Nonācis centrā es saprotu, ka gulēšana mašīnā ir tā kā visai nopietni, jo uz mājām es vairs netieku, un citur, kur palikt mums nav. Man nav problēmu ar gulēšanu mašīnā, bet Rīgā uz ielas tas nešķiet obligāti tas labākais variants. Bet tas nekas, Jānis prot mierināt - mašīnu atstāsim tieši uz KKC krustojuma bezmazvai uz gājeju pārejas. Tā, lai principā es varētu no guļvietas pastiept roku, un kāds no KKC žoga iekšpuses varētu man padot aliņu.
Būdams viegli iespaidojams cilvēks paļāvos uz Jāņa ieteikumiem, un izlēmu izmēģināt vakaru ar rumkolām nevis alu. Tā kā man bija pamatotas bažas par to, ka varētu sākt nākt miegs pirms pirmajiem Jūrmalas vilcieniem ideja likās arī racionāla. Nav. Nesaprotu kā var visu nakti rumkolas dzert, bet Jānis apgalvoja, ka ja viņam būtu jāizvēlās vai atlikušo mūžu dzert tikai rumkolas vai ūdeni, viņš ņemtu rumkolas.
Satikām Mārtiņu un Aigaru, un uzzināju vienu no smieklīgākajiem cilvēku terorizēšanas veidiem jebkad. Viņi (es īsti nezinu kas konkrēti ir viņi, bet cik noprotu viens no viņiem ir Aigars) esot kādreiz zvanījušies kādai nepatīkamai sievietei, lai pateiktu "Zirgs ienāk bārā, bārmens prasa - ko tik garš ģīmis?" un nomestu klausuli. Un tā kā regulāri. Es, protams, esmu pārsmējies, jo ja jau tā ir sūdīgi, ka tev vienkārši zvanās lohi, bet vēl papildus tam tu visu laiku dzirdi joka sākumu, bet ne punchline. Vēlāk man Laima paskaidroja, ka tas arī esot viss joks. Es atsakos tam ticēt.
Kaut kādā brīdī naktī es sapratu, ka es esmu nodzēris jau 20+ EUR, bet vēl neesmu īpaši izteiktā reibumā, tāpēc pārslēdzos uz alu, un mana dzīve kļuva skaistāka. Bet arī neglītāka. Satikām džekiņu, nav ne jausmas kā viņu sauc, bet mums piemetās džekiņš. No sākuma nesaprotam ko tieši ivņš no mums grib, tāpēc loģiski izliekamies, ka mēs visi esam geji, bet izrādās viņš intīmās attiecībās nemaz nav ieinteresēts. Viņš ir atnācis uz krogu vienkārši iepazīties ar džekiem, un būt daļa kāda bariņa, meitenes viņam vispār neinteresē. It īpaši te, jo te visas pretīgas sukas. Nu tā arī mēs no viņa vaļā netikām līdz es vairs neatceros ko mēs darījām, bet es atzīšu, ka patiesībā šāds vakara plāns nav obligāti slikts, vienīgi es nevaru iedomāties kā es vnk pieietu kautkādam džeku bariņam, pateiktu, čau mani sauc Mazais Dzindzis un es gribu būt jūsu draugs, un neatrautos pa muti.
No rīta tomēr mani un Jāņa ceļi šķīrās un es devos uz pirmo Jūrmalas vilcienu, un stacijā uz perona satiku džeku, kam laikam vienkārši nekad nav garlaicīgi. Es tur līdz vilciena atnākšanai mēģinu noteikt sienu slīpumu ar savu ķermeni, kad piemanis pienāk džeks, šķiet viegli satraukts, un krieviski prasa vai es ar viņu negribu sadzert. Normāls tāds džeks, nevis tāds kam pāri acīm pārtetovēts "PIDARS". Es saku nē, man dzert čist vairāk nevajadzētu. Tad nu sākam runāt, izrādās viņš visu nakti ir nodzēris un tagad brauc uz Jūrmalu atpūsties. prasu vai pie kāda ciemos, vai dzīvo tur - nē, vienkārši aizbrauks un pagulēs pie jūras, tad moš uz SPA aizies. Ir PIECI no rīta. Es līdz galam vēl nesaprotu, prasu vai viņš ir no Rīgas (zini kā, lauku cilvēkam varbūt vasaras atvaļinājums jāpaspēj), atbildē minstinās. Tagad dzīvojot purčikā, bet vispār ir no Zolitūdes. Tā arī nesapratu, kura no tām nav Rīga. Savus izklaides motīvus viņš skaidroja ar to, ka, ja viņš aizies mājās, viņs pamodīsies 15:00 un viņam 6diena tāpat būs papista, tāpēc labāk jau no rīta pamostas pie jūras. Grūti strīdēties pret tādu loģiku, tāpēc mēs abi iekāpjam vagonā un es aizmiegu. Pamostos veiksmīgi 2 pieturas pirms mājām, bet mans jaunais draugs jau ir prom. :/ Dažreiz tās manas skaistākās draudzības ir tās īsākās.
Pāris dienas atpūtotos un nodevos darba dunai, tad atkal satiku Jāni, lai ar līkumu caur Tukumu, pa ceļam Rīgā paķerot Ivaru ar Jāņa dzīvokli dotos uz Mālpils svētkiem. Jānis brauc kā īsts pro - atver manu logu, aizver savu, aizver manu, atver lūku, atver manu logu, atver savu, aizver lūku, aizver manu, prasu - wassup? Neko, nav viegls darbs uzturēt mašīnā konkrētu temperatūru.
Kad savācām Ivaru gribēju ar viņiem izspēlēt tādu kā praktisku joku, uz kuru pats sev par pārsteigumu uzrāvos internetā - ideja tāda - izliecies un fiziski atdarini kustības it kā tu ar sālstrauciņu krati sev uz mēles sāli, un kaut kādu iemeslu pēc kādas minūtes var sajust sāls garšu. Kad es viņiem šo izstāstu, viņi nevis sāk to darīt, bet vienkārši diskutēt. Es mudinu nepārtraukti pamēģināt, bet nē - Ivars uzskata, ka tas strādās tikai, ja kāds to darītu 5 gadus. Jānis pievēršas filozofiskām pārdomām un kaut kādu iemeslu pēc apgalvo, ka jebkurā traukā esot sāls paliekas. Es mudinu un mudinu, bet rezultāts ir tikai gudra diršana. Nu labi viņiem, neizskatās vismaz pēc krānu sūkātājiem.
Tā kā jau esam uz inteliģentas nots, Rīgā izmēģinām kādu sociālu eksperimentu, kuru Jānis esot iesācis jau nedaudz agrāk tajā pašā dienā - nolaižam bembim visus logus un blietējam riktīgi skaļi klasisko mūziku. Neinteresē pilnīgi nevienam. Viens džeks, kas pie luksafora stāvēja blakām, aizvēra mašīnai logu, tas arī viss. Pamēģinājām to pašu ar šlāgeri, un arī nekā. Kas ir, domājat mēs sūdīgi dīdžeji? Davai kauties nāciet, sukas!
Lai nebūtu vakars jābeidz uz skumjas nots, Jānis mūs izklaidē ar kādu no saviem darba stāstiem. Jānis ir ceha priekšnieks, un ja tu jautātu man, es teiktu, ka viņa padotie ir tādi, ka principā darbs ir līdzīgs pamatskolas skolotājam. Kādu dienu esot pienācis kāds džeks, kuru es nezinu kā sauc, tāpēc sauksim viņu par Čipiku, un saka Jānim:
Č-"Vai kāds tev ir par mani jau sliktu teicis?"
J-"Kuram būtu bijis jāsaka?"
Č-"Nu nē bet vai ir teicis?"
Tā nu viņi tur ņemas līdz Čipiks atzīstas ka konkrēta dāma, sauksim viņu par Ļeru. Izrādās Čipikam ir aizdomas, ka Ļera varētu nākt teikt Jānim, ka Čipiks nestrādājot labi, bet lai Jānis ZIN!!!!! ka tādā gadījumā Čipikam ir bildes. Kādas bildes jautāsi? Bildes, kurās redzams, ka Ļera darba laikā runā pa telefonu!!! Neviens viņiem nav aizliedzis darba laikā runāt par telefonu. Čipiks vnk ir borderline rītārds. Te kāds Čipika joks Jāņa atstāstījumā - "Vai zini kas kopīgs ceļam un krēslam?" -"Nē?" -"Tas pats, kas krēslam un manai algas lapiņai!!" un pēc punchline Čipiks aiziet smiedamies. Dažreiz es arī gribētu dzīvot savā pasaulē, bet droši vien tādā gadījumā es negribētu strādāt cehā, kur es varu sev pirkstus nogriezt.
Un tā kā garšviela ar ko nobeigt šo visu - Ivars man atgādināja par divu cilvēku eksistenci, kuri no mana prāta bija pazuduši gadus gandrīz 20. Mālpilī kā kontrolgrupa 90tajos bija geju pāris. Neko daudz es nezinu, viņus sauca Timurs un Aņģiks, viņi dzīvoja kopā piecstāvenēs, un gāja ārā puķainos kreklos un 90to saulenēs. Iespējams gan tas tāpēc, ka bija 90tie. Kas ar viņiem notika nezinu, bet es derētu uz to, ka traucēja eksperimenta gaitai Mālpilī.
Lūk, principā normāla Mālpils dzīve.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru