No filozofa līdz kurītājam 4 burtos

Ja mēs tā tīri godīgi padomājam - kāda reāli ir atšķirība starp zāles kurītāju un filozofu? Ja neskatāmies uz šo no policijas vai manas mammas skatpunkta, abi divi pavada savus vakarus dziļās pārdomās par dzīvi, ūdriem (varbūt pirmais vairāk kā otrs) un dažnedažādām lietām, kam varbūt ikdienā netiek pievērsta tik liela uzmanība, jo jādomā par to vai sanāk cīgas, cikos jābūt darbā, un daži muļķi tērē savu laiku domādami, kur ir otra zeķe. Tas, protams, tādā gadījumā, ja tu neesi kāds no tiem Mālpils kurītājiem, kas aizdevušies zaļumos izlemj piedirst bikses un tad rādīt tās visiem (true story) vai ietīties toletes papīrā un aizdedzināties (also true story). Es teiktu, ka galvenā atšķirība ir tā, ka tur, kur filozofs velta pusi mūža idejas kristalizēšanai, argumentēšanai, un prezentēšanai, kuritājs piestumj seju ar 30% ledusskapja satura, aizmieg un nākamajā rītā nekur neatcerās. Bet ja tā tiešām ir, vai mēs varam piemānīt mācītus cilvēkus, ka to, ko ir teicis viens, patiesībā ir teicis otrs? Es teiktu, ka jā. Turklāt atļaušos būt nedaudz pārdrošs - šodien secināju, ka to pa lielam runājot var izdarīt ar 3-4 burtiem. Nē nopietni. 
Lūk piemērs. lasot sekojošos teikumus stereotipiskajā apkurijušos cilvēku balsī, uzmini ko no šiem ir teikuši kurītāji, ko filozofi:
Without music, life would be a mistake, maaan.
Man is the only creature who refuses to be what he is, duude.
There is nothing either good or bad, but thinking makes it so, maan.
I think therefore I am, dude.
We live in the best of all possible worlds, maaan.
God is dead, duude.
One cannot step twice in the same river, maaan.

Jap. Tieši tā.

Pinokio sindroms

Ir nedaudz stulbi, ka man ir draudzene, jo tā vietā, lai savas pārdomas es rakstītu šeit, es viņas izrunāju ar viņu. No otras puses - krūtis katru dienu.
Jebkurā gadījumā es nesen izdomāju kaut ko krutu, un ir tomēr mans pilsoņa pienākums dalīties ar visu pārējo tautu.

Esi ievērojis, ka daudzos vairāk vai mazāk Sci-Fi stāstos ir necilvēks, kas grib būt kā cilvēks? Bija filma A.I. ar to mazo čalīti, kurš tagad izskatās pēc cilvēka ar mazāko seju pasaulē, kurā viņš gribēja būt "īsts puisītis". ideja gan nav īpaši oriģināla, jo Džepeto sarakstīja "Pinokio" jau, manuprāt, gadus 100 atpakaļ, un arī tajā Pinokio staigāja apkārt klaudzinot savas koka tupeles, stādot naudas kokus pa labi un pa kreisi un gribot būt cilvēks. Vēl bija oza zemes burvis, kur putnu biedēklis, kurš gribēja smadzenes, un malkascirtējs, kurš gribēja sievu, vai kaut ko tamlīdzīgu, kas arī, manuprāt, uzskatāmas par vēlmēm būt cilvēcīgākam. Un šie nav vienīgie piemēri.
Tas man šķiet kaut kā reizē smuki un nedaudz iedomīgi. Interesanti, ka cilvēkiem šķiet, ka visi gribētu būt cilvēki. Ja jautātu man, es reāli labāk gribētu būt androīds. Iesnas? Fuck you, iesnas, es maucu ar plikām kājām pa sniegu, un neguļu 18 gadus no vietas. Vai kāpēc, piemēram, neviens negrib būt dinozaurs?
Jebkurā gadījumā nav īpaši būtiski, būtiski ir tas, ka es domāju, ka, ja termins šai lietai vēl nav, saucam to turpmāk par "Pinokio sindromu".
Brīdi, kad es šo izdomāju, man likās, ka tāda lieta eksistē, un Laima man neticēja, bet kad meklējām wikipēdijā, atrada tikai kaut ko saistībā ar anatomiju. Kaut kā debīli.
tagad gan es pagooglēju vēl un atrodu lūk šo. Fak. Pēkšņi es vairs neesmu tik kruts.
Cik reāli ir tas, ka kāds tieši šo pašu būtu izdomājis pirms manis, un nosaucis tieši tāpat? Man šķiet pārāk maza. Un šinī brīdī, loģika izrādās pārāka par manu atmiņu, jo pielietojot kaut ko tik elementāru kā Occam's razor mēs varam pieņemt, ka es  šo vienkārši kaut kad izlasīju un aizmirsu. Fuck you - atmiņa. Dura tu esi.

Lūk, vilšanās neliela.

Viena darba diena Valtera Brūna dzīvē

Domāju, ka sen vairs nav noslēpums, ka par manām cīgām, alu un biļetēm uz Mālpili vairs nemaksā Swedbank, bet gan mans darbs. Es pats uzskatu, ka es esmu faking lielisks darbinieks, uz darbu eju lielākoties ar prieku, un kā jau kārtīgam mietpilsonim pienākās, mājās atstāstu savai dāmai savas dienas pārdzīvojumus.

Nezinu vai vaina ir tajā, ka destilēju informāciju, vai Laima vienkārši izvēlas atcerēties atsevišķas lietas, bet rezultāts ir tāds, ka Laima man tikko aprakstīja viņas iespaidus par tipisku manu darba dienu un tā izklausās šādi:

Es atnāku uz darbu, uzpīpēju, iedzeru kafiju, pasēžu FB, Twitterī, paskatos, kas internetā notiek. Atnāk Kļaviņš un es viņam saku "Hei Kļaviņ, tu zināji, ka pērtiķiem ir 2 dibeni?", uz ko Kļaviņš atbild "Ā ja?" un pats sāk meklēt, tad pēc neilgas datu vākšanas mēs ieslīgstam pusstundas diskusijā par pērtiķu dibeniem. Tad pēkšņi kādam kaut ko no manis vajag, es sāku riktīgi hardcorā strādāt 2h, un pēc tam ierakstu Twitterī "EKSELIS EKSELIS", bet nu jau ir klāt pusdienlaiks un man ir jāēd, es paēdu, sāku atkal runāt ar Kļaviņu. Iespējams par to pašu tēmu, kuru no rīta, iespējams citu (iespējams kaut ko šovinistisku, piemēram "Sievietes nevar gaterī strādāt"). Mēs diskutējam tik aktīvi, ka diskusijā iesaistās vēl citi, kas iet garām un tā jau vēl kāda stunda darba ir garām. Tad es izlemju, ka negribu īsti strādāt, pastaigāju pa biroju, paskatos kā kāds spēlē novusu un saku "Ē Bļē, šitais nemāk novusu spēlēt". Man atbild "Nu tad nāc un parādi prātvēder", es nerādu, bet palieku bazarēt un nodirst spēlētājus. Tad es aizeju līdz Bišam un saku "Ē BLŪ BLĒ BIŠA BĒ" un izlemju, ka vajadzētu Bišam bārdas vietā iešopot torti, ko arī dodos darīt. Tad saprotu, ka drīz jau darba dienas beigas, un vairs var arī baigi nestrādāt, un rakstu Laimai skypā "WOO HOO drīz jau mājā!", kad pēkšņi pienāk kāds, kam no manis kaut ko vajag, un es nenormāli iesprindzis atkal strādāju hardcore režīmā un rakstu Laimai "bļē manšķiet, ka uz vilcienu nepaspēšu" un riktīgi dragāju. Tad skrienu uz vilcienu, secinu, ka nemaz nav jāsteidzas, vēsā mierā uzpīpēju un aizbraucu mājās.

Rinse and repeat 5 times a week.

Lūk, darbs.

Mālpils vēljoprojām ir Mālpils

Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka eksistē kaut kāds apdzīvotu vietu klasifikators, kurā pilsētām tik dots punktu skaits pamatojoties uz dažādiem infrastruktūras kritērijiem, tādiem, kā vai policists brauc ar riteni, vai vidusskola uzskata, ka bērniem vajadzētu zināt kas ir kombinatorika, un cik tur ir skeitparki. Es domāju, ka pilnīgi noteikti šādā klasifikatorā ir jābūt punktam "Vai tur var nopirkt zāli?" Un tieši tā, nelieli aplausi, jo Eiropas kultūras galvaspilsēta Mālpils ir nu sasniegusi nākamo līmeni, un nu ierindojas blakus tādām pilsētām kā Berlīne un Amsterdama. Būdams lepns savas zemes patriots jau rīt pat došos uz PMLP un palūgšu, lai ierakstu "Latvietis" nomaina uz "Mālpilietis".
Cik saprotu Mālpils ēnu ekonomiku nodrošinot Bodži - visi 7 Mālpils čigāni. Bodži kādreiz dzīvoja Mālpils tumšajā galā (domā tādu geto rajonu), bet nu esot pārvākušies kaut kur netālu no manas mājas un sākuši tirgot nelegālas substances. Es gan nezinu kā viņiem iet, jo no vienas puses manā galvā Bodžu reputācija ir tāda, ka, ja es no viņiem kaut ko pirktu, labākajā gadījumā es samaksātu par nātrēm, kas visticamāk norautas manā paša dārzā. No otras puses es domāju, ka es kaut kad jau esmu rakstījis par to, kā Mālpilieši brauc uz Rīgu ieķīlāt monitoru, lai nopirktu gramu, un pēc tam brauc viņu atķīlāt, rezultātā nopērkot gramu par ~50Ls. Daži cilvēki vienkārši izvēlas nelietot matemātiku, un, būdams ļoti liberāls cilvēks, es uzskatu, ka mēs nevaram viņus par to necienīt. Tikai apsmiet.
Ja jūs domājat, ka tas ir viss, tu izdari pāragrus secinājumus par pilsētu, kas vienmēr aug!
Mums, pirmkārt, tagad ir lācis, un otrkārt - Mālpils dabas takas! Dabas takas patiesībā reāli krutas. Tur nekā nav, ir vienkārši taka gar upi, bet tā kā es bieži izmantoju Mālpils ekskursijas, lai pavazātos pa dabu un nedaudz atslēgtos no visa cita, tad tagad es to varu darīt organizēti. Nē nopietni - es tagad nediršos, es esmu reāli ļoti iepriecināts. Un tagad tur ir smuki, un vēlā rudenī man šķiet, ka būs jābūt vēl smukāk. Lācis gan tāds pasūdīgs - ar Skurķi un Fleksi nostaigājām savus kilometrus 4 vienā virzienā, bet tā arī neredzējām. Redzējām 2 vardes un daudz putnus, bet, lai kompensētu lāci, tur vajag faking nenormāli daudz vardes un putnus.
Tā kā, diemžēl, es esmu idiots, Skurķis ar Fleksi, kas ieradās piektdien, lai redzētu gadatirgu  6dienas rītā, saskārās ar skarbo realitāti, kurā 6dienas rītā nav 7dienas rīts, un Valters nemāk datumus. Tā nu šorīt uz gadatirgu gāju viens pats, un jāsaka taisnību - man šķiet ar katru gadu viņi kļūst ar vien sūdīgāki, jo nopērkamo lietu klāsts kļūst arvien saprotamāks un vienveidīgāks, lai gan tasn o otras puses ļauj noteikt modes tendences. Cik saprotu tagad reāli topā ir melns ar spilgti neona zaļu. Nu tā, ka riktīgi topā. Tā nu es tur klīstu un jūtos nedaudz neiederīgs, kamēr jaunieši šauj ar gaiseni bingo loto būdā, kurā var laimēt ĶIRBI (wtf? nezin, ka te uz katru dzīvokli ir 2 mazdārziņi?), kā arī noklausījos sarunu - čalis skatās uz absolūti nestilīgu pulksteni. Nevar saprast pirkt vai nē, bet elkonī ieķērusies dāma saka "nāc. Paņemsim kaut ko citu" -"Tā kā ko?" -"Nu jaunas treniņbikses negribi?" Es tik noraustu plecus un eju skatīties uz cāļiem. Vēl kādā brīdī pāragri sapriecājos redzot "Grāmatas par izdevniecības cenām", un domāju, ka atradīšu kaut ko, ko rīt palasīt pa ceļam uz Rīgu. Es tiešām absolūti nezinu kāpēc, bet es gaidīju, ka tur būs kaut kas no H.P. Lovecraft. Tā vietā tur ir "Ziedonis Ziņķis - Latve un Kursa" vai "Biezpiens laiku lokos" vai "Heraldika un fakti frontē un mājā". Dirst ejiet, bļe.
Vēl šajā brīvdienu laikā uzzināju, ka arī topošie juristi nodarbojas dzeju. Kā saka, katrs jau no mums sirdī ir mākslinieks, un pieņemu, ka mans tagad nu jau mīļākais dzejnieks pēc sava pēdējā dzejoļa nevar vien atkauties no skaistā dzimuma pārstāvēm, kas nespēj savaldīt savas vāveres. Tā mēs ar Daini pavadījām stundu ar aliem un ļoti intensīvu dzejas analīzi. Es reāli nekad nebūtu domājis, ka kaut reizi mūžā pavadīšu savu brīvo laiku analizējot dzeju, taču bear with me here:

Es pat nezinu. Man šķiet es 5 sekundēs varu sarakstīt pat labāku dzeju un AIZIET: "Valters Brūns". Varbūt manā dzejolī grūtāk izsekot naratīvam, bet tomēr uzskatu, ka es esmu veicis kvalitatīvāku darbu.
Un vēl es biju dārzā un ES MAN BESĪ DĀRZS WAAAAAAAA. Viena no labākajām lietām nedzīvojot Mālpilī ir 0 dārzs. Mana mamma vienkārši atļauj augt dobju vidū saulespuķu un kaņepju armijai, un tagad ir klāt vasaras beigas, un man ir jāiet un jārok kaut kas ārā. Būdams tāds lohs, kāds es esmu, es protams nosmērēju ar zemi visas savas drēbes, ar kurām man rīt jāiet uz skolu un darbu. Man likās ka tas tādsl abs protests pret sabiedrību, bet realitātē neviens pat nepamanīja šo manu pārdomātu žestu. Tā nu atlikušo dienas daļu es pavadu halātā, jo manas drēbes rullē veļasmašīnā. Tad ap vakarpusi izrādās, ka man tomēr šeit vēl ir kādas manas drēbes - piemēram mans vecais SZF krekls. Tagad es sēžu viņā un man šķiet, ka man ar viņu kaut ko vajadzētu izdarīt. Nu tā, ka es varētu aizbraukt uz SZF un kaut kādām pirmkursniecēm iestāstīt, ka es esmu viņu kursabiedrs, šodien lekcijas nenotiek, un aizlaist ar viņām dzert. Pēc tam, kad mēs visi jau esam pilnīgā vafelē, es varētu noraut to kreklu, ar pliku vēderu rādot fakučus atmuguriski iziet no kroga un aizbēgt. Iespējams es šo neesmu kārtīgi pārdomājis, bet, ja viņas nonāk šādā situācijā - viņas arī nē. 

Small amount of nothing in particular

Mani fascinē fakts cik ļoti cilvēki māna sevi, neatkarīgi no tā cik labi viņi spēj izdarīt racionālus spriedumus.
Man personīgi šķiet, ka rudens ir vienkārši nēēēnormāli foršs, un pretēji jebkāda veida loģiskiem spriedumiem, es mīlu faktu, ka mainās gaismas, mainās dabas krāsas, no rīta pa vilciena logu virs Lielupes ir tāda migla, ka es neredzu otru krastu. Man patīk, ka man ir nedaudz vēsi un pīpēt ir patīkamāk nekā vasaras karstumā, un kaut kādā veidā skaisti ir arī tas, ka ir nedaudz skumji saprotot, ka drīz vairs normāli nevarēs dzert alu ārā.
Tajā pat laikā, ja man būtu jāizvērtē argumenti par labu konkrētam gadalaikam, es zinu, ka situācija būtu pilnīgi citādāka - vasarā es varu aizmigt lauka vidū, un tam pretī ir tas, ka rudenī es maucu pa ielu un man kājās ir divi noslīkuši ūdri.
Un tā nu es te sēžu ar savām iesnām, man blakus top neliels everests no izlietotā šņaucampapīra un manas nāsis jau otro reizi šodien ir izdomājušas "Eu čali, skaties, ko es māku - BOOOM, ASINIS!!!!" Zini kas būtu stulbi? Tu cilvēks dzīvo normālu dzīvi, bet izrādās vienu dienu, ka tavas nāsis ir metālistes.

Vēl man pēdējā laikā sāk uzmākties stipra vēlme piedzerties tik ļoti, ka es 2. reizi savā mūžā pa pālim varētu pazaudēt savas bikšu kabatas. Es nevaru saprast - vai es esmu palicis lielāks nūģis, vai cilvēki vispār ar gadiem sāk dzert pieklājīgāk. Kādreiz mēs tā kā dzērām tā, ka izlauzām svešu meiteņu mājām durvis, vai attapāmies Ķirbūžos, bet tagad visas dzeršanas ir kaut kā savā veidā strukturētas. Es nesaku, ka tas ir slikti, jo iziet avotu ielā linoleja bruņās man šķiet aptuveni 84,6x krutāk, nekā attapties kaut kādā pirtī, kur tu vairs nesaprotu kurš grib piekaut tevi, un kurš Saimi, bet kurā brīdī šī pārmaiņa no tika es nezinu.