, krieviski rakstās Артур Дубок.

 Koncerts bija vienkārši fantastisks - Kad nodziedāja pirmo dziesmu, visi sauca atkārtot, atkārtot un Arturs to darīja. Kad nodziedāja otro, visi sauca “ATKĀRTOT! ATKĀRTOT!” un Arturs sāka dziedāt trešo dziesmu. Kad nodziedāja trešo, visi sauca “ATKĀRTOT! ATKĀRTOT!” un Arturs nodziedāja otro. Kad nodziedāja to,  visi sauca “ATKĀRTOT! ATKĀRTOT!”  un Arturs nesaprata. Tad kuru atkārtot? Otro vai trešo? Nu vajadzēja trešo, Artūr.

 Sen nebiju juties tik iekārots - kādas Artūra dziesmas laikā, sajutu uz saviem gurniem rokas - pagriežos, tur ārkārtīgi pārsteigts jaunietis, lūdz atvainošanos un iet prom. Var gan saprast. Džekam ar otriem garākajiem matiem klubā bija divreiz īsāki mati kā man, un arī viņš tur bija ieradies pirmo reizi. Labi ka ikdienā tā nenāk klāt visu laiku atvainoties. Droši vien tagad draugiem stāsta, kādu bārdainu meiteni Koijotos redzēja.
Kādā brīdī paskatos - esmu aplicis roku ap kāda džeka kāju. Negadās bieži.

 Kādas citas dziesmas laikā kāds jaunietis man bija priekšā bija tik aizkustināts, ka rakstīja savai sirdsdāmai īsziņas “Pēc tevis vairs neviena neprasās” un iedvesmojies no dziesmas teksta
“Zini, debesis rokām neaizsniegt
Tikai esi man, tikai esmu tev!”
rakstīja dāmai
“Zīlīte debesīs, rokām neaiztikt,
Tu esi man, es esmu tev”.
Arturs Duboks personā tieši tajā brīdī tieši šo dziesmu dziedāja tieši viņam priekšā. :l
Jāatzīst arī, malacis, labi latviski iemācījies runāt!

 Runājot par pārējo grupas sastāvu, es personīgi esmu vīlies, ka jaunais sintiņa džeks vienkārši tā atnāk un nav izbalinājis matus. Kas tev te joku koncis kaut kāds? Kā nav kauna. Rupeklis. Pat sētnieks uz darbu var bikses uzvilkt.

Dāmas arī jaunas. No vienas puses šķiet tā - nu nedaudz autentiskums zaudēts, no otras - nu tādas svaigas džāriņas vismaz, tās oriģinālās jau varbūt vairs nav tik jauneklīgas. Arturs gan kā dimantā izcirsts, tas pats Duboks.

Lūk, Artūra-Eiropa.