Piezīmes no Malaizijas #3 [Cameron Highlands]

Pēc Penangas dodamies uz Cameron Highlands. Šis man liek domāt par Dankanu Makleodu un viņa galvu nost ciršanas piedzīvojumiem. 90tie bija savāds laiks, skatoties caur gandrīz jebkuru prizmu, taču reti kad par to domāju kontekstā, ka tas bija laiks, kad es kā 7 gadīgs bērns ar nepacietību gaidīju seriālu, kurā galvas krīt biežāk kā Franču revolūcijas laikā, kāds vīrs bija ieslēgts betona pagrabā ar konserviem uz 100 gadiem un kāds cits tusēja apkārt vestē ar daudz kabatām.

Ceļa sākums ir nedaudz stresains, jo taksists, kas atbraucis mums pakaļ patiesībā ir undercover gids, un ļoti grib mums parādīt pilsētu. Mēs lūdzamies, ceļos krizdami sniedzam naudu - "Lūdzu, kungs, mums pēc 20min jau atiet autobuss", bet  šai zemē kungs ir tikai viens - cilvēks, kas ir pie šīs zemes stūres. Un cilvēks, kas ir pie šīs zemes stūres saka - mēs braucam apskatīt kādu tiltu. Vai šis tilts mums ir pa ceļam? Nē. Vai šis ir tilts, kuru neredzot mūsu ceļojums būtu metams ārā? Nē. Vai kādu tas rausta? Atbilde, dārgais lasītāj ir NJĀĀĀ man ir autoobuss pēc 20min bļaģ. Paspējām. Es pat nevaru dusmoties, tas vienkārši bija cute. Nez vai Akmens tiltu kāds mīl tik pat ļoti kā šis vīrs mīl Sultan Abdul Halim Muadzam Shah tiltu.

Kā jau noprotams pēc nosaukuma (Kamerūnas augstiene), ceļš uz turieni ved vairāku kilometru garā serpetīnā augšup kalnā, un saistība ar iepriekš aprakstīto seriālu Kalnietis ir visai tieša - šī brauciena laikā saprotu, ka nemirstīgs esmu arī es - 2 joslu platais ceļš ir iesēdies tādā sastrēgumā, ka maršrutu no augstienes piekājes līdz augšai veicam 190 gadus. To laikā paspēju izspiest visu sulu no sava Nintendo Switch, kā arī tuvāk iepazīties ar kādu Malaizieti vārdā Hans. Hans man vēl joprojām ir draugs instagramā un ik pa laikam redzu viņa live video, kuros viņš co-streamo ar kādu citu cilvēku (šķiet, ka katru reizi citu) un rāda un tirgo dažādus modernus kreklus. Es īsti nesaprotu ko viņi runā, jo šī autobusa brauciena laikā neienāca prātā iemācīties Malaiziešu valodu, taču reizēm viņš mani angliski pasveicina, kas liek man justies īpašam. Brauciena laikā Hans dod arī nelielu ieskatu Malaizijas ikdienas problēmās - viņa universitātes teritoriju "uztur" kaut kādi mērkaķi un ar to es domāju nevis akadēmisko mācībspēku, bet burtiski mērkaķus. Ar tiem cīnās viņu dārznieks, taču reiz skolas teritorijā esot ieklīdušas cūkas, kāds no mērkaķiem esot uzlecis uz vienas, pieķēries, un skraidījis apkārt. Tur pat dārznieks bezspēcīgs. Stipri šaubos, ka LU SZF manos laikos būtu gatava izturēt cūku kavalērijas uzbrukumus.

Tiekot augšā atrodam viesnīcu un jāatzīst ka serviss ir top notch, jo brokastīs pat olas tiek ceptas. Tev šis nešķiet smieklīgi vienkārši jo tu nestāvēji man blakus tad, kad viesnīcas uzņemšanā (kā to džeku sauc? Viesnīcis?) džeks man stāsta par brokastīm un es prasu viņam vai ola būs "cooked" ar to domājot cepta (atšķirībā no vārītas), un viņš sāk nenormāli smieties. Es brīnos kāpēc - viņš saka - protams būs cepta, ko tad tu domāji, jēla būs? Par šo tagad daudz domāju - iedomājies tu no rīta pamosties viesnīcā, aizej brokastīs un tur tev iedod jēlu olu. Ko ar viņu darīt? Kurā brīdī tu vispār saproti, ka viņa ir jēla? Droši vien tajā kad toč jau ir par vēlu.
Nekā cita īpaši interesanta bez ceptām olām un interneta problēmām šajā viesnīcā nav. Internets tek ārā no WiFi rūtera, bet tas diemžēl ir novietots aiz stūra citā telpā - virtuvē tu kindof vari tikt internetā, bet istabiņā nē. Bet es neesmu muļķis - es virtuvē skapī ielieku savu mobilo telefonu, kurš pieslēdzies WiFi, un uzlieku tam virsū zīmīti "lūdzu nezodziet", un ieslēdzu hotspotu. Tā nu arī esam nonākuši situācijā, ka tagad savā LinkedIn varu rakstīt, ka esmu veidojis tīkla infrastruktūru Malaizijā.
Anyways - augstiene ir tiešām augstu, te ir visai vēss un istabā var dzīvot nu jau principā bez ieslēgta kondicioniera. Kas vēl lieliski - par to, ka esam kaut kur augšā liecina visas veikalos stāvošās čipšu pakas, kas, gaisa spiediena atšķirības rezultātā, ir gatavas sprāgt jebkurā brīdī. 

Ieeju internetā un sāk šķist, ka varbūt tomēr nevajadzēja - gribas it kā iet haikot pa kādām vietējām takām, bet visur rakstīts, ka uz tām takām esot suņu grupējumi kā arī bandīts ar nazi. Nav tas ko es gribēju lasīt. Bet nu sarankojam visas takas pēc bandītiem ar nazi dilstošā apjomā un izvēlamies vienu nākamās dienas pastaigai.
Pastaiga sanāk lieliska, sākam ar milzu būvlaukumu, kurš mūs ieved meža takās, kur džungļi tādi, ka koka zars nolūstot paliek karājoties liānās. Uz takas meža vidū kādā vietā uz nolūzuša koka sēž kāds vīrs. Domāju, ka varbūt tas ir bandīts ar nazi, bet patiesībā tas ir vienkārši kungs, kurs atnācis uz mežu paspēlēt kokiem ģitāru. Riktīgi smuki, es uz 4 rāpjos augšā pa kalnu un klausos mūziku, kas mijas ar džungļu skaņām. Izlienam no biezokņa kalna galā un tālāk jau ceļš caur čili plantācijām ar visiem pipariem, kas karājas zaros līdz pat galā nonākot milzu tējas plantācijā un es godīgi sakot jūtos kā Frodo pēc sava ceļojuma, kur tu no sava mazā miesta es pēkšņi nonācis kaut kādā vājprātīgā tripā kur tev katru dienu 3 jauni biomi rādās. Pie tējas plantācijas gan atgriežamies civilizācijā - par to liecina gan tur pat atvērta kafejnīca, gan māja pie kuras ir zīme ar bisi. Pēkšņi sāku justies nedroši par izvēlētajiem ceļiem, taču jāatzīst, ka noteikti ir samazinājies risks sastapt bandītus ar nazi.
Mūsu ceļš gan ir novedis mūs lejā no kalna, un atpakaļ ir tas pats 4km serpentīns, pa kuru atbraucām. Izlemjam nenovecot kopā Malaizijā un ceļu atpakaļ kalnā veicam ar kājām uzstādot rekordu ar visvairāk ar kājām apdzītajām mašīnām stundas laikā.

Otrajā dienā pamostos un konstatēju, ka man vairs nav mugursoma. Šis šķiet principā vispār nav legāli pēc fizikas likumiem, taču veicot tādu man netipisku darbību kā "atcerēties" es saprotu, ka iespējams soma ir bārā, kurā iepriekšējās dienas vakarā iepazināmies tuvāk ar tūristiem paredzētu alkohola kultūru. Aizskrienu līdz bāram - bāri izrādās nestrādā 9os no rīta >:ll
Nu neko, man nav laika gaidīt - mēs dodamies organizētā tūristu tūrē - esam padsmit cilvēku bariņš, kuru sadala pa 3 džipiem, kurus vada vairāki vīrieši kuri ir tikpat vīrišķīgi kā viņu mašīnas. Viņu vadonis un galvenais gids ir Malaizijas versija Dwayne the Rock Johnson. Kas ir tas, kas vieno šos vīrus un viņu džipus un bicepsus šajā svētajā trīsvienībā? Tējas, sūnas un selfiju taisīšana. No sākuma dodamies kalnā uz "sūnaino mežu", kas bija kaut kas vienkārši maģisks. Miglā tīti šķībi un greizi koki un liānas, kas tūkstošiem gadu apauguši tādā sūnas slānī ka es domāju tur pat sūnu ciema zēni būtu uz pakaļas. Gidi sajūsmā skraida apkārt un rāda uz dažādiem augiem - rekur šitas labs kontracepcijai, šitas tējai, un rekur šitas lai gāztu valdību. Mans mīļākais gan ir tas, kurš izdomājies-  "ok, jūs tur taisat savas semučkas, es visus savus evolūcijas punktus ielikšu kukaiņu nāves krūkas izveidē, ja paliks pāri, piemetīšu vēl vāciņu, lai lietus laikā nepielīst pilna".
Oficiālais "mossy forest" sākas kalna augšā kur meža vidū ir sēta, pie kuras samaksājot 30 ringitus (6 eur) var ieiet… dziļāk mežā", bet tagad jau pa koka taciņu. Gidi saka, ka tas ir pilnīgs vājprāts. Viņi mūs, protams, nevar apturēt, bet uzskata, ka tas nav normāli maksāt par ieeju mežā un vispār tā nauda aiziet tikai domes darbinieku džipos. Un vispār tur smird un tikai muļķi iet. Pēc tādas kaunināšanas neviens no tūristiem neuzdrošinās maksāt par to ieeju un mēs visi vienkārši izmetam vēl loku pa mežu un dodamies atpakaļ.
Cik ļoti pašvaldības tūrisma departamentam ir jāsapišas meistarībā, lai vietējie gidi ieguldītu tādas pūles lai atrunātu tūristus apmeklēt vietējos tūrisma objektus :D
Tad  aizbliežam uz tējas rūpnīcu. Pēc tās apmeklējuma savus pierakstos lepni esmu ierakstījis - "čista neesmu tēju eksperts, bet tagad vismaz zinu dažādu tēju atšķirības, un to, kā viņas taisa". Nu, gadu vēlāk, teikšu godīgi - vairs neko neatceros, izņemot faktu, ka lasīt tēju ir riktīgi sūdīgi apmaksāts darbs, bet tējas lauki izskatās nenormāli kruti.
Vakarā aizeju uz bāru pēc somas - viņi mani jau gaida, un viss dzīvē atkal ir skaisti.

Atpakaļceļā uz viesnīcu vēl iegriežamies kādā no zemeņu fermām - tas te ir baigais bizness, zemeņu fermas ir visās malās, izskatās, ka varētu izkonkurēt pat tēju. Kā tas ir iespējams es īsti nesaprotu, bet nu mans viedoklis ir subjektīvs, jo vasaras dienas kas pavadītas +50 grādu saulē lasot balandas no zemeņu vagām neaizmirstas pat pēc 20 gadiem.
Vēl citās ziņās, kam neatradu vietu - es uzēdu duriana saldējumu, un viņš garšoja tieši tā kā varētu iedomāties, par ko es biju pārsteigts (nevis tā, kā banānu saldējums "garšo" pēc banāna). 

Piezīmes no Malaizijas #2 [Penang]

Ir pagājis jau principā gads, kāda iespēja, ka es kaut ko atceros no tā ceļojuma? Nekāda. Bet tikai mieru, man viss ir pierakstīts, un tagad man pašam šis ir tāds trip down the memory lane! Nav arī tā, ka baigi daudz pēdējā gadā būtu kaut kas noticis, lai tām atmiņām būtu jāpārraksta pāri kaut kas cits.
Pēc Kuala Lumpuras dodamies uz Penangu, sala/pilsēta, kuru mēdz saukt par "Austrumu Silīcija ieleju". Teikšu godīgi - no tāda nosaukuma gaidītu tādas kārtīgas austrumu izpausmes ar knockoff teslām utt, ko īsti tur neredzēju, bet pilsēta smuka. Tajā arī daudz ielu mākslas darbi, kurus sazīmējis Lietuviešu mākslinieks. Par to vietējie diezgan lepni, viens džeks pat pie savas mājas durvīm pielicis ierāmētu fotogrāfiju, kurā viņš redzams kopā ar mākslinieku, kurš lepni stādīts priekšā kā "Artist from Lithuania that draw".

Aizlaidām uz vienu no moliem kas biezā slāni rotā salas austrumu krastu, un lai arī idejiski tiecas uz ūdeni, patiesībā ļauj tev apskatīt kādus 50m platu dubļu joslu, pa kuru redzu skrienam žurku, tur ložņā tās dubļu zivis, kuras bērnībā skatījos enciklopēdijās. Virsskaņas ātrumā sāniski bliež krabīši un uz augumam proporcionāli garajām kājām čāpo mazi putni kas iemācījušies saprast kuri no dubļi burbuļiem, kas atgādina pirmatnējo zupu, patiesībā zem sevis slēpj kaut ko garšīgu. Vesela ekosistēma. Ir būtnes, kas adaptējas džungļiem, tuksnešiem, Antarktīdai un Mariannas dziļvagai. Un tad ir tādas, kas adaptējas vienkārši faking dubļiem. Man šķiet viena tāda arī manā vidusskolā mācījās.

Pilsētā ir arī norm kalns (kādi 4 Gaiziņi), kuram ir FUNIKULIERIS. Ja tu jebkad esi pilsētā kur ir funikulieris, tas ir a must have, kā jau to varētu sagaidīt no lietas kas sākas ar "fun". Arī par tādu bērnībā lasīju enciklopēdijā un brīnījos kā tādu šķību tramvaju var uztaisīt. Nē, tā nebija enciklopēdija par Penangu.
Uz kalnu braucam ar sabiedrisko autobusu, bet pa ceļam saprotam, ka nav līdzi skaidras naudas, un funikuliera biļete jāpērk skaidrā. Nekas - redzu Google maps, ka 2 pieturas pirms galapunkta ir bankomāts - izkāpsim vienkārši ātrāk un aiziesim izņemt. Kad pienāk pietura dodamies pie durvīm, bet to pamanījusi autobusa vadītāja sāk saukt "no no" un māties ar rokām. Nesaprotu īsti, turpinu durvju virzienā, un priekšā izlec sieviete. Angliski nerunā labi, so viss ko var pateikt ir "please, please no!! Please no!". Esmu viegli samulsis :l. Reti gadās tā, ka īsti nevari izkāpt no autobusa, jo negribi kādu aizvainot. Pēc nelielas skaidrošanās gan izrādās, ka dāmas noprot, ka tūristi brauc uz funikulieri un visticamāk sajaukuši pieturas. Kad zīmju valodā parādām kā ņemsim ārā naudu no bankomāta tomēr atļauj mums izkāpt.

Pirms nokļūšanas funikulierī ir speciāla siena ar greenscreenu pie kuras atzīmēt šo nozīmīgos savas dzīves notikumu. Apstājamies nofotografēties un fotogrāfs rāda - davai davai, aktīvāk, pasmaidat, parādat īkšķus. Es jūtos nedaudz sakautrējies, bet Lāsma arī saka - davai nu iepozē. Es sāku pozēt, iesēžos ceļos, uzmetu visas īstās repa zīmes ar rokām. Fotogrāfs skatās un krata galvu. Šitas pārāk daudz freestyle tomēr, davai labāk vienkārši parādi to īkšķi :l Augšā kalnā smuki, var izstaigāties vairāku kilometru garumā pa asfaltētiem celiņiem, bet nu visa pasākuma nagla tomēr ir dubultais funikuliera brauciens.

Tieši šajā laikā ir Ķīniešu jaunais gads. Apkārt ik pa laikam kaut kas sprāgst. Uz tempļiem uzliktas zīmes, kas informē, ka nevajag gluži spridzināt iekšā templī. Ir lietas ko Kristietība izdarīja labi, ir lietas ko slikti, bet laikam visvairāk man sāp, ka pa visiem gadiem ko pavadīju ticības mācībā, nekad nerunājām par jebkāda veida spridzināšanas kultūru. Pie pašiem tempļiem gan stāv kautkādi megavīraki kas kūp pa visu ielu. Aizbliežam vēl uz vienu ķīniešu templi, kurš tā noklāts ar gaismām, ka rodas sajūta, ka esi reivā. Nekad nebiju iedomājies par konceptu, ka varētu uz templi zem ripām iet.
No rīta pie viesnīcas dzirdu kaut kādu gongu un bungas rībam - tur 5 vīrieši trenējas būt par vienu garu pūķi. Džeks kam uzticēts galvas pienākums ir manāmi iesvīdis, līdz ar to noprotu, ka tā nav nekāda joku padarīšana. 

Atradu google maps kaut kādu ūdenskritumu, un vienā brīvā vakarā aizbraucām uz salas otru pusi to apskatīt. Tur viss citādi - pats ūdenskritums ir daudz ļoti lieli ļoti slapji akmeņi. Uz tiem kaut kāda ģimene nodarbojas ar svinībām. Blakus neliela lauku māja, pie tās stāv traktors, uz traktora mērkaķi. Es domāju īsti mērkaķi. Tās ir laikam divas lietas ko es nekad nebiju iedomājies kopā. Tā it kā zemapziņā būtu bijis dabas likums, ka biomos, kur dzīvo mērkaķi, traktoriem vienkārši nav tiem nepieciešamās uzturvielas, tāpēc viņi visi migrē uz Austrumeiropu.
Tur pat blakus pludmale, ar visai raupjām smiltīm. Man sāk veidoties sapratne par to, ka tās mūsu jūras balto smilšu pludmales varbūt tomēr ir kaut kas īpašs. Gar jūru staigā džeks uz zirga, jo why not. Paņemam pāris aliņus un sagaidām saulrietu sēžot pludmales bārā un klausoties kā vietējā grupa vienkārši brutāli iznīcina jebko, kas bija skaists dziesmā "All along the watchtower". Sākumā smejos, domāju varbūt tur karaoke notiek. Nē. Tikai grupa un viņu ego.

Mājās braucot autobusā pāris indieši riktīgi skatās virsū un runā savā starpā, tā, ka kļūst jau nedaudz neērti. Pēc kāda brīža viens saņemas, pienāk, un palūdz nofočēties kopā. Uztaisām selfiju un viņš aiziet atpakaļ, super priecīgs runā ar savu čomu un abi turpina lupīt virsū. Malaizijā it kā baltais cilvēks nav nekāds brīnums, tāpēc vēl tagad nesaprotu ko tieši tik burvīgu viņš manī saskatīja. Varbūt abi brauca mājup no kino, kur tikko bija noskatījušies "No Country for Old Men"

Piezīmes no Malaizijas #1 [Kuala Lumpur]

Ja atminies, brauciena pašā sākumā, lai izlidotu no Norvēģijas mums vajadzēja nopirkt random autobusa biļetes, kas ved ārā no Taizemes, lai aviosabiedrība varētu teikt Taizemes vīzu čekotājiem, ka, cik nu viņiem zināms, mēs čista būsim tur mazāk kā mēnesi, jo no way šie cilvēki varētu neizbraukt, ja viņiem ir autobusa biļete. Ir pienākuši datumi, uz kuriem to nopirkām, domājam, ka būtu riktīgi kruti viņas tiešām izmantot, jo neesam tālu no pilsētas, no kuras autobuss izbrauc. Bet te sākas problēmas - Lāsma bija nopirkusi biļeti arī bērnam, ja nu viņi prasa kur tas bērns ir, varbūt mums jāsazīmē Taizemiešu bērns, kuru aizvest uz Malaiziju? Bet mazāks čakars vienkārši no salas pa taisno aizlidot uz Kuala Lumpuru un to arī darām.

Kuala Lumpura ir dope, ir silti, mitri un moderni. Pēc skata izskatās, ka varētu būt atpakaļ Eiropā, bet tad brīvajā laikā palasām likumus, un Lāsma atrod detalizētu informāciju par to, no kāda koka taisīt steku, cik garu un platu, un cik ilgi viņu mērcēt ūdenī, lai pēc tam uzšautu tev pa muguru par tādiem vai citādiem likuma pārkāpumiem. Par zāles kurīšanu pa taisno cietumā (drošības pēc gan jau pāris reizes vēl ar to steku uzbliežot) un ar 200g un vairāk uzreiz nāvessods. Nāvessods. Ir valstis kurās cilvēki prot rakstīt un joprojām eksistē nāvessods. Wow.
Dažiem vilcieniem bija atsevišķi vagoni, kuros braukt var tikai sievietes un man bail nejauši tādā iekāpt, jo kaut kā šķiet, ka arī par to tūliņ būs ar steku pa galvu.

Viesnīca, kurā paliekam, atrodas pie tādas kā tirgus ielas, pie tās ieejas vakaros pie apaļiem galdiem sēž ķīnieši, spēlē uz naudu kārtis, un ēd un es nevaru saprast vai šo ielas posmu izmanto restorāns, vai viņi nāk ar savu ēdienu, jo nekur neredz ne ēdienkartes, ne kasi, vienkārši galdus un cilvēkus, kas ēd.
Pāri ielai ir garš jumts. Kruti - lietus laikā noteikti 10/10, bet kurš šito izdomāja. Kurš bija tas džeks, kurš ražo jumtus, un vienu vakaru mazgājoties dušā nonāca līdz atklāsmei - "bet ja nu es varētu tirgot jumtus ne tikai mājām?".  Varbūt vajadzētu uzlikt jumtu arī pludmalei.
Pilsēta smuka, kopta, bet ne pārāk draudzīga staigāšanai. Centrā pārvietoties attālumu, kas kartē izskatās pēc 1km, pārvēršas par tādu kā labirintu, kur tu mēģini saprast, vai labāk iet 3km līkumu, vai arī varbūt kādai no mājām ir izeja arī otrā pusē, kas ļautu to pastaigu izlaist. Tas tā, ja tev vakarā ejot pēc piena prasās vēl nelielas orientēšanās sacensības..

Redzējām Petronas dvīņu torņus. Diezgan interesanta sajūta redzēt to ēku, un saprast - o wow, tā ir īsta māja. Jau kopš bērnības redzēta grāmatās un bildēs pēkšņi viņa te stāv. Un nešķiet tik liela, kā iedomājos :D

Bijām uz nacionālo muzeju. Vēsture diezgan interesanta, bet nu nekas tur nestāv līdzi tam, ka Malaizijas cepuru modes ir reāli top of the game. To, ko Latvija kultūras attīstībā mēģināja panākt ar literatūru, Malaizija izdara vienkārši ar cepuri. Visas viņas izskatās pēc dažādos veidos satītiem lakatiem, bet principā atkarībā no locījuma konkrētā cepures pusē, karalis var tevi gan ar viņu bildināt, gan piespriest nāves sodu.

Vienai mājai pagrabā dope akvārijs.. Redzēju haizivs embriju, un lielu haizivi.  Reāli fakin daudz zobi. Diezgan cray skatīties uz to embriju un saprast, ka no tādas mazas oliņas izaugs normāla 500kg gaļas maļamā mašīna. Tur tāds tunelis, pa kuru iet zem ūdens, un haizivs tev peld pāri galvai. Tādu arī tikai filmās biju redzējis. Izstādes sākumā ir zona, kur ir pāris dzīvnieki, kam var pieskarties. Viens no tiem ir pakava krabis, kas nav nekāds krabis. Šitas džeks sasniedza savu ultimate formu pirms 244 miljoniem gadu un tagad vnk rakņājas pa zemi izstādē. Es nespēju noticēt, ka viņam var pieskarties. Vai tiešām? Varbūt es vnk kaut ko nesaprotu un, ja mēģināšu, mani noslānīs ar 3 dienas mērcētu bambusa steku? Un tas krabis tik freaky, ja nu viņš nobīstas? Nepieskāros.
Tagad reizēm guļu  gultā ar acīm vaļā 4os no rīta un domāju, ka vajadzēja tomēr paglaudīt to krabi. Esmu diezgan pārliecināts, ka viņš nedomā par mani.

Tur nosvinēju arī savu 30to dzimšanas dienu. Aizgājām paskatīties uz putniem parkā. Nereāli lielam parkam pāri pārvilkti tīkli visās malās, un tu vari vienkārši pastaigāties, kamēr tev apkārt skraida 30 pāvi, pāri lido papagaiļi un pelikāns izčeko ar tādu skatienu, ka rodas nelielas aizdomas, ka viņš domā, ka moš varētu mani iebāzt tajā knābi.
Ierodoties parkā uzzinām arī, ka būs putnu priekšnesums aptuveni pēc stundas, kurā kā vēsta bukleta fotogrāfijas, viens papagailis brauks ar skrejriteni. Esmu diezgan excited, bet velti - izrādās es neesmu pārgriezis pulksteni uz pareizo laika zonu, un brīdī, kad ierodamies skatīties uz papagaiļu trikiem, tur vairs neviena nav :(( pat putni nav. Mēs sēžam divatā uz betona sola un domājam par papagaili un viņa riteni. Bet laikam dienā, kad esmu redzējis 5 dažāda veida tukanu knābjus un vēl 70 citādus knābjus es nevaru baigi sūdzēties.

Vajadzēja nopirkt Switcham jaunu pulti tāpēc nokļuvu lielākajā elektrotehnikas veikalā, kādu manas acis redzējušas. 5 stāvi ar visu iedomājamo, ej garām rindām procesoru ventilatoru kas mirgo visās varavīksnes krāsas, milzu banneri telefonu jaunajiem modeļiem par kuru ražotājiem tu pat dzirdējis nekad neesi un, par laimi, arī switch pultis!
Kamēr pirku tās, man blakus džeks nopirka Playtstation 4. Pēc maksājuma veikšanas pārdevējs sāka aplaudēt, viņam pievienojas vēl pāris veikala darbinieki un atskan ovācijas, viņi kaut ko chanto, visi priecājas un es skatos ar lielām acīm - ja tā ar jebko notiktu Latvijā, es laikam aiz bailēm pasūtītu internetā pilnīgi visu.

Bijām uz Batu alu. Tur vispār neviens bat`u un pēc Mjanmas alām šķiet ļoti neiespaidīgi. Kas ir iespaidīgi, ir supergaras krāsainas trepes, kas ved uz to alu, uz kurām man un vēl kādiem 50 džekiem jāpiestrādā par instagram husbands. Viena sieviete izdomā sākt ripot pa viņām lejā (bišķiņ tikai) un es domāju cik sūdīgi būtu sākt to ripošanu no pašas augšas. Vienīgais, kas tevi reāli normāli var apturēt ir tikai citi cilvēki, kam tu uz tām trepēm uzlidosi virsū.
Alās redzēju gaili un tas gailis knābāja kokosriekstu. Daudz par šo domāju. Latvijas gailis droši vien pat redzējis kokosriekstu dzīvē nav. Vai gailim pietiek smadzeņu, lai vispār izvērtētu, ka kokosrieksts ir garšīgs vai nē? 

Bijām paēst ēstuvē, kuras galvenais pavārs ir Malaiziešu Mārtiņš Rītiņš. Tā atrodas autostāvvietas celtnes pirmspēdējā stāvā, kurā var nokļūt tikai izejot caur autostāvvietu, atrodot liftu blakus 2 exxxtra uzrūgušām miskastēm un zinot, uz kuru stāvu uzbraukt. Apkārt vispār nekas neliecina, ka kāds jebkad šeit nāktu ēst. Atveras lifta durvis un te pēkšņi priekšā pilns ar cilvēkiem, galdi noklāti ēdieniem un mūs sagaida viesmīlis, kas izvadā mūs gar visiem galdiem un izskaidro kas kur atrodas, jo viņam uz sitiena ir skaidrs, ka mēs visticamāk neesam tie cilvēki, kas pēc skata var atpazīt rajas kariju. To vēlāk uzēdu un tagad zinu kā garšo raja O__O No top lietām vēl uzēdu sālītu okru un asu duriana mērci. Nesaprotu viņu aizraušanos ar želeju. Viens no desertiem, kuru redzēju vairākās vietās, ir sasmalcināts ledus ar zāles želeju un sīrupu. Kindof saldējums, tikai negaršīgs? Šo līdz galam nesapratu, bet pārējais bija lieliski.
Bet ne visur ar ēdienu iet tik vienkārši. Vienā vakarā kādā ēstuvē Lāsma pasūta krabju zupu - zupu atnes, bet tur iekšā peld kaut kas jocīgs. Kā jau ar visām jocīgām lietām, es to pa taisno lieku sev mutē un secinu - gaļa. Nezinu kāpēc vispār jebkad krabim būtu gaļa jāliek klāt, bet nu ok, pasaucam viesmīli - viņš arī šokā, ko tad jūs, pasūtījāt krabja zupu un gaidījāt bez gaļas būs?  ¯\_(ツ)_/¯ Nu neko, jāņem kaut kas cits. Piemēram spring rolls. Tos atnes un viņiem blakus gaļa. Yo, vecīt, viss šis par ko mēs runājam, tā problēma ir tajā gaļā dude. Ok, saprata, aiznes prom, atnes atpakaļ (visticamāk to pašu šķīvi tikai nolasot gaļu). Nokožos no spring rolla - tur iekšā arī gaļa. Es izvelku maku, lai maksātu, tur naudas vietā arī gaļa. Mēģinu likt atpakaļ kabatā, bet nelien, jo kabata pilna ar gaļu. Es apskatos uz savām rokām, es pats arī esmu no gaļas.

Valters Brūns - VISA kritiķis

Labdien, šeit mazs stāsts.
Kāds no maniem draugiem taisa interneta veikalu, un es nedaudz izpalīdzu. Kādu vakaru viņš man lepni uzraksta, ka viņa haxxxer spējas nu jau ir augstākas, kā cilvēkiem, kas katru ceturtdienu uzhacko Pentagonu - viņš ir pievienojis savam veikalam Google recenzijas.
Es, kā jau labs draugs, uzreiz ieeju ielikt vērtējumu un pamanu, ka iespējams pievienot arī bildi. Nezināju, ka tā var izdarīt, bet lieliski - perfekta bezmaksas iespēja nodot nelielu fakuci. Pēc kāda laika viņam rakstu - recenzija ir, bet bildi neredz. :( Laikam vienkārši embedojot to recenziju logu, viņš default konfigurācijā bildes nerāda. Ok. Pasmejamies, aizmirstam.
Pāris dienas vēlāk saņemu epastu no Google - hei Valter, paldies par tavu recenziju - to jau ir redzējuši vairāk kā 300 cilvēki. Esmu viegli samulsis, jo veikals nemaz vēl nav publisks, taču epastā no googles lepni gozējas mans fakucis. Es uzspiežu uz linka, un ko es redzu - izrādās es šo recenziju esmu atstājis uzņēmumam "Lourens Juristen", kas, kā izskatās, ir īsts Nīderlandes advokātu kantoris ar visai mazu cilvēku skaitu. Ir agrs rīts, es skatos uz to epastu, un mēģinu saprast vai gadījumā nelietoju pārāk daudz vielu, kā rezultātā pats nesaprotu ko daru. Ieeju veikalā - nē, recenzija arī tur.
....
Sākam šķetināt šo noziegumu - izrādās čoms nav vēl uztaisījis savu biznesu Googlē, ir kā pagaidu variantu vienkārši atstājis defaulto widgeta konfigurāciju, kas ir lapā, no kuras viņš ņem visādus mazus widgetus. Bet for some reason tā defaultā konfigurācija ir nevis ar kaut kādu izdomātu uzņēmumu, bet ar šo nabaga advokātu kantori, kuram tagad ir pilns nesakarīgu recenziju par pieaudzētiem matiem, spirituālām pieredzēm un acīmredzami labākajiem suši pasaulē. Es nevaru beigt smieties - tajā kantorī, kurā visticamāk strādā 2 cilvēki un viņu mamma, kaut kur sēž galvu rokās saķēris džeks, kas vienkārši nesaprot kas pie velna notiek :D
Kas vēl labāk - pagooglējot pēc recenziju teksta, šo pašu defaulto uzņēmumu, kā recenziju saņēmēju ir izmantojuši vēl vesela čupa uzņēmumu:
https://crystalonyx.com/pages/reviews
https://www.focushealthcare.in/student-freeassesments.php
https://probasegroup.com/testimonials
https://ahyaaoptical.com/
https://www.spotlightelectrical.ca/
https://knightsbridge-estates.co.uk/selling-with-knightsbridge/
https://naturesbalancepestcontrol.net/

Tad principā sanāk, ka es, ar vienu pogas spiedienu esmu norecenzējis 10+ pakalpojumu sniedzējus. Pāstāsi man vēl kaut ko par efektivitāti!

Lūk, kāpēc varbūt arī uz web-developeriem nevajag taupīt :D

Piezīmes no Taizemes #2 [Koh Samui]

Mūsu Mjanmas piedzīvojumi ir galā - atgriežamies Taizemē ar plānu pavadīt pāris nedēļas, snorkelējot okeānā. Atgriešanās kultūršoks ir visai liels - ir veikali, kas izskatās pēc Narvesen nevis ēdiena humpalām, redzēti zīmoli, krietni mazāk dabas. Cilvēki vismaz lidostā vēl aizvien savādi - redzēju kā kāda kundze koķetē ar robežkontroles darbinieku un pēc tam, kad viņai pārbaudīta pase, viņa smejoties dodas prom, pa ceļam pieskaroties tam vīrietim. Kāds pieskaras lidostas robežkontrolei. Mans latvieša prāts vienkārši sašķīst drumstalās.

Ierodamies lidostai tuvumā esošā motelī, kura īpašnieks acīmredzami ir zāles cienītājs. Par to liecina gan pie sienas stāvošs Boba Marlija portrets, kaņepes lapas uz sienām, gan arī fakts, ka pārvaldnieks ir tādā stounā, ka nav īsti skaidrs, vai viņš saprot kā vispār strādā istabas atslēgas.
Iekārtojamies istabiņā un dodamies uz 7eleven nopirkt sev ēdienu nākamās dienas brokastīm, jo esam jau allegedly nobookojuši no tā paša superblazed džeka biļetes prāmim uz salu, kas ies vairākas stundas.
Atpakaļceļā iepazīstam Taizemes attieksmi pret suņu kontroli un tā nu kāds no šosejas malu sargājošiem suņiem nedaudz uzēd Lāsmas kāju. Normāls šoks. 2 suņi rej un lēkā, Lāsma skrien uz priekšu asiņojošām kājām, es īsti nezinādams ko citu darīt ieeju gorilla mode un bļaudams mēģinu sist tos suņus ar somu. Par laimi viņi izlemj, ka šī nav garšīgākā no lietām un mēs atkratamies. Asinis tek tīri norm, tāpēc es skrienu uz tuvumā redzamo benzīntanku dabūt kaut kādas salvetes lai kaut uz mirkli tur radītu kādu ilūziju par kontroli. Benzīntanks ir ciet, gaismas izslēgtas, taču pie viņa durvīm sēž džeks, kurš nodevies vakariņu baudīšanai, kad pie viņa pieskrien sapsihojies eiropietis un svešā valodā mēģina dabūt salvetes. Ar zīmju valodu mēs kaut kā nonākam pie kopsaucēja, virs viņa galvas iedegas spuldzīte, un viņš ieskrien benzīntankā, lai pēc mirkļa atgrieztos ar 2 tualetes papīra ruļļiem. Es mēģinu parādīt, ka tik daudz man nevajag, bet viņš uzstājīgi krata galvu un iespiež tos ruļļus man krūtīs. No ok, es viņus paķeru un skrienu atpakaļ. Tiekam līdz viesnīcai - nav tik slikti, ka jānomirst. Nav arī ideāli. Kājā ir 3 ilkņu brūces, divas no kurām izskatās nepatīkami dziļas. Lielākā problēma gan tā, ka suņi ēd sūdus, kas nozīmē, ka ar plākstera uzlikšanu droši vien nepietiks.
Dodos pie viesnīcas pārvaldnieka un izskaidroju situāciju. Viņam viss skaidrs - nekavējoties sauks policiju. Es stāvu un brīnos. Ko tu, bļeģ, rokudzelžus tiem suņiem uzliksi? Izsauc man taksi uz slimnīcu labāk. To arī izdara, un jau pēc pusstundas esam ceļā uz slimnīcu, kur 10min brauciens mums izmaksā 30eur =__=.
Kamēr Lāsma mēģina caur Google Translate komunicēt ar ārstiem, lai noskaidrotu kādas tieši antibiotikas viņi drīkst viņai dot, es pētu slimnīcu un atviegloti nopūšos redzot, ka uz sienas ir plakāts, kas skaidro, kā nomazgāt rokas. Lielākais mierinājums - mēs vismaz neesam Mjanmā, kur 20% iespēja, ka zāles pret suņa kodumu ir iekost viņam atpakaļ, un tad pakratīt brūces virzienā labi izkaltētu augu komplektu.
Tā nu dodamies atpakaļ un pārplānojam savu tālāko ceļu un braucam nevis uz salu ar wild snorkel vietām bez cilvēkiem, bet tādu normālu tūristu hotspotu, kur ir arī slimnīca, lai var apkopt brūces.

Dodamies Koh Samui - sala tādā standarta tūristu līmenī - pilns ar krieviem, kas mētājas pludmalē nesatraukdamies, ka ādas tonis kļuvis jau vairāk rozā kā sivēniem, visās malās stāv prostitūtas, kuras nepārtraukti aicina tevi uz "spešal masā" un sūta gaisa skūpstus. Brīžiem visai interesantas ainas - pie kāda no masāžas saloniem viena beibe tverko tā, ka šķiet tikko pa taisno pati no sava ass-crack 4 līnijas speeda iešņaukusi, un tagad mēģina to dibenu iekratīt kādā no garāmbraucošajām mašīnām, kamēr tur pat 2 metrus tālāk stāv cita, kas vienkārši pīpē un sejā redzams, ka gaismas ieslēgtas, bet mājā neviena vairs nav. Kāda no dāmām, man ejot garām, nobučoja savu plaukstu un ar to pieskārās manam elkonim. Kaut kā personiskās telpas pārkāpums, bet tomēr reizē arī pieklājīgi. Laikam man pret prostitūtām nedaudz citi standarti.
Kādu no vakariem kādi citi viesnīcas apmeklētājiem ir atveduši 2 dāmas arī uz savu viesnīcas numuriņu. Dāmām izklausījās gāja superfun - visu vakaru ļoti skaļi klausījās Taizemiešu popmūziku un, cik var spriest pēc rīta pārpalikumiem, iztrieca arī pieklājīgu apjomu Stolichnaya. Cerams, ka arī kungi dabūja ko baudāmu.
Puse salas iestrēgusi milzu rekonstrukcijas darbos, pārbūvēts šķiet tiek pilnīgi viss.
Pa pilsētu caurām dienām braukā pickup-truck, kura aizmugurē iebūvētās tumbas informē ka TIEŠI ŠĪ diena ir tā, kad Koh Samui labākie cīkstoņi mērīsies spēkiem ringā, katru dienu. Kad apnīk to klausīties, var aizbliezt līdz okeānam - tur gar piekrasti braukā motorlaiva, kas atskaņo tieši to pašu reklāmu. Paskatīties gan tā arī nekad neaizgāju.
Slimnīca superdārga. Par ārsta satikšanu vien samaksājam 100+ eur. Bet zināt kas ir kruti? CEĻOJUMA APDROŠINĀŠANA!! damn boi. Ņemot vērā cik lēta ir Āzija, es domāju bez apdrošināšanas šī iepazīšanās ar suņiem mums būtu sastādījusi 30% visa 2 mēnešu ceļojuma budžeta stabili. Par to apdrošināšanu daudz domāju. Vai šādās valstīs var apdrošināties pret kokosrieksta uzkrišanu uz galvas? Tur ir reāli daudz kokosriekstu, un tās palmas no kurām viņi krīt nav vispār īsas. Tagad par šo domājot es atradu, ka tam jau ir pat veltīta wikipedijas sadaļa :D

Vienu nedēļas vienkārši nočilojam uz salas. Dzīvojam nelielā viesnīcā, kuras īpašniece nav pārliecināta vai es valkāju sieviešu apakšveļu vai nē. Nobindžoju Watchmen seriālu, izlasīju grāmatu, papeldējos okeānā un pašūpojos šūpoles virs tā. Ir pāris "kalni", vienā no tiem atradu skatu platformu līdz kurai uzkāpt - skats tāds pats kā lejā - visur apkārt palmas. Īsti neko vairāk redzēt nevar :D Kaimiņos mums dzīvo papagailis, kas prot runāt. Runā tikai Taizemiešu valodā, bet tas nenozīmē, ka mazāk stilīgs. Šajā brīdī tas chill ir visai nice, ņemot vērā ka pēdējās 3 nedēļas bijušas konstantos pārgājienos ar gandrīz konstanti uzsprāgušu prātu. Paralēli plānojam jau savu nākotni Malaizijā. Vai atceries tās autobusa biļetes ko nopirkām Norvēģijas lidostā, lai mūs vispār ielaistu pirmajā lidojumā uz Bangkoku? Vispār sāk izskatīties, ka viņas varētu pat izmantot :D

Ar ēdienu te diezgan dope - ēdam svaigi sagrieztus ananāsus, kurus pērku no džeka, kurš katru reizi man nākot pakaļ mēģina kaut kā izčakarēt. Tad izliekas, ka es pasūtīju mango, tad saka, ka ananāss maksā 1000000 bahtus, un cietu seju skatās, kā man galvā griežas zobrati, kamēr es mēģinu saprast kāpēc man makā nav ne tuvu tāda summa.
Pirmo reizi mūžā uzēdu legit Tom-Yum zupu. Sapratu, ka tas ko es pēdējo gadu mājās gatavoju vispār not even close TomYum. Ne tā, ka es taisītu sūdīgas zupas, vienkārši es gatavoju kaut ko pilnīgi citu :D Nu neko - tagad es zinu par vienu zupu vairāk.
Mīļākā vieta gan vienkārši ceļmalas garāža tālāk no tūristu centra, kur tante gatavo ēst vietējiem, kas strādā visās tajās viesnīcās un pārējās vietās, kas paredzētas tūristu izklaidēm. Vai esi kādreiz nopircis asus svaigu dārzeņu salātus maisā? Es nopirku kādas reizes 3, amazing lieta. Apēdu arī bezdievīgu apjomu ceptu rīsu.

Ar valodu gan ne tik iespaidīgi kā varētu gaidīt no tūristu zonas. Kādā no fansīgākām ēstuvēm mēģināju dabūt omleti. Pasūtīt omleti izrādās nav tik vienkārši, pirmkārt, taizemes omlete atšķiras no viņu izpratnes par rietumu omleti, un tāpēc manu vajadzību noskaidrošanai tiek sasaukti kopā 3 restorāna darbinieki. Rādu viņiem ar roku, kā kuļ olu un tad to cep. Visiem viss skaidrs. 20min vēlāk es saņemu nelielu bekona torti :ll Bet nu jāatzīst, tajā bija arī ola. Kad saku, ka vienu no porcijām varu paņemt, bet otra man jānes dāmai, kas ir veģetāra, viņi ir nelielā šokā. Sēžu un gaidu otru omleti skatoties kā pavārs to virtuvē cep, neticībā kratot galvu.
Šeit arī saplīsa joysticks vienai no Switch pultīm, dodos uz tuvējo lielveikalu un tur elektronikas veikalā mēģinu sadabūt ko man vajag. Sameklēju internetā bildi un rādu kādam no darbiniekiem - viņš atplaukst smaidā tā it kā saprastu, ko man vajag, un saka "banana". Es mēģinu noskaidrot ko vairāk, bet uz katru manu jautājumu viņš atbild vienkārši ar "banana" un rāda kaut kur tālumā. Tā tas turpinās kādu laiku līdz man paliek neērti un es izlemju vienkārši iet prom. Viņš mani aptur, atver uz sava telefona google maps, iezoomo mūsu lokāciju - izrādās "Banana" ir cits elektronikas veikals, kas atrodas kvartālu tālāk.

Izdomāju, ka varētu arī tādā chill mode sakurīties, bet nevienam prasīt negribas - sala bēdīgi slavena ar to, ka vietējie menti izliekas par dīleriem, tad savāc ārzemniekus un prasa insane kukuļus, lai tev nebūtu jābrauc ekskursijā uz Taizemes cietumiem. Lāsma man aizliedz nonākt Taizemes cietumā. Bet atrodu regeja bāru, uz kuru dodos vienkārši iedzert alu un pačekot, kas tur notiek. Bārs diezgan amazing - sačiloju ar  bārmeni un viņa asistentu. Jā - bārmenim ir asistents, kura pienākums ir, piemēram, aizbraukt ar mocīti uz veikalu pēc cīgām, kad bārmenis grib pīpēt, vai spēlēt ar mani poolu, ja man nav draugu Taizemē. Kādā brīdī ar mocīti atbrauc sieviete ar milzu čemodānu - atver to - tas pilnībā piepildīts ar loterijas biļetēm. Abi bāra darbinieki uzreiz skrien klāt, un katrs nopērk pa 3-4 biļetēm. Lielais laimests esot 48000000 batu (~1.3mil eur). Cipari uz loterijas biļetēm jau ir uzdrukāti, nevis tu izvēlies pats, kā super-bingo. No loterijas uzticamības viedokļa šis ir reāli sūdīgākais variants, jo rīkotāji var vienkārši izvēlēties skaitļus, kurus nekad nav uzdrukājuši, bet šo es viņiem nestāstu, jo negribu iznīcināt to acīmredzamo prieku, ar kādu viņi lielās ar savām biļetēm un jau pa visam drīz gaidāmo laimestu.
Kad mūsu attiecības jau ir iesilušas, prasu bārmenim, vai viņš nevar sazīmēt džointu - viņš saka nē - kādreiz varēja, bet tagad policija esot izdomājusi, ka pie viņiem nākot kurītāji, un tāpēc regulāri patrulē. Nez kā gan viņi šito izdomāja, ka vajag turēt regeja bāru aizdomās.
Pēc kāda laika gan atbrauc vēl viens tūrists - vācietis, kurš strādā par "fundraising coach" kas ir profesija, par kuru es nekad mūžā nebiju iedomājies. Rādās, ka liktenis lēmis mums saskrieties, jo viņam tieši ir tas, ko es meklēju, bet viņš pats drīz dodas prom, un nezin ko tagad darīt. 
Tā nu dodamies pie viņa, sabliežamies bezjēgā un viņš pēkšņi kļūst mega lepns un grib palielīties ar savām lielajām smadzenēm - grib rādīt, kā viņš slēpj viesnīcā zāli, ja nu gadījumā tur ielaužas policija. Es gaidu kaut kādus max crazy vācu risinājumus, kur tev ir speciāls konteineris, kas nomaskēts kā 1 eur monēta. Nē - mēs ieejam vannasistabā, kas ir vienīgā vieta visā numuriņā, kur pilnīgi baltos griestos ir lūka. Lūk tur, viņš lepni rāda. Man ir grūti nesmieties - saku, ka, ja es būtu policists, tā būtu viena no pirmajām vietām, ko es ienākot pārbaudītu. Vai viņš tiešām nav nekad redzējis nevienu filmu? Visi taču tur vienmēr slēpj savus ieročus. Iespējams ka slēpšana nav viņa stiprā puse - viņš padalās ar stāstu kā pagājušo reizi, braucot uz Taizemi, esot atvedis līdzi skābi, turot to pudelītē, kuru ar līmlenti pielīmējis pie sava krāna, lai izietu cauri lidostai. Es prasu vai tiešām tas risks ir tā vērts, un viņš kā atbildi uzdod man jautājumu, vai es kādreiz mūžā esmu apskābējies uz tropiskas salas un runājies ar bruņurupuci, kas tev parādītu dievu. Man ir grūti strīdēties pretī. Bet aizvien apsmeju viņa metodes. Tagad gan esot kļuvis gudrāks - skābei daudz labāk strādājot acu pilienu pudelīte, un man ir patiess prieks, ka viņš līdz tam ir aizdomājies.
Tad dabūju iet pirkt tabaku - otrā pretīgākā tabaka manā mūžā, uzreiz aiz cigaretēm "Kosmoss", kas 20 gadus pavadījušais aizmirstas Mālpils muižas grīdā zem parketa. Papīriņi arī savādi - bez līmējamās daļas, bet nu kaut kā galā var tikt. Kad prasīju pārdevējai filtrus, viņa vienkārši sāka smieties ¯\_( ツ )_/¯
Lūk, dzīve ārpus Taizemes cietuma.