Divči un Sapņi

Ja neskaita Piena festu, kas uz vārdu "festivāls" šķiet kvalificējas tikai ar pieejamo dubļu apjomu, apmeklēju savas vasaras vienīgo festivālu - Divču Festivālu. Šogad pirmo reizi dalībnieku kārtā arī policisti, kas, lai arī iebilda pret mūsu izvēli mēģināt iztukšot 7 divčus pilsētas centrā, bija gana draudzīgi, lai padalītos par pašreizējo situāciju Mālpilī. Izrādās cieņa pret narkotikām esot kļuvusi daudz stiprāka kā kādreiz. Nezinu vai esmu idiots, un nezināju arī, ka vietējie brauc uz Terasi rīt ripas un tresīt, bet saku "Ā jā pareizi! Es dzirdēju, ka Bodži zāli tirgo!" Policists gan saka, ka bodži jau sen esot ārā no biznesa.
Šo padzirdējis mājās stāstu mammai, ka varbūt viņai jāpievēršas zāles tirgošanai, kā nekā tirgū tagad brīva vieta. Dārzā tāpat katru gadu parastās kaņepes saaug vairāk kā būtu nepieciešams (kas būtu 0), un kurš gan viņu, sākumskolas skolotāju, turētu aizdomās. Lai dod tirgot tiem bērniem, kas nāk pa vasaru mācīties. Nepatika ideja :<

Divču festivāla gaidību noskaņās nedrīkst nepieminēt arī Plaukstiņdivča festivālu, kas biznesa vidē parasti pazīstams ar abreviatūru PDF. Savācamies visi uz kopīgu iedzeršanu, iesildamies pirms plaukstiņdivča atvēršanas, izejam ārā uzpīpēt un te nu pēkšņi es izlemju demonstrēt savas pasākuma gaisotnes uzturēšanas spējas - metu renstelē benčiku un aizmetu garām. Būdams cilvēks, kam, acīmredzot, nav nekā labāka, ko darīt ar savu dzīvi,  pieliecos, lai iemestu kārtīgi, un tajā brīdī no krūšu kabatas renstelē iekrīt dzīvokļa vienīgās atslēgas valstī. Dzīvoklī neviena nav, ja neskaita plaukstiņdivčus, kas gaida savus īpašniekus kavējot laiku ballīšu mūzikas ritmos. Jejubog. Jēēēējubog. Otrreiz mūžā es šito čista nedarīšu.
Sākumā mēģinam ar magnētu. Tā kā nevienam no mums izņēmuma kārtā līdzi nav ne magnēta ne striķa, es skrienu tiem pakaļ uz KKC. Jā. Kaut kā nemanot pielavījies tas dzīves posms, kad krīzes situācijā es skrienu pēc palīdzības uz krogu. 2-3h vārtīšanās uz vēdera, smiekli, bezcerība un Mārtiņš ar krietni mazāku magnētu komplektu, kā to prezentē pa telefonu. Kaut kādā brīdī es saprotu, ka nu jau ir gana, nolemju, ka es varu samaksāt par Elīzas durvīm un zvanu diennakts atslēdzniekam. Paiet kāds laiciņš, kamēr paceļ nedaudz samiegojies vīrietis un superprofesionāli sāk sarunu ar "Kas noticis?! Kur?!" Uz ko es atbildu "nuuu te pie Vērmanes dārza" un "ĀĀĀĀĀĀĀĀĀ" ir kaut kas, kas atskan, kad izrādās, ka Jānis acīmredzot ir vadījis vakarus lūdzot Jēzu, jo pēkšņi viņa rokās ir atslēgas. Un tā lai visi zin - kamēr mēs tur ņēmāmies, Artuss Kaimiņš gāja garām un nenāca palīgā gulties uz zemes un bāzt roku renstelē. Artuss, tava tauta pie plaukstiņdivča netiek. Kauna nav?

Stāvu pie luksofora, pienāk 3 cilvēki sarkanos kreklos ar uzrakstu "Draugs 24/7". Nedaudz jau kļuvu ieinteresēts, piemēram tagad pusdivos naktī uz darbadienu man ganjau draugs noderētu. Izrādās nav nekādi draugi. Kundze pienāk, dod flajeri un saka "Atnāciet pie mums, mums te ļoti labs mācītājs kurš stāsta vai okultie spēki ietekmē mūsu dzīvi" Es prasu "Nu a kā tad ir? Ietekmē vai neietekmē?" uz ko saņemu atbildi "Mēs bieži domājam, ka neietekmē, bet patiesībā ietekmē gan!". Muļķe izspoiloja. Kāda tad tagad man interese tur vispār iet.

Vēl uz ielas redzēju meiteni, kas iet pa trotuāru ieurbusies grāmatā un nepievērš uzmanību apkārt notiekošajam vispār necik. Uz grāmatas rakstīts vienkārši "Tadžikistāna". Nekad nebūtu domājis, bet nu tagad es arī esmu ieinteresēts kas tur tik labs.

Bāc man reāli nav ne jausmas kā taisīt pārejas starp rindkopām. Es gribu vienkārši pierakstīt idejas. Vai tiešām ir laiks bullet-pointiem? Nu nevar būt, ka es esmu tik zemu kritis. Lai nu kā redzēju kā uz LuLu picu 1os naktī  ar rikšu atbrauc džeks ar dāmu un rozi. Manas kantes sišanas prasmes visticamāk ir kaut kur starp bērnu un programmētāju, bet ja šitāds džeks var dabūt dāmu, es nezinu vai man vispār vēl par kaut ko dzīvē jāsatraucās.

Gribi zināt kā man iet pa sapņiem? Nu principā nav jau tā, ka Tev ir baigā izvēle.
Kādu rītu, pretēji , pamodos ~5:00. Šoreiz ne no baznīcas zvaniem, bet gan sapņa - Pienāk kāda dāma un saka
-"Mēs neesam pazīstami, bet man tev jau sen bija jāpaprasa - nāksi ar mani uz randiņu uz Detlefa koncertu?"
-"Kas ir tas Detlefs?"
-"Nu tas pats, kas Dons, tikai ar citu vārdu".
Es pamostos, un uzreiz paņemu telefonu un meklēju, kas ir Detlefs. Izrādās tas nav Dons, tas ir kaut kāds cits fabrikas džeks. Dzīve mani ir salauzusi, es vairs neticu saviem sapņiem.

Vēl pēdējā laikā mēdzu sapņot par supergarlaicīgām lietām. Piemēram vienu nakti braucu pa Rīgas centru ar mašīnu, izraisu 4 avārijas un nobraucu 2 cilvēkus. Pie sevis domāju "wtf, man likās tam bija jābūt vieglāk". Tad atceros - ak jā, pareizi, man nav tiesību un es vispār nemāku braukt. Citā sapņi pēkšņi konstatēju, ka man ir dzīvokļabiedri, kas ir superbesīgi, nonstop pasūta picas un liek piegādātājam likt viņas manā istabā uz galda. Varētu padomāt, ka man ikdienā nepietiek problēmu, lai vēl risinātu viņas sapņos.

Saraksts ar lietām, ko darīt, kad iekāpju pensijā paliek tikai lielāks. Ideja #431 - jānovāc 11 cilvēku komanda un jāielaužas audumu/gultasveļas/aizkaru/galdautu veikalā un jāuztaisa forts pa visu ielu. Ja nāk policisti vienkārši jāsaka "aiaiai, esmu tik vecs gribēju tikai nosnausties, kur es esmu, ludzu palidziet"

Un nobeigsim ar ko smuku.
Pie lietām, ko esmu nopelnījis ar šiem ierakstiem (apkaunojums un viens aliņš) ir pievienojies arī saldējums. Es zinu, ka lai to dabūtu principā pietiktu arī ar vienām vakariņām, bet es esmu priecīgs tikuntā. Es pamatā šo rakstu vienkārši, lai neaizmirstu lietas, bet, ja tu gūsti no tā prieku murmuli, tas dara mani laimīgāku :)

Lūk, dzīve.