trešdiena, janvāris 1

Piezīmes no Taizemes

Nezinu, vai tas tehniski ir iespējams, bet, ja nu gadījumā tu par vienu no savām 2019. gada apņemšanām nebiji izvirzījis noskatīties visus manus Instagram stāstus, tad informēju, ka man beidzot ir izdevies sasniegt savu ilgi loloto sapni - nebūt Latvijā ziemā. Reiz es šo jau mēģināju, aizbraucot pavadīt ziemu Somijā, bet to totāli neiesaku, ja vien tavs plāns nav noraut par vēl 30% vairāk tumsas. Tātad WOOOOOOO, es šobrīd svīstu un dusmojos par to, ka Latvijā nav -30 no Mjanmas, jo daļēji manu labsajūtu nosaka ne tikai tas, cik silti iet man, bet cik auksti un slapji iet Tev.

Tikt līdz Āzijai ir par 10% grūtāk nekā 16 gadu vecumā nostopēt mašīnu no Siguldas uz Mālpili 2os naktī. 24h lidojums ar 3 lidmašīnām gan izvērtās krietni vieglāks nekā biju paredzējis, jo biju uz brīdi piemirsis, ka esmu tāds nūģis, kas mierīgi var dienā noskatīties 3 filmas un tad vēl pa virsu tam palasīt grāmatu un pāris stundas paspēlēt datorspēles. Atšķirībā no stopēšanas uz Mālpili te gan kaut kas ir jāplāno uz priekšu, un tā mēs ar Lāsmu Oslo lidostā uzzinājām, ka lidsabiedrībām nepatīk vest tevi uz Taizemi, ja tev nav smuka pierādījuma, ka tu grasies to valsti kādreiz arī pamest, jo, ja tu to neizdari, viņiem ir sankcijas. Šis totāli nav foršs veids kā sākt 2 mēnešu atvaļinājumu, jo saprast, ka tevi nelaiž lidmašīnā 45min pirms viņas izlidošanas nav gluži tas, kā es raksturotu atpūtu. Par laimi mēs dzīvojam laikā, kad 15min laikā tu vari nopirkt autobusa biļeti starp 2 dažādām valstīm, kurās nekad neesi bijis, otrā zemeslodes pusē. Stresā gan nedaudz pārsteidzāmies - es savu nevajadzīgo autobusa braucienu apdrošināju, un Lāsma nopirka ekstra biļeti bērnam, tā kā, ja tev ir kāds mazgadīgais, kam janvāri nepieciešams tikt no Taizemes dienvidiem uz Malaiziju, dod ziņu. 

Godīgi sakot braucot šurp man bija bail, ka tas karstums (šobrīd ir ziema ar +30 grādiem) mani vienkārši nobeigs, ņemot vērā, ka Latvijā +27 grādi vasarā ir pietiekams attaisnojums, lai visu dienu nodirnētu iekštelpās pie kompja ar aizvērtiem aizkariem. Bet iebliežot uzreiz Bangkokā tu vienkārši samierinies, ka tā tagad ir tava dzīve, un būt sasvīdušam 24/7 ir ok. Pāris dienu laikā tu pierodi, ka tavs dabīgais stāvoklis ir būt konstanti miklam. Tagad es zinu kā jutās visas tās meitenes, kas ar mani kopā pie Smotrova mācījās diskrēto matemātiku. 

Bangkoka stabili ir kontrastu pilsēta. Es nezinu, vai tas ir dēļ tā nereālā cilvēku apjoma, vai vienkārši pēc kaut kādas viņu iedzimtas mīlestības pret haosu, bet šķiet tieši tā iemesla dēļ es būtu gatavs te nodzīvot vēl pāris gadus. Uz viena kvartāla stāv 50stāvīga Hillton viesnīca, kurai acīmredzami nepieciešams foajē 4 stāvu augstumā, lai tu nesajustos, kā ienācis kādā ūķī, un māja, kas sasista no skārda plāksnēm un ceļmalā atrastiem dēļiem, kurā iekšā 3 bērnu ģimenes māte ar kāju dzen no virtuves ārā kādu no pilsētas suņiem. Vispār Taizemiešu mīlestība pret durvju neesamību/nelietošanu ir kaut kas tāds, kas tādam kārtīgam intravertam latvietim liek satraukumā ķert pie sirds. Sākumā staigājot pa ielām nevarēju saprast daudzu veikalu funkciju - tie šķiet pielādēti ar pilnīgi random precēm, tualetes papīram blakus pārdod mikroviļņu krāsni un mocīti un televizoru un žāvētas zivis. Kādā trešajā dienā sapratu, ka tie nav veikali, es vienkārši lupiju iekšā svešu cilvēku mājās. 

Džungļi visur. Betona džungļi mijas ar īstiem džungļiem. Kad mūsu civilizācija kritīs un visa tā insane flora, kas te jau ir, uzbruks tiem debesskrāpjiem, tā droši vien būs skaistākā pilsēta pasaulē. Un nav grūti to iedomāties jau tagad, jo no daudzstāveņu balkoniem birst ārā tropu meži. Minu, ka, lai radītu ēnu, bet varbūt vienkārši, lai radītu haosu. Tikmēr tuvāk zemei starp augiem mijas plastmasa, kas ir tādā slānī, ka vietējie visticamāk uz to skatās kā daļu šīs vietas dabas. Bērni skolā taisot herbāriju starp lapām iespiež zāli, pienenes un plastmasas maisiņus. Es varu tikai sapņot, ka kādreiz dzīvē kāda sieviete mani mīlēs tā, kā Taizeme mīl plastmasu. Viņu karalis naktī grozās gultā aukstos sviedros no greizsirdības, kamēr veikalā stāv banāns plastmasas iepakojumā, kuru nopērkot tev to ieliek maisiņā un iedod līdzi salmiņu. Bet tas ir risināms. Karalis palūdz uzbliezt vēl 3 savas more-than-life-size fotogrāfijas pilsētā, pie kurām norīkot apsargus, kas šķiet savas dienas vada pieskatot, lai kāds vienkārši neuzzīmē karalim ūsas. Šādus vārdus, protams, es gan jūtos droši rakstīt tikai tagad, kad esmu pametis valsti, jo ticība Taizemes internetam iespējams nav tā augstākā. Mēs te runājam par bitkoiniem, decentralizāciju un to, vai digitālo materiālu autortiesības vispār makes sense, un tikmēr Taizemē, lai pieslēgtos lielveikala WiFi tev palūdz ievadīt savu pases numuru :)))) 

Bet tā fotogrāfiju likšana uz ielas ir kaut kas, kas viņiem te Āzijā riktīgi patīk. Ja ir iespējams atrast kādu kas par kaut ko atbild, pirmā lieta, ko tu dari, ir uzbliez viņa foto virsū. Uz ugunsdzēšamajiem aparātiem ir pat 3 cilvēku fotogrāfijas, lai, ja gadījumā tev nodeg māja, tu vienmēr uz ielas zini kuram iet pārmest. Vispār šo varbūt vajadzētu arī Latvijā ieviest, tā atbildības sajūta visticamāk pastiprinās desmitkārši. Gribētu redzēt kā, piemēram, izskatītos Barona ielas bruģis, ja katru pieturu jau no būvdarbu sākuma rotātu viena atbildīgā džeka seja. 

Ēdiens ir amazing un lēts. Pēc tās 9Eur sviestmaizes, kuru apēdu Norvēģijas lidostā, te pa 1,20EUR tev ir pilna porcija vakariņu ar asām nūdelēm, kuras vari notiesāt sēžot šosejas malā, jo trotuāra izmantošana tikai staigāšanai ir kaut kas ko dara tikai baltie cilvēki. Uz ielas pārdod svaigus ananāsus, dragonfruit un mango ar čili un cīsiņus uz kociņa. Es šaubos, ka kādam kādreiz Bangkokā varētu nebūt ko darīt, jo pat, ja tu kaut kādā maģiskā veidā būtu izložņājis pilnīgi visu to pilsētu, tu vienmēr vari vienkārši caurām dienām ēst. Man nesaprotamu iemeslu dēļ, ēstuves gan īpaši neaizraujas ar alkohola piedāvājumu, un tad, kad tas ir, tas ir visai savādā cenu kategorijā. Bijām ēst uz fancy restorānu (lasīt - galdi neatrodas uz ielas), kas specializējas fake gaļās, un tas fake tuncis bija otrs labākais tuncis, ko esmu ēdis savā mūžā. Gala rēķinā saprotam, ka alus, ko pasūtījām (2 pudeles) sastāda pusi no kopējā rēķina. 

Pirmo reizi biju īstā Chinatown. Tādas vietas kā filmās tiešām eksistē, cilvēki pārdod pilnīgi visu pilnīgi visur, un starp miljons tirgotājiem un pircējiem starp mājām slēpjas mazās ieliņas, kurās prasās iet sāniski, lai nepieskartos sienām. Vienā no tādām iekāpu ar šļopeni slapjumā, paskatos uz zemi - tur tek melns šķidrums. Blakus turpat uz zemes sēž sieviete un ar mačeti skalda lielas zivis. Viss smird. Es esmu sajūsmā un ceru, ka neesmu no tās zampas dabujis jaunas superspējas. 
Izrādās, eksistē arī tādas lietas kā "vairumtirdzniecības kiosks". Es būtu gaidījis, ka visas tās preces no Ķīnas nāk no tādām milzīgām vairumtirdzniecības bāzēm, bet te ir arī tādi veikali, kur džeks pārdod tikai 4 dažādus apavu modeļus 3 dažādos izmēros un, ja tu kādu no tiem iekāro, minimālais apjoms, ko nopirkt ir 200 pāri. Droši vien, ja atrodi kaut ko, kas tiešām patīk, vari šādi sevi paglābt no apģērbu veikalu apmeklēšanas līdz mūža beigām.

Sabiedriskā transporta dažādība ir jaunā līmenī. Kādreiz man šķita ka dzīvoju eksotiski, braucot mājās ar vilcienu, vai arī reiz ar Rīgas Satiksmes autobusu aizbliezu uz Bolderāju, kas principā ir tāds starpdimensionāls ceļojums pazīstamā formātā. Bangkokā ir cilvēki, kam pilnīgi normālas darba dienas beigas ir aizbraukt ar skytrain līdz kuģīša ostai, ar kuģīti cauri pilsētai un tad otrā galā uzlekt uz mocīša, kurš tevi aizved līdz mājām. Mūsu mocīšu taxi izbrauciens stabili iekrīt manos ceļojuma highlightos vienkārši caur to, cik labi tas tevi piespiež pakļauties haosam - līdzīgi kā apēdot sēnes, tu saproti, ka tev vairs nav kontroles pār šo ceļojumu, so atliek tikai atlaisties un mēģināt saprast, kas pie velna ir tas, ko tagad piedzīvo. Mēs izkāpjam no kuģīša, pieejam tuvākajiem taxi mocīšiem, parādam kartē viņiem vietu, kur vēlamies nonākt, un no viņu savstarpējās komunikācijas ir vairāk kā skaidrs, ka viņi nav vienisprātis par to, kur tā vieta atrodas, un vismazāk par viņu zina sieviete, kura norāda, lai es kāpju uz viņas moča. Līdz ko mans dibens saskaras ar sēdekli, tas mocis vienkārši iebliež blakus esošā apļa satiksmē un mēs jau traucamies lavierējot starp mašīnām un autobusiem. Es pametu skatienu atpakaļ un redzu, ka Lāsma ar savu taksistu nav ne tuvumā. Man nav ne jausmas vai mēs braucam pareizā virzienā, bet lekt no moča nost ceļa vidū es arī nevaru, tāpēc es vienkārši pakļaujos, izbaudot burvīgo ainavu, saulei rietot aiz satiksmes pārvadiem, zem kuriem suņi savā starpā cīnās par teritoriju, kožot viens otram mugurā.

5 komentāri:

  1. Yasss! Paldies par šo ierakstu! Brīžiem labi sasmējos. :D

    AtbildētDzēst
  2. Paldies. Es Tev sekoju no laika sākuma, nesen biju atsākusi lasīt Tavus vecos ierakstus un skumji birdināju asaras, ka nekā jauna nav un tagad ir. Paldies Tev. Keep livin it.

    AtbildētDzēst