Šodien ap pulksten 17:00 menti uzspridzinājuši uz vanšu tilta kādu nevainīgu kristieti. Nekas cits, protams, neatliek, kā mest krustus. :<
ceturtdiena, jūnijs 7
trešdiena, jūnijs 6
Mazpilsētas lepnums
Zini, kas ir
mazpilsētas lepnums? Tas, ka es stāvu autoostā un domāju, „Kruti, ka es dzīvoju
Mālpilī nevis Siguldā!” tam par kritēriju ņemot to, ka Mālpils autobusu
sarakstam ir „ērtajā” pusē, kas ir pret kasēm, kamēr Siguldai otrā pie sienas.
Un es zinu, ka tie maršruti ir sakārtoti alfabētiskā secībā, un tam nav nekāda
sakara ar to, ka mums ir bijis vienīgais meliorizācijas muzejs AustrumEiropā
(Hei, ko tagad dara Artūrs Dubaks? Viņš tā kā var vispār normālu darbu vēl
pastrādāt bez kolēģu teikšanas, ka kaut kas ir tuvumā – tālumā? Vai tik nav tu
esi tā, ka, ja tu esi mūziķis, tev ir jābūt stilīgam mūžam, vai arī
jānošaujas), bet es tur vienkārši neko nevaru padarīt. Mālpils ir man asinīs.
Kas vēl? Mālpilī
tagad ir arī veikals „Elvi”, kas principā ir nelieli svētki. Mana mamma esot
mēģinājusi pirmajā dienā apskatīt, bet tur esot bijuši tik daudz cilvēki, ka
bija jāstāv rindā, lai tiktu veikalā. BAF, savukārt, tikmēr esot grilējuši un
devuši degustēt desiņas, un piedāvājuši vēl kaut kādas izklaides, kas man šķiet
zināmā mērā smieklīgi. Lūk, mazpilsētas mārketings.
Un nenovērtē šito
par zemu, tas ir liels notikums – kad atvēra „Zemūdeni” mēs bijām sajūsmā, un,
kad atvēra BAF, es pats savām acīm redzēju, kā tantiņa vecumā, kad no kapiem
var mājas vairs nenākt, stiepj pa ielu maisos savus 8kg sāls, ar šo žestu
parādot, ka arī viņa iestājas par Mālpils mūžīgo izaugsmi.
Man pašam vien zināmu iemeslu dēļ pievienoju arī šo bildi ar klasi, kurā es it kā mācījos likt komatus:
Man pašam vien zināmu iemeslu dēļ pievienoju arī šo bildi ar klasi, kurā es it kā mācījos likt komatus:
sestdiena, jūnijs 2
Bērni ir idioti
Sēžot autobusā uz Mālpili nedaudz aizdomājos par bērnību un man radās jautājums, uz kuru nekad atbildi tā arī neesmu saņēmis.
Ko darīja cilvēki, par kuriem rakstīja uz sienas?
Piemēram, ja par tevi pieturā ir rakstīts „Rutai liela peža” vai kas tamlīdzīgs, ko pie velna tu dari? Es pieņemu, ka tā sajūta ir sūdīga, bet tad atliek vienīgi staigāt apkārt un stāstīt visiem „Eu, nav jau nemaz tik liela”? Vai arī tu aizkrāso ciet, vai nosvītro un uzraksti tā lai rakstīts „Reinim liela peža”? Kaut kā diezgan stulba situācija. Es pats šķiet arī nekad neesmu pazinis nevienu, par kuru tā būtu rakstīts, līdz ar to man visi „Zane drāžas ar zirgiem” un „Jānis ir lunis”, un viņam smird kājas” ir šķituši tādi diezgan bezpersoniski, bet no otras puses kaut kur sēž Zane un knibina nost no sava penāļa zirgu uzlīmes, kamēr Jānis aktīvi mācās reizināšanu.
Vēl es atcerējos cik ļoti bezjēdzīgas mēdza būt sarunas:
W: „Eu, Ivar, cik tev pulkstens rāda?”
I: „17:05”
W: „Ā, ja? A man 17:01, cik Tev Daini?”
D: „Man arī 17:01”
I: „Nu es it kā savu pēc autoostas pulksteņa ņēmu”
W: „Ai, bet to jau visi zin, ka tas skrien, es savējo no tā pulksteņa, kas pirms ziņām pa TV rādās” u.t.t.
WTF? Tik ļoti pohuj. Kurā brīdī vispār kaut kas tāds liekas kaut cik lielā mērā nozīmīgi? It īpaši bērnībā, kad jāsteidzas nebija pa lielam pilnīgi nekur, un tik pat labi mazākā laika vienība, ko man būtu vajadzējis zināt ir 20min, lai baigi nenokavētu skolu. Un es šito saku kā cilvēks, kuram laika koncepts šķiet kaut kas fascinējošs. Idioti.
Piemēram, ja par tevi pieturā ir rakstīts „Rutai liela peža” vai kas tamlīdzīgs, ko pie velna tu dari? Es pieņemu, ka tā sajūta ir sūdīga, bet tad atliek vienīgi staigāt apkārt un stāstīt visiem „Eu, nav jau nemaz tik liela”? Vai arī tu aizkrāso ciet, vai nosvītro un uzraksti tā lai rakstīts „Reinim liela peža”? Kaut kā diezgan stulba situācija. Es pats šķiet arī nekad neesmu pazinis nevienu, par kuru tā būtu rakstīts, līdz ar to man visi „Zane drāžas ar zirgiem” un „Jānis ir lunis”, un viņam smird kājas” ir šķituši tādi diezgan bezpersoniski, bet no otras puses kaut kur sēž Zane un knibina nost no sava penāļa zirgu uzlīmes, kamēr Jānis aktīvi mācās reizināšanu.
Vēl es atcerējos cik ļoti bezjēdzīgas mēdza būt sarunas:
W: „Eu, Ivar, cik tev pulkstens rāda?”
I: „17:05”
W: „Ā, ja? A man 17:01, cik Tev Daini?”
D: „Man arī 17:01”
I: „Nu es it kā savu pēc autoostas pulksteņa ņēmu”
W: „Ai, bet to jau visi zin, ka tas skrien, es savējo no tā pulksteņa, kas pirms ziņām pa TV rādās” u.t.t.
WTF? Tik ļoti pohuj. Kurā brīdī vispār kaut kas tāds liekas kaut cik lielā mērā nozīmīgi? It īpaši bērnībā, kad jāsteidzas nebija pa lielam pilnīgi nekur, un tik pat labi mazākā laika vienība, ko man būtu vajadzējis zināt ir 20min, lai baigi nenokavētu skolu. Un es šito saku kā cilvēks, kuram laika koncepts šķiet kaut kas fascinējošs. Idioti.
pirmdiena, maijs 7
16 brīvības dienas
Ar šo es lepni paziņoju, ka Valters Brūns ir bijis savā pirmajā oficiālajā atvaļinājumā jebkad mūžā. Un ar to es domāju reālu atvaļinājumu, kad es vēl kaut kur strādāju, bet vienkārši neeju uz darbu, nevis tādu, ka nav zināms, kad tad īsti būs uz stroiku jāiet, jo priekšnieks Vitaļiks ar mūsu algai paredzētajiem 45ls aizbraucis uz Ēģipti, vai arī Māris Ārents izraudzījies Daini par savu dēlu un mantinieku, mani atlaizdams no darba, kamēr esmu slims un par to nemaz nezinu.
Es pieņemu, ka kārtīgi cilvēki, kuriem nešķiet, ka kebabs ir tāda neliela luksus lieta, pilnīgi normāli savu atvaļinājumu pavada nedaudz Barselonā, kamēr man eksotika skaitās aizbraukt arī uz Siguldu, bet es tomēr tā galīgi nesūdzos.
Pirmo brīvo dienu mēs iesākām no rīta izdzerot alu, tad turpinot ar vēl alu, un vēl un tā līdz brīdim, kad es vakarā aizeju gulēt nedaudz apreibis. Ja tu uzskati, ka uzturēt tādu pieklājīgu reibumu pilnīgi visas dienas garumā, nav īsti patīkami tu droši vien neesi bomzis, bet droši vien arī šo to nesaproti. Tas ir konkrēti lieliski. Lūk arī bilde:
Nākamā diena ir diena, kad mēs dodamies ceļojumā uz tālajām Pārdaugavas tālēm pie Ivara. Pa ceļam tramvajā bija konkrēti foršs vecītis. Zini tos vecīšus, kas iet pat uz Mego pēc krējuma ar uzvalka biksēm, nospodrinātām kurpēm un kārtīgi saķemmētiem matiem? Viņi ir totāli kruti. Es ļoti apšaubu faktu, ka kādreiz tāds būšu arī es, bet tas droši vien nekas. Un tad viens tāds man brauc priekšā tramvajā un lasa grāmatu „Latviešu Tautas piedzīvojumi”, kurā rakstītas tādas lietas, kā „cēsu bataljona 9. rota bija ļoti nozīmīga padomju karaspēka aizkavēšanā...” un es lasu un skatos un nesaprotu kurā tieši brīdī tas kādam vispār varētu būt interesanti jebkad, bet tad atkal droši vien tā pat justos kāds random cilvēks Pulkvedī, kuram es ar spīdošām acīm rokās iegrūstu Azimova „The Complete Robot”.
Pa ceļam pie Ivara mēs atradām arī kaut kādu baznīcu, kurai ir draudzes nams, kurš ir vienkārši tik kruts, ka es stāvu un saku „ej tu dirst, tas draudzes nams ir vienkārši konkrēti kruts”, un Ivars to tikai apstiprina. Es nezinu ar ko īsti tur nodarbojas ja jau tā galvenā lūgšana notiek baznīcā turpat blakus, bet nu iespējams tur visi kristieši iet pa riņķi sitot plaukstas, kamēr uz maiņām katrs sauc savu mīļāku psalmu no Mateja Evaņģēlija. Ej nu sazin ko kristieši savā brīvajā laikā dara, bet nu vismaz viņi to dara ļoti stilīgā ēkā.
Lūk arī neliela bilde ar mums un Jēzu pie jau iepriekšminētā baznīcas. Jēzus man bija līdzi somā, un nav tā, ka man tam obligāti būtu izskaidrojums.
Nākamajā dienā pēkšņā atklāsmes brīdī mēs ar Skudruci un Laimu sapratām, ko darīt ar linoleju, kas mūsu virtuvē stāv rullī jau kopš dienas, kad ievācāmies. Nav jēgas man šeit vilkt intrigu garumā, jo katram, kas kaut reizi ir izbaudījis šī materiāla burvību zin, ka nav nekā labāka, kā linoleja bruņas, kurās ietērpti pēc 6 aliem ļaudis var doties ārā, lai ieviestu kārtību nelielajā avotu un bruņinieku ielas provincē. Our weapon of choice: aizkaru stangas, kas vēl šobaltdien nav atradušas ceļu līdz Skudruča logam, un kamēr Laima tērpusies viduslaiku dāmas drānas mūs fotografē, mēs ielas vidū paralizējam viens otra ekstremitātes nāvīgā duellī, kura vienīgie noteikumi ir nesist pa galvu, un neizmantot ķermeņa daļu, kurai trāpīts ar aizkaru stangu. Policijas ielās nav, bet toties atradām Elviju, kurš galīgi nav apmierināts ar ciemiņiem vēlās vakara stundās.
Nākamā diena ir diena, kad mēs īpaši nedarījām neko, ja neskaita Age of Empires spēlēšanu tīklā un 3l tarhūna dzeršanu. Kad tu pēdējo reizi dzēri tarhūnu? Jo es nesen. Lai dokumentētu savus nedēļas notikumus es nopirku vēl vienu 3l tarhūna pudeli, lai rekonstruētu notikumus, taču arī tā vēderos pazuda ātrāk nekā es biju gatavs saņemties aiziet uz istabas otru pusi pēc fotoaparāta.
Vēl šajā periodā es zaudēju savu Latgalītes nevainību. Latgalīte ir kaut kas tāds kā Saeima, tur ir taudz cilvēku, visi par to runā, bet kaut kā nekad īsti neviens tur tā neiet, un es vēl jo īpaši. Mans secinājums pēc nelielas ekskursijas – principā izskatās tā, ka vesels bars cilvēku ļoti steidzīgi cenšas izvākt lietas no saviem šķūnīšiem, aprokot PlayStation zem maģīšu kaudzes un cenšoties iztirgot miljards elektronikas lietu par kuru funkcijām man sajēga ir vēl mazāka kā par to kā strādā karijs. Tad ir miljons plaukti ar krievu laika nozīmītēm, SSiešu zīmogu kopijām, cirvjiem, kapļiem un grāmatām krievu valodā. Man šķiet, ka vārdi „Latgalītē var atrast visu” nebūt nav patiesi, precīzāk būtu teikt „Latgalītē ir viss” atrašanu atstājot veiksmes ziņā.
Dienā pēc Latgalītes nodevāmies kārtīgam plezīram, taču šīs nešķīstās vietas ietekme šķietami atstāja iespaidu uz mūsu psihi, un tādēļ afekta stāvoklī sākām izpaust anarhistiskas noslieces.
Mēs trijatā parādījām fakučus Zemkopības ministrijai un tad ātri aizbēgām.
Pēc tam laiskojoties Andrejsalā skatījāmies uz 3 makšķerniekiem, un ja ir kaut kas garlaicīgāks par to, tad tā varētu būt vienīgi pati makšķerēšana. Esot no laukiem man šķiet pilnīgi absurds tādā vietā kaut ko makšķerēt, bet nu var jau būt, ka es arī neko nesaprotu. Tāpat es nesaprotu to pārīti aptuveni gados 30, kuri pāris dienas iepriekš Andrejsalā piknikoja blakus atkritumiem, liekot uz putuplasta salātus un mazā grilā cepot gaļu. Man sāk rasties aizdomas, ka, ja tu esi rīdzinieks, tu esi lunis un konkrēti nesaproti neko no tā, kā strādā daba.
Dienu pēc tam izlēmām kopā ar Ivaru pamest Rīgu un devāmies nelielā slēpņošanas tūrē uz purvu un Tukumu. Tagad es šogad jau esmu paspējis ar plikām kājām lēkāt pa purva dūksnāju, un esmu redzējis vienu no interesantākajām krievu laiku militārajām celtnēm Latvijā. Pie Tukuma lidlauka ir kādi 8 pamesti milzīgi angāri, kas apauguši ar zāli un krūmiem izskatās vienkārši pēc milzīgām Hobitu mājām. Ļoti, ļoti interesanti, ļoti ļoti smuki. Un pēc 20:00 tur vietējā kafejnīca jau ir ciet un limpeni dabūt nevar :<
Jūrmalā savukārt ir viena no labāk saglabātajām pamestajām ēkām jebkad. Protams nav jau nekas baigi smuks, bet tā vietā, lai būtu tikai plikas betona sienas, ēkā, kura rotājas ar lielu, bet nu jau noplukušu uzrakstu „Zinātnes nams” vēl joprojām ir nelielas kinozāles paliekas, smuka lampa, un augšējos stāvos pat tādas ekstras kā podi, neatvērts seifs, parkets un plašs tapešu klāsts. Kaut kur uz grīdas atrodam arī klades kuras kvalificējas uz vārdiem „reģistrantūras bloknots”, kuros redzami ieraksti kuros datumos kurās istabiņās kurš ir apmeties. Vēl zemāk ne pārāk civilizētā bomžu miteklī atrodam arī kaudzi mapju ar dažnedažādiem „projektiem” kuru nozīme manā izpratnē varētu būt 1, bet varētu būt arī 100.
Tas tā kaut kā ļoti ļoti jauki paspēt tur būt vēl pirms tur ieviesušies 13gadnieki un 13gadnieki grafiti mākslinieki.
Un šo tūri savukārt noslēdzam ar nelielu grilēšanas pasākumu, kurā kārtējo reizi pierādās, ka sašļiks ir garšīgs un es esmu sūdīgs Prometejs, jo ne pārāk liela grila iekurināšanai man nepieciešama pudele degšķīduma.
Un pēdējās 3 dienas mēs ar Laimu pavadam Mālpilī atpūšoties nu tik ļoti cik vien vispār ir iespējams, dzerot aliņus, pīpējot, ejot pastaigās pa Mālpils klusajām ielām un cenšoties lasīt grāmatas, kas beidzas neveiksmīgi, jo es izlasu 8 lapaspuses. Jā, bļe, man atnāk 10 grāmatas, no kurām es plānoju izlasīt vismaz 2, bet tā vietā fonā ieslēgtais TV iesūc tik ļoti, ka tagad es esmu redzējis pat divas sērijas „Jersey Shore” un izlasījis neesmu principā neko :<
Bet nu no gaišās puses man vēl joprojām priekšā ir gandrīz viss šis.
Man šķiet šis sanāca nedaudz garāk nekā biju plānojis. Nu neko, neliela kompensācija klusēšanas periodam.
Nākamā diena ir diena, kad mēs dodamies ceļojumā uz tālajām Pārdaugavas tālēm pie Ivara. Pa ceļam tramvajā bija konkrēti foršs vecītis. Zini tos vecīšus, kas iet pat uz Mego pēc krējuma ar uzvalka biksēm, nospodrinātām kurpēm un kārtīgi saķemmētiem matiem? Viņi ir totāli kruti. Es ļoti apšaubu faktu, ka kādreiz tāds būšu arī es, bet tas droši vien nekas. Un tad viens tāds man brauc priekšā tramvajā un lasa grāmatu „Latviešu Tautas piedzīvojumi”, kurā rakstītas tādas lietas, kā „cēsu bataljona 9. rota bija ļoti nozīmīga padomju karaspēka aizkavēšanā...” un es lasu un skatos un nesaprotu kurā tieši brīdī tas kādam vispār varētu būt interesanti jebkad, bet tad atkal droši vien tā pat justos kāds random cilvēks Pulkvedī, kuram es ar spīdošām acīm rokās iegrūstu Azimova „The Complete Robot”.
Pa ceļam pie Ivara mēs atradām arī kaut kādu baznīcu, kurai ir draudzes nams, kurš ir vienkārši tik kruts, ka es stāvu un saku „ej tu dirst, tas draudzes nams ir vienkārši konkrēti kruts”, un Ivars to tikai apstiprina. Es nezinu ar ko īsti tur nodarbojas ja jau tā galvenā lūgšana notiek baznīcā turpat blakus, bet nu iespējams tur visi kristieši iet pa riņķi sitot plaukstas, kamēr uz maiņām katrs sauc savu mīļāku psalmu no Mateja Evaņģēlija. Ej nu sazin ko kristieši savā brīvajā laikā dara, bet nu vismaz viņi to dara ļoti stilīgā ēkā.
Lūk arī neliela bilde ar mums un Jēzu pie jau iepriekšminētā baznīcas. Jēzus man bija līdzi somā, un nav tā, ka man tam obligāti būtu izskaidrojums.
Nākamajā dienā pēkšņā atklāsmes brīdī mēs ar Skudruci un Laimu sapratām, ko darīt ar linoleju, kas mūsu virtuvē stāv rullī jau kopš dienas, kad ievācāmies. Nav jēgas man šeit vilkt intrigu garumā, jo katram, kas kaut reizi ir izbaudījis šī materiāla burvību zin, ka nav nekā labāka, kā linoleja bruņas, kurās ietērpti pēc 6 aliem ļaudis var doties ārā, lai ieviestu kārtību nelielajā avotu un bruņinieku ielas provincē. Our weapon of choice: aizkaru stangas, kas vēl šobaltdien nav atradušas ceļu līdz Skudruča logam, un kamēr Laima tērpusies viduslaiku dāmas drānas mūs fotografē, mēs ielas vidū paralizējam viens otra ekstremitātes nāvīgā duellī, kura vienīgie noteikumi ir nesist pa galvu, un neizmantot ķermeņa daļu, kurai trāpīts ar aizkaru stangu. Policijas ielās nav, bet toties atradām Elviju, kurš galīgi nav apmierināts ar ciemiņiem vēlās vakara stundās.
Nākamā diena ir diena, kad mēs īpaši nedarījām neko, ja neskaita Age of Empires spēlēšanu tīklā un 3l tarhūna dzeršanu. Kad tu pēdējo reizi dzēri tarhūnu? Jo es nesen. Lai dokumentētu savus nedēļas notikumus es nopirku vēl vienu 3l tarhūna pudeli, lai rekonstruētu notikumus, taču arī tā vēderos pazuda ātrāk nekā es biju gatavs saņemties aiziet uz istabas otru pusi pēc fotoaparāta.
Vēl šajā periodā es zaudēju savu Latgalītes nevainību. Latgalīte ir kaut kas tāds kā Saeima, tur ir taudz cilvēku, visi par to runā, bet kaut kā nekad īsti neviens tur tā neiet, un es vēl jo īpaši. Mans secinājums pēc nelielas ekskursijas – principā izskatās tā, ka vesels bars cilvēku ļoti steidzīgi cenšas izvākt lietas no saviem šķūnīšiem, aprokot PlayStation zem maģīšu kaudzes un cenšoties iztirgot miljards elektronikas lietu par kuru funkcijām man sajēga ir vēl mazāka kā par to kā strādā karijs. Tad ir miljons plaukti ar krievu laika nozīmītēm, SSiešu zīmogu kopijām, cirvjiem, kapļiem un grāmatām krievu valodā. Man šķiet, ka vārdi „Latgalītē var atrast visu” nebūt nav patiesi, precīzāk būtu teikt „Latgalītē ir viss” atrašanu atstājot veiksmes ziņā.
Dienā pēc Latgalītes nodevāmies kārtīgam plezīram, taču šīs nešķīstās vietas ietekme šķietami atstāja iespaidu uz mūsu psihi, un tādēļ afekta stāvoklī sākām izpaust anarhistiskas noslieces.
Mēs trijatā parādījām fakučus Zemkopības ministrijai un tad ātri aizbēgām.
Pēc tam laiskojoties Andrejsalā skatījāmies uz 3 makšķerniekiem, un ja ir kaut kas garlaicīgāks par to, tad tā varētu būt vienīgi pati makšķerēšana. Esot no laukiem man šķiet pilnīgi absurds tādā vietā kaut ko makšķerēt, bet nu var jau būt, ka es arī neko nesaprotu. Tāpat es nesaprotu to pārīti aptuveni gados 30, kuri pāris dienas iepriekš Andrejsalā piknikoja blakus atkritumiem, liekot uz putuplasta salātus un mazā grilā cepot gaļu. Man sāk rasties aizdomas, ka, ja tu esi rīdzinieks, tu esi lunis un konkrēti nesaproti neko no tā, kā strādā daba.
Dienu pēc tam izlēmām kopā ar Ivaru pamest Rīgu un devāmies nelielā slēpņošanas tūrē uz purvu un Tukumu. Tagad es šogad jau esmu paspējis ar plikām kājām lēkāt pa purva dūksnāju, un esmu redzējis vienu no interesantākajām krievu laiku militārajām celtnēm Latvijā. Pie Tukuma lidlauka ir kādi 8 pamesti milzīgi angāri, kas apauguši ar zāli un krūmiem izskatās vienkārši pēc milzīgām Hobitu mājām. Ļoti, ļoti interesanti, ļoti ļoti smuki. Un pēc 20:00 tur vietējā kafejnīca jau ir ciet un limpeni dabūt nevar :<
Jūrmalā savukārt ir viena no labāk saglabātajām pamestajām ēkām jebkad. Protams nav jau nekas baigi smuks, bet tā vietā, lai būtu tikai plikas betona sienas, ēkā, kura rotājas ar lielu, bet nu jau noplukušu uzrakstu „Zinātnes nams” vēl joprojām ir nelielas kinozāles paliekas, smuka lampa, un augšējos stāvos pat tādas ekstras kā podi, neatvērts seifs, parkets un plašs tapešu klāsts. Kaut kur uz grīdas atrodam arī klades kuras kvalificējas uz vārdiem „reģistrantūras bloknots”, kuros redzami ieraksti kuros datumos kurās istabiņās kurš ir apmeties. Vēl zemāk ne pārāk civilizētā bomžu miteklī atrodam arī kaudzi mapju ar dažnedažādiem „projektiem” kuru nozīme manā izpratnē varētu būt 1, bet varētu būt arī 100.
Tas tā kaut kā ļoti ļoti jauki paspēt tur būt vēl pirms tur ieviesušies 13gadnieki un 13gadnieki grafiti mākslinieki.
Un šo tūri savukārt noslēdzam ar nelielu grilēšanas pasākumu, kurā kārtējo reizi pierādās, ka sašļiks ir garšīgs un es esmu sūdīgs Prometejs, jo ne pārāk liela grila iekurināšanai man nepieciešama pudele degšķīduma.
Un pēdējās 3 dienas mēs ar Laimu pavadam Mālpilī atpūšoties nu tik ļoti cik vien vispār ir iespējams, dzerot aliņus, pīpējot, ejot pastaigās pa Mālpils klusajām ielām un cenšoties lasīt grāmatas, kas beidzas neveiksmīgi, jo es izlasu 8 lapaspuses. Jā, bļe, man atnāk 10 grāmatas, no kurām es plānoju izlasīt vismaz 2, bet tā vietā fonā ieslēgtais TV iesūc tik ļoti, ka tagad es esmu redzējis pat divas sērijas „Jersey Shore” un izlasījis neesmu principā neko :<
Bet nu no gaišās puses man vēl joprojām priekšā ir gandrīz viss šis.
Man šķiet šis sanāca nedaudz garāk nekā biju plānojis. Nu neko, neliela kompensācija klusēšanas periodam.
sestdiena, marts 24
Mazpilsētnieks pie buržuju krūzēm
Viena lieta, ko es vēljoprojām savā dzīvē nespēju saprast ir "glaunās" servīzes, no kurām tiek ņemtas kafijas un tējas krūzītes dažādiem saviesīgiem pasākumiem. Pēdējo dienu laikā man tādas ir bijis jāizmanto jau divas reizes un es to vienkārši nesaprotu. Es, protams, saprotu, ka tas iespējams ir glauni un pieklājīgi, bet FAK. Es stāvu ar to šķīvīti un miniatūru krūzi, mēģinot izdomāt sakarīgu veidu, kā dabūt kafiju savā mutē, nevis uz krekla, un jau pirms es kaut ko izleju man gribas bļaut " SŌŌŌŌŌRĪ SŌŌŌŌRĪ ES ESMU TIZLS". Kurš pie velna kaut ko tādu izdomāja?? >:l
Var jau būt, ka pie Anglijas karalienes ir reāli sūdīga tēja, un tad tu esi priecīgs, ka nav daudz jādzer, bet tas tomēr nav iemesls, lai tādas lietotu visos saviesīgajos pasākumos, kur nav galdiņu, un tevi grūž no visām pusēm tik ļoti, ka tās krūzes turēšana principā pārvēršas par nelielu priekšnesumu, un es jau apsveru pieteikties darbam cirkā. Un tas šķīvis?! Vai tas ir domāts, lai tur izlīst kafija? Taču no tā materiāla, kas iztērēts šķīvim varētu vienkārši lielāku krūzi uztaisīt.
Es apsveru iespēju, ka visur varētu iet ar savu kafijas krūzi, no kuras var normāli padzert, bet man ir bail, ka ar tādu parādoties saviesīgos aģentūru pasākumos, pa skaļruņiem atskanēs "UZMANĪBU! UZMANĪBU! TELPĀS PROLETARIĀTA PĀRSTĀVIS! UZMANĪBU!" un tad divi uzvalkos tērpti vīri mani izmet pa durvīm un pārējie apmētās ar saviem baltajiem cimdiem.
Principā ar tādu krūzi rokā es jūtos tik pat nedroši kā ar apvemtu jaku. Un es to esmu pieredzējis! Kaut kad nesen savā brīvajā laikā nedaudz saindējos un pa ceļam uz Rīgu autobusā pamodos no nepārvaramas vēlmes parādīt citiem, kas ir manā vēderā. Un tā nu es tur sēžu ar apvemtu jaku un man nav ne jausmas ko darīt. Parasti apvēmušies ir vienu piedzērušies cilvēki, vai arī bomži. Man blakus ir brīva vieta, un ko tad man teikt, ja kāds man grasās apsēsties blakus? " Es atvainojos Mister Ser, jūsu paša ērtības labad ieteiktu Jums izvēlēties kādu citu sēdvietu, jo es šeit, redziet, nedaudz vemju". Tajā pašā laikā man jāatzīst, ka, lai arī tizla, saindēšanās ir salīdzinoši viena no interesantākajām "slimībām". Piedāvātais simptomu klāsts, kas mainās ik pēc pusdienas tomēr nedaudz atsvaidzina vienmuļo dzīvi gultā, ko nevarētu teikt par laiku, ko tu pavadi vienkārši klepojot 80 stundas no vietas.
Un pie reizes vēlviena lieta, ko es nesaprotu: Kurš izvēlas dziesmu sarakstu Radio 101? Es it kā klausos, un viss smuki, kad pēkšni skan kas tāds kā "Es pēēēēēldēēēēēju no Ventspils..." vai "Zaļā dziesma". Kāpēc? Kāpēc kāds, lai gribētu to klausīties pec tam, kad noskanējis kas šāds ? Vienīgais loģiskais izskaidrojums šķiet tas, ka Voldemārs Šoriņš ir zaudējis savas pēdējās prāta paliekas, un brīvajā laikā sēž uz māju jumtiem, uzvilcis savu kleitu, un izliekas par Operas spoku, kas ik pa laikam ieskrien 101 studijā un uzliek savu kaseti, kamēr Toms Grēviņš ir pārāk aizņemts uzmērot savus jaunos Agneses Kleinas legingus, ar kuriem doties uz Fashion Week.
Burkšķis ir paburkšķējis, jauku dienu, murmuļi.
Var jau būt, ka pie Anglijas karalienes ir reāli sūdīga tēja, un tad tu esi priecīgs, ka nav daudz jādzer, bet tas tomēr nav iemesls, lai tādas lietotu visos saviesīgajos pasākumos, kur nav galdiņu, un tevi grūž no visām pusēm tik ļoti, ka tās krūzes turēšana principā pārvēršas par nelielu priekšnesumu, un es jau apsveru pieteikties darbam cirkā. Un tas šķīvis?! Vai tas ir domāts, lai tur izlīst kafija? Taču no tā materiāla, kas iztērēts šķīvim varētu vienkārši lielāku krūzi uztaisīt.
Es apsveru iespēju, ka visur varētu iet ar savu kafijas krūzi, no kuras var normāli padzert, bet man ir bail, ka ar tādu parādoties saviesīgos aģentūru pasākumos, pa skaļruņiem atskanēs "UZMANĪBU! UZMANĪBU! TELPĀS PROLETARIĀTA PĀRSTĀVIS! UZMANĪBU!" un tad divi uzvalkos tērpti vīri mani izmet pa durvīm un pārējie apmētās ar saviem baltajiem cimdiem.
Principā ar tādu krūzi rokā es jūtos tik pat nedroši kā ar apvemtu jaku. Un es to esmu pieredzējis! Kaut kad nesen savā brīvajā laikā nedaudz saindējos un pa ceļam uz Rīgu autobusā pamodos no nepārvaramas vēlmes parādīt citiem, kas ir manā vēderā. Un tā nu es tur sēžu ar apvemtu jaku un man nav ne jausmas ko darīt. Parasti apvēmušies ir vienu piedzērušies cilvēki, vai arī bomži. Man blakus ir brīva vieta, un ko tad man teikt, ja kāds man grasās apsēsties blakus? " Es atvainojos Mister Ser, jūsu paša ērtības labad ieteiktu Jums izvēlēties kādu citu sēdvietu, jo es šeit, redziet, nedaudz vemju". Tajā pašā laikā man jāatzīst, ka, lai arī tizla, saindēšanās ir salīdzinoši viena no interesantākajām "slimībām". Piedāvātais simptomu klāsts, kas mainās ik pēc pusdienas tomēr nedaudz atsvaidzina vienmuļo dzīvi gultā, ko nevarētu teikt par laiku, ko tu pavadi vienkārši klepojot 80 stundas no vietas.
Un pie reizes vēlviena lieta, ko es nesaprotu: Kurš izvēlas dziesmu sarakstu Radio 101? Es it kā klausos, un viss smuki, kad pēkšni skan kas tāds kā "Es pēēēēēldēēēēēju no Ventspils..." vai "Zaļā dziesma". Kāpēc? Kāpēc kāds, lai gribētu to klausīties pec tam, kad noskanējis kas šāds ? Vienīgais loģiskais izskaidrojums šķiet tas, ka Voldemārs Šoriņš ir zaudējis savas pēdējās prāta paliekas, un brīvajā laikā sēž uz māju jumtiem, uzvilcis savu kleitu, un izliekas par Operas spoku, kas ik pa laikam ieskrien 101 studijā un uzliek savu kaseti, kamēr Toms Grēviņš ir pārāk aizņemts uzmērot savus jaunos Agneses Kleinas legingus, ar kuriem doties uz Fashion Week.
Burkšķis ir paburkšķējis, jauku dienu, murmuļi.
Abonēt:
Ziņas (Atom)