Rīti

Šodien man ir brīvdiena, laiks, kad celties kamēr laiks ir rakstāms ar divciparu skaitli, principā ir noziegums. Un es esmu nobliezis līdz 4iem rītā, bet acīmredzot ķermenim ir vienalga, jo tagad mēs mostamies pusdesmitos. Es vienkārši nesaprotu šito. Ja es kaut dienu pirms darba bez modinātājiem svaigs pamostos pusdesmitos, es vienkārši domātu, ka mani pulksteņi ir sākuši dzīvot savu dzīvi.

Rīti ir nenormāli grūti.

Tagad es esmu pasācis uz/no darba iet ar kājām. Man ir nenormāli grūti atrast laiku, kad nodarboties ar savu domu kārtošanu, un šis dod tādu free pass, jo no vienas puses tu jau kaut ko dari ar mērķi, no otras galvai vēl ir brīvs, līdz ar to tā var nodarboties ar to, ko grib. Diezgan cool.

Bet problēma ir tāda, ka rīti, protams, vienkārši ignorē to, ka man ir ņerubiļņiks.

Vienu rītu eju mierīgi uz darbu, esmu vēl kaut kur sapnī, kad es redzu sev vēderā lietussargu. Paskatos uz priekšu - tur Elīna. Īsti nesaprotu šo, tikko te nebija Elīna, samulsis domāju iet tālāk, bet redzu, ka viņa kaut ko saka. Noņemu austiņas, saku "ko?", viņa skatās un saka "čau". Nodomāju "ā - čau" un eju prom. Draugi mani sauc par social butterfly.

Nākamajā rītā eju, atkal redzu meiteni priekšā, domāju "ha hāāā Elīn! Es jau šim esmu gatavs", bet jo ilgāk skatos, jo jocīgāk man šķiet, redzu ka kustās mute un saka "čau" saku arī "čau" un paeju garām. Tad saprotu, eu pag! Pagriežos atpakaļ - tā nav Elīna. Vispār tas ko es redzu ir Dāvis, un viņš lokas un smejas kopā ar Ievu par mani. Mans vienīgais attaisnojums ir tas, ka, lai uzturētu reputāciju, es Dāvi publiskās vietās nesveicinu, bet ar to šoreiz laikam par īsu.

Nākamais rīts - aizeju uz RIMI, stāvu pie kases, tuliņ mana kārta, kad pie pārdevējas pienāk cita un superdirsīgā tonī saka "KĀDS JAUNAIS GREIPFRŪTU KODS?" es domāju teikt "2", bet tagad nobijies esmu pat es. Nu principā džuse visu iepriekšējo dienu greipfrūtu nepareizi spiedusi. Man jau šķiet to var risināt mierīgi, bet tad es atceros kā reiz man no rīta bulkas vietā iesita kkādus 100kg gaļas, un pārdomāju.

Tiekam pāri šim un man pat nav jāuzlabo pārdevējas garstāvoklis atzīstot, ka arī es nezinu jauno greipfrūtu kodu. Vienu laiku vienā citī RIMI biju ievērojis mīlīgu pārdevēju, kuru nevarēju nostalkot, jo tagad uz čekiem netiek drukāts uzvārds. Varbūt nākamreiz, kad redzu viņu jāsaka "Ja es tev pateikšu jauno greipfrūtu kodu, vai tu šovakar esi brīva?". Man ir jāizdod grāmata "Valtera Brūna pickup lines".

Lai nu kā laiks maksāt, es ielieku karti, un nekas nenotiek. Pārdevēja saka, ka es esmu muļķis, ka ieliku karti, lai lieku kad viņa saka - ok daram tā, tāpat nekas. Izmēģinām vēl visādi, viņa prasa kas man par karti. Kas tas par jautājumu? Ar telekarti nevar Rimi maksāt? Nu parasta bankas karte. Ja es atradīšu kādu pārdevēju, kas man nenormāli kaitina, vienkārši atnākšu un ielikšu karšu lasītājā vizītkarti. Ja kaut ko pārmet jāsaka "ko? Bet tur ir mans vārds virsū, tā nav bankas karte?", tad pēc tam no somas jāizvelk augstskolas diploms un jāmēģina iebāzt tas. Ja es labi pacentīšos, es varētu atrast diezgan daudz lietas ar savu vārdu virsū. Esmu 83% pārliecināts, ka viņai vienkārši kaut kas bija jānospiež, bet ok, saku, nu neko grūta dzīve, iešu prom. Bet pārdevēja saka "nē nē, te pie durvīm bankomāts, aizejiet izņemt, nebūs ilgi."

Aizeju izņemu naudu, nāku atpakaļ, tagad starp durvīm viss piebārstīts ar āboliem. Stāvu ābolu vidū, tur kaut kāds džeks viņus lasa, un ir nedaudz par intīmu. Mēģinu izkļūt pa otrām durvīm nepieskaroties nevienam ābolam un viņš man uzdirš "Obligāte te bija jānāk kur āboli?". Nu es nezinu. Es vienkārši uz veikalu nācu. Varbūt neesmu tik atvērts svaigām idejām, kā pats uzskatu, bet nezinu cik pareizs plāns ir pie Rimi ieejas bārstīt savus augļus un pēc tam būt nokaitinātam uz cilvēkiem.
Tieku pāri šim - nāku atpakaļ pie kases, un visa rinda 6 cilvēku garumā skatās uz mani un noteikti domā "Kāds jauks jauns vīrietis, tieši skaisti, ka varēju pastāvēt te rindā, kamēr viņš aiziet uz bankomātu". Nu neko, dabuju brokastis.

Lūk, rīti.