Memory dump

Labdien dārgā dienasgrāmata, un tās lasītāj. Viss pa vecam - vēljoprojām neesmu sapratis kā uzsākt ierakstus, bet tas ir ok, jo man šodien ir daudz citas kvalitātes, piemēram, tīras bikses.
Ir nedaudz problemātiksi atcerēties kas tieši ir noticis šajā periodā starp darbu un gulēšanu, bet ņemot vērā, ka šādas problēmas risināšana ir šī daiļdarba mērķis, ir laikam labi apzināties tā vērtību.
Nu tad īsumā lietas, ko es vēl neesmu paspējis aizmirst.

Kaut kad sapnī redzēju Mālpils karti, kurā atzīmēti dažādi Mālpils interesantie apskates objekti (tādi kā "Lielākais akmens Mālpilī, bet droši vien ne tik liels kā tas Daiņa mežā" u.c.) un katram pielikts klāt neliels vērtējums vai to labāk apskatīt kopā ar ģimeni, vai objekts paredzēts pusaudžiem, bērniem u.t.t. Vienā vietā rakstīts "apdirsties vienkārši". Likās burvīgs sapnis, un tagad viņu zini arī tu, apsveicu, lūdzu nekad neaizmirsti.

Tad nu nedaudz krogu (būsim godīgi - "kroga") piedzīvojumi. Vienu vakaru ierodamies Kaņepē, un mums momentā klāt pienāk dāma zināmā reibumā, paprasa cigareti un paziņo, ka viņai nav naudas, un viņa tuliņ ies meklēt kādu, kas liks dzērienus. Teikšu godīgi - mad props par atklātību. Žēl gan, ka neviens no mums ikdienā nepiekopj sugar daddy pakalpojumus,
Pēc laika dāma atgriežas bariņā, bet nu jau ar jaunu kompanjonu, kuram ir zināmas grūtības turēties pretim no kājām nesošā vēja spēkam, kā arī saprast, ka jaunā dāma tomēr ir izlēmusi, ka negrib šeit radīt potenciālu dzimtas turpinājumam. To skaidro viņa, to skaidro viņas draudzene, to skaidro otra viņas draudzene, un kādu 20min argumentācija no viņām visām 3 kopā tomēr nav gana spējīga sašķobīt pamatus, uz kuriem balstās šī čaļa ticība, respektīvi - "Bet viņas mēle bija manā mutē!". Čalis gan tomēr pazūd, kad dāmas paziņo, ka visas dosies mājās. Nedara to - paliek pie galdiņa, pēc pāris minūtēm džeks ir atpakaļ, stāv telpas otrā un zvana savai jaunajai sirdsdāmai, izliekot sirdi tādā skaļumā, ka principā varēja arī nezvanīt. Pēc neilgas telefonsarunas ar lielu daļu pie galdiņa sēdošo, šķiet, ka viņš tomēr saprot, ka dāma neaizgāja mājās, un pienāk klāt. Es pieceļos, mierīgi aizvedu viņu prom, un saku "cmon čali, nu tā dāma tevi negrib, nav jēgas, skaties - rekur deju placis - go wild", uz ko viņš man atbild "ōōō nē nē nē, tu pārprati, es zvaniju pa visam citai meitenei, viņa ar savu draugu " - mani, es pacēlu telefonu un teicu, ka te runā dāmas džeks, lai nezvana - "kaut kur jau aizgāja, un es nevaru atrast". Es stāvu un skatos uz viņu - mēs tikko runājām pa telefonu, tā dāma sēž viņam acu priekšā pie galdiņa, bet viņš ir absolūti clueless. Es teiktu faking burvīgi.
Vēlāk arī atklājām, ka ar iepriekšminēto dāmu man ir Tindermatch un viņai ir bilde, kurās tur rokās arbaletu. Daži teiktu sakritība, un es arī tā teiktu.

Smuks pēdējā laika smuks atklājums ir Californium. Ja tev patīk Philip K. Dick, tev patiks šis. Tas nav gluži vienkārši kāda stāsta "digitalizēšana", taču veids kā viss ir pasniegts tik ļoti atgādina to sajūtu, kas rodas lasot Dicku, ka esmu vieglā sajūsmā. Kā tieši mēs atpazīstam to "vibe", kas raksturīgs rakstniekam, pat ja ideja pārnesta citā medijā, un nesatur pat oriģinālo stāstu detaļas? Man nav ne jausmas, bet mani tas reāli sajūsmina. Smuks un patiess virsraksts šīs spēles recenzijai - "Californium is the game that Dick heads deserve".
Nav daudz cilvēku, kuriem droši uzmācos ar šāda tipa sajūsmu, bet šad tad atraujas Aigars - sāku stāstīt uz Kaņepes terases, un uzzinot, ka viņam arī patīk Dicks(jā es zinu), sāku sajūsmā lēkāt. Uzreiz pienāk viegli satraucies apsargs un lūdz nekavējoties pārtraukt. Īsti uzreiz nesaprotu vai problēma kārtējo reizi manas balss skaļumā, vai tomēr no malas izskatās, ka es mēģinu uzsākt kautiņu izliekoties garāks, nekā patiesībā esmu, bet izrādās -problēma vienkārši tajā, ka lēkāju. Uz lūgumu nelēkāt mēģinu attaisnoties ar "ok, ok, es vienkārši esmu ļoti excited", un apsargs atbild "Nu.. varbūt pamēģini pietupties!". Man nav komentāra. Nākamreiz, ja redzat mani strauji pietupjamies vairākas reizes pēc kārtas, ziniet - viss ok. Aicinu pievienoties.

Kādā citā reizē rādot rītausmā Aigaram cēlu uz mājām, kādā krustojumā no ielas otras puses atskan "AAAIGARĪĪĪIŅ!!" un es redzu, kā mums pretī skrien bomzis un sētniece. Pieskrien klāt un izstiepj roku - mēs visi stāvam un skatamies, un nav īsti skaidrs kas tieši notiek, un kādā maģiskā veidā šie cilvēki ir kļuvuši par draugiem. Kāds ieliek izstieptajā bomža rokā 50centus, un tad pamanu, ka sētniece man pacēlus klāt savu šaufeli. Es skatos un nesaprotu. Viņa gan, saka - "kas? viņam nauda, a man tikai gruži?". Burvīga kompānija. Ļoti patīk fakts, ka pašam Aigaram nav ne jausmas kā viņi zin viņa vārdu, un tagad man ir cerība, ka kādā no tiem rītiem, kad es pats neatceros kā esmu nokļuvis līdz gultai, arī es esmu ieguvis jaunus draugus. EU SUKAS! Ko nezvanat!! Man garlaicīgi!.

Man ļoti patīk stāsti, un tas, ka ir tik liela dažādība kā viņus pasniegt ir viena no interesēm, kas nav pazudusi jau no pusaudža gadiem. Kā var nejūsmot par to, kā režisors spēlējas ar varoņu emocijām izmantojot tikai kadru ilgumu, vai kā datorspēles var likt justies tik slikti, liekot tev stāsta nepatīkamās morālās izvēles izdarīt pašam. Bet nesen uzzināju par pavisam jaunu stāsta formātu.
Kādu dienu satieku Oskaru, un Oskars saka, ka viņam ir vēstule, kuru viņš iedos man izlasīt. Izrādās tā ir vēstule, kurā rakstīts, ka viņam ir atnākusi vēstule. :l Bet iedod arī otru vēstuli un tajā ir protokols no tiesas. Šis ir vienkārši burvīgi - tā vietā, lai teiktu "vienreiz mēs piedzērāmies un tad..", es saņemu šī stāsta versiju no 3 dažādiem cilvēkiem - diviem jauniešiem un menta. Un lasot no katras iesaistītās puses skatpunkta, atklājas arvien vairāk detaļu, pa vidu ir dažādi tiesneses secinājumi, piemēram tādi kā "lai arī nav skaidrs [blablabla], tas, kas ir skaidrs, ir tas, ka Oskars bija piedzēries" vai interpetācijas par to, ko tieši varētu nozīmēt "transporta līdzeklis" vai "vadīt auto", un tā viss stāsts līdz galējam slēdzienam, kurš nostrādā kā būtisks sižeta "twist. Es nezinu vai ar mani tagad viss ir kārtībā, jo es reāli apsveru, ka vajadzētu pameklēt vai kaut kādu sēžu izraksti nav pieejami netā, un reizēm palasīt tos ikdienas literatūras vietā.

Paskaties uz saviem logiem. Kā viņi veras vaļā? Vai tu vari apsēsties pie atvērta loga uz palodzes, un atspiesties mierīgi ar muguru pret sienu, lai palasītu grāmatu saulītē vai uzpīpētu? KĀPĒC. Fak. Šī ir diezaina problēma, kas pēdējā laikā nes mani ārā. Es saprotu ka tāda veida logus ražot ir vieglāk, bet principā šādā veidā sanāk iznīcināt labāko no palodzes funkcijām.

Kaut kad noskuvos, veikalā pirku cigaretes, un sapratu, ka man līdzi nav vispār nekādi dokumenti (ne riteņbraucēja tiesības, kurās man uzzīmētas ūsas, ne studentu apliecība, kurai termiņš beidzies nu jau gadu). Ko darīt? Un te nu ir laiks teikt pagātnes Valteram, kurš šo problēmu atrisināja 16 gadu vecumā - "Bāāc.. tiesības mašīnā palika". Es nekad nebūtu domājis, ka atmaska, kuru izmantoju, kad nebiju pilngadīgs, noderēs man vēl 10 gadus vēlāk.

Nu jau pirms kāda laiga, kāds no draugiem izdomāja dienas vidū, ka varbūt nedaudz tomēr jāpakoļī kāda dāma, par kuru šķiet jau bija aizmirsis. Kāds ir labākais veids kā uzsākt neeksistējošu sarunu? Es par šo domājot esmu pavadījis vairāk stundu, nekā gribētu atzīt. Viņš gan nē. Viņš šo sarunu sāk nosūtot fotogrāfiju ar stārķa gleznu. Es teiktu 10/10 plāns - pilnīgi skaidri saruna tiek ielikta konkrētā gultnē, jau no paša sākuma. Varbūt ne pārāk taktiski, bet tomēr godīgi. Pēc laika tomēr pārdomā, sakaunas, un saka, lai arī es aizsūtu stārķa bildi, lai tas neizskatītos tik wierd. Ok mēģinu, bet ir lēns internets un, es spiežu "sūtīt" 5 reizes, nekas nenotiek līdz:

Jap. nav jēga likt visu saraksti, bet tagad manā dzīvē ar sieviete, ar kuru visa mana komunikācija bijusi 14 stārķa bildes. Neatbildēja : <

Lūk, dzīve.
P.S. Es redzu, ka kaut kādu man nezināmu iemeslu dēļ arvien beižāk šeit parādās cilvēki, kas kaut ko komentē. Tas ir lieliski, un mani tas priecē, neņemiet tikai ļaunā, ka es atbildu ar mēneša nokavēšanos. Paziņojumi par tiem man vienkārši nāk uz spama epastu, un es vēl neesmu atradis sevī entuziasmu situācijas labošanai.