Vai tu zini spēli "Where is Waldo?"? Iedomājies tagad šo pašu, bet Valdo aizstājam ar starppilsētu autobusu. Ja tev šķiet, ka tikko šī spēle kļuva vieglāka, tu stabili nekad neesi mēģinājis atrast savu autobusu Jangonas autoostā. Tā vietā, lai nopirktu savu biļeti un tad dotos uz peronu, kas uz viņas rakstīts, šeit mēs meklējam kiosku numur 54 starp 40000 kioskiem, kuri katrs ir cita kompānija un darbojas pilnīgi neatkarīgi no jebkādām saprāta vadlīnijām. Man ir aizdomas, ka katrs džeks, kuram ir autobuss, ir uzbliezis sev autobusu kompāniju. No kompānijas mājaslapas bildēm spriežam, ka uz mūsu autobusa varētu būt uzdrukāti Pokemoni, bet garantijas nav, jo dažādu multeņu attēli uz riteņiem te ir daudz.
Mēs atrodam pirmo cilvēku kurš pēc mūsu aplēsēm orientējas šajā haosā (neizskatās apmaldījies) un rādam viņam savas biļetes. Viņš sāk kaut ko skaidrot, kad pēkšņi viņam klāt pieskrien kāds cits džeks, viņi sastrīdas, un pirmais džeks vienkārši pagriežas un sāk doties autoostas otrā virzienā. Nevar īsti saprast vai vajadzētu sekot, vai viņš vienkārši dodas pusdienās, tāpēc sekojam neuzkrītoši - it kā tajā pašā virzienā, bet ne gluži pa tiem pašiem ceļiem. Tad viņš apstājas, paskatās uz mums un rāda ar pirkstu tur, kur manuprāt ir autoostas servisa ieeja, bet kā izrādās, tur ir vienkārši vēl 17000 autobusu kioski, bet par laimi uz viena no tiem atpazīstam biļetē iedrukāto logo.
Tur iekāpjam autobusā, kurā bez mums ir vēl 4 cilvēki. Un viņš sāk braukt. Saprotam, ka šis nevarētu īsti būt pareizi, jo pērkot biļeti izskatījās, ka tās ir pēdējās vietas, un tā nu jau es esmu pārliecināts, ka mēs tomēr dodamies ceļojumā uz citu pilsētu. Bet es aizmirsu, ka esam Āzijā. Šis taču ir vienkārši starpkiosku autobuss, kas ved mūs uz citu kiosku, kurā pārkāpt citā autobusā.
Un tā mēs dodamies 12h ceļojumā uz Inles ezeru, kuram blakām ir arī pilsēta, kuras nosaukumam vēstures annālēs droši vien vieta tā arī nekad neatradīsies, jo tai blakus atradās daudz ūdens. Noteikti nepalīdz arī fakts, ka tās nosaukums ir Njaungšve, kā tas mēdz gadīties, kad britu kolonista kaķis uzkāpj uz viņa rakstāmmašīnas klaviatūras.
Šis bija plānots kā tāds brauciens, kurā mēs vienkārši atslēgsimies un tad pamodīsimies gandrīz jau gala punktā, ja vien ne tāds mazs sīkums, kā 90% maršruta ir pa kalnu ceļiem, kā rezultātā aizmigšana būtiski palielina risku kāda no 9999 līkumiem pārlauzt sev sprandu. Noskatījos gandrīz visu Witcher pirmo sezonu, kas šo braucienu no amerikāņu kalniņiem pārvērta par drīzāk kaut ko tādu, ko Latvijā 2000 gados sauca par "4D kino zāli".
Mēs ierodamies pilsētā ap 5iem rītā, es izkāpju no autobusa gatavs nogalināt kādu un pēc tam uzreiz nomirt arī pats. Es reāli sacepos jau aizbraucot no Rīgas uz Mālpili, ja autobuss izmet 10km līkumu uz satelītciemiem, šādam braucienam pa nakti toč nebiju gatavs. Par šo gan nav informēts vīrs, kas pienāk klāt un 5os no rīta prasa vai es gadījumā negribu doties saullēktā izbraukt pa ezeru ar laivu. Dirsā tev to laivu. Šo es viņam nesaku, jo esmu ļoti pieklājīgs kungs. Dodamies uz viesnīcu, un, redzot gultu, mani jau sāk pārņemt tādas sajūtas, kādas iedomājos cienām opiātu lietotājus. Izmazgāju zobus, lai dotos pelnītā miegā, un verot ciet krānu… nolaužu viņa rokturi. Tur turpina gāzties ūdens un manā rokā esošais rokturis atsakās jebkādā veidā kontrolēt šo ūdens plūsmu 50% jo viņš ir nolūzis un 50% lai sadirstu man dienu. Par laimi gan pēc minūtēm 10 ierodas viesnīcas īpašnieks ar citu, identisku krānu, pret kuru šo salūzušo ātri nomainīt. Es varu tikai sapņot, ka kādreiz būšu tik gatavs dzīvei, ka man būs rezerves manai santehnikai.
Nākamās dienas apbraukājam abas ezera puses un noīrējam laivu lai aizbrauktu uz tā otru pusi apskatīt aptuveni 2000 stupas (mini svētbūves/altāri?). Laivas brauciens pāri ezeram ir diezgan amazing, jo abās ezera pusēs ir visai augsti kalni, kas kombinācijā ar superzilām debesīm un ūdens plašumiem ir vizuāli visai baudāmi . Skata cena gan ir zināmi dzirdes zudumi, jo pēc 2 stundām, kas pavadītas sēžot 1m attālumā no laivas motora es jūtos kā apmeklējis 7 rokkoncertus vienlaicīgi.
Šī ir pirmā vieta Mjanmā kur konkrēti jūtams, ka vietējie ir sapratuši, ka tūristiem varētu būt vairāk naudas kā viņiem, un tā rezultātā ir padomāts par dažādām tūristu atrakcijām - zvejnieki uz ezera pozē stāvot laivās uz vienas kājas, jo acīmredzami tas ir kaut kas ko viņi šeit dara (man gan nedaudz interesantāki likās legit zvejnieki, kas kaut kādu iemeslu dēļ dauzīja ūdeni ar lielu koka dēli. Iespējams lai atriebtos ezeram par sliktu lomu). Arī pašu laivu mūsu ekskursijai atrast nebija grūti - kad izlēmām, ka šodien gribam to darīt, vienkārši izgājām pastaigā, jo zinājām, ka laivu piedāvātāji atradīs mūs paši, un tā arī bija - 20min laikā varējām no 3 piedāvājumiem izvēlēties lētāko vienkārši pastaigājoties.
Bez vienkājainajiem zvejniekiem ezers piedāvā arī tādas atrakcijas kā "The Jumping Cat Monastery" - legit mūki uz salas satrenējuši kaķus lekt. Lasīju recenzijās, ka esot baigais scam, jo kādi tūristi tur aizbraukuši un kaķiem bija slinkā diena - tie vienkārši neklausīja mūkam un neleca. Es gan teiktu, ka man kaķis, kas neklausa mūkam, kurš mēģina iekasēt no tūristiem, izklausās pēc 2x labākas atrakcijas, kā redzēt lecošu kaķi. Šim gan Lāsma uzlika veto.
Otra top lieta ir peldošie dārzi - cilvēki ir sastādījuši savus tomātus uz garām zemes strēlēm, kas vienkārši peld ezerā. Tā nu mēs skatāmies kā viens džeks velk mājā savu 20mx1m garo dārzu kas piesiets pie laivas. Nezinu tiešām kam kaut kas tāds ir nepieciešams, bet izskatās amazing.
Uz ezera ir arī pāris ciemi, kuros visas mājas ir uz pāļiem. Vienā no tiem cauri iet tilts, taču atsevišķām mājām, veikalam un pastam piebraukt var tikai ar laivu. Man kā pastniekam būtu bail, ka visas pastkartes sakritīs ūdenī, bet varbūt Mjanmā viņiem pastkartes nav modē. Dzīve uz ūdens tur ņemta tik nopietni, ka ir pat atsevišķa ēka kurā iemitinājies laivu motoru serviss.
Vienā ezera krastā ir ciemats, kurā šķietami visi iedzīvotāji ražo dažādus pārtikas produktus tirgum. Dodamies ekskursijā, kur mūs izvadā džeks no kompānijas "Tofu Palace" (nejaukt šo ar blakus mājā esošo kompāniju "Tofu Palace (The Good One)". Bez tofu ražo arī konfektes, kko līdzīgu čipšiem un dažādus saldumus. Katras ražotnes īpašniekiem mūsu gids nes kādu samaksu - lielai daļai jello dzēriens (wat is dat), vienai omei iedeva 1000 naudiņas , un viņas mazdēlam, kas pavada dienas sēžot smilšu bedrē taisot cukurgailīšus bišķi štirījošos riekstus.
Vienā vietā ražo viskiju, un kamēr ejam viņu apskatīt, pagalmā iebrauc 2 cilvēki uz mocīšiem un izceļas neliels strīds. Riktīgi savādi būt situācijā kur cilvēki dusmojas, bet tev nav ne jausmas par ko ir runa. Bet beidzas bez kautiņa un mēs varam iedzert arī nedaudz vietējā alkohola. Viens no mūsu ekskursijas grupas biedriem prasa gidam – vai tu esi dzimis šeit? Uz to viņš atbild, nē - es esmu dzimis slimnīcā! Bet viņa ģimene dzīvoja te. Nezinu kā oriģināli bija domāts jautājums, bet man šķiet interesanti, ka nevar pieņemt kā faktu, ka kāds būtu dzimis slimnīcā.
Uz šo ciematu braucām ar riteņiem un kaut kā galīgi nepadomājām, ka nav ielu apgaismojuma :lll atpakaļceļs, kur tev pretim brauc smagās mašīnas ar tālajām gaismām visai biedējošs, bet netālu no pilsētas tumsā piestājam, jo dzirdam kā no netālu esošā tempļa nāk mūku diesmas. Visai magic.
Ezera otrā pusē ir viņu vietējā vīna darītava kur var nogaršot dažādus viņu pašu brūvētos vietējos vīnus. Mjanma - Āzijas Francija - tieši šādi šo valsti neviens nekad nav nosaucis, un es, nebūdams vīna eksperts, nespētu atšķirt šo no 5eur zirdziņa vīna, bet Lāsma saka, ka šis esot negaršīgāks. Bet vietai toties iespaidīgs skats, kā jau tas ir visām vietām, kas novietotas blakus hugeass ezeram. 1/10 vīns un 9/10 vieta kopā vismaz padara šo par sekmīgu pieredzi.
Šajā dienā ēst bijām restorānā kas izveidots zem nojumes kādas sievietes mājas pagalmā. Pasūtam papaijas salātus, un redzam, kā sieviete uzkāpj uz mocīša un aizbliež prom. Pēc 5min ir atpakaļ ar papaiju rokā. Domājām, ka bija uz veikalu, bet izrādās uz savu dārzu. Aizbrauca ar mocīti pāri ielai uz savu dārzu lai noplūktu papaiju un uztaisītu mums salātus. Es uz dirsas. Nez vai ārzemnieki šitā pat brīnītos, ja es viņiem Latvijā no dārza redīsus atnestu?
Bet no visām vietām Njaungšvē mani visvairāk pārsteidza indiešu ēstuve. Tajā brīdī, kad es vienkāršiji gribēju ķiploku naan maizīti un mēs devāmies uz vienīgo vietu, kam kaut kas tāds te varētu būt, es pat iedomāties nevarēju, ka mani tur sagaidīs Eminema templis. Jā, varbūt rietumu kultūra viņiem vēl sveša, un backstreet boys dziesmas viņi zina tikai savas valodas izpildījumā, Mjanmā ir kāds, kas zina par Eminemu. Pie sienām ir Eminema plakāti, fotogrāfijas albumu vāciņi, un arī pats viesmīlis/īpašnieks ir Eminems. Pirmajā vakarā viņš mūs aicina iet prom, jo mēs neesam rezervējuši galdiņu, kas ir koncepts, ko es Mjanmā vēl neesmu manījis. Izskatās, ka restorānā gan ir brīvas vietas un tur ir cilvēki, kas ceļas kājās, lai ietu prom, un nav īsti skaidrs kāpēc man tiek liegta iespēja ēst kariju klausoties "Lose Yourself".
Par laimi šo dziesmu un visas pārējās dzirdu nākamajā dienā, kad mūs tomēr ielaiž paēst bez rezervācijas. Restorānā esam mēs 2 un vēl viens džeks, kad tur ierodas vēl kāds ēst gribošs pāris, kuru īpašnieks pasūta dirst sakot "You already ate my food yesterday". Mums skaidro, ka negrib strādāt. Visticamāk jo viņam jāmācās dažādas reperu kustības, kas viņu pavada visur, un pasūtot ēdienu es līdz galam nesaprotu vai viņš vispār klausās, jo man ir aizdoma, ka skatos nevis uz viesmīli, bet repa video. Bet es maldos, ar atmiņu viņam viss kārtībā, jo pirms došanās uz virtuvi viņš sagaida dziesmā īsto brīdi un tad
"aaahhh ahhh check it…..
chicken masala
Aloo breed
Triple garlic naaan"
Mana otra mīļākā Eminema dziesma aiz "Cleaning out your closet"
sestdiena, februāris 29
sestdiena, februāris 8
Piezīmes no Mjanmas #3 [Yangon]
Mēs ierodamies Jangonā. Leģendas vēsta, ka šo pilsētu plānojis arhitekts, kurš piedzima mašīnā un nekad no tās neizkāpa, jo tādi jēdzieni kā "gājēju pāreja", "velojosla" un brīžiem pat "trotuārs" šeit ir tikai kapitālistisko Rietumu propagandas saukļi. Pilsētas sveiciens mums ir aicinājums ar savām somām šķērsot 4 intensīvas šosejas joslas. Sākumā man gribas nomirt, bet izrādās ignorēt likumu cilvēks spēj pierast visai ātri, un pāris dienas vēlāk man visa pilsēta ir viena liela gājēju pāreja. Trotuāru neesamība gan nav dēļ tā, ka to nav, bet tāpēc , ka visur trotuārs ir pārvērsts par kāda workshopu. Uz trotuāra gatavo ēst, labo mašīnu, tirgo mantas un kāda tante pat sēž uz miskastes kalna un priecīgi rok ārā sliekas vien sev zināmiem mērķiem.
Pilsēta ir megakarsta. Ja Bangkoka bija tāda slapja un karsta, tad šeit daļa gaisā esošā ūdens ir pārvērsta vēl ekstra karstumā. Iespējams, ka viņi to panāk karsējot pilsētu ar visām tām mašīnām, kas ielas malā atstātas ar ieslēgtiem motoriem. Labā ziņa man gan ir tā, ka šī ir valsts, kurā vīriešiem valkāt svārkus (longyi) ir pilnīgi normāli (tajos apkārt bliež lielākā daļa džeku), līdz ar to es, par lielu sajūsmu apkārt esošajām pārdevējām, nopērku tos pie pirmās izdevības un valkāju līdz pat brīdim, kad nākas Mjanmu pamest. Ja es varētu izdomāt, kā viņos staigāt arī Latvijā, nepievēršot sev uzmanību, es varētu nomirt laimīgs.
Lai izvairītos no drošas nāves, cenšamies visur doties ar iekšpilsētas autobusu, kurš maksā 12 centus. Atrast īsto autobusu gan ir sarežģītāk, kā varētu gaidīt. Izrādās ir vietas pasaulē, kas apņēmušās ignorēt arābu ciparus un izmanto savējos :llll Tā nu tu stāvi vietā uz ielas, kur pēc kartes būtu jābūt autobusa pieturai, bet realitātē ir vienkārši zemē iedurts metāla stienis, kuru, iespējams, kādreiz rotājusi zīme, un štuko, vai šis autobuss, uz kura rakstīts ၆၈, varētu būt 81 vai nē (nav).
Cilvēki joprojām draudzīgi - gaidot kādu no autobusiem, es redzu, kā aiz pieturas noslēpies viens džeks man smaida. Es atsmaidu atpakaļ, viņš piemiedz man ar aci, pielavās Lāsmai no muguras un nobiedē viņu. Kas ir pilnīgi normāli. Mēs sākam runāt un izrādās, ka mēs gaidām autobusu sliktā pieturā, jo mēs varam tur tikt par 30min ātrāk noeejot 2 kvartālus ar kājām. Džeks izlemj aizvest mūs uz to pieturu, lai arī viņam pašam vispār tur nav jābūt, kā arī sameklē citu cilvēku autobusā, kuram tiek piekodināts pabakstīt mūs pareizajā brīdī, kad mums jākāpj laukā. Pa ceļam viņš stāsta, ka ir budisma pasniedzējs un māca budismu pēc grāmatas, kuru sarakstījis austrālis, un ar lepnumu rāda mums austrāļa fotogrāfiju uz grāmatas pēdējā vāka, jo acīmredzami tas dod ekstra pievienoto vērtību. Man liktos, ka jebkurš džeks no Mjanmas varētu būt kvalificētāks budismā kā austrālis, bet ko gan es zinu.
Autobusi pīķa stundās pārbāzti, bet tā nav problēma, jo mēs neesam aziāti - pat noklīstot viens no otra autobusā, es visu laiku redzu, kur atrodas Lāsma, jo reti kurš šeit sasniedz mūsu debesu augstumus 175cm apmērā.
Cits diezgan maģisks sabiedriskā transporta veids Jangonā ir riņķveida vilciens - tieši tā kā izklausās, tas ir vilciens, kas vienkārši brauc pa riņķi apkārt visai pilsētai. Vilciena ātrums gan ir tāds, ka šķiet, ka tā atiešanas sarakstā ir rakstīti nevis laiki, bet gadalaiki. Filmēju ārā pa vilciena durvīm un sapratu, ka, ja man nokristu telefons, es varētu paspēt izlekt, pacelt viņu, un iekāpt atpakaļ citā vagonā. Ļoti interesanti gan braukt vilcienā kuram nav durvis, nav stiklu logos un pa eju vidū staigā sieviete, kurai uz galvas ir neliela virtuve, kuru pēc vajadzības var nocelt lejā lai pagatavotu kādam no pasažieriem pusdienas. Vilciena stacijā tusē kazas. Tā, ka vienkārši staigā apkārt, iečeko vilcienus, un es sapņoju par to, cik daudz nez no šīm kazām ir nejauši nonākušas nelielā ekskursijā ar vilcienu uz citu pilsētas daļu.
Nakšņojam viesnīcā, kur mūsu istabai nav logu, līdz ar to izslēdzot gaismas ir pilnīga tumsa. Neatceros pēdējo reizi, kad būtu gulējis tādā sensory deprivation tank, bet kaut kādu iemeslu dēļ no tā rodas superspilgti sapņi. Skaņas izolācija gan šeit ir kaut kādā veidā panākusi pretēju efektu, jo guļot 3. stāvā ir iespējams dzirdēt, kā 2. stāvā kāds iet dušā. Ēdiens pēc Hpa-An 3 kārtu brokastīm un atsevišķu viesmīli piparu pienešanai gan liekas visai bēdīgs, jo te brokastīs ir tikai tostermaizes, banāns un ola, bet es nesūdzos, jo es mīlu maizi. Mūsu galvenais viesmīlis / viesnīcas pārvaldnieks gan angliski nesaprot vispār neko, taču ir izgājis labas etiķetes skolu, kurā māca, ka situācijās, kurās tu neko nesaproti, ir vienkārši jāturpina teikt "Yes" līdz nevēlamās personas aiziet prom. Vēl visai smieklīgs ir fakts, ka viņš ir aptuveni 140cm garš un reizēm aiz recepcijas letes sēž uz maza krēsliņa, tādejādi kļūstot pilnībā neredzams visiem apmeklētājiem. Redzēju kā kāds cits no viesnīcas viesiem pārbīlī ķer pie sirds, kad no šķietami tukšas recepcijas uz viņa "hello" kāds arī atbild.
Vēlāk ieradās viņa pārinieks, kurš angliski prot daudz labāk, bet māc šaubas vai vairāk kompetents. Mēģinām sarunāt autobusa biļetes uz Inle lake. Džeks pa telefonu apzvana visas kompānijas, saka ka nav iespējams, tā kā svētki (kādi tur bija svētki?) tad viss ir izpirkts, visu esot apzvanījis nav vispār iespējams.
Tad Lāsma ieiet internetā un 15min laikā angļu valodā atrod un nopērk mums biļetes :ll
Bijām uz kino noskatīties jaunos Star Wars. Diezgan pārsteidzoši, ka valstī, kur angliski cilvēki prot šķietami vēl mazāk nekā Latvijā, filmu rāda oriģinālvalodā bez subtitriem. Pirms tam lasot recenzijas, biju diezgan lielā sajūsmā par faktu, ka šajā kino kā našķi var nopirkt fried rice un kimči, kas no vienas puses rezultējas tajā, ka zāles smirdot pēc kimči, bet no otras puses - tu vari viņu ēst kino :ooo. Ierodoties gan redzu, ka kapitālisms ir pasteidzies man priekšā, visa zāle nobrendota ar KFC, un iekšā līdzi dod tikai popkornu :(( Tas ko recenzijās neviens neminēja ir fakts, ka pirms filmas sākuma treileru vietā jūs visi kopīgi pieceļaties kājās, lai noskatītos 3 minūšu garu video, kurā plīvo Mjanmas karogs un skan Mjanmas himna. Tas tā - lai tas sci-fi tev neliek aizmirst par realitāti "pārāk" daudz. Man nāk smiekli, bet bail smieties, jo nepamet sajūta, ka kino zālē ir kamera, kas meklē visus, kam šis nešķiet nopietni, lai nekavējoties tos nogādātu cietumā.
Visur citur gan Mjanmas ēdiens vēl aizvien ir vienkārši amazing. Uzēdu krabi hot&sour mērcē, kas bija tik laba, ka plānoju lūgt, lai mani tādā apglabā. Šis bija mans pirmais krabis mūžā, un teikšu godīgi - lauzt vaļā spīles es randiņā laikam negribētu bet visādi citādi krabju nūjiņas čist nav taisītas no krabja. Uzēdu vēl arī tējas lapās marinētu zivi. Mjanmā tējai ir pilnīga cita nozīme kā visā pārējā pasaulē, bet es nesūdzos, jo tējas salāti, godīgi sakot, ir visai garšīgi. Ņemot vērā, ka gan zivi, gan krabi es notiesāju izmantojot irbulīšus, man vairs nav ideju, kas vēl dzīvē ir palicis tāds, ko es ar irbulīšiem nevarētu apēst.
Jangona ir arī pirmā vieta kur sastopamies ar klasiskākiem tūristu cienītājiem - Chinatown ielā kā izrādē katru vakaru iet garām vieni un tie paši biznesmeņi-diedelnieki:
- džeks, kurš par 2000 (1,3eur) piedāvā nopirkt putnu, kuru uzsviest gaisā,
- sieviete, kura piedāvā apskatīt savu zīdaini,
- suns, kurš nepiedāvā neko, un
- bērni, kas vienkārši pienāk klāt ar izstieptu roku un saka "manī".
Viens no maniem mīļākajiem Jangonas apskates objektiem bija pamests atrakciju parks. Leģenda (šoreiz tāda, ko neizdomāju es pats) vēsta, ka tas aizvērts, jo parka īpašnieks neieradās uz kādu svarīgu sapulci ar svarīgiem cilvēkiem un tā rezultātā parkam atņēma licenci uz visiem laikiem. Esošās konstrukcijas neviens neizvāca, citiem nolūkiem zemi izmantot arī negribēja, kā rezultātā parka darbinieki, kas pēkšņi palikuši par parka bezdarbniekiem vienkārši turpināja dzīvot savos cukurvates veikalos. Tagad gan nevienu no tiem vairs neredzējām, parks tukšs, sarūsējušas atrakcijas apaugušas ar džungļiem, uz amerikāņu kalniņiem sēž un dzied putni, un dekorācijām saulē kūst nost sejas lēnām pārvēršot šo vietu par perfektu šausmenes filmēšanas lokāciju. Vienīgie viesi, ko satikām, ir mutantodi, kas spējīgi tev caur kāju izsūkt smadzenes, pāris citu tūristu, kas arī atnākuši pēc Instagram bildēm un vietējie bērni, kas ar mietiem rokā skraida pa parku un izmanto to kā savu pasaulē nedrošāko, bet stilīgāko spēļlaukumu. Kādā no parkā esošajām mājām čupās vienkārši sakrautas dažādas arkādes, sākot ar tām, kur basketbola bumba jāmet grozā, līdz tām kur jūs divatā ar pistolēm spēlējat datorspēli, kurā esat cilvēki, kas pielīmēti pie vilciena sliedēm. Nedaudz notek asariņa. Nevis tāpēc, ka žēl, bet tāpēc, ka skaisti.
Pilsēta ir megakarsta. Ja Bangkoka bija tāda slapja un karsta, tad šeit daļa gaisā esošā ūdens ir pārvērsta vēl ekstra karstumā. Iespējams, ka viņi to panāk karsējot pilsētu ar visām tām mašīnām, kas ielas malā atstātas ar ieslēgtiem motoriem. Labā ziņa man gan ir tā, ka šī ir valsts, kurā vīriešiem valkāt svārkus (longyi) ir pilnīgi normāli (tajos apkārt bliež lielākā daļa džeku), līdz ar to es, par lielu sajūsmu apkārt esošajām pārdevējām, nopērku tos pie pirmās izdevības un valkāju līdz pat brīdim, kad nākas Mjanmu pamest. Ja es varētu izdomāt, kā viņos staigāt arī Latvijā, nepievēršot sev uzmanību, es varētu nomirt laimīgs.
Lai izvairītos no drošas nāves, cenšamies visur doties ar iekšpilsētas autobusu, kurš maksā 12 centus. Atrast īsto autobusu gan ir sarežģītāk, kā varētu gaidīt. Izrādās ir vietas pasaulē, kas apņēmušās ignorēt arābu ciparus un izmanto savējos :llll Tā nu tu stāvi vietā uz ielas, kur pēc kartes būtu jābūt autobusa pieturai, bet realitātē ir vienkārši zemē iedurts metāla stienis, kuru, iespējams, kādreiz rotājusi zīme, un štuko, vai šis autobuss, uz kura rakstīts ၆၈, varētu būt 81 vai nē (nav).
Cilvēki joprojām draudzīgi - gaidot kādu no autobusiem, es redzu, kā aiz pieturas noslēpies viens džeks man smaida. Es atsmaidu atpakaļ, viņš piemiedz man ar aci, pielavās Lāsmai no muguras un nobiedē viņu. Kas ir pilnīgi normāli. Mēs sākam runāt un izrādās, ka mēs gaidām autobusu sliktā pieturā, jo mēs varam tur tikt par 30min ātrāk noeejot 2 kvartālus ar kājām. Džeks izlemj aizvest mūs uz to pieturu, lai arī viņam pašam vispār tur nav jābūt, kā arī sameklē citu cilvēku autobusā, kuram tiek piekodināts pabakstīt mūs pareizajā brīdī, kad mums jākāpj laukā. Pa ceļam viņš stāsta, ka ir budisma pasniedzējs un māca budismu pēc grāmatas, kuru sarakstījis austrālis, un ar lepnumu rāda mums austrāļa fotogrāfiju uz grāmatas pēdējā vāka, jo acīmredzami tas dod ekstra pievienoto vērtību. Man liktos, ka jebkurš džeks no Mjanmas varētu būt kvalificētāks budismā kā austrālis, bet ko gan es zinu.
Autobusi pīķa stundās pārbāzti, bet tā nav problēma, jo mēs neesam aziāti - pat noklīstot viens no otra autobusā, es visu laiku redzu, kur atrodas Lāsma, jo reti kurš šeit sasniedz mūsu debesu augstumus 175cm apmērā.
Cits diezgan maģisks sabiedriskā transporta veids Jangonā ir riņķveida vilciens - tieši tā kā izklausās, tas ir vilciens, kas vienkārši brauc pa riņķi apkārt visai pilsētai. Vilciena ātrums gan ir tāds, ka šķiet, ka tā atiešanas sarakstā ir rakstīti nevis laiki, bet gadalaiki. Filmēju ārā pa vilciena durvīm un sapratu, ka, ja man nokristu telefons, es varētu paspēt izlekt, pacelt viņu, un iekāpt atpakaļ citā vagonā. Ļoti interesanti gan braukt vilcienā kuram nav durvis, nav stiklu logos un pa eju vidū staigā sieviete, kurai uz galvas ir neliela virtuve, kuru pēc vajadzības var nocelt lejā lai pagatavotu kādam no pasažieriem pusdienas. Vilciena stacijā tusē kazas. Tā, ka vienkārši staigā apkārt, iečeko vilcienus, un es sapņoju par to, cik daudz nez no šīm kazām ir nejauši nonākušas nelielā ekskursijā ar vilcienu uz citu pilsētas daļu.
Nakšņojam viesnīcā, kur mūsu istabai nav logu, līdz ar to izslēdzot gaismas ir pilnīga tumsa. Neatceros pēdējo reizi, kad būtu gulējis tādā sensory deprivation tank, bet kaut kādu iemeslu dēļ no tā rodas superspilgti sapņi. Skaņas izolācija gan šeit ir kaut kādā veidā panākusi pretēju efektu, jo guļot 3. stāvā ir iespējams dzirdēt, kā 2. stāvā kāds iet dušā. Ēdiens pēc Hpa-An 3 kārtu brokastīm un atsevišķu viesmīli piparu pienešanai gan liekas visai bēdīgs, jo te brokastīs ir tikai tostermaizes, banāns un ola, bet es nesūdzos, jo es mīlu maizi. Mūsu galvenais viesmīlis / viesnīcas pārvaldnieks gan angliski nesaprot vispār neko, taču ir izgājis labas etiķetes skolu, kurā māca, ka situācijās, kurās tu neko nesaproti, ir vienkārši jāturpina teikt "Yes" līdz nevēlamās personas aiziet prom. Vēl visai smieklīgs ir fakts, ka viņš ir aptuveni 140cm garš un reizēm aiz recepcijas letes sēž uz maza krēsliņa, tādejādi kļūstot pilnībā neredzams visiem apmeklētājiem. Redzēju kā kāds cits no viesnīcas viesiem pārbīlī ķer pie sirds, kad no šķietami tukšas recepcijas uz viņa "hello" kāds arī atbild.
Vēlāk ieradās viņa pārinieks, kurš angliski prot daudz labāk, bet māc šaubas vai vairāk kompetents. Mēģinām sarunāt autobusa biļetes uz Inle lake. Džeks pa telefonu apzvana visas kompānijas, saka ka nav iespējams, tā kā svētki (kādi tur bija svētki?) tad viss ir izpirkts, visu esot apzvanījis nav vispār iespējams.
Tad Lāsma ieiet internetā un 15min laikā angļu valodā atrod un nopērk mums biļetes :ll
Bijām uz kino noskatīties jaunos Star Wars. Diezgan pārsteidzoši, ka valstī, kur angliski cilvēki prot šķietami vēl mazāk nekā Latvijā, filmu rāda oriģinālvalodā bez subtitriem. Pirms tam lasot recenzijas, biju diezgan lielā sajūsmā par faktu, ka šajā kino kā našķi var nopirkt fried rice un kimči, kas no vienas puses rezultējas tajā, ka zāles smirdot pēc kimči, bet no otras puses - tu vari viņu ēst kino :ooo. Ierodoties gan redzu, ka kapitālisms ir pasteidzies man priekšā, visa zāle nobrendota ar KFC, un iekšā līdzi dod tikai popkornu :(( Tas ko recenzijās neviens neminēja ir fakts, ka pirms filmas sākuma treileru vietā jūs visi kopīgi pieceļaties kājās, lai noskatītos 3 minūšu garu video, kurā plīvo Mjanmas karogs un skan Mjanmas himna. Tas tā - lai tas sci-fi tev neliek aizmirst par realitāti "pārāk" daudz. Man nāk smiekli, bet bail smieties, jo nepamet sajūta, ka kino zālē ir kamera, kas meklē visus, kam šis nešķiet nopietni, lai nekavējoties tos nogādātu cietumā.
Visur citur gan Mjanmas ēdiens vēl aizvien ir vienkārši amazing. Uzēdu krabi hot&sour mērcē, kas bija tik laba, ka plānoju lūgt, lai mani tādā apglabā. Šis bija mans pirmais krabis mūžā, un teikšu godīgi - lauzt vaļā spīles es randiņā laikam negribētu bet visādi citādi krabju nūjiņas čist nav taisītas no krabja. Uzēdu vēl arī tējas lapās marinētu zivi. Mjanmā tējai ir pilnīga cita nozīme kā visā pārējā pasaulē, bet es nesūdzos, jo tējas salāti, godīgi sakot, ir visai garšīgi. Ņemot vērā, ka gan zivi, gan krabi es notiesāju izmantojot irbulīšus, man vairs nav ideju, kas vēl dzīvē ir palicis tāds, ko es ar irbulīšiem nevarētu apēst.
Jangona ir arī pirmā vieta kur sastopamies ar klasiskākiem tūristu cienītājiem - Chinatown ielā kā izrādē katru vakaru iet garām vieni un tie paši biznesmeņi-diedelnieki:
- džeks, kurš par 2000 (1,3eur) piedāvā nopirkt putnu, kuru uzsviest gaisā,
- sieviete, kura piedāvā apskatīt savu zīdaini,
- suns, kurš nepiedāvā neko, un
- bērni, kas vienkārši pienāk klāt ar izstieptu roku un saka "manī".
Viens no maniem mīļākajiem Jangonas apskates objektiem bija pamests atrakciju parks. Leģenda (šoreiz tāda, ko neizdomāju es pats) vēsta, ka tas aizvērts, jo parka īpašnieks neieradās uz kādu svarīgu sapulci ar svarīgiem cilvēkiem un tā rezultātā parkam atņēma licenci uz visiem laikiem. Esošās konstrukcijas neviens neizvāca, citiem nolūkiem zemi izmantot arī negribēja, kā rezultātā parka darbinieki, kas pēkšņi palikuši par parka bezdarbniekiem vienkārši turpināja dzīvot savos cukurvates veikalos. Tagad gan nevienu no tiem vairs neredzējām, parks tukšs, sarūsējušas atrakcijas apaugušas ar džungļiem, uz amerikāņu kalniņiem sēž un dzied putni, un dekorācijām saulē kūst nost sejas lēnām pārvēršot šo vietu par perfektu šausmenes filmēšanas lokāciju. Vienīgie viesi, ko satikām, ir mutantodi, kas spējīgi tev caur kāju izsūkt smadzenes, pāris citu tūristu, kas arī atnākuši pēc Instagram bildēm un vietējie bērni, kas ar mietiem rokā skraida pa parku un izmanto to kā savu pasaulē nedrošāko, bet stilīgāko spēļlaukumu. Kādā no parkā esošajām mājām čupās vienkārši sakrautas dažādas arkādes, sākot ar tām, kur basketbola bumba jāmet grozā, līdz tām kur jūs divatā ar pistolēm spēlējat datorspēli, kurā esat cilvēki, kas pielīmēti pie vilciena sliedēm. Nedaudz notek asariņa. Nevis tāpēc, ka žēl, bet tāpēc, ka skaisti.
otrdiena, janvāris 21
Piezīmes no Mjanmas #2 [Hpa-An]
Pirmajā naktī Hpa-An aizmigt nebija viegli - es guļu gultā ar acīm vaļā un domāju, cik liela iespēja, ka mani rīt nošaus. Ceļā līdz pilsētai mums 3x bija jāapstājas kaut kādos militāros kontrolpunktos. Pirmajā reizē, kad šoferis prasīja mūsu pases, es uzskatīju, ka labāk pases nevienam citam šai valstī nedot. Izkāpu no mašīnas pats - tur mani sagaidīja 4 bruņoti militāra paskata vīri. Ir zināma konflikta sajūta galvā, kad pretī stāvošajam cilvēkam sejā ir smaids, bet rokās - kalašņikovs. Nākamajās apstāšanās vietās izlemjam tomēr paklausīt un palikt mašīnā. Atdodam šoferim savas pases un sēžam mašīnā, un domājam, kāda velna pēc viņi tik ļoti satraucas par to, ka ārzemnieki šķērso šo teritoriju (vēlāk uzzinām, ka tur dzīvo mūki, kuriem nepatīk būt vienā valstī ar pārējo Mjanmu, bet patīk ieroči). Kādā brīdī mums garām pabrauca 4 motociklisti, kuram katram uz muguras paliela izmēra automāts, kas iespējams izskaidro to kontrolpunktu nepieciešamību.
Taču, no rīta pamostoties, redzu, ka ārā tomēr karadarbības nav, un no pagalma nozudusi arī suņu banda, kas naktī mielojās ar žurku. Iespējams mēs tomēr dzīvosim. Un dzīvosim ēdot brīnišķīgas brokastis tādā apjomā, ka pēc tām nepieciešams aiziet vēlreiz bišķīt nosnausties.
Viesmīlība ir augstā līmenī, taču var redzēt, ka par klientu apkalpošanu ideja ir, bet izpratne - ne līdz galam. Vienam no viesnīcas darbiniekiem izskatās ir tieši viens pienākums, un tas ir piedāvāt viesiem piparus. Piparu piedāvāšanas industrija gan ir kompleksāka nekā daudziem pirmajā acu uzmetienā var šķist. Tas, ko daudzi iesācēji nemaz nezin - lai piedāvātu piparus, ir nepieciešams lietot valodu, kuru pārzin arī piparu saņēmējs. Šajā situācijā mūsu piparu sagādnieks nostājas mums blakus ar piparu trauku rokās un skatās virsū. Mēs vieglā mulsumā skatāmies atpakaļ un turpinām brokastot. Kad saprot, ka šādi mēs pie sadarbības mēs netiksim, viņš pasauc savu kolēģi, kurš visticamāk neprot tik labi piedāvāt piparus, bet toties prot runāt angliski - "Do you need anything?" viņš jautā, uz ko atbildam noliedzoši, un viņi mūs pamet. Tagad domāju, ka vispār skumīgi - vienam no viņiem vienīgais darbs ir pienest piparus un mēs pat tos negribam :/ Es ļoti ceru, ka šis nesalauza viņa garu, un viņš joprojām tic, ka drīz būs gana iepraktizējies, lai piedāvātu klientiem arī sāli. Latvijā algot atsevišķu piparu pienesēju varbūt šķistu izšķērdīgi, bet Mjanmā darbaspēks ir viens no lētākajiem resursiem, līdz ar to pilnīgi visur ir 2x vairāk darbinieku kā būtu nepieciešams. Nezinu gan, cik tieši viņiem maksā, jo vistūristīgākajā ciemata vietā mums pusdienas diviem cilvēkiem ar 4 alkoholiskiem dzērieniem maksā 6 euro.
Un Mjanmas ēdiens ir diezgan amazing. Šajās dienās iepazinos arī ar tādu lietu kā "fermentēta zivs pasta" AKA "miskastes garšviela", kas pēc tekstūras ir kaņepju sviests, pēc garšas ir tāda savāda zivs un pēc smaržas ir - uzmini nu - miskastes koncentrāts. Mēs, latvieši, laikam ar tiem pelēkajiem zirņiem izgājām uz tādu baigi safe variantu, tagad redzot, ka ir tautas, kas liek baltajiem dienu staigāt apkārt izbrīnītiem par to, ka pie visām ēdnīcām smird pēc miskastes.
Vienā no dienām pieļāvu kļūdu, jo biju sailgojies pēc maizes un nespēju skaidri padomāt, tāpēc pasūtīju pārāk rietumnieciskas lietas - tostermaizi ar sieru un fri kartupeļus. Es domāju tur viss ciemats tika sasaukts piedalīties lemšanā, kā pie velna šito pagatavot, bet bezjēdzīgi, jo tā bija iespējams skumīgākā tostermaize un friškas ko esmu ēdis. Bet man tas bija jāpamēģina, jo dienu iepriekš fri kartupeļus pasūtīt nevarēju, jo 12os dienā restorānā vienkārši nebija elektrības :/ Tā gan tāda visai klasiska lieta, elektrības esamību par konstantu laikam uzskatām tikai mēs, izlutinātie eiropieši.
97% Mjanmas tūristu vietu ir paredzēts apskatīt saullēktos vai saulrietos (dažādas lietas, vienas vietas saullēktiem, citas saulrietiem). Vispār varbūt laba prakse, jo saullēktā viss tomēr nedaudz interesantāk, droši vien šo viņiem vajadzētu sākt pushot arī Gūtmaņa alai un Stūra mājai.
Bet tā nu mēs ceļamies 03:30AM lai kāptu kalnā, kurā ap 5AM jau esmu sasniedzis savu daily step goal. Kāpienā mūs pavada suns, kuram laikam tādas kilometru augstas trepes ir ikrīta treniņš, un viņš uzskrien augstāk, izložņā krūmus, tad pagaida mūs un skrien tālāk. Visu kāpiena laiku tālumā no tempļa skan budistu mūka frīstails. Es gan Birmas valodu saprotu tik pat labi kā to, ka valsti tagad sauc savādāk nekā valodu, kurā viņā runā, bet klausoties frīstailu man arī nerodas pārliecība, ka viņu saprastu tas mūks. Varbūt vienkārši paļaujas, ka 4os no rīta visi tik un tā guļ, tāpēc viņš var vienkārši bliezt "dim dim dim duri duri dim daran daran dum dumn", bet kopumā tāds muzikālais pavadījums ir visai maģisks.
Saullēkts gan tomēr diezgan faking amazing.
Lejā kāpjam pa kalna otru pusi, kas ir krietni stāvāka un dzīvībai bīstamāka, jo trepju vietā ir akmeņi. Vietējiem gan šī puse laikam ir iecienītāka, jo tā tagad ir pilna ar svētceļotājiem (svētkāpējiem?). Šajā brīdī uzzinām, ka esam slavenības, jo līdz kalna pakājei ar vietējiem fotografējamies kādas reizes piecas. Sākotnēji domāju, ka tas, kas viņu sajūsmina ir Lāsmas blondie mati, jo pāris reizēs par manu eksistenci fotogrāfijā vietējie izrāda vieglu vienaldzību, taču kalna pakājē grupa jauniešu grib bildi tieši ar mani un ar Lāsmu šķiet tikai sekundāri. Acīmredzot viņiem ir kaut kāda balto cilvēku gaume, kas nav universāla.
Vakarā pēc kāpiena izlemjam iet uz masāžu pie akliem cilvēkiem. Šī man šķiet ir perfekta ideja, jo es dzīvoju ar pārliecību, ka visi aklie cilvēki iegūst superspējas caur pirkstiem manu ķermeni lasīt kā grāmatu. Davai sarunājam es nesmiešos par taviem hobijiem, un tu nesmejies par maniem, bet vai esi kādreiz mēģinājis liftā lasīt brailu? Pat zinot kādām formām tur jābūt, es nevaru viņas atpazīt, un dažreiz domāju, vai es ar aizvērtām acīm pēc taustes vispār spētu atpazīt savu īkšķi. Masāžas vieta gan ir visai tālu, līdz ar to, kamēr tur nonākam, saule jau ir norietējusi un ielas apgaismojums ir paredzēts tikai stilīgajai pilsētas daļai. Stāvēt starp simtiem šķūņu vietā, kur uz ielas pilnīgā tumsā mazgājas cilvēki ir nedaudz nekomfortabli, un nonākot galā mēs dzirdam kā no aklo masāžas salona tumsas nāk dziedāšana. Masāžu gan dabūt vairs nevar, jo tajā vakarā viņiem jau sācies lūgšanu laiks. Tumsā klausīties neredzīgo dziesmas man šķita ļoti romantiski, bet Lāsma saka, ka es vienkārši uzprasos tikt apzagts. Ja mani apzagtu es gan ceru, ka to tumsā izdarītu akls cilvēks. Vismaz mēs dabujām to neredzīgo pieredzi mēģinot aiztaustīties pa tumsu atpakaļ līdz savai viesnīcai.
Masāžu nākamajā dienā mums piedāvā redzīgi cilvēki. Nedaudz garlaicīgāk, bet no otras puses jūtamies droši, ka mūs nenodurs, jo ārā ir gaišs. Es nesaprotu, kāpēc mani neviens iepriekš nebija informējis par tādu lietu kā Taizemes masāža, jo tas stabili ir kaut kas, ko man vajadzēja. Tā vietā, lai tu pēc tam justos viegli miegains un nedaudz pabakstīts, es no turienes iznāku, pēc sajūtām, ar pilnīgi jaunu ķermeni. Iespējams gan neesmu labākais masāžu kritiķis pasaulē, jo šī bija pirmā reize, kad kāds man ir izmasējis uzacis, bet melotu, ja teiktu, ka man šķiet, ka tas nebija nepieciešams. Stunda masāža cilvēkam - 4eur :)
Nākamajā dienā noīrejam mocīti un bliežam uz alām. Mjanmas reljefa pamatojums līdz galam skaidrs man nav - tas atgādina milzīgu plāno pankūku, kas uzmesta virsū tavam darba galdam - viss ir vienā līmenī, un tad pēkšņi random vietās ir no zemes izsprāguši kalni ar gandrīz 90 grādu stāvām malām. Kalnos iekšā savukārt vietām ir milzīgas alas. Tik lielas, ka var iebāzt pa pāris tempļiem, kas izgreznoti ar LED virtenēm un sikspārņu kakām. Ja ir viena lieta, kas šai nācijai patīk tad tās ir krāsainas LED gaismas un, ja ir kāda vieta, kur māte daba visu radot ir nofeilojusi, tad tas ir neiebāžot LEDus alās. Minu, ka nākamreiz, kad šeit atbrauksim tajās alās jau būs klubi. Ir gan arī pāris alas, kas pagaidām vēl ir neona neskartas. Viena no tām laikam atklāta brīdī, kad pētnieki uzēduši mazāk pazīstamas sēnes un tāpēc ekstra vizualizācijas neprasās. Tā es vismaz spriežu pēc zīmēm, kas alā novietotas pie dažādiem savādas formas akmeņiem, kas informē tevi par to, ka skaties uz "draudzīgā ziloņa meitas seju" un "ziloņu karaļa zarnu traktu". Mjanma ir valsts, kur tāpat kā Riga Fashion Week, kurpēm ir nozīme, un apavu vilkšana nost un atpakaļ virsū droši vien ir otra populārākā nodarbe aiz stimulantriekstu košļāšanas. Nekad nebiju gaidījis, ka kāds man kādreiz liks novilkt apavus pirms es ienāku alā, bet es nestrīdos. Iekāpšana sikspārņu kakās šeit šķiet viens no mazākajiem draudiem manai dzīvībai.
Kādai no alām otrā pusē sēž sievietes un tirgo bruņurupučus. Es tur naivi prātoju ko ar to bruņurupuci varētu darīt, un tikmēr pienāk kāds mūks, nopērk vienu, un pārdevēja viņu iemet celofāna maisiņā. Bruņurupuci. It kā jau ēdiens, bet nu it kā arī bruņurupucis :D Maisiņā! :D Tas bruņurupucis tur kārpās un visticamāk drīzumā uzzinās, ka bez pirmatnējās zupas ir arī citas, dzīvību atņemošas zupas.
Vēl diezgan iespaidīga ir sikspārņu ala. Es nezinu, cik tieši sikspārņi ir pasaulē, bet man šķiet es redzēju viņus visus, kad tuvojoties saulrietam pāris Mjanmieši sāka dauzīt tukšas benzīna kannas un no alas parādījās vienkārši melna sikspārņu straume, kas kā upe aizvijās ap kalnu uz laukiem un nebeidza plūst ārā no alas vēl pusstundu pēc sākuma, kad mums jau apnika skatīties.
Ar mocīti es pats gan gatavs braukt biju tikai ārpus pilsētas. Es esmu tiktikko pabeidzis autoskolu, tāpēc man tā ideja par pilnīgi visu noteikumu atmešanu un paļaušanos tikai uz pīpināšanu šķiet pārāk sarežģīta. Bet braucot pa lauku ceļiem es pīpinu uz nebēdu, un Lāsma man prasa "kam tu pīpini?". Kā kam. Es pīpinu visiem!!
Lūk, pīīp.
Vienā no dienām pieļāvu kļūdu, jo biju sailgojies pēc maizes un nespēju skaidri padomāt, tāpēc pasūtīju pārāk rietumnieciskas lietas - tostermaizi ar sieru un fri kartupeļus. Es domāju tur viss ciemats tika sasaukts piedalīties lemšanā, kā pie velna šito pagatavot, bet bezjēdzīgi, jo tā bija iespējams skumīgākā tostermaize un friškas ko esmu ēdis. Bet man tas bija jāpamēģina, jo dienu iepriekš fri kartupeļus pasūtīt nevarēju, jo 12os dienā restorānā vienkārši nebija elektrības :/ Tā gan tāda visai klasiska lieta, elektrības esamību par konstantu laikam uzskatām tikai mēs, izlutinātie eiropieši.
97% Mjanmas tūristu vietu ir paredzēts apskatīt saullēktos vai saulrietos (dažādas lietas, vienas vietas saullēktiem, citas saulrietiem). Vispār varbūt laba prakse, jo saullēktā viss tomēr nedaudz interesantāk, droši vien šo viņiem vajadzētu sākt pushot arī Gūtmaņa alai un Stūra mājai.
Bet tā nu mēs ceļamies 03:30AM lai kāptu kalnā, kurā ap 5AM jau esmu sasniedzis savu daily step goal. Kāpienā mūs pavada suns, kuram laikam tādas kilometru augstas trepes ir ikrīta treniņš, un viņš uzskrien augstāk, izložņā krūmus, tad pagaida mūs un skrien tālāk. Visu kāpiena laiku tālumā no tempļa skan budistu mūka frīstails. Es gan Birmas valodu saprotu tik pat labi kā to, ka valsti tagad sauc savādāk nekā valodu, kurā viņā runā, bet klausoties frīstailu man arī nerodas pārliecība, ka viņu saprastu tas mūks. Varbūt vienkārši paļaujas, ka 4os no rīta visi tik un tā guļ, tāpēc viņš var vienkārši bliezt "dim dim dim duri duri dim daran daran dum dumn", bet kopumā tāds muzikālais pavadījums ir visai maģisks.
Saullēkts gan tomēr diezgan faking amazing.
Lejā kāpjam pa kalna otru pusi, kas ir krietni stāvāka un dzīvībai bīstamāka, jo trepju vietā ir akmeņi. Vietējiem gan šī puse laikam ir iecienītāka, jo tā tagad ir pilna ar svētceļotājiem (svētkāpējiem?). Šajā brīdī uzzinām, ka esam slavenības, jo līdz kalna pakājei ar vietējiem fotografējamies kādas reizes piecas. Sākotnēji domāju, ka tas, kas viņu sajūsmina ir Lāsmas blondie mati, jo pāris reizēs par manu eksistenci fotogrāfijā vietējie izrāda vieglu vienaldzību, taču kalna pakājē grupa jauniešu grib bildi tieši ar mani un ar Lāsmu šķiet tikai sekundāri. Acīmredzot viņiem ir kaut kāda balto cilvēku gaume, kas nav universāla.
Vakarā pēc kāpiena izlemjam iet uz masāžu pie akliem cilvēkiem. Šī man šķiet ir perfekta ideja, jo es dzīvoju ar pārliecību, ka visi aklie cilvēki iegūst superspējas caur pirkstiem manu ķermeni lasīt kā grāmatu. Davai sarunājam es nesmiešos par taviem hobijiem, un tu nesmejies par maniem, bet vai esi kādreiz mēģinājis liftā lasīt brailu? Pat zinot kādām formām tur jābūt, es nevaru viņas atpazīt, un dažreiz domāju, vai es ar aizvērtām acīm pēc taustes vispār spētu atpazīt savu īkšķi. Masāžas vieta gan ir visai tālu, līdz ar to, kamēr tur nonākam, saule jau ir norietējusi un ielas apgaismojums ir paredzēts tikai stilīgajai pilsētas daļai. Stāvēt starp simtiem šķūņu vietā, kur uz ielas pilnīgā tumsā mazgājas cilvēki ir nedaudz nekomfortabli, un nonākot galā mēs dzirdam kā no aklo masāžas salona tumsas nāk dziedāšana. Masāžu gan dabūt vairs nevar, jo tajā vakarā viņiem jau sācies lūgšanu laiks. Tumsā klausīties neredzīgo dziesmas man šķita ļoti romantiski, bet Lāsma saka, ka es vienkārši uzprasos tikt apzagts. Ja mani apzagtu es gan ceru, ka to tumsā izdarītu akls cilvēks. Vismaz mēs dabujām to neredzīgo pieredzi mēģinot aiztaustīties pa tumsu atpakaļ līdz savai viesnīcai.
Masāžu nākamajā dienā mums piedāvā redzīgi cilvēki. Nedaudz garlaicīgāk, bet no otras puses jūtamies droši, ka mūs nenodurs, jo ārā ir gaišs. Es nesaprotu, kāpēc mani neviens iepriekš nebija informējis par tādu lietu kā Taizemes masāža, jo tas stabili ir kaut kas, ko man vajadzēja. Tā vietā, lai tu pēc tam justos viegli miegains un nedaudz pabakstīts, es no turienes iznāku, pēc sajūtām, ar pilnīgi jaunu ķermeni. Iespējams gan neesmu labākais masāžu kritiķis pasaulē, jo šī bija pirmā reize, kad kāds man ir izmasējis uzacis, bet melotu, ja teiktu, ka man šķiet, ka tas nebija nepieciešams. Stunda masāža cilvēkam - 4eur :)
Nākamajā dienā noīrejam mocīti un bliežam uz alām. Mjanmas reljefa pamatojums līdz galam skaidrs man nav - tas atgādina milzīgu plāno pankūku, kas uzmesta virsū tavam darba galdam - viss ir vienā līmenī, un tad pēkšņi random vietās ir no zemes izsprāguši kalni ar gandrīz 90 grādu stāvām malām. Kalnos iekšā savukārt vietām ir milzīgas alas. Tik lielas, ka var iebāzt pa pāris tempļiem, kas izgreznoti ar LED virtenēm un sikspārņu kakām. Ja ir viena lieta, kas šai nācijai patīk tad tās ir krāsainas LED gaismas un, ja ir kāda vieta, kur māte daba visu radot ir nofeilojusi, tad tas ir neiebāžot LEDus alās. Minu, ka nākamreiz, kad šeit atbrauksim tajās alās jau būs klubi. Ir gan arī pāris alas, kas pagaidām vēl ir neona neskartas. Viena no tām laikam atklāta brīdī, kad pētnieki uzēduši mazāk pazīstamas sēnes un tāpēc ekstra vizualizācijas neprasās. Tā es vismaz spriežu pēc zīmēm, kas alā novietotas pie dažādiem savādas formas akmeņiem, kas informē tevi par to, ka skaties uz "draudzīgā ziloņa meitas seju" un "ziloņu karaļa zarnu traktu". Mjanma ir valsts, kur tāpat kā Riga Fashion Week, kurpēm ir nozīme, un apavu vilkšana nost un atpakaļ virsū droši vien ir otra populārākā nodarbe aiz stimulantriekstu košļāšanas. Nekad nebiju gaidījis, ka kāds man kādreiz liks novilkt apavus pirms es ienāku alā, bet es nestrīdos. Iekāpšana sikspārņu kakās šeit šķiet viens no mazākajiem draudiem manai dzīvībai.
Kādai no alām otrā pusē sēž sievietes un tirgo bruņurupučus. Es tur naivi prātoju ko ar to bruņurupuci varētu darīt, un tikmēr pienāk kāds mūks, nopērk vienu, un pārdevēja viņu iemet celofāna maisiņā. Bruņurupuci. It kā jau ēdiens, bet nu it kā arī bruņurupucis :D Maisiņā! :D Tas bruņurupucis tur kārpās un visticamāk drīzumā uzzinās, ka bez pirmatnējās zupas ir arī citas, dzīvību atņemošas zupas.
Vēl diezgan iespaidīga ir sikspārņu ala. Es nezinu, cik tieši sikspārņi ir pasaulē, bet man šķiet es redzēju viņus visus, kad tuvojoties saulrietam pāris Mjanmieši sāka dauzīt tukšas benzīna kannas un no alas parādījās vienkārši melna sikspārņu straume, kas kā upe aizvijās ap kalnu uz laukiem un nebeidza plūst ārā no alas vēl pusstundu pēc sākuma, kad mums jau apnika skatīties.
Ar mocīti es pats gan gatavs braukt biju tikai ārpus pilsētas. Es esmu tiktikko pabeidzis autoskolu, tāpēc man tā ideja par pilnīgi visu noteikumu atmešanu un paļaušanos tikai uz pīpināšanu šķiet pārāk sarežģīta. Bet braucot pa lauku ceļiem es pīpinu uz nebēdu, un Lāsma man prasa "kam tu pīpini?". Kā kam. Es pīpinu visiem!!
Lūk, pīīp.
ceturtdiena, janvāris 9
Piezīmes no Mjanmas #1
Pēc tam, kad esam aklimatizējušies Āzijai Taizemē, bliežam dziļāk haosā - uz Mjanmu. Mūsu kariete ir šķietami 90to sākuma luksus klases autobuss - interneta nav, bet ir krēsli, kuru atzveltne bīdās ar elektronikas palīdzību, viss noklāts ar vecu brūnu plastmasu un tualetē ir gan pisuārs, gan gaisa nosūcējs. Ir viegli iedomāties, ka esmu kādas PSRS komisijas vadītājs, kas brauc ekskursijā novērtēt kolhoza kukurūzas ražu.
Pēc 8h brauciena nonākam Mae Sot, pilsētā uz Mjanmas - Taizemes robežas. Starp Mjanmu un Taizemi ir šo valstu draudzības tilts, kas tehniski ir tāda neitrālā zona, no kuras izkļūt var pārkāpjot pār tilta margām un nolecot lejā uz ielas. Lai nokļūtu uz tā, vispirms jāiziet no Taizemes. Robežkontroles punktā rādu savus papīrus, skenējam pirkstu nospiedumus, sieviete palūdz iepozēt fotogrāfijai, kad pēkšņi no skaļruņiem sāk bliezt Taizemes himna. Es stāvu un gaidu, kad mani nofotografēs, bet sieviete vienkārši stāv un skatās tālumā. Ar acu kaktiņu redzu, ka arī Lāsma vienkārši stāv un nekustas. Šķiet, ka nekustas pilnīgi viss kādas 2 minūtes. Visu to laiku es nesaprotu, vai es varu kustēties, vai arī mana fotogrāfija tiek uzņemta ar 18. gadsimta aparatūru, kur sudraba plāksnes izgaismošanai nepieciešamas vismaz 2 stundas. Vai arī varbūt mēs spēlējam to spēli, kur visi kustās tikai kamēr skan mūzika, bet pretējo versiju, jo Āzijā nekas nav tā kā šķiet? Mūzika beidzas, un muitas darbiniece man atvainojas, un turpina pārbaudīt manas lietas. Izrādās, tas tikai tāds draudzīgs atgādinājums, ka Taizemei ir himna, un karalim patīk, ja tās laikā visi uzmanīgi klausās viņa mīļāko dziesmu….. Negribētu tajā brīdī būt uz operāciju galda.
Šķērsojam tiltu. Uz tā atpūšas suns, bērns sēž uz zemes un spēlējas ar plastmasas maisiņiem, un kāds vīrs vienkārši atspiedies pret margām smēķē un bauda saulrietu. Šķiet kaut kā nedaudz romantiski, ka ir šīs pāris būtnes, kas izvēlējušās savu vakaru pavadīt ārpus valstu robežām.
Vai esi kādreiz redzējis kā izskatās vieta, kurā mainās ceļa braukšanas puses? Es nebiju. Īsi pirms Mjanmas robežas mašīnas kas šķērso tiltu vienkārši pārbrauc uz otru ceļa pusi. Kas man šķiet vienkārši apbrīnojami ir tas, ka Mjanmā viņi brauc pa tām pašām pusēm, kurām Latvijā, bet stūres atstāj otrādi, kā Taizemē, tādejādi, padarot savu dzīvi 12x sarežģītāku pilnīgi bez jebkāda iemesla. Es minu, ka apdzīšana nav viena no lietām, kas viņiem jādara, kārtojot braukšanas eksāmenu (To gan, kā vēlāk uzzināju, daudzi cilvēki nemaz nedara, jo tiesības maksā dārgāk kā mašīna).
Tuvojoties Mjanmas robežas līnijai, mums pretim jau skrien džeks vieglā pālī ar cīgu zobos un tik asiņainu muti, it kā viņš tikko būtu dzīvai govij rīkli pārkodis (tās nav asinis, viņiem patīk rieksti, ar vieglu stimulanta un spēcīgu krāsošanas efektu). Viņš vienkārši šķērso robežu un, sajūsmas pilns, nāk paziņot, ka jau sarunājis mums taksi. Šis ir nedaudz mulsinoši, jo mēs vēl neesam īsti ne ieradušies valstī, ne izņēmuši vietējo naudu. Robežkontroles darbinieks mēģina viņu aizbiedēt ar avīzi kā tādu odu, un, spriežot pēc toņa, lamājas. Pēc tam, skatoties uz mums, ar žestiem norāda - tas džeks ir izkūkojis prātu. Domā, ka tāpēc, ka šķērso robežu? Nē, tāpēc, ka, izrādās, tajā konkrētajā vietā taču nedrīkst pīpēt!!!
Mēs pārejam pāri robežas līniju un vienlaicīgi ceļojam laikā pusstundu. Jo šī ir valsts, kura irizlēmusi, ka veselu stundu laika zonas priekš viņiem nav gana precīzas. Mums norāda, ka jāiet uz 4. kabinetu (neesmu pārliecināts, ka ir citi). Tajā pie galda sēž pasenāks kungs, kurš tajā brīdī no šķīvja bauda tradicionālos Mjanmas tējas salātus. Tāds pats šķīvis ir arī galda otrā pusē, kurā sēžam mēs, liekot noprast, ka esam iztraucējuši robežkontroles launagu, uz kuru mēs aicināti nebijām. Viņš pabīda malā salātus, iemalko tēju un sāk lasīt mūsu pases. Lāsmas pase viņam šķiet tāds neliela izmēra atlants, jo ar dziļu interesei izpēta visu valstu zīmogus, un veic nelielus dokumentācijas darbus, savā kladītē lēnā garā pārrakstot dažādu mūsu pasēs atrodamo informāciju. Mēs tikmēr sēžam klusumā un apbrīnojam pie sienas pielikto pulksteni ar netikšķēšanas tehnoloģiju, par kuru liecina uz tā vēl atstātā uzlīme, un biroja krēslu, kas tā arī nav izpakots no ietinamā materiāla, jo acīmredzot tā īpašnieks regulāri nāk uz darbu ar netīru dibenu. Šīs pasu inspekcijas laikā 2-3 reizes 4. kabineta durvis atver kāds no takšu organizatora padotajiem, lai pārliecinātos, ka vēl joprojām esam tur, un neesam aizbraukuši ar citu taksi. Kad inspekcija ir galā, kungs pāris minūtes mēģina sazvanīt citu kolēģi. Sākotnēji domāju, ka ir kādas problēmas, bet izrādās bija tikai nepieciešams atrast to robežkontroles darbinieku, kurš prot ar biroja stūrī novietoto datoru uzņemt fotogrāfiju. Negribu sadirst, bet šobrīd manā atmiņā toč ir aina, ka bildes uzņemšanas laikā mēs vienkārši sēžam uz celma (Lāsma saka, ka tas esot bijis dekoratīvs bluķītis).
Tālāk dodamies meklēt bankomātu, paralēli atkaujoties no taksistiem, kas mēģina jau novilkt mūsu somas no pleciem un ielikt savās mašīnās. Pirmais bankomāts stāv vaļā, tā naudas atvilktnes atstātas pusvirus, neviešot pilnu pārliecību, ka šī iztukšošana notikusi oficiāli. No otra bankomāta izdodas izņemt 300`000, kas sākotnēji šķiet padaudz, bet tajā brīdī es vēl nezināju, ka šis 3 nedēļu ceļojums mums izmaksās vairāk kā miljonu.
Priekš mums noorganizētais taksists izrādās džeks, kurš angliski saprot tikai nosaukumu pilsētai, uz kuru vēlamies nokļūt. Neesam svarīgākie pasažieri - vietā, kur Eiropā paredzēts novietot pasažieru kājas, šeit jau atpūšas liels paklāja rullis. Lāsmai izdevās savas kājas novietot kaut kur sānā, kamēr es šo ceļojumu pavadīju, mainot pozīciju starp lotusa pozu un kāju novietošanu uz mašīnas ātrumkārbas. Drošības sajūta par braucienu mūs nepamet nevienā brīdī, jo tāda nekad nav radusies. Jau uzsākot braukt mašīnas panelī mirgojošās gaismas informē mūs gan par to, ka neviens nav piesprādzējies, gan to, ka mašīnai abas priekšējās durvis nav aizvērtas. Šīm drošības lampiņām gan šeit ir vairāk tāda svētku rakstura funkcija - tās konstanti atgādina, ka cilvēki mirst arī Ziemassvētku periodā. Bet tas nekas - taksists atrod vēl vienu vietējo (cilvēku, nevis paklāju), kas gatavs doties uz Hpa-An, un mēs dodamies tumsā. Vispār pieeja transportlīdzekļu apgaismojumam Mjanmā man ļoti patīk - uz mašīnām ir Ziemassvētku lampiņas, policijas gaismas, dažnedažādu krāsu LEDi, pie tam visās iespējamajās vietās. Esmu diezgan pārliecināts, ka viņuprāt bremžu gaismas ir sarkanas, lai būtu smukāk, nevis funkcionālu iemeslu dēļ.
Brauciena sākumā iebraucam benzīntankā - tur luksuss serviss, kamēr divas meitenes (viena no tām Tommy Hilfiger krekliņā) mazgā mašīnas priekšējo stiklu, cita skrien uz veikalu nopirkt šofera pasūtīto ūdeni un tikmēr džeks lej bākā 91(!!!!) benzīnu.
Pa ceļam daudz pīpināšanas. Pa lielam Mjanmā pīpina visur - kad grib galveno ceļu, kad grib apdzīt, kad tuvojas no nepārredzama līkuma utt. Pagriezienu rādītājus nelieto neviens. Priekš kam, ja var uzpīpināt? Ar pīpināšanu var pat nedaudz palūgt - katru reizi braucot garām templim šoferis paklanījas un 3x uzpīpināja, kas laikam būtu viņu analogs krusta uzmešanai ar mašīnu. Nezinu, kā tie mūki vēl ir pie pilna prāta.
Kādā brīdī apstājamies pie vietējā veikala - džeks rāda ar pirkstu uz čipšiem, tad uz muti. Saprotam, ka var nopirkt kaut ko uzkost. Kamēr aizejam līdz labierīcībām un atpakaļ, skatāmies - džeks sēž viens pats pie galda, kas noklāts ar šķīvjiem - tur nolikti kādi 9 dažādi ēdieni, nav skaidrs kā tieši viņš grasās tos visus apēst. Apsēžamies blakus ar domu - varbūt viņš paņēmis ēst arī mums? Taču pienāk viesmīlis, kas aicina līdzi pie bufetes izvēlēties kādu no 7 viņu piedāvātājām gaļām. Kad izskaidrojam, ka gaļu negribam, viņš saka pišat atpakaļ pie galda. Tad nu mēs tur sēžam, atnes rīsus, izspriežam, ka varbūt no visiem tiem ēdieniem varam ēst arī mēs, bet gaļas ir tā džeka. Tagad zinu, ka gaļas bija visiem. Diezgan standarta Mjanmas ēdiens ir rīsi ar kādām 7 piedevām, kuras sadalāt savā starpā pēc ieskatiem. Kādā brīdī pētīju mērci, kas izskatās asa. Prasu taksistam, vai asa (atdarinu pūķi), un viņš māj ar galvu. Uzlieku nedaudz uz sava šķīvja, un viņš tajā brīdī noliek man blakus ūdens glāzi - šajā brīdī saprotu, ka esam draugi un varbūt nav tā, ka mūs šobrīd ved pārdot Mjanmas seksa vergu tirgū.
Pēc vakariņām prasām, cik jāmaksā - taksists nedaudz pakonsultējas ar viesmīli, un viesmīlis saka, ka no mums kopā 4000. Samaksājam un dodamies. Pēc tam vēlāk braucot jau saprotam, ka samaksājām tikai mēs. Ļoti iespējams, ka džeks sarunāja ar viesmīli, lai samaksājam arī par viņa un mūsu ekstra pasažiera vakariņām, bet grūti dusmoties par šādu appisienu, jo tās all you can eat vakariņas maksāja 60 centus par cilvēku.
Viss ceļš līdz pat pilsētai drošības sajūtu tā arī neieviesa. 100km braucām savas 4h, jo ceļu tur vēl nav, ir tikai 100km izgāztas smiltis dažnedažādos platumos. Vietām ir viena josla, un pa to brauc tā mašīna, kurai mazāk bail (visticamāk tā, kura lielāka), pārējās var apbraukt vienalga pa kreiso vai labo pusi, nevienam tas neinteresē, jo mēs taču visi šeit esam ieradušies pārvietoties, nevis ievērot kādus likumus. Vietām tā viena josla pārvēršas par 6 joslām, īsti nevar saprast, jo tu tumsā atrodies milzīgā smilšu placī, kurā mūsu šoferis ar kaut kādas man nezināmas ezotērikas palīdzību izlemj, kurā virzienā brauksim.
Iebraucot Hpa-An mēs gan nedodamies pa taisno uz mūsu viesnīcu - pirmais galapunktā jānogādā svarīgākais no pasažieriem, un tas ir paklājs. Tā vismaz mēs secinām pēc tā, ka Google maps rāda, ka esam jau īstajā pilsētā, taču abi priekšā sēdošie džeki braukā pa mazām ieliņām un izskatās, ka kaut ko meklē. Kādā brīdī piestājam, un mašīnā mums blakus iespiežas vēl viens džeks, kurš nedaudz pat ir apguvis angļu valodu un ir konkrētā sajūsmā, ka viņa jauno paklāju mājup pavada divi eiropieši. Viņš izstāsta šoferim ceļu līdz savām mājām, līdz kurām aizbraucam un tiek izkrauts paklājs. Grasāmies jau braukt prom, kad no mājas izskrien paklāju īpašnieks, pieskrien pie manām durvīm, pa logu spiež manu roku un saka: "Welcome to Hpa-An! Welcome to best town!!!" un sniedz man kādu salocītu audumu. "This is a gift from my wife!" viņš saka un smaida, un māj ar roku, kamēr mūsu šoferis jau spiež gāzi, un mēs dodamies tālāk. Es atloku to audumu, un tas ir… vienkārši pelēks t-krekls. Esmu vieglā sajūsmā. Der perfekti, tas tagad laikam ir mīļākais no maniem t-krekliem.
Pavisam drīz jau ierodamies savā viesnīcā, neveikli atvadāmies no saviem ceļa biedriem, kuriem par mums šķiet nevarētu būt vēl vairāk pohuj, noliekam somas un dodamies ielās meklēt aliņu. Alu neatrodam, vienīgais veikals, kas 22:30 vēl bija vaļā uz manu jautājumu par alu atbildēja šokēti noliedzoši, un tagad atskatoties sāku domāt, ka liela iespēja, ka es to nemaz neprasīju veikalā, bet vienkārši kāda dzīvoklī.
Dodamies atpakaļ uz viesnīcu, pie kuras durvīm čilo 5 suņi, un to ieloka vidū guļ beigta žurka.
Esi sveicināta, Mjanma!
Pēc 8h brauciena nonākam Mae Sot, pilsētā uz Mjanmas - Taizemes robežas. Starp Mjanmu un Taizemi ir šo valstu draudzības tilts, kas tehniski ir tāda neitrālā zona, no kuras izkļūt var pārkāpjot pār tilta margām un nolecot lejā uz ielas. Lai nokļūtu uz tā, vispirms jāiziet no Taizemes. Robežkontroles punktā rādu savus papīrus, skenējam pirkstu nospiedumus, sieviete palūdz iepozēt fotogrāfijai, kad pēkšņi no skaļruņiem sāk bliezt Taizemes himna. Es stāvu un gaidu, kad mani nofotografēs, bet sieviete vienkārši stāv un skatās tālumā. Ar acu kaktiņu redzu, ka arī Lāsma vienkārši stāv un nekustas. Šķiet, ka nekustas pilnīgi viss kādas 2 minūtes. Visu to laiku es nesaprotu, vai es varu kustēties, vai arī mana fotogrāfija tiek uzņemta ar 18. gadsimta aparatūru, kur sudraba plāksnes izgaismošanai nepieciešamas vismaz 2 stundas. Vai arī varbūt mēs spēlējam to spēli, kur visi kustās tikai kamēr skan mūzika, bet pretējo versiju, jo Āzijā nekas nav tā kā šķiet? Mūzika beidzas, un muitas darbiniece man atvainojas, un turpina pārbaudīt manas lietas. Izrādās, tas tikai tāds draudzīgs atgādinājums, ka Taizemei ir himna, un karalim patīk, ja tās laikā visi uzmanīgi klausās viņa mīļāko dziesmu….. Negribētu tajā brīdī būt uz operāciju galda.
Šķērsojam tiltu. Uz tā atpūšas suns, bērns sēž uz zemes un spēlējas ar plastmasas maisiņiem, un kāds vīrs vienkārši atspiedies pret margām smēķē un bauda saulrietu. Šķiet kaut kā nedaudz romantiski, ka ir šīs pāris būtnes, kas izvēlējušās savu vakaru pavadīt ārpus valstu robežām.
Vai esi kādreiz redzējis kā izskatās vieta, kurā mainās ceļa braukšanas puses? Es nebiju. Īsi pirms Mjanmas robežas mašīnas kas šķērso tiltu vienkārši pārbrauc uz otru ceļa pusi. Kas man šķiet vienkārši apbrīnojami ir tas, ka Mjanmā viņi brauc pa tām pašām pusēm, kurām Latvijā, bet stūres atstāj otrādi, kā Taizemē, tādejādi, padarot savu dzīvi 12x sarežģītāku pilnīgi bez jebkāda iemesla. Es minu, ka apdzīšana nav viena no lietām, kas viņiem jādara, kārtojot braukšanas eksāmenu (To gan, kā vēlāk uzzināju, daudzi cilvēki nemaz nedara, jo tiesības maksā dārgāk kā mašīna).
Tuvojoties Mjanmas robežas līnijai, mums pretim jau skrien džeks vieglā pālī ar cīgu zobos un tik asiņainu muti, it kā viņš tikko būtu dzīvai govij rīkli pārkodis (tās nav asinis, viņiem patīk rieksti, ar vieglu stimulanta un spēcīgu krāsošanas efektu). Viņš vienkārši šķērso robežu un, sajūsmas pilns, nāk paziņot, ka jau sarunājis mums taksi. Šis ir nedaudz mulsinoši, jo mēs vēl neesam īsti ne ieradušies valstī, ne izņēmuši vietējo naudu. Robežkontroles darbinieks mēģina viņu aizbiedēt ar avīzi kā tādu odu, un, spriežot pēc toņa, lamājas. Pēc tam, skatoties uz mums, ar žestiem norāda - tas džeks ir izkūkojis prātu. Domā, ka tāpēc, ka šķērso robežu? Nē, tāpēc, ka, izrādās, tajā konkrētajā vietā taču nedrīkst pīpēt!!!
Mēs pārejam pāri robežas līniju un vienlaicīgi ceļojam laikā pusstundu. Jo šī ir valsts, kura irizlēmusi, ka veselu stundu laika zonas priekš viņiem nav gana precīzas. Mums norāda, ka jāiet uz 4. kabinetu (neesmu pārliecināts, ka ir citi). Tajā pie galda sēž pasenāks kungs, kurš tajā brīdī no šķīvja bauda tradicionālos Mjanmas tējas salātus. Tāds pats šķīvis ir arī galda otrā pusē, kurā sēžam mēs, liekot noprast, ka esam iztraucējuši robežkontroles launagu, uz kuru mēs aicināti nebijām. Viņš pabīda malā salātus, iemalko tēju un sāk lasīt mūsu pases. Lāsmas pase viņam šķiet tāds neliela izmēra atlants, jo ar dziļu interesei izpēta visu valstu zīmogus, un veic nelielus dokumentācijas darbus, savā kladītē lēnā garā pārrakstot dažādu mūsu pasēs atrodamo informāciju. Mēs tikmēr sēžam klusumā un apbrīnojam pie sienas pielikto pulksteni ar netikšķēšanas tehnoloģiju, par kuru liecina uz tā vēl atstātā uzlīme, un biroja krēslu, kas tā arī nav izpakots no ietinamā materiāla, jo acīmredzot tā īpašnieks regulāri nāk uz darbu ar netīru dibenu. Šīs pasu inspekcijas laikā 2-3 reizes 4. kabineta durvis atver kāds no takšu organizatora padotajiem, lai pārliecinātos, ka vēl joprojām esam tur, un neesam aizbraukuši ar citu taksi. Kad inspekcija ir galā, kungs pāris minūtes mēģina sazvanīt citu kolēģi. Sākotnēji domāju, ka ir kādas problēmas, bet izrādās bija tikai nepieciešams atrast to robežkontroles darbinieku, kurš prot ar biroja stūrī novietoto datoru uzņemt fotogrāfiju. Negribu sadirst, bet šobrīd manā atmiņā toč ir aina, ka bildes uzņemšanas laikā mēs vienkārši sēžam uz celma (Lāsma saka, ka tas esot bijis dekoratīvs bluķītis).
Tālāk dodamies meklēt bankomātu, paralēli atkaujoties no taksistiem, kas mēģina jau novilkt mūsu somas no pleciem un ielikt savās mašīnās. Pirmais bankomāts stāv vaļā, tā naudas atvilktnes atstātas pusvirus, neviešot pilnu pārliecību, ka šī iztukšošana notikusi oficiāli. No otra bankomāta izdodas izņemt 300`000, kas sākotnēji šķiet padaudz, bet tajā brīdī es vēl nezināju, ka šis 3 nedēļu ceļojums mums izmaksās vairāk kā miljonu.
Priekš mums noorganizētais taksists izrādās džeks, kurš angliski saprot tikai nosaukumu pilsētai, uz kuru vēlamies nokļūt. Neesam svarīgākie pasažieri - vietā, kur Eiropā paredzēts novietot pasažieru kājas, šeit jau atpūšas liels paklāja rullis. Lāsmai izdevās savas kājas novietot kaut kur sānā, kamēr es šo ceļojumu pavadīju, mainot pozīciju starp lotusa pozu un kāju novietošanu uz mašīnas ātrumkārbas. Drošības sajūta par braucienu mūs nepamet nevienā brīdī, jo tāda nekad nav radusies. Jau uzsākot braukt mašīnas panelī mirgojošās gaismas informē mūs gan par to, ka neviens nav piesprādzējies, gan to, ka mašīnai abas priekšējās durvis nav aizvērtas. Šīm drošības lampiņām gan šeit ir vairāk tāda svētku rakstura funkcija - tās konstanti atgādina, ka cilvēki mirst arī Ziemassvētku periodā. Bet tas nekas - taksists atrod vēl vienu vietējo (cilvēku, nevis paklāju), kas gatavs doties uz Hpa-An, un mēs dodamies tumsā. Vispār pieeja transportlīdzekļu apgaismojumam Mjanmā man ļoti patīk - uz mašīnām ir Ziemassvētku lampiņas, policijas gaismas, dažnedažādu krāsu LEDi, pie tam visās iespējamajās vietās. Esmu diezgan pārliecināts, ka viņuprāt bremžu gaismas ir sarkanas, lai būtu smukāk, nevis funkcionālu iemeslu dēļ.
Brauciena sākumā iebraucam benzīntankā - tur luksuss serviss, kamēr divas meitenes (viena no tām Tommy Hilfiger krekliņā) mazgā mašīnas priekšējo stiklu, cita skrien uz veikalu nopirkt šofera pasūtīto ūdeni un tikmēr džeks lej bākā 91(!!!!) benzīnu.
Pa ceļam daudz pīpināšanas. Pa lielam Mjanmā pīpina visur - kad grib galveno ceļu, kad grib apdzīt, kad tuvojas no nepārredzama līkuma utt. Pagriezienu rādītājus nelieto neviens. Priekš kam, ja var uzpīpināt? Ar pīpināšanu var pat nedaudz palūgt - katru reizi braucot garām templim šoferis paklanījas un 3x uzpīpināja, kas laikam būtu viņu analogs krusta uzmešanai ar mašīnu. Nezinu, kā tie mūki vēl ir pie pilna prāta.
Kādā brīdī apstājamies pie vietējā veikala - džeks rāda ar pirkstu uz čipšiem, tad uz muti. Saprotam, ka var nopirkt kaut ko uzkost. Kamēr aizejam līdz labierīcībām un atpakaļ, skatāmies - džeks sēž viens pats pie galda, kas noklāts ar šķīvjiem - tur nolikti kādi 9 dažādi ēdieni, nav skaidrs kā tieši viņš grasās tos visus apēst. Apsēžamies blakus ar domu - varbūt viņš paņēmis ēst arī mums? Taču pienāk viesmīlis, kas aicina līdzi pie bufetes izvēlēties kādu no 7 viņu piedāvātājām gaļām. Kad izskaidrojam, ka gaļu negribam, viņš saka pišat atpakaļ pie galda. Tad nu mēs tur sēžam, atnes rīsus, izspriežam, ka varbūt no visiem tiem ēdieniem varam ēst arī mēs, bet gaļas ir tā džeka. Tagad zinu, ka gaļas bija visiem. Diezgan standarta Mjanmas ēdiens ir rīsi ar kādām 7 piedevām, kuras sadalāt savā starpā pēc ieskatiem. Kādā brīdī pētīju mērci, kas izskatās asa. Prasu taksistam, vai asa (atdarinu pūķi), un viņš māj ar galvu. Uzlieku nedaudz uz sava šķīvja, un viņš tajā brīdī noliek man blakus ūdens glāzi - šajā brīdī saprotu, ka esam draugi un varbūt nav tā, ka mūs šobrīd ved pārdot Mjanmas seksa vergu tirgū.
Pēc vakariņām prasām, cik jāmaksā - taksists nedaudz pakonsultējas ar viesmīli, un viesmīlis saka, ka no mums kopā 4000. Samaksājam un dodamies. Pēc tam vēlāk braucot jau saprotam, ka samaksājām tikai mēs. Ļoti iespējams, ka džeks sarunāja ar viesmīli, lai samaksājam arī par viņa un mūsu ekstra pasažiera vakariņām, bet grūti dusmoties par šādu appisienu, jo tās all you can eat vakariņas maksāja 60 centus par cilvēku.
Viss ceļš līdz pat pilsētai drošības sajūtu tā arī neieviesa. 100km braucām savas 4h, jo ceļu tur vēl nav, ir tikai 100km izgāztas smiltis dažnedažādos platumos. Vietām ir viena josla, un pa to brauc tā mašīna, kurai mazāk bail (visticamāk tā, kura lielāka), pārējās var apbraukt vienalga pa kreiso vai labo pusi, nevienam tas neinteresē, jo mēs taču visi šeit esam ieradušies pārvietoties, nevis ievērot kādus likumus. Vietām tā viena josla pārvēršas par 6 joslām, īsti nevar saprast, jo tu tumsā atrodies milzīgā smilšu placī, kurā mūsu šoferis ar kaut kādas man nezināmas ezotērikas palīdzību izlemj, kurā virzienā brauksim.
Iebraucot Hpa-An mēs gan nedodamies pa taisno uz mūsu viesnīcu - pirmais galapunktā jānogādā svarīgākais no pasažieriem, un tas ir paklājs. Tā vismaz mēs secinām pēc tā, ka Google maps rāda, ka esam jau īstajā pilsētā, taču abi priekšā sēdošie džeki braukā pa mazām ieliņām un izskatās, ka kaut ko meklē. Kādā brīdī piestājam, un mašīnā mums blakus iespiežas vēl viens džeks, kurš nedaudz pat ir apguvis angļu valodu un ir konkrētā sajūsmā, ka viņa jauno paklāju mājup pavada divi eiropieši. Viņš izstāsta šoferim ceļu līdz savām mājām, līdz kurām aizbraucam un tiek izkrauts paklājs. Grasāmies jau braukt prom, kad no mājas izskrien paklāju īpašnieks, pieskrien pie manām durvīm, pa logu spiež manu roku un saka: "Welcome to Hpa-An! Welcome to best town!!!" un sniedz man kādu salocītu audumu. "This is a gift from my wife!" viņš saka un smaida, un māj ar roku, kamēr mūsu šoferis jau spiež gāzi, un mēs dodamies tālāk. Es atloku to audumu, un tas ir… vienkārši pelēks t-krekls. Esmu vieglā sajūsmā. Der perfekti, tas tagad laikam ir mīļākais no maniem t-krekliem.
Pavisam drīz jau ierodamies savā viesnīcā, neveikli atvadāmies no saviem ceļa biedriem, kuriem par mums šķiet nevarētu būt vēl vairāk pohuj, noliekam somas un dodamies ielās meklēt aliņu. Alu neatrodam, vienīgais veikals, kas 22:30 vēl bija vaļā uz manu jautājumu par alu atbildēja šokēti noliedzoši, un tagad atskatoties sāku domāt, ka liela iespēja, ka es to nemaz neprasīju veikalā, bet vienkārši kāda dzīvoklī.
Dodamies atpakaļ uz viesnīcu, pie kuras durvīm čilo 5 suņi, un to ieloka vidū guļ beigta žurka.
Esi sveicināta, Mjanma!
trešdiena, janvāris 1
Piezīmes no Taizemes
Nezinu, vai tas tehniski ir iespējams, bet, ja nu gadījumā tu par vienu no savām 2019. gada apņemšanām nebiji izvirzījis noskatīties visus manus Instagram stāstus, tad informēju, ka man beidzot ir izdevies sasniegt savu ilgi loloto sapni - nebūt Latvijā ziemā. Reiz es šo jau mēģināju, aizbraucot pavadīt ziemu Somijā, bet to totāli neiesaku, ja vien tavs plāns nav noraut par vēl 30% vairāk tumsas. Tātad WOOOOOOO, es šobrīd svīstu un dusmojos par to, ka Latvijā nav -30 no Mjanmas, jo daļēji manu labsajūtu nosaka ne tikai tas, cik silti iet man, bet cik auksti un slapji iet Tev.
Tikt līdz Āzijai ir par 10% grūtāk nekā 16 gadu vecumā nostopēt mašīnu no Siguldas uz Mālpili 2os naktī. 24h lidojums ar 3 lidmašīnām gan izvērtās krietni vieglāks nekā biju paredzējis, jo biju uz brīdi piemirsis, ka esmu tāds nūģis, kas mierīgi var dienā noskatīties 3 filmas un tad vēl pa virsu tam palasīt grāmatu un pāris stundas paspēlēt datorspēles. Atšķirībā no stopēšanas uz Mālpili te gan kaut kas ir jāplāno uz priekšu, un tā mēs ar Lāsmu Oslo lidostā uzzinājām, ka lidsabiedrībām nepatīk vest tevi uz Taizemi, ja tev nav smuka pierādījuma, ka tu grasies to valsti kādreiz arī pamest, jo, ja tu to neizdari, viņiem ir sankcijas. Šis totāli nav foršs veids kā sākt 2 mēnešu atvaļinājumu, jo saprast, ka tevi nelaiž lidmašīnā 45min pirms viņas izlidošanas nav gluži tas, kā es raksturotu atpūtu. Par laimi mēs dzīvojam laikā, kad 15min laikā tu vari nopirkt autobusa biļeti starp 2 dažādām valstīm, kurās nekad neesi bijis, otrā zemeslodes pusē. Stresā gan nedaudz pārsteidzāmies - es savu nevajadzīgo autobusa braucienu apdrošināju, un Lāsma nopirka ekstra biļeti bērnam, tā kā, ja tev ir kāds mazgadīgais, kam janvāri nepieciešams tikt no Taizemes dienvidiem uz Malaiziju, dod ziņu.
Godīgi sakot braucot šurp man bija bail, ka tas karstums (šobrīd ir ziema ar +30 grādiem) mani vienkārši nobeigs, ņemot vērā, ka Latvijā +27 grādi vasarā ir pietiekams attaisnojums, lai visu dienu nodirnētu iekštelpās pie kompja ar aizvērtiem aizkariem. Bet iebliežot uzreiz Bangkokā tu vienkārši samierinies, ka tā tagad ir tava dzīve, un būt sasvīdušam 24/7 ir ok. Pāris dienu laikā tu pierodi, ka tavs dabīgais stāvoklis ir būt konstanti miklam. Tagad es zinu kā jutās visas tās meitenes, kas ar mani kopā pie Smotrova mācījās diskrēto matemātiku.
Bangkoka stabili ir kontrastu pilsēta. Es nezinu, vai tas ir dēļ tā nereālā cilvēku apjoma, vai vienkārši pēc kaut kādas viņu iedzimtas mīlestības pret haosu, bet šķiet tieši tā iemesla dēļ es būtu gatavs te nodzīvot vēl pāris gadus. Uz viena kvartāla stāv 50stāvīga Hillton viesnīca, kurai acīmredzami nepieciešams foajē 4 stāvu augstumā, lai tu nesajustos, kā ienācis kādā ūķī, un māja, kas sasista no skārda plāksnēm un ceļmalā atrastiem dēļiem, kurā iekšā 3 bērnu ģimenes māte ar kāju dzen no virtuves ārā kādu no pilsētas suņiem. Vispār Taizemiešu mīlestība pret durvju neesamību/nelietošanu ir kaut kas tāds, kas tādam kārtīgam intravertam latvietim liek satraukumā ķert pie sirds. Sākumā staigājot pa ielām nevarēju saprast daudzu veikalu funkciju - tie šķiet pielādēti ar pilnīgi random precēm, tualetes papīram blakus pārdod mikroviļņu krāsni un mocīti un televizoru un žāvētas zivis. Kādā trešajā dienā sapratu, ka tie nav veikali, es vienkārši lupiju iekšā svešu cilvēku mājās.
Džungļi visur. Betona džungļi mijas ar īstiem džungļiem. Kad mūsu civilizācija kritīs un visa tā insane flora, kas te jau ir, uzbruks tiem debesskrāpjiem, tā droši vien būs skaistākā pilsēta pasaulē. Un nav grūti to iedomāties jau tagad, jo no daudzstāveņu balkoniem birst ārā tropu meži. Minu, ka, lai radītu ēnu, bet varbūt vienkārši, lai radītu haosu. Tikmēr tuvāk zemei starp augiem mijas plastmasa, kas ir tādā slānī, ka vietējie visticamāk uz to skatās kā daļu šīs vietas dabas. Bērni skolā taisot herbāriju starp lapām iespiež zāli, pienenes un plastmasas maisiņus. Es varu tikai sapņot, ka kādreiz dzīvē kāda sieviete mani mīlēs tā, kā Taizeme mīl plastmasu. Viņu karalis naktī grozās gultā aukstos sviedros no greizsirdības, kamēr veikalā stāv banāns plastmasas iepakojumā, kuru nopērkot tev to ieliek maisiņā un iedod līdzi salmiņu. Bet tas ir risināms. Karalis palūdz uzbliezt vēl 3 savas more-than-life-size fotogrāfijas pilsētā, pie kurām norīkot apsargus, kas šķiet savas dienas vada pieskatot, lai kāds vienkārši neuzzīmē karalim ūsas. Šādus vārdus, protams, es gan jūtos droši rakstīt tikai tagad, kad esmu pametis valsti, jo ticība Taizemes internetam iespējams nav tā augstākā. Mēs te runājam par bitkoiniem, decentralizāciju un to, vai digitālo materiālu autortiesības vispār makes sense, un tikmēr Taizemē, lai pieslēgtos lielveikala WiFi tev palūdz ievadīt savu pases numuru :))))
Bet tā fotogrāfiju likšana uz ielas ir kaut kas, kas viņiem te Āzijā riktīgi patīk. Ja ir iespējams atrast kādu kas par kaut ko atbild, pirmā lieta, ko tu dari, ir uzbliez viņa foto virsū. Uz ugunsdzēšamajiem aparātiem ir pat 3 cilvēku fotogrāfijas, lai, ja gadījumā tev nodeg māja, tu vienmēr uz ielas zini kuram iet pārmest. Vispār šo varbūt vajadzētu arī Latvijā ieviest, tā atbildības sajūta visticamāk pastiprinās desmitkārši. Gribētu redzēt kā, piemēram, izskatītos Barona ielas bruģis, ja katru pieturu jau no būvdarbu sākuma rotātu viena atbildīgā džeka seja.
Ēdiens ir amazing un lēts. Pēc tās 9Eur sviestmaizes, kuru apēdu Norvēģijas lidostā, te pa 1,20EUR tev ir pilna porcija vakariņu ar asām nūdelēm, kuras vari notiesāt sēžot šosejas malā, jo trotuāra izmantošana tikai staigāšanai ir kaut kas ko dara tikai baltie cilvēki. Uz ielas pārdod svaigus ananāsus, dragonfruit un mango ar čili un cīsiņus uz kociņa. Es šaubos, ka kādam kādreiz Bangkokā varētu nebūt ko darīt, jo pat, ja tu kaut kādā maģiskā veidā būtu izložņājis pilnīgi visu to pilsētu, tu vienmēr vari vienkārši caurām dienām ēst. Man nesaprotamu iemeslu dēļ, ēstuves gan īpaši neaizraujas ar alkohola piedāvājumu, un tad, kad tas ir, tas ir visai savādā cenu kategorijā. Bijām ēst uz fancy restorānu (lasīt - galdi neatrodas uz ielas), kas specializējas fake gaļās, un tas fake tuncis bija otrs labākais tuncis, ko esmu ēdis savā mūžā. Gala rēķinā saprotam, ka alus, ko pasūtījām (2 pudeles) sastāda pusi no kopējā rēķina.
Pirmo reizi biju īstā Chinatown. Tādas vietas kā filmās tiešām eksistē, cilvēki pārdod pilnīgi visu pilnīgi visur, un starp miljons tirgotājiem un pircējiem starp mājām slēpjas mazās ieliņas, kurās prasās iet sāniski, lai nepieskartos sienām. Vienā no tādām iekāpu ar šļopeni slapjumā, paskatos uz zemi - tur tek melns šķidrums. Blakus turpat uz zemes sēž sieviete un ar mačeti skalda lielas zivis. Viss smird. Es esmu sajūsmā un ceru, ka neesmu no tās zampas dabujis jaunas superspējas.
Izrādās, eksistē arī tādas lietas kā "vairumtirdzniecības kiosks". Es būtu gaidījis, ka visas tās preces no Ķīnas nāk no tādām milzīgām vairumtirdzniecības bāzēm, bet te ir arī tādi veikali, kur džeks pārdod tikai 4 dažādus apavu modeļus 3 dažādos izmēros un, ja tu kādu no tiem iekāro, minimālais apjoms, ko nopirkt ir 200 pāri. Droši vien, ja atrodi kaut ko, kas tiešām patīk, vari šādi sevi paglābt no apģērbu veikalu apmeklēšanas līdz mūža beigām.
Sabiedriskā transporta dažādība ir jaunā līmenī. Kādreiz man šķita ka dzīvoju eksotiski, braucot mājās ar vilcienu, vai arī reiz ar Rīgas Satiksmes autobusu aizbliezu uz Bolderāju, kas principā ir tāds starpdimensionāls ceļojums pazīstamā formātā. Bangkokā ir cilvēki, kam pilnīgi normālas darba dienas beigas ir aizbraukt ar skytrain līdz kuģīša ostai, ar kuģīti cauri pilsētai un tad otrā galā uzlekt uz mocīša, kurš tevi aizved līdz mājām. Mūsu mocīšu taxi izbrauciens stabili iekrīt manos ceļojuma highlightos vienkārši caur to, cik labi tas tevi piespiež pakļauties haosam - līdzīgi kā apēdot sēnes, tu saproti, ka tev vairs nav kontroles pār šo ceļojumu, so atliek tikai atlaisties un mēģināt saprast, kas pie velna ir tas, ko tagad piedzīvo. Mēs izkāpjam no kuģīša, pieejam tuvākajiem taxi mocīšiem, parādam kartē viņiem vietu, kur vēlamies nonākt, un no viņu savstarpējās komunikācijas ir vairāk kā skaidrs, ka viņi nav vienisprātis par to, kur tā vieta atrodas, un vismazāk par viņu zina sieviete, kura norāda, lai es kāpju uz viņas moča. Līdz ko mans dibens saskaras ar sēdekli, tas mocis vienkārši iebliež blakus esošā apļa satiksmē un mēs jau traucamies lavierējot starp mašīnām un autobusiem. Es pametu skatienu atpakaļ un redzu, ka Lāsma ar savu taksistu nav ne tuvumā. Man nav ne jausmas vai mēs braucam pareizā virzienā, bet lekt no moča nost ceļa vidū es arī nevaru, tāpēc es vienkārši pakļaujos, izbaudot burvīgo ainavu, saulei rietot aiz satiksmes pārvadiem, zem kuriem suņi savā starpā cīnās par teritoriju, kožot viens otram mugurā.
Abonēt:
Ziņas (Atom)