Vakar pulksten 13os no rīta es pamodos no tā, ka pie manām durvīm zvana, un neviens neiet viņas atvērt, kas ir viena no tādām situācijām, kas man tracina. Nevis tāpēc, ka man būtu grūti piecelties un aiziet atvērt durvis, bet tāpēc, ka es nezinu vai man to jādara, jo varbūt kāds cits mājā var to aiziet izdarīt, un tad es vnk būtu aplauzies izlienot no gultas.
Šoreiz tā gluži nebija.
Uzvilku savas UMBRO treniņbikses, kas patiesībā būtu ļoti laba lieta ko ņemt līdzi, ja tev grasītos izmest kaut kur nekurienes vidū, jo viņām iekšā ir tāds tīkls ar ko manliekas varētu labi ķert zivi. Protams nekāda lielā jēga, ja Tevi izmet tuksnesī.
Jebkurā gadījumā man kājās ir bikses, mugurā džemperis, un uz galvas kaut kāds viesulis. Es atveru durvis un priekšā stāv Ilze Jaunalksne un Jānis Krēvics, ļoti pieklājīgi apģērbušies un smaidot skatās uz mani, kamēr es skatos uz viņiem ar "vatafak?" un man uz galvas vēljoprojām ir viesulis.
"Sveiki" Ilze saka "mēs šeit staigājam apkārt un aptaujājam cilvēku viedokļus, varbūt mēs arī Jūs varētu aptaujāt?" es, protams, galvā nodomāju "protams", jo kurš gan normāls cilvēks, kas nenodarbojas ar cilvēktirdzniecību, kaut ko atteiktu Ilzei Jaunalksnei, un atkāpjos atpakaļ tā kā aicinot iekšā, ko viņi laikam uztvēra par smagi pohaina rīta pazīmi, jo teica "laikam jau Jums tādā agrumā galva nestrādās? " uz ko es saku "Jā" un man vienkārši dod žurnālu, uz kuras es sekundes simtdaļā izlasu "Bībele" un nodomāju "BĻĒĢ". Tai pašā sekundes simtdaļā arī es pamanu niecīgas, bet tomēr zīmīgas atšķirības šajos cilvēkos, kas viņus atšķir no īstajiem Nekā personīga žurnālistiem., un viņi pagriežas un smaidot aiziet.
Labs triks kristieši. Otro reiz es uz šito neuzraušos vairs.
Tagad man jādomā, kas būtu, ja viņi ienāktu iekšā, jo es, pieklājīgs būdams, ārā viņus nedzītu, bet, ja pie manis atnāk cilvēki, kas grib runāt par Bībeli es esmu diezgan stulba situācijā. Nez cik labi viņi saož melus. Es varētu izlikties, ka jau esmu kristīgs.
Man ir tāda nelaba tieksme aicināt pie sevis cilvēkus mājās, tapat vien, pieklājības pēc. Piemēram, kad nāk sociologs un rāda man coca-colas logo un prasa vai es zinu kas tas ir. Man liekas tas man ir kaut kā no bērnības, kad reiz es biju uz balkona 5 gadus vecs un man kāds vīrs prasīja vai es zinu kur dzīvo Ozoliņi. Es nezināju, bet teicu, ka viņš var ienākt pagaidīt manu mammu, jo viņa droši vien zinās. Ja Jūs zinātu cik mamma bija dusmīga. Acīmredzot šis vīrs, kuru tajā laikā es gan jau prātā galvā aprakstīju ar vārdiem "rūķis, cilveks lācis, Gendalfa draugs" patiesībā bija parasts "dzerajus mazpilsetus".
Iespējams to tieksmi aicināt mājās visus vēlāk nostiprināja arī tas, ka reiz atnāca vīrs pārdot enciklopēdijas (kā tas ir Amerikā!!!!!!) un Guntis, mammas bijušais draugs, teica "man tavas enciklopēdijas nevajag, bet vari ienākt iedzert kafiju", kas man likās ļoti ļoti ļoti stilīgi. Vēljoprojām nedaudz liekas.
Un gribi dzirdēt nelaimi? Viņu sauc Zane. Ūpis, man kaimiņš, vēljoprojām nav atradies/augšām cēlies un visdrīzāk es viņu nekad vairs neredzēšu ,un tagad viņa dzīvoklī dzīvo Zane, mammas kolēģe.
Zane ir interesants cilvēks. Pirmkārt viņa vienkārši piezvana pie durvīm un nāk iekšā, kas ir lieta, kas man NENORMĀLI besī ārā. Kapec tad zvana? Ko tad man darīt, ja viņa zvana un es negribu lai viņa ienāk (kā tas ir 100% gadījumu)? Un vienmēr, kad nāk iekšā saka vienu un to pašu joku "DZIRDĒJI VAI NEDZIRDĒJI, BET ES NĀKU IEKŠĀ" uz ko man vienīgā racionālā atbilde šķiet būtu iesist viņai ar lāpstu pa seju. Papildus vēl viņai ir kaitinošākā balss pasaulē (nopietni. tāda vēža slimas sievietes, kur īsti nav skaidrs kāda dzimuma cilveks runā) un nekam ko viņa saka nav jēgas. Runā vienā runāšanā, bet pilnīgi neko jēdzīgu nepasaka. Dažreiz es galvā iedomājos tādu ainu: viņa ienāk un bļauj "DZIRDĒJI VAI NEDZIRDĒJI, BET ES NĀKU IEKŠĀ", es sēžu savā istabā pie kompja, paņemu rokās revolveri un izšauju savas smadzenes pret sienu, atstajot smuku lielu sarkanu pleķi, kurš lēnām tek uz leju, un mana seja ir nokritusi uz klaviatūras ar degunu spiežot pogu rrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrr
Lūk, ļaudis - jauna dienasgrāmata.
Varbūt es turpmāk publicēšu tādu ierakstu katru reizi, kad es esmu Mālpilī un viņa ienāk pa durvīm. Varbūt, es to būšu aizmirsis jau rīt.
Vēl kāds stāsts ir vidusskolas - reiz mēs ar Daini (kāds pārsteigums) klasē ārdījāmies (kāds pārsteigums) un mūs izmeta no klases audzināšanas stundas. Ir diezgan liela iespēja, ka man tad bija īsi mati un liels džemperis, bet tik smalki neatceros. Tad mēs pie durvīm skaļi lasījām Lāčplēsi traucējot stundas darbu, kad tas apnika, aizgājām uz toleti, paņēmām toletes poda brilli (tā to tiešām sauc?) atvērām klases durvis šķirbā un uzmetām uz pirmā galda, kā rezultātā, skolotājai palika sarkana seja un uzsprāga galva, kamēr mēs aizbēgam mājās. Tā ir tāda normāla tradīcija Mālpilī - ja tevi no kaut kurienes izmet, tu atgriezies ar poda brilli.
Smieklīgais šajā stāstā ir tas - Dainis pirms pāris nedēļām runāja ar mūsu bijušo klases audzinātaju un atminējās šo atgadījumu, uz ko skolotāja teica, ka tas esot bijis NENORMĀLI smieklīgi, un viņa, lai savaldītu klasi, neesot varējusi smieties, un tapēc sadusmojusies vēl vairāk un palikusi nikna, lai arī viņāi tas likās tik ļoti ļoti smieklīgi.
Paskat tik. 5 gadi turēts noslēpumā kas tik neatklājas.
Vēl par lietam, ko es biju aizmirsis uzrakstīt:
Ļoti grūta lieta ko dzīvē izdarīt ir dzērumā McDonaldā teikt "vienu čīzburgeru, vienu čikenburgeru lūdzu". Tajā pašā laikā tā nav lieta, ko kādam vajadzētu teikt, jo, ja ir kaut viens cilvēks pasaulē, kas čikenburgeru varētu novērtēt augstāk par čīzburgeru, jo sevišķi dzērumā, tad šim cilvekam noteikti ir zināmas problēmas.
Un vēl smiekīģa saruna ar māsu apmēram pirms nedēļās vai divām. Es vēl guļu:
M-tev ir smēķi?
W-ja
M-iedosi?
W-man nav
M-bet tu teici tikko ka tev ir?!
W-bļeģ (nevis kā "bļēģ, uzrāvos", bet kā "bļeģ, tiešām nav" )
