Jauns gads, jauns debīls virsraksts

Šogad pēc jaunā gada svinībām, netipiski man, nevis atlūzu tur pat, kur svinēju, bet ar Laimu izlēmām doties mājās ar pirmo rīta vilcienu. Stacija šajā laikā ir kaut kas tāds, kas nedaudz fascinē. Man gan vienmēr patīk būt vietās laikos, kad tās atšķiras no ikdienā ierastā, piemēram, atnākt pirmajam uz darbu un pilnīgā klusumā ieslēgt zivīm akvārijā gaismu, vai nākamajā rītā pēc Jāņiem Rīgas centrā secināt, ka pat pensis varētu pāriet 13. janvāra ielai pašā centrā, nevienam īsti netraucējot.
Šie piemēri gan ir tādi smuki, kamēr Centrālā stacija jauno gadu sāk tādā stāvoklī, kas, manuprāt kalpo kā lielisks fizisks piemērs vārdiem "sabiedrības atrauga". Ļoti lēnā gaitā pa to klīst cilvēki, kas nav īpaši atšķirami no zombijiem, toletē uz grīdas kādam no vēdera pa nepareizo galu izkritis vecgada vakara rasols, un apsargi staigā apkārt ar nikniem skatieniem, vienkārši sākot piesieties čalim, kuram ļoti pūš vējš tā, ka grūti noturēt līdzsvaru, ar vārdiem "KO TU TE MEKLĒ? UZ KURIENI BRAUKSI?". Trepītes savukārt nosēdis ļoti interesants cilvēku kontingents, tur ir bomzis, piedzēries jaunietis, cits jaunietis, kas žonglē un kāda tieva sieviete ap gadiem 40, kas lasa rūtiņu lapu un izskatās tik ļoti no laukiem, ka mums šķita, ka interesantākais, kas uz tās lapas varētu būt rakstīts ir "Biju Rīgā. Redzēju kartupeļus. Vienu kilogramu.". Vilcienā savukārt divi jaunieši vagona galā vienkārši kurī zāli. Tā, ka pofig, visa tā "izkāpšanas telpa" ir pilna ar dūmiem. Kamēr mēs ar Laimu gaidām savu pieturu, viņi pēkšņi izdomā, ka mēs esam ļoti dusmīgi, un sāk taisnoties un atvainoties ka šādi nu te gadījās, un ilgs ceļš jābrauc, varam taču saprast. Laima tādā nopietnā balsī atbild "Nu jā - Rīga-Tukums jau viena no tām garākajām dzelzceļa līnijām. Runā, ka otrā garākā pasaulē" uz ko viens no jauniešiem acīmredzot cenšas meklēt attaisnojumu. Viņa domu gājiens varētu būt aptuveni "tāāāā'... kas ir tālu?..... hmm... DAUGAVPILS!" jo viņš vienkārši mums pasaka "Daugavpils".

Protams ir arī šeit smukais. Esi kādreiz bijis stacijas peronu galā? Tur vienkārši nekā nav, tukšs. Nevaru īsti saprast, kāpēc viņi taisīja tik garus peronus, bet es pieņemu, ka padomju laikā visi vienkārši bija tādā pālī, ka nemācēja vilciena garumu izmērīt. Un tur uz ekrāniem, kas rāda nākamo vilcienu ir kaut kaut kāds "glitch", kas pāris burtus pārvērš par nesaprotamiem simboliem, turklāt laiks tiek rādīts konkrēti nepareizam vilcienam. Es nezinu vai šis laiks tur ir iesalis vai vienkārši dzīvo savu dzīvi, bet ap 05:20 rītā tur rādās "Sloka 15:45". Un tur nav neviena cilvēka. Un tā sajūta tur stāvot ir tāda, ko man visvieglāk būtu aprakstīt cilvēkiem, kas ir uz Tu ar datorspēlēm. Vairākas reizes savā mūžā, un ne man vienam, dažādu kļūdu rezultātā datorspēlē ir gadījies vienkārši "izkrist no kartes", vai aizlēkt aiz sienas, aiz kuras aizlēkt nav paredzēts, vai kā citādi nonākt vietā, kas acīmredzami nav paredzēta manām acīm. Lai arī tur reti ir kas vairāk par pāris slikti renderētiem modeļiem un jocīgiem "artefaktiem" kas izpaužas kā random akmeņi, jūra, kas karājas gaisā, vai vienkārši tukšums, šī sajūta redzēt kaut ko, kas bijis paredzēts tikai veidotāju acīm ir ārkārtīgi lieliska.
Dažreiz man patīk iedomāties alternatīvas populārajiem pasaules rašanās/eksistēšanas skaidrojumiem, un man tomēr šķiet būtu skaisti pieņemt, ka eksistē kaut kāds arhitekts, kas ir daudz tehniskāks par Bībeles Dievu vai pieņemt, ka, iespējams, mēs neesam īstas dzīvas būtnes, bet gan ārkārtīgi izsmalcinātu AI kopums, kas eksistē kaut kādā pasaules simulācijā. Un cik gan lieliski būtu vienu dienu aiziet līdz perona galam un saprast, ka šeit visums vēl nav pabeigts. Bija filma par šādu tēmu. Filma sūdīga, bet ideja interesanta, tā kā, ja tev ir slikta gaume, iesaku noskatīties.
Zini kas vēl ir smuki? "The fact that universe has named itself". Gan teikums, gan ideja.

Vēl es brīvdienās saņēmu smieklīgāko darba piedāvājumu savā mūžā. Kādu vakaru sadzēries stāvu McDonalds un nolemju izpētīt ko mūsdienās piedāvā "Happy Meal" rotaļlietās? Zini ko? Sūdus. Ne burtiski, bet būtu smieklīgi, ja būtu. Jebkurā gadījumā es pētu ilgāk par 5min un tur reāli nav nekas, kas man interesētu. Tad kāds čalis no rindas man saka "Es atvainojos! Jūs gadījumā neesat programmētājs?" uz ko es atbildu noliedzoši, bet pieminu, ka kaut kādas primitīvas zināšanas man ir, un kalkulatoru vai kases aparātu es uzprogrammēt protu. Kad prasu kāpēc jautā viņš atbild "Vienkārši es arī pirmīt to stendu ļoti ilgi pētīju un tad domāju, ka varbūt "great minds think alike"". "Nu redzi mums te vienam ārzemju advokātu birojam jāuzprogrammē kriptosistēma, un mums nevienam birojā nav laika" un tā vārdu pa vārdam viņš jau man raksta meilu un, neskatoties uz faktu, ka no tā es nesaprotu neko, un man jau ir pilnas slodzes darbs, es tieku aicināts aprunāties lai man izstāstītu kas tur tieši ir un kā, un apmācīšot mani un tā. Nekur tālāk tas gan aizvirzījies nav, bet man ir stipra aizdoma, ka es ar lielu prieku bez maksas veltītu šim savu brīvo laiku, jo reāli smieklīgāku darbā nolīgšanas gadījumu es neesmu dzirdējis. Man patīk, ka interesantas lietas atrod mani pašas.

Un tad vēl par jaunā gada apņemšanām. Skatos baigi modē, visi kaut ko apņemās un tā, un mana vienīgā pusapņemšanās nesmēķēt ilga aptuveni 8h (uzpīpēju, aizgāju gulēt, pamodos, aizbraucu uz darbu un jau atkal uzpīpēju). BET! Man ir labāka ideja. Kā būtu ja mēs vairāki cilvēki, kas nav lohi savāktos, sarakstītu uz lapiņām muļķīgas lietas, sajauktu, un tad katrs izlozē sev apņemšanās? uzvar tas, kurš izpilda visvairāk/visgrūtākās, bet apņemšanās tādas kā "Tikt televīzijā", "Vismaz 10 (ne obligāti secīgas) dienas gadā nostaigāt katru dienu ar citu cepuri", "Panākt, ka kāds mani citē raksturojot kādu politiķi ar vārdu "penis"", vai ko tamlīdzīgu. Manliekas būtu aptuveni 65,865 reizes interesantāk nekā "Izlasīt 10 grāmatas, nodzīt 10kg, nepīpēt 10 mēnešus, kļūt interesantam". Bet ko nu es saprotu.
Ja šo es neizdarīšu, tad es šogad palieku ar apņemšanos mēģināt neapēst absolūti nevienu sēni. Es zinu, ka man apkārt ir hobitu čigāni, kas pat marmelādē mēģinās šampinjonu iešmaukt, bet bez tā jau laikam nebūtu izaicinājuma.

Kaut kā tā. Cerams nav par garu. Lūgtum, Lūk, jauns gads.