Vakar pulksten 13os no rīta es pamodos no tā, ka pie manām durvīm zvana, un neviens neiet viņas atvērt, kas ir viena no tādām situācijām, kas man tracina. Nevis tāpēc, ka man būtu grūti piecelties un aiziet atvērt durvis, bet tāpēc, ka es nezinu vai man to jādara, jo varbūt kāds cits mājā var to aiziet izdarīt, un tad es vnk būtu aplauzies izlienot no gultas.
Šoreiz tā gluži nebija.
Uzvilku savas UMBRO treniņbikses, kas patiesībā būtu ļoti laba lieta ko ņemt līdzi, ja tev grasītos izmest kaut kur nekurienes vidū, jo viņām iekšā ir tāds tīkls ar ko manliekas varētu labi ķert zivi. Protams nekāda lielā jēga, ja Tevi izmet tuksnesī.
Jebkurā gadījumā man kājās ir bikses, mugurā džemperis, un uz galvas kaut kāds viesulis. Es atveru durvis un priekšā stāv Ilze Jaunalksne un Jānis Krēvics, ļoti pieklājīgi apģērbušies un smaidot skatās uz mani, kamēr es skatos uz viņiem ar "vatafak?" un man uz galvas vēljoprojām ir viesulis.
"Sveiki" Ilze saka "mēs šeit staigājam apkārt un aptaujājam cilvēku viedokļus, varbūt mēs arī Jūs varētu aptaujāt?" es, protams, galvā nodomāju "protams", jo kurš gan normāls cilvēks, kas nenodarbojas ar cilvēktirdzniecību, kaut ko atteiktu Ilzei Jaunalksnei, un atkāpjos atpakaļ tā kā aicinot iekšā, ko viņi laikam uztvēra par smagi pohaina rīta pazīmi, jo teica "laikam jau Jums tādā agrumā galva nestrādās? " uz ko es saku "Jā" un man vienkārši dod žurnālu, uz kuras es sekundes simtdaļā izlasu "Bībele" un nodomāju "BĻĒĢ". Tai pašā sekundes simtdaļā arī es pamanu niecīgas, bet tomēr zīmīgas atšķirības šajos cilvēkos, kas viņus atšķir no īstajiem Nekā personīga žurnālistiem., un viņi pagriežas un smaidot aiziet.
Labs triks kristieši. Otro reiz es uz šito neuzraušos vairs.
Tagad man jādomā, kas būtu, ja viņi ienāktu iekšā, jo es, pieklājīgs būdams, ārā viņus nedzītu, bet, ja pie manis atnāk cilvēki, kas grib runāt par Bībeli es esmu diezgan stulba situācijā. Nez cik labi viņi saož melus. Es varētu izlikties, ka jau esmu kristīgs.
Man ir tāda nelaba tieksme aicināt pie sevis cilvēkus mājās, tapat vien, pieklājības pēc. Piemēram, kad nāk sociologs un rāda man coca-colas logo un prasa vai es zinu kas tas ir. Man liekas tas man ir kaut kā no bērnības, kad reiz es biju uz balkona 5 gadus vecs un man kāds vīrs prasīja vai es zinu kur dzīvo Ozoliņi. Es nezināju, bet teicu, ka viņš var ienākt pagaidīt manu mammu, jo viņa droši vien zinās. Ja Jūs zinātu cik mamma bija dusmīga. Acīmredzot šis vīrs, kuru tajā laikā es gan jau prātā galvā aprakstīju ar vārdiem "rūķis, cilveks lācis, Gendalfa draugs" patiesībā bija parasts "dzerajus mazpilsetus".
Iespējams to tieksmi aicināt mājās visus vēlāk nostiprināja arī tas, ka reiz atnāca vīrs pārdot enciklopēdijas (kā tas ir Amerikā!!!!!!) un Guntis, mammas bijušais draugs, teica "man tavas enciklopēdijas nevajag, bet vari ienākt iedzert kafiju", kas man likās ļoti ļoti ļoti stilīgi. Vēljoprojām nedaudz liekas.
Un gribi dzirdēt nelaimi? Viņu sauc Zane. Ūpis, man kaimiņš, vēljoprojām nav atradies/augšām cēlies un visdrīzāk es viņu nekad vairs neredzēšu ,un tagad viņa dzīvoklī dzīvo Zane, mammas kolēģe.
Zane ir interesants cilvēks. Pirmkārt viņa vienkārši piezvana pie durvīm un nāk iekšā, kas ir lieta, kas man NENORMĀLI besī ārā. Kapec tad zvana? Ko tad man darīt, ja viņa zvana un es negribu lai viņa ienāk (kā tas ir 100% gadījumu)? Un vienmēr, kad nāk iekšā saka vienu un to pašu joku "DZIRDĒJI VAI NEDZIRDĒJI, BET ES NĀKU IEKŠĀ" uz ko man vienīgā racionālā atbilde šķiet būtu iesist viņai ar lāpstu pa seju. Papildus vēl viņai ir kaitinošākā balss pasaulē (nopietni. tāda vēža slimas sievietes, kur īsti nav skaidrs kāda dzimuma cilveks runā) un nekam ko viņa saka nav jēgas. Runā vienā runāšanā, bet pilnīgi neko jēdzīgu nepasaka. Dažreiz es galvā iedomājos tādu ainu: viņa ienāk un bļauj "DZIRDĒJI VAI NEDZIRDĒJI, BET ES NĀKU IEKŠĀ", es sēžu savā istabā pie kompja, paņemu rokās revolveri un izšauju savas smadzenes pret sienu, atstajot smuku lielu sarkanu pleķi, kurš lēnām tek uz leju, un mana seja ir nokritusi uz klaviatūras ar degunu spiežot pogu rrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrr
Lūk, ļaudis - jauna dienasgrāmata.
Varbūt es turpmāk publicēšu tādu ierakstu katru reizi, kad es esmu Mālpilī un viņa ienāk pa durvīm. Varbūt, es to būšu aizmirsis jau rīt.
Vēl kāds stāsts ir vidusskolas - reiz mēs ar Daini (kāds pārsteigums) klasē ārdījāmies (kāds pārsteigums) un mūs izmeta no klases audzināšanas stundas. Ir diezgan liela iespēja, ka man tad bija īsi mati un liels džemperis, bet tik smalki neatceros. Tad mēs pie durvīm skaļi lasījām Lāčplēsi traucējot stundas darbu, kad tas apnika, aizgājām uz toleti, paņēmām toletes poda brilli (tā to tiešām sauc?) atvērām klases durvis šķirbā un uzmetām uz pirmā galda, kā rezultātā, skolotājai palika sarkana seja un uzsprāga galva, kamēr mēs aizbēgam mājās. Tā ir tāda normāla tradīcija Mālpilī - ja tevi no kaut kurienes izmet, tu atgriezies ar poda brilli.
Smieklīgais šajā stāstā ir tas - Dainis pirms pāris nedēļām runāja ar mūsu bijušo klases audzinātaju un atminējās šo atgadījumu, uz ko skolotāja teica, ka tas esot bijis NENORMĀLI smieklīgi, un viņa, lai savaldītu klasi, neesot varējusi smieties, un tapēc sadusmojusies vēl vairāk un palikusi nikna, lai arī viņāi tas likās tik ļoti ļoti smieklīgi.
Paskat tik. 5 gadi turēts noslēpumā kas tik neatklājas.
Vēl par lietam, ko es biju aizmirsis uzrakstīt:
Ļoti grūta lieta ko dzīvē izdarīt ir dzērumā McDonaldā teikt "vienu čīzburgeru, vienu čikenburgeru lūdzu". Tajā pašā laikā tā nav lieta, ko kādam vajadzētu teikt, jo, ja ir kaut viens cilvēks pasaulē, kas čikenburgeru varētu novērtēt augstāk par čīzburgeru, jo sevišķi dzērumā, tad šim cilvekam noteikti ir zināmas problēmas.
Un vēl smiekīģa saruna ar māsu apmēram pirms nedēļās vai divām. Es vēl guļu:
M-tev ir smēķi?
W-ja
M-iedosi?
W-man nav
M-bet tu teici tikko ka tev ir?!
W-bļeģ (nevis kā "bļēģ, uzrāvos", bet kā "bļeģ, tiešām nav" )
svētdiena, novembris 21
pirmdiena, novembris 8
sestdiena, oktobris 30
Rūsis ir pālī, un cilvēkiem labs prāts.
Zini kā zināt kad tu tiešām esi tādā pāli, lai varētu teikt, ka esi "nost"? Pārbaudi cik tev kurpes kājās. Ja šis skaitlis nedalās ar skaitli 2, tad zini, ka tu esi.
Pašlaik Rūsis, kuru es pirms 15min atradu žaketē un ar vienu kurpi guļam uz grīdas savā istabā skaļi runā man nesaprotamā valodā, un tas, kas mani interesē visvairāk ir kā pie velna viņš tika mājās, jo nu tādā stāvoklī ceļš no LMA līdz mums nav obligāti tas īsākais, un mēs arī it kā dzīvojam 6tajā stāvā. Es zinu, ka man patīk gari teikumi, un tas varbūt apgrūtina lasīšanu, bet, ja man 12-gadi bija jāsēž skolā un jāmācās teikumu konstrukcijas, tad kāda velna pēc, lai es viņas neizmantotu katrā mīļā brītiņā!
LMA šodien laikam ir pirmkursnieku iesvētības, un pašlaik es sēžu un domāju vai man iet gulēt, vai arī rēķināties ar faktu, ka kaut kad mājās nāks arī Jānis.
Es pašlaik rakstu ar cigareti vienā rokā, un ja man datora vietā būtu rakstāmmašīna es diezgan labi varētu sajusties kā vecs un īgns rakstnieks, jo arī galds, uz kura stāv kompis ir tāds varen vecs, kuru kaut kad sen bija pircis Jāņa vectēvs.
Rūsis tikko paziņoja, ka ies mājās, izvēlās no gultas, iekāpa atpakaļ un izlikās, ka aizmidzis. Diezgan smieklīgi ir muļķot cilvēkus, kas ir peidzērušies ar "Arvīds arī atnāca ar tevi" un saņemt pretī nelaimīgu "KOOOOOOOOOOOOOOOOOOO??!!?!" Tad viņs izdomāja aiziet uz toleti, izklausījās, ka tur rīt arī varētu nebūt sienu, un tad aizvilkās atpakaļ uz istabu pa ceļam pārjautājot velreiz vai viņš tiešām atrodas Blaumaņa-34.
Nav viegla dzīve, kad esi pālī.
Lietas, par kurām es gribēju uzrakstīt jau pasen sekos tagad.
Playboy ir žurnāls, kuru pirkt ir tik pat liela jēga kā nopirkt no kāda zāli. Un ar zāli es domāju to zāli, kas aug zālienos, nevis kaut kur Dienvidamerikā. Nopietni. Ja tev ir kaut kas, pilnīgi jeb kas, labāks par ko iztērēt naudu - kaut vai tās būtu 10 majonēzes paciņas - pērc to. Tas žurnāls ir tik nesmieklīgs, ka man pilnīgi gribas raudāt.
Gribat dzirdēt joku? "Kas ir sieviešu viagra? Dārglietas." Es to izlasīju Playboy.
Es vienkārši nesaprotu. Kādam ir kāda nojausma, kurā brīdi tas kvalificējas par joku? Jo man toč nav. Nevis tāpēc, ka būtu slikti jokot par sievietēm, bet tāpēc, ka ir slikti uzrakstīt nesmieklīgu teikumu vieta, kur ir atvēlēta vieta jokiem. Ar iepriekš uzdoto jautājumu man Filips ieteica griezties pie pašas Playboy redakcijas, jo šajos apstākļos medijiem it kā ir diez gan svarīgi atbildēt uz lasītaju vēstulēm, lai saglabātu reputāciju. BEt tai pat laikā varbūt man iesūtīt jokus pašam? Var būt man pat maksātu! Es varu izdomāt kādus 10 tādus jokus 2 minūtēs. Nopietni. "Kas Jānim nav uz galvas? Mati." HAHAHAHAHAHA
bēdīgi.
Cilvēki, kuriem ir kaut kādas smieklīgas īpatnības ir mani labākie draugi. Zini, tās visas sīkās lietiņas, kas citiem traucē bet citiem liekas smieklīgas? Piemēram, Ketija nevar izturēt, ja istabā uz zemes atrodas drēbes. Vēl viņa cukuru liek klāt tējai tikai pēc tam, kad jau ieliets ūdens. Man ir paniskas bailes no lapsenēm, tādas, ka es esmu gatavs no braucošas mašīnas lēkt ārā. Ivars ēd visu, izņemot tīru speķi un olīvas.
Reiz es pazinu meiteni, kurai patika skatīties saulē.
Iesvētības ir tāda lieta, kas liek man domāt par iesvētībām. Zini visus tos uzdevumus, kur iemet kādam pa seju ar kečupu, iesmērē matos olu un tad apvārta dubļos? Kuram viņi paīk? Nopietni, Tu vari nosaukt vismaz vienu cilvēku virs 14 gadu vecuma, kuram tas patiktu? Jo nu man nepatīk, ka man to dara, un tāpat man īpaši nepatiktu to daŗīt kādam citam.
Šogad SZF iesvētības man kaut kā patika, lai arī laiks jaukuma skalā no 5-100 ierindojās ap -3. Uzdevumus es īpaši nevaru aprakstīt, jo nedabūju visus redzēt bet varu pastāstīt par savu. No manām biksēm un Ivara džempera (piedod, Ivar, tev jau sen viņu vajadzēja savakt) uztaisījām cilvēka lelli, aiz kakla pakārām no tilta, pieskavojām reņģes un likām ar muti ņemt nost, jebšu - Maskačkas pinjata. Nav tas labākais, bet iespēju robežās man liekas, ka bija labi.
Bet gribi dzirdēt, labāko uzdevumu pasaulē? Ir bļoda, kurā peld dzīva siļķe, cilvekam ar zobiem viņa jāizvelk ārā un jāiesit komandas biedram pa seju. ! Šogad mēs to nedarījām, jo Uldim likās, ka tas būtu neētiski pret siļķi, bet, ja kāds mani nākamgad pieaicinās uz SZF iesvētību rīkošanu, ar prieku liktu darīt šo uzdevumu.
Un papildus tam, ka pēc tam sekojošajā fukšu ballē, papildus tam, ka man ir viskrutākās fotogrāfijas no visiem, es vel saņemu no Arvīda tādu komplimentu kā "Brūn, kad tu dejo ap tevi 2m radiusa neviena cilveka nav" WIN! Smieklīgi izdejojāmies ar Ketiju.
Pašlaik Rūsis, kuru es pirms 15min atradu žaketē un ar vienu kurpi guļam uz grīdas savā istabā skaļi runā man nesaprotamā valodā, un tas, kas mani interesē visvairāk ir kā pie velna viņš tika mājās, jo nu tādā stāvoklī ceļš no LMA līdz mums nav obligāti tas īsākais, un mēs arī it kā dzīvojam 6tajā stāvā. Es zinu, ka man patīk gari teikumi, un tas varbūt apgrūtina lasīšanu, bet, ja man 12-gadi bija jāsēž skolā un jāmācās teikumu konstrukcijas, tad kāda velna pēc, lai es viņas neizmantotu katrā mīļā brītiņā!
LMA šodien laikam ir pirmkursnieku iesvētības, un pašlaik es sēžu un domāju vai man iet gulēt, vai arī rēķināties ar faktu, ka kaut kad mājās nāks arī Jānis.
Es pašlaik rakstu ar cigareti vienā rokā, un ja man datora vietā būtu rakstāmmašīna es diezgan labi varētu sajusties kā vecs un īgns rakstnieks, jo arī galds, uz kura stāv kompis ir tāds varen vecs, kuru kaut kad sen bija pircis Jāņa vectēvs.
Rūsis tikko paziņoja, ka ies mājās, izvēlās no gultas, iekāpa atpakaļ un izlikās, ka aizmidzis. Diezgan smieklīgi ir muļķot cilvēkus, kas ir peidzērušies ar "Arvīds arī atnāca ar tevi" un saņemt pretī nelaimīgu "KOOOOOOOOOOOOOOOOOOO??!!?!" Tad viņs izdomāja aiziet uz toleti, izklausījās, ka tur rīt arī varētu nebūt sienu, un tad aizvilkās atpakaļ uz istabu pa ceļam pārjautājot velreiz vai viņš tiešām atrodas Blaumaņa-34.
Nav viegla dzīve, kad esi pālī.
Lietas, par kurām es gribēju uzrakstīt jau pasen sekos tagad.
Playboy ir žurnāls, kuru pirkt ir tik pat liela jēga kā nopirkt no kāda zāli. Un ar zāli es domāju to zāli, kas aug zālienos, nevis kaut kur Dienvidamerikā. Nopietni. Ja tev ir kaut kas, pilnīgi jeb kas, labāks par ko iztērēt naudu - kaut vai tās būtu 10 majonēzes paciņas - pērc to. Tas žurnāls ir tik nesmieklīgs, ka man pilnīgi gribas raudāt.
Gribat dzirdēt joku? "Kas ir sieviešu viagra? Dārglietas." Es to izlasīju Playboy.
Es vienkārši nesaprotu. Kādam ir kāda nojausma, kurā brīdi tas kvalificējas par joku? Jo man toč nav. Nevis tāpēc, ka būtu slikti jokot par sievietēm, bet tāpēc, ka ir slikti uzrakstīt nesmieklīgu teikumu vieta, kur ir atvēlēta vieta jokiem. Ar iepriekš uzdoto jautājumu man Filips ieteica griezties pie pašas Playboy redakcijas, jo šajos apstākļos medijiem it kā ir diez gan svarīgi atbildēt uz lasītaju vēstulēm, lai saglabātu reputāciju. BEt tai pat laikā varbūt man iesūtīt jokus pašam? Var būt man pat maksātu! Es varu izdomāt kādus 10 tādus jokus 2 minūtēs. Nopietni. "Kas Jānim nav uz galvas? Mati." HAHAHAHAHAHA
bēdīgi.
Cilvēki, kuriem ir kaut kādas smieklīgas īpatnības ir mani labākie draugi. Zini, tās visas sīkās lietiņas, kas citiem traucē bet citiem liekas smieklīgas? Piemēram, Ketija nevar izturēt, ja istabā uz zemes atrodas drēbes. Vēl viņa cukuru liek klāt tējai tikai pēc tam, kad jau ieliets ūdens. Man ir paniskas bailes no lapsenēm, tādas, ka es esmu gatavs no braucošas mašīnas lēkt ārā. Ivars ēd visu, izņemot tīru speķi un olīvas.
Reiz es pazinu meiteni, kurai patika skatīties saulē.
Iesvētības ir tāda lieta, kas liek man domāt par iesvētībām. Zini visus tos uzdevumus, kur iemet kādam pa seju ar kečupu, iesmērē matos olu un tad apvārta dubļos? Kuram viņi paīk? Nopietni, Tu vari nosaukt vismaz vienu cilvēku virs 14 gadu vecuma, kuram tas patiktu? Jo nu man nepatīk, ka man to dara, un tāpat man īpaši nepatiktu to daŗīt kādam citam.
Šogad SZF iesvētības man kaut kā patika, lai arī laiks jaukuma skalā no 5-100 ierindojās ap -3. Uzdevumus es īpaši nevaru aprakstīt, jo nedabūju visus redzēt bet varu pastāstīt par savu. No manām biksēm un Ivara džempera (piedod, Ivar, tev jau sen viņu vajadzēja savakt) uztaisījām cilvēka lelli, aiz kakla pakārām no tilta, pieskavojām reņģes un likām ar muti ņemt nost, jebšu - Maskačkas pinjata. Nav tas labākais, bet iespēju robežās man liekas, ka bija labi.
Bet gribi dzirdēt, labāko uzdevumu pasaulē? Ir bļoda, kurā peld dzīva siļķe, cilvekam ar zobiem viņa jāizvelk ārā un jāiesit komandas biedram pa seju. ! Šogad mēs to nedarījām, jo Uldim likās, ka tas būtu neētiski pret siļķi, bet, ja kāds mani nākamgad pieaicinās uz SZF iesvētību rīkošanu, ar prieku liktu darīt šo uzdevumu.
Un papildus tam, ka pēc tam sekojošajā fukšu ballē, papildus tam, ka man ir viskrutākās fotogrāfijas no visiem, es vel saņemu no Arvīda tādu komplimentu kā "Brūn, kad tu dejo ap tevi 2m radiusa neviena cilveka nav" WIN! Smieklīgi izdejojāmies ar Ketiju.
trešdiena, oktobris 20
Grozījuma punkts.
Sveiki ļautiņi, kas bijuši Lietuvā un visi, kam uzvārds nesākas ar burtu "Č".
Man ir šis tas sakrājies, tāpēc es pieceļos pusvienos naktī, uzvāru kafiju un tādā veidā parādu lielu FAK JŪ visiem normāliem strādājošiem cilvēkiem, kam rīt ir kādas paredzētas nodarbes ātrāk par 14:30.
Zinat to štelli trolejbusos (es nezinu par autobusiem, es ar autobusu tikai uz Mālpili braucu), kad trolejbuss ir garš, tad viņam vidū ir tas "grozījuma punkts" (tā to sauc, ja netici iegooglē)? Manliekas tā ir viena no krutākajām lietam pasaulē!! Ja tur būtu ķebļi vēl kur sēdēt, tad katrs brauciens ar trolejbusu būtu tik pat vērtīgs kā tas Lunaparks no Čehijas, kas reizi gadā ciemojas Mālpilī un, manliekas, nekad nav bijis Čehijā. Es nopietni saku - ja tu vēl to neesi darījis, nostājies tur vidū un vienkārši skaties kā pārējie pasažieri priekšdaļā grozās riņķī!! No manas skolas (15. trolejbuss) tur sanāk laikam kādi līkumi 4, ja kāds zin līkumaināku maršrutu, droši sakiet, tas ir vienkārši kaut kas galīgi foršs.
Vēl bieži braucot es iedomājos kas notiktu, ja trolejbuss tur vidū pārlūztu. Es ņemu vērā vietu, kur esmu apsēdies un domāju kā man būtu jādara lai ātri noreaģētu tādā situācijā un neizkristu vienkārši ārā (jo es biezi sēžu tuvu "grozījuma punktam") un cik reāli būtu pārvietoties pa trolejbusu ja viņš pēkšņi vienkārši nokristu vertikālā stāvoklī (tā ka šoferis uzēd zemi). Ja pasaulē nebūtu pensionāri, trolejbuss, manliekas, varētu būt tāda forša padarīšana.
Ir kaut kādi cilvēki, kuriem pamatskolā vienīgais draugs bija suns, un tāpēc viņiem bija pietiekami daudz laika, lai pievērsto tādai "zinātnei" kā Latviešu valoda, līdz ar to esmu saņēmis dažādus komentārus par vārda "manliekas" rakstīšanu.
Manliekas jāraksta brīdī kad tas ir iespraudums un to liek komatos, piemēram, Ivars, manliekas, ir nometis svaru, bet man nepareizi liekas.
Man liekas jāraksta tad, kad tev kaut kas liekas un tu to neraksti kā iespraudumu. Piemēram, man liekas, ka ja tu domā, ka es nepareizi rakstu vārdu "manliekas" tu neko nesaproti no skaistas vārdu rakstīšanas.
Kāpēc man ir taisnība neskatoties uz to ko saka jebkurš normāls cilvēks, kura īpašumā ir kāda Rūtas Kolužas grāmata? Paklausies kā tu runā (vai vellabāk - es). To iespraudumu nekad nesaka pa daļām, saka kopā. Vismaz es. Un To otru nē Es būtu gatavs par šito derēt, ka tā ir kaut kāda debīla viduslaiku latviešu valodas kļūda, kas ir pilnīgi normāla parādība laikā, kad cilvēki sadzeras etiķi un piedirš pils stūrus, jo "kanalizācija" ir vārds, kas apzīmē tikai to mazo meiteni, kas dzīvo aiz beigto lopu kalna.
Vēl tādas pāris lietas ir ko es gribētu pavēstīt saviem kursabiedriem, no kuriem 66% manuprāt man nav draugos, tā kā to var it kā nodot tālāk.
Lauma Ose - Ketija teica lai to neraksta (Jums arī liekas interesanti izdomāt kad likt komatu pirms "lai" un kad nē? Jo man jā!), bet šodien viņa uz tevi "lupīja" nevis tāpēc, ka viņa tevi koļītu vai ienīstu, bet vienkārši apbrīnoja tavas uzacis un gribēja tev pateikt, ka tev ir galīgi krutas uzacis, bet sakautrējās.
Marta Lenkeviča - Lai arī tavu uzvārdu es pareizi uzminēju tikai ar trešo reizi, tev šodien bija galīgi nikna frizūra Elīnas lekcijā. Un tā ka tiešām. Es tikko pacēlu abām rokām īkšķus uz augšu cik laba. Nopietni - es to tikko izdarīju.
Daiņa Pudeļa latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca: nikns - foršs; stilīgs; kruts; tāds, kāds nav Mārtiņš Ronis.
Ilga Lēmane - Mums kaut kas pateica (es čista nezinu kas), ka Tu domā, ka mēs ar Ketiju Tevi ienīstam, jo jocīgi uz tevi skatāmies. Nav taisnība. Tu mums patīc. Abiem. Ja mēs vēl kādreiz uz tevi jocīgi skatāmies, pārliecinies vai a)Tu nesēdi blakus Filipam Lastovskim, b) Tu nesēdi priekšā Filipam Lastovskim.
Un vēl ir svarīgs paziņojums - Mums dzīvoklī ir silti radiatori visās istabās. Arī birojā, bet birojā jau sen, bet tu jau tāpat to nezināji, bet nu tagad zini. Arvīds atnāca šorīt, iekāpa pannā, kas birojā tiek izmantota par pelnu trauku un atgrieza visur ar tām savām plaķenēm visu vaļā. Zajebis.
Vēl kāpēc šī diena ir zajebis? Es nokoļīju labāko numuru pasaulē. Piedodiet visas manas bijušās un esošās draudzenes, piedod Filip, piedodiet visi, kuru numuri man ir, bet es viņus visus mierīgi varētu izdzēst, jo šodien man numuru iedeva Viktors. WIN!
Jauku dienu, murmuļi.
Ja satiekat Katrīnu, pasakiet viņai kaut ko jauku, viņa jau nav vainīga, ka viņai nav gaumes.
Man ir šis tas sakrājies, tāpēc es pieceļos pusvienos naktī, uzvāru kafiju un tādā veidā parādu lielu FAK JŪ visiem normāliem strādājošiem cilvēkiem, kam rīt ir kādas paredzētas nodarbes ātrāk par 14:30.
Zinat to štelli trolejbusos (es nezinu par autobusiem, es ar autobusu tikai uz Mālpili braucu), kad trolejbuss ir garš, tad viņam vidū ir tas "grozījuma punkts" (tā to sauc, ja netici iegooglē)? Manliekas tā ir viena no krutākajām lietam pasaulē!! Ja tur būtu ķebļi vēl kur sēdēt, tad katrs brauciens ar trolejbusu būtu tik pat vērtīgs kā tas Lunaparks no Čehijas, kas reizi gadā ciemojas Mālpilī un, manliekas, nekad nav bijis Čehijā. Es nopietni saku - ja tu vēl to neesi darījis, nostājies tur vidū un vienkārši skaties kā pārējie pasažieri priekšdaļā grozās riņķī!! No manas skolas (15. trolejbuss) tur sanāk laikam kādi līkumi 4, ja kāds zin līkumaināku maršrutu, droši sakiet, tas ir vienkārši kaut kas galīgi foršs.
Vēl bieži braucot es iedomājos kas notiktu, ja trolejbuss tur vidū pārlūztu. Es ņemu vērā vietu, kur esmu apsēdies un domāju kā man būtu jādara lai ātri noreaģētu tādā situācijā un neizkristu vienkārši ārā (jo es biezi sēžu tuvu "grozījuma punktam") un cik reāli būtu pārvietoties pa trolejbusu ja viņš pēkšņi vienkārši nokristu vertikālā stāvoklī (tā ka šoferis uzēd zemi). Ja pasaulē nebūtu pensionāri, trolejbuss, manliekas, varētu būt tāda forša padarīšana.
Ir kaut kādi cilvēki, kuriem pamatskolā vienīgais draugs bija suns, un tāpēc viņiem bija pietiekami daudz laika, lai pievērsto tādai "zinātnei" kā Latviešu valoda, līdz ar to esmu saņēmis dažādus komentārus par vārda "manliekas" rakstīšanu.
Manliekas jāraksta brīdī kad tas ir iespraudums un to liek komatos, piemēram, Ivars, manliekas, ir nometis svaru, bet man nepareizi liekas.
Man liekas jāraksta tad, kad tev kaut kas liekas un tu to neraksti kā iespraudumu. Piemēram, man liekas, ka ja tu domā, ka es nepareizi rakstu vārdu "manliekas" tu neko nesaproti no skaistas vārdu rakstīšanas.
Kāpēc man ir taisnība neskatoties uz to ko saka jebkurš normāls cilvēks, kura īpašumā ir kāda Rūtas Kolužas grāmata? Paklausies kā tu runā (vai vellabāk - es). To iespraudumu nekad nesaka pa daļām, saka kopā. Vismaz es. Un To otru nē Es būtu gatavs par šito derēt, ka tā ir kaut kāda debīla viduslaiku latviešu valodas kļūda, kas ir pilnīgi normāla parādība laikā, kad cilvēki sadzeras etiķi un piedirš pils stūrus, jo "kanalizācija" ir vārds, kas apzīmē tikai to mazo meiteni, kas dzīvo aiz beigto lopu kalna.
Vēl tādas pāris lietas ir ko es gribētu pavēstīt saviem kursabiedriem, no kuriem 66% manuprāt man nav draugos, tā kā to var it kā nodot tālāk.
Lauma Ose - Ketija teica lai to neraksta (Jums arī liekas interesanti izdomāt kad likt komatu pirms "lai" un kad nē? Jo man jā!), bet šodien viņa uz tevi "lupīja" nevis tāpēc, ka viņa tevi koļītu vai ienīstu, bet vienkārši apbrīnoja tavas uzacis un gribēja tev pateikt, ka tev ir galīgi krutas uzacis, bet sakautrējās.
Marta Lenkeviča - Lai arī tavu uzvārdu es pareizi uzminēju tikai ar trešo reizi, tev šodien bija galīgi nikna frizūra Elīnas lekcijā. Un tā ka tiešām. Es tikko pacēlu abām rokām īkšķus uz augšu cik laba. Nopietni - es to tikko izdarīju.
Daiņa Pudeļa latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca: nikns - foršs; stilīgs; kruts; tāds, kāds nav Mārtiņš Ronis.
Ilga Lēmane - Mums kaut kas pateica (es čista nezinu kas), ka Tu domā, ka mēs ar Ketiju Tevi ienīstam, jo jocīgi uz tevi skatāmies. Nav taisnība. Tu mums patīc. Abiem. Ja mēs vēl kādreiz uz tevi jocīgi skatāmies, pārliecinies vai a)Tu nesēdi blakus Filipam Lastovskim, b) Tu nesēdi priekšā Filipam Lastovskim.
Un vēl ir svarīgs paziņojums - Mums dzīvoklī ir silti radiatori visās istabās. Arī birojā, bet birojā jau sen, bet tu jau tāpat to nezināji, bet nu tagad zini. Arvīds atnāca šorīt, iekāpa pannā, kas birojā tiek izmantota par pelnu trauku un atgrieza visur ar tām savām plaķenēm visu vaļā. Zajebis.
Vēl kāpēc šī diena ir zajebis? Es nokoļīju labāko numuru pasaulē. Piedodiet visas manas bijušās un esošās draudzenes, piedod Filip, piedodiet visi, kuru numuri man ir, bet es viņus visus mierīgi varētu izdzēst, jo šodien man numuru iedeva Viktors. WIN!
Jauku dienu, murmuļi.
Ja satiekat Katrīnu, pasakiet viņai kaut ko jauku, viņa jau nav vainīga, ka viņai nav gaumes.
piektdiena, oktobris 8
Tuncis manā vēderā.
Nav viegla dzīve, ja tomēr dzīvot ar cilvēkiem, kuru galvenās prasmes ir rokās. Jānis šodien atnāca un nogrieza pusi no maniem aizkariem. Tagad man it kā reize gan ir aizkari, gan es it ka sēžot pie galda redzu kas notiek ārā, ja pieņem, ka es esmu kārtīgi nomazgajis logus. Laikam tad sanāk, ka es drīzak runāju par rītdienu nevis šodienu, jo šodien nekādi logi netiks mazgāti.
It kā jau tie bija Jāņa aizkari, bet žēl tapat. Bija smuki.
Šodienas lielākie atklājumi ir:
a)kļavas lapas jau ir gatavas, jo pagāšreiz Ketijai atnesu zaļu, bet šodien jau ir dzeltena ar smuku caurumu.
b)Drēbju žāvēšanā daudz efektīvāks līdzeklis par fēnu ir gludeklis un tas mani priecē, jo mājās fēna nav, bet gludeklis ir. Protams man neviens nepastāsta, ka tur var izmantot dvieļus un tādā garā, lai to veiktu sekmīgak, un man to nākas izdomāt pašam ap laiku, kad es jau principā esmu beidzis darboties, bet tomēr arī it kā lepnums, ka izdomāju to pats. Ketijai gan labāk neprasi neko gludināt. Man bija nedaudz slapjas bikses vel un viņa sāka viņas gludināt, kad viņas jau man bija kājās, un ja nezinātu, domātu ka viņas dzīves misija ir vienkārši nosvilināt manu dibenu. Būtu stulbi ja nebūtu dibena.
Ja neskaita to, ka dzīvoklī tomēr kaut kā ir ļoti auksti, jo Mr Žilbērs uzskata par gudru atstāt vaļā logu birojā, un tad arī biroja durvis, bet tai pat laikā nav tik traki. Man ir dziļa ticība, ka Rīgas Siltums manā dzīvē ienesīs siltumu kaut kad drīz. Ja ne, jāsāk pievērsties Jēzum Kristum.
Šodien dzirdēju arī par ļoti smieklīgam derībām. Nu ne tā, ka es zinu par ko derēja, bet zaudētājs deva 4 solus. SOLUS! Es varētu derēt uz soliem katru dienu, lai arī nav īsti pārliecības kur es viņus liktu.
Vēl ir jauna informācija par Ivara bārdu - tajā var paslēpt manu pastkastes atslēgu, bet dzīvokļu atslēgas nē. It kā nedaudz apbēdinoši, bet tik un ta - labāk tā nekā nekā, un drošvien ir arī labi apzināties, ka tev ir vieta kur noslēpt pastkastes atslēgu brīžos, kad pastāv iespēja, ka kāds čigāns gribētu pieteikt monopolu uz tavu pastkasti. It sevišķi tagad, kad es grasos pirmo reizi mūžā abonēt.
Un vēl - es šodien noklausījos lekciju par eksperimentālo arheoloģiju, uzvilku bruņu vesti un dabuju ar zobenu pa plecu, gūžu un dibenu. YO.
Man atkal garšo tuncis un pasaulē valda miers.
It kā jau tie bija Jāņa aizkari, bet žēl tapat. Bija smuki.
Šodienas lielākie atklājumi ir:
a)kļavas lapas jau ir gatavas, jo pagāšreiz Ketijai atnesu zaļu, bet šodien jau ir dzeltena ar smuku caurumu.
b)Drēbju žāvēšanā daudz efektīvāks līdzeklis par fēnu ir gludeklis un tas mani priecē, jo mājās fēna nav, bet gludeklis ir. Protams man neviens nepastāsta, ka tur var izmantot dvieļus un tādā garā, lai to veiktu sekmīgak, un man to nākas izdomāt pašam ap laiku, kad es jau principā esmu beidzis darboties, bet tomēr arī it kā lepnums, ka izdomāju to pats. Ketijai gan labāk neprasi neko gludināt. Man bija nedaudz slapjas bikses vel un viņa sāka viņas gludināt, kad viņas jau man bija kājās, un ja nezinātu, domātu ka viņas dzīves misija ir vienkārši nosvilināt manu dibenu. Būtu stulbi ja nebūtu dibena.
Ja neskaita to, ka dzīvoklī tomēr kaut kā ir ļoti auksti, jo Mr Žilbērs uzskata par gudru atstāt vaļā logu birojā, un tad arī biroja durvis, bet tai pat laikā nav tik traki. Man ir dziļa ticība, ka Rīgas Siltums manā dzīvē ienesīs siltumu kaut kad drīz. Ja ne, jāsāk pievērsties Jēzum Kristum.
Šodien dzirdēju arī par ļoti smieklīgam derībām. Nu ne tā, ka es zinu par ko derēja, bet zaudētājs deva 4 solus. SOLUS! Es varētu derēt uz soliem katru dienu, lai arī nav īsti pārliecības kur es viņus liktu.
Vēl ir jauna informācija par Ivara bārdu - tajā var paslēpt manu pastkastes atslēgu, bet dzīvokļu atslēgas nē. It kā nedaudz apbēdinoši, bet tik un ta - labāk tā nekā nekā, un drošvien ir arī labi apzināties, ka tev ir vieta kur noslēpt pastkastes atslēgu brīžos, kad pastāv iespēja, ka kāds čigāns gribētu pieteikt monopolu uz tavu pastkasti. It sevišķi tagad, kad es grasos pirmo reizi mūžā abonēt.
Un vēl - es šodien noklausījos lekciju par eksperimentālo arheoloģiju, uzvilku bruņu vesti un dabuju ar zobenu pa plecu, gūžu un dibenu. YO.
Man atkal garšo tuncis un pasaulē valda miers.
Abonēt:
Ziņas (Atom)