Vakar man pirmoreizi mūžā bija randiņš.
Mēs aizbēgām no DoubleCoffee nesamaksājuši rēķinu par 2 kakao un tuvākajā vārtrūmē uzpīpējām smejoties un priecājoties par to cik viss ir forši.
Ziniet, ļautiņi, pasaule ir skaista bezgala ^__^
Paldies, dūd`
pirmdiena, februāris 25
a
Man sen nebja sāpējis kakls. Tagad viņš, suka bļe, sāp.
5dien pēc ķīmijas kontroldarba un skolas un paēšanas un dušā iešanas gāju stopēt uz Rīgu, lai Aigaram nav jātērē 4,20 braucot man pakaļ.
Labu laiku tusējos pa ceļu, baudīdams vasarīgo vēju, kas pūta tā, ka soma gaisā karājās un ja skatās tajā virzienā no kura vējš nepūš, tad neko citu izņemot savus matus redzēt nevarēja. Vēl es paskrēju kādus 10 metrus pret vēju un piekusu.
Neilgi pēc sidgundas pagrieziena apstājās bembis un aizveda līdz Rīgai. Visīsākā saruna kāda man bijusi mūžā ar cilvēku (uz soda kvīts redzēju ka sauc Jurijs)
W:uz kurieni braucat?
J:Riga(krievu akcents)
W:ok
un
W:es šiten izkāpšu
Jurijs izskatijās pēc diezgan nūģīga čaļa, jo nu lai arī krievs, viņš manī nekādas bailes neieviesa. Kājās viņam bija tādas botas kā man 4. klasē bija un mēs visu ceļu uz Rīgu braucām ar vidēji 100km/h kamēr pie ātrumpārslēdzējkloķa mētājās sodakvīts par ātruma pārsniegšanu.
Un jurijam patīk "SUPER DISKO HITI" kas rakstīts ar krievu burtiem, un uz diska vāciņa ir amerikas karoga krāsas kautkur un sieviete ar lielām krūtīm un kautkas tāds.
Sarunāju ar Aigaru satikties pie katedrāles, un kamēr gaidiju, pētiju to katedrāli un domāju, vai lielāka baznīca labāk funkcionē. Vēlāk uzzināju ka nē. Vēl es tad izdomāju, ka es nekad tai katedrālē iekšā iet negribu, jo tur ir pārāk lielas durvis, Aigars gan gribēja ar viltu tur mani ievilināt, bet nekas no tādiem plāniem nevienam nesanāks kamēr vien es būšu skaidrā vai man kautko krutu nepiesolīs galīgi. Gaidot viņu domāju jau par to kā es smiešos pa viņu, ja viņš iznāks no tās katedrāles ārā, bet viņš atnāca no citurienes. Un vēl tur ir rakstīts uz zīmes "XPAM", kas nozīmē templis manliekas, bet krieviski tā uzrakstīts izskatās pretīgi (vismaz tajā vietā) tapēc es skatijos un man nepatika.
Aizbliezām uz GC, kur Aigars parādija man veikalu kurā ir superīgākās mantas pasaulē, kautgan es labi zinu, ka tad kad es mazs biju man tādas neinteresēja. Tur ir kaleidoskopi un koka jo - jo un visādi pričendālīši un robota roka. Galīgi forši.
Kad es biju mazs mani interesēja roboti, briesmoņi un mašīnas. Ja vēl apvienoja viņus tad bija vēllabāk, piemēram tie roboti kurus varēja salikt par mašīnām un Ivaram bija tāds robotdinozaurs kuru saliek un tad viņš darbojas uz baterijām (Ivar tev vel ir viņš?). Mašīnu un briesmoni ganjau arī ka varēja apvienot, bet man tādu dabūt negadijās.
Vēlāk satikām Antu un Kasparu ja nemaldos, kurš bija Aigara brālēns, kurš atbraucis no Norvēģijas un atvedis Antam USB - krūzītes sildāmo. Es neiznu kas tādu izgudroja, bet es arī tādu gribu, tas ir kautkas galīgi forš.
Ar viņiem sameklējām kautkādai čiksei pie kuras viņi gatavojās iet ciemos dāvanu (kautkāda metāla bruņinieku, kuru labākajā gadijumā var kautkur nolikt) un tad šķīrāmies, lai es ietu satikt Saimi.
Paceļam satiku Katrīnu un Madaru, kurai es neatcerējos vārdu, bet viņu pašu es noteikti atcerējos, jo man patīk kā viņa izskatās, tikai man nedaudz bail no viņas, jo viņa ir garāka par mani un pēc skata arī gudrāka.
Katrīnai bija galīgi prieki par manis satikšanu kas izraisija galīgus priekus manī par viņas satikšanu un visa pasaule bija laimīga un debesīs bija 8 varavīksnes un no māju jumtiem krita sauļošanās krēmi.
Tad aizgāju uz stockmanu, satiku Saimi un Laumiņu un Līvu, es tevi pēdējoreiz redzēju pirms pusotra gada un tā bija arī pirmā reize kad tevi redzēju, bet joprojām atceros tevi kā sauc un kā tu izskaties,Bužu un kamēr sievietes pirka vīnu Saimis pirka šņabi un es smējos.
Stockmanā pie alkoholiem tur staigā džekiņš un visiem piedāvā palīdzību un izskatās ļoti draudzīgsun piedāvāja man pat atvērt to ledusskapi kur lielas pudeles stāv (laikam es izskatos pēc tāda kam nav īsti nojēgas par to kā ledusskapja durvis jāver) un vispār es esu ar mieru aicināt viņu uz savu vārdadienu ja viņš nāks tajā savā darba uniformā.
Tad aizbliezām uz dzīvokli un piedzērāmies. Vienkārši diegzan. Tā sakarā nācās atcelt tikšanos ar Dēmo. Saimis gan man centās ieskaidrot, ka es esu pilnīgi skaidrā, bet tad kad velkot tupeli nost es nesapratu no kuras puses gravitācija nāk un man bija skaidrs ka nekāda dēmo satikšana tovakar nebūs.
Aizgāju uz veikalu un cenzdamies izlikties skaidrā pateicu pārdevējai "man vaig cigaretes, bet lielās es nevaru atļauties un nokomplektējiet ēdienu tā lai var paēst jo atnāks draugs kam jādod ēst" un izbēru naudu uz kases. Galīgi smieklīgi, man iedeva mazo Winston un maizi un desu un kausēto sieru un pateica lai es šnabi vairāk nedzeru.
Aizgāju uz dzīvokli atpakaļ un pilnīgā pālī 3 stundas nevarēju tur aizmigt un salauzu Saimja dīvānu lielajā istabā. Tas arī bija smieklīgi.
Tad kautkad vēlāk piezvanija Aigars un aizgājām uz "Jumper", kas izrādijās nebija tik laba filma kā es biju gaidijis un tad gājām atpakaļ uz dzīvokli lai ietu gulēt.
Ap 4 no karnevāla atgriezās Saimis ar Laumiņu un Līvu un līdz ar viņiem atgriezās 50 miljoni lubrikantu un prezervatīvu un verķi kurus es nezinu kā var nosaukt bet jebkurā gadijumā es par viņu visu nākamo dienu uzjautrinājos.
Lubrikanti bija ti kdaudz ka es jau sāku apsvērt iespējuka varētu izsmērēt pa visu lielo istabu un visi tā kā delfīni tur varētu slidināties.
6dien pamodos no rīta
5dien pēc ķīmijas kontroldarba un skolas un paēšanas un dušā iešanas gāju stopēt uz Rīgu, lai Aigaram nav jātērē 4,20 braucot man pakaļ.
Labu laiku tusējos pa ceļu, baudīdams vasarīgo vēju, kas pūta tā, ka soma gaisā karājās un ja skatās tajā virzienā no kura vējš nepūš, tad neko citu izņemot savus matus redzēt nevarēja. Vēl es paskrēju kādus 10 metrus pret vēju un piekusu.
Neilgi pēc sidgundas pagrieziena apstājās bembis un aizveda līdz Rīgai. Visīsākā saruna kāda man bijusi mūžā ar cilvēku (uz soda kvīts redzēju ka sauc Jurijs)
W:uz kurieni braucat?
J:Riga(krievu akcents)
W:ok
un
W:es šiten izkāpšu
Jurijs izskatijās pēc diezgan nūģīga čaļa, jo nu lai arī krievs, viņš manī nekādas bailes neieviesa. Kājās viņam bija tādas botas kā man 4. klasē bija un mēs visu ceļu uz Rīgu braucām ar vidēji 100km/h kamēr pie ātrumpārslēdzējkloķa mētājās sodakvīts par ātruma pārsniegšanu.
Un jurijam patīk "SUPER DISKO HITI" kas rakstīts ar krievu burtiem, un uz diska vāciņa ir amerikas karoga krāsas kautkur un sieviete ar lielām krūtīm un kautkas tāds.
Sarunāju ar Aigaru satikties pie katedrāles, un kamēr gaidiju, pētiju to katedrāli un domāju, vai lielāka baznīca labāk funkcionē. Vēlāk uzzināju ka nē. Vēl es tad izdomāju, ka es nekad tai katedrālē iekšā iet negribu, jo tur ir pārāk lielas durvis, Aigars gan gribēja ar viltu tur mani ievilināt, bet nekas no tādiem plāniem nevienam nesanāks kamēr vien es būšu skaidrā vai man kautko krutu nepiesolīs galīgi. Gaidot viņu domāju jau par to kā es smiešos pa viņu, ja viņš iznāks no tās katedrāles ārā, bet viņš atnāca no citurienes. Un vēl tur ir rakstīts uz zīmes "XPAM", kas nozīmē templis manliekas, bet krieviski tā uzrakstīts izskatās pretīgi (vismaz tajā vietā) tapēc es skatijos un man nepatika.
Aizbliezām uz GC, kur Aigars parādija man veikalu kurā ir superīgākās mantas pasaulē, kautgan es labi zinu, ka tad kad es mazs biju man tādas neinteresēja. Tur ir kaleidoskopi un koka jo - jo un visādi pričendālīši un robota roka. Galīgi forši.
Kad es biju mazs mani interesēja roboti, briesmoņi un mašīnas. Ja vēl apvienoja viņus tad bija vēllabāk, piemēram tie roboti kurus varēja salikt par mašīnām un Ivaram bija tāds robotdinozaurs kuru saliek un tad viņš darbojas uz baterijām (Ivar tev vel ir viņš?). Mašīnu un briesmoni ganjau arī ka varēja apvienot, bet man tādu dabūt negadijās.
Vēlāk satikām Antu un Kasparu ja nemaldos, kurš bija Aigara brālēns, kurš atbraucis no Norvēģijas un atvedis Antam USB - krūzītes sildāmo. Es neiznu kas tādu izgudroja, bet es arī tādu gribu, tas ir kautkas galīgi forš.
Ar viņiem sameklējām kautkādai čiksei pie kuras viņi gatavojās iet ciemos dāvanu (kautkāda metāla bruņinieku, kuru labākajā gadijumā var kautkur nolikt) un tad šķīrāmies, lai es ietu satikt Saimi.
Paceļam satiku Katrīnu un Madaru, kurai es neatcerējos vārdu, bet viņu pašu es noteikti atcerējos, jo man patīk kā viņa izskatās, tikai man nedaudz bail no viņas, jo viņa ir garāka par mani un pēc skata arī gudrāka.
Katrīnai bija galīgi prieki par manis satikšanu kas izraisija galīgus priekus manī par viņas satikšanu un visa pasaule bija laimīga un debesīs bija 8 varavīksnes un no māju jumtiem krita sauļošanās krēmi.
Tad aizgāju uz stockmanu, satiku Saimi un Laumiņu un Līvu, es tevi pēdējoreiz redzēju pirms pusotra gada un tā bija arī pirmā reize kad tevi redzēju, bet joprojām atceros tevi kā sauc un kā tu izskaties,Bužu un kamēr sievietes pirka vīnu Saimis pirka šņabi un es smējos.
Stockmanā pie alkoholiem tur staigā džekiņš un visiem piedāvā palīdzību un izskatās ļoti draudzīgsun piedāvāja man pat atvērt to ledusskapi kur lielas pudeles stāv (laikam es izskatos pēc tāda kam nav īsti nojēgas par to kā ledusskapja durvis jāver) un vispār es esu ar mieru aicināt viņu uz savu vārdadienu ja viņš nāks tajā savā darba uniformā.
Tad aizbliezām uz dzīvokli un piedzērāmies. Vienkārši diegzan. Tā sakarā nācās atcelt tikšanos ar Dēmo. Saimis gan man centās ieskaidrot, ka es esu pilnīgi skaidrā, bet tad kad velkot tupeli nost es nesapratu no kuras puses gravitācija nāk un man bija skaidrs ka nekāda dēmo satikšana tovakar nebūs.
Aizgāju uz veikalu un cenzdamies izlikties skaidrā pateicu pārdevējai "man vaig cigaretes, bet lielās es nevaru atļauties un nokomplektējiet ēdienu tā lai var paēst jo atnāks draugs kam jādod ēst" un izbēru naudu uz kases. Galīgi smieklīgi, man iedeva mazo Winston un maizi un desu un kausēto sieru un pateica lai es šnabi vairāk nedzeru.
Aizgāju uz dzīvokli atpakaļ un pilnīgā pālī 3 stundas nevarēju tur aizmigt un salauzu Saimja dīvānu lielajā istabā. Tas arī bija smieklīgi.
Tad kautkad vēlāk piezvanija Aigars un aizgājām uz "Jumper", kas izrādijās nebija tik laba filma kā es biju gaidijis un tad gājām atpakaļ uz dzīvokli lai ietu gulēt.
Ap 4 no karnevāla atgriezās Saimis ar Laumiņu un Līvu un līdz ar viņiem atgriezās 50 miljoni lubrikantu un prezervatīvu un verķi kurus es nezinu kā var nosaukt bet jebkurā gadijumā es par viņu visu nākamo dienu uzjautrinājos.
Lubrikanti bija ti kdaudz ka es jau sāku apsvērt iespējuka varētu izsmērēt pa visu lielo istabu un visi tā kā delfīni tur varētu slidināties.
6dien pamodos no rīta
ceturtdiena, februāris 21
Paldies Māra. Paldies.
Vakar skolā uznāca nezinu kas un izodmāju braukt uz Rīgu kaut arī naudas nav, jo ārā bija vnk skaisti. Nē nevis vnk bet ļoti skaisti sasodīts bļe!
Stulbums tikai, ka vēl 2 stundas bija palikušas un kamēr tās pagāja viss mans labais garstāvoklis bija kautkur ellē ratā nozudis.
Atnācu mājā - paēdu, paēdu, tad nomazgājos un tad paēdu un tad domāju vai iet gulēt vai uz braukt uz Rīgu. Sasodīti grūta izvēle bija, ja godīgi, vieglāk būtu Bībeli izlasīt un neaizmigt.
Paļāvos uz likteni
W:Saki ātri 1 vai 2.
Māra Pole: 2
Iepriekš jau izdomāts ka 1 ir gulēt un 2 ir braukt un tā nu es vienkārši neuzdrošinājos liktenim paklausīt un āvu kājas.
Un tad vēl viņa iebliež kautko tādu kam vispār pretoties nevar:
"Ja Tu pats skrien, laiks arí skrien. Tu auré un klaigá, skrien un valsties, un kúlenjo, un pékshnji saule ir norietéjusi un nosvilpj vakara vilciens, un Tu velcies uz máju vakarinjot. Atliek tikai ar kaut ko aizrauties, un saule jau ir aiz apvárshnja! Ir tikai viena iespéja izturét laiku - vérot un it neko nedarít! Tá dienu var izstiept trís dienu garumá, tik tieshám - vienígi vérojot!" /Rejs Bredberijs - Pienenju víns/
Gāju galīgi laimīgs pa ceļu pie sevis dziedādams Rīgas virzienā un smaidīju kā idiņš pilnīgākais un neviena mašīna nestājās.
Vienmēr skatoties filmas domāju "kapēc tā nekad dzīvē neizskatās bļe"
Šitā diena šito teoriju apgāza, stāvēju vienkārši ceļa malā un pāri zaļam laukam skatijos uz mākoņiem zilās debesīs un priecājos un neviena mašīna nebrauca es vienkārši apgūlos uz asfalta un sajutos laimīgs.
Tad mani paņēma onkulis, kas noveda 1km, bet tai laikā es viņam paspēju mašīnu pilnu piesmaidīt un viņš paspēja paust savu izbrīnu par to ka kautkur kalni vaļā. Patīkams cilvēks tāds atvadījāmiesa ar "Nu tad cīnies līdz tai Rīgai" un "Cīnīšos, jūs vienkārši turat buru". Smieklīgi tā runāt ar 50gadīgu vīru.
Pasoļoju vēl nedaudz un pabrauca garām mašīna, kas pēc puskilometra apstājās un atbrauca atpakaļ. Iekšā ija Diānas mamma un vēlviena tante, kura teica "Kad tu nogriezīsi matus tad es tevi pazīšu". Smieklīgi. Manliekas neviens cits gan tad nepazīs vairāk :D
Aizveda līdz pašai Rīgai, pa ceļam runājot par skrūvēm kaulos un par to kā viņām veicās SuperBingo. Es turēju muti un neko neteicu, bet kautkad atceros ka izrēķināju, ka ja tu ņemtu visulaiku vienu to ciparu kombināciju, katru dienu vienu un katru dienu tiktu izlozēta cita, tad tu vinnētu ik 100 000 gadus. Ir jēga manuprāt. IR!
Rīgā pa Lāčplēša ielu soļojot uz dzīvokli atkal sajutos kā filmā un priecājos galīgi ,tāda patīkama vakarīga pilsētas noskaņa bija ar tumši oranžām mājām un zilirozā debesīm. Forši galīgi.
Dzīvoklī bija tikai Saimis, pasēdējām kādu laiku, tad aizgāju pretim A, kurai piesolīju atdot savu angļuvalodas grāmatu un burtnīcu un viņas tām paredzēto naudu iztērējām vīniem un spraitam.
Atbliezām atpakaļ uz dzīvokli un smiedamiesu ndomādami un pļāpādami apdzērāmies nedaudz un labi pavadijām laiku galīgi.
Tad aizsoļojām līdz Dēmo, ar kuru es sarunāju kautkad 5dien tikties, acīmredzot nebiju tik ļoti lielā pālī, ja reiz šito vel atceros.
Atpakaļ atnācām bija Skudrucis uzradies, skatijāmies biški Million Dollar Baby un pļāpājām, kamēr ieradās persona vārdā Holis.
Forši iepazīties spiežot roku Wolis - Holis.
Pīpējām arī daudz, bet šovakar Saimis man pasaka, ka ja viņs vēl redzēs mani pīpējam iebāzīšot man mietu pakaļā. es teicu ka varētu būt smieklīgi, viņš teica ka izskatīsies smieklīgi jaunu noteikti.
Nakts, kad uznāca, devāmies uz Maskačku, kur Saimis ar Holi atstāja savus mākslasdarbus. Pa ceļam atradu lielu konteineru kurā bija daudz kartona kastes, paņēmu vienu un dzinos Skudrucim pakaļ un metu bet netrāpiju, bet no tās kastes izlidoja ārā daudz tā kukurūzas nu kuras saliek kastē lai lmantas nesasitas. Galīgi forši.
Kurš idiņš teica, ka Maskačkā nav forši?
Akdievs cik patiesībā Maskačka ir skaista, tas ir vienkārši neiedomājami. 3. reizi likās ka esmu filmā. Sēžot ar A uz trotuāra malas un viss tik skaistās krāsās un liekas, ka tās mājas visas ir butaforijas uztaisīta sspeciāli priekš manis un tramvajs pabrauc garām galīgi smuki un aiznesas kautkur tālumā. Forši. Godavārds bija forši.
Tagad es esu cilvēks kurš savā dzīvē ir Maskačkā
- dzēris šņabi
- gulējis uz tramvaja sliedēm tā kā filmās uz vilciena guļ
- uzkāpis uz garāžas jumta
- sēdējis uz telefonbūdiņas jumta
- pārplēsis uz pusēm 4daļu telefongrāmatas
- ēdis biezpiena sieriņu un vēl kautkādu to maizi
- dzēris apelsīnu sulu
- nobučojis meiteni
- smējies
- pīpējis
- sajutis vēdersāpes
- nedaudz salis
- priecājies
- pamodinājis dzērāju
- smējies par veikalu, kurā visu padod pa mazu lodziņu
Tagad pilnīgi mierīgi es varu klausīties Astronautu - Tā daļa Rīgas un nedomāt, ka viņi nav īsti skaidrā. Galīgi forši tur bija godavārds.
Mājās ar A atnācām pirmie, pēctam kautkad arī pārējie. Bija plānots braukt uz Mālpili 6:30, lai paspētu uz pirmo stundu.
Apmēram 5:40 saruna
Saim:bļe idiņ neej gulēt, tu nepamodīsies taču
W:nu man pēc 10min modinātājs es tikai 10min pagulēšu
S:Bļe es tev saku tu nepamodīsies
W:Nu ej dirst es biški pagulēšu un iešu uz autobusu
A tewica, lai nebraucu ar pirmo , lai palieku bišk iilgāk, bet es esmu nelokāms un ja nolēmu braukt ar pirmo tad arī braukšu.
Pamodos 6:35 un teicu A, "eu, es nokavēju autobusu" smieklīgi bezgala :D
Pamodos vēl kautkad u ntad vēl kautkad un tad beigās man atlika braukt mājās tikai ar to, kas ir 10:30, tā arī dariju.
Atbraucu, mājā paēdu un gāju uz skolu uz 5to stundu no 7. Nav jau būtībā manliekas svarīgi KAd es eju uz skolu, bet gan tas KA es ej uuz skolu. Visi diezgan izbrīnīti tur bija, ka es esmu ieradies.
Pēc skolas gulēju ilgi, lai kompensētu iepriekšējo nakti un pamodos vakarā, izlasīju grāmatu, uzrakstīju dienasgrāmatu, apēdu daudz lazdu riekstus paklausijos mūziku, padomāju par to cik gan es esu laimīgs, papļāpāju ar PoļMāru un izdzēru paku piena. Tagad jāieiet dušā un tad vainu gulēt vai ar Saimi vēl biški ārā.
Lūk, dzīve.
Tas viss ir sīkums murmuļi, galvenais ir mīlēt.
IR!
Prozit!
Stulbums tikai, ka vēl 2 stundas bija palikušas un kamēr tās pagāja viss mans labais garstāvoklis bija kautkur ellē ratā nozudis.
Atnācu mājā - paēdu, paēdu, tad nomazgājos un tad paēdu un tad domāju vai iet gulēt vai uz braukt uz Rīgu. Sasodīti grūta izvēle bija, ja godīgi, vieglāk būtu Bībeli izlasīt un neaizmigt.
Paļāvos uz likteni
W:Saki ātri 1 vai 2.
Māra Pole: 2
Iepriekš jau izdomāts ka 1 ir gulēt un 2 ir braukt un tā nu es vienkārši neuzdrošinājos liktenim paklausīt un āvu kājas.
Un tad vēl viņa iebliež kautko tādu kam vispār pretoties nevar:
"Ja Tu pats skrien, laiks arí skrien. Tu auré un klaigá, skrien un valsties, un kúlenjo, un pékshnji saule ir norietéjusi un nosvilpj vakara vilciens, un Tu velcies uz máju vakarinjot. Atliek tikai ar kaut ko aizrauties, un saule jau ir aiz apvárshnja! Ir tikai viena iespéja izturét laiku - vérot un it neko nedarít! Tá dienu var izstiept trís dienu garumá, tik tieshám - vienígi vérojot!" /Rejs Bredberijs - Pienenju víns/
Gāju galīgi laimīgs pa ceļu pie sevis dziedādams Rīgas virzienā un smaidīju kā idiņš pilnīgākais un neviena mašīna nestājās.
Vienmēr skatoties filmas domāju "kapēc tā nekad dzīvē neizskatās bļe"
Šitā diena šito teoriju apgāza, stāvēju vienkārši ceļa malā un pāri zaļam laukam skatijos uz mākoņiem zilās debesīs un priecājos un neviena mašīna nebrauca es vienkārši apgūlos uz asfalta un sajutos laimīgs.
Tad mani paņēma onkulis, kas noveda 1km, bet tai laikā es viņam paspēju mašīnu pilnu piesmaidīt un viņš paspēja paust savu izbrīnu par to ka kautkur kalni vaļā. Patīkams cilvēks tāds atvadījāmiesa ar "Nu tad cīnies līdz tai Rīgai" un "Cīnīšos, jūs vienkārši turat buru". Smieklīgi tā runāt ar 50gadīgu vīru.
Pasoļoju vēl nedaudz un pabrauca garām mašīna, kas pēc puskilometra apstājās un atbrauca atpakaļ. Iekšā ija Diānas mamma un vēlviena tante, kura teica "Kad tu nogriezīsi matus tad es tevi pazīšu". Smieklīgi. Manliekas neviens cits gan tad nepazīs vairāk :D
Aizveda līdz pašai Rīgai, pa ceļam runājot par skrūvēm kaulos un par to kā viņām veicās SuperBingo. Es turēju muti un neko neteicu, bet kautkad atceros ka izrēķināju, ka ja tu ņemtu visulaiku vienu to ciparu kombināciju, katru dienu vienu un katru dienu tiktu izlozēta cita, tad tu vinnētu ik 100 000 gadus. Ir jēga manuprāt. IR!
Rīgā pa Lāčplēša ielu soļojot uz dzīvokli atkal sajutos kā filmā un priecājos galīgi ,tāda patīkama vakarīga pilsētas noskaņa bija ar tumši oranžām mājām un zilirozā debesīm. Forši galīgi.
Dzīvoklī bija tikai Saimis, pasēdējām kādu laiku, tad aizgāju pretim A, kurai piesolīju atdot savu angļuvalodas grāmatu un burtnīcu un viņas tām paredzēto naudu iztērējām vīniem un spraitam.
Atbliezām atpakaļ uz dzīvokli un smiedamiesu ndomādami un pļāpādami apdzērāmies nedaudz un labi pavadijām laiku galīgi.
Tad aizsoļojām līdz Dēmo, ar kuru es sarunāju kautkad 5dien tikties, acīmredzot nebiju tik ļoti lielā pālī, ja reiz šito vel atceros.
Atpakaļ atnācām bija Skudrucis uzradies, skatijāmies biški Million Dollar Baby un pļāpājām, kamēr ieradās persona vārdā Holis.
Forši iepazīties spiežot roku Wolis - Holis.
Pīpējām arī daudz, bet šovakar Saimis man pasaka, ka ja viņs vēl redzēs mani pīpējam iebāzīšot man mietu pakaļā. es teicu ka varētu būt smieklīgi, viņš teica ka izskatīsies smieklīgi jaunu noteikti.
Nakts, kad uznāca, devāmies uz Maskačku, kur Saimis ar Holi atstāja savus mākslasdarbus. Pa ceļam atradu lielu konteineru kurā bija daudz kartona kastes, paņēmu vienu un dzinos Skudrucim pakaļ un metu bet netrāpiju, bet no tās kastes izlidoja ārā daudz tā kukurūzas nu kuras saliek kastē lai lmantas nesasitas. Galīgi forši.
Kurš idiņš teica, ka Maskačkā nav forši?
Akdievs cik patiesībā Maskačka ir skaista, tas ir vienkārši neiedomājami. 3. reizi likās ka esmu filmā. Sēžot ar A uz trotuāra malas un viss tik skaistās krāsās un liekas, ka tās mājas visas ir butaforijas uztaisīta sspeciāli priekš manis un tramvajs pabrauc garām galīgi smuki un aiznesas kautkur tālumā. Forši. Godavārds bija forši.
Tagad es esu cilvēks kurš savā dzīvē ir Maskačkā
- dzēris šņabi
- gulējis uz tramvaja sliedēm tā kā filmās uz vilciena guļ
- uzkāpis uz garāžas jumta
- sēdējis uz telefonbūdiņas jumta
- pārplēsis uz pusēm 4daļu telefongrāmatas
- ēdis biezpiena sieriņu un vēl kautkādu to maizi
- dzēris apelsīnu sulu
- nobučojis meiteni
- smējies
- pīpējis
- sajutis vēdersāpes
- nedaudz salis
- priecājies
- pamodinājis dzērāju
- smējies par veikalu, kurā visu padod pa mazu lodziņu
Tagad pilnīgi mierīgi es varu klausīties Astronautu - Tā daļa Rīgas un nedomāt, ka viņi nav īsti skaidrā. Galīgi forši tur bija godavārds.
Mājās ar A atnācām pirmie, pēctam kautkad arī pārējie. Bija plānots braukt uz Mālpili 6:30, lai paspētu uz pirmo stundu.
Apmēram 5:40 saruna
Saim:bļe idiņ neej gulēt, tu nepamodīsies taču
W:nu man pēc 10min modinātājs es tikai 10min pagulēšu
S:Bļe es tev saku tu nepamodīsies
W:Nu ej dirst es biški pagulēšu un iešu uz autobusu
A tewica, lai nebraucu ar pirmo , lai palieku bišk iilgāk, bet es esmu nelokāms un ja nolēmu braukt ar pirmo tad arī braukšu.
Pamodos 6:35 un teicu A, "eu, es nokavēju autobusu" smieklīgi bezgala :D
Pamodos vēl kautkad u ntad vēl kautkad un tad beigās man atlika braukt mājās tikai ar to, kas ir 10:30, tā arī dariju.
Atbraucu, mājā paēdu un gāju uz skolu uz 5to stundu no 7. Nav jau būtībā manliekas svarīgi KAd es eju uz skolu, bet gan tas KA es ej uuz skolu. Visi diezgan izbrīnīti tur bija, ka es esmu ieradies.
Pēc skolas gulēju ilgi, lai kompensētu iepriekšējo nakti un pamodos vakarā, izlasīju grāmatu, uzrakstīju dienasgrāmatu, apēdu daudz lazdu riekstus paklausijos mūziku, padomāju par to cik gan es esu laimīgs, papļāpāju ar PoļMāru un izdzēru paku piena. Tagad jāieiet dušā un tad vainu gulēt vai ar Saimi vēl biški ārā.
Lūk, dzīve.
Tas viss ir sīkums murmuļi, galvenais ir mīlēt.
IR!
Prozit!
otrdiena, februāris 19
H
Vakar vakarā noskatījos pusotru stundu garu filmu par dabu.
Jezus marija, neko tik krutu es vel nebiju redzējis, saucas Earth. Vienkārši. Stils. Skatijos un apbrīnoju vienkārši, visu pusotru stundu ar muti vaļā un kautko tādu noskatoties pilnīgi gribas dziedāt "And we live in a beautiful world (yeah we do yeah we do)".
Es gribu skūpstīties zem ziemeļblāzmas. Izskatijās pēc kautkā galīgi forša.
Šodien noskatījos 2/3 no Zeitgeist. Nē viņa anv vāciski un nē tur nefigurē nekāds laika gars, mazāk vācuvalodu vaig mācīties. Vienkārši diiezgan kruti dokumentāli par reliģiju un 9/11, bet par Amerikas centrālo banku man kautkā neinteresēja, tapēc izmantoju laiku lietderīgi nositu viņu sēžot internetā.
Atšķirībā no pirmās šitā gan nav ne uz pusi tik skaista, bet dokumentāli diezgan labi dokumentalizē.
Vēl esmu paspējis šodien uzrakstīt domrakstu literatūrā, kurā 50% ne mazāk ir meli, jo vienkārši, nevar man likt stāstīt par lietu 300 vārdus, ja es visu varu pateikt ar 100 un pārējo tapēc man nākas melot. Tēma bija "ko es meklēju un atrodu cilvēkos" varbūt Džeks Uzšķērdējs gribētu uzrakstīt vienkārši "dzemdes", bet nē viņam jāraksta 300 vārdi.
Man patika filma par Džeku Uzšķērdēju, viņa bija forša.
Vēl es esmu sameklējis pāris atbildes uz vēsture to darbu uz kuru pati Balode visuaugstā teica "ja tu neizni kādu atbildi pieraksti jautājumu lai vari mājās sameklēt un rīt pierakstīt, es tev varu arī grāmatu iedot".
Ak jel kapēc gan visiem skolotājiem nevarētu būt tāda attieksme, es nezinu.
Lasīju šodien tvnetā, ka tagad kokaīnu ir 15 vai arī 3 reizes vieglāk dabūt nekā pirms šengena iestāšanās. Varbūt nopirkt tā pavairāk un kautkā iesmērēt visam skolotāju kolektīvam? Varētu būt smieklīgi. Bet pārāk dārgi, es labāk aizeju uz čili picu, 2reiz uz kino un vel nopērku puķi Agnesei nekā izmetu naudu "priekam".
Ja gribat kautko tādu darīt, rēķinaties visi ar "pamuti no manis" ja gribas narkomānu priekus, pamēģiniet labāk pasēdēt vienkārši uz metadona.
Pārbaudiju tiko inbox`u, beidzot saņēmu arī to darbu no LADC. Man jau likās, ka nekad neatnāks, jo viņi mani negrib, izskatās ka tomēr laikam nedaudz grib.
Forši.
Jocīgi ir tas, ka brīžiem man liekas, ka man ir pārāk daudz laika, bet brīžiem es vnk domāju ka man nepietiek ar tām stundām diennaktī un man ir pārāk maz laika paspēt visu izdarīt un vēl pietiekmai izgulēties skolai. Stulba būšana.
Smieklīgs gadijums jeb anekdote iz dzīves:
Daiņa brālis vakar via kad veda mājās daini un ivar un vēl tur ko un apstādina policija un lika trubiņā pūst jo uz jautājumu "alkoholu esat lietojis?" viņš atbildēja "nevaidzētu būt." tik vienkārši, bet es uzjautrinos visu dienu :D
kautkas galīgi kruts.
Success is my only mothafuckin option, failure's not.
/eminem/
ja es sodien klausijos, tikai nesakiet neviens agnesei un ivaram.
varetu vel itka rakstit un vel visko bet es nezinu kautka tomer ari nevaretu.
jauku dienu mulkadesas.
Jezus marija, neko tik krutu es vel nebiju redzējis, saucas Earth. Vienkārši. Stils. Skatijos un apbrīnoju vienkārši, visu pusotru stundu ar muti vaļā un kautko tādu noskatoties pilnīgi gribas dziedāt "And we live in a beautiful world (yeah we do yeah we do)".
Es gribu skūpstīties zem ziemeļblāzmas. Izskatijās pēc kautkā galīgi forša.
Šodien noskatījos 2/3 no Zeitgeist. Nē viņa anv vāciski un nē tur nefigurē nekāds laika gars, mazāk vācuvalodu vaig mācīties. Vienkārši diiezgan kruti dokumentāli par reliģiju un 9/11, bet par Amerikas centrālo banku man kautkā neinteresēja, tapēc izmantoju laiku lietderīgi nositu viņu sēžot internetā.
Atšķirībā no pirmās šitā gan nav ne uz pusi tik skaista, bet dokumentāli diezgan labi dokumentalizē.
Vēl esmu paspējis šodien uzrakstīt domrakstu literatūrā, kurā 50% ne mazāk ir meli, jo vienkārši, nevar man likt stāstīt par lietu 300 vārdus, ja es visu varu pateikt ar 100 un pārējo tapēc man nākas melot. Tēma bija "ko es meklēju un atrodu cilvēkos" varbūt Džeks Uzšķērdējs gribētu uzrakstīt vienkārši "dzemdes", bet nē viņam jāraksta 300 vārdi.
Man patika filma par Džeku Uzšķērdēju, viņa bija forša.
Vēl es esmu sameklējis pāris atbildes uz vēsture to darbu uz kuru pati Balode visuaugstā teica "ja tu neizni kādu atbildi pieraksti jautājumu lai vari mājās sameklēt un rīt pierakstīt, es tev varu arī grāmatu iedot".
Ak jel kapēc gan visiem skolotājiem nevarētu būt tāda attieksme, es nezinu.
Lasīju šodien tvnetā, ka tagad kokaīnu ir 15 vai arī 3 reizes vieglāk dabūt nekā pirms šengena iestāšanās. Varbūt nopirkt tā pavairāk un kautkā iesmērēt visam skolotāju kolektīvam? Varētu būt smieklīgi. Bet pārāk dārgi, es labāk aizeju uz čili picu, 2reiz uz kino un vel nopērku puķi Agnesei nekā izmetu naudu "priekam".
Ja gribat kautko tādu darīt, rēķinaties visi ar "pamuti no manis" ja gribas narkomānu priekus, pamēģiniet labāk pasēdēt vienkārši uz metadona.
Pārbaudiju tiko inbox`u, beidzot saņēmu arī to darbu no LADC. Man jau likās, ka nekad neatnāks, jo viņi mani negrib, izskatās ka tomēr laikam nedaudz grib.
Forši.
Jocīgi ir tas, ka brīžiem man liekas, ka man ir pārāk daudz laika, bet brīžiem es vnk domāju ka man nepietiek ar tām stundām diennaktī un man ir pārāk maz laika paspēt visu izdarīt un vēl pietiekmai izgulēties skolai. Stulba būšana.
Smieklīgs gadijums jeb anekdote iz dzīves:
Daiņa brālis vakar via kad veda mājās daini un ivar un vēl tur ko un apstādina policija un lika trubiņā pūst jo uz jautājumu "alkoholu esat lietojis?" viņš atbildēja "nevaidzētu būt." tik vienkārši, bet es uzjautrinos visu dienu :D
kautkas galīgi kruts.
Success is my only mothafuckin option, failure's not.
/eminem/
ja es sodien klausijos, tikai nesakiet neviens agnesei un ivaram.
varetu vel itka rakstit un vel visko bet es nezinu kautka tomer ari nevaretu.
jauku dienu mulkadesas.
otrdiena, februāris 12
brt
13. februāris, paldies Jezum, nenotika kā plānots un tā vietā, lai ietu uz disciplinasbd.. bla komitejas sēdi, es sēdēju bibliotekā iegrimis grāmatā, jo pateicoties direktores labajam garstāvoklim (zinātniskā fantastika tomēr nemaz nav tik ļoti fantastika) tā tika pārcelta uz kautkādu tur martu.
Jā, jūs sapratāt pareizi, ir tādi nūģi, kas starpbrīžus pavada bibliotekā lasot grāmatas.
Pēc skolas man pakaļ ieradās specvienība, Skudruča Brey un Čizō un makdonalda papīru sastāvā, lai aizvestu mani uz veikalu pēc cigaretēm un pēctam mājās.
Visi trīs pie manis pamatīgi uzrāvās un manas mātes barotājas vadībā dabuja gatavot salātus lai mazajam Valteriņam būtu ko puncītī likt.
3nedēļas iepriekš pārdomājot, izdomāju "pašol bļe skola 14. februārī" un aizbraucu ar viņiem uz Rīgu, pa ceļam pierādīdams čizō, ka labāka kandīdāta uz priekšējo sēdekli blakus šoferim mašīnā par mani neatrast.
Aizbraucām pie Brey kur es lasīju, smējos lasīju un kko iespējams arī ēdu un vēl negāju gulēt ilgi.
14. februāris bija diena, kad laikapstākļi mainijās biežāk nekā mans garstāvoklis, kas mainas biežāk nekā gadalaiki. modos kautkad rīta dzestrumā, lai kopā ar čizō un skudruci un Aivoriju brauktu uz centru. Ar skudruci braucām līdz čizō skolai, jo viņai redz, bail ka vienai braucot var aizdegties priekšējais stikls vai arī riepas krustojuma vidū nokrist. No Maskačkas ar tramvaju braucām atpakaļ pa ceļam paspējot aprunāties ar izbijušu padomju krievu "Kas jūs tādi hipiji - pipiji? manos laikos no jums ar tādim matiem visiem bail būtu" un padomju Latvieti "Mani ari veda uz policiju teica, ka tāda mode navr būt, jagriez mati nost, a es vinam saku tev pa purnu vaidzētu sadot". Diezgan smieklīgi kopsummā.
Aizbliezām uz dzīvokli, kur uzmodinājām saimi un laumiņu un kūmu, kuriem, kā izskatijās, nebija ne mazākās nojēgas par to cikos normālam cilvēkam darbadienā jāceļas. Pēctam atpakaļ pie čizō, kur es uzvarēju skudruci cīņā par priekšējo vietu mašīnā, vienkāŗsi vinam nokrita kurpe un es viņu aizmetu prom, kamēr viņš gāja pakaļ es jau biju iesēdies.
Un laiks bija brīnišķīgs.
Sākām braukt un burtiski 63 sekunžu laikā no "vai cik skaisti saulainas zilas debesis" laiks pārvērtās par "jezus marija luksoforu pat nevar redzet kā puteņo".
Man par to bija prieki galīgi, kā pārējiem īsti neatceros.
Pie baroncentra izlecu no mašīnas lai satiktu siami un lauminu un kūmiņu, no kuriem 2 brauca uz skolu un kūms nē.
Aizbliezām uz bordiem, kur akcija "ņem vienu, maksā par vienu un vēl dabon nahaļavu vēlvienu" bija ņēmusi kūmu savā varā un viņa dabuja divus kreklus.
Tad es bliezu viens atpakaļ uz RDMV un saimis ak gudrais un prātīgais atsūtija man "pagaidi mani pie skolas" īsziņu. 20minūtes gaidiju vējā un ar kājām slapjā zemē stāvot, kad atbildot uz dežurantes aicinājumu "ja tu gaidi meiteni, nāc iekšā" iegāju iekšā.
Vēl pagaidīju kādu laiku un tad viņš izdomāja izvelties no klases laukā.
Turpmākās 4h nav aprakstīšanas īsti vērtas, jo tā kā manā atmiņā tur ir tāds kā nekas, pieņemu, ka neko svarīgi mēs tad nedarijām, ja neskaita sajūsmināšanos par laiku brīnišķo.
Vakarā otroreizi atbrauca Kūms ar A un Saimis un Laumiņa bija, skatijāmies visi Titāniku vairāk vai mazāk, dzērām, pīpēt skrējām un visādi citādi pavadijām laiku, un pirmā reize manā mūžā, kad es svinu valentīndienu, izrādijās diezgan neslikta. Prieks bija :)
Svarīgs paziņojums:
Visiem, kam ir mans numurs, daru zināmu, ka pateicoties Saimja vajadzībai pēc jauna telefona un labajai sirdij valentīndienā es tiku pie jauna tālruņa, kas šoreiz ir gan tāls gan runis, nevis tikai tāls kā iepriekšējais. Tā kā domājams, ka kontaktēt tagad varētu būt ievērojami vieglāk :)
Un ja kādam uz Mālpili braucošiem ir jebkāda mēra kontakts ar Saimi, būtu jauki ja man kāds atvestu lādētāju, ko es aizmirsu :) Un ja kādam Mālpilī esošam ir nokias lādētājs tāds kādu man vaig būtu jauki, ja es viņu uz vismaz vienu nakti varētu dabūt :)
15.februārī no rīta modos 5:40 aptuveni, lai saģērbtos saliktu somā visu izņemot lādētāju un blieztu uz autoostu, no kuras aizbliezu uz Mālpili, kurā, kā man pirmajā brīdī kāpjot laukā no autobusa, bija iestājusies kodolziema.
Knapi aizvilkos tos pārsimts metrus no pasta līdz mājām un biju pārsalis ļoti ļoti, pat domāju skolā neiet, bet ēdot apsilu atkal un tad bliezu uz skolu.
Kautkāda vienkārša diena, neko īpašu tur nedarīju un drīzi vien bliezu mājās.
Vakarā atbrauca A, kuru nesagaidiju pieturā, jo ivars iepūta man odekolonu acīs un nedaudz aizkavēja, tikmēr A jau bija devusies papētīt tuvāk Mālpils apkaimi un paspējusi nobīties no kautkāda bumera.
Viss svarīgais kas todien pēctam notika - A.
16.februāris
A
17.februāris
A aizbrauca 13:00 un es pēctam neko nedarīju 2 stundas, pēctam līdz 19:00 gulēju un tad gāju uz veikalu un pie vecāsmammas, kur pa ceļam tā sāka plaušas sāpēt, ka es domāju, ka gals laikam klāt. Nebija forši.
Foršāk ir ar A sedēt uz 5stāvenes jumta, pīpēt un priecāties par mākoņiem un to kā šokolādes bumbiņas ripo pa jumtu.
Foršāk ir apraudāties no laimes, ja velkot zeķi tevi no muguras samīļo :)
Zinat ko? Ir bezgala neaprakstāmi forši būt komplektā ^__^
Lūk, dzīve.
Jā, jūs sapratāt pareizi, ir tādi nūģi, kas starpbrīžus pavada bibliotekā lasot grāmatas.
Pēc skolas man pakaļ ieradās specvienība, Skudruča Brey un Čizō un makdonalda papīru sastāvā, lai aizvestu mani uz veikalu pēc cigaretēm un pēctam mājās.
Visi trīs pie manis pamatīgi uzrāvās un manas mātes barotājas vadībā dabuja gatavot salātus lai mazajam Valteriņam būtu ko puncītī likt.
3nedēļas iepriekš pārdomājot, izdomāju "pašol bļe skola 14. februārī" un aizbraucu ar viņiem uz Rīgu, pa ceļam pierādīdams čizō, ka labāka kandīdāta uz priekšējo sēdekli blakus šoferim mašīnā par mani neatrast.
Aizbraucām pie Brey kur es lasīju, smējos lasīju un kko iespējams arī ēdu un vēl negāju gulēt ilgi.
14. februāris bija diena, kad laikapstākļi mainijās biežāk nekā mans garstāvoklis, kas mainas biežāk nekā gadalaiki. modos kautkad rīta dzestrumā, lai kopā ar čizō un skudruci un Aivoriju brauktu uz centru. Ar skudruci braucām līdz čizō skolai, jo viņai redz, bail ka vienai braucot var aizdegties priekšējais stikls vai arī riepas krustojuma vidū nokrist. No Maskačkas ar tramvaju braucām atpakaļ pa ceļam paspējot aprunāties ar izbijušu padomju krievu "Kas jūs tādi hipiji - pipiji? manos laikos no jums ar tādim matiem visiem bail būtu" un padomju Latvieti "Mani ari veda uz policiju teica, ka tāda mode navr būt, jagriez mati nost, a es vinam saku tev pa purnu vaidzētu sadot". Diezgan smieklīgi kopsummā.
Aizbliezām uz dzīvokli, kur uzmodinājām saimi un laumiņu un kūmu, kuriem, kā izskatijās, nebija ne mazākās nojēgas par to cikos normālam cilvēkam darbadienā jāceļas. Pēctam atpakaļ pie čizō, kur es uzvarēju skudruci cīņā par priekšējo vietu mašīnā, vienkāŗsi vinam nokrita kurpe un es viņu aizmetu prom, kamēr viņš gāja pakaļ es jau biju iesēdies.
Un laiks bija brīnišķīgs.
Sākām braukt un burtiski 63 sekunžu laikā no "vai cik skaisti saulainas zilas debesis" laiks pārvērtās par "jezus marija luksoforu pat nevar redzet kā puteņo".
Man par to bija prieki galīgi, kā pārējiem īsti neatceros.
Pie baroncentra izlecu no mašīnas lai satiktu siami un lauminu un kūmiņu, no kuriem 2 brauca uz skolu un kūms nē.
Aizbliezām uz bordiem, kur akcija "ņem vienu, maksā par vienu un vēl dabon nahaļavu vēlvienu" bija ņēmusi kūmu savā varā un viņa dabuja divus kreklus.
Tad es bliezu viens atpakaļ uz RDMV un saimis ak gudrais un prātīgais atsūtija man "pagaidi mani pie skolas" īsziņu. 20minūtes gaidiju vējā un ar kājām slapjā zemē stāvot, kad atbildot uz dežurantes aicinājumu "ja tu gaidi meiteni, nāc iekšā" iegāju iekšā.
Vēl pagaidīju kādu laiku un tad viņš izdomāja izvelties no klases laukā.
Turpmākās 4h nav aprakstīšanas īsti vērtas, jo tā kā manā atmiņā tur ir tāds kā nekas, pieņemu, ka neko svarīgi mēs tad nedarijām, ja neskaita sajūsmināšanos par laiku brīnišķo.
Vakarā otroreizi atbrauca Kūms ar A un Saimis un Laumiņa bija, skatijāmies visi Titāniku vairāk vai mazāk, dzērām, pīpēt skrējām un visādi citādi pavadijām laiku, un pirmā reize manā mūžā, kad es svinu valentīndienu, izrādijās diezgan neslikta. Prieks bija :)
Svarīgs paziņojums:
Visiem, kam ir mans numurs, daru zināmu, ka pateicoties Saimja vajadzībai pēc jauna telefona un labajai sirdij valentīndienā es tiku pie jauna tālruņa, kas šoreiz ir gan tāls gan runis, nevis tikai tāls kā iepriekšējais. Tā kā domājams, ka kontaktēt tagad varētu būt ievērojami vieglāk :)
Un ja kādam uz Mālpili braucošiem ir jebkāda mēra kontakts ar Saimi, būtu jauki ja man kāds atvestu lādētāju, ko es aizmirsu :) Un ja kādam Mālpilī esošam ir nokias lādētājs tāds kādu man vaig būtu jauki, ja es viņu uz vismaz vienu nakti varētu dabūt :)
15.februārī no rīta modos 5:40 aptuveni, lai saģērbtos saliktu somā visu izņemot lādētāju un blieztu uz autoostu, no kuras aizbliezu uz Mālpili, kurā, kā man pirmajā brīdī kāpjot laukā no autobusa, bija iestājusies kodolziema.
Knapi aizvilkos tos pārsimts metrus no pasta līdz mājām un biju pārsalis ļoti ļoti, pat domāju skolā neiet, bet ēdot apsilu atkal un tad bliezu uz skolu.
Kautkāda vienkārša diena, neko īpašu tur nedarīju un drīzi vien bliezu mājās.
Vakarā atbrauca A, kuru nesagaidiju pieturā, jo ivars iepūta man odekolonu acīs un nedaudz aizkavēja, tikmēr A jau bija devusies papētīt tuvāk Mālpils apkaimi un paspējusi nobīties no kautkāda bumera.
Viss svarīgais kas todien pēctam notika - A.
16.februāris
A
17.februāris
A aizbrauca 13:00 un es pēctam neko nedarīju 2 stundas, pēctam līdz 19:00 gulēju un tad gāju uz veikalu un pie vecāsmammas, kur pa ceļam tā sāka plaušas sāpēt, ka es domāju, ka gals laikam klāt. Nebija forši.
Foršāk ir ar A sedēt uz 5stāvenes jumta, pīpēt un priecāties par mākoņiem un to kā šokolādes bumbiņas ripo pa jumtu.
Foršāk ir apraudāties no laimes, ja velkot zeķi tevi no muguras samīļo :)
Zinat ko? Ir bezgala neaprakstāmi forši būt komplektā ^__^
Lūk, dzīve.
Abonēt:
Ziņas (Atom)