Tas nav ņau ņau, tas ir vau vau

Sākšu šo paziņojot, ka nu jau kādas pāris nedēļas, es esmu cilvēks, kuru deputāts ir nosaucis par debilu.
Es zinu, ka daudz iespaidīgāk kaut ko tādu būtu dabūt no Āboltiņas, taču diemžēl realitāte ir tāda, ka tas ir tikai Kaimiņš :/ Sēžam Kaņepē, un mēģinam sasaukt Kaimiņa suni "ksksksks minc minc minc ksksksksks mjaumjaumjau". Viņš skatās uz mums, parāda "tu esi cirvis" žestu un saka "Jūs debili? Tas nav ņau ņau, tas ir vau vau". Īsti tā arī nesapratu ko tieši viņam atbildēt uz tik spēcīgu argumentāciju, līdz ar to šī komunikācija tāda vienpusēja, bet anyways, šo es varu tagad izsvītrot no sava bucket list. Nicīts prasīja, vai saņemt uzdirsienu no deputāta tiktiešām bija manā bucket list. Nebija - es vienkārši tagad ierakstu un uzreiz izsvītroju. Man esot viegla dzīve.

Kādā citā vakarā, ejot mājās no kroga, saprotu, ka mans entuziastiskais draugs ir principā sarunājis pavadīt uz mājām divas dāmas. Ļoti, protams, džentlmeniski un tikai uzslavētu, ja nenāktos ceļā secināt, ka mājas, uz kurām viņš ir izdomājis viņas pavadīt, ir manas mājas. Nebiju līdz galam pārliecināts, ka esmu ieinteresēts šajā plānā, un šķiet, ka liktenis arī, jo pēkšņi pretim nāk kādi 8 16gadnieki un saka "Nāc līdzi kauties". Es gan pēdējā laikā kaujos reizi dekādē, un ar īpaši izvēlētiem partneriem, bet viņi to nezin, un es tomēr izskatos pēc "lielā džeka". Situācija esot tāda - kaut kāds Robins ir uztaisījis mājās ballīti, un tagad ir jākaujas. Ar ko un kāpēc šķiet nezin paši jaunieši, bet nu tā dzīvē reizēm gadās. Kamēr dodamies uz ballīti atskrien arī Mr. Džentlmenis, kurš padzirdējis par kautiņu ir atstājis abas dāmas uz ielas, un viena no viņām kāto vnk atpakaļ tajā pašā virzienā, kur ejam mēs. Es zinu, ka es neesmu gluži savas dāmu savaldzināšanas taktikas atstrādājis uz 10 un eksperts neskaitos, bet nu šitam koļītājam būtu vasaras darbi vajadzīgi.
Atnākam līdz ballītei - izrādās vispār neviens negrib kauties, un tas nav bijis arī vakara plānos, un bērnu plūsmas nesti iekļūstam ballītes dzīvoklī. Nu tā - teikšu visai iespaidīgi - redzēju 15+ cilvēkus un 0.5 šņabi. Ak, laiki, kad varējām būt stulbi arī nedzerot.
Īsti gan nekāda ballēšana nesanāca, jo mājas saimnieks pienāca palūgt, vai mēs gadījumā negribētu iet prom. Gribējām, un abi bijām tādā šokā par viņa drosmi, ņemot vērā, ka viņam izskatījās uz 15, un mans kolēģis izskatās principā pirmo dienu ārpus cietuma, ka paspiedām roku.

Manā dzīvē sāk atgriezties derības. Derības ir tāds interesants pelnīšanas veids - maizei mēnesim varbūt gluži nesanāks (OK, reiz ar darba projvadi bija minūti ilgs stand-off skatoties vienam otram acīs, un gaidot kurš salūzīs pirmais pie derībām uz pilnu algu. Salūzām abi, un es izrādījos idiots), bet tu nopelni tādas lietas, kā redzēt kā Jānis nav spējīgs uzvarēt cīņā pret gravitāciju, pat pieturoties pie koka. Es jums saku - ja kādreiz ir vienkārši nedaudz par skumju, lauztas sirdis, finansiālas problēmas, vientulība - vienkārši palūdziet Jānim uzkāpt kokā, un visas bažas pazūd smieklos.
Vēlvienu dešuku nopelnīju ar viesvienkāršākajām derībām savā mūžā - saderēju uz to kāds ir mans telefona numurs. Varu tikai apbrīnot to pašpārliecinātību, kad uzskati, ka zini numuru no galvas labāk, nekā cilvēks, kuru ar viņu var sazvanīt.
Protams viss vairs nav tikai priekos un pārticībā - atstāju 10eur Nicītim, jo viņa šaha stratēģija izrādījās labāka par manu "ok, es gribu kauties, labāk neskatīšos, kas notiek laukuma otrā pusē, labāk samainīšu savu dāmu pret pešku". Jāatzīst gan, ka arī ne bez ieguvuma - sapratu, ka esmu cilvēks, kurš var tik ļoti piedurties šaha spēlei, ka paliek karsti, un sirds sitas tā, kā pirmoreiz atvedot meiteni mājās.

Kas smuki - draugu lokā viens no džekiem, kas ielās pazīstams kā Dangels, vienkārši ierodas ciemos pie cilvēkiem ar ceriņiem. Un nevis vienkārši random jebkur, bet tā, ka atbrauc pat ar 5 dažādu ceriņu zariem. Īsti nesaprotu kā šis strādā, jo kopš vidusskolas pie neviena vīrieša ar ziediem nācis neesmu, bet esmu vieglā sajūsmā.

Pāris dienas atpakaļ, domāju, ka esmu īpašs cilvēks, jo man Mego pārdevēja novēlēja jauku dienu. Ir gan dāmas, kas stāsta, ka viņām tā principā ir ikdiena, un sajutos bišķīt mazāk pacilāts, bet tagad sāku domāt, ka varbūt tam ir iesmesls. Iegāju Rimi, pie kases aizmirsu izņemt austiņas, bet ņemot vērā, ka ar tiem pārdevējiem, kas nav izrādījuši īpašu vēlmi iesaistīties ar mani sarunās, tā komunikācija ir diezgan vienveidīga, un es principā minu kas man jāsaka atkarībā no tā cik produkti nopīpstināti.
Nu stāvu - skatos, kartei rāda "Lūdzu gaidiet". Šī viņiem tāda sūdīga diezaina problēma, jo diezgan bieži ir bijuši pārdevēji, kas īsti neiebrauc, ka viņiem jānospiež "enter" uz sava aparāta, lai es varētu samaksāt, tāpēc izņemu austiņas un saku
-"Man te tikai Lūdzu gaidiet rād"
-"JĀ! ES jums jau ČETRAS REIZES PRASIJU!!!"
-"Ui, sori, varējāt pamāt"
-"JĀ JĀ PAMĀT!!! RIMI KARTE BŪS?|"
- :l "Nu tač vienalga?"
-"NU JA JUMS VIENALGA, MAN ARĪ VISS VIENALGA!!"
-"Tad jau viss lieliski ne?"
-"JĀ!@! VISS IR LIELISKI!!"
:l Laikam nelaba diena, vai arī atkal tā vadītāja nākusi pārmest, ka persikiem kods nepareizs. Bet šķiet tik jocīgi, ka darbs veikalā tik ļoti laikam tomēr iznes.
Man šķiet, ja es strādātu Rimi, es vienkārši bazarētu ar tiem pircējiem visu dienu. Tāpat tev nav ko darīt, tad vari vismaz
"Rimi kartiņu lūdzu. Paldies. Vai jums arī šķiet, ka varētu pastāvēt laiktelpa, kurā viens cilvēks dzīvo divās paralēlās laika dimensijās, tādejādi atrisinot vectēva paradoksu?"
vai
"Tas būs 5.26 un kā jums šķiet, vai saiet kopā ar bijušajiem ir tāds nosodāms attiecību solis?"

Vēl izdomāju, ka zivis ir reāli sūdīgākais mājdzīvnieks aklam bērnam.
Es zinu, ka šis nav gluži tas zinātnes atklājums, kuru tu gaidi jau 20 gadus, bet man šķiet nedaudz fascinējoši, kā dzīvības formas galvenā funkcija tiek pilnībā nullificēta, tikai vienas maņas trūkuma dēļ. Bet šādas lietas jāzin. Tagad gan tu, gan es esam potenciāli labāki vecāki.

Un nobeigumā mans spilgtākais iespaids no muzeju naktīm - vesels bars cilvēku stāv rindā uz Mākslas muzeju, kad neilgi pirms 01:00 viens onkulis nonāk lejā un saka "Nestāviet rindā, muzeju aizslēdza, iekšā vairs nelaidīs", kas, protams, izklausās ļoti sakarīgi, līdz tu redzi, ka viņš uzkāpj un aizbrauc uz milzīga rozā sieviešu velosipēda. Nekad nebiju domājis par to, kādu spēku taviem argumentiem tomēr dod tavs ritenis.
Ticēt negribēja arī pārējie cilvēki. Saspiedās ciešā barā pie muzeja durvīm un sauca "LAAAIDIET IEKŠĀAA! LĀĀIDIET IEKŠĀAĀ!". Bet tu paskat tik. Tauta 01:00 naktī pieprasa kultūru! Vai nav burvīgi?

Lūk, dzīve.