Jauns gads, jauns debīls virsraksts

Šogad pēc jaunā gada svinībām, netipiski man, nevis atlūzu tur pat, kur svinēju, bet ar Laimu izlēmām doties mājās ar pirmo rīta vilcienu. Stacija šajā laikā ir kaut kas tāds, kas nedaudz fascinē. Man gan vienmēr patīk būt vietās laikos, kad tās atšķiras no ikdienā ierastā, piemēram, atnākt pirmajam uz darbu un pilnīgā klusumā ieslēgt zivīm akvārijā gaismu, vai nākamajā rītā pēc Jāņiem Rīgas centrā secināt, ka pat pensis varētu pāriet 13. janvāra ielai pašā centrā, nevienam īsti netraucējot.
Šie piemēri gan ir tādi smuki, kamēr Centrālā stacija jauno gadu sāk tādā stāvoklī, kas, manuprāt kalpo kā lielisks fizisks piemērs vārdiem "sabiedrības atrauga". Ļoti lēnā gaitā pa to klīst cilvēki, kas nav īpaši atšķirami no zombijiem, toletē uz grīdas kādam no vēdera pa nepareizo galu izkritis vecgada vakara rasols, un apsargi staigā apkārt ar nikniem skatieniem, vienkārši sākot piesieties čalim, kuram ļoti pūš vējš tā, ka grūti noturēt līdzsvaru, ar vārdiem "KO TU TE MEKLĒ? UZ KURIENI BRAUKSI?". Trepītes savukārt nosēdis ļoti interesants cilvēku kontingents, tur ir bomzis, piedzēries jaunietis, cits jaunietis, kas žonglē un kāda tieva sieviete ap gadiem 40, kas lasa rūtiņu lapu un izskatās tik ļoti no laukiem, ka mums šķita, ka interesantākais, kas uz tās lapas varētu būt rakstīts ir "Biju Rīgā. Redzēju kartupeļus. Vienu kilogramu.". Vilcienā savukārt divi jaunieši vagona galā vienkārši kurī zāli. Tā, ka pofig, visa tā "izkāpšanas telpa" ir pilna ar dūmiem. Kamēr mēs ar Laimu gaidām savu pieturu, viņi pēkšņi izdomā, ka mēs esam ļoti dusmīgi, un sāk taisnoties un atvainoties ka šādi nu te gadījās, un ilgs ceļš jābrauc, varam taču saprast. Laima tādā nopietnā balsī atbild "Nu jā - Rīga-Tukums jau viena no tām garākajām dzelzceļa līnijām. Runā, ka otrā garākā pasaulē" uz ko viens no jauniešiem acīmredzot cenšas meklēt attaisnojumu. Viņa domu gājiens varētu būt aptuveni "tāāāā'... kas ir tālu?..... hmm... DAUGAVPILS!" jo viņš vienkārši mums pasaka "Daugavpils".

Protams ir arī šeit smukais. Esi kādreiz bijis stacijas peronu galā? Tur vienkārši nekā nav, tukšs. Nevaru īsti saprast, kāpēc viņi taisīja tik garus peronus, bet es pieņemu, ka padomju laikā visi vienkārši bija tādā pālī, ka nemācēja vilciena garumu izmērīt. Un tur uz ekrāniem, kas rāda nākamo vilcienu ir kaut kaut kāds "glitch", kas pāris burtus pārvērš par nesaprotamiem simboliem, turklāt laiks tiek rādīts konkrēti nepareizam vilcienam. Es nezinu vai šis laiks tur ir iesalis vai vienkārši dzīvo savu dzīvi, bet ap 05:20 rītā tur rādās "Sloka 15:45". Un tur nav neviena cilvēka. Un tā sajūta tur stāvot ir tāda, ko man visvieglāk būtu aprakstīt cilvēkiem, kas ir uz Tu ar datorspēlēm. Vairākas reizes savā mūžā, un ne man vienam, dažādu kļūdu rezultātā datorspēlē ir gadījies vienkārši "izkrist no kartes", vai aizlēkt aiz sienas, aiz kuras aizlēkt nav paredzēts, vai kā citādi nonākt vietā, kas acīmredzami nav paredzēta manām acīm. Lai arī tur reti ir kas vairāk par pāris slikti renderētiem modeļiem un jocīgiem "artefaktiem" kas izpaužas kā random akmeņi, jūra, kas karājas gaisā, vai vienkārši tukšums, šī sajūta redzēt kaut ko, kas bijis paredzēts tikai veidotāju acīm ir ārkārtīgi lieliska.
Dažreiz man patīk iedomāties alternatīvas populārajiem pasaules rašanās/eksistēšanas skaidrojumiem, un man tomēr šķiet būtu skaisti pieņemt, ka eksistē kaut kāds arhitekts, kas ir daudz tehniskāks par Bībeles Dievu vai pieņemt, ka, iespējams, mēs neesam īstas dzīvas būtnes, bet gan ārkārtīgi izsmalcinātu AI kopums, kas eksistē kaut kādā pasaules simulācijā. Un cik gan lieliski būtu vienu dienu aiziet līdz perona galam un saprast, ka šeit visums vēl nav pabeigts. Bija filma par šādu tēmu. Filma sūdīga, bet ideja interesanta, tā kā, ja tev ir slikta gaume, iesaku noskatīties.
Zini kas vēl ir smuki? "The fact that universe has named itself". Gan teikums, gan ideja.

Vēl es brīvdienās saņēmu smieklīgāko darba piedāvājumu savā mūžā. Kādu vakaru sadzēries stāvu McDonalds un nolemju izpētīt ko mūsdienās piedāvā "Happy Meal" rotaļlietās? Zini ko? Sūdus. Ne burtiski, bet būtu smieklīgi, ja būtu. Jebkurā gadījumā es pētu ilgāk par 5min un tur reāli nav nekas, kas man interesētu. Tad kāds čalis no rindas man saka "Es atvainojos! Jūs gadījumā neesat programmētājs?" uz ko es atbildu noliedzoši, bet pieminu, ka kaut kādas primitīvas zināšanas man ir, un kalkulatoru vai kases aparātu es uzprogrammēt protu. Kad prasu kāpēc jautā viņš atbild "Vienkārši es arī pirmīt to stendu ļoti ilgi pētīju un tad domāju, ka varbūt "great minds think alike"". "Nu redzi mums te vienam ārzemju advokātu birojam jāuzprogrammē kriptosistēma, un mums nevienam birojā nav laika" un tā vārdu pa vārdam viņš jau man raksta meilu un, neskatoties uz faktu, ka no tā es nesaprotu neko, un man jau ir pilnas slodzes darbs, es tieku aicināts aprunāties lai man izstāstītu kas tur tieši ir un kā, un apmācīšot mani un tā. Nekur tālāk tas gan aizvirzījies nav, bet man ir stipra aizdoma, ka es ar lielu prieku bez maksas veltītu šim savu brīvo laiku, jo reāli smieklīgāku darbā nolīgšanas gadījumu es neesmu dzirdējis. Man patīk, ka interesantas lietas atrod mani pašas.

Un tad vēl par jaunā gada apņemšanām. Skatos baigi modē, visi kaut ko apņemās un tā, un mana vienīgā pusapņemšanās nesmēķēt ilga aptuveni 8h (uzpīpēju, aizgāju gulēt, pamodos, aizbraucu uz darbu un jau atkal uzpīpēju). BET! Man ir labāka ideja. Kā būtu ja mēs vairāki cilvēki, kas nav lohi savāktos, sarakstītu uz lapiņām muļķīgas lietas, sajauktu, un tad katrs izlozē sev apņemšanās? uzvar tas, kurš izpilda visvairāk/visgrūtākās, bet apņemšanās tādas kā "Tikt televīzijā", "Vismaz 10 (ne obligāti secīgas) dienas gadā nostaigāt katru dienu ar citu cepuri", "Panākt, ka kāds mani citē raksturojot kādu politiķi ar vārdu "penis"", vai ko tamlīdzīgu. Manliekas būtu aptuveni 65,865 reizes interesantāk nekā "Izlasīt 10 grāmatas, nodzīt 10kg, nepīpēt 10 mēnešus, kļūt interesantam". Bet ko nu es saprotu.
Ja šo es neizdarīšu, tad es šogad palieku ar apņemšanos mēģināt neapēst absolūti nevienu sēni. Es zinu, ka man apkārt ir hobitu čigāni, kas pat marmelādē mēģinās šampinjonu iešmaukt, bet bez tā jau laikam nebūtu izaicinājuma.

Kaut kā tā. Cerams nav par garu. Lūgtum, Lūk, jauns gads.

Kas notiek Pasaulē.?

Interesanti, ka gadiem nāk tāda īpašība, ka paliekam arvien skeptiskāki, pret visu jauno, ko uzzinam.
Tas tā kā būtu normāli.
Ja kādreiz par faktu pieņēmu visu, ko man pastāstīja uz betoniem pie piecstāvenēm (mazajai Zanītei esot zelta fiškas), tad lēnām ar laiku jau sāku sijāt kurām baumām ticēt, kurām ne, un kurām izvēlēties ticēt tikai tāpēc, ka smieklīgas. Tad ar laiku jau sāk parādīties papildus argumentu nepieciešamība, lai kaut kas būtu ticams. Sākot lasīt grāmatas, kas nebija par rūķiem, pūķiem un maģiju, šķita ka taisnība ir visam rakstītam vārdam, bet šo pārliecību ātri sapisa pirmā Ernsta Muldašova grāmata, ko paņēmu rokā.
Un tad ir internets, kur katram lunim, kam nav slinkums, ir stāsts, vienalga vai kaut kur komentāros, ziņās, youtube, vai ārkārtīgi ekselentā blogā, kurš ir tik ekselents, ka interpunkcija var iet dirst.
Bet tad ir cilvēki, kam vienkārši ir pohuj.
Ziemassvētkos ciemos atnāca radi, un mans brālēns Jānis ir tik naivs, ka tas jau ir skaisti!
Tad ko šo pusdienu laikā uzzināju:
Ļoti aktīvi darbojas Illuminati, kuras biedros esot Obama, Buši, Sarkozī, bet arī kādi 8 dalibnieki no Latvijas (es nezinu kur šo var izraut), to skaitā V.V.Freiberga ar vīru, kā arī Normunds Rutulis un Māris Grigalis. Kā jau zinām - Preslijs nemaz nenomira tad, kad visi tā domāja, bet gan vēlāk no vecuma, un arī Maikls Džeksons ir vēl dzīvs- viņa nāve ienesa viņam nenormāli lielu peļņu, kā arī viņš tagad ir noslēpies un Illuminati.
Mūsdienu Illuminati izejot uz medijiem, jo viegli cilvēkus ietekmēt. Tāpēc Illminati esot arī Rihanna un Lady Gaga (kā pierādījums tiek minēts fakts, ka Gagai esot kāds deju solis, kur viņa ar rokām rādot piramīdu. Pēc šādas analīzes es gan arī varētu teikt, ka Mālpils Tautisko deju kolektīvs katru piektdienu mēģina izsaukt Luciferu).
Tad vēl papildus tam uz mēness neviens nekad neesot bijis izņemot Ārmstrongu. (Es gan nezinu vai tad skaitās arī Buzz Aldrin vai nē). Visus astronautus, kas šo publiski sakot nobraucot smagās mašīnas.NASA itkā arī esot atzinusi ka tas pirmais video esot fimēts Nevadas tuksnesī (tad bija vai nebija Ārmstrongs tur es vairs nezinu).
Par pasaules galu nevarot ticēt ne amerikāņiem ne krieviem, bet Amerika drīz vienkārši noplūdīs kā tajā katastrofu filmā (aizmirsu kā sauca, bet tur viss sasala un bija garlaicīgi).Vēl nākamagad dolāram beidzoties derīguma termiņš, un dolāra vairāk nebūšot. Vienkārši nebūs tādas valūtas vairs. Saplīsa. Rokfellers nebūšot priecīgs, jo viņš dolāru izdomāja.
Arī Guntars Čeketa (mans bijušais klasesbiedrs) esot par Illuminati reiz stāstījis un rādījis video, bet kad prasīju vai arī Čeketas esot Illumanti, atbilde bija noliedzoša.
Nu tā īsumā - tagad zini arī tu.

Fēniksa nevainība

Vakar Saimis man atsūta īsziņu "Mēs braucam pie tevis, nāc ārā" un es sēžu un minu ar ko tad notiek šī braukšana. Ir tā, ka mēs dzīvojam tik tuvu, ka man ir aizdomas, es varētu sabļaut viņu no sava balkona, ja viņš būtu pie savas kāpņutelpas. Mani varianti bija - brauc ar riteņiem, ragaviņām, vai arī Mamma viņus ved ar mašīnu, lai nav šis gaisa gabals jādodas ar kājām.Izrādās viņus ved Edžuks - niknākais šoferis pasaulē, kram ir balts bembis ar telefonu. TELEFONU! MAŠĪNĀ!
Nav svarīgi - mēs salienam mašīnā un laižam dzīvē.
Bija periods manā mūžā kad regulāra izklaide bija nopirkt pāris divčus, un vienkārši Edžuka mašīnā spēlēt litrabolu kamēr viņš mūs ved vienalga kur tik ilgi, kamēr Dainis nepievemj mašīnu. Vienreiz pēc normālas dzeršanas mēs secinam, ka neesam no mašīnas izkāpuši 4h, un izrādās, ka Edžuks ir vienkārši izdomājis aplūkot sav dzimto pusi un mēs esam aizbraukuši uz kaut kādiem Ķirbūžiem kaut kur Kurzemē, kur Edžuks braukā pa pagalmiem un skatās kāda kuram mašīna.
Tad nu mēs visi vienojamies, ka būtu patīkami pirms Ziemassvētkiem uzsist tād nostaļģijas sajūtu un laižam uz veikalu pēc šmigas (diemžēl ne divča, bet nav būtiski). Tālāk dzerot ceļi ved uz Siguldu.
Tāda normāla lieta ko tu dari citā pilsētā ar bembi, ir aplūkot vietējās dāmas.
Divām ceļa malā piestājām un Edžuks prasa "Hei, kur te tas krutais klubs "Kurtuve"?", bet man nezināmu iemeslu dēļ Jānis saka "VIŅAS NAV DVĪNES, BRAUCAM!" un mēs braucam. Vēl neesmu sapratis kas notika. Citām dāmām piebraucam priekšā, atveram logu, uzsaucam "smukas bikses!" un atkal laižam tālāk. Bija smukas - dzeltenas. No malas manliekas mes izskatamies pēc pilnīgiem idiotiem, bet tas man šķiet vēl mazāk svarīgi, kā SZF SP darbība.
Jānis šādi reiz Mālpilī ar mašīnu esot gribējis būt stilīgs aizvedot uz mājām Lilitu Gaili. Viņš brauc, redz Lilitu ceļa malā, piestāj, uzbļauj "NEVAJAG AIZVEST?" un lai celtu savu stilīgumu uzgāzē, bet diemžēl mašīna strādā tā, ka viņš vienkārši ļoti strauji aizbrauc. Varbūt atstāstīt man nesanāk tik smieklīgi cik vajadzētu, bet man šis stāsts liekas lielisks.
Ir arī jauns Mālpils stāsts no Edžuka - Podris esot viņam gribējis pastāstīt anekdoti.
Zini šo anekdoti?
Darbadevējs intervijā prasa kurmim:
-"Ko tu vari darīt?"
-"Varu rakt!"
-"Ko vēl?"
-"Varu arī nerakt"
Nav obligāti smieklīgi, bet tomēr smieklīgāk par Podra mēģinājumu:
Darbadevējs prasa kurmim ko viņš var darīt. Kurmis atbild "Nu varu rakt un nerakt. Pag. Bļeģ. Ai Sīmanis šito labāk pastāstīs."
Ir cilvēki, kuriem, manuprāt, vienkārši nav lemts stāstīt jokus.

Nu kaut kādā brīdī Siguldā kādam ienāk prātā doma - laižam uz spēļu automātiem kā īsta Mālpils jaunatne! Un mēs laižam.
Un šajā brīdī es zaudēju savu spēļu automātu nevainību. Divas reizes mūžā es esmu bijis Fēniksā, bet tikai cīgas pirkt un vienu reizi mani izmeta, jo nebija dokumentu (nav tik dramatiski, kā stāstu - man vienkārši palūdza iziet).
Jebkurā gadījumā šis ir liels notikums man. Edžukam gan nē - viņš tur ir bijis tik daudz, ka pat zin visas spēles, un nospēlē 12ls pirmajās 10minūtēs.
Mēs katrs sākam ar 1ls, un pēc kādas stndas rezultāts ir tāds, ka Emīls vienu reizi izceļ 20ls, no kuriem 10 mēs nospēlējam, bet pa otriem 10 aizlaižam uz Hesburgeru. Tad Jānis ir kritis atkarībā un mēs laižam atpakaļ, izceļam vēl kādus 10ls, par kuriem nopērkam šņabi un saprotam, ka šai izklaidei ir jāliek punkts vēl pirms Jānis ir paņēmis SMS kredītu. Kopumā diezgan interesanti, ja neskaita faktu, ka es esmu nedaudz vīlies faktā, ka nevienam no aparātiem nebija kloķis ko noraut :/

Kautkāds ieraksts

Zini kas ir interesanti? Aprēķināt pirmsskaitļus nemaz nav tika nenormāli psihi kā var likties. Es reiz sen lasīju, ja nemaldos, "Dīvainais atgadījums ar suni naktī", ka ļoti liels pirmskaitļus ir iespējams pārdot, un tad man šķita WOW, kā tu to dari, sēdi mājā un funktierē? Un kaut kā es esmu izlēmis, ka ir pilnīgi normāli savā brīvajā laikā mācīties programmēt, un saprotu, ka uzprogrammēt kaut ko, kas atrod visdus pirmskaitļus ir salīdzinoši vienkārši. Nekad nebiju iedomājies, ka pirmskaitli var atrast dalot skaitli ar visiem pirmskaitļiem kas ir mazāki par viņu, nevis vienkārši visiem skaitļiem. Nikni! Problēma gan ir tā, ka skaitli ar miljons cipariem mans dators varētu kalkulēt tik ilgi, ka man tas jau vairs neinteresē.
Es pieņemu šis vairumam varētu būt garlaicīgākais mana ieraksta sākums jebkad, bet nu.. man patīk programmēt. Manas prasmes gan vienkārši smieklīgas (mans lielākais sasniegums ir kases aparāts), bet sēdēt un saprast, ka es esmu radījis kaut kādu ļoti ļoti primitīvu lietu, kas spēj izdarīt secinājumus, liek man justies kā tādam minidievam un tas ir kaut kā jauki.
Runājot par cipariem vēl gribēj pateikt, ka reiz vidusskolā Dainis nerubija fišku un mēs saderējām, ka viņš uzrakstīs visus skaitļus no 1 - 1000000 ar roku uz papīra. Liekas ka varbūt nav daudz, bet tas rezultējās tajā, ka viņš mājās pavadīja brīvo laiku rakstot ciparus, un gala rezultātā man šķiet tā arī netika pāri 10 000. Savu laimestu es gan nesaņēmu, bet uzvarētājs esmu tāpat. Droši vien nebūtu viņam gudri tagad kaut ko prasīt, ņemot vērā, ka viņš studē jurisprudenci, un tas visdrīzā beigtos ar to, ka man pēkšņi kaut kādā sakarā ir jāmaksā viņam.

Un vēl paskaties uz šo. Vienkārši ko?
"Dainis Porgants un Olga Rajecka pasākumā ar aprakstu "
Izrādes darbība norisinās 2112. gadā, kad starpplanētu lidojumi kļuvuši par ikdienu un radītas datorprogrammas, kas ļauj izveidot savu Avataru, kuru nav iespējams atšķirt no reālas būtnes
Mazais Tomass iepazīstas ar meiteni Patrīciju un drosmīgi palīdz viņai, nenojaušot, ka tā patiesībā ir viņa māsa. Citplanētieši no melnās planētas Mafio, uzzinājuši, ka mazais Tomass mājās ir viens pats, nolemj ielauzties pie viņa, lai atņemtu Tomasa tēva radīto jauno datorsistēmu. Te Tomasam palīgā dodas Patrīcija un abi kopā iesaistās cīņā ar ļaunajiem un ne pārāk attapīgajiem citplanētiešiem"

Vai tas būtu Latviešu Sci-fi? Šis nu ir bišku par traku pat man.

Manliekas, ka man vajadzētu atsākt rakstīt kaut kādus šādus miniierakstus. Lieliem man kaut kā nepietiek pacietības un  tas beidzas ar to, ka ļoti ilgus periodus man stāv uz lapiņas kaut kas, par ko gribuu uzrakstīt, un tad pēkšņi man tas vairs nav aktuāli. Stulbi kaut kā. Es griu pēc gada lasīt kaut ko kas man vairs nav aktuāli.

Varbūt es vienkārši ignorēšu faktu, ka šo kāds lasa un likšu te ko gribu. Piemēram tvitteri. vai porno video.

Vēl man gribas rakstīt par spēlēm, jo, akdievs, ļaudis, ir tik daudz nenormāli lielisku spēļu, bet nevienam tas neinteresē. Visiem interesē tikai ko dara Adams Sendlers. Skumji nedaudz.

Vegāni ir mānīgi hobiti

Sākt es gribētu ar to, ka ar šo ierakstu es necenšos kurināt naidu, vai jebko citu pret vegāniem, bet man tomēr ir pasaulei jāpaziņo, ka vegāni ir kaut kādi mānīgi hobiti.

Es patiesībā gribēju rakstīt par kaut ko pilnīgi citu, bet ņemot vērā faktu, ka ierakstus es veicu aptuveni tik pat bieži kā interesējos par to, ko raksta uz kāzu ielūgumiem (ko es pēdējo 6 mēnešu laikā 1 reizi esmu darījis!), tad man nav jāatskaitās pat sev, un principā es šo varētu veltīt arī tam cik smieklīgas bildes es saņemu no Jāņa Bičkovska (jo viņam ir internets, un pieeja spoki.lv). Bet to es nedarīšu.

Principā mana pirmā saskarsme ar īstu vegānu ir Kosķiks. Tas pats Kosķiks, kas ir fantastisks tāds krievs, kas nāk uz ballītēm ar torti un izturas aptuveni tikpat pieklājīgi, kā cilvēki, kam ikdienā jātiekas ar karalieni. Side note: man šķiet es būtu patriotiskāks, ja mums būtu karaliene. Es pašreizējo prezidentu, iespējams, uz ielas neatpazītu, un iespējams man par to būtu jākaunas.

Es, protams, esm saticis cilvēkus, kas uzdodas par vegāniem, arī pirms tam, taču viņi visi ir bijuši pārāk hipsterīgi. Es īsti neuzticos hipsteriem, kurus neesmu pazinis pirms šī viņu dzīves posma, un man ir stipra pārliecība, ka tas ir pareizs veids kā attiekties pret cilvēkiem kas strādā „freelancā” , lai varētu pa dienu iet uz Kalnciema ielas tirdziņu. Vegānam tomēr jābūt ar tādu kārtīgu nostāju, kas pauž, ka, ja viņam draudēs, viņš drīzāk apēdis nazi, nekā kotleti, nevis jāiet ar līkumu Maķītim, tāpēc, ka Stīvs Džobss ir nomiris(jā!).

Manas pirmās šaubas radās pirms pāris mēnešiem, kad es zvanu Jānim un saku „dzeram?”  un viņš saka „bļē čista dzeram! Dzeram , dzeram, neguļam, nāc uz centru tu luni”. Kamēr man liekas, ka es soļoju uz kādu no Vecrīgas krogiem, izrādās Kosķiks ar savām prāta kontroles spējām ir ievilinājis Jāni kafejnīcā, pie kuras durvīm gatavo rīsus, un iekštelpas ir pārbāztas ar meitenēm, kurām vairs nav 16, bet hipiji vēljoprojām ir kruti. Papildus tam, izrādās, ka mums tur ir jāsēž stundu, jo jāņa riteņa atslēgas ir pie cilvēka, kam pašlaik ir joga. Jā tieši tā – vat?
Tā nu mēs tur sēžam, apskatot aizdomīga pastkata maizes rullīšus, kurus Jānis man iesaka nenomēģināt, un vienīgais dzēriens, ko dabujam ir kaut kas, ko dāma jautri nodēvē par „veselīgo kokteili : ))))))))” . Iespējams kaut kad Zemes pirmsākumos tur tiešām bija kaut kas, ko kāds arī varētu gribēt dzert, bet tagad dažādu mistisku rituālu (kautkādas bļeģ aļģes) rezultātā, mums katram rokā ir pa glāzei dzēriena, kas pēc skata atgādina kaut ko  kas rīmējas ar vārdu „dūņas”  un vienīgais kā noraksturot garšu ir vārds „dīķis”. Interesanti jau, bet tomēr ne obligāti patīkami. „Interesanti” ir arī viss, ko mēs pa abiem varam izspiest pēc tam, kad kokteiļu jaucēja prasa kā garšo, redzot mūsu priekpilnās sejas pēc pirmajiem malkiem. Un tad, kad reāli mēs beidzot arī varam iet dzert, izrādās, ka dīķis manā vēderā ir izdomājis tur nokārtoties uz palikšanu, un principā es nonāktu strespilnā situācijā, un negribu alu (beidzās viss labi, bet nu tomēr kamōōōōn). Labākais ko varu pateikt ir tas, ka, lai arī kafejnīcas apmeklētāju sieviešu puse nebija obligāti glīta, tās meitenes izskatās TIK nenormāli veselīgas, ka es zinu kur doties meklējumos tad, kad man būs neapturami spēcīga nepieciešamība vairoties.

Pēc pāris mēnešu pārtraukuma es jau esmu aizmirsis par Kosķika tumšo, mānīgo, burkānus grauzošo pusi, un mēs sēžam Jāņa dzīvoklī, un vakara plānu pārrunās ievijas fakts, ka Kosķikam, redz, esot „Trakas kazas zale”. Pirmajā brīdī man nav ne jausmas kas tieši ir tas, ko man mēģina iepārdot, bet es tomēr esmu cilvēks, kas diezgan viegli piekrīt muļķīgām lietām, un pēc brīža jau mājās ir Kosķiks ar pilnu burciņu „Trakas kazas zali”. Sākumā man šī substance tika aprakstīta kā kaut kas, starp amfetamīnu un viagru, un līdz ar Kosķika ierašanos es noskaidroju, ka nav nemaz tālu no patiesībās. Uz burciņas aizmugures ļoti sliktā tulkojumā uzrakstīta ķīniešu leģenda par ganu puiku, kura āži saēdas kautkādus fakin dadžus un pēkšņi ir kazlēnu birums, vai kaut kas tāds. Papildus tam, protams, arī tiek solīts fantastisks enerģijas pieplūdums un tas viss – no dabīgiem materiāliem. Kaut kādu iemeslu pēc mums arī visiem šķita pilnīgi normāli lietot uzbudinošus preperātus, ņemot vērā, ka mūsu kompānija sastāvēja tikai no 5 čaļiem. Pati zāle principā pēc skata, ir vienkārši zaļš pulveris, kas smaržo pēc siena šķūņa, un es izlemju, ka es var vienkārši iebāzt  sev mutē ēdamkaroti un uzdzert ūdeni. Worst idea ever. Pāris sekundes vēlāk es esmu noklepojis ar pulveri visu Jāņa izlietni, trauku švami un sienu, un mēģinu skalot kaklu ar ūdeni, nesaprotot īsti vai es gribu vemt vai nomirt. Principā, man liekas, ka  tagad es zinu ko nozīmē ieēst kanēli, jo piedzīvojums nevarētu būt īpaši citādāks, ja neskaita faktu, ka tava mute tagad garšo pēc sienašķūņa. Papildus tam nelielā bonusā man ir nenormāli intensīvās sāpes gan kaklā, gan degunā, un tas tā, uz savām minūtēm 40. Jānis ar Aigaru, būdami gana inteliģenti, lai mācītos no manām kļūdām, atmaisa pulveri glāzē ar ūdeni un dzer kā „veselīgo kokteili : ))))))))”. Viņu recenzija īsumā: „Garšo pēc sūda”.

Un rezultāts? Nekāds. Kad man pārgāja sāpes, mēs vienkārši pielējām seju, un es neatceros, ka kādā brīdī būtu juties īpaši savādāk kā ikdienā. Tā kā īsumā – vegāni ir mānīgi hobiti, un viņiem nevar uzticēties. Un nevar uzticēties es domāju nevis „nevar atstāt vienā telpā ar nazi”, bet „neņem rokā neko, ko viņš tev dod” veidā. Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Un nesaproti mani nepareizi – Kosķiks ir kruts arī tad, ja krāpnieks.