svētdiena, jūnijs 21

Piezīmes no Mjanmas #8 [Mandalaja]

No Mindatas dodamies uz mūsu pēdējo Mjanmas pilsētu - Mandalaju. Ceļs lejā no kalniem tik pat līkumots kā augšā un kundze man blakus šo notikumu atzīmē braši vemjot maisiņā. Pirmajā pieturvietā brokastīm viņa nopērk enerģijas dzērienu, iztempj to pirms kāpšanas atpakaļ busiņā, un jau 10 minūtes vēlāk enerģijas dzēriens atrodas maisiņā. Tāds kā sava veida burvju mākslinieka triks, tikai ar pārtiku. Lai arī kundze sēž man blakus, par šiem notikumiem uzzinu no Lāsmas, jo pats esmu iegrimis Nintendo Switch. Šis varētu būt diezgan labs marketinga materiāls viņiem - nezinu daudz lietas, kas mani ierautu tā, ka es nepamanītu sev blakus vemjošus cilvēkus.

Aiz mums busā sēž vēl divas eiropieties no Nīderlandes, no kurām viena strādā Nīderlandes vēstniecībā Mjanmā. Uzzinām par to kāda dzīve šeit ir ar valsts pārvaldi saistītiem darbiniekiem.
Kāds ir bijis viņas dzīvoklī - vakarā atnākot mājas visi skapīši ir vaļā, mantas nedaudz pavandītas. Paņemts nekas nav, tas tikai tāds žests, ka Mjanmas politiskie spēki var atslēgt tavas durvis.
Apbraukājot vietējos ciemus, lai ievāktu kaut kādu Nīderlandes vēstniecībai interesējošu informāciju, tev līdzi ir divi Mjanmas pavadoņi, kas neslēpjoties izseko tavu mašīnu, un ierodas uz visām tikšanās vietām, stāv tur un nesaka ne vārda. Tikai tāds žests, ka Mjanmas politiskie spēki var viskaut kur aizbraukt. Šajā brīdī sajūtos nedaudz neērti runājot par šo atklāti busiņā, lai arī runājam angliski, jo ir nelielas aizdomas, ka jau esmu kaut kādā Mjanmas uzskaitē par to, ka gana ātri nepiecēlos kājās, kad kinoteātrī sāka skanēt Mjanmas himna.

Tagad atceros ka pie Inles ezera satikām citu meiteni kas strādā Somijas vēstniecībā Vjetnamā. Viņai tur iedots arī vietējais "palīgs" - misters Hans. Lūk kāds stāsts:
Viņa ar Misteru Hanu pārkāpj ātrumu ar motocikliem un uz ceļa priekšā stāv policija, kas žestikulē vēlmi,lai šī stāsta varoņi piestāj malā. Misteram Hanam ir citas vēlmes, un viņš turpina braukt. Meitene, nezinot ko īsti citu darīt, arī vienkārši bliež garām policistiem, kas viņus pēc pāris kilometriem noķer ar sirēnām. Misters Hans vienkārši izvelk no maka banknotes un piedāva policistiem, taču tie saka, ka šī nav problēma, ko var atrisināt ar naudu. Nu labi, saka Misters Hans, ja nevaram ar kapitālismu, mēģināsim ar komunismu, un izvelk mobilo telefonu. Pēc mirkļa iedod to policistam, kurš paklausās, noliek klausuli, atvainojas Misteram Hanam un novēl labu ceļu. Viņš redz gājis vienā klasē ar kādu no valsts armijas ģenerāļiem.
Vēl kādam no vēstniecības darbiniekiem aizgājusi no darba mājkalpotāja. Tās vietā nozīmēts jauns mājkalpotājs - džeks kurš ļoti labi runā angliski, ir labi informēts par visiem notikumiem un cilvēkiem pilsētā un vispār visai izglītots. Kāda iespēja, ka labākais darbs, ko šis cilvēks Vjetnamā var atrast ir mājkalpotājs? Lai gan es droši nezinu - varbūt vēstniecības savus mājkalpotājus dabū tikai no augstākas raudzes mājkalpotāju universitātēm, kur visi studenti tiek sagatavoti pēc trauku mazgāšanas, vajadzības gadījumā, pārņemt arī vēstnieka pienākumus.

Ierodamies Mandalajā naktī un mūsu satiktās nīderlandietes grib ņemt taksi ar mums uz viesnīcu - bet mūsu viesnīca ir 2 kvartālu attālumā, tāpēc neredzam jēgu - aiziesim ar kājām. Dodamies prom un viņas pavada mūs ar skatieniem, kas liecina, ka viņuprāt mēs čista nesaprotam ko daram dodoties kkur naktī ar kājām. Bitch please, mēs ieradāmies šajā valstī mašīnā kura ir divu soļu attālumā no Flintstonu kājminamajiem auto, apskatot armijas ieročus sēžot uz kontrabandas paklājiem no Taizemes. Mēs čista varam noiet divus kvartālus.
Viesnīcai  ir neglītakais interjers kādu var iedomāties - koši zilā krāsā nokrāsotas siena, pa logu paveras skats uz blakus mājas sienu 30 cm attālumā, vannasistabs durvis ir taisītas šķietami no otreiz izmantotiem logu rāmjiem, bet pārsteidzošā kārtā viss ir tīrs un strādā. Ir elektrība un siltais ūdens un īpašam komfortam istabā ir ultravioletā gaisma, lai, pirms došanās saldos sapnīšos, vari divreiz pārliecināties, ka šajā istabā neviens nav ne beidzis uz tava spilvena, ne nogalinājis prostitūtu. Labi, tieši to garantēt nevar, bet vismaz to, ka kāds ir bijis satīrīt.

Nākamajā rītā dodamies uz vietējo arheoloģisko zonu ar nelielu kuģi. Kuģis kā sabiedriskais transports man vēlaizvien šķiet kaut kas amazing. Pati zona satur pāris tempļus un pāris allegedly lielākās lietas pasaulē (piemēram lielāko ķieģeļu čupu). Kuģis piestāj kādus 400m pirms zonas sākuma, kur tam tiek piesliets dēlis, un mēs ceram, ka nebūsim tie tūristi, kuri pa taisno vienkārši ieveļas upē.
Krastā tavu uzmanību mēģina pievērst džeki, kas mēģina tūristus pārliecināt par to, ka 400m garā pastaiga pa upeskrastu nav iespējama ar kājām, un tev ir nepieciešami buļļa vilkti rati, kas nogādātu tavas miesas līdz teritorijas ieejai. Es protams, esmu lepns kungs, un neredzu tam vajadzību - kas tieši man var notikt 400m garā jūras pastaigā?
Tā nu nonākot pie ieejas maksāšanas būdiņas konstatēju, ka esmu pazaudējis savu telefonu. Atceros, ka tik tikko skatījos kartē, kur mums jādodas, tāpēc sāku meklēt apkārt, vai nav tur pat kaut kur nokritis. Šo pamana biļešu būdiņas darbinieki, kas kļūst viegli satraukti un nāk man prasīt kas noticis. 5 minūtes vēlāk bez manis un Lāsmas gar krastu staigā un telefonu meklē vēl 2 džeki, kam tobrīd būtu jātirgo biļetes. Trešais, saprotot no manis, ka telefonu zvanot neatradīs, jo esmu izslēdzis skaņu, pa rāciju ziņo ceturtajam kaut ko Mjanmāriski, kurš uzreiz iedarbina moci un dodas pa krastu uz vietu, kur mēs izskāpām. Es tikmēr stāvu samulsis, un jūtos viegli neērti par to, ka mana neuzmanība ir izvērtusies tik nopietnā meklēšanas operācijā, bet tas īslaicīgi, jo par laimi Lāsma atrod telefonu tur pat netālu smiltīs, un vietējo džeku sajūsmas saucienu un aplausu pavadīti mēs dodamies apskatīt lielāko ķieģeļu čupu pasaulē.
Čupa ir liela. Viens no viņu karaļiem, kuram tā pat kā visiem pārējiem ir nepieciešams būt stilīgākajam no valdniekiem, bija izlēmis uzbliezt lielāko pagodu pasaulē no ķieģeļiem. Bet tad viņš nomira ticis tikai līdz 50m augstam ķieģeļu kubam, kurš vēlāk zemestrīces rezultātā kļuvis par ~45m augstu ieplīsušu ķieģeļu kubu. Izskatās gan joprojām iespaidīgi.
Šī vispār ir vieta, kur viņiem patīk lielākās lietas, te ir arī allegedly 2. lielākais zvans pasaulē (bija reāli faking liels, bet laikam neuzdrošinātos sevi saukt par zvanu lieluma ekspertu. Kaut kur vietu aprakstos pavīd arī informācija par lielāko grāmatu pasaulē, bet to vairs neatceros redzējis, iespējams grāmata todien bija aizvērta.

Pēc seno māju apskates dodamies atpakaļ uz pilsētas centru apskatīt nedaudz jaunākas mājas.
Tā kā Lāsma aizmirsa savu stilīgo krēmu Mindatas kalnu mājiņā, Mandalajā jāatrod jauns. Dodamies uz vietējām Drogām - tur iekšā ienākot čillo kādas 9 meitenes. Līdz ko sākam pētīt plauktu saturu, viņas izvietojas tādā kā puslokā ap mums, un kamēr viena ņem ārā no plauktiem krēmus un mēģina kaut ko angliski skaidrot krēmus, pārējās skatās un sačukstās viļnveidā, skaļumam paceļoties katru reizi kad Lāsma pievērš uzmanību jaunam krēmam. Es stāvu un jūtos neveikli. Kad krēms ir atrasts un savas Mjanmas meiteņu orbītas pavadībā tiekam līdz kasēm, es ņemu ārā maku. Tā kā todien visa mūsu skaidrā nauda ir pie manis, es visu 10 sieviešu acu skatienu pavadīts izņemu no maka banknotes un dodu tās Lāsmai. Nu tā, vnk drošībai lai nostiprinātu Eiropiešu dzimumu lomas arī Mjanmas pusaudzēm.

Pilsētas centrā ir kaut kāda milzu pils teritorija ar 2x2km aizsargrāfi + mūri. Stulbi, ka to, ka iekšā viņā var tikt ar bezmazvai karaļa uzaicinājumu saprotam tikai atnākot uz turieni. Nu neko, dodamies 4km pastaigā gar aizsargrāvja malu. Tā izrādās ir superpopulāra vieta vietējiem sportistiem - izvietoti ļoti daudz dažādu trenažieru un redzam pilnu paaudžu spektru, kas nodas tādām sportiskām aktivitātēm kā "skriet" vai kāda vecāka vīra gadījumā "sist pa saviem ceļiem ar kulakiem, kustinot savu dibenu pa apļveida trajektoriju".

Savu nelielu feilu ar pils apskati izlemjam remdēt ar nelielu alkohola apjomu. Dodamies uz bāru, kas pēc skata ir visvairāk fancy vieta ko līdz tam brīdim šajā valstī esam redzējuši. Esam ieradušies gan visai agri un tāpēc esam vienīgie apmeklētāji, līdz ar to grūti teikt, kas ir tie cilvēki kas to apmeklē, bet ir skaidrs ka šī pilsēta ir krietni turīgāka par iepriekšējām vietām ko esam redzējuši, un katrs dzēriens superhipsteru bārā mums izmaksā veselus 8 eiro.
Domājam ka esam bagāti eiropieši un varam to atļauties, bet patiesībā mānam sevi, jo izrādās sevišķi daudz skaidras naudas man palicis vairs nav - to saprotu kad naktī iekāpjam taksī lai tiktu uz mājām.
Kad izkratu visu maka saturu un saprotu ka man kopā ir tikai 550 naudas (~30c) saku taksistam lai aizved mūs tik tālu cik par šo sanāk. Bet esmu aizmirsis par to cik viesmīlīgi ir vietējie ļaudis.
Viņš paskatās uz to naudu, sāk smieties, paprasa kur mēģinam tik un saka nekas - aizvedīs līdz mājām - "Today I help you, tomorrow god help me!".

pirmdiena, maijs 4

Piezīmes no Mjanmas #7 [Mindatas pārgājiens]

Mēs pamostamies un no rīta joprojām līst. Pārcelt pārgājienu 2x man šķiet būtu nepieklājīgi pat Mjanmā, tāpēc ceļamies vien augšā un ceram, ka gids atvedīs mums lietusmēteļus. Atkal brokastojam ar vietējiem, un atkal uz zemes ir turku zirņi >>>:ll
Mūs savākt ierodas 3 motocikli (uz viņiem ir arī motociklisti), viens no kuriem ir tik liels, ka mans ego jūtas apdraudēts.
3 viņi ir lai vestu mūs abus, gidu un 3 džekus, kas tos motociklus nogādās atpakaļ.
Dodamies uz benzīntanku, kas Mjanmā lielākoties ir ielas malā nolikts plauktiņš kurā rindiņā stāv litrīgas plastmasas pudeles ar benzīnu. Cena ~0.60c litrā. Tā kā atteicāmies no pirmās pārgājiena dienas, kurā bija paredzēts apmeklēt muzeju un sievieti ar ļoti garu kaklu un notetovētu seju, gids to piedāvā darīt šodien, bet mēs nē - mēs, viņam par nelielu pārsteigumu, gribam rāpelēties pa kalniem.
Ja no sākuma esmu nedaudz vīlies, ka esmu tikai pasažieris un nevaru vadīt to moci, tad nonākot pie reālā ceļa, kas jāšķērso es ātri pārdomāju - lietus izskalotas dubļu takas 45 grādu leņķī ar krauju blakām, kuras apakšā tu redzi tikai mākoni, un vienīgais kas tevi šeit aptur no brīvā kritiena ir kraujas malā uzliktās dzeloņdrātis.

Pa kalnu taku dodamies cauri vairākiem kalnu ciemiem. Tajos pirmo reizi Mjanmā redzam kristiešu baznīcas, kas izskatās speciāli nobāztas kalnos prom no visu acīm. Vienā no ciemiem mums plānots ēst, bet mājas īpašnieks, ar kuru sarunāta virtuve, ir baznīcā un ne mums ne gidam nav ne jausmas cik ilgi iet dievkalpojums, tāpēc ejam ēšanas vietu sarunāt pie kādiem neticīgajiem. Mājā ir pāris mēbeles - skapis, bluķīši uz kā sēdēt, paklājs, un stūrī ugunskurs, virs kura dūmos žāvējas kāda dzīvnieka galvas kauss. Šajā mājā gan nav 30 collu plakanais televizors, kas nedaudz pārsteidz - tā ir lieta ko viņi pērk šķiet mājai vispār durvis nopirktas.
Skatoties kā ciematnieki strādā saprotu, ka lielākā daļa laika viņiem aiziet vienkārši sevis uzturēšanai - ja tev uz veikalu aizbraukt paņem 4h, veļa jāmazgā ar rokām, pašam jāstāda, jālaista, jānovāc augi un jāpieskata rukši, baigi daudz laika filozofēt par lidošanu uz mēnesi un influenceru biznesu nepaliek.
Vairākās vietās manām uz kalnu grēdas vienkārši izgāztus atkritumus, pie tam nevis vienā spotā, bet kur nu kuram ir tuvāk. Runājam par to ar savu gidu, un viņš saka, ka tur vienkārši nebrauc atkritumu izvedēji, tāpēc vietējiem nav nemaz kur viņus likt. Izgāzt džungļu kalnos šķiet kaut kā bēdīgi, bet no otras puses tur džungļu ir tik daudz, ka nedomāju, ka cilvēkiem, kuru zobārsts visticamāk kanālu ārstēšanu veic upurējot kazu, ir liels satraukums par to, ka viens no 2000km^2 džungļu tagad ir piemētāts ar plastmasu. Cik noprotu no gida, viņi uz to pat obligāti neskatās kā pretīgiem atkritumiem - tā ir vienkārši vieta, kur stāv pudele, tāpat kā tur stāv akmens.
Atkritumu savākšana tik ļoti nav problēma, ka pat ceļot jaunus tiltus, vecie tiek atstāti tur pat blakus, un mūsu gids lepni mums norāda uz tiltu, kuru uzcēluši briti laikā, kad vēl te plānoja koloniju.
Kopumā pirmā diena ir ļoti lietaina, bet tas kaut kā atstāj vēl īstāku džungļu sajūtu. Brienam cauri slapjām papardēm un klintīm. Uz mūsu izvēlētajām takām vairākās vietās redzu mētājamies spoguļus. Laikam nav tāda vieta kur kārtīgs Mjanmietis nevarētu izbraukt ar mocīti.

Nakti pavadam mājā pie kāda džeka, kurš pats ir izbraucis. Redzams ka ir bagāts - mājai ir 4 istabas, vairāk kā 6 mēbeles un pat atsevišķa telpa virtuvei. Pati māja gan sasita no dēļiem, pa kuru spraugām pūš vējš. Vienā brīdī nedaudz sabīstos vai tik neesmu saindējies ar ēdienu, jo riktīgi šilierējas grīda - tā kā elpo, kā tas mēdz rādīties, kad esi apēdis savādas sēnes. Bet nē - tas vienkārši ir vējš kas cilā linoleju. Uz tā paša linoleja izklātas arī segas uz kurām aizmiegam līdz nākamajam rītam, kur mūs pamodina zem mājas rukšķošas cūkas un klukstošas vistas. 
Dodamies atpakaļ uz Mindatu - kalniem tāda jocīga lieta, ka tu labi redzi savu galapunktu - kad saprotu, ka redzu pilsētu jau no paša rīta jūtos nedaudz apkrāpts, jo ir skaidrs, ka pilsētā būsim pēc 30min, un tas nav pilnas dienas ceļojums. Tā es domāju 7h pirms reāli nonācām atpakaļ, jo ceļš kalnā lejā un tad atpakaļ augšā ir tomēr nedaudz garāks, kā vienkārši ceļot taisnā līnijā pa gaisu.
Kāpjot augšā mums pretim nāk 4 aptuveni 4gadīgi bērni (īstenība viņiem ir 9, bet to var pateikt tikai vietējie). Džons ar viņiem aprunājas, jo viens no tiem ir viņa māsasdēls, un mēs prasam ko pie velna tādi sīkie te noklīduši dara, vai nav nedaudz bīstami. Nav. Tā ir Mjanma. Bērni ar kaķenēm dodas medīt putnus. Ja tu domā, ka tas ir lai nestu mājās mammai pagatavot, tu rūgti maldies - viņu plāns izrādās ir noķert putnu, tad pašiem četratā viņu notīrīt un izvārīt zupu :lll Es 9 gadu vecumā labākajā gadījumā biju spējīgs kartupeli izvārīt.
Kādā brīdī mums pretim brauc kravas mašīna kurai pakaļ dzenas kucēns, kuru Džons sāk saukt - izrādās tas ir viņa suns Čakijs, kuru pirms 2 dienām viņš atstājis otrā kalna pusē pieskatīt kādai ģimenei, kamēr pašam jāstrādā. Kā viņš te nonācis viņš nezin, bet neizskatās īpaši satraukts. Īpaši satraukts neizskatās arī Čakijs kurš priecīgs ļepato mums apkārt un ēd no zemes sabrauktas čūskas.
Pēdējie metri pirms atgriešanās pilsētā visai grūti, tāpēc piepilsētā ieejam piesēdēt Džona māsas mājās. Tur mums katram iedod avokado, jo viņš vēl aizvien ir izbrīnīts, ka mēs sakām ka avokado ir dope, un maksā visai dārgi. Nav gan ne sāls ne maizes, kas nedaudz apgrūtina to baudīšanu, tāpēc mēs klusi vienkārši sēžam un ēdam avokado kā abolu, kamēr Džons un viņa māsa nodirš viņu māsīcu par to, ka viņa ir resna. Viņa gan arī ir pirmais resnais cilvēks, ko redzam Mjanmā.
Pēc ceļojuma dodamies iedzert vietējo vīnu. Vēl joprojām nav baigi labs. Bet bārā bez mums ir vēl 2 džeki, kas ir ļoti priecīgi šeit redzēt baltos. Ļoti grib komunicēt, taču angļu valodas zināšanas ir visai vājas, tāpēc mēs 4x viens otram mājam ar galvu un 19os vakarā sakām "good morning".
Pēc tam aizejam uz citu, mazāk fancy, lai neteiktu shady, bāru. Arī tajā visa rosība apstājas lai sajūsminātos par dzerošiem ārzemniekiem. Pavadu kādu laiku mēģinot pasūtīt 2 glāzes viskija, taču nesekmīgi. Neeksistē tāda glāžu lieta, tu vai nu pērc to viskija pudeli, vai nepērc. Nu I guess pērkam, neesam jau nabagi. Dabujam blašķi par 60centiem, un reāli nebūt ne sūdīgākais viskijs, ko esmu mēģinājis :D Turklāt pēc pudeles iztukšosšanas, mūs par labu darbu vietējie kolēģi apbalvo ar riekstiņiem un mandarīniem.

sestdiena, aprīlis 11

Piezīmes no Mjanmas #6 [Mindat]

No Bagānas dodamies uz kalniem - Mindatu. Pilsēta ir 2.5km augstumā, blakus 3. augstākajam Mjanmas kalnam. Sākotnēji bijām plānojuši braukt trekot uz citu reģionu, kur gida cenas bija 3x lētākas, bet izrādījās, ka tur pirms divām nedēļām uzsprāga tūristi un vietējie uz mīnām sprāgst regulāri, līdz ar to izlemjam, ka samaksāt extra 50eur šķiet jēdzīgāk, nekā mēģināt pēc tam ar Mjanmas medicīnas tehnoloģijām piešūt sev atpakaļ kājas.
Autobuss uz turieni iet no citas pilsētas ~2h attālumā, uz kuru mūs nogādā mini kravas mašīnas vaļējā aizmugurē - tādās pārvadāt cilvēkus ir gan visai standarta lieta. Nedomāju, ka šeit kādreiz kāds ir dabūjis sodu par to, ka nav piesprādzējies.
Ar mums kopā brauc vietējā tante, kas iekāpj aizmugurē ar kādiem 13 maisiņiem un no viena no tiem piedāvā man pankūku. Otrs mūsu ceļa biedrs ir britu tūrists, kuram nākamajā dienā ir lidojums atpakaļ uz mājām no citas pilsētas, bet viņš ir izlēmis, ka viņš tajās pāris dienas gaismas stundās, kas būs palikušas pēc ierašanās vēl varētu paspēt uzbliezt kalnā. Es skatos ar neizpratni, jo divu mēnešu ceļojumā tāds koncepts kā "paspēt iespiest apskates objektu" īsti neeksistē.
Nonākam pārsēšanās vietā, iekāpjam īstā autobusā un bliežam augšā. Smuki skati, un, ja esi cilvēks kam patīk vemt transporta līdzekļos, šī ir perfekta vieta, jo ir kādi 3 pagriezieni uz kilometru. Mums priekšā sēž sieviete, kas piebliezusi pilnu muti ar stimulantriekstiem un skatās virsū ar izbrīna pilnu seju. Skatienu nenovērš pat pēc ilgāka acu kontakta, un iekšējais latvietis manī nomirst. Tuvojoties pilsētai uz kalnu ceļu redzam vēl vienu mini-pilsētu, kas sastāv no kādām 100 teltīm kas uzslietas vienkārši kalnu ceļa malā. Caur zīmju valodu ar sievieti, kas uz mums skatās kā mākslas darbu, saprotam, ka tur dzīvo strādnieki kas betonē kalna sienas, lai tās nenogrūst uz ceļa.
Mindata ir supersmuka - nekā daudz tur nav, bet ciemats ir izvietots uz kalnu grēdas kores, līdz ar to abās pilsētas malās tev paveras skats uz ~1.5km kritumu un pārējiem kalniem. Apkārt staigā cāļi un rukši, un cilvēkiem dārzā vienkārši aug avokado koki un tie Japāņu ķirši. Sajūta nedaudz ka esmu tādā Mjanmas Mālpilī.
Pirmajās minūtēs pastaigā pa pilsētu mums piemetas 4 bērnu banda, kas mūs izseko smejas un slēpjas katru reizi, kad gribam viņus fotografēt. Komunicēt savstarpēji mēs nespējam, tāpēc mēs vienkārši smejamies par bērniem un viņi, visticamāk, par mums.
Vakarā dodamies uzēst uz kādu no vietējiem restorāniem un apēdu asāko zivi savā mūžā. Ēšanas laikā pilsētā pazūd elektrība, tāpēc tikt galā ar veselu zivi ar irbulīšiem ir jauna līmeņa izaicinājums - tagad es to daru arī tumsā. Prom eju gan viegli sadusmojies, jo mūs brutāli apkrāpa iesmērējot tūristu cenas - par veselu zivi samaksāju kādus 7eur. Tagad šķiet smieklīgi, bet nu tā ir pilsēta, kur pārējās vietās mums ēdienreize abiem kopā maksā zem 4eur. Bet nu vismaz kāds te ir gatavs tūristiem - pirms tam bijām iegājuši citā vietā, kas sevi pozicionē kā tējnīca - un tur mums viesmīlis saka, ka tēja viņiem neesot. Prasām alu - tas arī nav. Prasām vai ir kaut kas cits uz ko viesmīlis, iespējams valodas barjeras, iespējams vieglākas dzīves labad atbild - nē. :ll Tikmēr pie blakus galdiņa džeki dzer šņabi, ko izskatās līdzi paņēmuši paši. Varbūt tā nemaz nebija tējnīca, un mēs vienkārši iegājām kāda mājā. Mjanmā šis nebūtu pārsteigums, jo populāra lieta ir taisīt saules aizsegus mājām no dažādiem reklāmu baneriem, kā rezultātā bieži vietas, kas izskatās pēc kaut kāda kroga, īstenībā ir vienkārši kāda ēnu mīloša cilvēka dzīvesvieta.
Nākamajā dienā mums paredzēts doties 3 dienu ceļojumā, un vakarā gāž kā ar spaiņiem. Pamostos ap 2iem - vēl joprojām gāž. Pamostos 5os un gāž :ll Bišķi sabijos no ūdens un tāpēc pirmo treka dienu atceļam - tā vietā pavadām dienu mākonī, kas uzpeldējis virsū pilsētai. Redzamība ir kādi 2 metri un fakts, ka esam kalnos, vairs nav konstatējams. Izskatās, ka vai nu esam Silent Hill, vai arī tā simulācija, kurā dzīvojam, vairs nav spējīga renderēt Mjanmas ziemeļus. Tā nu mums ir pirmā īstā atpūtas diena, kurā idejiski neko nedaram. Sēžam istabā zem segas, jo ir mitrs un vēss, un silts ūdens ir tikai tāla atmiņa. Ilgi gan tur nočilot nevar, jo kādā brīdī istaba sāk smirdēt - pirmajā stāvā viesnīcas īpašnieki gatavo ēst. Pēc smaržas grūti noteikt - vainu ražo lielus apjomus miskastes garšvielas, bet daudz ticamāk, ka vienkārši zupu, kuras pamatsastāvdaļa ir vecas ieskābušas siekalas.
Pabrokastojam kopā ar vietējiem strādnieku brokastu vietā un skatāmies kā vietējie met uz zemes turku zirņus, jo kurš tādu sūdu ēd. Es skatos ar lielām acīm, jo turku zirņi ar to viņu pankūku brokastīs ir vienas no labākajām brokastīm ever.
Atlikušajā dienas daļā aizejam uz vietējo muzeju, kur kāds onkulis savācis visas vecās lietas, ko varējis atrast. Muzejam nav konkrēta tēma, tas ir vienkārši "vecas lietas no šī reģiona". Kolekcijā ir tādi objekti kā mamuta zobs, opija pīpe, kas vecāka par Bagānas tempļiem, lāča, tukana un tīģeru galvaskausi. Bet mans mīļākais ir britu pistole no 2. pasaules kara. To muzeja kuratora vectēvs ieguva tad, kad kara laikā kalnos nogāzās britu lidmašīna, un vectēvam bija jāiet aprakt viņu līķi. Kā suvenīru paturēja pistoli. Arī pašam kuratoram ir sava pistole - viņš atrāda mums musketi, kuri pagatavojis no ūdens caurules. Taisīt ieročus ir legāli, tikai pirms lietošanas tev sava ūdens caurules nāves mašīna jāreģistrē. Ir laiks arī paskatīties albumu ar fotogrāfijām no vietējās dzīves - nesen savā pagalmā viņi upurējuši pāris buļļus, un rāda mums to bildes. Apskatām arī tiem paredzētos kapakmeņus kas izvietoti pagalmā, blakus 3 citiem, kas nogalināti nedaudz agrāk. Dzīvnieku upurēšana viņiem tāda tuva lieta, jo oriģināli visi cilvēk ciematā nāk no kalnu ciltīm, kas tic animismam. Normālos apstākļos viņi to nogalināto buļļu pirmos gaļas gabalus ietītu banānu lapās un upurētu gariem, bet tā kā šeit ir ieceļojusi kristietība, to viņi vairs darīt nevar, tāpēc tikai nogalina un ēd. Bet fakts, ka visu šo iedzīvotāju vēl salīdzinoši neseni senči dzīvoja tribal dzīvi ir diezgan interesants. Ciltis, no kurām izveidojies ciemats bijušas visai daudz, līdz ar to viņiem tur tagad ir vairāk kā simts virsaiši un šamaņi.
Vakarā vēl joprojām ir auksti, mazgājos aukstā ūdenī un baidos par to kā rīt sāksies 2 dienu ceļojums cauri lietum un džungļiem kalnos.

svētdiena, marts 8

Piezīmes no Mjanmas #5 [Bagan]

Ir cilvēki, kas mācās no savām kļūdām, un tad esam mēs, kas vēlreiz paņem nakts autobusu kalnu reģionā. Baganā ierodamies nedaudz par agru (ja nemaldos 5os no rīta) un pamodinām recepcijas darbinieku, kas ir aizmidzis tur pat uz zemes aiz sava darba galda. Nedaudz jocīgi, ka viesnīcā viņam nav gultas, kur apgulties, bet I guess, ja tu esi nakts maiņā, tev nebūtu jāguļ vispār. Agrāka iečekošanās numurā gan nav iespējama, jo tur vēl guļ iepriekšējie viesi, un viesnīcas darbiniekiem ir aizdomas, ka viņi ar mums kopā gulēt negribēs. Tā nu mēs apmetamies uz dzīvi foajē, un šķiet nedaudz nokaitinām recepcijas darbinieku, jo iet atpakaļ gulēt viņš vairs nevar stabili.
Bagana ir pilsēta, kurā ir vairāk tempļu nekā iedzīvotāju, un atšķirībā no daudzām citām lietām šajā dienasgrāmatā, šī nav diršana. Kā jau visas Mjanmas pilsētas, arī šī savulaik ir bijusi valsts galvaspilsēta, un tajā laikā valdošais karalis ir norāvis kaut kādu tempļu frenzy, kā rezultātā uzbliezis tur ~2000 dažāda izmēra tempļus - daļa tādu, kuros var ieiet 400 cilvēki, bet vairums tādu, kuros var ieiet 4 un 12 vāveres. Lielākā daļa tempļu vienkārši mētājas pustuksnesī, un ir diezgan smuki redzēt, ka pa tiem ložņā vietējās vāveres un suņi. Nedomāju, ka visi šie dzīvnieki pievērsušies budismam, bet, ja man būtu jātaisa reliģija, es arī gribētu taisīt tādas svētbūves, kurās nāk ēst vietējā fauna. Mazāk forši tas gan bija brīdī, kad vienā no tempļiem gribēju apskatīties kas ir otrā pusē Budas statujai, un izrādās tur ir rējiens.
Blakus mūsu viesnīcai ir stroika, kas ēdot brokastis uz viesnīcas jumtu dod interesantākas ainas kā TV. Vienas ēkas būvē strādā kādi 50 cilvēki, jo darba spēks šeit ir lētāks kā jebkura tehnika. Zemē ir izrakta bedre, kurā pāris džeki ar lāpstām maisa cementu, tad tas tiek krauts lielās bļodās, kuras sievietes liek uz galvas un rindiņā nes uz pašu stroiku. Izskatās pēc skudru pūžņa, un es nezinu kā jūtas tas cilvēks, kas tur ir atbildīgs par darba drošību, bet minu, ka vārdam "drošība" Mjanmā ir pavisam cita nozīme kā Eiropā. 

Pirmajā dienā ar mocīti izbraukājam kādus 10 tempļus, un lai arī negaidīju, ka es jebkad noguršu no skatīšanās uz pārāk daudz tempļiem, foršā ziņa ir tā, ka katrs te var atrast savu mīļāko un mierīgi pavadīt tur laiku klusumā, jo visa tūristu plūsma ir izdalīta pa kādiem 2000 punktiem. Protams, ka lielākajos, kas ir 4stāvu ēku augstumā tūristi ir gana. Kādā no tiem viens vietējais riktīgi grib iepārdot mums gleznas, kuras gleznojusi viņa aklā ģimene. Tieši tādas pašas gleznas redzam pie vēl kādiem 4 tempļiem, so I guess aklā ģimene bliež kopijas vienkārši caurām dienām.
Šajā pilsētā īrēt mocīti tūristiem ir aizliegts, jo valstij ir bail, ka mēs nositīsimies. Bet var noīrēt skūteri kas iet uz kādiem 20km/h, lai gan spidometrs saka, ka mēs braucam konstanti uz 140km/h. Braukāšanai vieta ir amazing, jo satiksme ir visai maza, un ir daudz smilšu ceļu un taku uz kurām tu vispār esi viens. Šeit gan saprotu arī kāpēc neviens mums negrib dot moci - vienai no takām kādu 500m garumā ir kaktusu sienas. Tā ka legit nevar noiet no ceļa, izmainīties ar mašīnu ir sarežģīti un braucot virs tiem 20km/h, ja tu gadījumā saslīdēsi uz smiltīm tev ir garantēta izlīmēšanās pret kaktusiem pilnā augumā. Šis gan ir viens no efektīvākajiem ātruma kontroles mehānismiem kādus esmu redzējis. 

Ēdiens vēl aizvien ir amazing - uzēdu citronu salātus, kas normāli vispār neizklausās pēc ēdiena un tam klāt tomātu un zemesriekstu karijs liek man pārdomāt kāda tieši velna pēc es pavadīju 2 gadus savas dzīves pārtiekot ekskluzīvi no ceptiem pelmeņiem (No diss pelmeņiem gan, šis ir tikai tēlains salīdzinājums). Pēc maltītes klāt pienāk viesmīlis, atvainojas un prasa vai es gadījumā neesmu no Sicīlijas. Ilgi mēģinu saprast kāds sakars un vai tiešām tas ir tas ko viņš prasa, līdz viņš paskaidro - viņš vienkārši tā domāja dēļ manām ūsām, jo ir dzirdējis, ka Sicīlijā visiem esot ūsas. 

Tā nebūtu Mjanma, ja lietas nevajadzētu apskatīt saullēktā tāpēc arī šeit vienā no dienām ceļamies 5os no rīta, lai brauktu nelegāli uzrāpties nelielā templī (legāli tajos vairs kāpt nevar, jo pāris gadus atpakaļ zemestrīce viņus visus padarījusi nedrošus) un paskatītos kā saullēktā paceļas gaisa baloni. Pie tempļa, ko esmu atradis maps.me mūs jau sagaida vietējie, kas tumsā palīdz uz tā uzrāpties pārējiem tūristiem un iekasē naudiņu. Nauda gan nav ieejas maksa, bet ziedojums tempļa uzturētājam, kurš cik noprotu ir valsts nozīmētais cilvēks kurš atbild par šo konkrēto būvi. Nezinu cik liela summa man šķistu pieklājīga par kultūrvēsturiskā mantojuma apgānīšanu, bet viņam 3eur par diviem cilvēkiem šķita pilnīgi pietiekami.
Gaisa baloni te ir top štelle, tos piedāvā kādas 7 kompānijas un gaisā vienlaicīgi var redzēt kādus 30. Pirms tam meklēju cenas, bet lētākais ko atradu bija 300$ no cilvēka. Izvēlējāmies nelidot, jo lidojums ar gaisa balonu iespējams nav tā lieta, kur vajadzētu izvēlēties lētāko variantu, it sevišķi šajā zemē. Iepriekšējā vakarā pirms došanās izlēmām, ka vajadzētu līdzi tēju termosā, tāpēc gāju to uzprasīt viesnīcas darbiniekiem. Angļu valoda ir tādā līmenī, ka, lai saprastu ka man ir nepieciešama beramā tēja bez maisiņa bija nepieciešami 3 cilvēki un kaudze radošās domāšanas.

Šeit sagaidām arī jauno gadu. Vietējie 1. janvāri nesvin, bet viesnīca zin, ka tūristiem tas ir svarīgi tāpēc tiek rīkotas vakariņas ar mūziku un dejām un salūtu un gandrīz neierobežotu bezmaksas rumkolu apjomu, kas man šķiet nenormāli jauki. Kā strādā salūts viņiem nav ne jausmas, tāpēc raķetes tiek šautas aptuveni metru no mūsu galda, blakus no salmiem taisīta terases jumta. Kādā brīdī lietas sāk sprāgt tā ka no uguns sākt bēgt pat nopietni iereibusī poļu pusmūža kompānija. Mana šī gada pirmā apņemšanās bija nesadegt dzīvam, kuru par laimi izpildīju jau pirmajās gada minūtēs.

sestdiena, februāris 29

Piezīmes no Mjanmas #4 [Inle lake]

Vai tu zini spēli "Where is Waldo?"? Iedomājies tagad šo pašu, bet Valdo aizstājam ar starppilsētu autobusu. Ja tev šķiet, ka tikko šī spēle kļuva vieglāka, tu stabili nekad neesi mēģinājis atrast savu autobusu Jangonas autoostā. Tā vietā, lai nopirktu savu biļeti un tad dotos uz peronu, kas uz viņas rakstīts, šeit mēs meklējam kiosku numur 54 starp 40000 kioskiem, kuri katrs ir cita kompānija un darbojas pilnīgi neatkarīgi no jebkādām saprāta vadlīnijām. Man ir aizdomas, ka katrs džeks, kuram ir autobuss, ir uzbliezis sev autobusu kompāniju. No kompānijas mājaslapas bildēm spriežam, ka uz mūsu autobusa varētu būt uzdrukāti Pokemoni, bet garantijas nav, jo dažādu multeņu attēli uz riteņiem te ir daudz.
Mēs atrodam pirmo cilvēku kurš pēc mūsu aplēsēm orientējas šajā haosā (neizskatās apmaldījies) un rādam viņam savas biļetes. Viņš sāk kaut ko skaidrot, kad pēkšņi viņam klāt pieskrien kāds cits džeks, viņi sastrīdas, un pirmais džeks vienkārši pagriežas un sāk doties autoostas otrā virzienā. Nevar īsti saprast vai vajadzētu sekot, vai viņš vienkārši dodas pusdienās, tāpēc sekojam neuzkrītoši - it kā tajā pašā virzienā, bet ne gluži pa tiem pašiem ceļiem. Tad viņš apstājas, paskatās uz mums un rāda ar pirkstu tur, kur manuprāt ir autoostas servisa ieeja, bet kā izrādās, tur ir vienkārši vēl 17000 autobusu kioski, bet par laimi uz viena no tiem atpazīstam biļetē iedrukāto logo.
Tur iekāpjam autobusā, kurā bez mums ir vēl 4 cilvēki. Un viņš sāk braukt. Saprotam, ka šis nevarētu īsti būt pareizi, jo pērkot biļeti izskatījās, ka tās ir pēdējās vietas, un tā nu jau es esmu pārliecināts, ka mēs tomēr dodamies ceļojumā uz citu pilsētu. Bet es aizmirsu, ka esam Āzijā. Šis taču ir vienkārši starpkiosku autobuss, kas ved mūs uz citu kiosku, kurā pārkāpt citā autobusā.
Un tā mēs dodamies 12h ceļojumā uz Inles ezeru, kuram blakām ir arī pilsēta, kuras nosaukumam vēstures annālēs droši vien vieta tā arī nekad neatradīsies, jo tai blakus atradās daudz ūdens. Noteikti nepalīdz arī fakts, ka tās nosaukums ir Njaungšve, kā tas mēdz gadīties, kad britu kolonista kaķis uzkāpj uz viņa rakstāmmašīnas klaviatūras.
Šis bija plānots kā tāds brauciens, kurā mēs vienkārši atslēgsimies un tad pamodīsimies gandrīz jau gala punktā, ja vien ne tāds mazs sīkums, kā 90% maršruta ir pa kalnu ceļiem, kā rezultātā aizmigšana būtiski palielina risku kāda no 9999 līkumiem pārlauzt sev sprandu. Noskatījos gandrīz visu Witcher pirmo sezonu, kas šo braucienu no amerikāņu kalniņiem pārvērta par drīzāk kaut ko tādu, ko Latvijā 2000 gados sauca par "4D kino zāli".
Mēs ierodamies pilsētā ap 5iem rītā, es izkāpju no autobusa gatavs nogalināt kādu un pēc tam uzreiz nomirt arī pats. Es reāli sacepos jau aizbraucot no Rīgas uz Mālpili, ja autobuss izmet 10km līkumu uz satelītciemiem, šādam braucienam pa nakti toč nebiju gatavs. Par šo gan nav informēts vīrs, kas pienāk klāt un 5os no rīta prasa vai es gadījumā negribu doties saullēktā izbraukt pa ezeru ar laivu. Dirsā tev to laivu. Šo es viņam nesaku, jo esmu ļoti pieklājīgs kungs. Dodamies uz viesnīcu, un, redzot gultu, mani jau sāk pārņemt tādas sajūtas, kādas iedomājos cienām opiātu lietotājus. Izmazgāju zobus, lai dotos pelnītā miegā, un verot ciet krānu… nolaužu viņa rokturi. Tur turpina gāzties ūdens un manā rokā esošais rokturis atsakās jebkādā veidā kontrolēt šo ūdens plūsmu 50% jo viņš ir nolūzis un 50% lai sadirstu man dienu. Par laimi gan pēc minūtēm 10 ierodas viesnīcas īpašnieks ar citu, identisku krānu, pret kuru šo salūzušo ātri nomainīt. Es varu tikai sapņot, ka kādreiz būšu tik gatavs dzīvei, ka man būs rezerves manai santehnikai.

Nākamās dienas apbraukājam abas ezera puses un noīrējam laivu lai aizbrauktu uz tā otru pusi apskatīt aptuveni 2000 stupas (mini svētbūves/altāri?). Laivas brauciens pāri ezeram ir diezgan amazing, jo abās ezera pusēs ir visai augsti kalni, kas kombinācijā ar superzilām debesīm un ūdens plašumiem ir vizuāli visai baudāmi . Skata cena gan ir zināmi dzirdes zudumi, jo pēc 2 stundām, kas pavadītas sēžot 1m attālumā no laivas motora es jūtos kā apmeklējis 7 rokkoncertus vienlaicīgi.
Šī ir pirmā vieta Mjanmā kur konkrēti jūtams, ka vietējie ir sapratuši, ka tūristiem varētu būt vairāk naudas kā viņiem, un tā rezultātā ir padomāts par dažādām tūristu atrakcijām - zvejnieki uz ezera pozē stāvot laivās uz vienas kājas, jo acīmredzami tas ir kaut kas ko viņi šeit dara (man gan nedaudz interesantāki likās legit zvejnieki, kas kaut kādu iemeslu dēļ dauzīja ūdeni ar lielu koka dēli. Iespējams lai atriebtos ezeram par sliktu lomu). Arī pašu laivu mūsu ekskursijai atrast nebija grūti - kad izlēmām, ka šodien gribam to darīt, vienkārši izgājām pastaigā, jo zinājām, ka laivu piedāvātāji atradīs mūs paši, un tā arī bija - 20min laikā varējām no 3 piedāvājumiem izvēlēties lētāko vienkārši pastaigājoties.
Bez vienkājainajiem zvejniekiem ezers piedāvā arī tādas atrakcijas kā "The Jumping Cat Monastery" - legit mūki uz salas satrenējuši kaķus lekt. Lasīju recenzijās, ka esot baigais scam, jo kādi tūristi tur aizbraukuši un kaķiem bija slinkā diena - tie vienkārši neklausīja mūkam un neleca. Es gan teiktu, ka man kaķis, kas neklausa mūkam, kurš mēģina iekasēt no tūristiem, izklausās pēc 2x labākas atrakcijas, kā redzēt lecošu kaķi. Šim gan Lāsma uzlika veto.
Otra top lieta ir peldošie dārzi - cilvēki ir sastādījuši savus tomātus uz garām zemes strēlēm, kas vienkārši peld ezerā. Tā nu mēs skatāmies kā viens džeks velk mājā savu 20mx1m garo dārzu kas piesiets pie laivas. Nezinu tiešām kam kaut kas tāds ir nepieciešams, bet izskatās amazing.
Uz ezera ir arī pāris ciemi, kuros visas mājas ir uz pāļiem. Vienā no tiem cauri iet tilts, taču atsevišķām mājām, veikalam un pastam piebraukt var tikai ar laivu. Man kā pastniekam būtu bail, ka visas pastkartes sakritīs ūdenī, bet varbūt Mjanmā viņiem pastkartes nav modē. Dzīve uz ūdens tur ņemta tik nopietni, ka ir pat atsevišķa ēka kurā iemitinājies laivu motoru serviss.

Vienā ezera krastā ir ciemats, kurā šķietami visi iedzīvotāji ražo dažādus pārtikas produktus tirgum. Dodamies ekskursijā, kur mūs izvadā džeks no kompānijas "Tofu Palace" (nejaukt šo ar blakus mājā esošo kompāniju "Tofu Palace (The Good One)". Bez tofu ražo arī konfektes, kko līdzīgu čipšiem un dažādus saldumus. Katras ražotnes īpašniekiem mūsu gids nes kādu samaksu - lielai daļai jello dzēriens (wat is dat), vienai omei iedeva 1000 naudiņas , un viņas mazdēlam, kas pavada dienas sēžot smilšu bedrē taisot cukurgailīšus bišķi štirījošos riekstus.
Vienā vietā ražo viskiju, un kamēr ejam viņu apskatīt, pagalmā iebrauc 2 cilvēki uz mocīšiem un izceļas neliels strīds. Riktīgi savādi būt situācijā kur cilvēki dusmojas, bet tev nav ne jausmas par ko ir runa. Bet beidzas bez kautiņa un mēs varam iedzert arī nedaudz vietējā alkohola. Viens no mūsu ekskursijas grupas biedriem prasa gidam – vai tu esi dzimis šeit? Uz to viņš atbild, nē - es esmu dzimis slimnīcā! Bet viņa ģimene dzīvoja te. Nezinu kā oriģināli bija domāts jautājums, bet man šķiet interesanti, ka nevar pieņemt kā faktu, ka kāds būtu dzimis slimnīcā.
Uz šo ciematu braucām ar riteņiem un kaut kā galīgi nepadomājām, ka nav ielu apgaismojuma :lll atpakaļceļs, kur tev pretim brauc smagās mašīnas ar tālajām gaismām visai biedējošs, bet netālu no pilsētas tumsā piestājam, jo dzirdam kā no netālu esošā tempļa nāk mūku diesmas. Visai magic.

Ezera otrā pusē ir viņu vietējā vīna darītava kur var nogaršot dažādus viņu pašu brūvētos vietējos vīnus. Mjanma - Āzijas Francija - tieši šādi šo valsti neviens nekad nav nosaucis, un es, nebūdams vīna eksperts, nespētu atšķirt šo no 5eur zirdziņa vīna, bet Lāsma saka, ka šis esot negaršīgāks. Bet vietai toties iespaidīgs skats, kā jau tas ir visām vietām, kas novietotas blakus hugeass ezeram. 1/10 vīns un 9/10 vieta kopā vismaz padara šo par sekmīgu pieredzi.
Šajā dienā ēst bijām restorānā kas izveidots zem nojumes kādas sievietes mājas pagalmā. Pasūtam papaijas salātus, un redzam, kā sieviete uzkāpj uz mocīša un aizbliež prom. Pēc 5min ir atpakaļ ar papaiju rokā. Domājām, ka bija uz veikalu, bet izrādās uz savu dārzu. Aizbrauca ar mocīti pāri ielai uz savu dārzu lai noplūktu papaiju un uztaisītu mums salātus. Es uz dirsas. Nez vai ārzemnieki šitā pat brīnītos, ja es viņiem Latvijā no dārza redīsus atnestu?

Bet no visām vietām Njaungšvē mani visvairāk pārsteidza indiešu ēstuve. Tajā brīdī, kad es vienkāršiji gribēju ķiploku naan maizīti un mēs devāmies uz vienīgo vietu, kam kaut kas tāds te varētu būt, es pat iedomāties nevarēju, ka mani tur sagaidīs Eminema templis. Jā, varbūt rietumu kultūra viņiem vēl sveša, un backstreet boys dziesmas viņi zina tikai savas valodas izpildījumā, Mjanmā ir kāds, kas zina par Eminemu. Pie sienām ir Eminema plakāti, fotogrāfijas albumu vāciņi, un arī pats viesmīlis/īpašnieks ir Eminems. Pirmajā vakarā viņš mūs aicina iet prom, jo mēs neesam rezervējuši galdiņu, kas ir koncepts, ko es Mjanmā vēl neesmu manījis. Izskatās, ka restorānā gan ir brīvas vietas un tur ir cilvēki, kas ceļas kājās, lai ietu prom, un nav īsti skaidrs kāpēc man tiek liegta iespēja ēst kariju klausoties "Lose Yourself".
Par laimi šo dziesmu un visas pārējās dzirdu nākamajā dienā, kad mūs tomēr ielaiž paēst bez rezervācijas. Restorānā esam mēs 2 un vēl viens džeks, kad tur ierodas vēl kāds ēst gribošs pāris, kuru īpašnieks pasūta dirst sakot "You already ate my food yesterday". Mums skaidro, ka negrib strādāt. Visticamāk jo viņam jāmācās dažādas reperu kustības, kas viņu pavada visur, un pasūtot ēdienu es līdz galam nesaprotu vai viņš vispār klausās, jo man ir aizdoma, ka skatos nevis uz viesmīli, bet repa video. Bet es maldos, ar atmiņu viņam viss kārtībā, jo pirms došanās uz virtuvi viņš sagaida dziesmā īsto brīdi un tad
"aaahhh ahhh check it…..
chicken masala
Aloo breed
Triple garlic naaan"
Mana otra mīļākā Eminema dziesma aiz "Cleaning out your closet"