Mans veltījums Latvijai

Ilgi domāju kā saukt šo ierakstu. Skolā to vienmēr sauca par "Mans veltījums Latvijai", bet pēc atestāta saņemšanas man sāk šķist, ka ar šādiem vārdiem es vienkārši paziņoju pasaulei, ka esmu tik pat origināls, cik tāds labi iepelējis maizes gals.

Kad gāju skolā, rudens vienmēr bija tāds svētku laiks. Pirmajā septembrī dod puķes skolotājai, kas pēc pāris mēnešiem bļaus par to, ka tu ar Daini pīpē uz ielas. Mārtiņdienā nāc uz skolu skatīties kādus kēksus pārdošanai sagatavojuši mazāko klašu skolēni, un centies saprast kuram faking skolēnam varētu būt 25ls par ko nopirkt ķiveri zirgu jādelēšanai. Un arī valsts svētku periods parasti bija apvīts ar dažādiem pasākumiem, kā rezultātā reizināšanas un pareizas burta "a" rakstīšanas vietā nodarbojāmies ar rokdarbiem, taisījām Latvijas karti no zīlēm, pusdienās ēdām bietes ar krējumu pa vidu, līmējām pie galdiem aplikāciju papīru un citas lietas, ar kurām nodarbojas cilvēki, kam nav jāstrādā.
Kopš vidusskolas beigām gan ar to arī šie svētki man beidzās. Neesmu audzis patriotiskā garā, un valsts svētki man lielākoties ir vairāk brīvdiena, nekā svinības. Teikšu godīgi - taisījis kuģi vai māju no dārzā atrodamiem materiāliem neesmu vairāk kā gadus 10. Bet varbūt vienalga. Es tā sēžu un domāju, ka patriotismam nav jābūt vienīgajam iemeslam kāpēc šajās dienās nodarboties ar craftingu. Es reāli esmu pieaudzis cilvēks, kas mostas 6os no rīta, un es varu darīt ko es gribu.

Tad nu lūdzu - man šķita interesanti apskatīties cik labi atpazīstama varētu būt Latvijas karte, ja mēs noslēptu visu, izņemot, piemēram, ūdenskrātuves. Vai ceļus.
Izrādās, ka reālitāte ir visai boring, un to, ka tā ir Latvija var pateikt bez problēmām. Bet toties ir arī jaunas atklāsmes - zini kā visi vienmēr runā - Gauja un Daugava. Latvijas lielās upes, likteņu līkloči, mūžības takas, whatever. Reāli paskaties uz šito - Daugava tā kā konkrēti sabāž Gauju. Vēl nedaudz interesanti, ka Latgale nemaz nav tāda ūdens zeme, kādu man te cenšas iesmērēt. Jā, tur ir vairāk, bet nu nav jau tā, ka Kurzemē nekā nav. Vispār mums daudz ūdens ir, kas patiesībā ir tā diezgan cool.
Attiecībā uz ceļiem - man šķiet interesanti, ka lielie ceļi valsti sadala tādos nelielos reģionos, un pirmajā brīdī varētu domāt, ka tā ir rajonu karte, bet realitāte ir tāda, ka tā loģiski domājot tā sanāk tāda antirajonu karte, jo visi krustpunkti lielākoties visticamāk būs rajonu centros.

Lūk, kartes.