Nav viegla dzīve, ja tomēr dzīvot ar cilvēkiem, kuru galvenās prasmes ir rokās. Jānis šodien atnāca un nogrieza pusi no maniem aizkariem. Tagad man it kā reize gan ir aizkari, gan es it ka sēžot pie galda redzu kas notiek ārā, ja pieņem, ka es esmu kārtīgi nomazgajis logus. Laikam tad sanāk, ka es drīzak runāju par rītdienu nevis šodienu, jo šodien nekādi logi netiks mazgāti.
It kā jau tie bija Jāņa aizkari, bet žēl tapat. Bija smuki.
Šodienas lielākie atklājumi ir:
a)kļavas lapas jau ir gatavas, jo pagāšreiz Ketijai atnesu zaļu, bet šodien jau ir dzeltena ar smuku caurumu.
b)Drēbju žāvēšanā daudz efektīvāks līdzeklis par fēnu ir gludeklis un tas mani priecē, jo mājās fēna nav, bet gludeklis ir. Protams man neviens nepastāsta, ka tur var izmantot dvieļus un tādā garā, lai to veiktu sekmīgak, un man to nākas izdomāt pašam ap laiku, kad es jau principā esmu beidzis darboties, bet tomēr arī it kā lepnums, ka izdomāju to pats. Ketijai gan labāk neprasi neko gludināt. Man bija nedaudz slapjas bikses vel un viņa sāka viņas gludināt, kad viņas jau man bija kājās, un ja nezinātu, domātu ka viņas dzīves misija ir vienkārši nosvilināt manu dibenu. Būtu stulbi ja nebūtu dibena.
Ja neskaita to, ka dzīvoklī tomēr kaut kā ir ļoti auksti, jo Mr Žilbērs uzskata par gudru atstāt vaļā logu birojā, un tad arī biroja durvis, bet tai pat laikā nav tik traki. Man ir dziļa ticība, ka Rīgas Siltums manā dzīvē ienesīs siltumu kaut kad drīz. Ja ne, jāsāk pievērsties Jēzum Kristum.
Šodien dzirdēju arī par ļoti smieklīgam derībām. Nu ne tā, ka es zinu par ko derēja, bet zaudētājs deva 4 solus. SOLUS! Es varētu derēt uz soliem katru dienu, lai arī nav īsti pārliecības kur es viņus liktu.
Vēl ir jauna informācija par Ivara bārdu - tajā var paslēpt manu pastkastes atslēgu, bet dzīvokļu atslēgas nē. It kā nedaudz apbēdinoši, bet tik un ta - labāk tā nekā nekā, un drošvien ir arī labi apzināties, ka tev ir vieta kur noslēpt pastkastes atslēgu brīžos, kad pastāv iespēja, ka kāds čigāns gribētu pieteikt monopolu uz tavu pastkasti. It sevišķi tagad, kad es grasos pirmo reizi mūžā abonēt.
Un vēl - es šodien noklausījos lekciju par eksperimentālo arheoloģiju, uzvilku bruņu vesti un dabuju ar zobenu pa plecu, gūžu un dibenu. YO.
Man atkal garšo tuncis un pasaulē valda miers.
piektdiena, oktobris 8
ceturtdiena, oktobris 7
Oranžs.
Jānis man šodien pastāstīja, ka viņam esot Žilbēra sindroms. Man no sākuma likās ka tas ir sindroms, kuru tu vienkārši sev izdomā, un tad tev viņš ir bet izrādās nē. Tas ir kaut kas reāls, un nekādā veidā neiespaido tavu dzīvi, vienkārši, ja tu paliec pēkšņi dusmīgs, tu paliec arī dzeltens. Ja tas nav smieklīgākais sindroms pasaulē, tad pilnīgi noteikti es neesmu dzirdējis par kādu ļoti smieklīgu sindromu.
Ja neņem vērā faktu, ka es dzīvoju dzīvoklī ar kādu, kam ir žilbēra sindroms, man iet ļoti veiksmīgi. Šonedēļ es aizeju uz skolu, un, piemēram, pasniedzējs Orkāns, kurš gaidām katru 2dienu ap 16iem, mani nesola nošaut, tā vietā pasaka, ka nošaut vajadzētu visus no LR1 un pret mani izturas kā tāds mīļumiņš, cik nu tas ir Orkāna spēkos.
Tas man patīk, es eju tik priekšā, lasu Vonegūtu un mani nesūta kārties.
Vēl smuks stāsts. Atceries kā Ivars reiz kādus gadus iepriekš paredzeja, ka La Rocca nodegs? Droši vien ka ne, bet es atceros. Es pirms gadiem 2 uzdāvināju Brey dzimšanas dienā Mālpils Vidusskolā zagtu uguns dzēšamo aparātu. Pirms pāris dienām viņai aizdegās virtuve. YO! Ja tā nav paredzīga dāvana, tad tev vajadzētu sākt abonēt "Dienas pareģi" vai kā tur tie niknie žurnāli saucās. Narvesenā pa 49snt var nopirkt kkādu "Astrologa Yo". Tas droši vien arī derēs.
Runājot par žurnāliem vispār es nesen nopirku kaut ko foršu - "In Memoriam". Es zinu, zinu - mēs visi esam sapņojuši par izdevumu, kurā raksītu par tādām tēmām kā "populārāko kapakmeņu top 10" vai "Kā uztaisīt labu svecīšu vakaru". Beidzot šī iespēja mums ir dota, un "In Memoriam" ielej prieku katra cilvēka sirdī. Nav brīnums, ka Diena mirst. Kam gan tāda vairs ir vajadzīga.
Ir forši, kad ir forši, un rudens nāk skriedams. Es nonēsāju somā pastkarti mēnesi, jo nevarēju atrast pastkasti Rīgā, un re - rudens jau klāt. Visi savācam kļavas lapas, ieliekam spiesties, un tad sūtam līdzi visām vēstulēm, ieliekam visās grāmatās ko dodam citiem vai vienkārši atstājam kādam pie durvīm par ko papriecāties, kad lapu vairs nebūs.
Ja neņem vērā faktu, ka es dzīvoju dzīvoklī ar kādu, kam ir žilbēra sindroms, man iet ļoti veiksmīgi. Šonedēļ es aizeju uz skolu, un, piemēram, pasniedzējs Orkāns, kurš gaidām katru 2dienu ap 16iem, mani nesola nošaut, tā vietā pasaka, ka nošaut vajadzētu visus no LR1 un pret mani izturas kā tāds mīļumiņš, cik nu tas ir Orkāna spēkos.
Tas man patīk, es eju tik priekšā, lasu Vonegūtu un mani nesūta kārties.
Vēl smuks stāsts. Atceries kā Ivars reiz kādus gadus iepriekš paredzeja, ka La Rocca nodegs? Droši vien ka ne, bet es atceros. Es pirms gadiem 2 uzdāvināju Brey dzimšanas dienā Mālpils Vidusskolā zagtu uguns dzēšamo aparātu. Pirms pāris dienām viņai aizdegās virtuve. YO! Ja tā nav paredzīga dāvana, tad tev vajadzētu sākt abonēt "Dienas pareģi" vai kā tur tie niknie žurnāli saucās. Narvesenā pa 49snt var nopirkt kkādu "Astrologa Yo". Tas droši vien arī derēs.
Runājot par žurnāliem vispār es nesen nopirku kaut ko foršu - "In Memoriam". Es zinu, zinu - mēs visi esam sapņojuši par izdevumu, kurā raksītu par tādām tēmām kā "populārāko kapakmeņu top 10" vai "Kā uztaisīt labu svecīšu vakaru". Beidzot šī iespēja mums ir dota, un "In Memoriam" ielej prieku katra cilvēka sirdī. Nav brīnums, ka Diena mirst. Kam gan tāda vairs ir vajadzīga.
Ir forši, kad ir forši, un rudens nāk skriedams. Es nonēsāju somā pastkarti mēnesi, jo nevarēju atrast pastkasti Rīgā, un re - rudens jau klāt. Visi savācam kļavas lapas, ieliekam spiesties, un tad sūtam līdzi visām vēstulēm, ieliekam visās grāmatās ko dodam citiem vai vienkārši atstājam kādam pie durvīm par ko papriecāties, kad lapu vairs nebūs.
pirmdiena, oktobris 4
dīvāns.
ānis Vaivars bija mans fizikas skolotājs, viņam bija džemperis un matos vienmēr viesulis. Viņa kabinetā (es vairs neatceros kā oficiāli 9.klasē sauc to telpu pie klases, kas paredzēta konkrētā skolotāja eksponātu uzglabāšanai un atpūtai) bija gulta un man ir ļoti stipras aizdomas, ka tajā starpbrīžos ar nelielu snaudu palīdzību regulāri tika ieveidots tas viesulis. Bet lai arī viņš bija smieklīgs, foršs un ar degunu reiz ieknābāja galdā, par viņu šoreiz nav stāsts.
Diezgan bieži fizikā bija laboratorijas darbi, lai arī es, neskatoties uz to, ka biju viens no diviem labākajiem skolniekiem klasē, nekad īpašu jēgu viņos nesaskatīju, jo man gandrīz nekad nebija skaidrs ar ko es nodarbojos, un visu to padarīšanu vairāk uztvēru kā advancētu matemātiku nevis fiziku un secinājumos ierakstīju vienkārši "grūtākais bija salikt svarus atpakaļ kastē". Lai nu kā pēc tiem parasti bija jautājumi saistībā ar fiziku, uz kuriem atbildēt varēja jeb ko, ja vien mācēja to pamatot kaut vai teorētiskā līmenī. Tur es arī iemācījos ka fizika ir tāda traka lieta, un tie likumi ir izdomāti tik labi, ka viņus apiet nevar, ja vien tu neesi Jēzus Kristus pats personīgi.
Tā nu vakar pēc ilgu gadu atpūtas saņēmu atkal mazu izaicinājumu no Jāņa. Mums ir birojs, kura platums ir 144cm platākajā vietā, un garums nav svarīgs. Birojā gareniski atrodas ari taisnstūrveida dīvāns, kura izmēri nav svarīgi, taču ir zināms, jebkurā no malām īsāka diagonāle ir 146cm. Uzdevums ir dīvānu pagriezt tā lai viņš būtu paralēli īsākajai nevis garākajai sienai. Es nezinu vai no šitā var īpaši daudz ko saprast, bet ienākot birojā, Rūsim vajadzēja 4sekundes lai pateiktu, ka tas nav izdarāms. Jānis pasauca mani un es protams būdams cilvēks, kas viegli māk pateikt "nē" jebkāda veida izaicinājumiem un derībām pavadīju minūtes 20 mērot domājot un grozot dīvānu. Un te nu nāk tāda kā stāsta morāle: dzīvē itin bieži dažādi cilvēki, tāpat kā fizikas likumi, saka ka kaut kas nav reāli izdarāms, un viņiem arī vienmēr ir taisnība. Izņemot tās reizes, kad taisnība ir man. Respektīvi pēc 20min domāšanas, ar Jāni izlēmām, ka tas nav izdarāms. Pašlaik. Jānis aiziet pēc zāģa un 4min vēlāk jau dīvāns ir tā kā vajag.
Lūk.
Es nezinu cik tas viss izklausās jēdzīgi, noderīgi vai interesanti, bet nu tā ir tāda lieta, par ko es sēžu un lepojos.
Diezgan bieži fizikā bija laboratorijas darbi, lai arī es, neskatoties uz to, ka biju viens no diviem labākajiem skolniekiem klasē, nekad īpašu jēgu viņos nesaskatīju, jo man gandrīz nekad nebija skaidrs ar ko es nodarbojos, un visu to padarīšanu vairāk uztvēru kā advancētu matemātiku nevis fiziku un secinājumos ierakstīju vienkārši "grūtākais bija salikt svarus atpakaļ kastē". Lai nu kā pēc tiem parasti bija jautājumi saistībā ar fiziku, uz kuriem atbildēt varēja jeb ko, ja vien mācēja to pamatot kaut vai teorētiskā līmenī. Tur es arī iemācījos ka fizika ir tāda traka lieta, un tie likumi ir izdomāti tik labi, ka viņus apiet nevar, ja vien tu neesi Jēzus Kristus pats personīgi.
Tā nu vakar pēc ilgu gadu atpūtas saņēmu atkal mazu izaicinājumu no Jāņa. Mums ir birojs, kura platums ir 144cm platākajā vietā, un garums nav svarīgs. Birojā gareniski atrodas ari taisnstūrveida dīvāns, kura izmēri nav svarīgi, taču ir zināms, jebkurā no malām īsāka diagonāle ir 146cm. Uzdevums ir dīvānu pagriezt tā lai viņš būtu paralēli īsākajai nevis garākajai sienai. Es nezinu vai no šitā var īpaši daudz ko saprast, bet ienākot birojā, Rūsim vajadzēja 4sekundes lai pateiktu, ka tas nav izdarāms. Jānis pasauca mani un es protams būdams cilvēks, kas viegli māk pateikt "nē" jebkāda veida izaicinājumiem un derībām pavadīju minūtes 20 mērot domājot un grozot dīvānu. Un te nu nāk tāda kā stāsta morāle: dzīvē itin bieži dažādi cilvēki, tāpat kā fizikas likumi, saka ka kaut kas nav reāli izdarāms, un viņiem arī vienmēr ir taisnība. Izņemot tās reizes, kad taisnība ir man. Respektīvi pēc 20min domāšanas, ar Jāni izlēmām, ka tas nav izdarāms. Pašlaik. Jānis aiziet pēc zāģa un 4min vēlāk jau dīvāns ir tā kā vajag.
Lūk.
Es nezinu cik tas viss izklausās jēdzīgi, noderīgi vai interesanti, bet nu tā ir tāda lieta, par ko es sēžu un lepojos.
un dzīvoklī notiek šādi.
Es gribētu to saukt par Placebo, bet tā kā to lieto medicīnā, tad laikam īsti neskaitās.
Dzīvoklī ir lielākoties auksti, ja vien nav vilnas zeķes kājās un normāls adīts džemperis, tāpēc Ketija ir atvedusi sildītāju, kurš stāv apmēram tik pat stabili kā es pēc pudeles šņabja, bet tas nav būtiskākais. Tā nu mēs sildamies un priecājamies, bet visi pārējie salst. Taču tā kā Jānis deva zināmu ieguldījumu ūsu analīzes veikšanā uz vienu nakti mēs sildītāju piešķīrām Jānim un Rūsim.
Guļ viņi un sildas:
Rūsis: Eu, negribi to sildītāju izslēgt? Man ir reāli karsti!
Bet Jānis saka "Nē", jo viņam ir silti un viņš ir priecīgs. Tā nu viņi guļ laimīgi līdz brīdim, kad Jānis secina, ka ir aizmirsis ieslēgt sildītāju. Ja tas nav smieklīgi, es nezinu kas ir.
Te vispār ir forši. Mums ir lokālais cigarešu veikals, nodarbojamies ar tādām lietām, kā partiju kandidātu ūsu skaitīšana un es drīkstu aizņemties krējumu, ja pasaku, ka Rūsis ir skaista.
Vēl es šodien redzēju kā bariņš 12gadīgu meiteņu uzvilkušas mugurā miskastmaisus tusē pa pagrabu un domā ka ir spoki. Tas it kā būtu foršākais dienā, BET - es redzēju kā 2 kaķi atrod balonu. Loģiski domājot 2 kaķi un balons nav nekas, kas pastāv ilgi, bet nē - apmēram pusstundu viens no viņiem balonu ķēra un otrs no balona vienkārši bēga, kamēr viņiem sāka apnikt un es aizgāju un viņiem to balonu atņēmu.
Ja tu kaut ko atņem diviem kaķiem, dienu var droši uzskatīt par izdevušos.
Dzīvoklī ir lielākoties auksti, ja vien nav vilnas zeķes kājās un normāls adīts džemperis, tāpēc Ketija ir atvedusi sildītāju, kurš stāv apmēram tik pat stabili kā es pēc pudeles šņabja, bet tas nav būtiskākais. Tā nu mēs sildamies un priecājamies, bet visi pārējie salst. Taču tā kā Jānis deva zināmu ieguldījumu ūsu analīzes veikšanā uz vienu nakti mēs sildītāju piešķīrām Jānim un Rūsim.
Guļ viņi un sildas:
Rūsis: Eu, negribi to sildītāju izslēgt? Man ir reāli karsti!
Bet Jānis saka "Nē", jo viņam ir silti un viņš ir priecīgs. Tā nu viņi guļ laimīgi līdz brīdim, kad Jānis secina, ka ir aizmirsis ieslēgt sildītāju. Ja tas nav smieklīgi, es nezinu kas ir.
Te vispār ir forši. Mums ir lokālais cigarešu veikals, nodarbojamies ar tādām lietām, kā partiju kandidātu ūsu skaitīšana un es drīkstu aizņemties krējumu, ja pasaku, ka Rūsis ir skaista.
Vēl es šodien redzēju kā bariņš 12gadīgu meiteņu uzvilkušas mugurā miskastmaisus tusē pa pagrabu un domā ka ir spoki. Tas it kā būtu foršākais dienā, BET - es redzēju kā 2 kaķi atrod balonu. Loģiski domājot 2 kaķi un balons nav nekas, kas pastāv ilgi, bet nē - apmēram pusstundu viens no viņiem balonu ķēra un otrs no balona vienkārši bēga, kamēr viņiem sāka apnikt un es aizgāju un viņiem to balonu atņēmu.
Ja tu kaut ko atņem diviem kaķiem, dienu var droši uzskatīt par izdevušos.
pirmdiena, septembris 13
Abonēt:
Ziņas (Atom)