pirmdiena, aprīlis 24

Es rakstu tikai rad, ja man nav jākoļī meitene

Ok klausies šito. Ja valoda ietekmē to, kā es domāju (kas šķiet loģiski, jo principā ne jau paši ir vārdi ir būtiski, bet koncepti, ko tie reprezentē. Un tie savukārt veido bāzi ar kuras palīdzību es izdaru kaut kādus spriedumus) vai varētu būt tā, ka runājot citā valodā mainās kaut kādas manas personības īpatnības? Es domāju tajā brīdī, kad tu jau galvā esi pārslēdzies uz citu valodu, tu arī domā izmantojot konceptus, kas tev tajā valodā ir pieejami. Piemēram "fuck me" es latviski droši vien nekad nedomāju, lai gan teorētiski es to konceptu varu uzbūvēt no četriem citiem. Protams tās valodas anyways miksējas kopā, it sevišķi ņemot vērā, ka parasta latvieša acīs es esmu grēcinieks, kas liekams vienā kastē ar izvarotājiem, jo atļaujos piedrazot senču mantojumu ar internacionālismiem un vienkārši lietām, kas oficiāli vispār neskaitās vārdi, bet es domāju - nez vai, piemēram, runājot angliski es esmu vairāk bold vai romantisks, vai nosvērts? Es nezinu, bet man šī likās interesanta ideja.

Prasu vienam džekam vai viņš kurī zāli. Viņš saka - tikai tad, ja man jākoļī meitene. Nevaru īsti saprast - es stipri šaubos, ka esot high kādu sakoļīt varētu būt vieglāk, ja vien situācija nav tāda, ka meitene ir zem kaut kā smagāka. Bet izrādās tā - nekurī, bet ja smuka meitene prasa, tad jau piedzima ar džointu zobos. Rezultāti esot tādi - vienreiz pamodies uz kuģa, vienreiz Lielupes krastā. Tā ir, ja ar sušņaku laicīgi nerēķinās.

Kur tu ej meklēt nepazīstamus cilvēkus? Es gribu atrast virs small-talk līmeņa sarunas ar cilvēkiem, ar kuriem neesmu runājis pēdējās nedēļas laikā. Lai arī cik jocīgi tas neizklausītos, man šķiet šī šobrīd ir manas dzīves sarežģītākā daļa. Krogi īsti nestrādā, kamēr neesat vafelē. Esmu ievērojis, ka vairāki draugi mēdz aiziet uz krogu, vienkārši pa lielam lupīt sienā un gaidīt, kad maģiski notiks kaut kas interesants. Var saprast, bet nu reāli viegli arī nesaprast, jo kas tieši tur notiks pats no sevis? No otras puses es nevari gluži iet klāt tramvaja kontrolierim un prasīt dalīties personības tumšākajos noslēpumos.
Šķita, ka perfekts risinājums šim varētu būt Tinder, bet tas ir pārsteidzoši cik ātri pārtrūkst sarunas, ja liec saprast, ka neesi jau klāt pie durvīm, gatavs klauvēt ar boneri. Savulaik mēdzu pavadīt vakarus čatos, kur Tevi samatcho ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, bet arī tāda tipa servisi tagad piedāvā tikai krānus.

sestdiena, aprīlis 22

Miršana™


Es pēc dabas neesmu atriebīgs, bet man šķiet ir vislabākā atriebības plāna ideja. Tu varbūt teiksi overkill, nav vērts, bet, ja gribi izsist no cilvēka maksimālo efektu legāli, būsim godīgi, nekas nevienam neizbesītu tā, kā tas, ja tu nomirtu par spīti viņam. Priekšnieks nedod algu? Nomirsti viņam bagāžniekā - izskaidro tagad šito. Dāma pārmet, ka neesi pievērsis kaut kam uzmanību? Noglāsti viņas vaigu, ieskaties acīs, un nomirsti tur pat uz virtuves galda. Miršana™ - vienkāršākais risinājums triviālām problēmām. Tagad visai ģimenei! Kāds netīšām uzskrien tev kungistabā? "Es atnācu šeit dirst un nomirt, un viss jau ir izdirsts".
Atceries bija tas gadījums, kad kāds no Saimnieks Meklē Sievu potenciālajiem dalībniekiem vienkārši aizbrauca pie džuses un nošāvās viņai pagalmā? I mean.. "ŠMARA bļeģ. Manas durvis tagad Tev vienmēr aizvērtas!" Nedomāju, ka kāda meitene mani visu mūžu atcerēsies tā, kā to darīs šī apsveikuma saņēmēja. Es gan atzīšu, ka neesmu pirmais attiecību konsultants, kam zvana krīzes situācijās.
Ir tāds prank (palaidnība :l), kad fēnā sabāž miltus, un nākamajam cilvēkam nākot to lietot vienkārši diena sākas ar pilnu seju un matiem slapju miltu. Man ir riktīgi slikta ideja. Vienīgi baigi neērti sarunāt "Klau, Nicīt, es tagad laižu uz krematoriju, rekur mana dzīvokļa atslēgas.."

Lūk, nāve.

otrdiena, marts 28

Šerberta dimensija

Hei.
Sen neesam runājuši. Vienmēr tas mulsums pēc ilgas neredzēšanās - "Kā iet? Ko dari?", un reāli nav skaidrs cik tieši plašā mērogā mēs runājam. Vai man stāstīt tev par to, ka Taxify šoferis man teica "Klau, tu no tiem datoriem saproti, man te viens cits pasažieris rādīja.." un izvelk melnu blociņu, kurā ierakstīts "e-dinārs" aka Bitcoin? Nesen uz ielas Ilze prasīja "1 minūtes update", kas man šķiet labi jau ļauj izfiltrēt daļu informācijas. Nav gan teikts, ka jāizfiltrē e-dinārs.

Netērēsim laiku sīkumiem, man tev jāpastāsta kas nopietnāks. Es teikšu godīgi, es pats neticēju savām acīm, kad redzēju, bet veikalā nopirktam saldumam virsū bija rakstīts "Šerbets". Prasu apkārtējiem - "klau, kā ir pareizi? Šerberts vai šerbets?" esot šerberts. Bet tezaurā vārds "šerberts" nemaz vairs nav. Kas notika ar šo vārdu? Kā var būt, ka es tik ilgi būtu dzīvojis nezinot par šo? Ir divi varianti - Illuminati ir iefiltrējušies Valsts valodas centrā vai arī daļa no mums kaut kādā brīdī ir pametusi Šerberta dimensiju un ieradusies citā, acīmredzami mazāk krutā dimensijā, kur saldumu nosaukumiem nepietiek burtu. Bet būsim godīgi, Illuminati variants vienkārši nav reālistisks. Bet tu jau zini par ko es runāju. Nekad neaizmirsti savas saknes, high-five visiem no Šerberta dimensijas.

Cik dziļi sarunā mēs esam? Vai ir noteikts laiks, kuru mums jāpieturas pie realitātes, līdz ķerties pie citu pasauļu būvēšanas? Vai varbūt laiks memory dump. Uzaugot Mālpilī tu rēķinies, ka pilsētas teritorija sadalīta grupējumos - BAF cienītāji, Pālēni, Skeiteri, Piecstāvenes, daži džeki braukāja apkārt ar riteņiem, kuriem aiz muguras lepni plīvo bagāžniekā iestiprināts karogs "Ripojošie Miroņi". Vēlāk Ripojošie Miroņi, nezinu kādu politisku apsvērumu ietekmē, pārformējās par Džei Hadām. Kāda tieši bija jaunā ideoloģija neatceros, bet ar riteņiem vairs nebraukāja. Kas lieliski - es tikai pirms pāris mēnešiem sapratu, ka ar to bija domāti džihādisti. Acīm redzami neesmu tas asākais nazis atvilknē, bet tomēr skaisti, ka gadi paskrējuši, bet Mālpils keeps on giving. Es teiktu Mālpils - tā nav vieta, tas ir dzīvesveids.

Ja tev sāk šķist, ka es esmu mainījies, man tev jāsaka - nu sorry, man bija near death experience. Vienu vakaru es, kā to normāli pieaugušie cilvēki dara, sasmējos un aizrijos ar Listerine. 0/10 ja skatāmies manu dzīves skaisto mirkļu skalā, bet 10/10, ja meklē spīdzināšanas tehnikas. Tas brīdis, kad viss, ko atceries par gaisu, ir kā tāla atmiņa kurā pēdējoreiz ieelpoji kaut kad bērnībā pirms 2000 gadiem, lika man tā patiešām novērtēt tieši kāds patiesībā cilvēka ķermenis ir sūds.

Nu tā kaut kā.
Latviski penthouse ir bēniņi?

ceturtdiena, decembris 15

Man vairs nav bail no reklāmistiem

Nu jau apritējis gads, kopš ar Laimu mēģinājām ievest jaunas vēsmas Latvijas reklāmas tirgū. Diemžēl gan ar skumjām jāatzīst, ka acīmredzami esam nākuši par ātru, un tirgus pagaidām vēl ir gatavs tikai Like&Share un dažreiz vēl nedaudz Share.
Labā ziņa ir tāda, ka esmu pārvarējis savas bailes no reklāmistiem, un nu sāku dzīvot ilūzijā, ka nemodīšos 03:00 no tā, ka visa Adwards žūrija būs ieradusies pie manām durvīm, lai liktu nekavējoties paskaidrot kā man nav kauna ņirgāties par industriju, un uzrakstīt vismaz 17 viduvējas kvalitātes tvītus, kas izraisa tādu pašu emociju gammu, kā pagraba stūrī aizmirsts kartupelis. Man vienkārši tagad ir slēdzamas kāpņu telpas durvis.
Tā kā nevienu atbildi, kā arī uzaicinājumu saņemt Grand Prix Adwardos, nesaņēmām, nododu mūsu kopdarbu tavam vērtējumam. Kad redzēsi šīs kampaņas ielās, zini, ka, lai arī cik neticami, patiesībā aiz tām stāv divi no pēdējiem cilvēkiem, kuri vēl nav paši sevi atzinuši par sociālo mediju ekspertiem.



sestdiena, decembris 3

Acīm redzamais - neticamais

Stāvu RIMI rindā, mani produkti smuki sakrauti uz slīdošās lentas, pārdevējas virzienā aiz produktu atdalītāja stāv, kāda cita vīra produkti, kas lēni tuvojas savam pīpstināšanas liktenim. Bet ne līdz galam pārdomāta lentas sašaurinājuma dizaina kļūdas (vai vēl ticamāk - mēness fāzes) rezultātā, priekšā stāvošā džeka Kinder Bueno veic Hudīnī cienīgu manevru, un iebēg aiz sadalītāja pie maniem produktiem. Es stāvu, skatos, domāju - nu vispār ar ko es esmu sliktāks? Vai es neesmu pelnījis Kinder Bueno? Muļķības.
Pārdevēja saskaita džeka produktus, aizlaiž vienā no joslām, kas paredzēta savākšanai, un tad manējos otrā. Džeks paskatās uz maniem produktiem, pamana Kinder Bueno - skatās uz saviem - acīmredzami Kinder Bueno tur neredz. Īsti nezinu vēl kā šī situācija risināsies, bet nu principā man ir čeks, es varu parādīt, ka esmu samaksājis, un lai novāc savu neķītro skatienu no maniem našķiem. Tā nu viņš skatās uz maniem produktiem, saviem produktiem, savā somā, uz saviem produktiem, savā somā, uz maniem produktiem.. Ir tik faking lieliski no malas vērot, kā acīmredzami kustībās ieliekas cilvēka domu process, sastopoties ar šīs zemes lielāko magu. Es tikmēr salādēju visu pārējo, paņemu to Kinder Bueno, tur pat atveru, un skatoties uz viņu nokožos. Viņš skatās man acīs un tad... paskatās savā somā.
Magic.

Citās ziņās no Valtera Brūna attiecību padomu grāmatas - nezini, kur vest meiteni otrajā randiņā, jo radošās spējas vietu izvēlē līdz tējas namiņam nesniedzas? 100% rekomendēju pavadīt kopīgi divas dienas gultā klepojot un šņaucot degunu. Ja reizēm rodas sajūta, ka dāmai elpa neaizraujas tik ļoti, cik vēlētos, skūpsti laikā, kad deguns ir tikpat funkcionāls, kā kājslauķis taisīts no glitteriem, atklās tev pilnīgi jaunu skābekļa trūkuma pasauli. Un kad all is said and done, kopīgi kā romantiskā filmā varat sagaidīt rītu ar Theraflu un cigaretēm.

Es tagad neatceros vai jau rakstīju par to, un man reāli nav pacietība iet tagad meklēt, bet esmu visai neapmierināts ar faktu, ka uz cigarešu paciņām cipari, kas apzīmē stiprumu aizstāti ar vēl papildus noderīgiem padomiem. Reāli es līdz tam brīdim nemaz nebiju iebraucis, ka tie cipari domāti kā brīdinājums. Šķiet kaut kā skaisti, ka tīri nejauši ar aizliegumu panākta ļoti noderīga informācija. Un kā man tagad atšķirt sarkano marļiku no baltā kent? Tagad man te tikai ir "Atmetiet smēķēšanu - tuviniekiem jūs esat vajadzīgs dzīvs". Kā Jūs to zināt? Varbūt es esmu vienkārši nenormāls krāns. Varbūt mani tuvinieki ir sekta, kurai manas mirstīgās miesas ir daudz vajadzīgākas nekā šādi te jautājumi. Vai arī varbūt mana dzīvība ir apdrošināta par 17 miljardiem un zālēm pret vēzi.
Kaut kad stāvot rindā uz autobusu Mālpilī (jap, rinda Mālpilī, šis godavārds ir patiess stāsts) viena meitene stāsta citām, ka Signei* vecāki brauks prom brīvdienās un omīte pieskatīs kaut kādus sīkos, un Anna* tieši domāja, ka gribētu kaut kur dzimšanas dienu bez sencīšiem nosvinēt. Reāli pat šī būtu derīgāka informācija, ko likt uz cīgu paciņām.
*vārdi aizmirsti

Lūk, dzīve.