Es saku uzreiz, ka es neesmu nekāds lielais festivālu apmeklētājs, un ja godīgi, tad drīzāk es esmu uzskatāms par nūģi, jo mēdzu bojāt dzimšanas dienas runājot par kosmosu, filmām un ledus blīvumu, ja ledus radies destilētam ūdenim sasalstot kosmosā.
Šogad tomēr ir sagadījies tā, ka mani ceļi atkal ir mani aizveduši uz Positivus, un lai arī šķietami visiem par to ir sakāmas tikai sliktas lietas, manu telti neviens nepiedirsa (iespējams tāpēc, ka man tādas nebija) un arī neuzvēma uz rokas, un tie ir divi kritēriji pēc kuriem es nosaku vai pasākums ir bijis labs vai tomēr nē.
Ko es īsumā varu pastāstīt par savām brīvdienām:
Es atcerējos, ka man patīk stopēt. Konkrēti. Ja es darbā nostrādāšu tik ilgi, ka man pienāksies atvaļinājums, man šķiet es vnk visu atvaļinājumu pavadīšu stopējot uz jebkurieni. Šoreiz kaut kā smuki izgāja tā, ka tikām turp un atpakaļ ar 2 mašīnām, no kurām vienā tiek runāts igauniski, bet otrā ir Sandis Babauskis ar tālbraucēju rāciju, un, ja kāds prasītu man, es teiktu, ka tā ir diezgan laba loze.
Stopējot uz turieni mēs pa ceļam DEPO satikām arī divus čaļus, kas stopēja uz Tallinu. Īsti neko neiepazināmies, bet tie bija Mareks un Jāzeps - pasaulslavenie tiltu fotogrāfi, kuru ceļo apkārt pa pasauli, lai fotografētu tiltus, un uztaisītu raidījumu par tiltu fotografēšanu, kurā vienkārši rāda tiltu bildes, un viņi komentē. To viņi mums nestāstīja, bet tas bija acīmredzami, ka pie katra tilta viens no viņiem apstājās un nobildēja.
Šādā garā mēs soļojām no brīvdabas muzeja līdz baltezeram, un viss, ko es varu par to teikt ir - man patīk Apple produkcija! Ja tev tas izklausās pēc joka, tad zini, ka viss ir kārtībā.
Cilvēki pa lielam pasākumā nav gudri vispār. Mans prāts, piemēram, nav spējīgs aptvert kā kaut kas tāds kā vārds "Tagil" no ne obligāti smieklīga krievu skeča, kuram īstā vieta būtu draugiem "Runā" sadaļā izlaužas dzīvē, un 90% čaļu ar keponiem vecumā no 20-25 gadiem bez jebkāda mērķa telšu pilsētiņā to bļauj ik pēc 3 minūtēm. KĀPĒC? Jūs esat vnk idioti. Es it kā negribu ticēt, ka viņiem visiem nav meitenes, bet tajā pat laikā es nesaprotu cik ļoti meitenei ir jāsaēdas sauļošanās krēms, lai izdomātu ar kaut ko tādu saieties.
Vēl viens čalis no kompānijas, kurā es atrados, dzēra trīs dienas līdz brīdim, kad viņam pārstāja funkcionēt smadzene un viņš sāka vienkārši atkārtot visu, ko dzird kā arī izstāstīja šādu anekdoti - mana mamma ir tik resna, ka, kad mēs aizbraucam pie jūras, visi vaļi iznāk ārā. Nopietni? Tā ir anekdote? Un smieklīgākais, ka viņš to stāsta ar traģiska stāst aintonāciju, tā, ka es pat nesaprotu vai smieties vai izteikt līdzjūtību. Beigās viņš tomēr izlēma atslēgties, un pāris čaļi aiznesa viņu uz alkometra stendu pārbaudīt promiles. Nīče (kā es viņu sāku saukt pēc tam, kad viņu sāka skart dzīves drausmīgā realitāte) bija pārāk lielā pālī, lai varētu pūst, iekoda trubiņā un tad sāka laist putas pa muti. Čaļi nobijās, nolika viņu uz zemes, lai izsauktu ātros un pieksrēja nobijusies meitene, kurai Nīče iegrābās krūtīs. JĀ! Tu vari but parak piedzēries, lai iepūstu trubiņā, bet tu nekad neesi pārāk piedzēries, lai iegrābtos krūtīs. Un cik smieklīgi vispār ir tas, ka viņš pilnīgā flāķī apgramsta 2 krūtis, bet Skudrucis 2 naktis pavadot teltī ar 8ām krūtīm apgramsta tikai 0.
Runājot par grupām es īstenībā nepriecājos par gandrīz neko. Editors koncis sūkāja, kad spēlēja Royksopp es biju pārāk aizņemts meklējot kafiju un kas pie velna ir Marks Ronsons Džeimss man vispār nav ne mazākās nojēgas. Es pieņemu, ka Lauris Anstrauts tikko sajuta, ka es šito uzrakstīju, un bēdīgi nogroza galvu.
Tā vietā, lai es baudītu koncertu, mēs ar Skudruci vienkārši uztaisām tehnodzīvnieku from outer space maskas un ejam ārdīties uz Redbull elektromūzikas skatuvi. Nopietni. Es neesmu nekāds labais dejotājs, un man pašam šķiet, ka mana dejošanas māka no malas varētu izskatīties pēc kaut kādas lēkājošas pagales, kura cīnās ar epilepsijas lēkmi, bet reizēm man ir vienkārši vienalga. Es īpaši neko tādu ikdienā neklausos, bet tur es ārdījos no 18iem līdz kkādiem 02:00 tik intensīvi, ka aizgāju gulēt, jo man likās, ka es vemšu no tā, ka man paliek ar sirdi slikti.
Lūk arī bilde ar tehnokaķi!
Un lai arī Raimonds darbā, teica, ka es esmu idiots tāpēc, ka man šitas liekas smieklīgi, bet, ja tā 6tā sekunde nav smieklīga, es nezinu kas ir.
otrdiena, jūlijs 19
pirmdiena, jūlijs 4
Ko skatās Laimas vecāki.
Pasaulē ir noteikts daudzums cilvēku, kuriem ir zināms tas, ka man ir diezgan lielas problēmas ar miegu. Kādreiz es pamatā nespēju kontrolēt laiku, kad man sāks nākt miegs, līdz ar to liela daļa gulēšanas notika, piemēram, literatūras stundās, kamēr pārējie normālie cilvēki lasīja "Zaļo Zemi", vai bioloģijā, kad mums tika uzdots lasīt par amēbu aizraujošajiem piedzīvojumiem vienšūņu pasaulē.
Tagad es esmu daudz maz iemācījies iet gulēt pareizos laikos kā kārtīgs mierpilsonis ar darbu, taču reizēm tik un tā, mani dažādu iemeslu dēļ moka bezmiegs.
Pagājušo nakti es gulēju pie Laimas, un viņai ir vecāki, kas televizoru klausās skaļāk par troksni kāds ir bijis 90% ballīšu, kādās tu esi bijis, pat, ja tu esi bijis Esītī. Tas kopumā ir smieklīgi, bet situācijās, kad tev nākamajā dienā ir darbs, un tu gribi gulēt, tā nav labākā lieta uz pasaules.
Vakar līdz 01:00 rītā Laimas vecāki skatījās kko, ko Laima teicās esam "17 pavasara mirkļi", kas ir filma par krieviem, kuri aptuveni 50% filmas pūš tubā, kamēr otrus 50% vienkārši šauj ar automātu. Kurā brīdī tur notiek sižets es gan īsti nezinu, bet varbūt tas bija tajos pāris brīžos, kad tur runāja krieviski, un es neko nesapratu.
Jebkurā gadījumā es šodien pēkšņi izdomāju, ka man patīk zīmēt, līdz ar to tagad izdomāju atstāstīt tev to, kas, manuprāt, notika tajā filmā, balstoties tikai uz to, ko es dzirdēju, jo kopā filmu redzēju aptuveni 3 sekundes (un es nepārspīlēju).
Lūgtum! Enjoy.
Pilnā izmērā var apskatīt šeit.
Vēl priekam varu piedāvāt mazu Laimas komentāru par šo visu:
Laima: Es tagad nevaru izdomāt, vai tas ir dzērums vai arī tu vnk esi lielisks. Cik ilgi tu to ģenerāli griezi??? Jo ja peintā tad taču nenormāls darbs :D
Valters: Nu, es esmu profesionāls, es Paint lietoju jau gadiem!
Laima: Tu nokļūdījies, vārdu "traks" neraksta kā "profesionāls".
Elvijs man tikko ar ģitāras pedāli atrvēra aliņu! Pedāļa numurs: BOSS ODB-3
Tagad es esmu daudz maz iemācījies iet gulēt pareizos laikos kā kārtīgs mierpilsonis ar darbu, taču reizēm tik un tā, mani dažādu iemeslu dēļ moka bezmiegs.
Pagājušo nakti es gulēju pie Laimas, un viņai ir vecāki, kas televizoru klausās skaļāk par troksni kāds ir bijis 90% ballīšu, kādās tu esi bijis, pat, ja tu esi bijis Esītī. Tas kopumā ir smieklīgi, bet situācijās, kad tev nākamajā dienā ir darbs, un tu gribi gulēt, tā nav labākā lieta uz pasaules.
Vakar līdz 01:00 rītā Laimas vecāki skatījās kko, ko Laima teicās esam "17 pavasara mirkļi", kas ir filma par krieviem, kuri aptuveni 50% filmas pūš tubā, kamēr otrus 50% vienkārši šauj ar automātu. Kurā brīdī tur notiek sižets es gan īsti nezinu, bet varbūt tas bija tajos pāris brīžos, kad tur runāja krieviski, un es neko nesapratu.
Jebkurā gadījumā es šodien pēkšņi izdomāju, ka man patīk zīmēt, līdz ar to tagad izdomāju atstāstīt tev to, kas, manuprāt, notika tajā filmā, balstoties tikai uz to, ko es dzirdēju, jo kopā filmu redzēju aptuveni 3 sekundes (un es nepārspīlēju).
Lūgtum! Enjoy.
Pilnā izmērā var apskatīt šeit.
Vēl priekam varu piedāvāt mazu Laimas komentāru par šo visu:
Laima: Es tagad nevaru izdomāt, vai tas ir dzērums vai arī tu vnk esi lielisks. Cik ilgi tu to ģenerāli griezi??? Jo ja peintā tad taču nenormāls darbs :D
Valters: Nu, es esmu profesionāls, es Paint lietoju jau gadiem!
Laima: Tu nokļūdījies, vārdu "traks" neraksta kā "profesionāls".
Elvijs man tikko ar ģitāras pedāli atrvēra aliņu! Pedāļa numurs: BOSS ODB-3
piektdiena, jūnijs 24
Dubultais hotdogs un avīzes uz Čizo sienas.
Es domāju, ka varbūt būtu gudri šeit ierakstīt, ka vēl neesmu miris.
Kaut kā nu tā ir sanācis, ka pēdējā ilgākā laikā, man ir bijušas nedaudz citas prioritātes dzīvē, un lielākoties es savu brīvo laiku pavadu citās nodarbēs, līdz ar to visa šī dienasgrāmatas padarīšana palēnām mirst. Es gribētu teikt, ka tā nav, un, ka tagad, pēc bakalaura dabūšanas, es sākšu rakstīt aktīvāk, bet es neesmu 100% pārliecināts, ka tā nebūtu plika diršana, lai mierinātu savu radošo un dokumentēšanas gariņu sevī.
Pa lielam tas, kas pēdējā laikā ar mani ir noticis galvenokār ir tas, ka es esmu piebeidzis augstskolu ar brīnumdaiļu "10" bakalaura atzīmei atvēlētajā vietā, dabūjis darbu un nedaudz apvēlies. Es domāju, ka katram ir skaidrs, ka, ja 9h dienā tru strādā akmeņlauztuvēs zem Gintas dzelzs dūres un pārējā laikā stum sejā dažnedažādus buržuju ēdienus, un mācies tādu dzērienu nosaukumus kā "bole", sevišķi daudz laika rakstīšanai neatliek. Bet varbūt es vienkārši esmu slinks.
Šo es galvenokārt rakstu tāpēc, ka man kaut kā pašlaik ir skaistas brīvdienas, un man ir aizdomas, ka es piedzēries sasolīju Skudrucim nerakstīt garlaicīgas dienasgrāmatas, kurās Amerikas vēsture pielīdzināta Latvijai, kuras lasīšana visdrīzāk šķiet garlaicīga pat cilvēkiem, kuri brīvajā laikā domā, kā uzrakstīt "boobs" ar kalkulatoru.
Pirms pāris dienām naktī pēc Andrejsalas Jāņu ielīgošanas mani veda mājās, un es nejauši sāku stāstīt par maniem piedzīvojumiem ar dubulto hotdogu. Kad es vēl dzīvoju Blaumaņa ielā, pa Čakeni soļojot uz mājām bieži nācās iet garām kaut kādai dīvaina paskata spēļu zālei, kuras priekštelpā ir savāda kafejnīca, un uz durvīm lepni karājas A4 izprintēta lapa, ka šajā iestādē iespējams iegādāties dubulto hotdogu. Ilgi man tas nelika mieru, un mēs ar IVaru spriedelējām - kā tieši izskatās dubultais hotdogs - vai tā ir maize, kur vienā caurumā iebāztas divas desas, vai maize ar diviem caurumiem. Jo ja atbilde būtu otrā, tad tas ir kaut kas, ko es gribu savā mutē. Tajā pat laikā tas iestādījums izskatījās tā, ka tur ieejot, labākajā gadījumā es pēkšņi attopos 35 gadu vecumā tumšā spēļu zālē metot latu speļu automātā un raujot kloķi, cerot, ka uzgriezīsies trīs citroni. Es pieņemu, ka tā kafejnīca tur ir priekš tieši tādiem cilvēkiem, kam sievām nav laika, un vēderu tad nākas mielot ar to, kas tur ir piedāvājumā. Pēc kāda ilgāka laika es biju piedzēries un meklējot ēdienu kaut kā tur tomēr ieklīdu. Domāju, ka būs forši, bet viss ko man pateica, ir, ka dubulto hotdogu nav, un ir tikai parastais. Varu teikt uzreiz, ka, ja tu mani mēģini kaut kur ievilināt ar parastu hotdogu... labi, iespēja ir diezgan liela, bet izliksimies, ka ir minimāla. Tā nu es par šo pasākumu aizmirsu uz vairākiem mēnešiem.
Pirms pāris dienām braucot mājās atkal pamanot un pastāstot par šo iestādi, Brey sāka stāstīt zilus brīnumus, ka tieši tādus maģiskus hotdogus ar diviem caurumiem viņa esot redzējusi Statoilā. It kā izklausās neticami, bet tā kā viņa bija vienīgā, kas mašīnā bija skaidrā, es pieņēmu par gudru ticēt.
Man ir kaut kāda tāda problēma, ka, ja es kaut ko ieņemu savā galvā, tad tas no galvas ārā neiet, un lielākajā daļā gadījumu man tas ir arī jāizdara, jo savādāk nav miera.
Piemērs, par kuru šeit, šķiet, raks'tijis neesmu neko ir Čizo istaba. Kaut kad sen ar Skudruci izdomājām, ka varētu Čizo dzīvoklī samainīt viņas un Gata mēbeles istabās vietām. Tas nepameta galvu tik ilgi, līdz Čizo aizbrauca uz štatiem, un ja tā nav zīme, tad arī stigmata, kas man nesen parādījās uz rokām, paņemot rokās Bībeli, arī nav. (pēdējo daļu es tikko izdomāju, bet vispār, ja tu nemāki noteikt, kad es meloju un kad nē, tava dzīve noteikti ir interesantāka kā Ivaram). Rūpīgi pārdomājot šito padarīšanu izlēmām, ka mēs esam pārāk slinki, lai nestu Gata neiespējamo skapi uz otru istabu un kaut kā nejauši tapa cits plāns. Darba laikā sazvanījos ar "Latvijas Avīzi" un tā nu vārdu pa vārdam, un savācot vēl pāris palīgus tapa šis: bilde un bilde. Aptuveni 2 vakari 4 cilvēku darba, un, ja tu domā, ka es par šito nejūtos galīgi lepns, tad tu domā pilnīgi neparehttp://www.blogger.com/img/blank.gifizi. Es vienkārši mīlu darīt muļķības. Ja kāds man par to maksātu, es butu laimīgākais cilvēks pashttp://www.blogger.com/img/blank.gifaulē. Pag. Hmmm. Ja es tā padomāju, tad reizēm man šķiet, ka vispār man jau par kko tādu maksā.
Jebkurā gadījumā tagad atgriežamies pie dubultajiem hotdogiem - protams mēs taisnā ceļā braucam uz tuvāko Statoilu - tur uz stieņiem neviena desa nerullējas un mums saka pārdevēja "ejiet dzert benzīnu, Jūs lohi, es Jums neko nedošu" tikai nedaudz savādākā tekstā. Mēs laižam uz nākamo Statoil - tur pāris desas rullējas, bet pārdevēja saka, ka viņām vēl minūtes 20 jārullējas. Ble. Braucam uz trešo Statoilu, tur situācija tāda pati kā primajā, tikai Skudrucim vēl iemet ar akmeni pa seju. Nu jau ir pienācis brīdis, kad sākotnēji lieliska ideja liekas stulba, un es esmu bēdīgs, jo izskatās, ka Rīgā sameklēt dubulto hotdogu ir grūtāk nekā Svēto Grālu viduslaiku piedzīvojumu meklētājiem, un Skudrucis kkādā brīdī nosauc Sandru par Fortūnu, bet ja viņa ir Fortūna, tad viņa ir sūdīgākā Fortūna kādu manas acis skatījušas.Plinti gan krūmos nemetam un ceram, ka 20min jau ir pagājušas, un mēs braucam atpakaļ uz otro Statoilu. TADĀĀĀĀ desas ir izrullējušās un tad tu vari taisīt kombināciju ar pilnīgi jebko, un no priekiem man līst asaras, un tāpat arī mācītājam, kas ar mums brauca mašīnā. FAK. Es to nedaru speciāli, es vnk kaut ko atceros, un manas smadzenes atmiņu ainās ieliek kaut kādās interesantākas lietas vienkārši tāpēc, lai man būtu smieklīgāk. Es jau, protams, nesūdzos, bet man ir aizdomas, ka labs dokumentētājs šitā nesanāk. Jebkurā gadījumā mūsu mutē konkrēti iet iekšā dubultie hotdogi un es tagad arī ieliktu bildi, ja vien Skudrucis nebūtu lohs un būtu viņu laicīgi man atsūtījis.
Ziniet kas vēl ir lohs? Erlands Celmiņš. NU labi ne obligāti lohs, bet kkad es aizgāju uz mākslas akadēmiju un izkarināju savus zīmējumus skatē, par ko mani iespējams gribēja nogalināt, un tas bija smieklīgi, bet par to es nerakstīšu, kamēr es nebūšu dabujis bildes, kuras ir tikai Erlandam, un viņš man viņas nesūta, pat, ja es sūtu dusmīgus meilus uz info@erlands.com vai kko tādu.
Ziniet kas vēl ir interesanti? Kopš es esmu kļuvis slinks, man vismaz izskatās, ka draugu dienasgrāmatu sadaļās parātās tikai reti ieraksti, kurus es vienkārši nesaprotu, vai kuros Filips klāsta savas pārdomas par studijām. Kas notiek? Visi pārgājuši uz draugiem runā sadaļu? Lūdzu sakiet, ka nē. Es skatos uz runā sadaļu un jūtos kā Hitlers, kas skatās uz ebrejiem. Ja tu domā, ka tā ir laba sajūta, tad tu maldies. Hitlers gan tagad varbūt teiktu savādāk, bet nu viņam arī smieklīgas ūsas bija.
Kaut kā nu tā ir sanācis, ka pēdējā ilgākā laikā, man ir bijušas nedaudz citas prioritātes dzīvē, un lielākoties es savu brīvo laiku pavadu citās nodarbēs, līdz ar to visa šī dienasgrāmatas padarīšana palēnām mirst. Es gribētu teikt, ka tā nav, un, ka tagad, pēc bakalaura dabūšanas, es sākšu rakstīt aktīvāk, bet es neesmu 100% pārliecināts, ka tā nebūtu plika diršana, lai mierinātu savu radošo un dokumentēšanas gariņu sevī.
Pa lielam tas, kas pēdējā laikā ar mani ir noticis galvenokār ir tas, ka es esmu piebeidzis augstskolu ar brīnumdaiļu "10" bakalaura atzīmei atvēlētajā vietā, dabūjis darbu un nedaudz apvēlies. Es domāju, ka katram ir skaidrs, ka, ja 9h dienā tru strādā akmeņlauztuvēs zem Gintas dzelzs dūres un pārējā laikā stum sejā dažnedažādus buržuju ēdienus, un mācies tādu dzērienu nosaukumus kā "bole", sevišķi daudz laika rakstīšanai neatliek. Bet varbūt es vienkārši esmu slinks.
Šo es galvenokārt rakstu tāpēc, ka man kaut kā pašlaik ir skaistas brīvdienas, un man ir aizdomas, ka es piedzēries sasolīju Skudrucim nerakstīt garlaicīgas dienasgrāmatas, kurās Amerikas vēsture pielīdzināta Latvijai, kuras lasīšana visdrīzāk šķiet garlaicīga pat cilvēkiem, kuri brīvajā laikā domā, kā uzrakstīt "boobs" ar kalkulatoru.
Pirms pāris dienām naktī pēc Andrejsalas Jāņu ielīgošanas mani veda mājās, un es nejauši sāku stāstīt par maniem piedzīvojumiem ar dubulto hotdogu. Kad es vēl dzīvoju Blaumaņa ielā, pa Čakeni soļojot uz mājām bieži nācās iet garām kaut kādai dīvaina paskata spēļu zālei, kuras priekštelpā ir savāda kafejnīca, un uz durvīm lepni karājas A4 izprintēta lapa, ka šajā iestādē iespējams iegādāties dubulto hotdogu. Ilgi man tas nelika mieru, un mēs ar IVaru spriedelējām - kā tieši izskatās dubultais hotdogs - vai tā ir maize, kur vienā caurumā iebāztas divas desas, vai maize ar diviem caurumiem. Jo ja atbilde būtu otrā, tad tas ir kaut kas, ko es gribu savā mutē. Tajā pat laikā tas iestādījums izskatījās tā, ka tur ieejot, labākajā gadījumā es pēkšņi attopos 35 gadu vecumā tumšā spēļu zālē metot latu speļu automātā un raujot kloķi, cerot, ka uzgriezīsies trīs citroni. Es pieņemu, ka tā kafejnīca tur ir priekš tieši tādiem cilvēkiem, kam sievām nav laika, un vēderu tad nākas mielot ar to, kas tur ir piedāvājumā. Pēc kāda ilgāka laika es biju piedzēries un meklējot ēdienu kaut kā tur tomēr ieklīdu. Domāju, ka būs forši, bet viss ko man pateica, ir, ka dubulto hotdogu nav, un ir tikai parastais. Varu teikt uzreiz, ka, ja tu mani mēģini kaut kur ievilināt ar parastu hotdogu... labi, iespēja ir diezgan liela, bet izliksimies, ka ir minimāla. Tā nu es par šo pasākumu aizmirsu uz vairākiem mēnešiem.
Pirms pāris dienām braucot mājās atkal pamanot un pastāstot par šo iestādi, Brey sāka stāstīt zilus brīnumus, ka tieši tādus maģiskus hotdogus ar diviem caurumiem viņa esot redzējusi Statoilā. It kā izklausās neticami, bet tā kā viņa bija vienīgā, kas mašīnā bija skaidrā, es pieņēmu par gudru ticēt.
Man ir kaut kāda tāda problēma, ka, ja es kaut ko ieņemu savā galvā, tad tas no galvas ārā neiet, un lielākajā daļā gadījumu man tas ir arī jāizdara, jo savādāk nav miera.
Piemērs, par kuru šeit, šķiet, raks'tijis neesmu neko ir Čizo istaba. Kaut kad sen ar Skudruci izdomājām, ka varētu Čizo dzīvoklī samainīt viņas un Gata mēbeles istabās vietām. Tas nepameta galvu tik ilgi, līdz Čizo aizbrauca uz štatiem, un ja tā nav zīme, tad arī stigmata, kas man nesen parādījās uz rokām, paņemot rokās Bībeli, arī nav. (pēdējo daļu es tikko izdomāju, bet vispār, ja tu nemāki noteikt, kad es meloju un kad nē, tava dzīve noteikti ir interesantāka kā Ivaram). Rūpīgi pārdomājot šito padarīšanu izlēmām, ka mēs esam pārāk slinki, lai nestu Gata neiespējamo skapi uz otru istabu un kaut kā nejauši tapa cits plāns. Darba laikā sazvanījos ar "Latvijas Avīzi" un tā nu vārdu pa vārdam, un savācot vēl pāris palīgus tapa šis: bilde un bilde. Aptuveni 2 vakari 4 cilvēku darba, un, ja tu domā, ka es par šito nejūtos galīgi lepns, tad tu domā pilnīgi neparehttp://www.blogger.com/img/blank.gifizi. Es vienkārši mīlu darīt muļķības. Ja kāds man par to maksātu, es butu laimīgākais cilvēks pashttp://www.blogger.com/img/blank.gifaulē. Pag. Hmmm. Ja es tā padomāju, tad reizēm man šķiet, ka vispār man jau par kko tādu maksā.
Jebkurā gadījumā tagad atgriežamies pie dubultajiem hotdogiem - protams mēs taisnā ceļā braucam uz tuvāko Statoilu - tur uz stieņiem neviena desa nerullējas un mums saka pārdevēja "ejiet dzert benzīnu, Jūs lohi, es Jums neko nedošu" tikai nedaudz savādākā tekstā. Mēs laižam uz nākamo Statoil - tur pāris desas rullējas, bet pārdevēja saka, ka viņām vēl minūtes 20 jārullējas. Ble. Braucam uz trešo Statoilu, tur situācija tāda pati kā primajā, tikai Skudrucim vēl iemet ar akmeni pa seju. Nu jau ir pienācis brīdis, kad sākotnēji lieliska ideja liekas stulba, un es esmu bēdīgs, jo izskatās, ka Rīgā sameklēt dubulto hotdogu ir grūtāk nekā Svēto Grālu viduslaiku piedzīvojumu meklētājiem, un Skudrucis kkādā brīdī nosauc Sandru par Fortūnu, bet ja viņa ir Fortūna, tad viņa ir sūdīgākā Fortūna kādu manas acis skatījušas.Plinti gan krūmos nemetam un ceram, ka 20min jau ir pagājušas, un mēs braucam atpakaļ uz otro Statoilu. TADĀĀĀĀ desas ir izrullējušās un tad tu vari taisīt kombināciju ar pilnīgi jebko, un no priekiem man līst asaras, un tāpat arī mācītājam, kas ar mums brauca mašīnā. FAK. Es to nedaru speciāli, es vnk kaut ko atceros, un manas smadzenes atmiņu ainās ieliek kaut kādās interesantākas lietas vienkārši tāpēc, lai man būtu smieklīgāk. Es jau, protams, nesūdzos, bet man ir aizdomas, ka labs dokumentētājs šitā nesanāk. Jebkurā gadījumā mūsu mutē konkrēti iet iekšā dubultie hotdogi un es tagad arī ieliktu bildi, ja vien Skudrucis nebūtu lohs un būtu viņu laicīgi man atsūtījis.
Ziniet kas vēl ir lohs? Erlands Celmiņš. NU labi ne obligāti lohs, bet kkad es aizgāju uz mākslas akadēmiju un izkarināju savus zīmējumus skatē, par ko mani iespējams gribēja nogalināt, un tas bija smieklīgi, bet par to es nerakstīšu, kamēr es nebūšu dabujis bildes, kuras ir tikai Erlandam, un viņš man viņas nesūta, pat, ja es sūtu dusmīgus meilus uz info@erlands.com vai kko tādu.
Ziniet kas vēl ir interesanti? Kopš es esmu kļuvis slinks, man vismaz izskatās, ka draugu dienasgrāmatu sadaļās parātās tikai reti ieraksti, kurus es vienkārši nesaprotu, vai kuros Filips klāsta savas pārdomas par studijām. Kas notiek? Visi pārgājuši uz draugiem runā sadaļu? Lūdzu sakiet, ka nē. Es skatos uz runā sadaļu un jūtos kā Hitlers, kas skatās uz ebrejiem. Ja tu domā, ka tā ir laba sajūta, tad tu maldies. Hitlers gan tagad varbūt teiktu savādāk, bet nu viņam arī smieklīgas ūsas bija.
pirmdiena, maijs 23
Pārdodu SUNI
Jaunu toč nē.
Kādam nav vecais Macintosh lādētājs, tāds kur ir stienīts ar riņķi apkārt? Es gribu šogad pabeigt bakalauru, bet datoru Dievs domā savādāk. Lohs pēdējais.
Kādam nav vecais Macintosh lādētājs, tāds kur ir stienīts ar riņķi apkārt? Es gribu šogad pabeigt bakalauru, bet datoru Dievs domā savādāk. Lohs pēdējais.
piektdiena, maijs 20
The Good, the Bad and the Dormouse
Piedāvāju ieskatam dažas lapas no grāmatas "Aizmirstās Latvijas vēstures lappuses" (autori Dr. Hist. V.Brūns, Dr.Hist. L.Baldiņa)
"Latvijas jaunās tūkstošgades otrā desmitgade vēsturiski tiek apzīmēta kā "Susuru drudzis", kad liela daļa cilvēku pameta darbus un ģimenes, lai dotos meklēt leģendārās vietas, par kurām runāja, ka tajās atrodamas milzu susura dzīslas. Šīs bagātīgās susuru atradnes nodrošināja Latvijas ekonomikas sasilšanu, bet kopš tā laika susuri kā resurss Latvijā gandrīz vairs nav atrodams.
Cik gan latvijā daudz nav tā saucamās "veļu pilsētas", kas tika saceltas susuru drudža laikā, bet pēc tam pamestas, jo noplicinātā ekosistēma vairs nespēja neko piedāvāt piedzīvojumu kārajiem karstasinīgajiem latviešiem
Laikā, kad šīs pilsētas zēla un plauka, tās bija ķecerības un izlaidības metropoles, Latvieši regulāri dzēra kvasu līdz vemšanai un veica tādas izvirtības kā bluķa vilkšana, līdz pat pāvests sāka apsvērt Latvijas ekskomunicēšanu no kristīgās sabiedrības.
Lai gan ir plaši izplatīts mīts, ka tajos laikos bieži noritēja spriguļu kautiņi, vēsturiskā patiesība liecina, ka spriguļi strīdu risināšanai tika izmantoti pat retāk nekā vēlākos laika periodos. Uzskata, ka šo mītu ir veicinājuši vēlāko dekāžu teātra iestudējumi.
Bieži tiek izmantota tradicionālās susuru pārvadāšanas karietes aplaupīšanas tēma, taču liecības arī par šāda tipa noziegumiem ir salīdzinoši maz.
Tiesa, ieceļotājiem problēmas mēdza sagādāt vietējie iedzīvotāji, kurus dēvēja par jāņiem un kas pārvietojās uz ēzeļiem, matus krāšņi izdaiļojuši ar sūnām un vārnu spalvām. Jāņu apmetnes bija tradicionāli veidotas siena čupu veidā, un viņi bija bīstami bruņoti ar kaķenēm.
Bēdīgs fakts par šo vēstures posmu ir vairāku tautu izmiršana. Ir zināmas liecības par prūšiem, kuriem raksturīga bija lūšu cepuru valkāšana, taču letiņi, mantkārības vadīti, tos izkāva līdz pēdējam. Tāpat ir liecības par citām ciltīm, kuras no zemes virsas vienkārši pazudušas, atstājot liecības par sevi tikai perfektā lietojamā stāvoklī atstātu alu veidā, kurās atrastas gan savādas valodas pazīmes (slavenākais uzraksts "Ventiš, te bij, ta aizgāj proma", kurš nereti tiek dēvēts par Latvju Rozetas akmeni), gan liecības par šo tautu apbrīnojamo attīstību zinātnes un medicīnas jomās, jo uz alu sienām atveidotie zīmējumi norāda, ka šīs tautas ar akmeņiem spēja veikt pat tādas operācijas kā augoņa atdalīšana no kājas īkšķa.
Drūmākos toņos šo periodu iekrāso pilsoņu karš starp Kurzemi un Latgali, kas tajā laika posmā noritēja Latvijas teritorijā. Kara cēloņi meklējami kurzemnieku un latgaļu nespējā vienoties par dzimtbūšanu - Latgalē auzu novākšanas darbos konstanti izmantoja vergu-čigānu darbaspēku, kamēr progresīvāk noskaņotā Kurzeme bija noskaņota pret šādu rīcību un ļāva saviem čigāniem veidot mazos uzņēmumus, kuri nodarbojās ar dzintara ķēžu un izturīgu lina bikšu pārdošanu, kā arī dālderu prasīšanu garāmgājējiem.
Šis bija viens no konflikta cēloņiem, bet galvenais kara cēlonis bija Latgales desmit vai vienpadsmit (Rēzekenes, Ludzas un Daugavpils u.c. mazāku) rajonu vēlme atdalīties no Latvijas pilnībā .
Latgaļi uzskatīja, ka viņiem pienākas viņu ekskluzīvais dzīvesveids - viņi mēdza vadmalas svārkos un ādas pastalās noturēt vienu ekskluzīvu banketu pēc otra. Simtiem dālderu izmaksāja kaut vai tikai cītaru un stabuļu ansambļi, bez kuriem nevarēja iedomāties kārtīgas svinības, tāpat arī rukša šņukuri skābputras mērcē un citas gastronomiskas izvirtības.
Vispārējos izvirtības apstākļos, kādos bija ieslīgušas susuru meklētāju pilsētas, nevarēja iztikt bez spēcīgas likuma rokas. Katrā pilsētā bija sastopams vietvalža iecirknis, savukārt vietvalžus varēja atpazīt pēc pie tērpa piespraustiem māla ausekļiem. Jāpiebilst, ka par spīti visam iedzīvotāji bija dievticīgi un reliģiozi un savus tempļus Jumim un Mārai cēla vienkāršus, bet sirsnīgus, un tie bija atvērti katram, kam bija kāds jērs vai kartupelis upurējams.
(..)
lai arī kopumā tiek uzskatīts, ka Latviju atklāja Krišjānis Kodols, ir liecības, ka šajā teritorijā ir atrasti lietuviešu rati, kas Latvijā ieradušies ilgi pirms Krišjāņa."
"Latvijas jaunās tūkstošgades otrā desmitgade vēsturiski tiek apzīmēta kā "Susuru drudzis", kad liela daļa cilvēku pameta darbus un ģimenes, lai dotos meklēt leģendārās vietas, par kurām runāja, ka tajās atrodamas milzu susura dzīslas. Šīs bagātīgās susuru atradnes nodrošināja Latvijas ekonomikas sasilšanu, bet kopš tā laika susuri kā resurss Latvijā gandrīz vairs nav atrodams.
Cik gan latvijā daudz nav tā saucamās "veļu pilsētas", kas tika saceltas susuru drudža laikā, bet pēc tam pamestas, jo noplicinātā ekosistēma vairs nespēja neko piedāvāt piedzīvojumu kārajiem karstasinīgajiem latviešiem
Laikā, kad šīs pilsētas zēla un plauka, tās bija ķecerības un izlaidības metropoles, Latvieši regulāri dzēra kvasu līdz vemšanai un veica tādas izvirtības kā bluķa vilkšana, līdz pat pāvests sāka apsvērt Latvijas ekskomunicēšanu no kristīgās sabiedrības.
Lai gan ir plaši izplatīts mīts, ka tajos laikos bieži noritēja spriguļu kautiņi, vēsturiskā patiesība liecina, ka spriguļi strīdu risināšanai tika izmantoti pat retāk nekā vēlākos laika periodos. Uzskata, ka šo mītu ir veicinājuši vēlāko dekāžu teātra iestudējumi.
Bieži tiek izmantota tradicionālās susuru pārvadāšanas karietes aplaupīšanas tēma, taču liecības arī par šāda tipa noziegumiem ir salīdzinoši maz.
Tiesa, ieceļotājiem problēmas mēdza sagādāt vietējie iedzīvotāji, kurus dēvēja par jāņiem un kas pārvietojās uz ēzeļiem, matus krāšņi izdaiļojuši ar sūnām un vārnu spalvām. Jāņu apmetnes bija tradicionāli veidotas siena čupu veidā, un viņi bija bīstami bruņoti ar kaķenēm.
Bēdīgs fakts par šo vēstures posmu ir vairāku tautu izmiršana. Ir zināmas liecības par prūšiem, kuriem raksturīga bija lūšu cepuru valkāšana, taču letiņi, mantkārības vadīti, tos izkāva līdz pēdējam. Tāpat ir liecības par citām ciltīm, kuras no zemes virsas vienkārši pazudušas, atstājot liecības par sevi tikai perfektā lietojamā stāvoklī atstātu alu veidā, kurās atrastas gan savādas valodas pazīmes (slavenākais uzraksts "Ventiš, te bij, ta aizgāj proma", kurš nereti tiek dēvēts par Latvju Rozetas akmeni), gan liecības par šo tautu apbrīnojamo attīstību zinātnes un medicīnas jomās, jo uz alu sienām atveidotie zīmējumi norāda, ka šīs tautas ar akmeņiem spēja veikt pat tādas operācijas kā augoņa atdalīšana no kājas īkšķa.
Drūmākos toņos šo periodu iekrāso pilsoņu karš starp Kurzemi un Latgali, kas tajā laika posmā noritēja Latvijas teritorijā. Kara cēloņi meklējami kurzemnieku un latgaļu nespējā vienoties par dzimtbūšanu - Latgalē auzu novākšanas darbos konstanti izmantoja vergu-čigānu darbaspēku, kamēr progresīvāk noskaņotā Kurzeme bija noskaņota pret šādu rīcību un ļāva saviem čigāniem veidot mazos uzņēmumus, kuri nodarbojās ar dzintara ķēžu un izturīgu lina bikšu pārdošanu, kā arī dālderu prasīšanu garāmgājējiem.
Šis bija viens no konflikta cēloņiem, bet galvenais kara cēlonis bija Latgales desmit vai vienpadsmit (Rēzekenes, Ludzas un Daugavpils u.c. mazāku) rajonu vēlme atdalīties no Latvijas pilnībā .
Latgaļi uzskatīja, ka viņiem pienākas viņu ekskluzīvais dzīvesveids - viņi mēdza vadmalas svārkos un ādas pastalās noturēt vienu ekskluzīvu banketu pēc otra. Simtiem dālderu izmaksāja kaut vai tikai cītaru un stabuļu ansambļi, bez kuriem nevarēja iedomāties kārtīgas svinības, tāpat arī rukša šņukuri skābputras mērcē un citas gastronomiskas izvirtības.
Vispārējos izvirtības apstākļos, kādos bija ieslīgušas susuru meklētāju pilsētas, nevarēja iztikt bez spēcīgas likuma rokas. Katrā pilsētā bija sastopams vietvalža iecirknis, savukārt vietvalžus varēja atpazīt pēc pie tērpa piespraustiem māla ausekļiem. Jāpiebilst, ka par spīti visam iedzīvotāji bija dievticīgi un reliģiozi un savus tempļus Jumim un Mārai cēla vienkāršus, bet sirsnīgus, un tie bija atvērti katram, kam bija kāds jērs vai kartupelis upurējams.
(..)
lai arī kopumā tiek uzskatīts, ka Latviju atklāja Krišjānis Kodols, ir liecības, ka šajā teritorijā ir atrasti lietuviešu rati, kas Latvijā ieradušies ilgi pirms Krišjāņa."
Abonēt:
Ziņas (Atom)