Mālpils vēljoprojām ir Mālpils

Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka eksistē kaut kāds apdzīvotu vietu klasifikators, kurā pilsētām tik dots punktu skaits pamatojoties uz dažādiem infrastruktūras kritērijiem, tādiem, kā vai policists brauc ar riteni, vai vidusskola uzskata, ka bērniem vajadzētu zināt kas ir kombinatorika, un cik tur ir skeitparki. Es domāju, ka pilnīgi noteikti šādā klasifikatorā ir jābūt punktam "Vai tur var nopirkt zāli?" Un tieši tā, nelieli aplausi, jo Eiropas kultūras galvaspilsēta Mālpils ir nu sasniegusi nākamo līmeni, un nu ierindojas blakus tādām pilsētām kā Berlīne un Amsterdama. Būdams lepns savas zemes patriots jau rīt pat došos uz PMLP un palūgšu, lai ierakstu "Latvietis" nomaina uz "Mālpilietis".
Cik saprotu Mālpils ēnu ekonomiku nodrošinot Bodži - visi 7 Mālpils čigāni. Bodži kādreiz dzīvoja Mālpils tumšajā galā (domā tādu geto rajonu), bet nu esot pārvākušies kaut kur netālu no manas mājas un sākuši tirgot nelegālas substances. Es gan nezinu kā viņiem iet, jo no vienas puses manā galvā Bodžu reputācija ir tāda, ka, ja es no viņiem kaut ko pirktu, labākajā gadījumā es samaksātu par nātrēm, kas visticamāk norautas manā paša dārzā. No otras puses es domāju, ka es kaut kad jau esmu rakstījis par to, kā Mālpilieši brauc uz Rīgu ieķīlāt monitoru, lai nopirktu gramu, un pēc tam brauc viņu atķīlāt, rezultātā nopērkot gramu par ~50Ls. Daži cilvēki vienkārši izvēlas nelietot matemātiku, un, būdams ļoti liberāls cilvēks, es uzskatu, ka mēs nevaram viņus par to necienīt. Tikai apsmiet.
Ja jūs domājat, ka tas ir viss, tu izdari pāragrus secinājumus par pilsētu, kas vienmēr aug!
Mums, pirmkārt, tagad ir lācis, un otrkārt - Mālpils dabas takas! Dabas takas patiesībā reāli krutas. Tur nekā nav, ir vienkārši taka gar upi, bet tā kā es bieži izmantoju Mālpils ekskursijas, lai pavazātos pa dabu un nedaudz atslēgtos no visa cita, tad tagad es to varu darīt organizēti. Nē nopietni - es tagad nediršos, es esmu reāli ļoti iepriecināts. Un tagad tur ir smuki, un vēlā rudenī man šķiet, ka būs jābūt vēl smukāk. Lācis gan tāds pasūdīgs - ar Skurķi un Fleksi nostaigājām savus kilometrus 4 vienā virzienā, bet tā arī neredzējām. Redzējām 2 vardes un daudz putnus, bet, lai kompensētu lāci, tur vajag faking nenormāli daudz vardes un putnus.
Tā kā, diemžēl, es esmu idiots, Skurķis ar Fleksi, kas ieradās piektdien, lai redzētu gadatirgu  6dienas rītā, saskārās ar skarbo realitāti, kurā 6dienas rītā nav 7dienas rīts, un Valters nemāk datumus. Tā nu šorīt uz gadatirgu gāju viens pats, un jāsaka taisnību - man šķiet ar katru gadu viņi kļūst ar vien sūdīgāki, jo nopērkamo lietu klāsts kļūst arvien saprotamāks un vienveidīgāks, lai gan tasn o otras puses ļauj noteikt modes tendences. Cik saprotu tagad reāli topā ir melns ar spilgti neona zaļu. Nu tā, ka riktīgi topā. Tā nu es tur klīstu un jūtos nedaudz neiederīgs, kamēr jaunieši šauj ar gaiseni bingo loto būdā, kurā var laimēt ĶIRBI (wtf? nezin, ka te uz katru dzīvokli ir 2 mazdārziņi?), kā arī noklausījos sarunu - čalis skatās uz absolūti nestilīgu pulksteni. Nevar saprast pirkt vai nē, bet elkonī ieķērusies dāma saka "nāc. Paņemsim kaut ko citu" -"Tā kā ko?" -"Nu jaunas treniņbikses negribi?" Es tik noraustu plecus un eju skatīties uz cāļiem. Vēl kādā brīdī pāragri sapriecājos redzot "Grāmatas par izdevniecības cenām", un domāju, ka atradīšu kaut ko, ko rīt palasīt pa ceļam uz Rīgu. Es tiešām absolūti nezinu kāpēc, bet es gaidīju, ka tur būs kaut kas no H.P. Lovecraft. Tā vietā tur ir "Ziedonis Ziņķis - Latve un Kursa" vai "Biezpiens laiku lokos" vai "Heraldika un fakti frontē un mājā". Dirst ejiet, bļe.
Vēl šajā brīvdienu laikā uzzināju, ka arī topošie juristi nodarbojas dzeju. Kā saka, katrs jau no mums sirdī ir mākslinieks, un pieņemu, ka mans tagad nu jau mīļākais dzejnieks pēc sava pēdējā dzejoļa nevar vien atkauties no skaistā dzimuma pārstāvēm, kas nespēj savaldīt savas vāveres. Tā mēs ar Daini pavadījām stundu ar aliem un ļoti intensīvu dzejas analīzi. Es reāli nekad nebūtu domājis, ka kaut reizi mūžā pavadīšu savu brīvo laiku analizējot dzeju, taču bear with me here:

Es pat nezinu. Man šķiet es 5 sekundēs varu sarakstīt pat labāku dzeju un AIZIET: "Valters Brūns". Varbūt manā dzejolī grūtāk izsekot naratīvam, bet tomēr uzskatu, ka es esmu veicis kvalitatīvāku darbu.
Un vēl es biju dārzā un ES MAN BESĪ DĀRZS WAAAAAAAA. Viena no labākajām lietām nedzīvojot Mālpilī ir 0 dārzs. Mana mamma vienkārši atļauj augt dobju vidū saulespuķu un kaņepju armijai, un tagad ir klāt vasaras beigas, un man ir jāiet un jārok kaut kas ārā. Būdams tāds lohs, kāds es esmu, es protams nosmērēju ar zemi visas savas drēbes, ar kurām man rīt jāiet uz skolu un darbu. Man likās ka tas tādsl abs protests pret sabiedrību, bet realitātē neviens pat nepamanīja šo manu pārdomātu žestu. Tā nu atlikušo dienas daļu es pavadu halātā, jo manas drēbes rullē veļasmašīnā. Tad ap vakarpusi izrādās, ka man tomēr šeit vēl ir kādas manas drēbes - piemēram mans vecais SZF krekls. Tagad es sēžu viņā un man šķiet, ka man ar viņu kaut ko vajadzētu izdarīt. Nu tā, ka es varētu aizbraukt uz SZF un kaut kādām pirmkursniecēm iestāstīt, ka es esmu viņu kursabiedrs, šodien lekcijas nenotiek, un aizlaist ar viņām dzert. Pēc tam, kad mēs visi jau esam pilnīgā vafelē, es varētu noraut to kreklu, ar pliku vēderu rādot fakučus atmuguriski iziet no kroga un aizbēgt. Iespējams es šo neesmu kārtīgi pārdomājis, bet, ja viņas nonāk šādā situācijā - viņas arī nē. 

Small amount of nothing in particular

Mani fascinē fakts cik ļoti cilvēki māna sevi, neatkarīgi no tā cik labi viņi spēj izdarīt racionālus spriedumus.
Man personīgi šķiet, ka rudens ir vienkārši nēēēnormāli foršs, un pretēji jebkāda veida loģiskiem spriedumiem, es mīlu faktu, ka mainās gaismas, mainās dabas krāsas, no rīta pa vilciena logu virs Lielupes ir tāda migla, ka es neredzu otru krastu. Man patīk, ka man ir nedaudz vēsi un pīpēt ir patīkamāk nekā vasaras karstumā, un kaut kādā veidā skaisti ir arī tas, ka ir nedaudz skumji saprotot, ka drīz vairs normāli nevarēs dzert alu ārā.
Tajā pat laikā, ja man būtu jāizvērtē argumenti par labu konkrētam gadalaikam, es zinu, ka situācija būtu pilnīgi citādāka - vasarā es varu aizmigt lauka vidū, un tam pretī ir tas, ka rudenī es maucu pa ielu un man kājās ir divi noslīkuši ūdri.
Un tā nu es te sēžu ar savām iesnām, man blakus top neliels everests no izlietotā šņaucampapīra un manas nāsis jau otro reizi šodien ir izdomājušas "Eu čali, skaties, ko es māku - BOOOM, ASINIS!!!!" Zini kas būtu stulbi? Tu cilvēks dzīvo normālu dzīvi, bet izrādās vienu dienu, ka tavas nāsis ir metālistes.

Vēl man pēdējā laikā sāk uzmākties stipra vēlme piedzerties tik ļoti, ka es 2. reizi savā mūžā pa pālim varētu pazaudēt savas bikšu kabatas. Es nevaru saprast - vai es esmu palicis lielāks nūģis, vai cilvēki vispār ar gadiem sāk dzert pieklājīgāk. Kādreiz mēs tā kā dzērām tā, ka izlauzām svešu meiteņu mājām durvis, vai attapāmies Ķirbūžos, bet tagad visas dzeršanas ir kaut kā savā veidā strukturētas. Es nesaku, ka tas ir slikti, jo iziet avotu ielā linoleja bruņās man šķiet aptuveni 84,6x krutāk, nekā attapties kaut kādā pirtī, kur tu vairs nesaprotu kurš grib piekaut tevi, un kurš Saimi, bet kurā brīdī šī pārmaiņa no tika es nezinu.

Pirmā diena datorikas fakultātē

Jau sen esmu novērojis, ka man ir absolūti drausmīga spēja novērtēt cilvēkus pēc pirmā acu uzmetiena. Ne tā, ka man vienmēr visi liekas lohi, bet pa lielam tā, ka 75% gadījumu es nospriežu kaut ko pilnīgi nepareizu.
Bet tas nav obligāti slikti, jo daļēji tas padara to cilvēku (vai manu) dzīves interesantākas, un tāpēc es domāju es droši varu padalīties par saviem jaunajiem kursabiedriem, ar kuriem kopā esmu pavadījis nu jau ~8h.
Es savā kursā nepazīstu pilnīgi nevienu, kas ir kaut kā jocīgi, jo sākot studēt SZF, es jau uzreiz zināju par Filipa poļu asinīm, kas ļāva pavadīt dienas nevientulībā. Tā kā manas sociālizēšanās spējas tajā departamentā, kas atbildīgs par iepazīšanos ar jauniem cilvēkiem skaidrā prātā, ir aptuveni tik labas, it kā tās pārvaldītu akls punduris ar vienu roku, tad savu pirmo 1,5 dienu esmu pavadījis ar 2 kontaktiem - palīdzēju vienam čalim saprast, viņa lekciju sarakstu, un kursa uzdevuma ietvaros 3 minūtēs noskaidrojām, ka 4/4 mūsu grupiņas dalībnieku māk nomainīt procesoru.
Es biju it kā plānojis doties uz studentu pašpārvaldes rīkoto sapazīšanās pasākumu, taču nebiju rēķinājies ar to, ka esmu idiots, un sajaucu datumus.
Tātad mani jaunie kursabiedri.
Pagaidām mans mīļākais ir "Tētis". Tētis ir vīrietis ~30, džinsu jakā un ar kantainu frizūru, kas kļūst retinātāka tuvojoties pakausim. Vienīgais mīnus, ko varu teikt par Tēti, ir tas, ka viņam nav tādas nopietnas ūsas. Varbūt, ka visiem Datorzinātņu pirmkursniekiem ir atļautas tikai peļūsiņas, bet ceru, ka nē. Jebkurā gadījumā Tētis atnāca uz ievadlekciju un vairs neesmu viņu redzējis. Man kļūst nedaudz skumji. Tētis manuprāt būtu perfekts students jebkurā fakultātē.
Vēl man ir stipras aizdomas, ka manā kursā mācās Phil Fish, čalis, kurš uztaisīja FEZ, kas ir viena no lieliskākajām datorspēlēm, ko zinu. Izskatās tieši 1:0,8 un tieši tikpat neapmierināts ar dzīvi. Ar viņu gan man kontakts ir lielāk kā ar Tēti, un viņš ir viens no tiem, kas var procesoru nomainīt.
Tad programmēšanā es skatos, un kas tad tur - pa durvīm ienāk Jēkabs no filmas "Krēsla". Es domāju - nu nē, nevar būt - paskatos apkārt, un viens čalis no mugurpuses ir reāli faking līdzīgs Edvardam. Tā kā mums meitenes ir visai maz, es jau sāku izdarīt prognozes par kuru džāru pirmā gada laikā būs cīņa. Edvards gan pēc tam kaut kur nozuda, iespējams tāpēc, ka noskaidrojās laiks, un viņam, kā jau vampīram, ir neliela problēma.
Neviens no šiem neizskatās pēc 18gadnieka, it sevišķi Tētis, bet tas nekas, jo reprezent mums ir SK888 banda, kas izskatās tieši tik ļoti pēc skeiteriem, cik ir iespējams. Kad viņi ienāk auditorijā, es gribu uzlekt uz galda, nobļauties "SK8 OR DIE" un noslaidot lejā uz audtirojas priekšu ar savu skeitu, bet tad es atceros, ka es esmu nūģis, un apskatos, ko dara čaļi man aizmuguras.
Tie runā par LoL. LoL ir reāla faking štelle šajā fakultātē, kā man izskatās. Es neuzskatu, ka tas ir slikti, bet no otras puses es kaut ko nedzirdēju datoru tīklu lekcijā, jo klausījos, kā viens čalis man aiz muguras bija skumjš, ka viņam nav kompis līdzi, un nevar LoL uzspēlēt, bet vakarā varbūt tomēr 2 stundas uzspēlēs. Es ceru, ka viņš spēlē tieši šajā brīdī, un viņam pienāk labas LoL enerģijas.
Tad ir viens vai vairāki ambāļi ( es šādus cilvēkus pēc sejām nevaru atšķirt) ar izteiktu pieres daļu. Es nezinu vai tev skolā tāds bija, bet mums bija Mareks. Mareks it kā normāls džeks, bet vārds "smieklīgi" viņam šķita esam īpašības vārds, kas piekabināms jebkam, tāpēc reizēm stundās viņš mēdza nobļauties "CĀĀĀĀ" un tad nu.... čirp čirp. Un tā ka ne jau desmit reizes vien. Šeit ir kaut kas līdzīgs, un vēl sliktāk, jo es ļoti sen neesmu bijis vidusskolā. Pulkstens ir aptuveni 14:06 un kāds iebļaujas kaut ko līdzīgu "CĀĀĀ". Pasniedzējs paskatās uz puisi, kurš lepni norāda uz pulksteni. Izrādās čalis ir apveltīts ar vienkārši apbrīnojamām dedukcijas spējām un vienīgais no ~70-100 cilvēkiem sapratis, ka lekcija ir beigusies. Nu tā kā lūdzu laidiet mani starpbrīdītī. Par šādām lietām es it kā piepisties negribu, bet reāli jautājums - kam ir pienākums sagatavot ambāļus augstskolai? Nu es arī atceros, ka mēs 8 klasē reāli rāvāmies no soliem lai aizskrietu uz ēdnīcu reizē ar zvanu, bet nu ar laiku tu taču... tā kā.... pieaudz?
Pa lielam tas arī viss, kas man liek domāt, ka neesmu baigi pacenties, bet vēl, protams ir laiks izdarīt vēl kaudzi pilnīgi argumentētu spriedumu.
Liela daļa džeku izskatās kaut kā ļoti generic (neitrāls/pelēks džemperis, zili džinsi, īsi mati), kas šķiet nedaudz jocīgi, jo NAV obligāti tā, ka tā jaizskatās cilvēkiem, kam patīk DatZ, un otra lieta, kas pārsteidz ir fakts, ka kursā ~20 meitenes, no kurām vairākas ir pat visai izskatīgas.
Nu es tā kā gaidīju, ka būs 2. Iespējams, ka domāju nepareizi, lai gan ticamāk liekas, ka pāris meičas, kas nāca uz centrālo ēku pieteikties studijām SZF, domāja, ka tā ir fakultāte, un tā arī nav aizdevušās tālāk.

Lūk, studijas.
Filip Lastovski zagli, krāpniek, meli, neuzticama persona, kad mēs ejam dzert?

Bomžu piedzīvojumi Liepājā Pt #4 [Epilogs: Liepāja]

Mēs ar Jāni izbaudām brīvības garšu, kas absolūti necik nelīdzinās Karostai pieskābušajai tukša vēdera, cīgu un cietuma garšai.
Dodamies uz Fontaine, lai nosvinētu savu uzvaru pār likteni ar alus kausu, bet diemžēl izrādās, ka Fontaine tajā vakarā ir īpašais pasākums, kas maksā 3ls no cilvēka, kas nozīmē, ka pat, ja viens no mums tiktu iekšā ar atlaidi, alu nedzertu neviens. Burgeros tur, savukārt, alu nepārdod, kas, manuprāt, ir viens no muļķīgākajiem lēmumiem Liepājā jebkad.
Izmantojot mūsdienu tehnoloģijas cenšos sakontaktēties ar savu protežē - otru Valteru Brūnu Liepājā. Diemžēl gan izrādās, ka Valtera Brūna ģenialitāte nenāk komplektā ar vārdu, un čalis ir sūdīgāks alus meklēšanas palīgs par pludmalē izskalotu roni, un vienīgā palīdzība, ko var piedāvāt ir "es jums kā nevietējiem nevarēšu izstāstīt."" Bļeģ nopietni čali? NOPIETNI? MĒS TIKKO GANDRĪZ NOMIRĀM!
Nu neko, apjautājamies vietējiem ceļu uz jūru un dodamies tajā virzienā.
Deņilka gan mums iepriekš teica, ka Liepājas centrā jūra neesot, un līdz jūrai jāiet sava stunda. Karostā - vot tur esot jūra! Pa ceļam uz jūru novērojam Liepājas nakts izklaides - kautkāda veikala durvis stāv vaļā, un uz tām guļ čalis. Īsti nezinām iemeslus, tāpēc neiesim jau nosodīt.
Paiet minūtes 15-20min un mēs jau esam pie jūras. Nezinu kādā vafelē Deņilka tur bija vilcies, bet nevarētu gan teikt, ka jebkas, ko viņš teiktu sevī saturētu kaut cik ticamības.
Apskatām jūru, kas ir auksta un domājam likties uz auss. It kā gan esam kaut kādā jocīgā vietā ar pieminekli un smuki izpļautiem zālieniem, kas man liek domāt, ka te gulēt nevajadzētu, bet Jānis diemžēl ir cilvēks, kas telti ceļ tikai ielu apgaismojumā.
Noliekamies uz auss un secinam, ka Jānis ir kaut ko sajaucis, un paņēmis līdzi bērnu sedziņu, ar kuru apsegties viņš var maksimums līdz nabai. Nu neko - stulbi viņam. Vismaz līdz ~04:00, kad viņš brutāli norauj man segu, jo viņam zajebal salt.
Ap 07:00 sākam mosties, un pie telts kāds pieklauvē. Nepagūstam vēl ieaicināt iekšā kad dzirdam "Labrīt!". Atbildu - "Labrīt!". "Sveiki - šeit pašvaldības policija, lūdzu nāciet ārā!" Iznākam - skatos - jap, tieši tā kā domāju - telti esam uzslējuši kaut kur, kas izskatās vienkārši pēc vērmanīša.
Policija saka, ka te gulēt nevarot, uz ko mums komentāru īsti nav, tāpēc vācamies nost, kamēr viņi divvientulībā aizripo tālāk uz saviem riteņiem. Es jau saprotu, ka zaļais dzīvesveids un taupām līdzekļus, bet tas, ka Liepājā policija braukā uz riteņiem pa pārīšiem man tomēr liekas bezjēgā smieklīgi.
Aizsoļojam līdz tirdzniecības centram TOP! un izrādās, ka mums pat pietiek naudas, lai brokastīs apēstu kaut kādu savādu pīrāgu (tā, ka šķiet, ka kāds savu omleti pīrāgā aizmirsis).
Tā kā Dainis vēl ir ceļā, pastaigājam pa ieliņām un jāsaka - Liepāja realitātē ir diezgan smuka.
Jānis, romantiķis būdams, pēkšņi izdomā, ka viņš nenormāli grib redzēt rožu dārzu, tāpēc aizejam līdz tam. Tur -rozes.
Apsēžamies uz soliņa un sākam strinkšķināt un spēlēt ermoņikas. Momentā no kaut kurienes parādās ārkārtīgi smaidīgs noplukuša paskata čalis, pienāk blakus, apsēžas, smaida, un skatās virsū, kamēr spēlējam.

Jānis nedaudz iepazīstās, un vēl pēc mirkļa pienāk vēlviens bomārs no otras puses, uz kuru Agris (mūsu jaunais draugs) nekavējoties sāk bļaut "BĻE PISIES PROM NO ŠEJIENES! PAZŪDI! ES TE AR RĪDZINIEKIEM RUNĀJU". Šajā brīdī es saprotu, ka šķietami mūsu mūzikas instrumentiem ir spēja pievilināt bomžus, kas man liek justies kā tajā stāstā, kur čalis ar stabulīti bērnus aizveda no pilsētas. Papļāpājam ar Agri - neko daudz jau nezin stāstīt. Paprasam kur tolete publiskā tuvākā - viņš saka esot tirdzniecības centrā Kurzeme, bet tur tikai no 10iem. Ja grib ātrāk, varot ieiet Maximā un pateikt, ka tuliņ bikses piepļūtīsi, tad pārdevēja ielaižot pagraba toletē. Tad ierodas Dainis (faking uzvalkā) un Agris iepazīstas arī ar Daini, un nāk klajā ar savu plānu - mēs džeki uz visiem varētu kādu aliņu paņemt, sak, biški atspirdzināties no rīta. Agrim diemžēl nauda nav, un viņš ir nedaudz pārsteigts, kad uzzina, ka mums arī.
Tad mēs visi dodamies prom, jo Dainim jādodas uz tiesu, kas ir diezgan muļķīgi, jo Dainsi aiziet uz tiesu, bet Jānis grib nākt atpakaļ, jo grib t/c Kurzeme apskatīt kādas botas sportlandā pārdodas. Atgādinu, ka viņa rīcībībā esošajam naudas apjomam ir "-" zīme priekšgalā.
Ejot ārā mums garām paiet kaut kāda turcijas vai ka'futbola komanda, kurā puse cilvēku ir nēģeri. Viņi iziet ārā, un šeku reku, skatamies, ka viņu vidū ir viens bomzis, kurš mēģina kaut ko sabīdīt. nevaram saprast ko, bet šķiet, ka čalis vienkārši sajaucis - nesaprata, ka tie ir nēģeri, nevis vnk riktīgi netīri viņa biedri. Apsēžamies uz soliņa un pārbaudām vai tiešām mūsu mūzikas instrumentiem ir maģisks spēks - ir, bomzis uzreiz pamet nēģerus un nāk pie mums.
Sveiki čaļi - vai kāda cīga nebūšot. Jānis atbild, ka mums tikai 2as, bet tas nav nekas uz ielas dzīvojošam matemātikas doktoram, jo tieši pa rokai šodien kabatā neliela matemātikas deva - nu kā, viņš saka, vienu dodiet man, otra jums abiem uz pusēm. Thats some sound logic right there! Diemžēl Jānim liekas tāpat, tāpēc viņš cīgu atdod.
Neilgi pēc tam jau satiekam Daini un dodamies Liepājas izpētē - pirmā pietura: afigennā baznīca.
Ko varu pateikt? Baznīca toč afigennā, dienas laikā jumst spīd ļoti ļoti traki, un izskatās labi. Stāvam visi, skatāmies uz baznīcu un domājam par Deņilku.
Aizbraucām vēl līdz molam, kurš ir garš un viss ir smuki BET es nezinu cik daudz cilvēki var čurāt, bet izskatās, ka Liepājas mola galā tam limita nav, jo smird nenormāli.
Bet tas nekas, mums ir romantika trijatā, un ar to pa lielam arī mūsu Liepājas apskate beidzas.
Ko aizmirsu pieminēt - pirms baznīcas mēs dzeram alu!!!!!!!!!!!
Turpmāk tik man sirdī paliks, nevis pilsēta, kurā piedzimst vējš, bet gan pilsēta, kurā tavā sirdī piedzimst mazs Deniss.

Lūk, Liepāja. Paldies.

Bomžu piedzīvojumi Liepājā Pt #3 [Dvēseles ceļojums ar Deņilku]

Mēs ietraušamies mašīnā un man ir mazliet prieks, ka būsim Liepājā jau vakarā, un mazliet skumīgi, jo es reāli gribēju alu. Pie stūres sēž jauns vīrietis, kas stādās priekšā kā Deņilka mūsu jaunais labākais draugs. 

Šeit nav nekādas neērtās situācijas, kad šoferis īsti nav runīgs, un stopētāji īsti nezin vai uzplīties, vai tieši netraucēt, jo Deņilka momentāni sāk stāstīt visu, ko vien pa ceļam līdz Liepājai var pastāstīt.

Iespējams, ka sāk ar baznīcu - vot karostā, tur, kur viņš dzīvo ir vienkārši afigennā baznīca, pilnīgi no zelta, viss spīd nu vnk pizģets. Mēs abi sakam "ōōō", jo esam pieklājīgi, bet domāju, ka nemelošu, ka baznīcas nav mūsu prioritāšu top28. Mēs gribam gulēt un dzert. Apjautājies ko tad un kā darīsim, Deņilka saņem atbildi, ka neko Liepājā nezinam, mums vajag lai izsviež centrā un tālāk jau kaut ko izdomāsim, ko ar savu dzīvi darīt. Deņilka saka OK, bet jāuzmanās mums, jo Liepāja baigi bīstama pilsēta. Ja īsti nezinām ko gribam, varam aizbraukt uz Karostu pie viņa. Zini kas karostā labs? Esot pizdatā baznīca.

Braucam un Deņilka iepazīstina Jāni ar sevi (kaut kādā brīdī man sāk šķist, ka viņš ir aizmirsis, ka es esmu mašīnā, bet mani tas nesatrauc). Esot baigais džeks, viņam ir bembis x897, kuram uz numura rakstīts Deņilka. Esot 4 gadus pasēdējis cietumā, bet ar to nelepojas. Pēc tam gan uzzinām, ka viņš esot krutākais džeks Liepājā, jo 4 gadus turēja Liepājas cietumu. Viņam teica, ka, ja viņš izies no cietuma, viņu nogalinās, bet viņš izgāja un dzīvo tāpat, esot sācis normālu dzīvi.

Tagad strādājot saimniecībā ar 900 govīm un šī viņam (iespējams ka vecs Audi) esot darba mašīna. Sanāk jau nopelnīt mēnesī kādus 800Ls uz rokas, bet esot parasts džeks, un to apstiprinot palūdz Jāni padot viņam hektoru.

Tā nu mēs braucam, un Deņilka dzer hektoru. Saka - vai tad viņš sūdīgi braucot? Nu it kā jau nē, bet tāpat nejūtos obligāti droši. Viņš saka, ka viņš varot dzert un braukt. Liepājā visi menti tāpat ir viņējie, vienreiz tikai nostādināja, kad viņš ar citu mašīnu brauca, un tad arī teica "Eu Deņilka izgulies, es tēv pēc 2h atslēgas atvedīšu atpakaļ".

Liepājā tātad zinām, ka menti ir. Bet ziniet kas vēl? Nu vienkārši nēēēēnormāli kruta baznīca. Viss jumts no zelta spīd.

Tad Deņilka stāsta kur brauc - esot bijis Kuldīgā - tur vienu džeku kurš lohs esot aizvedis, un atstājis pie veikala. Oriģināli gan esot vedis uz Talsiem, kur viņu atdauzīšot, bet sirds aptecējās. Par šo pagaidām vairs nekomentēšu, bet ļoti interesanti sekot, kā ceļā Skrunda-Liepāja attieksme pret čali Kuldīgā pārtop no "lohs pilnīgs"-> "varbūt nevajadzēja tā darīt"-> "bāc, es jūs izmetīšu un braukšu viņam pakaļ".

Gūstam arī brīnišķu iespēju ielūkoties Deņilkas romantiskajā sirds pusē. Viņš tāds jocīgs puisis - viņam riebjas vārds "sekss", kas tas tāds vispār ir! Viņš var tikai mīlēties un ar kādu ko mīl. Tā viņam šitāda viena brūte Kurzemē, visiem džekiem uz viņu "pipeles stāv", bet viņš pie viņas guļ naktī - sūkā vai nesūkā, nekas nav. Viņam kauns, ka nestāv, viņai kauns, ka uz viņu nestāv un visiem skumji. Tas, jo nemīl. Pēc minūtēm 7 gan dzirdam kā esot vienu meiču stopētāju ar traktoru reiz paķēris un pa ceļam līdz Skrundai 2reiz izbakstījis. Laikam, ka mīlestība no pirmā acu skatiena.

Esot arī brāls, baigais malacis, ļoti mīl savu sievu. Vēlāk gan uzzinam, ka sievu īsti nemaz nemīlot, un viņam Rīgā esot viena Statoil vadītāja nu tāda baigā fida ar lieliem pupiem. Esot brālim teicis: "Brāli, es tevi apsveicu ar tādu fidu!", uz ko brālis atbild "Ne jau mani apsveic, bet manu naudu! Kad tev būs nauda, ne tādas vien fidas dabūsi!". Tā ka lūdzu - šis ieraksts jums te tagad nedaudz arī kā "Mūks kurš paŗdeva savu ferrari" dziļākām pārdomām. Ar Jāni gan ilgi spriedelējām, kas ir fida - izlēmām, sieviete ap 30+, kas vairs nav maziņā, bet tomēr ņemama.

Lai arī brālim fida baigā Rīgā, tomēr dzīvo ar sievu. Esot bērniņš piedzimis. Kas interesanti - ap to laiku, kad palika stāvoklī, Deņilka pats to brāļa sievu esot pabakstījis. I shit you not. Viņiem tā interesanti - sieva mīlot viņus abus. Kamēr brālis skatās TV, sieva Deņilku masējot vannā.

Lēnām jau tuvojamies Liepājai. Starp citu - Liepājā, tur viena baigi krutā baznīca esot, ja gribam, viņš aizvedīs mūs, parādīs, tad aizvedīs uz centru. 

Pie Liepājas ceļu remontdarbi - jāgaida pie luksafora. Pie katra luksafora Deņilka lieki laiku netērē un iešauj Hektoru.

Kad nonākam vēl tuvāk Deņilka laikam sapratis, ka esam borderline debīli, un tādā patronizējošā tonī prasa - "Vai tad zināt, kas tie tādi?". Mēs ar Jāni saskatamies, un Jānis nedroši atbild "vēja ģeneratori?". "Ahā!" Deņilka izskatās nedaudz pārsteigts par mūsu erudīciju, taču nepadodas - "bet vai zini ko viņi dara?", uz ko Jānis atbild "ražo elektrību?" un šķiet, ka IQ testu esam izturējuši. Uzzinām nedaudz par to, ka pie Liepājas esot 5000 tādu ģeneratoru, kas apgādā visu Liepāju, kā arī Karostā esot ārkārtīgi skaista baznīca, kas mums obligāti jāredz.

Tā kā esam jau tuvu, Deņilka prasa kur mūs izlaist - mēs atbildam ka labāk centrā, vai paceļam uz centru. Pēc ~7min es skatos pa logu un redzu aptuveni 1 urlu uz 10m^2 un saprotu, ka esam Karostā. Aizbrauksim apskatīt Deņilkas krodziņu, kurā viņš esot DJ, un tur tikai Liepājas lielākie bandīti iet. Es gan nezinu kāpēc, jo es it kā gribēju uz centru braukt.

Piestājam pie krodziņa un Jānis sāk noņemt drošības jostu, pilnībā ignorējot manu "WTF ČALI MĒS NEEJAM TUR DZERT" skatienu, kas urbjas viņa pakausī, taču viss kārtībā, jo pie krodziņa ir apstājušies menti (Deņilkas labākie draugi), no kuriem viņš pēkšņi ir bezjēgā samīzies. Ātri esot jāsazvana kāds un jāuzzin ko viņi tur dara. Jānim ir beigusies baterija, bet man nav kredīta, tāpēc ir jābrauc uz dzīvokli. Mums neesot jāsatraucas, viss normāli, saka cilvēks manāmā pālī, kas samīzies stūrē uz māju.

Mēs klusējam.

Iebraucam kaut kādā daudzstāveņu rajonā un Deņilka ieskrien kāpņutelpā. Pēc 7min izskrien manāmi satraukts, ka viņa dāma nav mājās. Tad atcerās, ka viņa dzīvo nākamajā kāpņutelpā un pabrauc uz priekšu. Tur gaidām vēl savas minūtes 10, kad Deņilka nonāk lejā un nu jau ir konkrētā vafelē. Saka meiča tūliņ nāks, un mēs visi brauksim ekskursijā ar viņa čomu, kurš arī ir nonācis. Tas labs puika, tikko no cietuma iznācis. Uz cilvēkiem, kas tikko iznākuši no cietuma viņš pārsvarā atsaucās ar tādu pašu balss intonāciju, kā es uz cilvēkiem, kas šo 7dien bija Kaņepē. Mēs esam biški nesapratnē, bet es strauji pasaku, āāāāā bet man te ir liela soma, mēs te visi nesalīdīsim, varbūt mūs var izsēdināt centrā un tad viņi var braukt kur grib. Deņilka saka ok, bet uz centru nebrauks, jo samīzies pālī braukt gar mentiem, kas viņu nekad netur. Aizved mūsu līdz autobusa pieturai - pēdējais uz centru aizgājis pirms 10minūtēm -___-.

Braucam atpakaļ, saka lai nestresojam, džāra tuliņ atnāks un aizvedīs uz centru. Prasam vai varam te kāpt ārā no mašīnas un pīpēt un saņemam atbildi jā. Izkāpjam - paiet 3 minūtes, kad kāds sāk mūsu virzienā bļaut "EU URLA!". Klusām iekāpjam atpakaļ mašīnā, un gaidot Deņilku rēķinām cik maza iespēja, ka mēs šovakar konkrēti neatrausimies pa muti un plānojam, ka mēs, iespējams, varētu vienkārši tagad aiziet, ielīst krūmos kaut kur un gaidīt saullēktu. Varbūt neizklausās baigi nedroši, bet šinī brīdī es esmu jau konkrēti sabijies un pārsvīdis.

Pēc laika ierodas Deņilka, knapi turas kājās un līdzi meiča. Meiča paldies dievam ir skaidrā - prasa kru girbam - sakam, ka pilnīgi pohuj, vienkārši uz centru. Ok braucam BETNĒ , Deņilka iesaucas "EU PAG PAG! Janka nenormāli to baznīcu gribēja redzēt." un jā - mēs braucam skatīties baznīcu... 

Aizbraucam- ir kkas ap 01:00 naktī. Ja neesi speciālists, varu pateikt, ka ir tumšs. Bet mums ir pofig, mēs sakām "ōōōo'tik smuka" un pat izkāpjam no mašīnas lai labāk apskatītu. Iekāpjam atpakaļ un pretēji manām ekspektācijām pēc minūtēm 7 jau esam Liepājas centrā. Braucot garām Fontaine mūs brīdina - tur labāk neejiet, tur ļoti bīstami. Kad izkāpjam, Deņilka vēl izkāpj kārtīgi atvadīties no Jāņa, jo viņi tagad laikam ir labāki draugi kā mēs, un mēs taisnā ceļā duram uz Fontaine.

FAK JĀ plūst cauri manam ķermenim, un es nespēju noticēt, ka man no laimes neasiņo deguns.