sestdiena, februāris 8

Piezīmes no Mjanmas #3 [Yangon]

Mēs ierodamies Jangonā. Leģendas vēsta, ka šo pilsētu plānojis arhitekts, kurš piedzima mašīnā un nekad no tās neizkāpa, jo tādi jēdzieni kā "gājēju pāreja", "velojosla" un brīžiem pat "trotuārs" šeit ir tikai kapitālistisko Rietumu propagandas saukļi. Pilsētas sveiciens mums ir aicinājums ar savām somām šķērsot 4 intensīvas šosejas joslas. Sākumā man gribas nomirt, bet izrādās ignorēt likumu cilvēks spēj pierast visai ātri, un pāris dienas vēlāk man visa pilsēta ir viena liela gājēju pāreja. Trotuāru neesamība gan nav dēļ tā, ka to nav, bet tāpēc , ka visur trotuārs ir pārvērsts par kāda workshopu. Uz trotuāra gatavo ēst, labo mašīnu, tirgo mantas un kāda tante pat sēž uz miskastes kalna un priecīgi rok ārā sliekas vien sev zināmiem mērķiem.

Pilsēta ir megakarsta. Ja Bangkoka bija tāda slapja un karsta, tad šeit daļa gaisā esošā ūdens ir pārvērsta vēl ekstra karstumā. Iespējams, ka viņi to panāk karsējot pilsētu ar visām tām mašīnām, kas ielas malā atstātas ar ieslēgtiem motoriem. Labā ziņa man gan ir tā, ka šī ir valsts, kurā vīriešiem valkāt svārkus (longyi) ir pilnīgi normāli (tajos apkārt bliež lielākā daļa džeku), līdz ar to es, par lielu sajūsmu apkārt esošajām pārdevējām, nopērku tos pie pirmās izdevības un valkāju līdz pat brīdim, kad nākas Mjanmu pamest. Ja es varētu izdomāt, kā viņos staigāt arī Latvijā, nepievēršot sev uzmanību, es varētu nomirt laimīgs.
Lai izvairītos no drošas nāves, cenšamies visur doties ar iekšpilsētas autobusu, kurš maksā 12 centus. Atrast īsto autobusu gan ir sarežģītāk, kā varētu gaidīt. Izrādās ir vietas pasaulē, kas apņēmušās ignorēt arābu ciparus un izmanto savējos :llll Tā nu tu stāvi vietā uz ielas, kur pēc kartes būtu jābūt autobusa pieturai, bet realitātē ir vienkārši zemē iedurts metāla stienis, kuru, iespējams, kādreiz rotājusi zīme, un štuko, vai šis autobuss, uz kura rakstīts ၆၈, varētu būt 81 vai nē (nav).
Cilvēki joprojām draudzīgi - gaidot kādu no autobusiem, es redzu, kā aiz pieturas noslēpies viens džeks man smaida. Es atsmaidu atpakaļ, viņš piemiedz man ar aci, pielavās Lāsmai no muguras un nobiedē viņu. Kas ir pilnīgi normāli. Mēs sākam runāt un izrādās, ka mēs gaidām autobusu sliktā pieturā, jo mēs varam tur tikt par 30min ātrāk noeejot 2 kvartālus ar kājām. Džeks izlemj aizvest mūs uz to pieturu, lai arī viņam pašam vispār tur nav jābūt, kā arī sameklē citu cilvēku autobusā, kuram tiek piekodināts pabakstīt mūs pareizajā brīdī, kad mums jākāpj laukā. Pa ceļam viņš stāsta, ka ir budisma pasniedzējs un māca budismu pēc grāmatas, kuru sarakstījis austrālis, un ar lepnumu rāda mums austrāļa fotogrāfiju uz grāmatas pēdējā vāka, jo acīmredzami tas dod ekstra pievienoto vērtību. Man liktos, ka jebkurš džeks no Mjanmas varētu būt kvalificētāks budismā kā austrālis, bet ko gan es zinu.
Autobusi pīķa stundās pārbāzti, bet tā nav problēma, jo mēs neesam aziāti - pat noklīstot viens no otra autobusā, es visu laiku redzu, kur atrodas Lāsma, jo reti kurš šeit sasniedz mūsu debesu augstumus 175cm apmērā.

Cits diezgan maģisks sabiedriskā transporta veids Jangonā ir riņķveida vilciens - tieši tā kā izklausās, tas ir vilciens, kas vienkārši brauc pa riņķi apkārt visai pilsētai. Vilciena ātrums gan ir tāds, ka šķiet, ka tā atiešanas sarakstā ir rakstīti nevis laiki, bet gadalaiki. Filmēju ārā pa vilciena durvīm un sapratu, ka, ja man nokristu telefons, es varētu paspēt izlekt, pacelt viņu, un iekāpt atpakaļ citā vagonā. Ļoti interesanti gan braukt vilcienā kuram nav durvis, nav stiklu logos un pa eju vidū staigā sieviete, kurai uz galvas ir neliela virtuve, kuru pēc vajadzības var nocelt lejā lai pagatavotu kādam no pasažieriem pusdienas. Vilciena stacijā tusē kazas. Tā, ka vienkārši staigā apkārt, iečeko vilcienus, un es sapņoju par to, cik daudz nez no šīm kazām ir nejauši nonākušas nelielā ekskursijā ar vilcienu uz citu pilsētas daļu.

Nakšņojam viesnīcā, kur mūsu istabai nav logu, līdz ar to izslēdzot gaismas ir pilnīga tumsa. Neatceros pēdējo reizi, kad būtu gulējis tādā sensory deprivation tank, bet kaut kādu iemeslu dēļ no tā rodas superspilgti sapņi. Skaņas izolācija gan šeit ir kaut kādā veidā panākusi pretēju efektu, jo guļot 3. stāvā ir iespējams dzirdēt, kā 2. stāvā kāds iet dušā. Ēdiens pēc Hpa-An 3 kārtu brokastīm un atsevišķu viesmīli piparu pienešanai gan liekas visai bēdīgs, jo te brokastīs ir tikai tostermaizes, banāns un ola, bet es nesūdzos, jo es mīlu maizi. Mūsu galvenais viesmīlis / viesnīcas pārvaldnieks gan angliski nesaprot vispār neko, taču ir izgājis labas etiķetes skolu, kurā māca, ka situācijās, kurās tu neko nesaproti, ir vienkārši jāturpina teikt "Yes" līdz nevēlamās personas aiziet prom. Vēl visai smieklīgs ir fakts, ka viņš ir aptuveni 140cm garš un reizēm aiz recepcijas letes sēž uz maza krēsliņa, tādejādi kļūstot pilnībā neredzams visiem apmeklētājiem. Redzēju kā kāds cits no viesnīcas viesiem pārbīlī ķer pie sirds, kad no šķietami tukšas recepcijas uz viņa "hello" kāds arī atbild.
Vēlāk ieradās viņa pārinieks, kurš angliski prot daudz labāk, bet māc šaubas vai vairāk kompetents. Mēģinām sarunāt autobusa biļetes uz Inle lake. Džeks pa telefonu apzvana visas kompānijas, saka ka nav iespējams, tā kā svētki (kādi tur bija svētki?) tad viss ir izpirkts, visu esot apzvanījis nav vispār iespējams.
Tad Lāsma ieiet internetā un 15min laikā angļu valodā atrod un nopērk mums biļetes :ll

Bijām uz kino noskatīties jaunos Star Wars. Diezgan pārsteidzoši, ka valstī, kur angliski cilvēki prot šķietami vēl mazāk nekā Latvijā, filmu rāda oriģinālvalodā bez subtitriem. Pirms tam lasot recenzijas, biju diezgan lielā sajūsmā par faktu, ka šajā kino kā našķi var nopirkt fried rice un kimči, kas no vienas puses rezultējas tajā, ka zāles smirdot pēc kimči, bet no otras puses - tu vari viņu ēst kino :ooo. Ierodoties gan redzu, ka kapitālisms ir pasteidzies man priekšā, visa zāle nobrendota ar KFC, un iekšā līdzi dod tikai popkornu :(( Tas ko recenzijās neviens neminēja ir fakts, ka pirms filmas sākuma treileru vietā jūs visi kopīgi pieceļaties kājās, lai noskatītos 3 minūšu garu video, kurā plīvo Mjanmas karogs un skan Mjanmas himna. Tas tā - lai tas sci-fi tev neliek aizmirst par realitāti "pārāk" daudz. Man nāk smiekli, bet bail smieties, jo nepamet sajūta, ka kino zālē ir kamera, kas meklē visus, kam šis nešķiet nopietni, lai nekavējoties tos nogādātu cietumā.

Visur citur gan Mjanmas ēdiens vēl aizvien ir vienkārši amazing. Uzēdu krabi hot&sour mērcē, kas bija tik laba, ka plānoju lūgt, lai mani tādā apglabā. Šis bija mans pirmais krabis mūžā, un teikšu godīgi - lauzt vaļā spīles es randiņā laikam negribētu bet visādi citādi krabju nūjiņas čist nav taisītas no krabja. Uzēdu vēl arī tējas lapās marinētu zivi. Mjanmā tējai ir pilnīga cita nozīme kā visā pārējā pasaulē, bet es nesūdzos, jo tējas salāti, godīgi sakot, ir visai garšīgi. Ņemot vērā, ka gan zivi, gan krabi es notiesāju izmantojot irbulīšus, man vairs nav ideju, kas vēl dzīvē ir palicis tāds, ko es ar irbulīšiem nevarētu apēst.

Jangona ir arī pirmā vieta kur sastopamies ar klasiskākiem tūristu cienītājiem - Chinatown ielā kā izrādē katru vakaru iet garām vieni un tie paši biznesmeņi-diedelnieki:
- džeks, kurš par 2000 (1,3eur) piedāvā nopirkt putnu, kuru uzsviest gaisā,
- sieviete, kura piedāvā apskatīt savu zīdaini,
- suns, kurš nepiedāvā neko, un
- bērni, kas vienkārši pienāk klāt ar izstieptu roku un saka "manī".

Viens no maniem mīļākajiem Jangonas apskates objektiem bija pamests atrakciju parks. Leģenda (šoreiz tāda, ko neizdomāju es pats) vēsta, ka tas aizvērts, jo parka īpašnieks neieradās uz kādu svarīgu sapulci ar svarīgiem cilvēkiem un tā rezultātā parkam atņēma licenci uz visiem laikiem. Esošās konstrukcijas neviens neizvāca, citiem nolūkiem zemi izmantot arī negribēja, kā rezultātā parka darbinieki, kas pēkšņi palikuši par parka bezdarbniekiem vienkārši turpināja dzīvot savos cukurvates veikalos. Tagad gan nevienu no tiem vairs neredzējām, parks tukšs, sarūsējušas atrakcijas apaugušas ar džungļiem, uz amerikāņu kalniņiem sēž un dzied putni, un dekorācijām saulē kūst nost sejas lēnām pārvēršot šo vietu par perfektu šausmenes filmēšanas lokāciju. Vienīgie viesi, ko satikām, ir mutantodi, kas spējīgi tev caur kāju izsūkt smadzenes, pāris citu tūristu, kas arī atnākuši pēc Instagram bildēm un vietējie bērni, kas ar mietiem rokā skraida pa parku un izmanto to kā savu pasaulē nedrošāko, bet stilīgāko spēļlaukumu. Kādā no parkā esošajām mājām čupās vienkārši sakrautas dažādas arkādes, sākot ar tām, kur basketbola bumba jāmet grozā, līdz tām kur jūs divatā ar pistolēm spēlējat datorspēli, kurā esat cilvēki, kas pielīmēti pie vilciena sliedēm. Nedaudz notek asariņa. Nevis tāpēc, ka žēl, bet tāpēc, ka skaisti.

2 komentāri:

  1. Jēziņ, es šo lasot smējos skaļi un vairākkārt! Pēc diezgan nomācošas nedēļas ieraudzīt Tavā blogā vairākus tik lieliskus ierakstus ir bijis maksimāli iepriecinoši! Paldies! 😊

    AtbildētDzēst