Valters Brūns un krievi

Manā dzīvē ir maz krievu. Papildus tam pēdējo gadu laikā principā visi krievi, ko esmu saticis, latviski runā labāk kā Arturs Duboks, un, ja nerunā, latviski, runā angliski. Līdz ar to manas krievu valodas zināšanas, un tas, cik daudz laika es veltu domāšanai par krieviem latvijā, ir nokritušies "mņeh pofig" līmenī. Kaut kad domāju - varbūt man vajadzētu atrast tādu riktīgu krievu draudzeni, lai nedaudz tomēr vairāk "iepazītos ar kultūru", bet nu nav tomēr šādi ceļi krustojušies.

Sestdien aizbraucu pie Laimas un izgājām ārā pastaigāt un sabliezties, satikām uz ceļa šādu vīru:
Skatos mums garām pa ielu paiet čalis, kurš no sākuma pie sevis norūc kā lācis, un tad ļoti entuziastiski aizsper akmeni, kas bija pie kājām. Ļoti zolīds/kārtīgs, ~50 un acīmredzami nāk no vīna degustācijas, jo ir ievērojami palielinājusies vēja ietekme uz viņa spēju pārvietoties.
Pasmejamies nedaudz, bet tad čalis apstājas, pagaida līdz mēs viņu pieķeram un saka (visu saka krieviski, bet, ja es mēģināšu krieviski rakstīt neviens vairs neko nesapratīs)
K-Hei jaunieši! Var jums ..... paprasit?
V-Mmmjā?
K-Es rekur šito maisiņu sunim nesu.
Tad nāk klāt un vajag sasveicināties.
Principā iepazīstināja ar savām pārdomām kā suņi kaķi un viss cits ir mūsu mazie brāļi un mums jārūpējas par viņiem, un lai paskaitam cik daudz ēdiena tik izmests restorānos utt, to visu varētu duksim atdot. Prasu vai tas viņa duksis, vai kur viņš atadis - izrādās "pie Jurisa" tam tur esot kkādi suņi, kam jādodot ēst. Bet cik saprotu laikam klaidoņi.
Es viņam saku, ka es šitam neticu. Ir skumji, bet mēs nevaram turpināt barot vienkārši visus klaidoņus, jo viņi turpina vairoties, es neredzu, ka šis ir problēmas risinājums, tā ir vairāk cīnīšanās ar sekām. Viņs saka nē. Viņš tā nevar, viņam visi ir ļoti tuvi un draudzīgi. Arī peles un žurkas visi mazie.
Prasu kas par kukaiņiem rūpēsies - viņs principā atlec atpakaļ un sāk kaut ko taisnoties nenormāli, no sākuma nav skaidrs vispār par ko, biški sabijos, ka viņš sapratis ko mēs esam iznākuši padarīt, jo principā es pīpēju viņam sejā, un padodu Laimai. Izrādās tas, ko viņš ir dzirdējis ir nevis "kukaiņi", bet "Ukraina" un tagad ir sācis dievoties, ka visiem krieviem-latviešiem jādzīvo saticībā, un viņam brāļa sieva ir no Ukrainas un Ukraina pati labākā zeme, viņš tur arī ir bijis. Mēģinu viņu tomēr pārliecināt, ka es nerunāju par Ukrainu, saku
-"nē nē, es saku kukaiņi! Nu vaboles. žuk!"
Šajā brīdī notiek kaut kas grūti saprotams, jo viņš principā izskatās tā, it kā es viņam būtu uzdirsis. Noliek uz zemes savus gardumus, ko nesa sunim un saka, ka ja es ar viņu tā runāšu, principā atraušos pa muti. Lai pārliecinātu mani viņš saka, ka [krievu teksts ko nesaprotu]. Prasu Laimai, ko tas nozīmē - Laima saka man, ka viņš siltajās zemēs esot bijis. Ļoti samulsu. Nezinu gan cik ļoti var ticēt ņemot mūsu prāta stāvokli un faktu, ka Laima domā, ka baznīca krieviski ir "bazņica".
Vēl kādu reizi mēģinu viņu pārliecināt, ka es nerunāju par Ukrainu, bet viņš rāda man roku "stop" izteiksmē un saka "nenenenenennene", nu principā vnk brutāli izlēma runāt tagad par šo. :D
Noklausījamies pārdomas un padomus kā dzīvot saticībā, un biju pārsteigts cik ļoti džeks ielika pūles mēģinot mūs pārliecināt, ka viņš nav "ļaunais krievs". Viņš te dzīvo jau 35 gadus, netusē ar Putinu, nekad nemēģinās mūs uz ielas nogalināt. Izklausās jau smieklīgi, bet kādi ir tie apstākļi, ka viņam tas man ir jāskaidro.
Aizmirsu pierakstīt, bet  pa šo brīdi mēs esam sasveicinājušies jau reizes 4. Nezinu kāpēc, bet iespējams tas varētu būt veids kā ievirzīt sarunas jaunā gultnē. Piemēram, ja mēs sākam runāt par kko, ko es galīgi negribu runāt, es varu teikt "Labi čau es eju prom.. O čau! Klau, man tev jāpastāsta šis!". Saprotot, ka mūsu ceļi šķiras, onkulis man šķita grib sasveicināties vēlreiz, bet es izstiepju roku un viņš vienkārši pievelk mani sev klāt un apskauj. :) mīlis.

Lūk, krievi.