Nesen dzirdēju, ka esot tāda leģenda, ka es pālī mēdzot pārliecinot cilvēkus par apšaubāmas ticamības faktiem. Nu tik klaju diršanu sen neesmu dzirdējis, pietiek vienu reizi stāstīt cilvēkiem, ka esmu dzīvēdājs, un atsakos savā uzturā izmantot jeb ko, kas nenāk no dzīvnieku valsts, lai ielās sāktu parādīties baumas. Bet kur iestājas tā robeža, kad likums Tev aizliedz melot? Kā ir ar reklāmām? Kā ir ar reklāmām, kurās tu nemaz nemēģini kaut ko iepārdot? Vienu vakaru ar Reini radās ideja, ka vajadzētu paskatīties, piemēram, RIMI vizuālo stilu, un sadrukāt lērumu flajeru, kuros rakstīts, ka ceturtdien no rīta Bērnu Pasaules Rimi visas bulkas ir bez maksas, un samest tuvumā dzīvojošo cilvēku pastkastēs. Tās dienas rītā varētu mierīgi, neko nezinot, atnākt uz veikalu un pavērot radušos haosu. Manu acu priekšā jau ir aina - uz grīdas samīdīti bērni, portfeļos sastūķēti cīsiņi mīklā, asaras, tālumā sirēnas. Bet es tikmēr mierīgi uz Gustava Beķereju.
Par citiem noziegumiem runājot - es, piemēram, īsti nesaprotu ko Rīgas centrā darīt ar saviem lielgabarīta atkritumiem. Mājās izjaucu skapi, un tā kā manas kulinārās prasības vēl nav nolaidušās tik zemu, lai es ikdienā pārtiktu no skaidu plāksnēm, kaut kur no tiem dēļiem jātiek vaļā. Biju novērojis, ka pie mājas kādu laiku stāvēja dīvāns, un tad vienu dienu vienkārši pazuda. Kas viņu savāca? Vai tas bija legāli? Nav ne jausmas. Tāpēc tas ko daru es, ir nakts melnumā iznesu un tajā pašā vietā nostutēju vienu no saviem dēļiem nelielam eksperimentam. Nākamajā dienā atbraucot no darba dēlis ir pazudis. Nu tagad jau šķiet, ka visas durvis vaļā un jāsāk nodarboties ar atkritumu izvešanas biznesu, bet pārspriedu ar Elīnu, kuras mamma varētu zināt, kas tieši notiek ar atkritumiem, kas ir bijuši telpiski par izaicinošu priekš parastas miskastes, un izrādās likt tādas lietas vienkārši pie miskastēm neesot labais tonis. Ieteicamais rīcības plāns esot nest pie kaimiņu miskastēm. Varbūt tieši tā arī tie dēļi ceļo - no miskastēm uz kaimiņu miskastēm, uz kaimiņu miskastēm, uz kaimiņu miskastēm, līdz beigās nonāk pie pasaules pēdējā kaimiņa.
Ja runājam par tādām nopietnākiem sabiedrībā pieņemto normu pārkāpumiem - vai ir ok doodlot ar pildspalvu, kuru Tev aizdod? Es it kā prasot neminēju vai man šo vajag autoskolas pierakstiem, vai arī šim satiksmes regulētājam (<= šis butu izcili garlaicīgs supervaroņa vārds) nekavējoties nepieciešamas jaunas drēbes, un pa zobenam katrā rokā. Cilvēki man stāsta, ka esot viss ok, ja brīdī, kad tu atdod viņu atpakaļ, pildspalvā vēl ir tinte, un tās gals neizskatās pēc kaut kā, ko tu būtu apēdis un pēc tam atgremojis, lai pabarotu savus korķīšus ēdošos, tikko izšķīlušos mazuļus. Es gan parasti uz savām pilspalvām nezskatos, kā savas bagātības uzkrājumu, un būtu pat vieglā sajūsmā, ja kādam būtu bijusi nepieciešamība izrakstīt visu tinti. Tā kā - ko tu tur tik daudz raksti vecīt? Vai es varu dabūt bišķīt to, uz kā tu mauc?
Lūk, dzīve ārpus likuma.
piektdiena, maijs 5
svētdiena, aprīlis 30
Love, insurance and atomic bomb
Domāju, ka es varētu sākt savu reliģiju (un dārgie draugi, man vēl ir brīvasvietas amatiem). Kas būtu, ja mēs paņemtu Bībeli, iebarotu to sava veida AI, un liktu viņam ārā spļaut tekstu, kurā vārdu secība ir tāda, kāda sastopama Bībelē (līdzīgi, kā šeit), bet joprojām bez īpaša sakara? Es varētu šo nosaukt par Latvijas Kristīgo Haosa Draudzi, un teikt, ka mēs Dievu meklējam tieši nesakarīgajā, tajos patternos, kas veidojas sakratot scrabble kasti, un izberot to uz zemes, putekļu kaudzē, ko atrodi paceļot 3 gadus nekustinātu skapi un tējas biezumos, bet tikai tad, ja krūze apgāzta nejauši. Vai es varētu būt haosa kardināls? Šis vispār tik ļoti izklausās pēc sakarīgas reliģijas, ka tai, šķiet, jau vajadzētu būt aizsistai. Bet ideja manšķiet ir burvīga. Aicināt cilvēkus meklēt jēgu haosā? Bļeģ, dāmas un kungi, šis ir tas, kāpēc mēs vispār dzīvojam.
Vienu dienu braucu ar ričuku garām invalīdam ratiņos, un mēs nodibinam acu kontaktu. Tā acu kontakta štelle ar nepazīstamiem cilvēkiem ir kaut kas nedaudz jocīgs. Vajag skatīties? Nevajag? Bieži uznāk nepārvarama vēlme novērsties, vai tieši otrādi, es domāju "nu davai runājam nekavējoties" un otrs cilvēks sakaunas un novēršas un ķermeņa valoda stāsta "AKMANSDIEVSNO lūdzu nedomā, ka es pievērsu tev uzmanību". Nu tas ko es tagad esmu pasācis darīt ir šādās situācijās a)piemiedzu ar aci b)parastu uzacis "les go fuk" vai "the fuck" veidā, c) rādu uz pilnīgi random objektu, lai arī viņi apskatās. Nu invalīdam es piemiedzu ar aci un aizripoju. Un vēl šobaldien nesaprotu vai ir pieklājīgi. It kā jau ir, jo invalīdi taču galu galā arī it kā ir cilvēki , bet tad es domāju - piemiedziens ar aci var nozīmēt aptuveni 73,7 lietas. Es nezinu kāpēc, bet mani nepameta sajūta, ka nav pieklājīgi to darīt, ja es esmu uz riteņa un minos. Bet cilvēki gan man saka, ka viss ir norm, ja es to nedaru braucot un ar rokām reizē rādot cik manas kājas spēcīgi min, un pēc tam neriņķoju viņam apkārt rādot savus riteņa trikus.
Kārtojot māju atradu divas atslēgas, par kuru izcelsmi man ir mazāk informācijas, kā to, ko Bondars grasās darīt Rīgas mēra amatā, ja neskaita Nila atlaišanu. Un vai šis nav kaut kā skaisti? Atslēgas ir tik interesanta štelle - līdz ko tu aizmirsti kurām durvīm tās ir paredzētas, tās kļūst pa lielam pilnīgi bezvērtīgas, lai gan fiziski tās ir tieši tādas pašas, kā bija sākotnēji. Vispār ir interesnati, ka mums ir lietas, kuras strādā tikai ļoti specifiskos apstākļos, turklāt tas apstākļu diapazons ir salīdzinoši plašs. Turklāt ne visu lietu strādāšanai pamatnosacījums ir vieta, bet ir papildus konteksta un laika apstākļi.
Mājas darbs - atlieciet uz grafikā (x - vietas būtiskums, y - laika būtiskums (10 baļļu pretendentiem dimensijas jāizdomā pašiem)) sekojošo lietu strādāšanas minimālo robežu: Atslēgas, erekcija, grābeklis, Jarāna joki.
Kas mani ļoti, ļoti sajūsmina ir tas, kā sarunas brīvi plūst no viena temata citā, un man šķiet mani mīļākie cilvēki ir tie, kas brīvi ļaujas tam plūdumam, un pat īsti nenorāda uz to kā mēs aizklīdām kaut kur citur, ne tur, kur oriģināli bija plānots. Ir gan interesanti meklēt kur ir saistības starp šiem tematiem, gan fakts, ka mums nav visu laiku jārunā par to, kā tev šodien gāja darbā tieši tāpat kā vakar, un kā šis aliņš vēl joprojām garšo tieši tāpat, kā pagājušoreiz. Un tā vienu vakaru ar Žeņu, Reini, un vienu džeku, kurš aicina vislabākajos roadtripos, kādus manas acis redzējušas, konstatējam, ka mūsu vakara sarunas krogā ir izgājušas ceļu - Love, insurance and atomic bomb. Es zinu, ka gandrīz jebkuru 3 vārdu/konceptu kominācija šādi uzrakstīta izskatās visai labi, bet nu.. Tas nepadara šo sliktāku. Man šķita skaisti.
Lūk, dzīve, murmuļi.
Vienu dienu braucu ar ričuku garām invalīdam ratiņos, un mēs nodibinam acu kontaktu. Tā acu kontakta štelle ar nepazīstamiem cilvēkiem ir kaut kas nedaudz jocīgs. Vajag skatīties? Nevajag? Bieži uznāk nepārvarama vēlme novērsties, vai tieši otrādi, es domāju "nu davai runājam nekavējoties" un otrs cilvēks sakaunas un novēršas un ķermeņa valoda stāsta "AKMANSDIEVSNO lūdzu nedomā, ka es pievērsu tev uzmanību". Nu tas ko es tagad esmu pasācis darīt ir šādās situācijās a)piemiedzu ar aci b)parastu uzacis "les go fuk" vai "the fuck" veidā, c) rādu uz pilnīgi random objektu, lai arī viņi apskatās. Nu invalīdam es piemiedzu ar aci un aizripoju. Un vēl šobaldien nesaprotu vai ir pieklājīgi. It kā jau ir, jo invalīdi taču galu galā arī it kā ir cilvēki , bet tad es domāju - piemiedziens ar aci var nozīmēt aptuveni 73,7 lietas. Es nezinu kāpēc, bet mani nepameta sajūta, ka nav pieklājīgi to darīt, ja es esmu uz riteņa un minos. Bet cilvēki gan man saka, ka viss ir norm, ja es to nedaru braucot un ar rokām reizē rādot cik manas kājas spēcīgi min, un pēc tam neriņķoju viņam apkārt rādot savus riteņa trikus.
Kārtojot māju atradu divas atslēgas, par kuru izcelsmi man ir mazāk informācijas, kā to, ko Bondars grasās darīt Rīgas mēra amatā, ja neskaita Nila atlaišanu. Un vai šis nav kaut kā skaisti? Atslēgas ir tik interesanta štelle - līdz ko tu aizmirsti kurām durvīm tās ir paredzētas, tās kļūst pa lielam pilnīgi bezvērtīgas, lai gan fiziski tās ir tieši tādas pašas, kā bija sākotnēji. Vispār ir interesnati, ka mums ir lietas, kuras strādā tikai ļoti specifiskos apstākļos, turklāt tas apstākļu diapazons ir salīdzinoši plašs. Turklāt ne visu lietu strādāšanai pamatnosacījums ir vieta, bet ir papildus konteksta un laika apstākļi.
Mājas darbs - atlieciet uz grafikā (x - vietas būtiskums, y - laika būtiskums (10 baļļu pretendentiem dimensijas jāizdomā pašiem)) sekojošo lietu strādāšanas minimālo robežu: Atslēgas, erekcija, grābeklis, Jarāna joki.
Kas mani ļoti, ļoti sajūsmina ir tas, kā sarunas brīvi plūst no viena temata citā, un man šķiet mani mīļākie cilvēki ir tie, kas brīvi ļaujas tam plūdumam, un pat īsti nenorāda uz to kā mēs aizklīdām kaut kur citur, ne tur, kur oriģināli bija plānots. Ir gan interesanti meklēt kur ir saistības starp šiem tematiem, gan fakts, ka mums nav visu laiku jārunā par to, kā tev šodien gāja darbā tieši tāpat kā vakar, un kā šis aliņš vēl joprojām garšo tieši tāpat, kā pagājušoreiz. Un tā vienu vakaru ar Žeņu, Reini, un vienu džeku, kurš aicina vislabākajos roadtripos, kādus manas acis redzējušas, konstatējam, ka mūsu vakara sarunas krogā ir izgājušas ceļu - Love, insurance and atomic bomb. Es zinu, ka gandrīz jebkuru 3 vārdu/konceptu kominācija šādi uzrakstīta izskatās visai labi, bet nu.. Tas nepadara šo sliktāku. Man šķita skaisti.
Lūk, dzīve, murmuļi.
pirmdiena, aprīlis 24
Es rakstu tikai tad, ja man nav jākoļī meitene
Ok klausies šito. Ja valoda ietekmē to, kā es domāju (kas šķiet loģiski, jo principā ne jau paši ir vārdi ir būtiski, bet koncepti, ko tie reprezentē. Un tie savukārt veido bāzi ar kuras palīdzību es izdaru kaut kādus spriedumus) vai varētu būt tā, ka runājot citā valodā mainās kaut kādas manas personības īpatnības? Es domāju tajā brīdī, kad tu jau galvā esi pārslēdzies uz citu valodu, tu arī domā izmantojot konceptus, kas tev tajā valodā ir pieejami. Piemēram "fuck me" es latviski droši vien nekad nedomāju, lai gan teorētiski es to konceptu varu uzbūvēt no četriem citiem. Protams tās valodas anyways miksējas kopā, it sevišķi ņemot vērā, ka parasta latvieša acīs es esmu grēcinieks, kas liekams vienā kastē ar izvarotājiem, jo atļaujos piedrazot senču mantojumu ar internacionālismiem un vienkārši lietām, kas oficiāli vispār neskaitās vārdi, bet es domāju - nez vai, piemēram, runājot angliski es esmu vairāk bold vai romantisks, vai nosvērts? Es nezinu, bet man šī likās interesanta ideja.
Prasu vienam džekam vai viņš kurī zāli. Viņš saka - tikai tad, ja man jākoļī meitene. Nevaru īsti saprast - es stipri šaubos, ka esot high kādu sakoļīt varētu būt vieglāk, ja vien situācija nav tāda, ka meitene ir zem kaut kā smagāka. Bet izrādās tā - nekurī, bet ja smuka meitene prasa, tad jau piedzima ar džointu zobos. Rezultāti esot tādi - vienreiz pamodies uz kuģa, vienreiz Lielupes krastā. Tā ir, ja ar sušņaku laicīgi nerēķinās.
Kur tu ej meklēt nepazīstamus cilvēkus? Es gribu atrast virs small-talk līmeņa sarunas ar cilvēkiem, ar kuriem neesmu runājis pēdējās nedēļas laikā. Lai arī cik jocīgi tas neizklausītos, man šķiet šī šobrīd ir manas dzīves sarežģītākā daļa. Krogi īsti nestrādā, kamēr neesat vafelē. Esmu ievērojis, ka vairāki draugi mēdz aiziet uz krogu, vienkārši pa lielam lupīt sienā un gaidīt, kad maģiski notiks kaut kas interesants. Var saprast, bet nu reāli viegli arī nesaprast, jo kas tieši tur notiks pats no sevis? No otras puses es nevari gluži iet klāt tramvaja kontrolierim un prasīt dalīties personības tumšākajos noslēpumos.
Šķita, ka perfekts risinājums šim varētu būt Tinder, bet tas ir pārsteidzoši cik ātri pārtrūkst sarunas, ja liec saprast, ka neesi jau klāt pie durvīm, gatavs klauvēt ar boneri. Savulaik mēdzu pavadīt vakarus čatos, kur Tevi samatcho ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, bet arī tāda tipa servisi tagad piedāvā tikai krānus.
Prasu vienam džekam vai viņš kurī zāli. Viņš saka - tikai tad, ja man jākoļī meitene. Nevaru īsti saprast - es stipri šaubos, ka esot high kādu sakoļīt varētu būt vieglāk, ja vien situācija nav tāda, ka meitene ir zem kaut kā smagāka. Bet izrādās tā - nekurī, bet ja smuka meitene prasa, tad jau piedzima ar džointu zobos. Rezultāti esot tādi - vienreiz pamodies uz kuģa, vienreiz Lielupes krastā. Tā ir, ja ar sušņaku laicīgi nerēķinās.
Kur tu ej meklēt nepazīstamus cilvēkus? Es gribu atrast virs small-talk līmeņa sarunas ar cilvēkiem, ar kuriem neesmu runājis pēdējās nedēļas laikā. Lai arī cik jocīgi tas neizklausītos, man šķiet šī šobrīd ir manas dzīves sarežģītākā daļa. Krogi īsti nestrādā, kamēr neesat vafelē. Esmu ievērojis, ka vairāki draugi mēdz aiziet uz krogu, vienkārši pa lielam lupīt sienā un gaidīt, kad maģiski notiks kaut kas interesants. Var saprast, bet nu reāli viegli arī nesaprast, jo kas tieši tur notiks pats no sevis? No otras puses es nevari gluži iet klāt tramvaja kontrolierim un prasīt dalīties personības tumšākajos noslēpumos.
Šķita, ka perfekts risinājums šim varētu būt Tinder, bet tas ir pārsteidzoši cik ātri pārtrūkst sarunas, ja liec saprast, ka neesi jau klāt pie durvīm, gatavs klauvēt ar boneri. Savulaik mēdzu pavadīt vakarus čatos, kur Tevi samatcho ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, bet arī tāda tipa servisi tagad piedāvā tikai krānus.
sestdiena, aprīlis 22
Miršana™
Es pēc dabas neesmu atriebīgs, bet man šķiet ir vislabākā atriebības plāna ideja. Tu varbūt teiksi overkill, nav vērts, bet, ja gribi izsist no cilvēka maksimālo efektu legāli, būsim godīgi, nekas nevienam neizbesītu tā, kā tas, ja tu nomirtu par spīti viņam. Priekšnieks nedod algu? Nomirsti viņam bagāžniekā - izskaidro tagad šito. Dāma pārmet, ka neesi pievērsis kaut kam uzmanību? Noglāsti viņas vaigu, ieskaties acīs, un nomirsti tur pat uz virtuves galda. Miršana™ - vienkāršākais risinājums triviālām problēmām. Tagad visai ģimenei! Kāds netīšām uzskrien tev kungistabā? "Es atnācu šeit dirst un nomirt, un viss jau ir izdirsts".
Atceries bija tas gadījums, kad kāds no Saimnieks Meklē Sievu potenciālajiem dalībniekiem vienkārši aizbrauca pie džuses un nošāvās viņai pagalmā? I mean.. "ŠMARA bļeģ. Manas durvis tagad Tev vienmēr aizvērtas!" Nedomāju, ka kāda meitene mani visu mūžu atcerēsies tā, kā to darīs šī apsveikuma saņēmēja. Es gan atzīšu, ka neesmu pirmais attiecību konsultants, kam zvana krīzes situācijās.
Ir tāds prank (palaidnība :l), kad fēnā sabāž miltus, un nākamajam cilvēkam nākot to lietot vienkārši diena sākas ar pilnu seju un matiem slapju miltu. Man ir riktīgi slikta ideja. Vienīgi baigi neērti sarunāt "Klau, Nicīt, es tagad laižu uz krematoriju, rekur mana dzīvokļa atslēgas.."
Lūk, nāve.
otrdiena, marts 28
Šerberta dimensija
Hei.
Sen neesam runājuši. Vienmēr tas mulsums pēc ilgas neredzēšanās - "Kā iet? Ko dari?", un reāli nav skaidrs cik tieši plašā mērogā mēs runājam. Vai man stāstīt tev par to, ka Taxify šoferis man teica "Klau, tu no tiem datoriem saproti, man te viens cits pasažieris rādīja.." un izvelk melnu blociņu, kurā ierakstīts "e-dinārs" aka Bitcoin? Nesen uz ielas Ilze prasīja "1 minūtes update", kas man šķiet labi jau ļauj izfiltrēt daļu informācijas. Nav gan teikts, ka jāizfiltrē e-dinārs.
Netērēsim laiku sīkumiem, man tev jāpastāsta kas nopietnāks. Es teikšu godīgi, es pats neticēju savām acīm, kad redzēju, bet veikalā nopirktam saldumam virsū bija rakstīts "Šerbets". Prasu apkārtējiem - "klau, kā ir pareizi? Šerberts vai šerbets?" esot šerberts. Bet tezaurā vārds "šerberts" nemaz vairs nav. Kas notika ar šo vārdu? Kā var būt, ka es tik ilgi būtu dzīvojis nezinot par šo? Ir divi varianti - Illuminati ir iefiltrējušies Valsts valodas centrā vai arī daļa no mums kaut kādā brīdī ir pametusi Šerberta dimensiju un ieradusies citā, acīmredzami mazāk krutā dimensijā, kur saldumu nosaukumiem nepietiek burtu. Bet būsim godīgi, Illuminati variants vienkārši nav reālistisks. Bet tu jau zini par ko es runāju. Nekad neaizmirsti savas saknes, high-five visiem no Šerberta dimensijas.
Cik dziļi sarunā mēs esam? Vai ir noteikts laiks, kuru mums jāpieturas pie realitātes, līdz ķerties pie citu pasauļu būvēšanas? Vai varbūt laiks memory dump. Uzaugot Mālpilī tu rēķinies, ka pilsētas teritorija sadalīta grupējumos - BAF cienītāji, Pālēni, Skeiteri, Piecstāvenes, daži džeki braukāja apkārt ar riteņiem, kuriem aiz muguras lepni plīvo bagāžniekā iestiprināts karogs "Ripojošie Miroņi". Vēlāk Ripojošie Miroņi, nezinu kādu politisku apsvērumu ietekmē, pārformējās par Džei Hadām. Kāda tieši bija jaunā ideoloģija neatceros, bet ar riteņiem vairs nebraukāja. Kas lieliski - es tikai pirms pāris mēnešiem sapratu, ka ar to bija domāti džihādisti. Acīm redzami neesmu tas asākais nazis atvilknē, bet tomēr skaisti, ka gadi paskrējuši, bet Mālpils keeps on giving. Es teiktu Mālpils - tā nav vieta, tas ir dzīvesveids.
Ja tev sāk šķist, ka es esmu mainījies, man tev jāsaka - nu sorry, man bija near death experience. Vienu vakaru es, kā to normāli pieaugušie cilvēki dara, sasmējos un aizrijos ar Listerine. 0/10 ja skatāmies manu dzīves skaisto mirkļu skalā, bet 10/10, ja meklē spīdzināšanas tehnikas. Tas brīdis, kad viss, ko atceries par gaisu, ir kā tāla atmiņa kurā pēdējoreiz ieelpoji kaut kad bērnībā pirms 2000 gadiem, lika man tā patiešām novērtēt tieši kāds patiesībā cilvēka ķermenis ir sūds.
Nu tā kaut kā.
Latviski penthouse ir bēniņi?
Sen neesam runājuši. Vienmēr tas mulsums pēc ilgas neredzēšanās - "Kā iet? Ko dari?", un reāli nav skaidrs cik tieši plašā mērogā mēs runājam. Vai man stāstīt tev par to, ka Taxify šoferis man teica "Klau, tu no tiem datoriem saproti, man te viens cits pasažieris rādīja.." un izvelk melnu blociņu, kurā ierakstīts "e-dinārs" aka Bitcoin? Nesen uz ielas Ilze prasīja "1 minūtes update", kas man šķiet labi jau ļauj izfiltrēt daļu informācijas. Nav gan teikts, ka jāizfiltrē e-dinārs.
Netērēsim laiku sīkumiem, man tev jāpastāsta kas nopietnāks. Es teikšu godīgi, es pats neticēju savām acīm, kad redzēju, bet veikalā nopirktam saldumam virsū bija rakstīts "Šerbets". Prasu apkārtējiem - "klau, kā ir pareizi? Šerberts vai šerbets?" esot šerberts. Bet tezaurā vārds "šerberts" nemaz vairs nav. Kas notika ar šo vārdu? Kā var būt, ka es tik ilgi būtu dzīvojis nezinot par šo? Ir divi varianti - Illuminati ir iefiltrējušies Valsts valodas centrā vai arī daļa no mums kaut kādā brīdī ir pametusi Šerberta dimensiju un ieradusies citā, acīmredzami mazāk krutā dimensijā, kur saldumu nosaukumiem nepietiek burtu. Bet būsim godīgi, Illuminati variants vienkārši nav reālistisks. Bet tu jau zini par ko es runāju. Nekad neaizmirsti savas saknes, high-five visiem no Šerberta dimensijas.
Cik dziļi sarunā mēs esam? Vai ir noteikts laiks, kuru mums jāpieturas pie realitātes, līdz ķerties pie citu pasauļu būvēšanas? Vai varbūt laiks memory dump. Uzaugot Mālpilī tu rēķinies, ka pilsētas teritorija sadalīta grupējumos - BAF cienītāji, Pālēni, Skeiteri, Piecstāvenes, daži džeki braukāja apkārt ar riteņiem, kuriem aiz muguras lepni plīvo bagāžniekā iestiprināts karogs "Ripojošie Miroņi". Vēlāk Ripojošie Miroņi, nezinu kādu politisku apsvērumu ietekmē, pārformējās par Džei Hadām. Kāda tieši bija jaunā ideoloģija neatceros, bet ar riteņiem vairs nebraukāja. Kas lieliski - es tikai pirms pāris mēnešiem sapratu, ka ar to bija domāti džihādisti. Acīm redzami neesmu tas asākais nazis atvilknē, bet tomēr skaisti, ka gadi paskrējuši, bet Mālpils keeps on giving. Es teiktu Mālpils - tā nav vieta, tas ir dzīvesveids.
Ja tev sāk šķist, ka es esmu mainījies, man tev jāsaka - nu sorry, man bija near death experience. Vienu vakaru es, kā to normāli pieaugušie cilvēki dara, sasmējos un aizrijos ar Listerine. 0/10 ja skatāmies manu dzīves skaisto mirkļu skalā, bet 10/10, ja meklē spīdzināšanas tehnikas. Tas brīdis, kad viss, ko atceries par gaisu, ir kā tāla atmiņa kurā pēdējoreiz ieelpoji kaut kad bērnībā pirms 2000 gadiem, lika man tā patiešām novērtēt tieši kāds patiesībā cilvēka ķermenis ir sūds.
Nu tā kaut kā.
Latviski penthouse ir bēniņi?
Abonēt:
Ziņas (Atom)