Hei.
Sen neesam runājuši. Vienmēr tas mulsums pēc ilgas neredzēšanās - "Kā iet? Ko dari?", un reāli nav skaidrs cik tieši plašā mērogā mēs runājam. Vai man stāstīt tev par to, ka Taxify šoferis man teica "Klau, tu no tiem datoriem saproti, man te viens cits pasažieris rādīja.." un izvelk melnu blociņu, kurā ierakstīts "e-dinārs" aka Bitcoin? Nesen uz ielas Ilze prasīja "1 minūtes update", kas man šķiet labi jau ļauj izfiltrēt daļu informācijas. Nav gan teikts, ka jāizfiltrē e-dinārs.
Netērēsim laiku sīkumiem, man tev jāpastāsta kas nopietnāks. Es teikšu godīgi, es pats neticēju savām acīm, kad redzēju, bet veikalā nopirktam saldumam virsū bija rakstīts "Šerbets". Prasu apkārtējiem - "klau, kā ir pareizi? Šerberts vai šerbets?" esot šerberts. Bet tezaurā vārds "šerberts" nemaz vairs nav. Kas notika ar šo vārdu? Kā var būt, ka es tik ilgi būtu dzīvojis nezinot par šo? Ir divi varianti - Illuminati ir iefiltrējušies Valsts valodas centrā vai arī daļa no mums kaut kādā brīdī ir pametusi Šerberta dimensiju un ieradusies citā, acīmredzami mazāk krutā dimensijā, kur saldumu nosaukumiem nepietiek burtu. Bet būsim godīgi, Illuminati variants vienkārši nav reālistisks. Bet tu jau zini par ko es runāju. Nekad neaizmirsti savas saknes, high-five visiem no Šerberta dimensijas.
Cik dziļi sarunā mēs esam? Vai ir noteikts laiks, kuru mums jāpieturas pie realitātes, līdz ķerties pie citu pasauļu būvēšanas? Vai varbūt laiks memory dump. Uzaugot Mālpilī tu rēķinies, ka pilsētas teritorija sadalīta grupējumos - BAF cienītāji, Pālēni, Skeiteri, Piecstāvenes, daži džeki braukāja apkārt ar riteņiem, kuriem aiz muguras lepni plīvo bagāžniekā iestiprināts karogs "Ripojošie Miroņi". Vēlāk Ripojošie Miroņi, nezinu kādu politisku apsvērumu ietekmē, pārformējās par Džei Hadām. Kāda tieši bija jaunā ideoloģija neatceros, bet ar riteņiem vairs nebraukāja. Kas lieliski - es tikai pirms pāris mēnešiem sapratu, ka ar to bija domāti džihādisti. Acīm redzami neesmu tas asākais nazis atvilknē, bet tomēr skaisti, ka gadi paskrējuši, bet Mālpils keeps on giving. Es teiktu Mālpils - tā nav vieta, tas ir dzīvesveids.
Ja tev sāk šķist, ka es esmu mainījies, man tev jāsaka - nu sorry, man bija near death experience. Vienu vakaru es, kā to normāli pieaugušie cilvēki dara, sasmējos un aizrijos ar Listerine. 0/10 ja skatāmies manu dzīves skaisto mirkļu skalā, bet 10/10, ja meklē spīdzināšanas tehnikas. Tas brīdis, kad viss, ko atceries par gaisu, ir kā tāla atmiņa kurā pēdējoreiz ieelpoji kaut kad bērnībā pirms 2000 gadiem, lika man tā patiešām novērtēt tieši kāds patiesībā cilvēka ķermenis ir sūds.
Nu tā kaut kā.
Latviski penthouse ir bēniņi?
otrdiena, marts 28
ceturtdiena, decembris 15
Man vairs nav bail no reklāmistiem
Nu jau apritējis gads, kopš ar Laimu mēģinājām ievest jaunas vēsmas Latvijas reklāmas tirgū. Diemžēl gan ar skumjām jāatzīst, ka acīmredzami esam nākuši par ātru, un tirgus pagaidām vēl ir gatavs tikai Like&Share un dažreiz vēl nedaudz Share.
Labā ziņa ir tāda, ka esmu pārvarējis savas bailes no reklāmistiem, un nu sāku dzīvot ilūzijā, ka nemodīšos 03:00 no tā, ka visa Adwards žūrija būs ieradusies pie manām durvīm, lai liktu nekavējoties paskaidrot kā man nav kauna ņirgāties par industriju, un uzrakstīt vismaz 17 viduvējas kvalitātes tvītus, kas izraisa tādu pašu emociju gammu, kā pagraba stūrī aizmirsts kartupelis. Man vienkārši tagad ir slēdzamas kāpņu telpas durvis.Tā kā nevienu atbildi, kā arī uzaicinājumu saņemt Grand Prix Adwardos, nesaņēmām, nododu mūsu kopdarbu tavam vērtējumam. Kad redzēsi šīs kampaņas ielās, zini, ka, lai arī cik neticami, patiesībā aiz tām stāv divi no pēdējiem cilvēkiem, kuri vēl nav paši sevi atzinuši par sociālo mediju ekspertiem.
sestdiena, decembris 3
Acīm redzamais - neticamais
Stāvu RIMI rindā, mani produkti smuki sakrauti uz slīdošās lentas, pārdevējas virzienā aiz produktu atdalītāja stāv, kāda cita vīra produkti, kas lēni tuvojas savam pīpstināšanas liktenim. Bet ne līdz galam pārdomāta lentas sašaurinājuma dizaina kļūdas (vai vēl ticamāk - mēness fāzes) rezultātā, priekšā stāvošā džeka Kinder Bueno veic Hudīnī cienīgu manevru, un iebēg aiz sadalītāja pie maniem produktiem. Es stāvu, skatos, domāju - nu vispār ar ko es esmu sliktāks? Vai es neesmu pelnījis Kinder Bueno? Muļķības.
Pārdevēja saskaita džeka produktus, aizlaiž vienā no joslām, kas paredzēta savākšanai, un tad manējos otrā. Džeks paskatās uz maniem produktiem, pamana Kinder Bueno - skatās uz saviem - acīmredzami Kinder Bueno tur neredz. Īsti nezinu vēl kā šī situācija risināsies, bet nu principā man ir čeks, es varu parādīt, ka esmu samaksājis, un lai novāc savu neķītro skatienu no maniem našķiem. Tā nu viņš skatās uz maniem produktiem, saviem produktiem, savā somā, uz saviem produktiem, savā somā, uz maniem produktiem.. Ir tik faking lieliski no malas vērot, kā acīmredzami kustībās ieliekas cilvēka domu process, sastopoties ar šīs zemes lielāko magu. Es tikmēr salādēju visu pārējo, paņemu to Kinder Bueno, tur pat atveru, un skatoties uz viņu nokožos. Viņš skatās man acīs un tad... paskatās savā somā.
Magic.
Citās ziņās no Valtera Brūna attiecību padomu grāmatas - nezini, kur vest meiteni otrajā randiņā, jo radošās spējas vietu izvēlē līdz tējas namiņam nesniedzas? 100% rekomendēju pavadīt kopīgi divas dienas gultā klepojot un šņaucot degunu. Ja reizēm rodas sajūta, ka dāmai elpa neaizraujas tik ļoti, cik vēlētos, skūpsti laikā, kad deguns ir tikpat funkcionāls, kā kājslauķis taisīts no glitteriem, atklās tev pilnīgi jaunu skābekļa trūkuma pasauli. Un kad all is said and done, kopīgi kā romantiskā filmā varat sagaidīt rītu ar Theraflu un cigaretēm.
Es tagad neatceros vai jau rakstīju par to, un man reāli nav pacietība iet tagad meklēt, bet esmu visai neapmierināts ar faktu, ka uz cigarešu paciņām cipari, kas apzīmē stiprumu aizstāti ar vēl papildus noderīgiem padomiem. Reāli es līdz tam brīdim nemaz nebiju iebraucis, ka tie cipari domāti kā brīdinājums. Šķiet kaut kā skaisti, ka tīri nejauši ar aizliegumu panākta ļoti noderīga informācija. Un kā man tagad atšķirt sarkano marļiku no baltā kent? Tagad man te tikai ir "Atmetiet smēķēšanu - tuviniekiem jūs esat vajadzīgs dzīvs". Kā Jūs to zināt? Varbūt es esmu vienkārši nenormāls krāns. Varbūt mani tuvinieki ir sekta, kurai manas mirstīgās miesas ir daudz vajadzīgākas nekā šādi te jautājumi. Vai arī varbūt mana dzīvība ir apdrošināta par 17 miljardiem un zālēm pret vēzi.
Kaut kad stāvot rindā uz autobusu Mālpilī (jap, rinda Mālpilī, šis godavārds ir patiess stāsts) viena meitene stāsta citām, ka Signei* vecāki brauks prom brīvdienās un omīte pieskatīs kaut kādus sīkos, un Anna* tieši domāja, ka gribētu kaut kur dzimšanas dienu bez sencīšiem nosvinēt. Reāli pat šī būtu derīgāka informācija, ko likt uz cīgu paciņām.
*vārdi aizmirsti
Lūk, dzīve.
Pārdevēja saskaita džeka produktus, aizlaiž vienā no joslām, kas paredzēta savākšanai, un tad manējos otrā. Džeks paskatās uz maniem produktiem, pamana Kinder Bueno - skatās uz saviem - acīmredzami Kinder Bueno tur neredz. Īsti nezinu vēl kā šī situācija risināsies, bet nu principā man ir čeks, es varu parādīt, ka esmu samaksājis, un lai novāc savu neķītro skatienu no maniem našķiem. Tā nu viņš skatās uz maniem produktiem, saviem produktiem, savā somā, uz saviem produktiem, savā somā, uz maniem produktiem.. Ir tik faking lieliski no malas vērot, kā acīmredzami kustībās ieliekas cilvēka domu process, sastopoties ar šīs zemes lielāko magu. Es tikmēr salādēju visu pārējo, paņemu to Kinder Bueno, tur pat atveru, un skatoties uz viņu nokožos. Viņš skatās man acīs un tad... paskatās savā somā.
Magic.
Citās ziņās no Valtera Brūna attiecību padomu grāmatas - nezini, kur vest meiteni otrajā randiņā, jo radošās spējas vietu izvēlē līdz tējas namiņam nesniedzas? 100% rekomendēju pavadīt kopīgi divas dienas gultā klepojot un šņaucot degunu. Ja reizēm rodas sajūta, ka dāmai elpa neaizraujas tik ļoti, cik vēlētos, skūpsti laikā, kad deguns ir tikpat funkcionāls, kā kājslauķis taisīts no glitteriem, atklās tev pilnīgi jaunu skābekļa trūkuma pasauli. Un kad all is said and done, kopīgi kā romantiskā filmā varat sagaidīt rītu ar Theraflu un cigaretēm.
Es tagad neatceros vai jau rakstīju par to, un man reāli nav pacietība iet tagad meklēt, bet esmu visai neapmierināts ar faktu, ka uz cigarešu paciņām cipari, kas apzīmē stiprumu aizstāti ar vēl papildus noderīgiem padomiem. Reāli es līdz tam brīdim nemaz nebiju iebraucis, ka tie cipari domāti kā brīdinājums. Šķiet kaut kā skaisti, ka tīri nejauši ar aizliegumu panākta ļoti noderīga informācija. Un kā man tagad atšķirt sarkano marļiku no baltā kent? Tagad man te tikai ir "Atmetiet smēķēšanu - tuviniekiem jūs esat vajadzīgs dzīvs". Kā Jūs to zināt? Varbūt es esmu vienkārši nenormāls krāns. Varbūt mani tuvinieki ir sekta, kurai manas mirstīgās miesas ir daudz vajadzīgākas nekā šādi te jautājumi. Vai arī varbūt mana dzīvība ir apdrošināta par 17 miljardiem un zālēm pret vēzi.
Kaut kad stāvot rindā uz autobusu Mālpilī (jap, rinda Mālpilī, šis godavārds ir patiess stāsts) viena meitene stāsta citām, ka Signei* vecāki brauks prom brīvdienās un omīte pieskatīs kaut kādus sīkos, un Anna* tieši domāja, ka gribētu kaut kur dzimšanas dienu bez sencīšiem nosvinēt. Reāli pat šī būtu derīgāka informācija, ko likt uz cīgu paciņām.
*vārdi aizmirsti
Lūk, dzīve.
trešdiena, novembris 23
Davai, man velvienu sardeli!
Veikalā Top pie kases stāv 2 džeki, pirmajam ir 8 aliņi un 1 sardele, otrajam 4 aliņi, bet toties deguns pēc formas kā sažuvis kartupelis un tik intensīvi sarkans, ka drīzumā visticamāk atstās cilvēkam redzamās krāsas spektru. Pirmajam saskaita aliņus, pieskaita sardeli - 7.55 or smth. Viņš tāds o wow - pagriežas pret gaļas pārdevēju - "Davai, man velvienu sardeli!". Es saprotu. Dzīvojam taču tikai vienreiz. Bet mani nedaudz satrauc, ka es nezinu vai viņš abas sardeles ieplānojs sev, lai atzīmētu otrdienas rītu kā buržujs, vai viena tomēr ies kartupeļģīmim.
Nicīts saka, ka džeki ne tikai sadalēs, bet tās tiks nevis katram sava, bet pa vienai pēc kārtas uz pusēm. Es ļoti ceru, ka viņi tās notiesās kožot katrs no sava gala līdz viņu lūpas saskarsies un kartupeļģīmja deguns, iespiežoties pirmajam vaigā, sasniegts kritisko masu, pie kuras no sarkanā milža pārvētīsies supernovā.
Labi, ka es jau esmu mājās.
Nicīts saka, ka džeki ne tikai sadalēs, bet tās tiks nevis katram sava, bet pa vienai pēc kārtas uz pusēm. Es ļoti ceru, ka viņi tās notiesās kožot katrs no sava gala līdz viņu lūpas saskarsies un kartupeļģīmja deguns, iespiežoties pirmajam vaigā, sasniegts kritisko masu, pie kuras no sarkanā milža pārvētīsies supernovā.
Labi, ka es jau esmu mājās.
Laima cerēja, ka stāsts beigsies ar to, ka tiek nopīpstināts arī kartupeļģīmja deguns, un man sāp sirds par faktu, ka tā nav realitāte. Pasakiet, lūdzu, kāds Dievs eksistē, ja šis nenotika.
Šis būtu īpaši skaisti tāpēc, ka šī veikala pārdevējas vienmēr pieskarās lietai, kuru pārdod, pat, ja tā nav pīpstināma. Pērkot kaut kādas bulkas, man šis nedaudz tracina, tāpēc ar katru reizi tās mēģinu nolikt arvien tālāk, tā, lai pārdevējai grūtāk pieskarties, bet tā, lai ir acīmredzams, kas ir tas, ko es pērku. Līdzšinējie eksperimenti liek man domāt, ka es varētu doties ekspedīcijā uz citu galaktiku, radot bērnus, mazbērnus un mirstot uz kosmosa kuģa, un pēc 17 paaudzēm mani maz...bērni nolaidīsies uz jaunas planētas. Viņi neatcerēsies mani, runās citā valodā, iespējams no vēstures būs dzēsta Zemes eksistence, viņu morāles principi būs kaut kas mums vispār prātam neaptverams, bet viņi izkāps no kosmosa kuģa, un tur stāvēs tā TOP pārdevēja, un iegrābsies viņiem bulkās.
otrdiena, septembris 27
Kas nenotiek Grobiņā
Uz ielas pienāca džeks un paprasīja vai nevar ieķīlāt pie manis savu telefonu. Es atteicos, jo nekad par šādu biznesa avantūru nebiju domājis. Saku uzreiz - es kļūdījos - tagad man ir vairāk jautājumu, kā matemātiskās analīzes eksāmenā. Kāds bija tas telefons? Vai varbūt es varēju nopirkt kaut ko par 5eur? Kā tieši izpaustos tā atķīlāšana man arī līdz galam nav skaidrs - piezvanīt viņš visticamāk man nevarēs. Mēs it kā varētu jau tagad sarunāt, ka tiksimies pēc 3 dienām pie Laimas pulksteņa, brīdī kad saule pieskarās LNB virsotnei, es stāvēšu ar rozi, bet viņam jāsāka parole senebreju valodā. Un ja nu tas telefons ir zagts - es reāli varētu būt izglābis kāda cilvēka informāciju. Šī vispār varētu būt burvīga nodarbošanās - uzpirkt zagtus telefonus un pārdot sarakstes/bildes/pierakstus tam, kas sola vairāk. It kā kompis(nedirsies, telefons ir kompis) ir nācis mums atvieglot dzīvi, bet tādam cilvēkam, kā man tas ir reizē svētība, bet reizē arī lāsts - man reāli ir vēl viena vieta, kur pazaudēt lietas. Man piemēram šobrīd ir pazuduši pāris notepadi. Nav gluži tā, ka es varētu vienkārši zvanīt mentiem par šito. Vispār cik lielai jābūt lietai, kas pazūd, lai būtu pieklājīgi zvanīt mentiem? Ok, es domāju piekritīsi man, ja es teikšu, ka atnākot mājā un secinot, ka tava māja vienkārši nav, kaut kādā brīdī, ja nu galīgi nav ko darīt rindā pēc alkohola, varētu piezvanīt mentiem. Tajā pat laikā diez vai tevi uzņemtu baigi silti, ja tu zvanītu un prasītu vai viņi nezin kur ir garie papīrīši. Diezgan ātri gan skaidrs, ka izmēram nav nozīme - bērnu varētu ielikt tādā palielākā atvilknē, bet neviens nebrauks meklēt manekenu. Man vismaz tā šķiet. Bet ja nozog veikalam? Ak dievs, es ceru, ka kāds policijas darbinieks ir uztaisījis manekenam "Wanted" plakātu. Bet īsumā skaidrs - man vienkārši vajag dārgus notepadus. Es varētu ielikt savos notepados adreses uz bitcoin makiem, ar 50 eur iekšā varbūt? Man gan ir bail, ka, ja es ar šo zvanīt mentiem, iespējams viņi tiešām atbrauktu. Vai šī skaitās kukuļdošana? Droši vien, ka nē, ja es nepiemiedzu ar aci. Kukuļdošana vispār tāds interesants koncepts - kā tieši tu iemācies iedot kukuli? Standartā jau šķiet vieglākais veids droši vien ir ielikt dokumentos naudu un tad sliktākajā gadījumā teikt "ooooo mana pazudusī naudiņa, jau domāju, ka līdz mēneša beigām nezivilkšu bez šī piecīša", lai gan nevar būt, ka kaut kas sāk skaitīties kā kukulis tikai brīdī, kad tu nosūti gaisa skūpstu, vai konkrēti pasaki "lūdzu ņemiet šo naudu un nelieciet mani cietumā".
Es biju aizbraucis uz Grobiņu, un tagad nezinu ko tieši es domāju, kad sāku rakstīt šo teikumu, jo principā tur vienkārši nekā nav - 3 tinder meitenes, 1 graffiti, viens hoverboards un kafejnīcas slēdzas 18os. Labā ziņa gan tāda, ka apkārt ir gana daudz lauku ceļu, lai pat tāds džeks, kā es, kurš neko jaudīgāku kā mikseri nav vadījis gadus 15, tiek pielaists pie stūres. Ok, bet nu good enough - šis vismaz var kalpot kā vieglais ceļš uz ieraksta virsrakstu.
Es nezinu vai par šo pienākas nosodījums, bet zini ko es reāli nesaprotu? To vīriešu vēlmi sasveicināties stāvus. Vai kāds no mums plebejiem ir kādreiz citam aizrādījis par to? Bla-bla-bla respekts - es te džeki atnācu pačilot un aliņu iedzert, taču sēdi. Tas kļūst vēl jo muļķīgāk ja pienāc pie kāda, kas piemēram sēž uz sola pie galda, un tad piecelties tā kā īsti nevar ko ne? Nu ko, sociālās normas, ko tagad jūs sukas darīsiet? Un tas ko dara ir tas smieklīgais ietupiens, kad cilvēks principā palecās uz dibena ar cerību, ka paspēs sasveicināties, pirms nokritīs atpakaļ. No vienas puses jau nevar neko pārmest - visai ambiciozi, es nekad tik ļoti neuzticētos savām levitācijas spējām. Bet besī konkrēti. Un arī par to "cieņas" izrādīšanu - nu reāli čali, ja tevi aizvaino sēdoši cilvēki, iespējams, tikai iespējams, problēma nav viņos. Nevar gan noliegt, ka fakts, ka esi līdz kaut kurienei aizvilcies ir tādas cieņas vērts, ka principā es nesaprotu kāpēc viss krogs nepieceļas kājās un nesāk dziedāt himnu pie katra vīrieša ierašanās.
Jaunumi pārdevēju ziņās - BP narvīša pārdevēja man prasot filtrus atbildēja, ka nav - kāds atnāca un visus izpirka un viņa nezinot kurš. Tagad jādomā - ko tieši es varētu būt darījis, ja viņa zinātu kurš? Sameklēt dzīvesvietu un iemest ķieģeli logā ar lapiņu "Nākamreiz šis ķieģelis būs Tavas sievas sejā, filtrupidar"? Vienmēr jau, protams, risinājums ierakstīt sudzibas.lv - filtri nebūs joprojām, bet toties emocijas izlādētas.
Lūk, dzīve.
Es biju aizbraucis uz Grobiņu, un tagad nezinu ko tieši es domāju, kad sāku rakstīt šo teikumu, jo principā tur vienkārši nekā nav - 3 tinder meitenes, 1 graffiti, viens hoverboards un kafejnīcas slēdzas 18os. Labā ziņa gan tāda, ka apkārt ir gana daudz lauku ceļu, lai pat tāds džeks, kā es, kurš neko jaudīgāku kā mikseri nav vadījis gadus 15, tiek pielaists pie stūres. Ok, bet nu good enough - šis vismaz var kalpot kā vieglais ceļš uz ieraksta virsrakstu.
Es nezinu vai par šo pienākas nosodījums, bet zini ko es reāli nesaprotu? To vīriešu vēlmi sasveicināties stāvus. Vai kāds no mums plebejiem ir kādreiz citam aizrādījis par to? Bla-bla-bla respekts - es te džeki atnācu pačilot un aliņu iedzert, taču sēdi. Tas kļūst vēl jo muļķīgāk ja pienāc pie kāda, kas piemēram sēž uz sola pie galda, un tad piecelties tā kā īsti nevar ko ne? Nu ko, sociālās normas, ko tagad jūs sukas darīsiet? Un tas ko dara ir tas smieklīgais ietupiens, kad cilvēks principā palecās uz dibena ar cerību, ka paspēs sasveicināties, pirms nokritīs atpakaļ. No vienas puses jau nevar neko pārmest - visai ambiciozi, es nekad tik ļoti neuzticētos savām levitācijas spējām. Bet besī konkrēti. Un arī par to "cieņas" izrādīšanu - nu reāli čali, ja tevi aizvaino sēdoši cilvēki, iespējams, tikai iespējams, problēma nav viņos. Nevar gan noliegt, ka fakts, ka esi līdz kaut kurienei aizvilcies ir tādas cieņas vērts, ka principā es nesaprotu kāpēc viss krogs nepieceļas kājās un nesāk dziedāt himnu pie katra vīrieša ierašanās.
Jaunumi pārdevēju ziņās - BP narvīša pārdevēja man prasot filtrus atbildēja, ka nav - kāds atnāca un visus izpirka un viņa nezinot kurš. Tagad jādomā - ko tieši es varētu būt darījis, ja viņa zinātu kurš? Sameklēt dzīvesvietu un iemest ķieģeli logā ar lapiņu "Nākamreiz šis ķieģelis būs Tavas sievas sejā, filtrupidar"? Vienmēr jau, protams, risinājums ierakstīt sudzibas.lv - filtri nebūs joprojām, bet toties emocijas izlādētas.
Lūk, dzīve.
Abonēt:
Ziņas (Atom)