Katram sevi cienošam cilvēkam patīk treileri, un ja tu esi pie pilna prāta vari nemaz nemēģināt man ieskaidrot savādāk. Es, piemēram, kad eju uz kino esmu ļoti satraucies, un uzskatu, ka skriet ātrāk, lai paspētu uz treileriem ir svarīgāk nekā pirkt popkornu un kolu, kura tāpat tiks izdzerta treileru laikā.
Tagad pateicoties Elvijam es esmu atradis visu laiku labāko treileri pasaules vēsturē, kādu es vien zinu.
Tiem kas nezin, Elvijs ir Čizo draugs, kurš tās 6 dienas nedēļā, kad neiet uz skolu, pavada brīvo laiku taisot uzlīmes, zīmējot sev uz pleca enkuru un manu seju uz papīra.
Tad nu lūk:
Kā arī, tiem cilvēkiem, kas ļoti ļoti gribētu būt Slipknot fani, bet tomēr neko nevar padarīt pie tā, ka Justin Beiber viņiem patīk labāk, varu piedāvāt šito.
otrdiena, jūnijs 8
pirmdiena, jūnijs 7
otrdiena, jūnijs 1
Dzyen Dobriy pzCky
Man ir aizdomas, ka es neesmu rakstījis nepieklājīgi ilgi.
Es it kā varētu izdomāt 17 dažādus attaisnojumus sākot ar to, ka esmu atpakaļ Latvijā un man nav laika rakstīt, jo nepārtraukti jāskatās cik lēti alus un cigaretes maksā un beidzot ar to, ka es salaboju savu gultu, tāpēc man visu laiku jāguļ.
Jebkurā gadījumā es nolēmu, ka gudrāk to attaisnojumu domāšanas laiku drošvien būtu veltīt rakstīšanai.
Lai arī ļaudis varētu domāt, ka puisim no Mālpils normālās dienās lielākā daļa laika aiziet siera aplūkošanā un braukšanā ar mašīnu uz veikalu, uz kuru varētu aiziet ar kājām pa to laiku, kamēr tā mašīna tiek iedarbināta, kopš atgriešanās man garlaicīgi ir bijis manuprāt aptuveni tikai stundas 4h, kurās es ietveru to laiku, kas bija sapnī.
Jā vienu dienu es sapņoju kā man nekavējoties no šortiem ir jāuzšuj lielas palags kurā varētu ietīt māju, un man prātā ienāca "man ir garlaicīgi :/"
.
Es biju Polijā.
Es zinu, ka katram cilvēkam, kuru es cienu kaut maz drusciņ, tipiskā Polijas ainava saistās ar nokaltušu koku izkaltušas pļavas vidū un kopumā krāsu palete ir apmēram tik pat plaša kā filmā "Freds Otto Šķauda" kamēr populāciju sastāda kāds Zemnieks ar 16. gadsimta šūtām drēbem, dārza dakšu un kraukli uz viena pleca.
Pārsteigums vai ne, bet izrādās tā nav taisnība. Ja neņem vērā faktus ka, uz restaurāniem rakstīts "RESTAURACJA" un slēpņošana ir tik pat populārs sporta veids kā savu smadzeņu izšaušana, Polija ir diezgan forša zeme priekš zemes, kuras valūta ir aptuveni tik pat vērtīga kā 2 toletes papīra ruļļi.
Pirmkārt es Polijā iegaršoju kas īsti ir īsts Poļu lieta, ko pārdod Kebaba veikalā, un ja ir kaut kas labāks par to tad, kad tu esi piedzēries, tad es neredzu nevienu normālu iemeslu, kapēc man neviens par to nav paziņojis. Es rakstu "lieta" jo es īsti nezinu kas tas bija (kaut kāds rullis, kurā iekšā salāti un gaļa) bet čista zinu, ka tas nebija kebabs, jo es vienreiz ēdu kebabu un arī tas bija labs.
Lieta, kas Polijā, vismaz spriežot pēc manas pieredzes, noteikti netiek augstu vērtēta ir apkalpojošā sfēra. Es nezinu kas viņiem tur visiem ir, bet es nesaprotu neko. KFC, kas ir stulbākā iestāde uz zemes (es drīzāk ietu uz to krievu barčiku pie skolas ieraut 50gramus, nekā uz turieni velreiz) piemēram lika mums gaidīt 20min, kamēr mēs ar Saimi dabūjām savu vistu. Vistu. Kā tu domā, cik grūti ir pagatavot kaut ko ar vistu, iestādē, kurā gatavo ēdienu tikai ar vistu? McDonalds personāls izrādīja lieliskas angļu valodas zināšanas "-french fries, -what? -french fries, free potatoes, those potatoe sticks right there -oh, fri?" kā arī ņemot komplektu ar Big Mac, kolu un kartupeļiem, zini, ka tajā komplektā nav iekļauta kola un kartupeļi.
Pats Tomas, kurš it kā organizēja mūsu atrašanos tur it kā bija foršs, bet arī tā nedaudz kaut kā jocīgs. Piemēram apsola karstas pusdienas, kuras mēs gaidam līdz 15:30, tad izlēmuši, ka drīz mirsim, braucam uz Maķīti, kad viņs zvana un saka, ka ir atvedis. Izrādas atvedis maizi un desu un čipšus (kas acimredzot, Polijā tiek definēts kā "hot food" nevis tāpēc ka karsts, bet tāpēc ka seksīgs), lai gan tas tomēr ir labāk par manu sākotnējo teoriju mašīnā pēc viņa zvana, kad šķita, ka viņš mums pusdienās mierīgi varētu būt atvedis arī ledenes. Vakarā mums it kā bija apsolīts kaut kads šņabis, lai gan par to es neesmu īsti pārliecinats, un arī to nācās gaidīt 2h, kad pats Tomass jau bija krietnās burās un nevarēja saprast kāpēc noliekot 8 čaļiem priekšā 2 pudeles liķiera, viņas maģiski iztukšojas 3min laikā.
Bet tik un tā Bialystoka bija ļoti smuka un Polija noteikti ir labāka par Lietuvu, kur zeme ir tik plakana, ka man nav ne mazākās nojausmas kā tāda teritorija vispār var pretendēt uz valsts statusu. Lietuvā mums sanāca nomaldīties, jo nenobraucām no šosejas pareizā brīdī, kā rezultāta no šosejas nonācām uz parasta ceļa, no kura uz slikta ceļa, izbraucām cauri ciematam, kurš atradās tik ļoti nekur, ka man šķiet cilveki tur pat lietuviski neprata runāt, un beigās cauri rapšu laukam nonākam kapos, kur pēc tam vispār vairāk ceļa nav. Daži pavecāki braļukas kapos norādīja virzienu uz "Kedaynai", bet aizmirsa piebilst, ka tā ir pilsēta ar lielāko, smirdīgāko (burtiski - smirdēja ta, ka man nedaudz gribējās izrotāt busiņa salonu ar savu kuņģa saturu) kalnu, kādu manas acis skatījušas, un reizē arī pilsēta, no kuras vienīgais ceļš, kas ved ārā, ir tas pats, pa kuru tu iebrauci.
Vēl Polijā bija arī Dainis bez pases, bet tas nav īpaši svarīgi, jo tu drošvien tāpat viņu nepazīsti, ja vien neesi Elvijs.
Pēc Polijas satiku Ketiju uz ielas konkrētā pālī pēc 2 aliem un aizgājām vēl pēc pāris aliem. Ļeņingrad man tovakar īpaši nepatika, bet toties I Love You patika gan, un tur es varētu kādreiz arī atgriezties.
Vēl es biju pie Skudruča un Valmierā, kur bija diezgan forši, bet tagad ir laiks streļīt Oskaram smēķi, nevis tik daudz rakstīt, jo savādāk ļaudis sāks brīnīties, kāpec viņam tik ilgi jārullē pāri manai dienasgrāmatai, lai izlasītu mazāk svarīgu cilvēku dienasgrāmatas.
Gribēju tik no Valmieras obligāti tagad pieminēt, ka gājām gar stroiku un tur bļāva "Eu Anatolij padod piecīti" kas ir tik foršs teikums, ka mēs ar Ketiju jau sākām to lietot brīžos kad jāsit 5. Ja kādreiz es tev saku tā vai vienkārši "Eu Anatolij" tad zini, ka ir laiks dot 5. Situācija ir savādāka, ja tava māte tevi ir nodēvējusi par Anatoliju, bet tad es tevi nemaz nepazīstu un gan jau neko tādu neprasīšu.
Jauku dienu.
My Angus Please Stay.
Es it kā varētu izdomāt 17 dažādus attaisnojumus sākot ar to, ka esmu atpakaļ Latvijā un man nav laika rakstīt, jo nepārtraukti jāskatās cik lēti alus un cigaretes maksā un beidzot ar to, ka es salaboju savu gultu, tāpēc man visu laiku jāguļ.
Jebkurā gadījumā es nolēmu, ka gudrāk to attaisnojumu domāšanas laiku drošvien būtu veltīt rakstīšanai.
Lai arī ļaudis varētu domāt, ka puisim no Mālpils normālās dienās lielākā daļa laika aiziet siera aplūkošanā un braukšanā ar mašīnu uz veikalu, uz kuru varētu aiziet ar kājām pa to laiku, kamēr tā mašīna tiek iedarbināta, kopš atgriešanās man garlaicīgi ir bijis manuprāt aptuveni tikai stundas 4h, kurās es ietveru to laiku, kas bija sapnī.
Jā vienu dienu es sapņoju kā man nekavējoties no šortiem ir jāuzšuj lielas palags kurā varētu ietīt māju, un man prātā ienāca "man ir garlaicīgi :/"
.
Es biju Polijā.
Es zinu, ka katram cilvēkam, kuru es cienu kaut maz drusciņ, tipiskā Polijas ainava saistās ar nokaltušu koku izkaltušas pļavas vidū un kopumā krāsu palete ir apmēram tik pat plaša kā filmā "Freds Otto Šķauda" kamēr populāciju sastāda kāds Zemnieks ar 16. gadsimta šūtām drēbem, dārza dakšu un kraukli uz viena pleca.
Pārsteigums vai ne, bet izrādās tā nav taisnība. Ja neņem vērā faktus ka, uz restaurāniem rakstīts "RESTAURACJA" un slēpņošana ir tik pat populārs sporta veids kā savu smadzeņu izšaušana, Polija ir diezgan forša zeme priekš zemes, kuras valūta ir aptuveni tik pat vērtīga kā 2 toletes papīra ruļļi.
Pirmkārt es Polijā iegaršoju kas īsti ir īsts Poļu lieta, ko pārdod Kebaba veikalā, un ja ir kaut kas labāks par to tad, kad tu esi piedzēries, tad es neredzu nevienu normālu iemeslu, kapēc man neviens par to nav paziņojis. Es rakstu "lieta" jo es īsti nezinu kas tas bija (kaut kāds rullis, kurā iekšā salāti un gaļa) bet čista zinu, ka tas nebija kebabs, jo es vienreiz ēdu kebabu un arī tas bija labs.
Lieta, kas Polijā, vismaz spriežot pēc manas pieredzes, noteikti netiek augstu vērtēta ir apkalpojošā sfēra. Es nezinu kas viņiem tur visiem ir, bet es nesaprotu neko. KFC, kas ir stulbākā iestāde uz zemes (es drīzāk ietu uz to krievu barčiku pie skolas ieraut 50gramus, nekā uz turieni velreiz) piemēram lika mums gaidīt 20min, kamēr mēs ar Saimi dabūjām savu vistu. Vistu. Kā tu domā, cik grūti ir pagatavot kaut ko ar vistu, iestādē, kurā gatavo ēdienu tikai ar vistu? McDonalds personāls izrādīja lieliskas angļu valodas zināšanas "-french fries, -what? -french fries, free potatoes, those potatoe sticks right there -oh, fri?" kā arī ņemot komplektu ar Big Mac, kolu un kartupeļiem, zini, ka tajā komplektā nav iekļauta kola un kartupeļi.
Pats Tomas, kurš it kā organizēja mūsu atrašanos tur it kā bija foršs, bet arī tā nedaudz kaut kā jocīgs. Piemēram apsola karstas pusdienas, kuras mēs gaidam līdz 15:30, tad izlēmuši, ka drīz mirsim, braucam uz Maķīti, kad viņs zvana un saka, ka ir atvedis. Izrādas atvedis maizi un desu un čipšus (kas acimredzot, Polijā tiek definēts kā "hot food" nevis tāpēc ka karsts, bet tāpēc ka seksīgs), lai gan tas tomēr ir labāk par manu sākotnējo teoriju mašīnā pēc viņa zvana, kad šķita, ka viņš mums pusdienās mierīgi varētu būt atvedis arī ledenes. Vakarā mums it kā bija apsolīts kaut kads šņabis, lai gan par to es neesmu īsti pārliecinats, un arī to nācās gaidīt 2h, kad pats Tomass jau bija krietnās burās un nevarēja saprast kāpēc noliekot 8 čaļiem priekšā 2 pudeles liķiera, viņas maģiski iztukšojas 3min laikā.
Bet tik un tā Bialystoka bija ļoti smuka un Polija noteikti ir labāka par Lietuvu, kur zeme ir tik plakana, ka man nav ne mazākās nojausmas kā tāda teritorija vispār var pretendēt uz valsts statusu. Lietuvā mums sanāca nomaldīties, jo nenobraucām no šosejas pareizā brīdī, kā rezultāta no šosejas nonācām uz parasta ceļa, no kura uz slikta ceļa, izbraucām cauri ciematam, kurš atradās tik ļoti nekur, ka man šķiet cilveki tur pat lietuviski neprata runāt, un beigās cauri rapšu laukam nonākam kapos, kur pēc tam vispār vairāk ceļa nav. Daži pavecāki braļukas kapos norādīja virzienu uz "Kedaynai", bet aizmirsa piebilst, ka tā ir pilsēta ar lielāko, smirdīgāko (burtiski - smirdēja ta, ka man nedaudz gribējās izrotāt busiņa salonu ar savu kuņģa saturu) kalnu, kādu manas acis skatījušas, un reizē arī pilsēta, no kuras vienīgais ceļš, kas ved ārā, ir tas pats, pa kuru tu iebrauci.
Vēl Polijā bija arī Dainis bez pases, bet tas nav īpaši svarīgi, jo tu drošvien tāpat viņu nepazīsti, ja vien neesi Elvijs.
Pēc Polijas satiku Ketiju uz ielas konkrētā pālī pēc 2 aliem un aizgājām vēl pēc pāris aliem. Ļeņingrad man tovakar īpaši nepatika, bet toties I Love You patika gan, un tur es varētu kādreiz arī atgriezties.
Vēl es biju pie Skudruča un Valmierā, kur bija diezgan forši, bet tagad ir laiks streļīt Oskaram smēķi, nevis tik daudz rakstīt, jo savādāk ļaudis sāks brīnīties, kāpec viņam tik ilgi jārullē pāri manai dienasgrāmatai, lai izlasītu mazāk svarīgu cilvēku dienasgrāmatas.
Gribēju tik no Valmieras obligāti tagad pieminēt, ka gājām gar stroiku un tur bļāva "Eu Anatolij padod piecīti" kas ir tik foršs teikums, ka mēs ar Ketiju jau sākām to lietot brīžos kad jāsit 5. Ja kādreiz es tev saku tā vai vienkārši "Eu Anatolij" tad zini, ka ir laiks dot 5. Situācija ir savādāka, ja tava māte tevi ir nodēvējusi par Anatoliju, bet tad es tevi nemaz nepazīstu un gan jau neko tādu neprasīšu.
Jauku dienu.
My Angus Please Stay.
trešdiena, maijs 12
Mājās.
Ja kādam vēl ir nezināšana, bet interese, tad lūdzu - es esmu mājās.
Pēdējās dienas Somijā bija diezgan satriecoši zajebis.
Alex kaut kad februārī teica "We have to get you to the club before you leave" un ar Itāļu meitenes palīdzību, kura pilnīgi nopietni man saka "that place is totally not club, its really cool", un iespējams pati nezinot meloja man vairāk nekā pienākas, es tomēr tiku pierunāts iet uz vietu, kur tu stāvi rindā, lai stāvetu rindā pēc alus, bet nu kas par to, ja to alu tev beigās nopērk par brīvu. Es gan neesmu nekāds klubu eksperts, bet beigās tā vieta izrādījās tomēr galīgi sakarīga, lai arī bildes liecina kko pilnīgi citu. Es īsti nezinu kā ir iespējams uzņemt pāri simts bildēm, kurās pilnīgi visi cilveki izskatās galīgi debīli, bet nu tas drošvien piederas pie klubu procesa. Skaitot plusu un mīnusus varētu sakārtot lūk kā:
+
Var traki izārdīties.
Īsti nesaprotamu iemeslu dēļ vēderā ielīst liels daudzums alkohola, par kuru es neesmu maksājis
Var iesist pļauku Timam, tikai tāpēc, ka tev viņš patīk, lai arī tas nonāk pretrunā ar to, ka Alekss teica "wolis, you cant do that, only the queen slaps Tim!"
Var redzēt kā Tims, kurš ir tik sasodīti pieklājīgs, ka pat somu meiteni, kura ienāk kojās un mēģina pārdot dildo, piedzeras un tad atlūzt viņa gultā, viņš nevar izdzīt, un tas ir jādara Kisai, sēž pieklājīgi dzerot alu, kad pēkšņi pieceļas, saka 'Prodigy!" un sāk dejot. Par to meiteni gan attaisnojums varētu būt tāds, ka drošvien nav gudri dzīt ārā kādu, kurš ir resnāks, nekā tu garš, bet lai nu kā, Tims ir zolīdākais vīrs, ko es zinu.
Var redzēt smukas lampiņas.
Var pēc tam teikt ka es bijis klubā, vel pie tam tik ilgi, ka ieslēdz gaismas un saka "pišat visi prom" somu valodā, jo ir 4 no rīta, un meitene kuras vārdu es nezinu uzlej man uz kājas alu.
Var redzēt kā somu čalis ļoti cenšas bučoties ar nezināmas izcelsmes meiteni, kurai sejas izteiksme ir tāda, ka vai nu tas ir viņas brālis, vai arī viņai vienkārši viņš patīk tik ļoti, ka izšaut smadzenes šķiet pavisam normāls pasākums, ar kuru nodarboties brīvdienās. Vienīgais izskaidrojums kuru es dabuju par to kāpēc viņa tur turpināja sēdēt bija "fucking europeans - just too polite to say no".
Var paspiest roku durvju apsargam tikai tāpēc, ka esi no Latvijas (nav ne jausmas kapēc, bet nesūdzos).
-
Jāgaida rindā.
Jāgaida atkal rindā.
Jāmaksā par ieeju.
Ir kaut kādas meitenes kuras pienāk no muguras un apķeras ap gurniem, un nelaižas vaļā vienalga kur tu ej, domājot ka spēlē čūsciņu, tik ilgi, kamēr tev uzkrīt piedzēries Fanda.
Sāp nākamajā dienā kājas.
Pus dienu pavadi cenšoties atcerēties kapēc tev kabatā ir karote.
Kopumā es teiktu, ka tas ir visai neslikti.
Pēdējā lielā ballīte kojās arī bija visai jauka, kur visi paraksta viens otram kreklus un karogus, kur tu vari ierakstīt "I`ll slap you while you are reading this" un to arī izdarīt. Smieklīgi ir diezgan arī ja atnāk sliktais apsargs un cenšas visus izdzīt, bet cilvēki tikai turpina dzert un prasa viņam, lai viņš paraksta karogus, kas soma smadzenēm ir pārāk mulsinoši, un viņš vienkārši aiziet.
Pirmspēdējā ballīte arī it kā bija jauka, jo tā vietā, lai uz viņu ietu mēs 6 cilvēki pavadījām 3h lecot ar lecamauklu vairāki cilvēki reizē, un mūsu pagaidu rekords bija 5 cilvēkiem 3 veiksmīgi secīgi lēcieni, kas ir nenormāli kruti ņemot vērā, ka neviens no mums nav no cirka. Vēlāk gan nācās visu pārtraukt jo kads nozaga mūsu galda spēli, kuras meklēšanā neatņemamas sastāvdaļas bija iestumt veļas ratus Fandas istabā, nozagt Aleksa gultas veļu un arī uz pusstundu aizmirst ka mēs kaut ko meklējam, bet nu beigās izrādās ka tās ir spāņu meitenes, kuras sadusmojās par to, ka es neļāvu viņām runāt visu laiku pārtraucot ar "no no no porke uno" lai arī ko ellē tas nenozīmētu.
_____________________________
Un tā nu kaut kā negaidot pēkšņi jau bija klāt pēdējā nakts, kas ir nakts kurā gulēt neiet, bet tā vietā skatās Mythbusters un uzdāvina labakajai no Lietuvietēm visus savus makaronus.
Esi kādreiz mēģinājsi bērt strūklakā veļas pulveri? Nu ja nē, tad es varu pateikt, ka viena paka veļas pulvera un pudele trauku mazgājamā ir stabili par maz. Ir forši, ja ir cilvēki, kuri dara ar tevi visu tikai tapec ka ta ir tava pēdējā nakts, pat tad ja viņi tomēr atsaka, kad tu saki "lets beat the shit out of Harry". Jebkurā gadījumā es pirmoreiz atradu pīli. Tas ir tā, ka tu skaties - vai kāds labs akmens nolikts pie strūklakas, bet kad tu ņemt, tā ir pīle.
Vēl varu pateikt, ka nev nekādas jēgas mēģināt izmantot kačalku kā svarus. Čista nav. Tas ko es nosvēru kā 15kg beigās sver 8, un izrādās es esmu bezjēgā izmetis kreklus un džemperus un bikses un uzdāvinājis Cīosiai Ketijas krūzes, bet par to man nav bēda, jo tas tomēr ir otrs foršākais cilvēks, ko es satieku Somijā.
Un tad man ir foršs rīts ar īru tēju ar pienu (kas it kā nav ti ktraki bet tik un tā liet pie tējas pienu ir tik pat jēdzīgi kā strīdēties ar īstu kristieti) un redzēju cik tieši lieli krūšturi ir Bekijai un Anna man uzdāvināja savas dzimšanasdienas smēķi.
Un tad, kad es izgāju no istabas, lai ietu uz autobusu, un Cīosa to pamanot bļauj "WAIT! FUCK SCHOOL, IM COMING WITH YOU!" un tad pēdējoreiz apskaujot galīgi smaidīgus cilvēkus, kas Tev patīk, un smejoties par Aleksu kurš pidžammā pavada līdz ārdurvīm, un tad sēžot pieturā pīpējot, kamēr Cīosa skraida ar fotoaparatu jo vinai acimredzot ir par maz tavas bildes, Tu atceries cik ļoti Fanda, Tims un Harijs iepriekšējā vakarā spieda rokas ar smaidiem kā īsti draugi un atceroties kapēc tev kabatā ir karote, zini, tu sāc domāt, ka tu varbūt nemaz negribi mājās.
Lai nu kā es esmu mājās.
Ir saule un ir prieks, un ir forši būt vietā, kur viss ir tāds pats kā bija - Balode skolā nav pie pilna prāta, vecmammas kaķis veljoprojām ir resns un ārā ir daudz pienenes. Un zini, ja tevi lidostā sagaida ar alu un sieriņiem kā arī tas slavenais Saimis, kaut kā ir tomēr ļoti ļoti forši.
Nu ko nu es varu teikt. Man nepietrūks Somijas, man nepietrūks to pilnīgi vienādo ballīšu 4 reizes nedēļā 4 mēnešus no vietas, man nepietrūks sūdīgo logbooku kešos un augstās cigarešu cenas un ziemas, bet kaut kā bišķiņ tomēr ir sirdī prieks, ka ir daži cilvēki, kas tomēr ir bijuši gana smieklīgi, draudzīgi un dīvaini, lai sēžot lidmašīnā Tu sāktu nožēlot, ka varbūt pie tām durvīm tomēr nepieklauvēji pietiekami daudz reizes.
Jebkurā gadījumā es esmu mājās un man ir prieks.
Amen.
Pēdējās dienas Somijā bija diezgan satriecoši zajebis.
Alex kaut kad februārī teica "We have to get you to the club before you leave" un ar Itāļu meitenes palīdzību, kura pilnīgi nopietni man saka "that place is totally not club, its really cool", un iespējams pati nezinot meloja man vairāk nekā pienākas, es tomēr tiku pierunāts iet uz vietu, kur tu stāvi rindā, lai stāvetu rindā pēc alus, bet nu kas par to, ja to alu tev beigās nopērk par brīvu. Es gan neesmu nekāds klubu eksperts, bet beigās tā vieta izrādījās tomēr galīgi sakarīga, lai arī bildes liecina kko pilnīgi citu. Es īsti nezinu kā ir iespējams uzņemt pāri simts bildēm, kurās pilnīgi visi cilveki izskatās galīgi debīli, bet nu tas drošvien piederas pie klubu procesa. Skaitot plusu un mīnusus varētu sakārtot lūk kā:
+
Var traki izārdīties.
Īsti nesaprotamu iemeslu dēļ vēderā ielīst liels daudzums alkohola, par kuru es neesmu maksājis
Var iesist pļauku Timam, tikai tāpēc, ka tev viņš patīk, lai arī tas nonāk pretrunā ar to, ka Alekss teica "wolis, you cant do that, only the queen slaps Tim!"
Var redzēt kā Tims, kurš ir tik sasodīti pieklājīgs, ka pat somu meiteni, kura ienāk kojās un mēģina pārdot dildo, piedzeras un tad atlūzt viņa gultā, viņš nevar izdzīt, un tas ir jādara Kisai, sēž pieklājīgi dzerot alu, kad pēkšņi pieceļas, saka 'Prodigy!" un sāk dejot. Par to meiteni gan attaisnojums varētu būt tāds, ka drošvien nav gudri dzīt ārā kādu, kurš ir resnāks, nekā tu garš, bet lai nu kā, Tims ir zolīdākais vīrs, ko es zinu.
Var redzēt smukas lampiņas.
Var pēc tam teikt ka es bijis klubā, vel pie tam tik ilgi, ka ieslēdz gaismas un saka "pišat visi prom" somu valodā, jo ir 4 no rīta, un meitene kuras vārdu es nezinu uzlej man uz kājas alu.
Var redzēt kā somu čalis ļoti cenšas bučoties ar nezināmas izcelsmes meiteni, kurai sejas izteiksme ir tāda, ka vai nu tas ir viņas brālis, vai arī viņai vienkārši viņš patīk tik ļoti, ka izšaut smadzenes šķiet pavisam normāls pasākums, ar kuru nodarboties brīvdienās. Vienīgais izskaidrojums kuru es dabuju par to kāpēc viņa tur turpināja sēdēt bija "fucking europeans - just too polite to say no".
Var paspiest roku durvju apsargam tikai tāpēc, ka esi no Latvijas (nav ne jausmas kapēc, bet nesūdzos).
-
Jāgaida rindā.
Jāgaida atkal rindā.
Jāmaksā par ieeju.
Ir kaut kādas meitenes kuras pienāk no muguras un apķeras ap gurniem, un nelaižas vaļā vienalga kur tu ej, domājot ka spēlē čūsciņu, tik ilgi, kamēr tev uzkrīt piedzēries Fanda.
Sāp nākamajā dienā kājas.
Pus dienu pavadi cenšoties atcerēties kapēc tev kabatā ir karote.
Kopumā es teiktu, ka tas ir visai neslikti.
Pēdējā lielā ballīte kojās arī bija visai jauka, kur visi paraksta viens otram kreklus un karogus, kur tu vari ierakstīt "I`ll slap you while you are reading this" un to arī izdarīt. Smieklīgi ir diezgan arī ja atnāk sliktais apsargs un cenšas visus izdzīt, bet cilvēki tikai turpina dzert un prasa viņam, lai viņš paraksta karogus, kas soma smadzenēm ir pārāk mulsinoši, un viņš vienkārši aiziet.
Pirmspēdējā ballīte arī it kā bija jauka, jo tā vietā, lai uz viņu ietu mēs 6 cilvēki pavadījām 3h lecot ar lecamauklu vairāki cilvēki reizē, un mūsu pagaidu rekords bija 5 cilvēkiem 3 veiksmīgi secīgi lēcieni, kas ir nenormāli kruti ņemot vērā, ka neviens no mums nav no cirka. Vēlāk gan nācās visu pārtraukt jo kads nozaga mūsu galda spēli, kuras meklēšanā neatņemamas sastāvdaļas bija iestumt veļas ratus Fandas istabā, nozagt Aleksa gultas veļu un arī uz pusstundu aizmirst ka mēs kaut ko meklējam, bet nu beigās izrādās ka tās ir spāņu meitenes, kuras sadusmojās par to, ka es neļāvu viņām runāt visu laiku pārtraucot ar "no no no porke uno" lai arī ko ellē tas nenozīmētu.
_____________________________
Un tā nu kaut kā negaidot pēkšņi jau bija klāt pēdējā nakts, kas ir nakts kurā gulēt neiet, bet tā vietā skatās Mythbusters un uzdāvina labakajai no Lietuvietēm visus savus makaronus.
Esi kādreiz mēģinājsi bērt strūklakā veļas pulveri? Nu ja nē, tad es varu pateikt, ka viena paka veļas pulvera un pudele trauku mazgājamā ir stabili par maz. Ir forši, ja ir cilvēki, kuri dara ar tevi visu tikai tapec ka ta ir tava pēdējā nakts, pat tad ja viņi tomēr atsaka, kad tu saki "lets beat the shit out of Harry". Jebkurā gadījumā es pirmoreiz atradu pīli. Tas ir tā, ka tu skaties - vai kāds labs akmens nolikts pie strūklakas, bet kad tu ņemt, tā ir pīle.
Vēl varu pateikt, ka nev nekādas jēgas mēģināt izmantot kačalku kā svarus. Čista nav. Tas ko es nosvēru kā 15kg beigās sver 8, un izrādās es esmu bezjēgā izmetis kreklus un džemperus un bikses un uzdāvinājis Cīosiai Ketijas krūzes, bet par to man nav bēda, jo tas tomēr ir otrs foršākais cilvēks, ko es satieku Somijā.
Un tad man ir foršs rīts ar īru tēju ar pienu (kas it kā nav ti ktraki bet tik un tā liet pie tējas pienu ir tik pat jēdzīgi kā strīdēties ar īstu kristieti) un redzēju cik tieši lieli krūšturi ir Bekijai un Anna man uzdāvināja savas dzimšanasdienas smēķi.
Un tad, kad es izgāju no istabas, lai ietu uz autobusu, un Cīosa to pamanot bļauj "WAIT! FUCK SCHOOL, IM COMING WITH YOU!" un tad pēdējoreiz apskaujot galīgi smaidīgus cilvēkus, kas Tev patīk, un smejoties par Aleksu kurš pidžammā pavada līdz ārdurvīm, un tad sēžot pieturā pīpējot, kamēr Cīosa skraida ar fotoaparatu jo vinai acimredzot ir par maz tavas bildes, Tu atceries cik ļoti Fanda, Tims un Harijs iepriekšējā vakarā spieda rokas ar smaidiem kā īsti draugi un atceroties kapēc tev kabatā ir karote, zini, tu sāc domāt, ka tu varbūt nemaz negribi mājās.
Lai nu kā es esmu mājās.
Ir saule un ir prieks, un ir forši būt vietā, kur viss ir tāds pats kā bija - Balode skolā nav pie pilna prāta, vecmammas kaķis veljoprojām ir resns un ārā ir daudz pienenes. Un zini, ja tevi lidostā sagaida ar alu un sieriņiem kā arī tas slavenais Saimis, kaut kā ir tomēr ļoti ļoti forši.
Nu ko nu es varu teikt. Man nepietrūks Somijas, man nepietrūks to pilnīgi vienādo ballīšu 4 reizes nedēļā 4 mēnešus no vietas, man nepietrūks sūdīgo logbooku kešos un augstās cigarešu cenas un ziemas, bet kaut kā bišķiņ tomēr ir sirdī prieks, ka ir daži cilvēki, kas tomēr ir bijuši gana smieklīgi, draudzīgi un dīvaini, lai sēžot lidmašīnā Tu sāktu nožēlot, ka varbūt pie tām durvīm tomēr nepieklauvēji pietiekami daudz reizes.
Jebkurā gadījumā es esmu mājās un man ir prieks.
Amen.
trešdiena, maijs 5
Kaijas.
Zini faktu, kad tu paliec vecs un sāc palikt dīvains, ne īpaši gudrs un uzskati celšanos 5 no rīta lai risinātu krustvārdu mīklas, kamēr tava kaimiņiene izkrīt pa logu, un pēc tam tevi rāda televīzijā sakot, ka tavuprāt viņa izdarīja pašnāvību, jo nemācēja runāt, un vienīgais cilvēks, kura prāta šis notikums paliek ilgāk par 17min esi Tu un es? Nu redz, man liekas, ka tu to nevari zināt, jo ja tu neesi vecs, Tu nezini kā tas ir, un ja tu esi, nu tad tu visdrīzāk šito nelasi, jo neesi nopircis internetu. Jebkurā gadījumā mani sāka mākt šaubas no rīta vakardien, vai arī aizvakardien, es īsti vairs nesaprotu, kāda te dienu kārtība ir, un šķiet, ka ne man, ne arī manam ķermenim nav ne mazākās nojēgas, par to vai man būtu jāguļ tagad vai nē. Bļeģ. Lūk, vēl, neatceros kad pēdējo reizi es pabeidzu teikumu ar to pašu domu, kas man bija sākumā, tā vietā lai novirzītos uz pilnīgi kaut ko citu.
Jebkurā gadījumā es gribeju runāt par kaijām. Ap 5 no rīta es no pīpētavas iztraucēju divas kaijas, un tad man likās, ka viena no ģeniālākajām lietām, kurām es varētu veltīt savu laiku ir spēlēt pacietības spēli ar Kaiju. Jā, manā pasaulē ir pilnīgi normāli stāvēt nekustīgi pīpētāju placī un 5min domāt vai tā kaija laidīsies lejā vai tomēr man ātrāk apniks nekustēties. Kaija protams neuzvarēja, kas gan dažiem varētu būt pārsteigums. Zini - katra diena, kad tu vismaz kaut kādā veidā esi pārāks par kaiju, jau ir automātiski izdevusies. Visiem tiem, kas tagad domā "bet kā, kaijas taču ir nenormāli krutas" es varu pateikt aizveries. Zini kā, kad tu skaties pa gabalu lido kaijas, un tev viņas īpaši nepatīk, bet tai pat laikā nav arī gluži tā, ka liktos viņas stulbas? Tas ir tāpat kā pa gabalu uz čigāniem skatīties. Kaijas ir pilnīgi debilas, torīt viena dabuja čipsi un tad divas stāvēja un vienkārši bļāva viena uz otru un grozija galvu tik smieklīgi, ka man nācās smieties tik skaļi, ka viņas lidoja prom. Ja pasaulē ir kaut kas stulbāks par putniem, tad tās ir tikai zivis, bet nu tu jau protams arī nevar būt īsti gudrs, ja tev Dievs ir ielicis vēderā balonu, kas neļauj noslīkt.
Runājot par Dievu, es tikai gribu pateikt, ka es ceru ka Tev nav radies kautkāds maldīgs priekšstats ka es būtu ateists. Jutta tā ierakstīja mūsu kopdarbā, un, zini, es biju diezgan sašutis. Tas ka man albumā ir 17 bildes ar Jēzu, nenozīmē, ka es vienkārši smejos(nozīmē gan), bet gan to, ka man ir humora izjūta. Un tad it kā var padomāt, ka man par šito varētu stulbi sanākt, kad es nomiršu, bet nu - vainu Dievam ir humora izjūta, vai arī visi joki nāk no elles, un tad padomā - it kā paradīze, bet nav joki. Izklausās pēc stāvēšana pie galda ar nenormāli garšīgiem ēdieniem viesības, kurās Tu neesi ielūgts. Tas otrs savukārt izklausās pēc pamošanās pohainam kaut kādā pirtī 3km no Ikšķiles bez naudas, kopā ar Saimi. Neesmu gan speciālists, bet nu es teiktu, kamēr ir joki, tikmēr viss zaibis.
Un par Jēzu - Es it kā domāju vai tās bildes ir pieklājīgi kaut kur rādīt, un vispār cik pieklājīgi ir ķiķināt rakstot kaut ko klāt Jēzum, bet nu parādiet man vienu cilvēku, kurš ir pie pilna saprāta un izpētīdams šito lapu http://jesus-withyoualways.com/artist.htm neatrod absolūti pilnīgi neko smieklīgu. Nē nerādiet. Man patīk dzīvot ar domu, ka cilvēkiem ir humora izjūta.
Jebkurā gadījumā es gribeju runāt par kaijām. Ap 5 no rīta es no pīpētavas iztraucēju divas kaijas, un tad man likās, ka viena no ģeniālākajām lietām, kurām es varētu veltīt savu laiku ir spēlēt pacietības spēli ar Kaiju. Jā, manā pasaulē ir pilnīgi normāli stāvēt nekustīgi pīpētāju placī un 5min domāt vai tā kaija laidīsies lejā vai tomēr man ātrāk apniks nekustēties. Kaija protams neuzvarēja, kas gan dažiem varētu būt pārsteigums. Zini - katra diena, kad tu vismaz kaut kādā veidā esi pārāks par kaiju, jau ir automātiski izdevusies. Visiem tiem, kas tagad domā "bet kā, kaijas taču ir nenormāli krutas" es varu pateikt aizveries. Zini kā, kad tu skaties pa gabalu lido kaijas, un tev viņas īpaši nepatīk, bet tai pat laikā nav arī gluži tā, ka liktos viņas stulbas? Tas ir tāpat kā pa gabalu uz čigāniem skatīties. Kaijas ir pilnīgi debilas, torīt viena dabuja čipsi un tad divas stāvēja un vienkārši bļāva viena uz otru un grozija galvu tik smieklīgi, ka man nācās smieties tik skaļi, ka viņas lidoja prom. Ja pasaulē ir kaut kas stulbāks par putniem, tad tās ir tikai zivis, bet nu tu jau protams arī nevar būt īsti gudrs, ja tev Dievs ir ielicis vēderā balonu, kas neļauj noslīkt.
Runājot par Dievu, es tikai gribu pateikt, ka es ceru ka Tev nav radies kautkāds maldīgs priekšstats ka es būtu ateists. Jutta tā ierakstīja mūsu kopdarbā, un, zini, es biju diezgan sašutis. Tas ka man albumā ir 17 bildes ar Jēzu, nenozīmē, ka es vienkārši smejos(nozīmē gan), bet gan to, ka man ir humora izjūta. Un tad it kā var padomāt, ka man par šito varētu stulbi sanākt, kad es nomiršu, bet nu - vainu Dievam ir humora izjūta, vai arī visi joki nāk no elles, un tad padomā - it kā paradīze, bet nav joki. Izklausās pēc stāvēšana pie galda ar nenormāli garšīgiem ēdieniem viesības, kurās Tu neesi ielūgts. Tas otrs savukārt izklausās pēc pamošanās pohainam kaut kādā pirtī 3km no Ikšķiles bez naudas, kopā ar Saimi. Neesmu gan speciālists, bet nu es teiktu, kamēr ir joki, tikmēr viss zaibis.
Un par Jēzu - Es it kā domāju vai tās bildes ir pieklājīgi kaut kur rādīt, un vispār cik pieklājīgi ir ķiķināt rakstot kaut ko klāt Jēzum, bet nu parādiet man vienu cilvēku, kurš ir pie pilna saprāta un izpētīdams šito lapu http://jesus-withyoualways.com/artist.htm neatrod absolūti pilnīgi neko smieklīgu. Nē nerādiet. Man patīk dzīvot ar domu, ka cilvēkiem ir humora izjūta.
Abonēt:
Ziņas (Atom)