Domāju, ka nebūs īpaši liels pārsteigums nevienam, ja es tagad ņemšu un atzīšos, ka man lielākoties patīk dzert. Bet ar specifiskiem noteikumiem. Ir jau diezgan garlaicīgi par šo runāt, bet, ir tīri loģiski saprast, ka dzeršanas kultūras ir visai dažādas, un kamēr veci vīri iedzer par Ļeņinu, un noslauka degunu ar skābētu gurķi, citi nozog augstākās maģijas maģistra durvju plāksni, lai izraisītu nelielu saasinājumu starp magiem un dziedniekiem.
Man reāli patīk dzert un darīt huiņu, un es dzeru ar Jums, jo Jūs esat tieši tādi paši idioti un tas ir nedaudz skaisti. Dzert un vienkārši spēlēt novusu vai bariņā sēdēt un skatīties mūzikas video man šķiet nedaudz pretdabiski, bet to pašu es saku arī par sēņu ēšanu, tāpēc padomā divreiz vai mans viedoklis tagad ir arī tavs viedoklis.
Pirms pāris nedēļām bija tāda izcili jauka dzeršanas nakts, un tā nu es sēžu romantiski klausoties kaimiņu mašīnas signalizācijas skaņās un domāju, ka es par to gribu uzrakstīt.
Mēs sākam normāli ar Stockmanu, jo ja ir viena lieta, ko Laima ir man iemācījusi, tad stiprais alkohols, kas ir kaut nedaudz kvalitatīvāks par Hektoru Stokmanā ir lētāks kā jebkur. Kāpēc tā ir, es gluži nezinu, bet nesūdzos. Kā jau sākumā plānots, pēc solītajām 20min mēs nekur neesam, un tā vietā ierodamies pie Skudruča un Emīlijas pēc 2h, jo man izrādās ir jāpērk Laimai apakšbikses(nav pašlaik būtiski), un 6 tramvajs arī vairs nepienāk galastacijā neatkarīgi no tā cik ilgi un uzcītīgi tu viņu gaidi.
Kad esam jau puie Skudruča durvīm ierodas arī Matīss, kurš uzmetis aci mūsu šmigas maisam, kautrīgi noslēpj aiz muguras savus 2 šampjus un aizdeso uz tuvāko veikalu, kamēr mēs kāpjam augšā un jau sākam korķēt vaļā. Pie Skudruča dzīvo arī Emīlija, un šo situāciju izskaidrot ir grūti, jo principā ir tā, ka man ir divas dāmas, bet Skudrucim nav neviena, un tā kā es mīlu,guļu un dzīvoju tikai ar Laimu, tad Emīlijai ir jāpieskata Skudrucis, jo viņu nevar vienu atstāt dzīvoklī, kurā ir elektrība, bet man nav laika tagad tik sīki iedziļināties.
Jebkurā gadījumā pēc mirkļa atgriežas Matīss un nedaudz nesaprot kāpēc mēs sākam dzert, jo tuliņ ir jāskrien, jo viņu gaida (aizmirsu vārdu) Vilverdons. Mēs sakam, nūūū, es neatceros ko mēs sakam, bet fakts ir tāds, ka mēs paliekam dzert, un Matīss ar savu jauniegūto šmigu nekavējoties aizbēg satikt Vilverdonu (iespējams viņu sauca Mārtiņš?). Ja ir divas lietas, ko es īsti nespēju saprast, tad tie ir cilvēki, kas it kā ir mākslas baudītāji un iet uz Kinoblogeru seansiem, bet naktī pirms gulētiešanas noskūpsta Adama Sendlera plakātu un Matīss, bet nav tā, ka es baigi sūdzētos.
Jebkurā gadījumā šeku reku, pudele ir pusē, un kā jau tas parasti mēdz notikt vakaros, Skudrucis saka "rekur mans padomju laiku ūdenslīdēja tērps", un mēs neesam tikušies nekad mūžā, ja tev šķiet, ka man neliekas, ka viņš nekavējoties ir jāuzvelk mugurā.
Kad es esmu atkal veiksmīgi ticis vaļā no iespējams saspīlētākās situācijas savā mūžā, es atceros, ka Jānis teica, ka nāks ar mums dzert, bet tad appisa mani un aizbrauca pie Elvija. Es atceros, jo man zvana Elvijs. Viņš saka "Eu nāksiet pie manis?" un nezināmu iemeslu pēc no Elvija toņa es nenolasu to, ka viņš pats nesaprot kāpēc viņš mums zvana, tāpēc mēs piebeidzam pudeles un dodamies tālāk.
Pie Elvija izrādās mēs nemaz neesam gaidīti. Nu tipa esam, bet tā ne pa īstam, jo tur notiek mierīga ballīte ar čipīšiem un youtube, kamēr mēs jau esam nedaudz manāmā reibumā, un uz mani īpaši neattiecas skaļuma ierobežojumi, kurus uzstāda Elvija kaimiņi. Pēc zināma brīža mēs saprotam, ka tas nav īsti OK, jo Elvijs liek manīt "Es negribu, lai jūs ejat prom, es vienkārši gribu, lai Jūs nerunājat", kas īsti nesaskan ar mūsu plāniem, tāpēc mēs jau atkal esam ceļā, un pie mums ir atgriezies arī Jānis, kurš kā samaksu par savu maucību dāvā man šo īsziņas zvanu toni.
Tad es vairs neatceros, kur mēs tieši ejam, bet mēs atnākam uz KKC, kur, kā mums visiem tagad ir labi zināms, netiek ielaisti cilvēki, kuriem līdzi nav dokumenti, vienalga cik dienas viņi nav skuvušies. "Nopietni?" tu prasi, un es saku "Jā, bļe, nopietni" un nedaudz notraucu asariņu, jo vienu no retajiem krogiem, kas man reāli patika, šķiet, ir tā kā izvarojuši divi būdīgi džeki melnos T-kreklos (neviens no tiem nav Jānis).
Jebkurā gadījumā mēs jau esam gana lielā pālī (un apsargi šķiet arī), lai varētu atļauties pārlīst pār sētu, pirmstam paprasot apsargam vai tā drīkst, tad iziet ārā kopā ar Skudruci, apsargu acu priekšā paņemt Skudruča tiesības un ieiet ar viņām atpakaļ, lai Saimis man nopirktu alu, un šeku reku, jebkurā gadījumā mēs vienkārši grozāmies ap kāpnēm, kas ir galīgi OK ar mums un ne visai OK ar apsargiem, bet ko tu padarīsi, kad izvēlies strādāt profesijā, kurā tev jāpieskata lohi.
Tā nu mēs tur stāvam un turpinam dzert un tieši tik tālu, ka mēs izdomājam jaunu sistēmu - piešķirt par zināmiem sasniegumiem mūsu bara dalībniekiem "respekta punktus", kurus iespējams izņemt alū, un pirmais sistēmas pielietojums plānojas tāds, ka Skudrucis tagad skries iekšā pa vārtiem (neaizmirsīsim, ka viņam ir dokumenti, un tas nevienam nav nepieciešams) un turpinās maukt, un mēs skatāmies cik tālu viņš tiks, pirms viņu noķers apsargi, un neatkarībā no attāluma saņems 5 alus. Apsargi tikmēr stāv 1,5m no mums un klausās mūsu plānā, kas beigās tomēr liek mums aizdomāties, ka varbūt tā nevajag darīt.
Tā rezultātā man atkal ir garlaicīgi, bet tas nekas, jo pie KKC ierodas Vladimirs - krievs, smagās mašīnas vadītājs, kas izvadā minerālūdeni maratona skrējējiem. Es viņam prasu vai var kāpt mašīnā, viņš saka jā, un tā nu es tagad braucu ar smago mašīnu uz Arēnu, pīpēju un mēģinu uzturēt komunikāciju situācijā, kurā es esmu pālī, un krieviski zinu tikai vienu dzejoli, bet Vladimirs latviski nerunā vispār. Pie arēnas es izliekos, ka arī strādāju turpat, kur Vladimirs (citam čalim, nevis Vladimiram), un par to Vladimirs man ļauj pabraukāt ar nolaižamām mašīnas durvīm un to padonu braucinātāju (reāli nav ne jausmas kā to sūdu sauc). Tad nu mūsu darbs ir galā, un Vladimirs mani aizved atpakaļ uz KKC un mēs atvadamies kā draugi.
Atpakaļ pie KKC, es uzzinu, ka visi sen jau dodas (mājās?) kaut kur un man ir nedaudz jāpieskrien. Nekas interesants nenotiek, mēs ar Laimu un Saimi uzkāpjam kokā, un tad visi izklīst (bet vispirms mēs vel aizejam uz kebabiem, kur Saimis saplēš bukletu un man ir kauns) un mēs dodamies mājās jo ir rīts.
Vēl kaut kādā brīdī paliek auksts, un vienai no manām dāmām paliek auksti, tāpēc es iedodu Emīlijai savu džemperi, jo kurš gan cits par viņu parūpēsies...
Es varbūt neesmu tas jaukākais cilvēks, bet es tomēr esmu top5, tā ka nevajag te tagad dirst. Un tā arī es to džemperi vairs redzējis neesmu. Kāda ir samaksa par manu labo sirdi?
Lūk.
Pa ceļam Jānis secina, ka viņš nemaz mājās netiek, jo viņa atslēgas ir pie Elvija un visiem ir tāds sagurums, ka tas ir reāli smieklīgi, bet nedaudz arī skumji un es pie sevis nodomāju "labi, ka neesmu jāņa vietā, man tikai jāaiziet līdz vilcienam un es būšu mājā". Kā tad.
Vilciens, kā pirmais vilciens, braucam braucam - izrubamies.
Pamostos, čalis skatās uz mums un Laima jau kājās nelielā steigā (iespējams es arī). Kontrolieris prasa "jums uz kurieni bija?" - "Uz Mellužiem" - "Ā ja?" un mēs izlecam ārā.
Es esmu tikko pamodies un man ir paģiras, un es nesaprotu kāpēc pietura ir nedaudz savādāka. Vilciens aizbrauc, es pagriežos atpakaļ un saprotu, ka tur nav mājas. Nevis manas, bet vispār pilnīgi nekādas. Un tas uz visām pusēm. Debesīs aizlido lidmašīna, kurai pie muguras piesieta tā lente, uz kuras rakstīts "Laipni lūgti Milzkalnē!" (ok šito es izdomāju, bet nav tālu no patiesības).
Kas nikns Milzkalnē? PILNĪGI NEKAS!!! Kopš es izlasīju Alises Pabērzas "Ko darīt Tukumā?", kas ietver tādas atrakcijas kā "Saskaiti mājai logus" vai " "Ēd dubļus" vai "Apgriezies uz riņki, tad 100 reizes pasaki cik tev ir interesanti", man vispār tajā virzienā negribās braukt, bet nu Milzkalne pārsit jebko.
Nekā, absolūti nekā tur nav. Ligzdā sēž stārķis, kuram no brīnumiem knābis ir atkāries (patiesība) un nesaprot, ka mums ir sušņiks. Mēs ar Laimu stāvam un vienkārši pilnā rīklē kliedzam. Mums uz abiem ir aptuveni 1ls skaidrā naudā (2reiz par maz), nākamais vilciens ir pēc stundas, un mēs nedaudz gribam nomirt.
Aiz neko darīt, mēs atrodam divus džekus, kas nedaudz tālāk zāģē malku un zin pastāstīt par vietējām apskaties vietām. Tuvākais veikals - 3km, veras 10os dienā (ir kaut kādi 7:30 vai kaut kā tā), kartes nepieņem. Tad vēl ir Tukums 8km, bet tur visi dubļus ēdot. Nu neko. Aizejam prom, tad atgriežamies, jo nedaudz mirstam - džeki saprot, kas ir sušņiks, un no garāžas grīdas izvēl bērzu sulas. Ar rozinēm. WOOOOOOOOO. Bez sarkasma - es biju sajūsmā. No otras puses - es nezinu kā ir nākt no ciema, par kuru labākā lieta, ko pateikt, ir rozīnes.
Kautkādā veidā mēs sagaidām vilcienu un tur ir kontroliere, kura cauri mūsu abu meikapam redz, ka mēs vienkārši esam noklīduši duraki, un izraksta biļetes no vēlākas stacijas. Un mēs tiekam mājās, un es vairs neko negribu darīt.
Nākamā diena paiet guļot pie kompja un rādot fakučus Nordea maratonistu bildēm.
Un tāpēc man patīk ar Jums dzert - Jūs esat lieliski - Paldies!
Ar cieņu, Valters Brūns.
P.S. Es, Valters Brūns, izaicinu Normundu 7 klašu izglītība Skudru salabot šajā ierakstā komatus, lai pierādītu savu vīrišķību gan man, gan visai plašajai pasaulei.
