Kaimiņu būšana

Brīvdienās Mālpilī pirmo reizi nonācu kontaktā ar mistiskajiem 3. stāva kaimiņiem, kas šad tad redzēti kāpņu telpā, bet pārsvarā pavada savas dienas taisot ballītes Eiropas Hitu Radio pavadījumā un uzņemoties vainu par izsmēķiem, kurus esmu izmētājis manas mātes aizsargātajās zemes daļās.
Ar Ivaru bijām izlēmuši doties nelielā izbraucienā ar riteņiem, un pirms brauciena pumpējot riepas mājas priekšā nonācām kontaktā ar džeku, kura vārdu nezinu, bet es domāju sauksim viņu par Magnumu, jo likās tāds kārtīgs sieviešu mīlēts vecis. Kā jau tādam pienākas, māgā ir ieliets ir zināms apjoms šņabja, un viņa atpūtu uz kāpņutelpas lieveņa pieskata jauna dāma un bēbis. Bēbis neko nerubī, bet dāma vieglā tonī jokojas kopā ar Magnumu. Magnums principā ir ļoti nobriedis uz pļāpāšanu, vienīgi nav īsti skaidrs par ko tieši viņš grib runāt, jo visi teikumi, kas nāk no viņa mutes ir kaut kas uz ko īsti nav ko atbildēt. Piemēram "jāiet ārā no pagraba", kad es nesu no pagraba riteni, vai arī "es jau sēžu, te jūs neliekas ne zinis". Vienā brīdī viņš skatoties uz mūsu nodarbēm saka kaut ko tādu, kā "HEHE ka nav meitenes ko spaidīt, tad jāpumpē riepas ne HEHE" un es paskatos uz Ivaru un viņam uz pieres ar melnu marķieri rakstīts "REKT".
Par laimi no turpmāka apkaunojuma bēbja, jaunās dāmas un Magnuma priekšā esam glābti, jo pēkšņi pāri zālienam ar pusizdzertu 1 litra šņabja pudeli atskrien čalis, kurš izskatās ignorējam faktu, ka līdz 40 viņam ir tuvāk kā līdz paaugstinājumam darbā. Tā kā viņš skrien, un es nezinu kā viņu sauc, sauksim viņu par Behemu, jo rakstot Bekhems es tik un tā 100 punkti kaut kādā brīdī nokļūdīšos, tāpēc tiksim ar šo galā vienkārši uzreiz.
Behems nosēžas/nokrīt blakus Magnumam un ar izteiktu steidzamības toni saka Magnumam "ātri, mums jāizdzer šis šņabis, jo man vajag to pudeli, lai es varu Šmitam ar viņu pa galvu iedot". Magnums, protams, reaģē ar ātrumu, ar kādu var lepoties tikai tie Mālpilieši, kam vēl ir uz rokām visi 10 pirksti, un minūtes laikā no pudeles ir izrauti jau kādi 4 malki šņabja. Bet tavu nelaimi - pēc tuvākas izpētes izrādās, ka viņi steidzīgi dzer no Magnuma, nevis Behema pudeles. Nu gadās arī tā, pudele tiek nomainīta uz īsto, bet temps jau ir nokrities, un starplaikus var aizpildīt arī ar sarunām. To laikā Magnums no Behema uzzina kas ir problēma - izrādās, ja tev kaimiņš ir Šmits vienkārši nav iespējams dzīvot. Principā cik saprotu iepriekšējā dienā Šmits esot atnācis pie Behema durvīm un pateicis, ka ja Behems ar saviem draugiem turpinās dzīvoklī dzert un tusēt pēc 24iem, viņs sauks mentus. Behems par to Šmitam esot iedevis pa seju, bet šodien Šmits ir nogrēkojies ko vēl vairāk (ko - tā arī īsti nesapratu), tāpēc tagad viņš ir jānosit ar šņabja pudeli.
Stāsti par Šmitu diemžēl Magnumam sāk šķist garlaicīgi, un arī dāma ar bēbi šķiet dzīvē ir zaudējuši savu novitāti, tāpēc Magnums sāk vienkārši koļīt Behemu. Sāk apbrīnot viņa kājas un saka "Tu tik spēcīgs, ytik sportisks. Kā jauns cilvēks principā, ļoti sportisks" uz ko Behems atbild apstiprinoši, sports viņam esot vissvarīgākais. Ja nav sporta principā nevar dzīvot, un tad, kad viņš būs gatavas skriet krosu viņš būs vislaimīgākais. Es gan īsti nezinu kā notiek gatavošanās krosam, jo manšķiet pat es, ja ļoti gribētu, varētu skriet krosu, bet jebkurā gadījumā grūti cilvēkam, kad jādzīvo pasaulē kurā tik daudz lietas neļauj dzīvot.
Diemžēl Šmita tālākais liktenis man tā arī nav zināms, jo mēs devāmies ceļā vēl pirms biedri bija piebeiguši savu pudeli :/

Bet pretī man dzīvo sieviete, kura, esmu ļoti pārliecināts, naturāli kurī zāli. Par to man būtu pofig, bet kas ir skaisti, ir tas, ka manšķiet mana māte vienkārši nav gatava dzīvot pasaulē, kurā tā ir taisnība. Viņa man saka "tur jocīgas smakas citreiz nāk" un es saku "nu drošivien tad, kad viņa kurī zāli", un savas mammas sejā es redzu, ka viņa šo manu teikumu sev atmiņā momentā ieglabā kā "nu drošivien tad, kad viņa cep dārzeņus".

Lūk, kaimiņi.

Maza pamācība telefonu lietošanā

Lai arī reizēm šķiet, ka tie bija vienkārši 3 gadi atpūtas bez konkrēta mērķa savai tālākajai dzīvei, nevarētu teikt tā, ka SZF nav atstājusi uz manu iespaidu.  Patiesībā man tagad pat ļoti patīk analizēt dažādas ar komunikāciju saistītas štelles, man pat patika rakstīt manu bakalauru, bet tomēr vienmēr viss, kas nāk dabiski kaut kā baudās labāk.

Viena no lietām kas mani vienkārši fascinē ir tas, kā cilvēki uzvedās dažādās sociālās situācijās, it īpaši, ja redzams, ka a) viņi ir idioti vai b)viņi iespējams nav idioti, bet viņu komunikācija ir idiotiska. Iespējams tas ir tāpēc, ka, lai arī man ārkārtīgi patīk komunicēt, sabiedriski pasākumi ar vairāk kā 0 cilvēku, no kuriem visus es nepazīstu man sagādā zināmas problēmas, jo es nekad nesaprotu, ko no manis grib, un vai no manis kaut ko grib, un kā man tagad ir jāuzvedās. Bet tā nav problēma Ivaram un Dainim. Nu Ivaram varbūt, bet čista ne Dainim.

Kā varbūt tev ir zināms, Ivars un Dainis plāno drīzumā ceļot kaut kur nahuj līdz pat Austrālijai, un ja tu gribi dot viņiem naudu, to var darīt te: http://www.gofundme.com/hmroads
Es pats neko tādu tuvākajā laikā negrasos darīt, jo man riktīgi besītu, ja kāds man Pakistānā iešautu kājā, bet reāli gribētos zināt kā viņiem šitais izies krastā, jo vismaz viena lieta sākumā man šķiet daudzsološa.

Viņi abi divi ir regulāri konkrētas ēstuves apmeklētāji, un vienu dienu skatās, tur pārdevējs baigi pēc paksitāņa izskatās. Viņi viņam saka „Eu pakistāni, kas Pakistānā notiek?” uz ko viņš atbild „Eu džeki, es nekad mūžā Pakistānā neesmu bijis,  es esmu no Šrilankas!”, kas iespējams ir neliela vilšanās, vismaz būtu man, jo man nav ne mazākas jausmas, kur ir Šrilanka, neskatoties uz to, ka ja es ļoti samiedzu acis, es to varu izlasīt kā „Sidneja”, bet izrādās bažām nav pamata, jo viņš saka „Bet es zinu vienu džeku pakistāni, pag es tuliņ viņam piezvanīšu”. Viņš izvelk telefonu, uzspiež numuru, un pieliek to pie auss, lai runātu, bet kaut kādu tikai šrilankiešiem un Dainim saprotamu iemeslu dēļ viņš to dara otrādi – tā, ka telefonam pogas ir uz āru. Norunā savu runājamo, un dod telefonu Dainim, kurš tajā brīdī domā „WTF kas tas tiko bija?” vai ne? Nē. Jo Dainis paņem telefonu un pieliek viņu pie auss tieši tāpat un tā arī turpina turpmāko sarunu.

Ivars tikmēr stāv, skatās, un nav īsti lietas kursā par notiekošo, neskatoties uz to, ka viņš pēc izglītības un profesijas ir stipri IT virzienā, kas nozīmē, ka it kā viņam kaut ko saprast vajadzētu.

Ja reiz runājam par šādu tehnoloģiju lietošanu, un esmu diezgan pārlicināts, ka citas iespējas šo pateikt man varētu nerasties, mana ome liek televizoram pāri tādu kā mazu galdautiņu. Es viņai prasu vai tas ir pret putekļiem? Viņa saka nē, viņai bail, ka tur varētu būt starojums. Tad pasmejas. Tā arī nesapratu vai man sadirsa vai nē. Vēl es nesaprotu kur tādus deķīšus vispār var dabūt. Es dzīvoju patstāvīgu dzīvi, kurā man pašam ir jāpērk viss jau 6+ gadus, un ne reizi neesmu ne redzējis veikalā, ne izjutis vajadzību pēc tāda deķīša.

Par īsmatainiem cilvēkiem pa lielam.

Es sagaidot brīnišķo vasaras iesākšanos izlēmu nogriezt matus. Es nezinu kāpēc, bet man reāli nepatīk pierakstīties uz lietām un tā man ir problēma. Man besī, ka man ir kaut kur jābūt kaut kādā laikā, un neviens mani negaidīs tur nevienā citā laikā, bet tā kā Mālpilī pa lielam tāpat nav ko darīt, tad apvienot šo braucienu ar friziera apmeklējumu ir viena no labākajām kombinācijām, ko dabūt. Tā, kā mana māsa ir ārzemēs, palūdzu mammu pierakstīt pie kāda no vietējiem frizieriem, ko viņa arī izdarīja pasakot "man dēls atnāks matus nogriezt". Droši vien nebūs lieli meli, ja teikšu, ka Mālpils nav vīriešu frizūrām bagātākā pilsēta tīri racionālu apsvērumu dēļ - mati garāki par 1cm nav īpaši derīgi spēlējot basketbolu un pālī guļot parkā, kā rezultātā man ierodoties pie frizieres viņa ir nedaudz apmulsusi un saka, ka tik garus matus viņa nekad mūžā nav griezusi. Man it kā ir pofig, tāpēc es sēžos krēslā. Tā kā friziere strādā Rīgā, Rīgas modes viņai ir zināmas un man momentā piedāvā izskūt sānus, no kā es atsakos turpmākās 20 minūtes, jo ir acīmredzami skaidrs, ka gari mati viņai nav saprotami vienkārši vispār. Pēc aptuveni 20 minūtēm mēs esam nonākuši pie viņas izpratnes vārdiem "nedaudz īsākus". Mati principā ir tādā garumā, kādu es vēlos, taču ir neliela problēma - es īsti nezinu kā strādā frizēšanas maģija, bet acīmredzot arī tā, ka man galvā ir vienkārši gara bļodiņa. Es neņemos apgalvot, ka es esmu tas stilīgākais čalis rajonā (un kā mēs vēlāk uzzinām, čist neesmu), bet šķiet, ka bļodiņa nav gana seksīgi pat man. Tā kā īpaši nekādu citu risinājumu neredzu es pasaku frizierei, lai viņa dara ko grib, kā rezultātā man ir īsākie mati pēdējo ~8 gadu laikā.
Sēžot friziera krēslā ilgi domāju kāds man tagad būs pārdzīvojums, jo esmu diezgan labi saradis ar to, kas notika uz manas galvas. Rezultāts - īpaši nekāds. Es nezinu. Es gaidīju, ka varbūt man atvērsies jauna čakra vai kaut kas tāds, bet realitāte ir tāda, ka es slaukot matus varu sajust dvieļa tekstūru, šampūna patēriņš ir samazinājies reizes 4, un es esmu biški par stilīgu tam, ko es uzskatītu par normu.
Bet izrādās, ka nevienmēr tavas izmaiņas ir izmaiņas tavā dzīvē. Šajā gadījumā izrādās es esmu sagandējis dzīvi lielākai daļai kolēģu, nekā es gribētu, lai man ikdienā pievērš uzmanību. Pār mani ir nākusi skarba atklāsme, kašķiet, ka birojā ir vairāk modes speciālistu, nekā cilvēku, kas mācētu darboties ar ekseli augstākā līmenī par tā atvēršanu. Tas varbūt nav obligāti slikti, bet tas ir slikti man. :D Tā kā ja tev šķiet, ka tev ikdienā ir jādīlo ar huiņu, tu nezini kā ir man. No otras puses, ja tu strādā Narvesenā tu zini kā ir sliktāk kā man, bet tad atkal es domāju to drošāk vari cilvēkiem teikt "pisies nahuj", jo tev viņi nav obligāti jāsatiek otreiz. Par laimi jau ir trešdiena, un nesmieklīgākie joki ilgāk par nedēļu lielākajā tiesā neturas so theres that.

Vai tu zini Jāni Bičkovski? Jānim ir zili džinsi melns, krekls, pliks pauris un viņš Jāņos ar visām drēbēm mēdz atrasties ūdenstilpnēs. Kad Jānim piedāvā sausus džinsus pirms visa pārējā ir jautājums vai tie ir zili, un tikai tad var notikt turpmākas sarunas. Viens no klasiskajām pazīmēm kā pālī atpazīt vai kāds ir Jānis, ir pēc viņa "pastāstiem", kas ir savdabīgs literārs žanrs, kurā ir ievads un atrisinājums, kurš parasti ir mazāk aizraujošs par manu bikšu aizmugurējo kabašu saturu.
Šādu Jāni mēs pazīstam jau gadiem, taču šajās brīvdienās es uzzināju, ka pašam Jānim līdz galam nemaz nav skaidrs, kas tas "pastāsts" tāds ir. Viņš saka "es tev pastāstīšu pastāstu" un tam seko šāds stāsts:
Jāņa brālis brauc mājās, un redz ceļa malā avarējušu mašīnu. Piestāj, lai apskatītos kā dzīvē sokas šīs mašīnas pasažieriem, un redz, ka vienam no viņiem klājas tīri labi - viņš izkāpj no mašīnas un iesit Jāņa brālim pa seju ar beisbola nūju. Jo.. kāpēc ne?
Tas ko es saku Jānim ir tas, ka ja stāstā kāds atraujas pa seju ar beisbola nūju visticamāk ir labs kritērijs tam, ka šis nav pastāsts. Jānis apmulsis.

Cilvēki, jūs man besijat, bet es jūs nedaudz mīlu

Nesen izsalkuma vadīts iegriezos darba tuvumā esošajā TOP! pēc plova un biezpiena.  Diemžēl izrādījās, ka no sociāli neveiklām situācijām es nespēju glābties pat salīdzinoši pazīstamās vidēs - būdams salīdzinoši tizls cilvēks, es ar dažām saraustītām kustībām pievērsos mākslai, un uz īsu brīdi piedāvāju TOP! apmeklētājiem apskatīt manu personālizstādi ar nosaukumu „Plovs nahuj”. Daudzi saka "Valters, plovs uz veikala grīdas nav māksla", bet tiem cilvēkiem es saku - Ejiet dirst. Tā nu es tur stāvu un domāju - šādā situācijā es bijis čista neesmu, un, kas ir stulbāk, garāk ejošie mākslas cienītāji tikai aplūko manu mākslas darbu un tā autoru un nav īpaši naski uz padomu sniegšanu. Īsu brīdi apsveru domu to plovu savākt, bet man ir aizdomas, ka man tad kāds gribētu pārmest vai nu a)Ka es ēdu plovu no zemes, vai b)Ka es mēģināšu kādam iesmērēt plovu no zemes. Pēc aptuveni 2 minūšu dīdīšanās ierodas ārkārtīgi neapmierināta salātu pasniedzēja un sāk vākt manu plovu. Es viņai prasu vai man par to vajadzētu samaksāt, kas it kā ir loģiski, jo es tomēr savai performancei esmu izmantojis veikala preci, taču kā atbildi saņemu minūti ilgu klusumu, un tad teikumu "Kā tad tu samaksāsi, ja tev roku nav!" tādā tonī, ka man šķiet, ka man ir 11 gadi, un mamma mani lamā. Nebiju īpaši tādā garastāvoklī, lai apspriestu savas fizioloģiskās īpatnības, tāpēc pateicu "Ā, labi.", paņēmu citu plovu un aizgāju. Īsti nesapratu šādu veikala politiku, un brīžiem domāju, ka vajadzēja tomēr par to plovu samaksāt, jo tagad es vadu savu dzīvi ārpus likuma, un tā nav vieglākā no dzīvēm. Pieņemu, ka, mainot darbavietu, mana kriminālā pagātne aizvērs uz mūžiem man daudz durvju, un par savu politisko karjeru droši vien varu aizmirst. Varbūt tomēr labi, ka laicīgi sapratu, ka nebūšu žurnālists, pretējā gadījumā man tagad būtu jāņemās ar tādām pašām problēmām, kā savulaik Jaunalksnei, kas arī apgājās ar substancēm sabiedrībai nepieņemamā veidā. 

Tajā pat laikā, ja neskaita to, ka man tagad nedaudz bail atgriezties tajā veikalā, nav tā, ka uz mani visur citur tagad skatītos kā kretīnu. Tieši otrādi - šodien bija viena no smukākajām lietām, ko manā mūžā man svešs cilvēks ir izdarījis. 

Es iekāpju vilcienā, klausos mūziku, kad pēkšņi, man sejā bāžas sieviete ar kaut kādu grāmatu. Es jau zinu šitos ielas bibliotekārus - viņu grāmatas lielākoties ir diezgan sūdīgas, turklāt nav nemaz bez maksas, kā tas ir Mālpils bibliotēkā. Nedaudz sabesīts izņemu austiņu, lai teiktu "LŪDZU ĻAUJIET MAN DZĪVOT NEIZGLĪTOTAM", taču tas ko es dzirdu ir "Sveiki! Es esmu ievērojusi, ka jūs vilcienā bieži lasāt Science Fiction un Fantasy grāmatas. Es pati esmu angļu valodas skolotāja, ņemiet šo, ja nepatīk, atdodiet kādam citam". Es nezinu. Es esmu stāvus sajūsmā. Un es nezinu īsti ko darīt, bet ir nedaudz skaisti, ka pasaule ir tik jauka. Es ceru, ka ap nākamajiem Ziemassvētkiem es viņu redzēšu vilcienā, un varēšu uzdāvināt piparkūkas.

Lūk, dažādi cilvēki.

Nekruti sētnieki un mazgāšanās rītos, kā arī Valters Brūns ir lieliskākais virsrakstu domātājs kopš rakstības ieviešanas

Ir interesanti, ka cilvēkiem patīk sakombinēt divas labas lietas, un iegūt vēl labāku lietu. Tā kā es esmu supernūģis un totāli sajūsminos par tādu priekšmetu, kā Diskrētā matemātika, tad jums obligāti visiem jāzin, ka mums tur māca veidot pašiem savas darbības. Tā ka nopietni. Ko tu zini? +, -, dalīt un integrēt? Nu es piemēram māku aprakstīt tādu darbību, kur x ? y = "Tu esi lohs, bet man nav pavasara apavu". Tagad zinot šo mēs varētu pieņemt ka ir tāda darbība, kas ļauj mums kombinēt dažādas lietas, ņemam piemēram maize - kruti, gaļa - kruti, saliec kopā - BOOOM = pīrāgs! Starp citu man nesen bija diena, kad es apēdu ~30 pīrāgus, pāris alus un gandrīz neko citu. Tā bija skaista diena, bet Laima man saka, ka es esmu resns. Jebkurā gadījumā varam salikt kopā vēl kaut ko, piemēram, viena zeķe no pāra - kruti! , otra zeķe no pāra - kruti!, saliekam kopā = BOOM zeķu pāris WOW, kas tas ir es pat īsti vairs nezinu,  es dzīvoju laikos kur vienkārši ir zeķu atvilkne.

Interesanti gan vispār ir tas, ka tas nestrādā vienmēr. Pīrāgs- it kā kruti, krūtis - it kā kruti, saliec kopā - manliekas, ka nav īsti kruti, ja vien tu neesi cilvēks, kas katru dienu pirms gulētiešanas rij zirņus ar speķi.

Bet nu vispār es šo rindkopu rakstīju tikai tāpēc, ka man likās, ka tev vajag dzirdēt šo. Nopietni. Ir smuki.

 

Nesen no rīta stāvu Mellužu stacijā un metu miskastē pudeli. Šķiet normāli? Acīmredzot tu neko nesaproti. Būdams tieši pie miskastes pie reizes sāku pārmeklēt savu somas saturu, kas mani jau vairākas reizes ir pārsteidzis ar tādiem jaunumiem kā "izrādās mandarīnu mizas pūst nevis sakalst" un "tā vecā mēnešbiļete ko tu izmeti, nebija veca". Savā redzeslokā pamanu objektu, ko nu jau vairs grūti nosaukt par dāmu pat pēc pašiem augstākajiem pieklājības standartiem, taču tā kā viņa agresīvi žestikulē manā virzienā, saprotu, ka mans pienākums ir izņemt austiņas. Saņemu paziņojumu - aiz stacijas ir liela miskaste. Es saku, ok, bet izrādās nav ok - man atkārto, ka aiz stacijas ir liela miskaste. Kad prasu vai tā, kur es pašlaik kaut ko metu, nav miskaste, tikai vēlreiz saņemu atbildi, ka aiz stacijas esot lielāka miskaste, it kā visiem būtu zināms, ka lielākas miskastes ir the new shit. Aptuveni minūtes laikā pār mani nāk apskaidrība, un es saprotu, ka tā ir vietējā sētniece - izrādās visi nākot un metot lietas miskastē. Šajā brīdī man jau ir grūti nesmieties, un situāciju nepadara vieglāku fakts, ka sētniece uz mani ir tik dusmīga, ka varētu domāt es tajā miskastē ebrejus būtu izmetis. Es domāju, ka nav noslēpums, ka es mēdzu nebūt lietas kursā par to, kā konkrētās situācijās ir jāuzvedās, tāpēc īsu brīdi minstinos un cenšos saprast, vai man tagad būtu jāņem tā pudele ārā no miskastes un jāliek viņa citā, bet būdams kretīns, es vienkārši aizeju uz vilcienu.

Pēc pāris minūtēm redzu, ka sētniece ir satikusi kādu, spriežot pēc formas, savu draudzeni, abas divas spraigi sarunājas, un redzu kā pa gabalu uz mani rāda ar pirkstu, un es esmu gatavs derēt, ka tieku nosaukts par narkomānu.

Pāris dienas vēlāk no rīta gaidot vilcienu redzu, ka sētniece ripinās pa ceļmalu, un lasa šādus tādus nosviestus benārus un papīrīšus. Šajā rītā viņa satiek kādu citu vienaudzi ar ko papļāpāt un es dzirdu kā viņa sūdzās - Katru dienu kaut kas ir jāvāc, atnākot uz darbu, un atkal kaut kur ir gruži.

Bet tu esi sētniece.

Ko? Es vienkārši nesaprotu šito, bet man liekas tā ir riktīga latviešu štelle - visiem šķiet pilnīgi normāli neko nedarīt un saņemt naudu. No otras puses ko gan var gribēt no valsts, kuras prezidents ir Andris Bērziņš.

Tā kā es te esmu parunājis par to, kas manuprāt nav normāli, lai cilvēki nesāktu trakot, laikam jāparunā par to, kas ir normāli. Zini kas ir normāli? Vienu dienu samainamies ar laimu ar telefoniem. Diemžēl viņi ir tādi lohi, ka izņemot bateriju nespēj vairāk atcerēties cik ir pulkstens. Vakarā samaināmies atpakaļ, un es, būdams cilvēks, kas spēj atrast divdabja teicienu dažos no teikumiem, aizeju gulēt visai agri (man agri skola, lūdzu nedomā, ka neesmu stilīgs :( ), kā atnāk Laima nemaz nepamanu, bet viņa mani pamodina, kad sāk zvanīt viņas modinātājs. Es protams ceļos, un ņemu savu telefonu, bet kaut ko nesaprotu - viņai rāda pulksteni 7, bet man 3. Pēc nelielas skaidrošanās saprotu, ka laikam nesalaboju savam laiku un ceļos augšā, un nevienam šajā brīdī nešķiet aizdomīgi, ka Laimai liekas, ka baigi maz gulēts ir. Ieeju dušā, saģērbjos, ieslēdzu kompi un skatos - pag, bet tur arī pulkstens 3. Paskatus citur - tur arī. Tad nu eju pārbaudīt iemeslus tam, kāpēc Laima nav izgulējusies-  prasu cikos aizgāja gulēt - 02:30. Nu ja. Un ir normāli nesaprast vai tu esi gulējis 5, vai 0,5h. 

Tā nu es tīrs ģērbjos nost un eju atpakaļ gulēt. Bet tas laikam pofig, jo es tagad esmu students, un man ir draugi, kuriem neļauj alu nest mājā iekšā.