Es eju dirst

Iepriekš rakstīju par savu superveiklo komunikāciju ar Narvesen pārdevēju. Tā nu tomēr sirds balss laikam sauc, un dodos atkal pirkt tabaciņu. Šoreiz saku "Man tabaciņu un garos papīrīšus". "Garos papīrīšus?" - viņa prasa - "ooooooo" un rādā uz mani ar divām pistolēm, kas taisītas no plaukstām (ok to par tām pistolēm es piedomāju, bet tu nevari man pārmest, ka es gribu dzīvot skaistākā pasulē). Iedod man nepieciešamās preces, nav īpaši daudz komunikācijas, ja neskaita, ka saskatamies kamēr viņa apkalpo iepriekšējo džeku, samakasāju un dzirdu "bla bla kopiju?" uz ko es atbildu "Nē, paldies!". Paceļu acis, un redzu, ka viss frivolums no viņas sejas pazudis. "Ej dirst" saka viņas acis, bet no lūpām nāk "Es teicu Jauku tev dienu >:l". Vai es esmu visgrūtāk koļijamais džeks? Droši vien, ka nē, un tālāk šo jautājumu lugtum neiztirzāsim. :l Bet atzīšu, ka "Nē, paldies" manuprāt ir visai perfekta atbilde uz "Jauku Tev vakaru".
Šķiet kaut kā smuki uz viena viļņa ar kādu no manām mīļākajām dziesmām:

Citās pārdevēju ziņās - šodien darba TOPiņā samaksāju par pirkumu, un pārdevēja saka "Tā viss, es eju dirst". Teikšu godīgi - diezgan mulsinoši mēģināt saprast kāpēc pie manis ir šī informācija, un ko man tagad atbildēt, bet par laimi izrādās tas bija paredzēts otrai pārdevējai, lai nāk viņu aizstāt.

Mana omīte man šķiet ir tik nedumpinieciska, ka tas traucē viņai dzīvot. Situācija tāda - omīte veca, bail braukt ar ričuku, jo domā ka kādā brīdī paģībs un izdauzīs zobus ar stūri, tāpēc stumjas uz dārzu, jo nu ļoti patīk puķes apčubināt. Tajā pat laikā viņas daudzdzīvokļu māju pagalmā ir dobe, kuru neviens negrib ravēt, negrib neko darīt, negrib pat sēklām naudu samesties, bet visi sūdzas, ka izskatoties pēc sūda. Es viņai saku - rekur perfekta iespēja, tieši balkona priekšā vari iekopt sev puķu dārzu, nav nekur tālu jādodas, kaimiņi priecīgi, visi uzvarētāji. Paskatijas uz mani vienkārši kā uz borderline debilu. :/

Vēl no Mālpils ziņām - aizbraucu pie mammas, tur viņas draudzene. Saka man - bac Valter - tu tik labi tagad izskaties, bet varbūt vēl bišķīt vajadzētu svaru nomest. Es saku, ka tur jau īpaši daudz jau vairs nav ko nomest. -"Jā, nav, bet nu... nu varbūt tev to sešpaku vajadzētu!"  Viņai ~50. Nevar īsti tagad saprast vai tas ir padoms, kam gribu klausīt.

Vai es esmu vienīgais, kam šķiet, ka ir jocīgi, ka rakt ir kaut kas, ko es par naudu labprāt nekad nedarītu, bet līdz ko Tev neko nemaksā un vienkārši iedod lāpstu rokā, pēkšņi tas ir kaut kā interesanti. Es vienkārši meklēju domubiedrus. Vēl joprojām brīvas vakances arī cilvēkiem, kam patīk skatīties saulē. Ja Tu skaties Saulē, un tad izlem vēl novilkt saulenes, mums būs pa ceļam.
Šodien Nicīts pateica kaut ko burvīgu - "Man patīk tie inteliģentie dalbajobi". Inteliģentie dalbajobi, ir vienkārši fantastisks raksturojums galīgi foršam cilvēku pulkam.
Varbūt jātaisa biedrība?

Lūk, dzīve.