otrdiena, janvāris 21

Piezīmes no Mjanmas #2 [Hpa-An]

Pirmajā naktī Hpa-An aizmigt nebija viegli - es guļu gultā ar acīm vaļā un domāju, cik liela iespēja, ka mani rīt nošaus. Ceļā līdz pilsētai mums 3x bija jāapstājas kaut kādos militāros kontrolpunktos. Pirmajā reizē, kad šoferis prasīja mūsu pases, es uzskatīju, ka labāk pases nevienam citam šai valstī nedot. Izkāpu no mašīnas pats - tur mani sagaidīja 4 bruņoti militāra paskata vīri. Ir zināma konflikta sajūta galvā, kad pretī stāvošajam cilvēkam sejā ir smaids, bet rokās - kalašņikovs. Nākamajās apstāšanās vietās izlemjam tomēr paklausīt un palikt mašīnā. Atdodam šoferim savas pases un sēžam mašīnā, un domājam, kāda velna pēc viņi tik ļoti satraucas par to, ka ārzemnieki šķērso šo teritoriju (vēlāk uzzinām, ka tur dzīvo mūki, kuriem nepatīk būt vienā valstī ar pārējo Mjanmu, bet patīk ieroči). Kādā brīdī mums garām pabrauca 4 motociklisti, kuram katram uz muguras paliela izmēra automāts, kas iespējams izskaidro to kontrolpunktu nepieciešamību.
Taču, no rīta pamostoties, redzu, ka ārā tomēr karadarbības nav, un no pagalma nozudusi arī suņu banda, kas naktī mielojās ar žurku. Iespējams mēs tomēr dzīvosim. Un dzīvosim ēdot brīnišķīgas brokastis tādā apjomā, ka pēc tām nepieciešams aiziet vēlreiz bišķīt nosnausties.

Viesmīlība ir augstā līmenī, taču var redzēt, ka par klientu apkalpošanu ideja ir, bet izpratne - ne līdz galam. Vienam no viesnīcas darbiniekiem izskatās ir tieši viens pienākums, un tas ir piedāvāt viesiem piparus. Piparu piedāvāšanas industrija gan ir kompleksāka nekā daudziem pirmajā acu uzmetienā var šķist. Tas, ko daudzi iesācēji nemaz nezin - lai piedāvātu piparus, ir nepieciešams lietot valodu, kuru pārzin arī piparu saņēmējs. Šajā situācijā mūsu piparu sagādnieks nostājas mums blakus ar piparu trauku rokās un skatās virsū. Mēs vieglā mulsumā skatāmies atpakaļ un turpinām brokastot. Kad saprot, ka šādi mēs pie sadarbības mēs netiksim, viņš pasauc savu kolēģi, kurš visticamāk neprot tik labi piedāvāt piparus, bet toties prot runāt angliski - "Do you need anything?" viņš jautā, uz ko atbildam noliedzoši, un viņi mūs pamet. Tagad domāju, ka vispār skumīgi - vienam no viņiem vienīgais darbs ir pienest piparus un mēs pat tos negribam :/ Es ļoti ceru, ka šis nesalauza viņa garu, un viņš joprojām tic, ka drīz būs gana iepraktizējies, lai piedāvātu klientiem arī sāli. Latvijā algot atsevišķu piparu pienesēju varbūt šķistu izšķērdīgi, bet Mjanmā darbaspēks ir viens no lētākajiem resursiem, līdz ar to pilnīgi visur ir 2x vairāk darbinieku kā būtu nepieciešams. Nezinu gan, cik tieši viņiem maksā, jo vistūristīgākajā ciemata vietā mums pusdienas diviem cilvēkiem ar 4 alkoholiskiem dzērieniem maksā 6 euro. 
Un Mjanmas ēdiens ir diezgan amazing. Šajās dienās iepazinos arī ar tādu lietu kā "fermentēta zivs pasta" AKA "miskastes garšviela", kas pēc tekstūras ir kaņepju sviests, pēc garšas ir tāda savāda zivs un pēc smaržas ir - uzmini nu - miskastes koncentrāts. Mēs, latvieši, laikam ar tiem pelēkajiem zirņiem izgājām uz tādu baigi safe variantu, tagad redzot, ka ir tautas, kas liek baltajiem dienu staigāt apkārt izbrīnītiem par to, ka pie visām ēdnīcām smird pēc miskastes.
Vienā no dienām pieļāvu kļūdu, jo biju sailgojies pēc maizes un nespēju skaidri padomāt, tāpēc pasūtīju pārāk rietumnieciskas lietas - tostermaizi ar sieru un fri kartupeļus. Es domāju tur viss ciemats tika sasaukts piedalīties lemšanā, kā pie velna šito pagatavot, bet bezjēdzīgi, jo tā bija iespējams skumīgākā tostermaize un friškas ko esmu ēdis. Bet man tas bija jāpamēģina, jo dienu iepriekš fri kartupeļus pasūtīt nevarēju, jo 12os dienā restorānā vienkārši nebija elektrības :/ Tā gan tāda visai klasiska lieta, elektrības esamību par konstantu laikam uzskatām tikai mēs, izlutinātie eiropieši.

97% Mjanmas tūristu vietu ir paredzēts apskatīt saullēktos vai saulrietos (dažādas lietas, vienas vietas saullēktiem, citas saulrietiem). Vispār varbūt laba prakse, jo saullēktā viss tomēr nedaudz interesantāk, droši vien šo viņiem vajadzētu sākt pushot arī Gūtmaņa alai un Stūra mājai.
Bet tā nu mēs ceļamies 03:30AM lai kāptu kalnā, kurā ap 5AM jau esmu sasniedzis savu daily step goal. Kāpienā mūs pavada suns, kuram laikam tādas kilometru augstas trepes ir ikrīta treniņš, un viņš uzskrien augstāk, izložņā krūmus, tad pagaida mūs un skrien tālāk. Visu kāpiena laiku tālumā no tempļa skan budistu mūka frīstails. Es gan Birmas valodu saprotu tik pat labi kā to, ka valsti tagad sauc savādāk nekā valodu, kurā viņā runā, bet klausoties frīstailu man arī nerodas pārliecība, ka viņu saprastu tas mūks. Varbūt vienkārši paļaujas, ka 4os no rīta visi tik un tā guļ, tāpēc viņš var vienkārši bliezt "dim dim dim duri duri dim daran daran dum dumn", bet kopumā tāds muzikālais pavadījums ir visai maģisks.
Saullēkts gan tomēr diezgan faking amazing.
Lejā kāpjam pa kalna otru pusi, kas ir krietni stāvāka un dzīvībai bīstamāka, jo trepju vietā ir akmeņi. Vietējiem gan šī puse laikam ir iecienītāka, jo tā tagad ir pilna ar svētceļotājiem (svētkāpējiem?). Šajā brīdī uzzinām, ka esam slavenības, jo līdz kalna pakājei ar vietējiem fotografējamies kādas reizes piecas. Sākotnēji domāju, ka tas, kas viņu sajūsmina ir Lāsmas blondie mati, jo pāris reizēs par manu eksistenci fotogrāfijā vietējie izrāda vieglu vienaldzību, taču kalna pakājē grupa jauniešu grib bildi tieši ar mani un ar Lāsmu šķiet tikai sekundāri. Acīmredzot viņiem ir kaut kāda balto cilvēku gaume, kas nav universāla.

Vakarā pēc kāpiena izlemjam iet uz masāžu pie akliem cilvēkiem. Šī man šķiet ir perfekta ideja, jo es dzīvoju ar pārliecību, ka visi aklie cilvēki iegūst superspējas caur pirkstiem manu ķermeni lasīt kā grāmatu. Davai sarunājam es nesmiešos par taviem hobijiem, un tu nesmejies par maniem, bet vai esi kādreiz mēģinājis liftā lasīt brailu? Pat zinot kādām formām tur jābūt, es nevaru viņas atpazīt, un dažreiz domāju, vai es ar aizvērtām acīm pēc taustes vispār spētu atpazīt savu īkšķi. Masāžas vieta gan ir visai tālu, līdz ar to, kamēr tur nonākam, saule jau ir norietējusi un ielas apgaismojums ir paredzēts tikai stilīgajai pilsētas daļai. Stāvēt starp simtiem šķūņu vietā, kur uz ielas pilnīgā tumsā mazgājas cilvēki ir nedaudz nekomfortabli, un nonākot galā mēs dzirdam kā no aklo masāžas salona tumsas nāk dziedāšana. Masāžu gan dabūt vairs nevar, jo tajā vakarā viņiem jau sācies lūgšanu laiks. Tumsā klausīties neredzīgo dziesmas man šķita ļoti romantiski, bet Lāsma saka, ka es vienkārši uzprasos tikt apzagts. Ja mani apzagtu es gan ceru, ka to tumsā izdarītu akls cilvēks. Vismaz mēs dabujām to neredzīgo pieredzi mēģinot aiztaustīties pa tumsu atpakaļ līdz savai viesnīcai.
Masāžu nākamajā dienā mums piedāvā redzīgi cilvēki. Nedaudz garlaicīgāk, bet no otras puses jūtamies droši, ka mūs nenodurs, jo ārā ir gaišs. Es nesaprotu, kāpēc mani neviens iepriekš nebija informējis par tādu lietu kā Taizemes masāža, jo tas stabili ir kaut kas, ko man vajadzēja. Tā vietā, lai tu pēc tam justos viegli miegains un nedaudz pabakstīts, es no turienes iznāku, pēc sajūtām, ar pilnīgi jaunu ķermeni. Iespējams gan neesmu labākais masāžu kritiķis pasaulē, jo šī bija pirmā reize, kad kāds man ir izmasējis uzacis, bet melotu, ja teiktu, ka man šķiet, ka tas nebija nepieciešams. Stunda masāža cilvēkam - 4eur :)

Nākamajā dienā noīrejam mocīti un bliežam uz alām. Mjanmas reljefa pamatojums līdz galam skaidrs man nav - tas atgādina milzīgu plāno pankūku, kas uzmesta virsū tavam darba galdam - viss ir vienā līmenī, un tad pēkšņi random vietās ir no zemes izsprāguši kalni ar gandrīz 90 grādu stāvām malām. Kalnos iekšā savukārt vietām ir milzīgas alas. Tik lielas, ka var iebāzt pa pāris tempļiem, kas izgreznoti ar LED virtenēm un sikspārņu kakām. Ja ir viena lieta, kas šai nācijai patīk tad tās ir krāsainas LED gaismas un, ja ir kāda vieta, kur māte daba visu radot ir nofeilojusi, tad tas ir neiebāžot LEDus alās. Minu, ka nākamreiz, kad šeit atbrauksim tajās alās jau būs klubi. Ir gan arī pāris alas, kas pagaidām vēl ir neona neskartas. Viena no tām laikam atklāta brīdī, kad pētnieki uzēduši mazāk pazīstamas sēnes un tāpēc ekstra vizualizācijas neprasās. Tā es vismaz spriežu pēc zīmēm, kas alā novietotas pie dažādiem savādas formas akmeņiem, kas informē tevi par to, ka skaties uz "draudzīgā ziloņa meitas seju" un "ziloņu karaļa zarnu traktu". Mjanma ir valsts, kur tāpat kā Riga Fashion Week, kurpēm ir nozīme, un apavu vilkšana nost un atpakaļ virsū droši vien ir otra populārākā nodarbe aiz stimulantriekstu košļāšanas. Nekad nebiju gaidījis, ka kāds man kādreiz liks novilkt apavus pirms es ienāku alā, bet es nestrīdos. Iekāpšana sikspārņu kakās šeit šķiet viens no mazākajiem draudiem manai dzīvībai.
Kādai no alām otrā pusē sēž sievietes un tirgo bruņurupučus. Es tur naivi prātoju ko ar to bruņurupuci varētu darīt, un tikmēr pienāk kāds mūks, nopērk vienu, un pārdevēja viņu iemet celofāna maisiņā. Bruņurupuci. It kā jau ēdiens, bet nu it kā arī bruņurupucis :D Maisiņā! :D Tas bruņurupucis tur kārpās un visticamāk drīzumā uzzinās, ka bez pirmatnējās zupas ir arī citas, dzīvību atņemošas zupas.
Vēl diezgan iespaidīga ir sikspārņu ala. Es nezinu, cik tieši sikspārņi ir pasaulē, bet man šķiet es redzēju viņus visus, kad tuvojoties saulrietam pāris Mjanmieši sāka dauzīt tukšas benzīna kannas un no alas parādījās vienkārši melna sikspārņu straume, kas kā upe aizvijās ap kalnu uz laukiem un nebeidza plūst ārā no alas vēl pusstundu pēc sākuma, kad mums jau apnika skatīties.
Ar mocīti es pats gan gatavs braukt biju tikai ārpus pilsētas. Es esmu tiktikko pabeidzis autoskolu, tāpēc man tā ideja par pilnīgi visu noteikumu atmešanu un paļaušanos tikai uz pīpināšanu šķiet pārāk sarežģīta. Bet braucot pa lauku ceļiem es pīpinu uz nebēdu, un Lāsma man prasa "kam tu pīpini?". Kā kam. Es pīpinu visiem!!

Lūk, pīīp.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru