trešdiena, jūlijs 28

Piezīmes no Malaizijas #3 [Cameron Highlands]

Pēc Penangas dodamies uz Cameron Highlands. Šis man liek domāt par Dankanu Makleodu un viņa galvu nost ciršanas piedzīvojumiem. 90tie bija savāds laiks, skatoties caur gandrīz jebkuru prizmu, taču reti kad par to domāju kontekstā, ka tas bija laiks, kad es kā 7 gadīgs bērns ar nepacietību gaidīju seriālu, kurā galvas krīt biežāk kā Franču revolūcijas laikā, kāds vīrs bija ieslēgts betona pagrabā ar konserviem uz 100 gadiem un kāds cits tusēja apkārt vestē ar daudz kabatām.

Ceļa sākums ir nedaudz stresains, jo taksists, kas atbraucis mums pakaļ patiesībā ir undercover gids, un ļoti grib mums parādīt pilsētu. Mēs lūdzamies, ceļos krizdami sniedzam naudu - "Lūdzu, kungs, mums pēc 20min jau atiet autobuss", bet  šai zemē kungs ir tikai viens - cilvēks, kas ir pie šīs zemes stūres. Un cilvēks, kas ir pie šīs zemes stūres saka - mēs braucam apskatīt kādu tiltu. Vai šis tilts mums ir pa ceļam? Nē. Vai šis ir tilts, kuru neredzot mūsu ceļojums būtu metams ārā? Nē. Vai kādu tas rausta? Atbilde, dārgais lasītāj ir NJĀĀĀ man ir autoobuss pēc 20min bļaģ. Paspējām. Es pat nevaru dusmoties, tas vienkārši bija cute. Nez vai Akmens tiltu kāds mīl tik pat ļoti kā šis vīrs mīl Sultan Abdul Halim Muadzam Shah tiltu.

Kā jau noprotams pēc nosaukuma (Kamerūnas augstiene), ceļš uz turieni ved vairāku kilometru garā serpetīnā augšup kalnā, un saistība ar iepriekš aprakstīto seriālu Kalnietis ir visai tieša - šī brauciena laikā saprotu, ka nemirstīgs esmu arī es - 2 joslu platais ceļš ir iesēdies tādā sastrēgumā, ka maršrutu no augstienes piekājes līdz augšai veicam 190 gadus. To laikā paspēju izspiest visu sulu no sava Nintendo Switch, kā arī tuvāk iepazīties ar kādu Malaizieti vārdā Hans. Hans man vēl joprojām ir draugs instagramā un ik pa laikam redzu viņa live video, kuros viņš co-streamo ar kādu citu cilvēku (šķiet, ka katru reizi citu) un rāda un tirgo dažādus modernus kreklus. Es īsti nesaprotu ko viņi runā, jo šī autobusa brauciena laikā neienāca prātā iemācīties Malaiziešu valodu, taču reizēm viņš mani angliski pasveicina, kas liek man justies īpašam. Brauciena laikā Hans dod arī nelielu ieskatu Malaizijas ikdienas problēmās - viņa universitātes teritoriju "uztur" kaut kādi mērkaķi un ar to es domāju nevis akadēmisko mācībspēku, bet burtiski mērkaķus. Ar tiem cīnās viņu dārznieks, taču reiz skolas teritorijā esot ieklīdušas cūkas, kāds no mērkaķiem esot uzlecis uz vienas, pieķēries, un skraidījis apkārt. Tur pat dārznieks bezspēcīgs. Stipri šaubos, ka LU SZF manos laikos būtu gatava izturēt cūku kavalērijas uzbrukumus.

Tiekot augšā atrodam viesnīcu un jāatzīst ka serviss ir top notch, jo brokastīs pat olas tiek ceptas. Tev šis nešķiet smieklīgi vienkārši jo tu nestāvēji man blakus tad, kad viesnīcas uzņemšanā (kā to džeku sauc? Viesnīcis?) džeks man stāsta par brokastīm un es prasu viņam vai ola būs "cooked" ar to domājot cepta (atšķirībā no vārītas), un viņš sāk nenormāli smieties. Es brīnos kāpēc - viņš saka - protams būs cepta, ko tad tu domāji, jēla būs? Par šo tagad daudz domāju - iedomājies tu no rīta pamosties viesnīcā, aizej brokastīs un tur tev iedod jēlu olu. Ko ar viņu darīt? Kurā brīdī tu vispār saproti, ka viņa ir jēla? Droši vien tajā kad toč jau ir par vēlu.
Nekā cita īpaši interesanta bez ceptām olām un interneta problēmām šajā viesnīcā nav. Internets tek ārā no WiFi rūtera, bet tas diemžēl ir novietots aiz stūra citā telpā - virtuvē tu kindof vari tikt internetā, bet istabiņā nē. Bet es neesmu muļķis - es virtuvē skapī ielieku savu mobilo telefonu, kurš pieslēdzies WiFi, un uzlieku tam virsū zīmīti "lūdzu nezodziet", un ieslēdzu hotspotu. Tā nu arī esam nonākuši situācijā, ka tagad savā LinkedIn varu rakstīt, ka esmu veidojis tīkla infrastruktūru Malaizijā.
Anyways - augstiene ir tiešām augstu, te ir visai vēss un istabā var dzīvot nu jau principā bez ieslēgta kondicioniera. Kas vēl lieliski - par to, ka esam kaut kur augšā liecina visas veikalos stāvošās čipšu pakas, kas, gaisa spiediena atšķirības rezultātā, ir gatavas sprāgt jebkurā brīdī. 

Ieeju internetā un sāk šķist, ka varbūt tomēr nevajadzēja - gribas it kā iet haikot pa kādām vietējām takām, bet visur rakstīts, ka uz tām takām esot suņu grupējumi kā arī bandīts ar nazi. Nav tas ko es gribēju lasīt. Bet nu sarankojam visas takas pēc bandītiem ar nazi dilstošā apjomā un izvēlamies vienu nākamās dienas pastaigai.
Pastaiga sanāk lieliska, sākam ar milzu būvlaukumu, kurš mūs ieved meža takās, kur džungļi tādi, ka koka zars nolūstot paliek karājoties liānās. Uz takas meža vidū kādā vietā uz nolūzuša koka sēž kāds vīrs. Domāju, ka varbūt tas ir bandīts ar nazi, bet patiesībā tas ir vienkārši kungs, kurs atnācis uz mežu paspēlēt kokiem ģitāru. Riktīgi smuki, es uz 4 rāpjos augšā pa kalnu un klausos mūziku, kas mijas ar džungļu skaņām. Izlienam no biezokņa kalna galā un tālāk jau ceļš caur čili plantācijām ar visiem pipariem, kas karājas zaros līdz pat galā nonākot milzu tējas plantācijā un es godīgi sakot jūtos kā Frodo pēc sava ceļojuma, kur tu no sava mazā miesta es pēkšņi nonācis kaut kādā vājprātīgā tripā kur tev katru dienu 3 jauni biomi rādās. Pie tējas plantācijas gan atgriežamies civilizācijā - par to liecina gan tur pat atvērta kafejnīca, gan māja pie kuras ir zīme ar bisi. Pēkšņi sāku justies nedroši par izvēlētajiem ceļiem, taču jāatzīst, ka noteikti ir samazinājies risks sastapt bandītus ar nazi.
Mūsu ceļš gan ir novedis mūs lejā no kalna, un atpakaļ ir tas pats 4km serpentīns, pa kuru atbraucām. Izlemjam nenovecot kopā Malaizijā un ceļu atpakaļ kalnā veicam ar kājām uzstādot rekordu ar visvairāk ar kājām apdzītajām mašīnām stundas laikā.

Otrajā dienā pamostos un konstatēju, ka man vairs nav mugursoma. Šis šķiet principā vispār nav legāli pēc fizikas likumiem, taču veicot tādu man netipisku darbību kā "atcerēties" es saprotu, ka iespējams soma ir bārā, kurā iepriekšējās dienas vakarā iepazināmies tuvāk ar tūristiem paredzētu alkohola kultūru. Aizskrienu līdz bāram - bāri izrādās nestrādā 9os no rīta >:ll
Nu neko, man nav laika gaidīt - mēs dodamies organizētā tūristu tūrē - esam padsmit cilvēku bariņš, kuru sadala pa 3 džipiem, kurus vada vairāki vīrieši kuri ir tikpat vīrišķīgi kā viņu mašīnas. Viņu vadonis un galvenais gids ir Malaizijas versija Dwayne the Rock Johnson. Kas ir tas, kas vieno šos vīrus un viņu džipus un bicepsus šajā svētajā trīsvienībā? Tējas, sūnas un selfiju taisīšana. No sākuma dodamies kalnā uz "sūnaino mežu", kas bija kaut kas vienkārši maģisks. Miglā tīti šķībi un greizi koki un liānas, kas tūkstošiem gadu apauguši tādā sūnas slānī ka es domāju tur pat sūnu ciema zēni būtu uz pakaļas. Gidi sajūsmā skraida apkārt un rāda uz dažādiem augiem - rekur šitas labs kontracepcijai, šitas tējai, un rekur šitas lai gāztu valdību. Mans mīļākais gan ir tas, kurš izdomājies-  "ok, jūs tur taisat savas semučkas, es visus savus evolūcijas punktus ielikšu kukaiņu nāves krūkas izveidē, ja paliks pāri, piemetīšu vēl vāciņu, lai lietus laikā nepielīst pilna".
Oficiālais "mossy forest" sākas kalna augšā kur meža vidū ir sēta, pie kuras samaksājot 30 ringitus (6 eur) var ieiet… dziļāk mežā", bet tagad jau pa koka taciņu. Gidi saka, ka tas ir pilnīgs vājprāts. Viņi mūs, protams, nevar apturēt, bet uzskata, ka tas nav normāli maksāt par ieeju mežā un vispār tā nauda aiziet tikai domes darbinieku džipos. Un vispār tur smird un tikai muļķi iet. Pēc tādas kaunināšanas neviens no tūristiem neuzdrošinās maksāt par to ieeju un mēs visi vienkārši izmetam vēl loku pa mežu un dodamies atpakaļ.
Cik ļoti pašvaldības tūrisma departamentam ir jāsapišas meistarībā, lai vietējie gidi ieguldītu tādas pūles lai atrunātu tūristus apmeklēt vietējos tūrisma objektus :D
Tad  aizbliežam uz tējas rūpnīcu. Pēc tās apmeklējuma savus pierakstos lepni esmu ierakstījis - "čista neesmu tēju eksperts, bet tagad vismaz zinu dažādu tēju atšķirības, un to, kā viņas taisa". Nu, gadu vēlāk, teikšu godīgi - vairs neko neatceros, izņemot faktu, ka lasīt tēju ir riktīgi sūdīgi apmaksāts darbs, bet tējas lauki izskatās nenormāli kruti.
Vakarā aizeju uz bāru pēc somas - viņi mani jau gaida, un viss dzīvē atkal ir skaisti.

Atpakaļceļā uz viesnīcu vēl iegriežamies kādā no zemeņu fermām - tas te ir baigais bizness, zemeņu fermas ir visās malās, izskatās, ka varētu izkonkurēt pat tēju. Kā tas ir iespējams es īsti nesaprotu, bet nu mans viedoklis ir subjektīvs, jo vasaras dienas kas pavadītas +50 grādu saulē lasot balandas no zemeņu vagām neaizmirstas pat pēc 20 gadiem.
Vēl citās ziņās, kam neatradu vietu - es uzēdu duriana saldējumu, un viņš garšoja tieši tā kā varētu iedomāties, par ko es biju pārsteigts (nevis tā, kā banānu saldējums "garšo" pēc banāna). 


sestdiena, marts 20

Piezīmes no Malaizijas #2 [Penang]

Ir pagājis jau principā gads, kāda iespēja, ka es kaut ko atceros no tā ceļojuma? Nekāda. Bet tikai mieru, man viss ir pierakstīts, un tagad man pašam šis ir tāds trip down the memory lane! Nav arī tā, ka baigi daudz pēdējā gadā būtu kaut kas noticis, lai tām atmiņām būtu jāpārraksta pāri kaut kas cits.
Pēc Kuala Lumpuras dodamies uz Penangu, sala/pilsēta, kuru mēdz saukt par "Austrumu Silīcija ieleju". Teikšu godīgi - no tāda nosaukuma gaidītu tādas kārtīgas austrumu izpausmes ar knockoff teslām utt, ko īsti tur neredzēju, bet pilsēta smuka. Tajā arī daudz ielu mākslas darbi, kurus sazīmējis Lietuviešu mākslinieks. Par to vietējie diezgan lepni, viens džeks pat pie savas mājas durvīm pielicis ierāmētu fotogrāfiju, kurā viņš redzams kopā ar mākslinieku, kurš lepni stādīts priekšā kā "Artist from Lithuania that draw".

Aizlaidām uz vienu no moliem kas biezā slāni rotā salas austrumu krastu, un lai arī idejiski tiecas uz ūdeni, patiesībā ļauj tev apskatīt kādus 50m platu dubļu joslu, pa kuru redzu skrienam žurku, tur ložņā tās dubļu zivis, kuras bērnībā skatījos enciklopēdijās. Virsskaņas ātrumā sāniski bliež krabīši un uz augumam proporcionāli garajām kājām čāpo mazi putni kas iemācījušies saprast kuri no dubļi burbuļiem, kas atgādina pirmatnējo zupu, patiesībā zem sevis slēpj kaut ko garšīgu. Vesela ekosistēma. Ir būtnes, kas adaptējas džungļiem, tuksnešiem, Antarktīdai un Mariannas dziļvagai. Un tad ir tādas, kas adaptējas vienkārši faking dubļiem. Man šķiet viena tāda arī manā vidusskolā mācījās.

Pilsētā ir arī norm kalns (kādi 4 Gaiziņi), kuram ir FUNIKULIERIS. Ja tu jebkad esi pilsētā kur ir funikulieris, tas ir a must have, kā jau to varētu sagaidīt no lietas kas sākas ar "fun". Arī par tādu bērnībā lasīju enciklopēdijā un brīnījos kā tādu šķību tramvaju var uztaisīt. Nē, tā nebija enciklopēdija par Penangu.
Uz kalnu braucam ar sabiedrisko autobusu, bet pa ceļam saprotam, ka nav līdzi skaidras naudas, un funikuliera biļete jāpērk skaidrā. Nekas - redzu Google maps, ka 2 pieturas pirms galapunkta ir bankomāts - izkāpsim vienkārši ātrāk un aiziesim izņemt. Kad pienāk pietura dodamies pie durvīm, bet to pamanījusi autobusa vadītāja sāk saukt "no no" un māties ar rokām. Nesaprotu īsti, turpinu durvju virzienā, un priekšā izlec sieviete. Angliski nerunā labi, so viss ko var pateikt ir "please, please no!! Please no!". Esmu viegli samulsis :l. Reti gadās tā, ka īsti nevari izkāpt no autobusa, jo negribi kādu aizvainot. Pēc nelielas skaidrošanās gan izrādās, ka dāmas noprot, ka tūristi brauc uz funikulieri un visticamāk sajaukuši pieturas. Kad zīmju valodā parādām kā ņemsim ārā naudu no bankomāta tomēr atļauj mums izkāpt.

Pirms nokļūšanas funikulierī ir speciāla siena ar greenscreenu pie kuras atzīmēt šo nozīmīgos savas dzīves notikumu. Apstājamies nofotografēties un fotogrāfs rāda - davai davai, aktīvāk, pasmaidat, parādat īkšķus. Es jūtos nedaudz sakautrējies, bet Lāsma arī saka - davai nu iepozē. Es sāku pozēt, iesēžos ceļos, uzmetu visas īstās repa zīmes ar rokām. Fotogrāfs skatās un krata galvu. Šitas pārāk daudz freestyle tomēr, davai labāk vienkārši parādi to īkšķi :l Augšā kalnā smuki, var izstaigāties vairāku kilometru garumā pa asfaltētiem celiņiem, bet nu visa pasākuma nagla tomēr ir dubultais funikuliera brauciens.

Tieši šajā laikā ir Ķīniešu jaunais gads. Apkārt ik pa laikam kaut kas sprāgst. Uz tempļiem uzliktas zīmes, kas informē, ka nevajag gluži spridzināt iekšā templī. Ir lietas ko Kristietība izdarīja labi, ir lietas ko slikti, bet laikam visvairāk man sāp, ka pa visiem gadiem ko pavadīju ticības mācībā, nekad nerunājām par jebkāda veida spridzināšanas kultūru. Pie pašiem tempļiem gan stāv kautkādi megavīraki kas kūp pa visu ielu. Aizbliežam vēl uz vienu ķīniešu templi, kurš tā noklāts ar gaismām, ka rodas sajūta, ka esi reivā. Nekad nebiju iedomājies par konceptu, ka varētu uz templi zem ripām iet.
No rīta pie viesnīcas dzirdu kaut kādu gongu un bungas rībam - tur 5 vīrieši trenējas būt par vienu garu pūķi. Džeks kam uzticēts galvas pienākums ir manāmi iesvīdis, līdz ar to noprotu, ka tā nav nekāda joku padarīšana. 

Atradu google maps kaut kādu ūdenskritumu, un vienā brīvā vakarā aizbraucām uz salas otru pusi to apskatīt. Tur viss citādi - pats ūdenskritums ir daudz ļoti lieli ļoti slapji akmeņi. Uz tiem kaut kāda ģimene nodarbojas ar svinībām. Blakus neliela lauku māja, pie tās stāv traktors, uz traktora mērkaķi. Es domāju īsti mērkaķi. Tās ir laikam divas lietas ko es nekad nebiju iedomājies kopā. Tā it kā zemapziņā būtu bijis dabas likums, ka biomos, kur dzīvo mērkaķi, traktoriem vienkārši nav tiem nepieciešamās uzturvielas, tāpēc viņi visi migrē uz Austrumeiropu.
Tur pat blakus pludmale, ar visai raupjām smiltīm. Man sāk veidoties sapratne par to, ka tās mūsu jūras balto smilšu pludmales varbūt tomēr ir kaut kas īpašs. Gar jūru staigā džeks uz zirga, jo why not. Paņemam pāris aliņus un sagaidām saulrietu sēžot pludmales bārā un klausoties kā vietējā grupa vienkārši brutāli iznīcina jebko, kas bija skaists dziesmā "All along the watchtower". Sākumā smejos, domāju varbūt tur karaoke notiek. Nē. Tikai grupa un viņu ego.

Mājās braucot autobusā pāris indieši riktīgi skatās virsū un runā savā starpā, tā, ka kļūst jau nedaudz neērti. Pēc kāda brīža viens saņemas, pienāk, un palūdz nofočēties kopā. Uztaisām selfiju un viņš aiziet atpakaļ, super priecīgs runā ar savu čomu un abi turpina lupīt virsū. Malaizijā it kā baltais cilvēks nav nekāds brīnums, tāpēc vēl tagad nesaprotu ko tieši tik burvīgu viņš manī saskatīja. Varbūt abi brauca mājup no kino, kur tikko bija noskatījušies "No Country for Old Men"


trešdiena, janvāris 6

Piezīmes no Malaizijas #1 [Kuala Lumpur]

Ja atminies, brauciena pašā sākumā, lai izlidotu no Norvēģijas mums vajadzēja nopirkt random autobusa biļetes, kas ved ārā no Taizemes, lai aviosabiedrība varētu teikt Taizemes vīzu čekotājiem, ka, cik nu viņiem zināms, mēs čista būsim tur mazāk kā mēnesi, jo no way šie cilvēki varētu neizbraukt, ja viņiem ir autobusa biļete. Ir pienākuši datumi, uz kuriem to nopirkām, domājam, ka būtu riktīgi kruti viņas tiešām izmantot, jo neesam tālu no pilsētas, no kuras autobuss izbrauc. Bet te sākas problēmas - Lāsma bija nopirkusi biļeti arī bērnam, ja nu viņi prasa kur tas bērns ir, varbūt mums jāsazīmē Taizemiešu bērns, kuru aizvest uz Malaiziju? Bet mazāks čakars vienkārši no salas pa taisno aizlidot uz Kuala Lumpuru un to arī darām.

Kuala Lumpura ir dope, ir silti, mitri un moderni. Pēc skata izskatās, ka varētu būt atpakaļ Eiropā, bet tad brīvajā laikā palasām likumus, un Lāsma atrod detalizētu informāciju par to, no kāda koka taisīt steku, cik garu un platu, un cik ilgi viņu mērcēt ūdenī, lai pēc tam uzšautu tev pa muguru par tādiem vai citādiem likuma pārkāpumiem. Par zāles kurīšanu pa taisno cietumā (drošības pēc gan jau pāris reizes vēl ar to steku uzbliežot) un ar 200g un vairāk uzreiz nāvessods. Nāvessods. Ir valstis kurās cilvēki prot rakstīt un joprojām eksistē nāvessods. Wow.
Dažiem vilcieniem bija atsevišķi vagoni, kuros braukt var tikai sievietes un man bail nejauši tādā iekāpt, jo kaut kā šķiet, ka arī par to tūliņ būs ar steku pa galvu.

Viesnīca, kurā paliekam, atrodas pie tādas kā tirgus ielas, pie tās ieejas vakaros pie apaļiem galdiem sēž ķīnieši, spēlē uz naudu kārtis, un ēd un es nevaru saprast vai šo ielas posmu izmanto restorāns, vai viņi nāk ar savu ēdienu, jo nekur neredz ne ēdienkartes, ne kasi, vienkārši galdus un cilvēkus, kas ēd.
Pāri ielai ir garš jumts. Kruti - lietus laikā noteikti 10/10, bet kurš šito izdomāja. Kurš bija tas džeks, kurš ražo jumtus, un vienu vakaru mazgājoties dušā nonāca līdz atklāsmei - "bet ja nu es varētu tirgot jumtus ne tikai mājām?".  Varbūt vajadzētu uzlikt jumtu arī pludmalei.
Pilsēta smuka, kopta, bet ne pārāk draudzīga staigāšanai. Centrā pārvietoties attālumu, kas kartē izskatās pēc 1km, pārvēršas par tādu kā labirintu, kur tu mēģini saprast, vai labāk iet 3km līkumu, vai arī varbūt kādai no mājām ir izeja arī otrā pusē, kas ļautu to pastaigu izlaist. Tas tā, ja tev vakarā ejot pēc piena prasās vēl nelielas orientēšanās sacensības..

Redzējām Petronas dvīņu torņus. Diezgan interesanta sajūta redzēt to ēku, un saprast - o wow, tā ir īsta māja. Jau kopš bērnības redzēta grāmatās un bildēs pēkšņi viņa te stāv. Un nešķiet tik liela, kā iedomājos :D

Bijām uz nacionālo muzeju. Vēsture diezgan interesanta, bet nu nekas tur nestāv līdzi tam, ka Malaizijas cepuru modes ir reāli top of the game. To, ko Latvija kultūras attīstībā mēģināja panākt ar literatūru, Malaizija izdara vienkārši ar cepuri. Visas viņas izskatās pēc dažādos veidos satītiem lakatiem, bet principā atkarībā no locījuma konkrētā cepures pusē, karalis var tevi gan ar viņu bildināt, gan piespriest nāves sodu.

Vienai mājai pagrabā dope akvārijs.. Redzēju haizivs embriju, un lielu haizivi.  Reāli fakin daudz zobi. Diezgan cray skatīties uz to embriju un saprast, ka no tādas mazas oliņas izaugs normāla 500kg gaļas maļamā mašīna. Tur tāds tunelis, pa kuru iet zem ūdens, un haizivs tev peld pāri galvai. Tādu arī tikai filmās biju redzējis. Izstādes sākumā ir zona, kur ir pāris dzīvnieki, kam var pieskarties. Viens no tiem ir pakava krabis, kas nav nekāds krabis. Šitas džeks sasniedza savu ultimate formu pirms 244 miljoniem gadu un tagad vnk rakņājas pa zemi izstādē. Es nespēju noticēt, ka viņam var pieskarties. Vai tiešām? Varbūt es vnk kaut ko nesaprotu un, ja mēģināšu, mani noslānīs ar 3 dienas mērcētu bambusa steku? Un tas krabis tik freaky, ja nu viņš nobīstas? Nepieskāros.
Tagad reizēm guļu  gultā ar acīm vaļā 4os no rīta un domāju, ka vajadzēja tomēr paglaudīt to krabi. Esmu diezgan pārliecināts, ka viņš nedomā par mani.

Tur nosvinēju arī savu 30to dzimšanas dienu. Aizgājām paskatīties uz putniem parkā. Nereāli lielam parkam pāri pārvilkti tīkli visās malās, un tu vari vienkārši pastaigāties, kamēr tev apkārt skraida 30 pāvi, pāri lido papagaiļi un pelikāns izčeko ar tādu skatienu, ka rodas nelielas aizdomas, ka viņš domā, ka moš varētu mani iebāzt tajā knābi.
Ierodoties parkā uzzinām arī, ka būs putnu priekšnesums aptuveni pēc stundas, kurā kā vēsta bukleta fotogrāfijas, viens papagailis brauks ar skrejriteni. Esmu diezgan excited, bet velti - izrādās es neesmu pārgriezis pulksteni uz pareizo laika zonu, un brīdī, kad ierodamies skatīties uz papagaiļu trikiem, tur vairs neviena nav :(( pat putni nav. Mēs sēžam divatā uz betona sola un domājam par papagaili un viņa riteni. Bet laikam dienā, kad esmu redzējis 5 dažāda veida tukanu knābjus un vēl 70 citādus knābjus es nevaru baigi sūdzēties.

Vajadzēja nopirkt Switcham jaunu pulti tāpēc nokļuvu lielākajā elektrotehnikas veikalā, kādu manas acis redzējušas. 5 stāvi ar visu iedomājamo, ej garām rindām procesoru ventilatoru kas mirgo visās varavīksnes krāsas, milzu banneri telefonu jaunajiem modeļiem par kuru ražotājiem tu pat dzirdējis nekad neesi un, par laimi, arī switch pultis!
Kamēr pirku tās, man blakus džeks nopirka Playtstation 4. Pēc maksājuma veikšanas pārdevējs sāka aplaudēt, viņam pievienojas vēl pāris veikala darbinieki un atskan ovācijas, viņi kaut ko chanto, visi priecājas un es skatos ar lielām acīm - ja tā ar jebko notiktu Latvijā, es laikam aiz bailēm pasūtītu internetā pilnīgi visu.

Bijām uz Batu alu. Tur vispār neviens bat`u un pēc Mjanmas alām šķiet ļoti neiespaidīgi. Kas ir iespaidīgi, ir supergaras krāsainas trepes, kas ved uz to alu, uz kurām man un vēl kādiem 50 džekiem jāpiestrādā par instagram husbands. Viena sieviete izdomā sākt ripot pa viņām lejā (bišķiņ tikai) un es domāju cik sūdīgi būtu sākt to ripošanu no pašas augšas. Vienīgais, kas tevi reāli normāli var apturēt ir tikai citi cilvēki, kam tu uz tām trepēm uzlidosi virsū.
Alās redzēju gaili un tas gailis knābāja kokosriekstu. Daudz par šo domāju. Latvijas gailis droši vien pat redzējis kokosriekstu dzīvē nav. Vai gailim pietiek smadzeņu, lai vispār izvērtētu, ka kokosrieksts ir garšīgs vai nē? 

Bijām paēst ēstuvē, kuras galvenais pavārs ir Malaiziešu Mārtiņš Rītiņš. Tā atrodas autostāvvietas celtnes pirmspēdējā stāvā, kurā var nokļūt tikai izejot caur autostāvvietu, atrodot liftu blakus 2 exxxtra uzrūgušām miskastēm un zinot, uz kuru stāvu uzbraukt. Apkārt vispār nekas neliecina, ka kāds jebkad šeit nāktu ēst. Atveras lifta durvis un te pēkšņi priekšā pilns ar cilvēkiem, galdi noklāti ēdieniem un mūs sagaida viesmīlis, kas izvadā mūs gar visiem galdiem un izskaidro kas kur atrodas, jo viņam uz sitiena ir skaidrs, ka mēs visticamāk neesam tie cilvēki, kas pēc skata var atpazīt rajas kariju. To vēlāk uzēdu un tagad zinu kā garšo raja O__O No top lietām vēl uzēdu sālītu okru un asu duriana mērci. Nesaprotu viņu aizraušanos ar želeju. Viens no desertiem, kuru redzēju vairākās vietās, ir sasmalcināts ledus ar zāles želeju un sīrupu. Kindof saldējums, tikai negaršīgs? Šo līdz galam nesapratu, bet pārējais bija lieliski.
Bet ne visur ar ēdienu iet tik vienkārši. Vienā vakarā kādā ēstuvē Lāsma pasūta krabju zupu - zupu atnes, bet tur iekšā peld kaut kas jocīgs. Kā jau ar visām jocīgām lietām, es to pa taisno lieku sev mutē un secinu - gaļa. Nezinu kāpēc vispār jebkad krabim būtu gaļa jāliek klāt, bet nu ok, pasaucam viesmīli - viņš arī šokā, ko tad jūs, pasūtījāt krabja zupu un gaidījāt bez gaļas būs?  ¯\_(ツ)_/¯ Nu neko, jāņem kaut kas cits. Piemēram spring rolls. Tos atnes un viņiem blakus gaļa. Yo, vecīt, viss šis par ko mēs runājam, tā problēma ir tajā gaļā dude. Ok, saprata, aiznes prom, atnes atpakaļ (visticamāk to pašu šķīvi tikai nolasot gaļu). Nokožos no spring rolla - tur iekšā arī gaļa. Es izvelku maku, lai maksātu, tur naudas vietā arī gaļa. Mēģinu likt atpakaļ kabatā, bet nelien, jo kabata pilna ar gaļu. Es apskatos uz savām rokām, es pats arī esmu no gaļas.