Sēžot autobusā uz Mālpili nedaudz aizdomājos par bērnību un man radās jautājums, uz kuru nekad atbildi tā arī neesmu saņēmis.
Ko darīja cilvēki, par kuriem rakstīja uz sienas?
Piemēram, ja par tevi pieturā ir rakstīts „Rutai liela peža” vai kas tamlīdzīgs, ko pie velna tu dari? Es pieņemu, ka tā sajūta ir sūdīga, bet tad atliek vienīgi staigāt apkārt un stāstīt visiem „Eu, nav jau nemaz tik liela”? Vai arī tu aizkrāso ciet, vai nosvītro un uzraksti tā lai rakstīts „Reinim liela peža”? Kaut kā diezgan stulba situācija. Es pats šķiet arī nekad neesmu pazinis nevienu, par kuru tā būtu rakstīts, līdz ar to man visi „Zane drāžas ar zirgiem” un „Jānis ir lunis”, un viņam smird kājas” ir šķituši tādi diezgan bezpersoniski, bet no otras puses kaut kur sēž Zane un knibina nost no sava penāļa zirgu uzlīmes, kamēr Jānis aktīvi mācās reizināšanu.
Vēl es atcerējos cik ļoti bezjēdzīgas mēdza būt sarunas:
W: „Eu, Ivar, cik tev pulkstens rāda?”
I: „17:05”
W: „Ā, ja? A man 17:01, cik Tev Daini?”
D: „Man arī 17:01”
I: „Nu es it kā savu pēc autoostas pulksteņa ņēmu”
W: „Ai, bet to jau visi zin, ka tas skrien, es savējo no tā pulksteņa, kas pirms ziņām pa TV rādās”
u.t.t.
WTF? Tik ļoti pohuj. Kurā brīdī vispār kaut kas tāds liekas kaut cik lielā mērā nozīmīgi? It īpaši bērnībā, kad jāsteidzas nebija pa lielam pilnīgi nekur, un tik pat labi mazākā laika vienība, ko man būtu vajadzējis zināt ir 20min, lai baigi nenokavētu skolu. Un es šito saku kā cilvēks, kuram laika koncepts šķiet kaut kas fascinējošs. Idioti.
sestdiena, jūnijs 2
pirmdiena, maijs 7
16 brīvības dienas
Ar šo es lepni paziņoju, ka Valters Brūns ir bijis savā pirmajā oficiālajā atvaļinājumā jebkad mūžā. Un ar to es domāju reālu atvaļinājumu, kad es vēl kaut kur strādāju, bet vienkārši neeju uz darbu, nevis tādu, ka nav zināms, kad tad īsti būs uz stroiku jāiet, jo priekšnieks Vitaļiks ar mūsu algai paredzētajiem 45ls aizbraucis uz Ēģipti, vai arī Māris Ārents izraudzījies Daini par savu dēlu un mantinieku, mani atlaizdams no darba, kamēr esmu slims un par to nemaz nezinu.
Es pieņemu, ka kārtīgi cilvēki, kuriem nešķiet, ka kebabs ir tāda neliela luksus lieta, pilnīgi normāli savu atvaļinājumu pavada nedaudz Barselonā, kamēr man eksotika skaitās aizbraukt arī uz Siguldu, bet es tomēr tā galīgi nesūdzos.
Pirmo brīvo dienu mēs iesākām no rīta izdzerot alu, tad turpinot ar vēl alu, un vēl un tā līdz brīdim, kad es vakarā aizeju gulēt nedaudz apreibis. Ja tu uzskati, ka uzturēt tādu pieklājīgu reibumu pilnīgi visas dienas garumā, nav īsti patīkami tu droši vien neesi bomzis, bet droši vien arī šo to nesaproti. Tas ir konkrēti lieliski. Lūk arī bilde:
Nākamā diena ir diena, kad mēs dodamies ceļojumā uz tālajām Pārdaugavas tālēm pie Ivara. Pa ceļam tramvajā bija konkrēti foršs vecītis. Zini tos vecīšus, kas iet pat uz Mego pēc krējuma ar uzvalka biksēm, nospodrinātām kurpēm un kārtīgi saķemmētiem matiem? Viņi ir totāli kruti. Es ļoti apšaubu faktu, ka kādreiz tāds būšu arī es, bet tas droši vien nekas. Un tad viens tāds man brauc priekšā tramvajā un lasa grāmatu „Latviešu Tautas piedzīvojumi”, kurā rakstītas tādas lietas, kā „cēsu bataljona 9. rota bija ļoti nozīmīga padomju karaspēka aizkavēšanā...” un es lasu un skatos un nesaprotu kurā tieši brīdī tas kādam vispār varētu būt interesanti jebkad, bet tad atkal droši vien tā pat justos kāds random cilvēks Pulkvedī, kuram es ar spīdošām acīm rokās iegrūstu Azimova „The Complete Robot”.
Pa ceļam pie Ivara mēs atradām arī kaut kādu baznīcu, kurai ir draudzes nams, kurš ir vienkārši tik kruts, ka es stāvu un saku „ej tu dirst, tas draudzes nams ir vienkārši konkrēti kruts”, un Ivars to tikai apstiprina. Es nezinu ar ko īsti tur nodarbojas ja jau tā galvenā lūgšana notiek baznīcā turpat blakus, bet nu iespējams tur visi kristieši iet pa riņķi sitot plaukstas, kamēr uz maiņām katrs sauc savu mīļāku psalmu no Mateja Evaņģēlija. Ej nu sazin ko kristieši savā brīvajā laikā dara, bet nu vismaz viņi to dara ļoti stilīgā ēkā.
Lūk arī neliela bilde ar mums un Jēzu pie jau iepriekšminētā baznīcas. Jēzus man bija līdzi somā, un nav tā, ka man tam obligāti būtu izskaidrojums.
Nākamajā dienā pēkšņā atklāsmes brīdī mēs ar Skudruci un Laimu sapratām, ko darīt ar linoleju, kas mūsu virtuvē stāv rullī jau kopš dienas, kad ievācāmies. Nav jēgas man šeit vilkt intrigu garumā, jo katram, kas kaut reizi ir izbaudījis šī materiāla burvību zin, ka nav nekā labāka, kā linoleja bruņas, kurās ietērpti pēc 6 aliem ļaudis var doties ārā, lai ieviestu kārtību nelielajā avotu un bruņinieku ielas provincē. Our weapon of choice: aizkaru stangas, kas vēl šobaltdien nav atradušas ceļu līdz Skudruča logam, un kamēr Laima tērpusies viduslaiku dāmas drānas mūs fotografē, mēs ielas vidū paralizējam viens otra ekstremitātes nāvīgā duellī, kura vienīgie noteikumi ir nesist pa galvu, un neizmantot ķermeņa daļu, kurai trāpīts ar aizkaru stangu. Policijas ielās nav, bet toties atradām Elviju, kurš galīgi nav apmierināts ar ciemiņiem vēlās vakara stundās.
Nākamā diena ir diena, kad mēs īpaši nedarījām neko, ja neskaita Age of Empires spēlēšanu tīklā un 3l tarhūna dzeršanu. Kad tu pēdējo reizi dzēri tarhūnu? Jo es nesen. Lai dokumentētu savus nedēļas notikumus es nopirku vēl vienu 3l tarhūna pudeli, lai rekonstruētu notikumus, taču arī tā vēderos pazuda ātrāk nekā es biju gatavs saņemties aiziet uz istabas otru pusi pēc fotoaparāta.
Vēl šajā periodā es zaudēju savu Latgalītes nevainību. Latgalīte ir kaut kas tāds kā Saeima, tur ir taudz cilvēku, visi par to runā, bet kaut kā nekad īsti neviens tur tā neiet, un es vēl jo īpaši. Mans secinājums pēc nelielas ekskursijas – principā izskatās tā, ka vesels bars cilvēku ļoti steidzīgi cenšas izvākt lietas no saviem šķūnīšiem, aprokot PlayStation zem maģīšu kaudzes un cenšoties iztirgot miljards elektronikas lietu par kuru funkcijām man sajēga ir vēl mazāka kā par to kā strādā karijs. Tad ir miljons plaukti ar krievu laika nozīmītēm, SSiešu zīmogu kopijām, cirvjiem, kapļiem un grāmatām krievu valodā. Man šķiet, ka vārdi „Latgalītē var atrast visu” nebūt nav patiesi, precīzāk būtu teikt „Latgalītē ir viss” atrašanu atstājot veiksmes ziņā.
Dienā pēc Latgalītes nodevāmies kārtīgam plezīram, taču šīs nešķīstās vietas ietekme šķietami atstāja iespaidu uz mūsu psihi, un tādēļ afekta stāvoklī sākām izpaust anarhistiskas noslieces.
Mēs trijatā parādījām fakučus Zemkopības ministrijai un tad ātri aizbēgām.
Pēc tam laiskojoties Andrejsalā skatījāmies uz 3 makšķerniekiem, un ja ir kaut kas garlaicīgāks par to, tad tā varētu būt vienīgi pati makšķerēšana. Esot no laukiem man šķiet pilnīgi absurds tādā vietā kaut ko makšķerēt, bet nu var jau būt, ka es arī neko nesaprotu. Tāpat es nesaprotu to pārīti aptuveni gados 30, kuri pāris dienas iepriekš Andrejsalā piknikoja blakus atkritumiem, liekot uz putuplasta salātus un mazā grilā cepot gaļu. Man sāk rasties aizdomas, ka, ja tu esi rīdzinieks, tu esi lunis un konkrēti nesaproti neko no tā, kā strādā daba.
Dienu pēc tam izlēmām kopā ar Ivaru pamest Rīgu un devāmies nelielā slēpņošanas tūrē uz purvu un Tukumu. Tagad es šogad jau esmu paspējis ar plikām kājām lēkāt pa purva dūksnāju, un esmu redzējis vienu no interesantākajām krievu laiku militārajām celtnēm Latvijā. Pie Tukuma lidlauka ir kādi 8 pamesti milzīgi angāri, kas apauguši ar zāli un krūmiem izskatās vienkārši pēc milzīgām Hobitu mājām. Ļoti, ļoti interesanti, ļoti ļoti smuki. Un pēc 20:00 tur vietējā kafejnīca jau ir ciet un limpeni dabūt nevar :<
Jūrmalā savukārt ir viena no labāk saglabātajām pamestajām ēkām jebkad. Protams nav jau nekas baigi smuks, bet tā vietā, lai būtu tikai plikas betona sienas, ēkā, kura rotājas ar lielu, bet nu jau noplukušu uzrakstu „Zinātnes nams” vēl joprojām ir nelielas kinozāles paliekas, smuka lampa, un augšējos stāvos pat tādas ekstras kā podi, neatvērts seifs, parkets un plašs tapešu klāsts. Kaut kur uz grīdas atrodam arī klades kuras kvalificējas uz vārdiem „reģistrantūras bloknots”, kuros redzami ieraksti kuros datumos kurās istabiņās kurš ir apmeties. Vēl zemāk ne pārāk civilizētā bomžu miteklī atrodam arī kaudzi mapju ar dažnedažādiem „projektiem” kuru nozīme manā izpratnē varētu būt 1, bet varētu būt arī 100.
Tas tā kaut kā ļoti ļoti jauki paspēt tur būt vēl pirms tur ieviesušies 13gadnieki un 13gadnieki grafiti mākslinieki.
Un šo tūri savukārt noslēdzam ar nelielu grilēšanas pasākumu, kurā kārtējo reizi pierādās, ka sašļiks ir garšīgs un es esmu sūdīgs Prometejs, jo ne pārāk liela grila iekurināšanai man nepieciešama pudele degšķīduma.
Un pēdējās 3 dienas mēs ar Laimu pavadam Mālpilī atpūšoties nu tik ļoti cik vien vispār ir iespējams, dzerot aliņus, pīpējot, ejot pastaigās pa Mālpils klusajām ielām un cenšoties lasīt grāmatas, kas beidzas neveiksmīgi, jo es izlasu 8 lapaspuses. Jā, bļe, man atnāk 10 grāmatas, no kurām es plānoju izlasīt vismaz 2, bet tā vietā fonā ieslēgtais TV iesūc tik ļoti, ka tagad es esmu redzējis pat divas sērijas „Jersey Shore” un izlasījis neesmu principā neko :<
Bet nu no gaišās puses man vēl joprojām priekšā ir gandrīz viss šis.
Man šķiet šis sanāca nedaudz garāk nekā biju plānojis. Nu neko, neliela kompensācija klusēšanas periodam.
Nākamā diena ir diena, kad mēs dodamies ceļojumā uz tālajām Pārdaugavas tālēm pie Ivara. Pa ceļam tramvajā bija konkrēti foršs vecītis. Zini tos vecīšus, kas iet pat uz Mego pēc krējuma ar uzvalka biksēm, nospodrinātām kurpēm un kārtīgi saķemmētiem matiem? Viņi ir totāli kruti. Es ļoti apšaubu faktu, ka kādreiz tāds būšu arī es, bet tas droši vien nekas. Un tad viens tāds man brauc priekšā tramvajā un lasa grāmatu „Latviešu Tautas piedzīvojumi”, kurā rakstītas tādas lietas, kā „cēsu bataljona 9. rota bija ļoti nozīmīga padomju karaspēka aizkavēšanā...” un es lasu un skatos un nesaprotu kurā tieši brīdī tas kādam vispār varētu būt interesanti jebkad, bet tad atkal droši vien tā pat justos kāds random cilvēks Pulkvedī, kuram es ar spīdošām acīm rokās iegrūstu Azimova „The Complete Robot”.
Pa ceļam pie Ivara mēs atradām arī kaut kādu baznīcu, kurai ir draudzes nams, kurš ir vienkārši tik kruts, ka es stāvu un saku „ej tu dirst, tas draudzes nams ir vienkārši konkrēti kruts”, un Ivars to tikai apstiprina. Es nezinu ar ko īsti tur nodarbojas ja jau tā galvenā lūgšana notiek baznīcā turpat blakus, bet nu iespējams tur visi kristieši iet pa riņķi sitot plaukstas, kamēr uz maiņām katrs sauc savu mīļāku psalmu no Mateja Evaņģēlija. Ej nu sazin ko kristieši savā brīvajā laikā dara, bet nu vismaz viņi to dara ļoti stilīgā ēkā.
Lūk arī neliela bilde ar mums un Jēzu pie jau iepriekšminētā baznīcas. Jēzus man bija līdzi somā, un nav tā, ka man tam obligāti būtu izskaidrojums.
Nākamajā dienā pēkšņā atklāsmes brīdī mēs ar Skudruci un Laimu sapratām, ko darīt ar linoleju, kas mūsu virtuvē stāv rullī jau kopš dienas, kad ievācāmies. Nav jēgas man šeit vilkt intrigu garumā, jo katram, kas kaut reizi ir izbaudījis šī materiāla burvību zin, ka nav nekā labāka, kā linoleja bruņas, kurās ietērpti pēc 6 aliem ļaudis var doties ārā, lai ieviestu kārtību nelielajā avotu un bruņinieku ielas provincē. Our weapon of choice: aizkaru stangas, kas vēl šobaltdien nav atradušas ceļu līdz Skudruča logam, un kamēr Laima tērpusies viduslaiku dāmas drānas mūs fotografē, mēs ielas vidū paralizējam viens otra ekstremitātes nāvīgā duellī, kura vienīgie noteikumi ir nesist pa galvu, un neizmantot ķermeņa daļu, kurai trāpīts ar aizkaru stangu. Policijas ielās nav, bet toties atradām Elviju, kurš galīgi nav apmierināts ar ciemiņiem vēlās vakara stundās.
Nākamā diena ir diena, kad mēs īpaši nedarījām neko, ja neskaita Age of Empires spēlēšanu tīklā un 3l tarhūna dzeršanu. Kad tu pēdējo reizi dzēri tarhūnu? Jo es nesen. Lai dokumentētu savus nedēļas notikumus es nopirku vēl vienu 3l tarhūna pudeli, lai rekonstruētu notikumus, taču arī tā vēderos pazuda ātrāk nekā es biju gatavs saņemties aiziet uz istabas otru pusi pēc fotoaparāta.
Vēl šajā periodā es zaudēju savu Latgalītes nevainību. Latgalīte ir kaut kas tāds kā Saeima, tur ir taudz cilvēku, visi par to runā, bet kaut kā nekad īsti neviens tur tā neiet, un es vēl jo īpaši. Mans secinājums pēc nelielas ekskursijas – principā izskatās tā, ka vesels bars cilvēku ļoti steidzīgi cenšas izvākt lietas no saviem šķūnīšiem, aprokot PlayStation zem maģīšu kaudzes un cenšoties iztirgot miljards elektronikas lietu par kuru funkcijām man sajēga ir vēl mazāka kā par to kā strādā karijs. Tad ir miljons plaukti ar krievu laika nozīmītēm, SSiešu zīmogu kopijām, cirvjiem, kapļiem un grāmatām krievu valodā. Man šķiet, ka vārdi „Latgalītē var atrast visu” nebūt nav patiesi, precīzāk būtu teikt „Latgalītē ir viss” atrašanu atstājot veiksmes ziņā.
Dienā pēc Latgalītes nodevāmies kārtīgam plezīram, taču šīs nešķīstās vietas ietekme šķietami atstāja iespaidu uz mūsu psihi, un tādēļ afekta stāvoklī sākām izpaust anarhistiskas noslieces.
Mēs trijatā parādījām fakučus Zemkopības ministrijai un tad ātri aizbēgām.
Pēc tam laiskojoties Andrejsalā skatījāmies uz 3 makšķerniekiem, un ja ir kaut kas garlaicīgāks par to, tad tā varētu būt vienīgi pati makšķerēšana. Esot no laukiem man šķiet pilnīgi absurds tādā vietā kaut ko makšķerēt, bet nu var jau būt, ka es arī neko nesaprotu. Tāpat es nesaprotu to pārīti aptuveni gados 30, kuri pāris dienas iepriekš Andrejsalā piknikoja blakus atkritumiem, liekot uz putuplasta salātus un mazā grilā cepot gaļu. Man sāk rasties aizdomas, ka, ja tu esi rīdzinieks, tu esi lunis un konkrēti nesaproti neko no tā, kā strādā daba.
Dienu pēc tam izlēmām kopā ar Ivaru pamest Rīgu un devāmies nelielā slēpņošanas tūrē uz purvu un Tukumu. Tagad es šogad jau esmu paspējis ar plikām kājām lēkāt pa purva dūksnāju, un esmu redzējis vienu no interesantākajām krievu laiku militārajām celtnēm Latvijā. Pie Tukuma lidlauka ir kādi 8 pamesti milzīgi angāri, kas apauguši ar zāli un krūmiem izskatās vienkārši pēc milzīgām Hobitu mājām. Ļoti, ļoti interesanti, ļoti ļoti smuki. Un pēc 20:00 tur vietējā kafejnīca jau ir ciet un limpeni dabūt nevar :<
Jūrmalā savukārt ir viena no labāk saglabātajām pamestajām ēkām jebkad. Protams nav jau nekas baigi smuks, bet tā vietā, lai būtu tikai plikas betona sienas, ēkā, kura rotājas ar lielu, bet nu jau noplukušu uzrakstu „Zinātnes nams” vēl joprojām ir nelielas kinozāles paliekas, smuka lampa, un augšējos stāvos pat tādas ekstras kā podi, neatvērts seifs, parkets un plašs tapešu klāsts. Kaut kur uz grīdas atrodam arī klades kuras kvalificējas uz vārdiem „reģistrantūras bloknots”, kuros redzami ieraksti kuros datumos kurās istabiņās kurš ir apmeties. Vēl zemāk ne pārāk civilizētā bomžu miteklī atrodam arī kaudzi mapju ar dažnedažādiem „projektiem” kuru nozīme manā izpratnē varētu būt 1, bet varētu būt arī 100.
Tas tā kaut kā ļoti ļoti jauki paspēt tur būt vēl pirms tur ieviesušies 13gadnieki un 13gadnieki grafiti mākslinieki.
Un šo tūri savukārt noslēdzam ar nelielu grilēšanas pasākumu, kurā kārtējo reizi pierādās, ka sašļiks ir garšīgs un es esmu sūdīgs Prometejs, jo ne pārāk liela grila iekurināšanai man nepieciešama pudele degšķīduma.
Un pēdējās 3 dienas mēs ar Laimu pavadam Mālpilī atpūšoties nu tik ļoti cik vien vispār ir iespējams, dzerot aliņus, pīpējot, ejot pastaigās pa Mālpils klusajām ielām un cenšoties lasīt grāmatas, kas beidzas neveiksmīgi, jo es izlasu 8 lapaspuses. Jā, bļe, man atnāk 10 grāmatas, no kurām es plānoju izlasīt vismaz 2, bet tā vietā fonā ieslēgtais TV iesūc tik ļoti, ka tagad es esmu redzējis pat divas sērijas „Jersey Shore” un izlasījis neesmu principā neko :<
Bet nu no gaišās puses man vēl joprojām priekšā ir gandrīz viss šis.
Man šķiet šis sanāca nedaudz garāk nekā biju plānojis. Nu neko, neliela kompensācija klusēšanas periodam.
sestdiena, marts 24
Mazpilsētnieks pie buržuju krūzēm
Viena lieta, ko es vēljoprojām savā dzīvē nespēju saprast ir "glaunās" servīzes, no kurām tiek ņemtas kafijas un tējas krūzītes dažādiem saviesīgiem pasākumiem. Pēdējo dienu laikā man tādas ir bijis jāizmanto jau divas reizes un es to vienkārši nesaprotu. Es, protams, saprotu, ka tas iespējams ir glauni un pieklājīgi, bet FAK. Es stāvu ar to šķīvīti un miniatūru krūzi, mēģinot izdomāt sakarīgu veidu, kā dabūt kafiju savā mutē, nevis uz krekla, un jau pirms es kaut ko izleju man gribas bļaut " SŌŌŌŌŌRĪ SŌŌŌŌRĪ ES ESMU TIZLS". Kurš pie velna kaut ko tādu izdomāja?? >:l
Var jau būt, ka pie Anglijas karalienes ir reāli sūdīga tēja, un tad tu esi priecīgs, ka nav daudz jādzer, bet tas tomēr nav iemesls, lai tādas lietotu visos saviesīgajos pasākumos, kur nav galdiņu, un tevi grūž no visām pusēm tik ļoti, ka tās krūzes turēšana principā pārvēršas par nelielu priekšnesumu, un es jau apsveru pieteikties darbam cirkā. Un tas šķīvis?! Vai tas ir domāts, lai tur izlīst kafija? Taču no tā materiāla, kas iztērēts šķīvim varētu vienkārši lielāku krūzi uztaisīt.
Es apsveru iespēju, ka visur varētu iet ar savu kafijas krūzi, no kuras var normāli padzert, bet man ir bail, ka ar tādu parādoties saviesīgos aģentūru pasākumos, pa skaļruņiem atskanēs "UZMANĪBU! UZMANĪBU! TELPĀS PROLETARIĀTA PĀRSTĀVIS! UZMANĪBU!" un tad divi uzvalkos tērpti vīri mani izmet pa durvīm un pārējie apmētās ar saviem baltajiem cimdiem.
Principā ar tādu krūzi rokā es jūtos tik pat nedroši kā ar apvemtu jaku. Un es to esmu pieredzējis! Kaut kad nesen savā brīvajā laikā nedaudz saindējos un pa ceļam uz Rīgu autobusā pamodos no nepārvaramas vēlmes parādīt citiem, kas ir manā vēderā. Un tā nu es tur sēžu ar apvemtu jaku un man nav ne jausmas ko darīt. Parasti apvēmušies ir vienu piedzērušies cilvēki, vai arī bomži. Man blakus ir brīva vieta, un ko tad man teikt, ja kāds man grasās apsēsties blakus? " Es atvainojos Mister Ser, jūsu paša ērtības labad ieteiktu Jums izvēlēties kādu citu sēdvietu, jo es šeit, redziet, nedaudz vemju". Tajā pašā laikā man jāatzīst, ka, lai arī tizla, saindēšanās ir salīdzinoši viena no interesantākajām "slimībām". Piedāvātais simptomu klāsts, kas mainās ik pēc pusdienas tomēr nedaudz atsvaidzina vienmuļo dzīvi gultā, ko nevarētu teikt par laiku, ko tu pavadi vienkārši klepojot 80 stundas no vietas.
Un pie reizes vēlviena lieta, ko es nesaprotu: Kurš izvēlas dziesmu sarakstu Radio 101? Es it kā klausos, un viss smuki, kad pēkšni skan kas tāds kā "Es pēēēēēldēēēēēju no Ventspils..." vai "Zaļā dziesma". Kāpēc? Kāpēc kāds, lai gribētu to klausīties pec tam, kad noskanējis kas šāds ? Vienīgais loģiskais izskaidrojums šķiet tas, ka Voldemārs Šoriņš ir zaudējis savas pēdējās prāta paliekas, un brīvajā laikā sēž uz māju jumtiem, uzvilcis savu kleitu, un izliekas par Operas spoku, kas ik pa laikam ieskrien 101 studijā un uzliek savu kaseti, kamēr Toms Grēviņš ir pārāk aizņemts uzmērot savus jaunos Agneses Kleinas legingus, ar kuriem doties uz Fashion Week.
Burkšķis ir paburkšķējis, jauku dienu, murmuļi.
Var jau būt, ka pie Anglijas karalienes ir reāli sūdīga tēja, un tad tu esi priecīgs, ka nav daudz jādzer, bet tas tomēr nav iemesls, lai tādas lietotu visos saviesīgajos pasākumos, kur nav galdiņu, un tevi grūž no visām pusēm tik ļoti, ka tās krūzes turēšana principā pārvēršas par nelielu priekšnesumu, un es jau apsveru pieteikties darbam cirkā. Un tas šķīvis?! Vai tas ir domāts, lai tur izlīst kafija? Taču no tā materiāla, kas iztērēts šķīvim varētu vienkārši lielāku krūzi uztaisīt.
Es apsveru iespēju, ka visur varētu iet ar savu kafijas krūzi, no kuras var normāli padzert, bet man ir bail, ka ar tādu parādoties saviesīgos aģentūru pasākumos, pa skaļruņiem atskanēs "UZMANĪBU! UZMANĪBU! TELPĀS PROLETARIĀTA PĀRSTĀVIS! UZMANĪBU!" un tad divi uzvalkos tērpti vīri mani izmet pa durvīm un pārējie apmētās ar saviem baltajiem cimdiem.
Principā ar tādu krūzi rokā es jūtos tik pat nedroši kā ar apvemtu jaku. Un es to esmu pieredzējis! Kaut kad nesen savā brīvajā laikā nedaudz saindējos un pa ceļam uz Rīgu autobusā pamodos no nepārvaramas vēlmes parādīt citiem, kas ir manā vēderā. Un tā nu es tur sēžu ar apvemtu jaku un man nav ne jausmas ko darīt. Parasti apvēmušies ir vienu piedzērušies cilvēki, vai arī bomži. Man blakus ir brīva vieta, un ko tad man teikt, ja kāds man grasās apsēsties blakus? " Es atvainojos Mister Ser, jūsu paša ērtības labad ieteiktu Jums izvēlēties kādu citu sēdvietu, jo es šeit, redziet, nedaudz vemju". Tajā pašā laikā man jāatzīst, ka, lai arī tizla, saindēšanās ir salīdzinoši viena no interesantākajām "slimībām". Piedāvātais simptomu klāsts, kas mainās ik pēc pusdienas tomēr nedaudz atsvaidzina vienmuļo dzīvi gultā, ko nevarētu teikt par laiku, ko tu pavadi vienkārši klepojot 80 stundas no vietas.
Un pie reizes vēlviena lieta, ko es nesaprotu: Kurš izvēlas dziesmu sarakstu Radio 101? Es it kā klausos, un viss smuki, kad pēkšni skan kas tāds kā "Es pēēēēēldēēēēēju no Ventspils..." vai "Zaļā dziesma". Kāpēc? Kāpēc kāds, lai gribētu to klausīties pec tam, kad noskanējis kas šāds ? Vienīgais loģiskais izskaidrojums šķiet tas, ka Voldemārs Šoriņš ir zaudējis savas pēdējās prāta paliekas, un brīvajā laikā sēž uz māju jumtiem, uzvilcis savu kleitu, un izliekas par Operas spoku, kas ik pa laikam ieskrien 101 studijā un uzliek savu kaseti, kamēr Toms Grēviņš ir pārāk aizņemts uzmērot savus jaunos Agneses Kleinas legingus, ar kuriem doties uz Fashion Week.
Burkšķis ir paburkšķējis, jauku dienu, murmuļi.
otrdiena, marts 6
Dubstep dance lesson
Vakardien ejot pa ielu un klausoties kaut ko, kas manā izpratnē ir dubstep, es domāju par to cik ļoti smieklīgi ir pie kaut kā tāda dejot. Es, protams, neesmu nekāds dejošanas karalis, un parasti tikai tad, kad manu prātu ir pārņemis alkohols, es eju attēlot kaut ko starp lēkājošu pagali un cilvēku ar epilepsijas lēkmi, bet vakar ejot pa ielu man galvā pēkšņi ienāk prātā "FAK. Zini kas būtu totāli kruti? Cilvēki, kas pie dubstep dejo čarlstonu". Un ko lai saka - man totāli ir taisnība.
Un lūk - uzkonstruēju nelielu paraugu ar cerību, ka es šito kādreiz redzēšu kaut kur dzīvē.
Un lūk - uzkonstruēju nelielu paraugu ar cerību, ka es šito kādreiz redzēšu kaut kur dzīvē.
pirmdiena, janvāris 2
Vecgada vakars retrospektīvā
Jūsu reportieti V. Brūns un L. Baldiņa piedāvā Rīgas Jaunā Gada svinību apskatu.
Mēs - patiesi par būtisko.
Vēl pāris vakarus atpakaļ Latvijas galvaspilsētas iedzīvotājiem pilsētas centrā pavērās ļoti interesanta aina - uz Brīvības pieminekļa pusi plūda ārkārtīgi lielas ļaužu masas no visām Rīgas pusēm. To, kāpēc tā, pētījām sīkāk, jo uzskatām, ka pētnieciskā žurnālistika Latvijā dzīvos mūžam.
***
Pienācis vecgada vakars, un centra virzienā devās ļaudis no visām pusēm - no Vecrīgas nāk kungi švītīgās frakās, no Otras puses nāk Avotu ielas komūna ar pēdējā modes kliedziena pufaikām, kamēr no autoostas nebeidzamā straumē laukā plūst mazāk populāro Latvijas daļu iedzīvotāji, kas uz Rīgu svētkus ieradušies skatīties ar kārtīgu doktordesu vienā padusē un štovētu kāpostu maisu otrā.
***
Pie Brīvības pieminekļa mūs sagaida jau ļoti saspiests ļaužu pūlis, kas kustās ritmiskā melodijā, līksmi metot gaisā rokas, cerot ieraudīt sevi ekrānā, kas pilsētas centrā uzstādīts par godu tieši šim pasākumam. Rīdzinieki runājot, ka tas, kuru parāda uz ekrāna, nākamajā gadā var neiesniegt nodokļu pārskatu VID (starp ļaudīm pūlī atraktīvi lēkājam ievērojām arī tādas personības kā Aināru Šleseru, kas savas izredzes centies paaugstināt, paņemot līdzi ķekatas; īsu brīdi manīts tika arī TB/LNNK deputāts Juris Dobelis, kuru partijas biedrs Pēteris Tabūns bija uzcēlis uz pleciem. Abi sadarbojās ar cerību, ka ekrānā varētu tikt parādītas Jura Dobeļa atkailinātās krūtis. Šādu paņēmienu, abi deputāti stāsta, esot manījuši ārzemju koncertos).
***
Dāņu zinātnieks Klaus fon Štrālenhāss ir konstatējis, ka emocijas, kas tiek attiecinātas uz prezidentu, latviešiem pārstāv tā pati smadzeņu daļa, kas pārstāv emocijas, kas tiek attiecinātas uz pīrāgiem. Tieši tāpēc, lai mazinātu cilvēku sašutumu par prezidenta runas trūkumu, savas uzrunas laikā MP Valdis Dombrovskis izvilka no kabatas kārtīgu speķa pīrāgu, liekot pūlim gavilēt. Mirkli vēlāk no otras kabatas tika izvilkts kāpostu pīrāgs, lai uzkurinātu arī Jaunāgada svinētājus no tālākiem Latvijas nostūriem. Vēl Ministru Prezidents bija sagatavojis kāršu kavu un rādīja latviešiem trikus (piemēram, lika Guntim Ulmanim izvēlēties vienu no kārtīm, tad ar 5to reizi uzminēja tās zīmi (ercena kalps) (Guntis Ulmanis bija īpaši apjucis, jo tiešraidē no televizijas studijas viņam zvanīja uz viņa lauku īpašumu, kur eksprezidents tobrīd gulēja saldā miegā)), no kuriem lielākā tiesa izdevās.
***
Pēc MP runas pasākumu turpināja DJ Japānis ar populāro hitu “Cotton Eyed Joe”. Minētā skaņdarba laikā debesīs tika majestātiski palaistas kopsummā trīs (3) raķetes. Samulsušie pilsētnieki un salūtu vērot atbraukušie lauku ļaudis (izņemot ciemiņus no Aglonas, kas ekstāzē sāka skaitīt rožukroni, un G.Ulmani, kurš jau atkal bija aizgājis gulēt) pie Brīvības pieminekļa stāvēja vēl krietnu pusotru stundu, pirms kļuva pavisam skaidrs, ka uz tālāku uguņošanu var necerēt. Neizpratni atrisināja tikai nākošajā dienā publiskotā svētku tāme, kuru izpētot noskaidrojās, ka šā Jaunā gada sagaidīšanas svētkos deviņdesmit procenti budžeta tika novirzīti DJ pakalpojumu samaksai. Tajā pat laikā ar šo summu tomēr ir knapi pieticis, jo pasākuma noslēgumā DJ bija jau atskaņojis visas dziesmas, kuru atskaņošanai iegādāta licenze, līdz ar to neatlika citu variantu, kā turpināt ballīti ar valsts himnu. Pēcāk par to aptaujātais Baumaņu Kārlis pauda sašutumu un atklāja medijiem, ka par himnas izmantošanu šajā pasākumā viņam esot maksāta “plika piga”. Šo apgalvojumu šobrīd pārbauda Valsts Ieņēmumu Dienests, jo norēķināties pigās valsts institūcijām nav atļauts.
***
Neparastu praksi svētkos neizbēgamās problēmas - pa pilsētu klīstošu, smagā alkoholiskā reibumā esošu cilvēku - risināšanai šoreiz bija izvēlējusies Latvijas policija.Vairākās vietās uz nemierīgajām Rīgas ielām tika manīti krāsaini autobusi ar nosaukumiem “Party-bus”, “Show-bus” u.t.t. kuros bez maksas tika aicināti izklaidēties svinību apmeklētāji. Kad autobuss iepildīts, tika izšķiroti vēl skaidrā esošie, bet pārējie nogādāti un izbērti Matīsa cietumā. Policijas pārstāvji tic, ka šādā veidā atrisinājuši ļoti daudz problēmu, kas pēcāk būtu radušās pārmērīgā alkohola patēriņa dēļ. Interesantais risinājums pieteikts arī dalībai tādos radošu ideju festivālos kā Golden Hammer un Adwards. Kāds no autobusu apmeklētājiem, Filips Lastovskis, stāsta “Ļoti interesanta ideja, uzskatu, ka šīr ir Latvijas radošuma nākotne. Ļoti patika arī ekskursija pa cietumu, šādu ekskursiju organizēšana svētku laikā ir ļoti jauka lieta, ko darīt, un man garšo lavašs.” Cietuma pārstāvji informē, ka Filipa Lastovska kamera neesot tikusi pievemta.
Pagaidām vienīgie, kas attiecībā uz šo rīcību ieņēmuši stingri negatīvu nostāju, ir bāra “Pulkvedim neviens neraksta” pārstāvji, kuriem šādas aktivitātes rezultātā vairāk nekā uz pusi samazinājās apmeklētāju skaits.
***
Nevēlamies bojāt svinīgo noskaņojumu, taču līdz ar Jauno Gadu Rīgas ielās ir parādījies arī jauns bieds - kriminālais grupējums, kas sevi dēvē par Viencimdainajiem Smēķētājiem. Šis Avotu ielas izcelsmes grupējums, kas sākotnēji bijis vienkārši apģērbu un tabakas izstrādājumu kartelis, nu ir pārvērties origanizētā hierarhiskā sistēmā, kurai tālākajos Rīgas nostūros ir lielāka ietekme un reālā vara pār iedzīvotājiem un mazajiem biznesiem nekā valsts policijai. Minētā grupējuma pārstāvjus viegli atpazīt pēc viena rokā uzvilkta cimda, otrās rokas pirkstos iesprausta (parasti aizdedzināta) smēķa, kā arī pēc īpaši nešpetnas sejas izteiksmes.
Vai Viencimdainie Smēķētāji ir Latvijas Dons Korleone? - vaicā kriminālziņu eksperti, kamēr situācijai daudz pietuvinātākie Avotu ielas iedzīvotāji drebot stāsta par pirmajiem saķeršanās gadījumiem ar rūdītajiem noziedzniekiem. Valsts policijas vadītājs Ints Ķuzis atsakās komentēt šo situāciju, un no intervijas aizbēga, ar vienu cimdu piesedzot zilumu uz savas acs.
Stāsta kafejnīcas/restorāna “Kolobok” mārketinga un menedžmenta speciāliste, kas uzņēmumā strādā arī par kasieri: “Tā nu tie džigiti katru dienu te čunčelē garām, katram pa vienam maišelim rokā. Apmeklētāji baidās nākt iekšā, bet baidās arī iet ārā, galu galā stāvgrūdām visi pekelē durvju ailē un šukerigē.” Kasieres izcelsmes no Mālpils iespēja šobrīd tiek pārbaudīta; tikmēr etimologi norāda, ka šādas iespējas varbūtība esot 97,5%.
***
Izpētot un salīdzinot nākošā gada horoskopus, atklājies, ka šogad visām zīmēm būšot daudz piedzīvojumu, bet sanāks sēdēt mājās; Jupiters sola spēju ienākumu pieaugumu, tomēr nāksies ietaupīt tur, kur pagājušajā gadā varēja atļauties tērēt. Mīlestībā visiem būs mierīgs periods ar dažādām galvu reibinošām afērām. Ar konkrētību izceļas tikai tie horoskopi, kas šajā gadā veltīti Zivīm, visi kā viens solot labu siera siešanu.
Zilā pūķa gadā ieteicams uzturēties ūdens tilpņu tuvumā, taču tiem, kas atradīsies tālāk no ūdens tilpnēm, gaidāms labs gads.
Mēs - patiesi par būtisko.
Vēl pāris vakarus atpakaļ Latvijas galvaspilsētas iedzīvotājiem pilsētas centrā pavērās ļoti interesanta aina - uz Brīvības pieminekļa pusi plūda ārkārtīgi lielas ļaužu masas no visām Rīgas pusēm. To, kāpēc tā, pētījām sīkāk, jo uzskatām, ka pētnieciskā žurnālistika Latvijā dzīvos mūžam.
***
Pienācis vecgada vakars, un centra virzienā devās ļaudis no visām pusēm - no Vecrīgas nāk kungi švītīgās frakās, no Otras puses nāk Avotu ielas komūna ar pēdējā modes kliedziena pufaikām, kamēr no autoostas nebeidzamā straumē laukā plūst mazāk populāro Latvijas daļu iedzīvotāji, kas uz Rīgu svētkus ieradušies skatīties ar kārtīgu doktordesu vienā padusē un štovētu kāpostu maisu otrā.
***
Pie Brīvības pieminekļa mūs sagaida jau ļoti saspiests ļaužu pūlis, kas kustās ritmiskā melodijā, līksmi metot gaisā rokas, cerot ieraudīt sevi ekrānā, kas pilsētas centrā uzstādīts par godu tieši šim pasākumam. Rīdzinieki runājot, ka tas, kuru parāda uz ekrāna, nākamajā gadā var neiesniegt nodokļu pārskatu VID (starp ļaudīm pūlī atraktīvi lēkājam ievērojām arī tādas personības kā Aināru Šleseru, kas savas izredzes centies paaugstināt, paņemot līdzi ķekatas; īsu brīdi manīts tika arī TB/LNNK deputāts Juris Dobelis, kuru partijas biedrs Pēteris Tabūns bija uzcēlis uz pleciem. Abi sadarbojās ar cerību, ka ekrānā varētu tikt parādītas Jura Dobeļa atkailinātās krūtis. Šādu paņēmienu, abi deputāti stāsta, esot manījuši ārzemju koncertos).
***
Dāņu zinātnieks Klaus fon Štrālenhāss ir konstatējis, ka emocijas, kas tiek attiecinātas uz prezidentu, latviešiem pārstāv tā pati smadzeņu daļa, kas pārstāv emocijas, kas tiek attiecinātas uz pīrāgiem. Tieši tāpēc, lai mazinātu cilvēku sašutumu par prezidenta runas trūkumu, savas uzrunas laikā MP Valdis Dombrovskis izvilka no kabatas kārtīgu speķa pīrāgu, liekot pūlim gavilēt. Mirkli vēlāk no otras kabatas tika izvilkts kāpostu pīrāgs, lai uzkurinātu arī Jaunāgada svinētājus no tālākiem Latvijas nostūriem. Vēl Ministru Prezidents bija sagatavojis kāršu kavu un rādīja latviešiem trikus (piemēram, lika Guntim Ulmanim izvēlēties vienu no kārtīm, tad ar 5to reizi uzminēja tās zīmi (ercena kalps) (Guntis Ulmanis bija īpaši apjucis, jo tiešraidē no televizijas studijas viņam zvanīja uz viņa lauku īpašumu, kur eksprezidents tobrīd gulēja saldā miegā)), no kuriem lielākā tiesa izdevās.
***
Pēc MP runas pasākumu turpināja DJ Japānis ar populāro hitu “Cotton Eyed Joe”. Minētā skaņdarba laikā debesīs tika majestātiski palaistas kopsummā trīs (3) raķetes. Samulsušie pilsētnieki un salūtu vērot atbraukušie lauku ļaudis (izņemot ciemiņus no Aglonas, kas ekstāzē sāka skaitīt rožukroni, un G.Ulmani, kurš jau atkal bija aizgājis gulēt) pie Brīvības pieminekļa stāvēja vēl krietnu pusotru stundu, pirms kļuva pavisam skaidrs, ka uz tālāku uguņošanu var necerēt. Neizpratni atrisināja tikai nākošajā dienā publiskotā svētku tāme, kuru izpētot noskaidrojās, ka šā Jaunā gada sagaidīšanas svētkos deviņdesmit procenti budžeta tika novirzīti DJ pakalpojumu samaksai. Tajā pat laikā ar šo summu tomēr ir knapi pieticis, jo pasākuma noslēgumā DJ bija jau atskaņojis visas dziesmas, kuru atskaņošanai iegādāta licenze, līdz ar to neatlika citu variantu, kā turpināt ballīti ar valsts himnu. Pēcāk par to aptaujātais Baumaņu Kārlis pauda sašutumu un atklāja medijiem, ka par himnas izmantošanu šajā pasākumā viņam esot maksāta “plika piga”. Šo apgalvojumu šobrīd pārbauda Valsts Ieņēmumu Dienests, jo norēķināties pigās valsts institūcijām nav atļauts.
***
Neparastu praksi svētkos neizbēgamās problēmas - pa pilsētu klīstošu, smagā alkoholiskā reibumā esošu cilvēku - risināšanai šoreiz bija izvēlējusies Latvijas policija.Vairākās vietās uz nemierīgajām Rīgas ielām tika manīti krāsaini autobusi ar nosaukumiem “Party-bus”, “Show-bus” u.t.t. kuros bez maksas tika aicināti izklaidēties svinību apmeklētāji. Kad autobuss iepildīts, tika izšķiroti vēl skaidrā esošie, bet pārējie nogādāti un izbērti Matīsa cietumā. Policijas pārstāvji tic, ka šādā veidā atrisinājuši ļoti daudz problēmu, kas pēcāk būtu radušās pārmērīgā alkohola patēriņa dēļ. Interesantais risinājums pieteikts arī dalībai tādos radošu ideju festivālos kā Golden Hammer un Adwards. Kāds no autobusu apmeklētājiem, Filips Lastovskis, stāsta “Ļoti interesanta ideja, uzskatu, ka šīr ir Latvijas radošuma nākotne. Ļoti patika arī ekskursija pa cietumu, šādu ekskursiju organizēšana svētku laikā ir ļoti jauka lieta, ko darīt, un man garšo lavašs.” Cietuma pārstāvji informē, ka Filipa Lastovska kamera neesot tikusi pievemta.
Pagaidām vienīgie, kas attiecībā uz šo rīcību ieņēmuši stingri negatīvu nostāju, ir bāra “Pulkvedim neviens neraksta” pārstāvji, kuriem šādas aktivitātes rezultātā vairāk nekā uz pusi samazinājās apmeklētāju skaits.
***
Nevēlamies bojāt svinīgo noskaņojumu, taču līdz ar Jauno Gadu Rīgas ielās ir parādījies arī jauns bieds - kriminālais grupējums, kas sevi dēvē par Viencimdainajiem Smēķētājiem. Šis Avotu ielas izcelsmes grupējums, kas sākotnēji bijis vienkārši apģērbu un tabakas izstrādājumu kartelis, nu ir pārvērties origanizētā hierarhiskā sistēmā, kurai tālākajos Rīgas nostūros ir lielāka ietekme un reālā vara pār iedzīvotājiem un mazajiem biznesiem nekā valsts policijai. Minētā grupējuma pārstāvjus viegli atpazīt pēc viena rokā uzvilkta cimda, otrās rokas pirkstos iesprausta (parasti aizdedzināta) smēķa, kā arī pēc īpaši nešpetnas sejas izteiksmes.
Vai Viencimdainie Smēķētāji ir Latvijas Dons Korleone? - vaicā kriminālziņu eksperti, kamēr situācijai daudz pietuvinātākie Avotu ielas iedzīvotāji drebot stāsta par pirmajiem saķeršanās gadījumiem ar rūdītajiem noziedzniekiem. Valsts policijas vadītājs Ints Ķuzis atsakās komentēt šo situāciju, un no intervijas aizbēga, ar vienu cimdu piesedzot zilumu uz savas acs.
Stāsta kafejnīcas/restorāna “Kolobok” mārketinga un menedžmenta speciāliste, kas uzņēmumā strādā arī par kasieri: “Tā nu tie džigiti katru dienu te čunčelē garām, katram pa vienam maišelim rokā. Apmeklētāji baidās nākt iekšā, bet baidās arī iet ārā, galu galā stāvgrūdām visi pekelē durvju ailē un šukerigē.” Kasieres izcelsmes no Mālpils iespēja šobrīd tiek pārbaudīta; tikmēr etimologi norāda, ka šādas iespējas varbūtība esot 97,5%.
***
Izpētot un salīdzinot nākošā gada horoskopus, atklājies, ka šogad visām zīmēm būšot daudz piedzīvojumu, bet sanāks sēdēt mājās; Jupiters sola spēju ienākumu pieaugumu, tomēr nāksies ietaupīt tur, kur pagājušajā gadā varēja atļauties tērēt. Mīlestībā visiem būs mierīgs periods ar dažādām galvu reibinošām afērām. Ar konkrētību izceļas tikai tie horoskopi, kas šajā gadā veltīti Zivīm, visi kā viens solot labu siera siešanu.
Zilā pūķa gadā ieteicams uzturēties ūdens tilpņu tuvumā, taču tiem, kas atradīsies tālāk no ūdens tilpnēm, gaidāms labs gads.
Abonēt:
Ziņas (Atom)