Bomžu piedzīvojumi Liepājā Pt #2 [Mazāk interesantais pusceļš]

Pirmdienā mēs ar Jāni pamostamies un ieturam nelielu branču verandā. Nevis tāpēc, ka esam stilīgi, bet tāpēc, ka es neesmu no tiem cilvēkiem, kas mostas 05:00, lai risinātu krustvārdu mīklas. Kad brančs ir beidzies veicam nelielu grāmatvedību un secinām, ka mums tieši pietiek naudas, lai aizbrauktu līdz Tukumam, ko arī daram. Pulksten ~13:00, nevis rīta dzestrumiņā, kā oriģināli plānots. Bet tas nekas, jo nav tā, ka kādam no mums būtu problēmas ar laika pieejamību.
Tukums ir tāda jocīga vieta, paprasījām vietējiem kur jāiet, lai tiktu uz Liepāju, un izgājām no pilsētas tā arī nesapratuši vai mēs bijām centrā, vai tā arī Tukumā nekad neesam bijuši. Šajā brīdī jau sākam arī skaitīt cigaretes un nolemjam, ka pīpēsim ik pa stundaim, kas būtu tāds kā OK ātrums. Šī gan bija diena, kad laiks skrēja nereāli ātri, kā rezultātā diennakts garums bija savas stundas 35, bet nav tā, ka mēs sūdzējāmies.
Šeit nekas interesants nenotiek, mēs ejam, neviens negrib stāties, bet ceļa malā ir ābeles, kuras šķietami ir Jāni uz kaut ko izaicinājušas, jo ik pēc 2 minūtēm viņš pieskrien kādai no tām, norauj zaļu ābolu sev un man un skrien atpakaļ. Tie mani argumenti "NENES MAN, ES NEĒDĪŠU" uz Jāni īsti nestrādā, jo viņš šķietami ir nolēmis, ka, ja arī viņš ieradīsies Liepājā ar konkrētu caureju, viņš to nedarīs viens.
Tā nu mēs soļojam muzicēdami vēl krietnu gabalu, līdz mūs paņem jauns čalis, kurš ir ārkārtīgi patīkami runīgs un pārspriežam iesmējamos gadījumus, kuros tu drīksti smirdēt pēc staļļa iekāpjot svešā mašīnā. Tādu čali esot nācies paņemt pagājušogad, un pēc tam 4 mēnešus nevienu neesot ņēmis.
Tad mums ir uzspīdējusi neliela veiksme, un neilgi pēc izkāpšanas no šīs mašīnas apstājas cita ar supersolīdu kundzi gados lielā mašīnā. Kad grasos kāpt priekšējā sēdeklī, saņemu ļoti cietu stingrās skolotājas skatienu, kas skaidri saka "Ko tad tu tagad sadomājies?" un redzu, ka pasažiera sēdeklī stāv rozā somiņa, kurai es, iespējams, būtu uzsēdies. Kundze ir pilnīgs pretstats iepriekšējam čalim, bet vedīs līdz Skrundai, un tā nu mēs 1h sēžam nepārminot nevienu vārdu, un man vēl joprojām ir nelāga sajūta, ka viņa ir dusmīga uz mani par to somiņas gadījumu. Ceļš nav interesants, uz maiņām ar Jāni atrubamies, savā starpā nerunājam, bet pa radio dzirdēju ka kaut kāds čalis gribēja uz Roņu salu aizpeldēt, bet nebija rēķinājies, ka jūrā mēdz būt viļņi. Tagad vienkārši trenēšoties (es nezinu, es pieņemu Jūrmalā krastā, kur mazāki viļņi?), jo abi ar žurnālisti atzina, ka ja 3 igauņi to var izdarīt tad mēs arī. Nav noslēpums, ka es neesmu īsti patriotisks cilvēks, un teikšu godīgi - reāli es tur nevarētu aizpeldēt pat, ja tur aizpeldētu 100 igauņi, un es nevaru saprast ko var cepties par šito. Latvieši! Nomierinieties vienreiz!
Tad nu pēc laika, kas pēc mana realitātes izpratnes tajā mašīnā varētu būt 348 gadi, esam nonākuši vietā, ko sākumā domājam esam Skrundu. Kāpjot ārā pasakām paldies kā tādi sakaunējušies 4klasnieki un kundze mums uzsmaida. Šajā brīdī sāku domāt, ka man varbūt piedeva par to somiņu un no sirds noveļas neliels akmens.
Kas jauki šajā brīdī - Jānis nepamana, ka viņam mašīnā izkrīt telefons, kuru es savācu kabatā. Tāpēc, ka joks, nevis tāpēc, ka es telefonus zogu. Ļoti interesanti vērot šīs emociju gammas - Jānis samulsis aptausta kabatas, aptausta soliņu tad izskatās sabijies, un tād sāk smieties kā nenormāls un sēž uz sola un nepārstāj, līdz man apnīk un es atdodu viņam telefonu. Kāds viņam pārsteigums? Nekāds, reāli abiem garlaicīgi palika.
Tad saprotam, ka neesam Skrundā bet gan kaut kādos dārziņos, kur plikgalvains vīrs nes baļķi. Neko darīt, soļojam uz Skrundu, kas izrādās ir pilsēta, un šajā brīdī Jānim laikam ieskaitīta nauda, jo mēs dodamies uz veikalu Top ieturēties ar ēdienreizi, kurai hipsteri vēl nav paspējuši izdomāt nosaukumu, tāpēc dēvēsim to par launagu. Pēc neliela misēkļa pie kases un skriešanas pēc lētākas majonēzes, mēs esam nopirkuši launagu diviem cilvēkiem par Ls 1,69, kas manuprāt ir reāli labi, ņemot vērā, ka launags satur arī alu un šprotes. Dzīvošana pie Laimas gan mani savā veidā ir izlutinājusi, tāpēc ēst vienkārši majonēzi ar baltmaizi man šķiet ļoti slikti, neskatoties uz faktu kā tā man ir skaitījusies normāla ēdienreize vismaz 50 reizes mūžā. Jaukā ziņa ir tāda, ka Tip-Top alus, kas maksā kaut kādus 29snt ir tikai 3. sliktākais alus, ko Jūlijā esmu dzēris. Iesaku visiem pamēģināt jauno Zelta "vasaras sūds" vai kaut kā tā, baltā skārdenē ar ziliem un rozā rotājumiem. Jānis Kļaviņš šim dod 10/10.
Kamēr sēžam uz kādas pamestas mājas lieveņa apskatām vietējās maziņās un domājam kāpēc mums nesit kanti. Varbūt tāpēc, ka sēžam ar šprotu bundžu, tip-top aliņiem un nosviestu majonēzes paku, bet varbūt tāpēc, ka Jānis ir faking neglīts.
Pēc ēdienreizes dodamies tālāk Liepājas virzienā, kas sāk kļūt mazāk aizraujoši, jo Saule tuvojas rietam. Atgādinu, ka pirms šī brīža mēs jau savas stundas 8 esam muzicējuši uz ceļa, tāpēc mūsu ukuleles-ermoņiku simfonija ir kļuvusi jau par kaut ko kas konkrēti besī, kā rezultātā mums nav arī izklaides.
Stāvam pie Skrundas benzīntanka un secinam, ka Kurzemē ir tikai divu veidi cilvēki - tie, kas neņem, un tie, kam ir pilnas mašīnas.
Man jau ir uzlikts modinātājs uz 21:50, lai varam ieiet tankā paspēt nopirkt saldā miedziņa aliņus, un uzsliet telti, kad tam zvanot mums blakus apstājas mašīna. Mašīnā sēž Deņilka -mūsu labākais draugs, mūsu acuraugs, mūsu zemūdens lauks, mūsu rododendra augs, kā par viņu savā dziesmā reiz izteicies Renārs Kaupers.