pirmdiena, februāris 21

The Eyes, The Beard, The Nose, The Stomach, The Lungs.

Man ir aizdomas, ka mana akadēmiskā atbildības izjūta ir miskastē metama.
Man ir ļoti problemātisks miegs - ja es aizmiegu, un mani neilgi pēc tam pamodina, es nevaru aizmigt turpmākās trīs stundas vismaz. Domāju aiziešu pie Filipa nostreļīt pāris lētus Kosovas smēķus, kas beidzas ar to, ka es tur palieku līdz 5iem rītā, tā pat vien, pļāpājot.
Neskatoties uz to, ka gulēts nav vispār, es no rīta tāpat saņemu apņēmību uzbrukt savai bakalaura darba koncepcijai, un izsoļoju no mājas un dodos trolejbusa virzienā. Pa ceļam nokrītu ļoti ļoti tizlā paskatā, un esmu laimīgs, ka to redzēja tikai divas omes, un kad man turpmāk prasīs kas sačakarējis manam kompim austiņu ieeju, es teikšu, ka mans skaistums.
Es aizeju uz narvīti, pērku braucienus, kad man zvana telefons, kurā man saka "Čau, tu negribi braukt ekspedīcijā?" uz ko es, kā kārtīgs students, protams, atbildu "JĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀAA".

Un tā šodien es biju Bīriņu pilī, gandrīz nejauši nozagu līgavai kaut kādu apmetni, nesu pa trepēm mākslīgu torti, kura ir tik liela, ka viņā var sieviete ielīst (ja mana auguma, tad mīļi pat divas) un turēju rokās vairāk rotaļu pistoles un revolverus kā iepriekšējo 7 gadu laikā kopā. Ja mana dzīve turpinās būt tik pat ļoti random, kā pēdējās 7 dienas, es mūža nogalē būšu laimīgs.

Un ārā ir lieliska Saule, un es braucu busiņā ar logiem vaļā un pīpēju un skatos uz milzīgām sniega pļavām, no kurām Saule atspīd manās acīs. Man traucē, ka man spīd Saule acīs, jo es neko neredzu tad, bet tajā pašā laikā es tad esmu ļoooti laimīgs. Šķiet ka tuvojas visi iespējamie gadalaiki, kas nav ne ziema, ne rudens. Un runājot par vasaru noteikti jāatzīmē pašam priekš sevis, ka viens no jaukākajiem komplimentiem, ko mūžā esmu saņēmis ir "Tu esi tik silts, ka man liekas, ka ārā ir vasara!".
Tā es braucu busiņā vienkārši klusējot un smaidot, un pa radio skan šis, un man gribas iedot 5 pašam sev:


Un es bieži skatoties filmas domāju par tām jocīgajām kafejnīcām/ēdnīcām, kuras atrodas pilnīgi nekurienes vidū, bet galvenie varoņi biezi pamanās tur ieklīst tik un tā. Tur parasti arī strādā viena smuka meitene, un viena, kuru sauc Edna. Un es domāju kā nez būtu tādā būt. Un šodien es biju - kafejnīca, kuras ieeja ir kaut kādā iekšpagalmā, kur labo tikai riepas, un neviens normāls cilvēks, man šķiet, tur neietu, ja viņam nebūtu kaut kādas riepas ko labot, un ieejot tajā kafejnīcā izskatās, ka visi apmeklētaji tur pusdienās nāk jau gadus desmit, un man rodas sajūta, ka es esmu nevis kafejnīcā, bet nepieklājīgi ieklīdis kādu svešu cilvēku dzīvoklī. Man patika.
Parasti mani mulsina vietas - kafejnīcas, krogi utt, kur es nekad neesmu bijis, jo neesot tur nekad bijis es īsti nezinu kā konkrētajā vietā ir jāuzvedās un kā tur viss ir, un tas man liek justies ļoti ļoti neērti un es esmu nedaudz satraucies un nedaudz sakautrējies. Kaut kā tā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru