Avotu ielas ļaudis

Laika, kad planoju ievakties tagadeja dzivokli man skita, ka Avotu iela ir tada Maskackas centra radiniece, kur aiz katra stura vari sastapt kadu roma tautibas cilveku, kurs ta vai savadak parliecinas tevi atstat vinam dalu savu lietu.

Nu jau pagajis gandriz gads un realitate ar ko es sastopos ikdiena ir pilnigi cita.

Avotu ielas iedzivotaji lielakoties ir nedaudz ka makslinieki – nabadzigi, citu nesaprasti un konkreti jocigi.

Viena lieta, ko es ieveroju jau pirmajas dienas ir – tu nevari nosaut greizi ar pufaiku. Pufaikas te ir visur, pirmaja diena kad es ievacos es, iespejams, redzeju tik pat daudz pufaikas, ka pa visu savu bernibu kopa, un berniba pufaiku skaits, ko redzeju, ir tuvs miljardam. Iespejams ta ir kaut kada savstarpeja atpazisanas zime, starp avotu ielu parvaldosajiem grupejumiem (Pufaiku laudis un viencimdainie pipetaji).

Pirmas divas reizes, kad man nacas sastapties ar lugumu pec finansiala atbalsta ari bija nedaudz savadakas, neka pierasts. Pirmaja reize 2 dzeki uz Lienes ielas krustojuma no otras ielas puses centas mani parliecinat, ka esmu vinu bralis un draugs, un sis draudzibas cena ir 20s. Zinot, ka mana mate varetu ari nepiekrist adoptet divus 28g vecus viriesus es atteicos no si radu saisu veidosanas piedavajuma un ar to ari viss beidzas. Otraja reize tika izmeginata cita taktika, un mes ar Laimu, nakot no veikala, sanemam komplimentu ka viens no skaistakajiem pariem uz Avotu ielas. Es nezinu vai cilvekiem ir pienemts maksat katru reizi, kad sanem komplimentu, bet ja ir, tad kads man ir kaut ko loti svarigu berniba nepateicis, ka ari es pienemu, ka ir lerums cilveku, kas doma, ka esmu loti nepieklajigs, jo par sadiem pakalpojumiem nekad maksajis neesmu.

Protams, seit atrodami ari agresivaki vietejas kulturas parstavji, tacu ari tie ir kaut kada veida nedaudz haotiski. Seit, piemeram, dialogs ar viru, kuru vienkarsibas labad sauksim par Tali Akseli IIV Luiju.

Mes vienkarsi ejam pa ielu, kad mus uzruna Talis:

T.A. IIV L.: Eu dzeki es cista nedirsu!

W: Tas labi!

T.A. IIV L.: Man rita beres!

W: Tas stulbi. :<

T.A. IIV L.: Jus naudinu nevarat iedot?

Skudrucis: Ne.

T.A. IIV L.: A PA MUTI NEGRIBI?!!!

Cits čalis, kas pilnīgi normālā paskatā ar savu dāmu pastaigājās pa ielu, mums ar Skudruci pa lielam tapēc, ka mēs ejam pa ielu ar Hektoru rokā, teica "Bļe ej mājās, sūkā pimpi, nāc šurp". Teikumu konstrukcija tomēr nav no tām vieglākajām disciplīnām. Smieklīgākais, ka mums pa muti sadot gribēja gan viņš, gan viņa draudzene.

Nelaimiga karta visi sie cilveki kaut kur ari dzivo, un dazi no viniem ari viena maja ar mums. Viena no krutakajam lietam sim dzivoklim ir konstanta setnieces Iras uzraudziba, kura regulari nak ciemos, lai panemtu udeni vai pateiktu Skudrucim, lai vins sakarto istabu. Ja – ta vienkarsi, tu sedi pie kompja, dzirdi ka atveras dzivokla durvis un peksni jau tava istaba ir Ira. Ir pilnigi normali ari tas, ka vina ap 7:00 no rita zvanas pie dzivokla durvim ka psiha, jo mes, acimredzot, ar motorolleri esam izgazusi vartus. Nav jau butiski, ka mums nav motorollera, un ari varti stav ka stavejusi.

Kaut kada bridi starp Skudruci un Iru saka veidoties ari romantiskas jutas (ka rezultata varbut ari aizradijums par nekartigu istabu) un nu jau Ira saprata, ka vinas ieceretais var palidzet ari ar karoga uzliksanu, vai miskastu izstumsanu no pagalma 7:00 no rita. Taja pat laika, kad Skudrucim vajag dabut masinu no pagalma ara, vinai kajas par vecu, lai nonaktu leja un atslegtu vartus. Tadas jau ir tas sievietes.

Tagad jau Skudrucis dzivokli paradas krietni retāk, un to sajūt arī Ira. Pēdējoreiz kad tikāmies, viņa ienesās ap 10:07 dienā, kad es gulēju slims. Tas ir tikai normāli, ka es guļu un dzirdu, ka kāds padeso garām uz Skudruča istabu un sauc “NORMUNDS!”. Es izeju no istabas un prasu, ko vajag, un izrādās karoga kāts atkal jānoņem. Es atbildu, ka to nedarīšu un esmu slims, un pretī ar skumjas pilnām acim Ira jautā “A gde Normunds?? :<”. Es atbildēju, ka Normundsa nav un nedaudz dusmīgākā tonī palūdzu viņu vairāk nenākt nekad. Un viņa nenāk. Es gan nezinu vai dēļ pieklājības, vai tomēr salauztas sirds.

Ar to gan prieki ar kaimiņiem nebeidzās.

Kādu rītu pamostos – ārā tumšs. Skaidrs, ka ir nakts, bet it kā nevaru saprast kāpēc esmu pamodies, bet redzu – Laima arī ir augšā ar vaļā acīm. Pēkšņi dzirdam tādu staigāšanas skaņu no virtuves, un nedaudz nobīstamies, jo es, gudrs būdams esmu atstājis vaļā gan durvis, gan virtuves logu. Tad es dzirdu kā krīt trauki un kāds saka “MJAU”, bet tā kā kaķis, nevis kā čigāns, kas izliekas par kaķi, kamēr zog mums tosteri. Aizeju līdz virtuvei un tiešām – uz palodzes vienkārši sēž kaķis. Laima ir atnākusi man līdzi, bet es vēl absolūti nepamodies pagriežos pret viņu un saku “Ej gulēt!”. Šis iespējams ir maskulīnākais brīdis manā mūžā, un es reāli brīnos, kā man tajā brīdī vienkārši neizsprāga iespaidīgas ūsas. Lai arī es pats neatceros pilno pamatojumu, bet šī doma “Ej gulēt, sieviete, man te ar minci jātiek galā” šķiet vienkārši fascinējoša. Laima būdama apmēram tāda pašā stāvoklī tiešām ari aiziet gulēt.

Es eju klāt tam mincim vicinos ar rokām un saku “Eu minci, kraties laukā, tu te nedzīvo”, bet mincis vienkārši ieķeras logā un mēģina pa viņu rāpties augšā. Tad es dzirdu, ka zvana pie durvīm – tāds pats šortos arī atveru tās durvis, un tur stāv maza tantiņa melnā mētelī un saka “moj koķik moj koķik!!”. Es vienkārši ielaižu viņu iekšā un parādu uz virtuvi, kur viņa aiziet pēc minča. Mincis gan ir citās domās, un reāli negrib doties rokās, tāpēc kādas 15s tā tantiņa cenšas viņu noraut no loga, kamēr mincis ar nagiem spītējas pretī. Kad tomēr tas izdodas mincis tiek iznests ārā un nomests kāpņutelpā, bet saskaroties ar zemi viņš sāk desot atpakaļ uz mūsu dzīvokli, un es vienkārši aizcērtu durvis. Tā kā nevienam no manis vairāk neko nevajag, eu atpakaļ uz gultu. Paskatos pulkstenī – 04:30. WTF?

Un šī gan nav pie nepilnākā prāta esošā no mūsu kaimiņiem, jo mums dzīvoklī pretī dzīvo sieviete ar 2 bērniem, kura ar mums runā ļooooooooooti lēnā skaidrojošā tonī. No sākuma mēs domājām, ka vai nu viņa ir garīgi atpalikusi, vai arī domā, ka tādi esam mēs, bet reiz viņa izdomāja, ka viņai jānomaina koridorī spuldzīte (kas viņai nav jādara, tam ir Ira un Normunds), un pēc tam atnāca pie mums, paziņoja, ka ir to izdarījusi un nedaudz agresīvi lika saprast, ka nākamreiz tas jādara mums. Mums ir pamatotas aizdomas, ka tajā blakus dzīvoklī ir cirvji, kas, ja es nebeigšu bļaustīties vannas istabā, kad aiz sienas bļaustās viņas bērni, tiks novietoti manā galvā.

Vēl pretī mums (iekšpagalma otra puse) ir tusētāji, kas vienu vakaru taisīja 90to pieagušu cilvēku diskotēku ar ārkārtīgi sliktu mūziku, pie kuras divi vīrieši dejo ar divām sievietēm, tad pārtrauc mūziku, izbļaustās, un atkal dejo tālāk. Mums ir aizdomas, ka kāds kādam šņabi izlēja. Tajā pašā mājā ir “Tautas dziednieku asociācija” kuras kāds no apmeklētājiem iespējams iepriekš dzīvoja mūsu dzīvoklī, jo šeit ievācoties atradām balderiāņus, un lapiņas ar buramvārdiem, kuras it kā jānoskaita, un tad pār kreiso plecu jāizmet tekošā ūdenī. Līdz Daugavai tālu, tāpēc izmetām vienkārši miskastē.

Iekšpagalma kreisajā pusē dzīvo arī sieviete, kas regulāri resna pīpē pie palodzes un nenormāli skaļi strīdas un sauc visus par idiotiem (ne mūs (cerams)), un man nez kāpēc liekas, ka kaut kad bija strīds par izbērtu sāli.

Labajā iekšpagalma pusē pie loga savukart regulāri iet pīpēt pavecs vīrietis bez krekla, un viņam nedrīkst skatīties acīs, jo tad tu, iespējams, uzreiz viņam apsolies. Laima man nepiedotu.

Principā te vēl ir interesanti aprakstāms vietējo veikalu klāsts, bet es izlikšos, ka dušā iešana ir gana nopietns attaisnojums, lai beigtu nodarboties ar muļķībām. Ja kādam interesē šis dzīvoklis, mēs vācamies ārā septembra beigās! :)

Es nedaudz arī atvainojos par garumzīmju trūkumu šeit, es vienkārši biju ticis jau pāri pusei, kad izdomāju, ka vajag viņas ieslēgt, un tad man bija slinkums labot. sōōōrīi.

Šodien ziņās

Šodien ap pulksten 17:00 menti uzspridzinājuši uz vanšu tilta kādu nevainīgu kristieti. Nekas cits, protams, neatliek, kā mest krustus. :<

Mazpilsētas lepnums

Zini, kas ir mazpilsētas lepnums? Tas, ka es stāvu autoostā un domāju, „Kruti, ka es dzīvoju Mālpilī nevis Siguldā!” tam par kritēriju ņemot to, ka Mālpils autobusu sarakstam ir „ērtajā” pusē, kas ir pret kasēm, kamēr Siguldai otrā pie sienas. Un es zinu, ka tie maršruti ir sakārtoti alfabētiskā secībā, un tam nav nekāda sakara ar to, ka mums ir bijis vienīgais meliorizācijas muzejs AustrumEiropā (Hei, ko tagad dara Artūrs Dubaks? Viņš tā kā var vispār normālu darbu vēl pastrādāt bez kolēģu teikšanas, ka kaut kas ir tuvumā – tālumā? Vai tik nav tu esi tā, ka, ja tu esi mūziķis, tev ir jābūt stilīgam mūžam, vai arī jānošaujas), bet es tur vienkārši neko nevaru padarīt. Mālpils ir man asinīs.

Kas vēl? Mālpilī tagad ir arī veikals „Elvi”, kas principā ir nelieli svētki. Mana mamma esot mēģinājusi pirmajā dienā apskatīt, bet tur esot bijuši tik daudz cilvēki, ka bija jāstāv rindā, lai tiktu veikalā. BAF, savukārt, tikmēr esot grilējuši un devuši degustēt desiņas, un piedāvājuši vēl kaut kādas izklaides, kas man šķiet zināmā mērā smieklīgi. Lūk, mazpilsētas mārketings.

Un nenovērtē šito par zemu, tas ir liels notikums – kad atvēra „Zemūdeni” mēs bijām sajūsmā, un, kad atvēra BAF, es pats savām acīm redzēju, kā tantiņa vecumā, kad no kapiem var mājas vairs nenākt, stiepj pa ielu maisos savus 8kg sāls, ar šo žestu parādot, ka arī viņa iestājas par Mālpils mūžīgo izaugsmi.


Man pašam vien zināmu iemeslu dēļ pievienoju arī šo bildi ar klasi, kurā es it kā mācījos likt komatus:

Bērni ir idioti

Sēžot autobusā uz Mālpili nedaudz aizdomājos par bērnību un man radās jautājums, uz kuru nekad atbildi tā arī neesmu saņēmis. Ko darīja cilvēki, par kuriem rakstīja uz sienas?
Piemēram, ja par tevi pieturā ir rakstīts „Rutai liela peža” vai kas tamlīdzīgs, ko pie velna tu dari? Es pieņemu, ka tā sajūta ir sūdīga, bet tad atliek vienīgi staigāt apkārt un stāstīt visiem „Eu, nav jau nemaz tik liela”? Vai arī tu aizkrāso ciet, vai nosvītro un uzraksti tā lai rakstīts „Reinim liela peža”? Kaut kā diezgan stulba situācija. Es pats šķiet arī nekad neesmu pazinis nevienu, par kuru tā būtu rakstīts, līdz ar to man visi „Zane drāžas ar zirgiem” un „Jānis ir lunis”, un viņam smird kājas” ir šķituši tādi diezgan bezpersoniski, bet no otras puses kaut kur sēž Zane un knibina nost no sava penāļa zirgu uzlīmes, kamēr Jānis aktīvi mācās reizināšanu.

Vēl es atcerējos cik ļoti bezjēdzīgas mēdza būt sarunas:
W: „Eu, Ivar, cik tev pulkstens rāda?”
I: „17:05”
W: „Ā, ja? A man 17:01, cik Tev Daini?”
D: „Man arī 17:01”
I: „Nu es it kā savu pēc autoostas pulksteņa ņēmu”
W: „Ai, bet to jau visi zin, ka tas skrien, es savējo no tā pulksteņa, kas pirms ziņām pa TV rādās” u.t.t.
 WTF? Tik ļoti pohuj. Kurā brīdī vispār kaut kas tāds liekas kaut cik lielā mērā nozīmīgi? It īpaši bērnībā, kad jāsteidzas nebija pa lielam pilnīgi nekur, un tik pat labi mazākā laika vienība, ko man būtu vajadzējis zināt ir 20min, lai baigi nenokavētu skolu. Un es šito saku kā cilvēks, kuram laika koncepts šķiet kaut kas fascinējošs. Idioti.

16 brīvības dienas

Ar šo es lepni paziņoju, ka Valters Brūns ir bijis savā pirmajā oficiālajā atvaļinājumā jebkad mūžā. Un ar to es domāju reālu atvaļinājumu, kad es vēl kaut kur strādāju, bet vienkārši neeju uz darbu, nevis tādu, ka nav zināms, kad tad īsti būs uz stroiku jāiet, jo priekšnieks Vitaļiks ar mūsu algai paredzētajiem 45ls aizbraucis uz Ēģipti, vai arī Māris Ārents izraudzījies Daini par savu dēlu un mantinieku, mani atlaizdams no darba, kamēr esmu slims un par to nemaz nezinu. Es pieņemu, ka kārtīgi cilvēki, kuriem nešķiet, ka kebabs ir tāda neliela luksus lieta, pilnīgi normāli savu atvaļinājumu pavada nedaudz Barselonā, kamēr man eksotika skaitās aizbraukt arī uz Siguldu, bet es tomēr tā galīgi nesūdzos. Pirmo brīvo dienu mēs iesākām no rīta izdzerot alu, tad turpinot ar vēl alu, un vēl un tā līdz brīdim, kad es vakarā aizeju gulēt nedaudz apreibis. Ja tu uzskati, ka uzturēt tādu pieklājīgu reibumu pilnīgi visas dienas garumā, nav īsti patīkami tu droši vien neesi bomzis, bet droši vien arī šo to nesaproti. Tas ir konkrēti lieliski. Lūk arī bilde: Nākamā diena ir diena, kad mēs dodamies ceļojumā uz tālajām Pārdaugavas tālēm pie Ivara. Pa ceļam tramvajā bija konkrēti foršs vecītis. Zini tos vecīšus, kas iet pat uz Mego pēc krējuma ar uzvalka biksēm, nospodrinātām kurpēm un kārtīgi saķemmētiem matiem? Viņi ir totāli kruti. Es ļoti apšaubu faktu, ka kādreiz tāds būšu arī es, bet tas droši vien nekas. Un tad viens tāds man brauc priekšā tramvajā un lasa grāmatu „Latviešu Tautas piedzīvojumi”, kurā rakstītas tādas lietas, kā „cēsu bataljona 9. rota bija ļoti nozīmīga padomju karaspēka aizkavēšanā...” un es lasu un skatos un nesaprotu kurā tieši brīdī tas kādam vispār varētu būt interesanti jebkad, bet tad atkal droši vien tā pat justos kāds random cilvēks Pulkvedī, kuram es ar spīdošām acīm rokās iegrūstu Azimova „The Complete Robot”. Pa ceļam pie Ivara mēs atradām arī kaut kādu baznīcu, kurai ir draudzes nams, kurš ir vienkārši tik kruts, ka es stāvu un saku „ej tu dirst, tas draudzes nams ir vienkārši konkrēti kruts”, un Ivars to tikai apstiprina. Es nezinu ar ko īsti tur nodarbojas ja jau tā galvenā lūgšana notiek baznīcā turpat blakus, bet nu iespējams tur visi kristieši iet pa riņķi sitot plaukstas, kamēr uz maiņām katrs sauc savu mīļāku psalmu no Mateja Evaņģēlija. Ej nu sazin ko kristieši savā brīvajā laikā dara, bet nu vismaz viņi to dara ļoti stilīgā ēkā. Lūk arī neliela bilde ar mums un Jēzu pie jau iepriekšminētā baznīcas. Jēzus man bija līdzi somā, un nav tā, ka man tam obligāti būtu izskaidrojums. Nākamajā dienā pēkšņā atklāsmes brīdī mēs ar Skudruci un Laimu sapratām, ko darīt ar linoleju, kas mūsu virtuvē stāv rullī jau kopš dienas, kad ievācāmies. Nav jēgas man šeit vilkt intrigu garumā, jo katram, kas kaut reizi ir izbaudījis šī materiāla burvību zin, ka nav nekā labāka, kā linoleja bruņas, kurās ietērpti pēc 6 aliem ļaudis var doties ārā, lai ieviestu kārtību nelielajā avotu un bruņinieku ielas provincē. Our weapon of choice: aizkaru stangas, kas vēl šobaltdien nav atradušas ceļu līdz Skudruča logam, un kamēr Laima tērpusies viduslaiku dāmas drānas mūs fotografē, mēs ielas vidū paralizējam viens otra ekstremitātes nāvīgā duellī, kura vienīgie noteikumi ir nesist pa galvu, un neizmantot ķermeņa daļu, kurai trāpīts ar aizkaru stangu. Policijas ielās nav, bet toties atradām Elviju, kurš galīgi nav apmierināts ar ciemiņiem vēlās vakara stundās. Nākamā diena ir diena, kad mēs īpaši nedarījām neko, ja neskaita Age of Empires spēlēšanu tīklā un 3l tarhūna dzeršanu. Kad tu pēdējo reizi dzēri tarhūnu? Jo es nesen. Lai dokumentētu savus nedēļas notikumus es nopirku vēl vienu 3l tarhūna pudeli, lai rekonstruētu notikumus, taču arī tā vēderos pazuda ātrāk nekā es biju gatavs saņemties aiziet uz istabas otru pusi pēc fotoaparāta. Vēl šajā periodā es zaudēju savu Latgalītes nevainību. Latgalīte ir kaut kas tāds kā Saeima, tur ir taudz cilvēku, visi par to runā, bet kaut kā nekad īsti neviens tur tā neiet, un es vēl jo īpaši. Mans secinājums pēc nelielas ekskursijas – principā izskatās tā, ka vesels bars cilvēku ļoti steidzīgi cenšas izvākt lietas no saviem šķūnīšiem, aprokot PlayStation zem maģīšu kaudzes un cenšoties iztirgot miljards elektronikas lietu par kuru funkcijām man sajēga ir vēl mazāka kā par to kā strādā karijs. Tad ir miljons plaukti ar krievu laika nozīmītēm, SSiešu zīmogu kopijām, cirvjiem, kapļiem un grāmatām krievu valodā. Man šķiet, ka vārdi „Latgalītē var atrast visu” nebūt nav patiesi, precīzāk būtu teikt „Latgalītē ir viss” atrašanu atstājot veiksmes ziņā. Dienā pēc Latgalītes nodevāmies kārtīgam plezīram, taču šīs nešķīstās vietas ietekme šķietami atstāja iespaidu uz mūsu psihi, un tādēļ afekta stāvoklī sākām izpaust anarhistiskas noslieces. Mēs trijatā parādījām fakučus Zemkopības ministrijai un tad ātri aizbēgām. Pēc tam laiskojoties Andrejsalā skatījāmies uz 3 makšķerniekiem, un ja ir kaut kas garlaicīgāks par to, tad tā varētu būt vienīgi pati makšķerēšana. Esot no laukiem man šķiet pilnīgi absurds tādā vietā kaut ko makšķerēt, bet nu var jau būt, ka es arī neko nesaprotu. Tāpat es nesaprotu to pārīti aptuveni gados 30, kuri pāris dienas iepriekš Andrejsalā piknikoja blakus atkritumiem, liekot uz putuplasta salātus un mazā grilā cepot gaļu. Man sāk rasties aizdomas, ka, ja tu esi rīdzinieks, tu esi lunis un konkrēti nesaproti neko no tā, kā strādā daba. Dienu pēc tam izlēmām kopā ar Ivaru pamest Rīgu un devāmies nelielā slēpņošanas tūrē uz purvu un Tukumu. Tagad es šogad jau esmu paspējis ar plikām kājām lēkāt pa purva dūksnāju, un esmu redzējis vienu no interesantākajām krievu laiku militārajām celtnēm Latvijā. Pie Tukuma lidlauka ir kādi 8 pamesti milzīgi angāri, kas apauguši ar zāli un krūmiem izskatās vienkārši pēc milzīgām Hobitu mājām. Ļoti, ļoti interesanti, ļoti ļoti smuki. Un pēc 20:00 tur vietējā kafejnīca jau ir ciet un limpeni dabūt nevar :< Jūrmalā savukārt ir viena no labāk saglabātajām pamestajām ēkām jebkad. Protams nav jau nekas baigi smuks, bet tā vietā, lai būtu tikai plikas betona sienas, ēkā, kura rotājas ar lielu, bet nu jau noplukušu uzrakstu „Zinātnes nams” vēl joprojām ir nelielas kinozāles paliekas, smuka lampa, un augšējos stāvos pat tādas ekstras kā podi, neatvērts seifs, parkets un plašs tapešu klāsts. Kaut kur uz grīdas atrodam arī klades kuras kvalificējas uz vārdiem „reģistrantūras bloknots”, kuros redzami ieraksti kuros datumos kurās istabiņās kurš ir apmeties. Vēl zemāk ne pārāk civilizētā bomžu miteklī atrodam arī kaudzi mapju ar dažnedažādiem „projektiem” kuru nozīme manā izpratnē varētu būt 1, bet varētu būt arī 100. Tas tā kaut kā ļoti ļoti jauki paspēt tur būt vēl pirms tur ieviesušies 13gadnieki un 13gadnieki grafiti mākslinieki. Un šo tūri savukārt noslēdzam ar nelielu grilēšanas pasākumu, kurā kārtējo reizi pierādās, ka sašļiks ir garšīgs un es esmu sūdīgs Prometejs, jo ne pārāk liela grila iekurināšanai man nepieciešama pudele degšķīduma. Un pēdējās 3 dienas mēs ar Laimu pavadam Mālpilī atpūšoties nu tik ļoti cik vien vispār ir iespējams, dzerot aliņus, pīpējot, ejot pastaigās pa Mālpils klusajām ielām un cenšoties lasīt grāmatas, kas beidzas neveiksmīgi, jo es izlasu 8 lapaspuses. Jā, bļe, man atnāk 10 grāmatas, no kurām es plānoju izlasīt vismaz 2, bet tā vietā fonā ieslēgtais TV iesūc tik ļoti, ka tagad es esmu redzējis pat divas sērijas „Jersey Shore” un izlasījis neesmu principā neko :< Bet nu no gaišās puses man vēl joprojām priekšā ir gandrīz viss šis. Man šķiet šis sanāca nedaudz garāk nekā biju plānojis. Nu neko, neliela kompensācija klusēšanas periodam.