Vai invalīdi ir cilvēki?

Kādu vakaru aizrunājāmies par to kas tad īsti ir cilvēks.
Sākumā šķita, ka Krisīša lielākā problēma ir tā, ka viņš nesaprot cik daudz var nogriezt no cilvēka, lai to vēljoprojām sauktu par cilvēku. Piemēram, ja viss, kas tev ir, ir tava dēla īkšķis, ko atsūtīja nolaupītāji, diez vai tu viņu 15 gados vedīsi uz pasu daļu un jautāsi kad precēsies. Man šķiet to var risināt daudz vieglāk - ja tu aizved kādu pie citplanētiešiem, un viņam nav īkšķis, tu nevari īsti teikt, ka tas ir cilvēks, jo viņš nereprezentē to, kā reāli normāls cilvēks, kas pieskata savus īkšķus izskatās. Tātad jebkura cilvēka daļa atsevišķi reizē nav cilvēks, un ir cilvēks bez kaut kā. Krisītis saka - "Tātad tu saki, ka invalīdi nav cilvēki?" :llll Stāvu un saku "Jā". Par laimi es tīri tehniski nevarēju aiziet uz šķūnīti nošauties, jo Niklāvam koridorī ir suns. Bet cepuri nost. Neatceros pēdējo reizi, kad man kāds būtu izlicis tik viltīgu slazdu.

Cik bieži tu izgudro lietas par kurām jākaunas? Man vienkārši interesē ko dara cilvēki, kas savā brīvajā laikā nenodirš invalīdus. Sestdien biju aizbraucis ar diviem principā nepazīstamiem cilvēkiem apskatīt jūru/nepazaudēt mašīnu/uzkāpt tornī. Izkāpjam Jūrmalā, un es saku Tomam un Marijai
V-"Hei, gribat es Jums parādīšu kaut ko smieklīgu? Bet jūs nedrīkstat smieties".
T-"Kas būs, ja mēs smiesimies?"
V-"Nu tad es vienkārši nerādīšu"
T-"OK"
Es esmu ārā aukstā vējainā dienā, un aizmirsis Rīgā cimdus. Tāpēc prezentēju ideju, kuru RIIJĀ pārdot par 90€ - ZEĶU CIMDI! Ok, jā, man vienkārši ir zeķes rokās. Tajā brīdī, kad gaidu izsmieklu tas, ko saņemu ir "OOO VALTER!!" un abi aizskrien uz mašīnu. Pēc mirkļa Marijai rokās ir zeķes.
Dažreiz ir vienkārši viegli mīlēt cilvēkus.


Droši vien nebūs normāls ieraksts bez maniem pūliņiem izdzīvot ikdienas situācijās.
Viena no pēdējā laika jaunākajām lietām, ko esmu atklājis - Atceries laikus, kad sabiedriskajā transportā tev iedeva naudu, un pēc tam biļeti, lai vari izmest ārā, nevis naudu virsū biļetei tavā rokā? Jā, tas bija sen. Ilgu laiku domāju KĀĀĀĀĀĀĀĀĀPĒĒĒĒĒĒĒC JŪS MAN TO NODARAT, LŪDZU NĒ, ES JŪS LŪDZU, un reāli nav skaidrs kā visi šoferi to izdomāja reizē. Vai ir kkāds slepens šoferu forums? Vai viņiem ir meilu liste uz kuriem sūta šādu info? Lūdzu sakiet, ka tāda ir. Atrakstiet man privāti, un neviens to nekad neuzzinās. Lai nu kā pagājušonedēļ sapratu kur slēpjas āķis - būsim godīgi, nevienam zem 60 tā biļete nav vajadzīga - tas vienkārši ir ietinamais papīrs. Tu vienkārši ietin savu naudu sev plaukstā, lai neizbirst ejot sēsties. Es to pirmo reizi izdarīju piektdienas naktī, un tā arī pusi ceļa paliku uz dirsas skatoties ārā pa logu ar thousand yards stare. Es vairs nekad nebūšu tāds kā agrāk.
Šoferi tehniski ir tādi kā pārdevēji, bet ar prasmēm. Varbūt domā, ka nav baigi augsta latiņa, bet zini ar ko viņi konkurē? RIMI kundze pirka etalonu (jeh, wat?) un pārdevēja izvilka savu tabulas lapu (nu to, kur ir kodi precēm, kuras nevar nopīpstināt). Katru reizi, kad viņas izvelk to tabulas lapu, man sirdī ir nelieli Ziemassvētki, jo tu vari ievērot kuri produkti ir sarežģīti. Lai nu kā - viņa pēta to lapu kādas 8 sekundes un tad.. apgriež viņu otrādi. Reāli tieši tik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai saprastu, ka tas teksts ko tu lasi vienkārši neko tavām smadzenēm nenozīmē. Bet es varu saprast. Es esmu programmētājs.
Piemājas LB savukārt iepazinos ar jaunu pārdevēju. Iepriekšējā bija jauna meiča, kas katrreiz smaidīja, kad ienācu. Sākumā domāju, ka tāpēc, ka esmu seksīgs, bet tad sapratu, ka ticamāk tāpēc, ka visas reizes, ko tur esmu bijis, viss ko es pērku ir garie tinamās tabakas papīrīši :l Tāda dzīve. Jaunā pārdevēja ir vecāka, un nesaprot naudu. Pērku papīrīšus - maksā 55centi, iedodu 1eur un 5 centus, viņa man izdod 10centus 20 centus divus 5 centus un vēl pāris mazākcentu monētas... Nopietni? Tā kā kāpēc viņasprāt tieši es iedevu tos 5 centus pa virsu? Simt punkti min vēl šobaltdien, prasīja vīram, prasīja vecmammai, pie zintnieces aizgāja un vēl netiek gudra. Bet nekas, man mājās krājās mazās monētas, un kaut kad es iešu pēc alkohola.
Es neesmu atriebīgs cilvēks, es vienkārši esmu pamācošs.

Tad vēl tikai tāda lieta - nezinu īsti kur šo iebāzt, bet man ir jāsaka, ka "Tomātu deserti" noteikti nav pirmā grāmata, ko tu gribi rādīt cilvēkam zem LSD.

Lūk, īstenībā dažādas lietas.