pirmdiena, maijs 23

Tas nav ņau ņau, tas ir vau vau

Sākšu šo paziņojot, ka nu jau kādas pāris nedēļas, es esmu cilvēks, kuru deputāts ir nosaucis par debilu.
Es zinu, ka daudz iespaidīgāk kaut ko tādu būtu dabūt no Āboltiņas, taču diemžēl realitāte ir tāda, ka tas ir tikai Kaimiņš :/ Sēžam Kaņepē, un mēģinam sasaukt Kaimiņa suni "ksksksks minc minc minc ksksksksks mjaumjaumjau". Viņš skatās uz mums, parāda "tu esi cirvis" žestu un saka "Jūs debili? Tas nav ņau ņau, tas ir vau vau". Īsti tā arī nesapratu ko tieši viņam atbildēt uz tik spēcīgu argumentāciju, līdz ar to šī komunikācija tāda vienpusēja, bet anyways, šo es varu tagad izsvītrot no sava bucket list. Nicīts prasīja, vai saņemt uzdirsienu no deputāta tiktiešām bija manā bucket list. Nebija - es vienkārši tagad ierakstu un uzreiz izsvītroju. Man esot viegla dzīve.

Kādā citā vakarā, ejot mājās no kroga, saprotu, ka mans entuziastiskais draugs ir principā sarunājis pavadīt uz mājām divas dāmas. Ļoti, protams, džentlmeniski un tikai uzslavētu, ja nenāktos ceļā secināt, ka mājas, uz kurām viņš ir izdomājis viņas pavadīt, ir manas mājas. Nebiju līdz galam pārliecināts, ka esmu ieinteresēts šajā plānā, un šķiet, ka liktenis arī, jo pēkšņi pretim nāk kādi 8 16gadnieki un saka "Nāc līdzi kauties". Es gan pēdējā laikā kaujos reizi dekādē, un ar īpaši izvēlētiem partneriem, bet viņi to nezin, un es tomēr izskatos pēc "lielā džeka". Situācija esot tāda - kaut kāds Robins ir uztaisījis mājās ballīti, un tagad ir jākaujas. Ar ko un kāpēc šķiet nezin paši jaunieši, bet nu tā dzīvē reizēm gadās. Kamēr dodamies uz ballīti atskrien arī Mr. Džentlmenis, kurš padzirdējis par kautiņu ir atstājis abas dāmas uz ielas, un viena no viņām kāto vnk atpakaļ tajā pašā virzienā, kur ejam mēs. Es zinu, ka es neesmu gluži savas dāmu savaldzināšanas taktikas atstrādājis uz 10 un eksperts neskaitos, bet nu šitam koļītājam būtu vasaras darbi vajadzīgi.
Atnākam līdz ballītei - izrādās vispār neviens negrib kauties, un tas nav bijis arī vakara plānos, un bērnu plūsmas nesti iekļūstam ballītes dzīvoklī. Nu tā - teikšu visai iespaidīgi - redzēju 15+ cilvēkus un 0.5 šņabi. Ak, laiki, kad varējām būt stulbi arī nedzerot.
Īsti gan nekāda ballēšana nesanāca, jo mājas saimnieks pienāca palūgt, vai mēs gadījumā negribētu iet prom. Gribējām, un abi bijām tādā šokā par viņa drosmi, ņemot vērā, ka viņam izskatījās uz 15, un mans kolēģis izskatās principā pirmo dienu ārpus cietuma, ka paspiedām roku.

Manā dzīvē sāk atgriezties derības. Derības ir tāds interesants pelnīšanas veids - maizei mēnesim varbūt gluži nesanāks (OK, reiz ar darba projvadi bija minūti ilgs stand-off skatoties vienam otram acīs, un gaidot kurš salūzīs pirmais pie derībām uz pilnu algu. Salūzām abi, un es izrādījos idiots), bet tu nopelni tādas lietas, kā redzēt kā Jānis nav spējīgs uzvarēt cīņā pret gravitāciju, pat pieturoties pie koka. Es jums saku - ja kādreiz ir vienkārši nedaudz par skumju, lauztas sirdis, finansiālas problēmas, vientulība - vienkārši palūdziet Jānim uzkāpt kokā, un visas bažas pazūd smieklos.
Vēlvienu dešuku nopelnīju ar viesvienkāršākajām derībām savā mūžā - saderēju uz to kāds ir mans telefona numurs. Varu tikai apbrīnot to pašpārliecinātību, kad uzskati, ka zini numuru no galvas labāk, nekā cilvēks, kuru ar viņu var sazvanīt.
Protams viss vairs nav tikai priekos un pārticībā - atstāju 10eur Nicītim, jo viņa šaha stratēģija izrādījās labāka par manu "ok, es gribu kauties, labāk neskatīšos, kas notiek laukuma otrā pusē, labāk samainīšu savu dāmu pret pešku". Jāatzīst gan, ka arī ne bez ieguvuma - sapratu, ka esmu cilvēks, kurš var tik ļoti piedurties šaha spēlei, ka paliek karsti, un sirds sitas tā, kā pirmoreiz atvedot meiteni mājās.

Kas smuki - draugu lokā viens no džekiem, kas ielās pazīstams kā Dangels, vienkārši ierodas ciemos pie cilvēkiem ar ceriņiem. Un nevis vienkārši random jebkur, bet tā, ka atbrauc pat ar 5 dažādu ceriņu zariem. Īsti nesaprotu kā šis strādā, jo kopš vidusskolas pie neviena vīrieša ar ziediem nācis neesmu, bet esmu vieglā sajūsmā.

Pāris dienas atpakaļ, domāju, ka esmu īpašs cilvēks, jo man Mego pārdevēja novēlēja jauku dienu. Ir gan dāmas, kas stāsta, ka viņām tā principā ir ikdiena, un sajutos bišķīt mazāk pacilāts, bet tagad sāku domāt, ka varbūt tam ir iesmesls. Iegāju Rimi, pie kases aizmirsu izņemt austiņas, bet ņemot vērā, ka ar tiem pārdevējiem, kas nav izrādījuši īpašu vēlmi iesaistīties ar mani sarunās, tā komunikācija ir diezgan vienveidīga, un es principā minu kas man jāsaka atkarībā no tā cik produkti nopīpstināti.
Nu stāvu - skatos, kartei rāda "Lūdzu gaidiet". Šī viņiem tāda sūdīga diezaina problēma, jo diezgan bieži ir bijuši pārdevēji, kas īsti neiebrauc, ka viņiem jānospiež "enter" uz sava aparāta, lai es varētu samaksāt, tāpēc izņemu austiņas un saku
-"Man te tikai Lūdzu gaidiet rād"
-"JĀ! ES jums jau ČETRAS REIZES PRASIJU!!!"
-"Ui, sori, varējāt pamāt"
-"JĀ JĀ PAMĀT!!! RIMI KARTE BŪS?|"
- :l "Nu tač vienalga?"
-"NU JA JUMS VIENALGA, MAN ARĪ VISS VIENALGA!!"
-"Tad jau viss lieliski ne?"
-"JĀ!@! VISS IR LIELISKI!!"
:l Laikam nelaba diena, vai arī atkal tā vadītāja nākusi pārmest, ka persikiem kods nepareizs. Bet šķiet tik jocīgi, ka darbs veikalā tik ļoti laikam tomēr iznes.
Man šķiet, ja es strādātu Rimi, es vienkārši bazarētu ar tiem pircējiem visu dienu. Tāpat tev nav ko darīt, tad vari vismaz
"Rimi kartiņu lūdzu. Paldies. Vai jums arī šķiet, ka varētu pastāvēt laiktelpa, kurā viens cilvēks dzīvo divās paralēlās laika dimensijās, tādejādi atrisinot vectēva paradoksu?"
vai
"Tas būs 5.26 un kā jums šķiet, vai saiet kopā ar bijušajiem ir tāds nosodāms attiecību solis?"

Vēl izdomāju, ka zivis ir reāli sūdīgākais mājdzīvnieks aklam bērnam.
Es zinu, ka šis nav gluži tas zinātnes atklājums, kuru tu gaidi jau 20 gadus, bet man šķiet nedaudz fascinējoši, kā dzīvības formas galvenā funkcija tiek pilnībā nullificēta, tikai vienas maņas trūkuma dēļ. Bet šādas lietas jāzin. Tagad gan tu, gan es esam potenciāli labāki vecāki.

Un nobeigumā mans spilgtākais iespaids no muzeju naktīm - vesels bars cilvēku stāv rindā uz Mākslas muzeju, kad neilgi pirms 01:00 viens onkulis nonāk lejā un saka "Nestāviet rindā, muzeju aizslēdza, iekšā vairs nelaidīs", kas, protams, izklausās ļoti sakarīgi, līdz tu redzi, ka viņš uzkāpj un aizbrauc uz milzīga rozā sieviešu velosipēda. Nekad nebiju domājis par to, kādu spēku taviem argumentiem tomēr dod tavs ritenis.
Ticēt negribēja arī pārējie cilvēki. Saspiedās ciešā barā pie muzeja durvīm un sauca "LAAAIDIET IEKŠĀAA! LĀĀIDIET IEKŠĀAĀ!". Bet tu paskat tik. Tauta 01:00 naktī pieprasa kultūru! Vai nav burvīgi?

Lūk, dzīve.

sestdiena, maijs 14

Memory dump

Labdien dārgā dienasgrāmata, un tās lasītāj. Viss pa vecam - vēljoprojām neesmu sapratis kā uzsākt ierakstus, bet tas ir ok, jo man šodien ir daudz citas kvalitātes, piemēram, tīras bikses.
Ir nedaudz problemātiksi atcerēties kas tieši ir noticis šajā periodā starp darbu un gulēšanu, bet ņemot vērā, ka šādas problēmas risināšana ir šī daiļdarba mērķis, ir laikam labi apzināties tā vērtību.
Nu tad īsumā lietas, ko es vēl neesmu paspējis aizmirst.

Kaut kad sapnī redzēju Mālpils karti, kurā atzīmēti dažādi Mālpils interesantie apskates objekti (tādi kā "Lielākais akmens Mālpilī, bet droši vien ne tik liels kā tas Daiņa mežā" u.c.) un katram pielikts klāt neliels vērtējums vai to labāk apskatīt kopā ar ģimeni, vai objekts paredzēts pusaudžiem, bērniem u.t.t. Vienā vietā rakstīts "apdirsties vienkārši". Likās burvīgs sapnis, un tagad viņu zini arī tu, apsveicu, lūdzu nekad neaizmirsti.

Tad nu nedaudz krogu (būsim godīgi - "kroga") piedzīvojumi. Vienu vakaru ierodamies Kaņepē, un mums momentā klāt pienāk dāma zināmā reibumā, paprasa cigareti un paziņo, ka viņai nav naudas, un viņa tuliņ ies meklēt kādu, kas liks dzērienus. Teikšu godīgi - mad props par atklātību. Žēl gan, ka neviens no mums ikdienā nepiekopj sugar daddy pakalpojumus,
Pēc laika dāma atgriežas bariņā, bet nu jau ar jaunu kompanjonu, kuram ir zināmas grūtības turēties pretim no kājām nesošā vēja spēkam, kā arī saprast, ka jaunā dāma tomēr ir izlēmusi, ka negrib šeit radīt potenciālu dzimtas turpinājumam. To skaidro viņa, to skaidro viņas draudzene, to skaidro otra viņas draudzene, un kādu 20min argumentācija no viņām visām 3 kopā tomēr nav gana spējīga sašķobīt pamatus, uz kuriem balstās šī čaļa ticība, respektīvi - "Bet viņas mēle bija manā mutē!". Čalis gan tomēr pazūd, kad dāmas paziņo, ka visas dosies mājās. Nedara to - paliek pie galdiņa, pēc pāris minūtēm džeks ir atpakaļ, stāv telpas otrā un zvana savai jaunajai sirdsdāmai, izliekot sirdi tādā skaļumā, ka principā varēja arī nezvanīt. Pēc neilgas telefonsarunas ar lielu daļu pie galdiņa sēdošo, šķiet, ka viņš tomēr saprot, ka dāma neaizgāja mājās, un pienāk klāt. Es pieceļos, mierīgi aizvedu viņu prom, un saku "cmon čali, nu tā dāma tevi negrib, nav jēgas, skaties - rekur deju placis - go wild", uz ko viņš man atbild "ōōō nē nē nē, tu pārprati, es zvaniju pa visam citai meitenei, viņa ar savu draugu " - mani, es pacēlu telefonu un teicu, ka te runā dāmas džeks, lai nezvana - "kaut kur jau aizgāja, un es nevaru atrast". Es stāvu un skatos uz viņu - mēs tikko runājām pa telefonu, tā dāma sēž viņam acu priekšā pie galdiņa, bet viņš ir absolūti clueless. Es teiktu faking burvīgi.
Vēlāk arī atklājām, ka ar iepriekšminēto dāmu man ir Tindermatch un viņai ir bilde, kurās tur rokās arbaletu. Daži teiktu sakritība, un es arī tā teiktu.

Smuks pēdējā laika smuks atklājums ir Californium. Ja tev patīk Philip K. Dick, tev patiks šis. Tas nav gluži vienkārši kāda stāsta "digitalizēšana", taču veids kā viss ir pasniegts tik ļoti atgādina to sajūtu, kas rodas lasot Dicku, ka esmu vieglā sajūsmā. Kā tieši mēs atpazīstam to "vibe", kas raksturīgs rakstniekam, pat ja ideja pārnesta citā medijā, un nesatur pat oriģinālo stāstu detaļas? Man nav ne jausmas, bet mani tas reāli sajūsmina. Smuks un patiess virsraksts šīs spēles recenzijai - "Californium is the game that Dick heads deserve".
Nav daudz cilvēku, kuriem droši uzmācos ar šāda tipa sajūsmu, bet šad tad atraujas Aigars - sāku stāstīt uz Kaņepes terases, un uzzinot, ka viņam arī patīk Dicks(jā es zinu), sāku sajūsmā lēkāt. Uzreiz pienāk viegli satraucies apsargs un lūdz nekavējoties pārtraukt. Īsti uzreiz nesaprotu vai problēma kārtējo reizi manas balss skaļumā, vai tomēr no malas izskatās, ka es mēģinu uzsākt kautiņu izliekoties garāks, nekā patiesībā esmu, bet izrādās -problēma vienkārši tajā, ka lēkāju. Uz lūgumu nelēkāt mēģinu attaisnoties ar "ok, ok, es vienkārši esmu ļoti excited", un apsargs atbild "Nu.. varbūt pamēģini pietupties!". Man nav komentāra. Nākamreiz, ja redzat mani strauji pietupjamies vairākas reizes pēc kārtas, ziniet - viss ok. Aicinu pievienoties.

Kādā citā reizē rādot rītausmā Aigaram cēlu uz mājām, kādā krustojumā no ielas otras puses atskan "AAAIGARĪĪĪIŅ!!" un es redzu, kā mums pretī skrien bomzis un sētniece. Pieskrien klāt un izstiepj roku - mēs visi stāvam un skatamies, un nav īsti skaidrs kas tieši notiek, un kādā maģiskā veidā šie cilvēki ir kļuvuši par draugiem. Kāds ieliek izstieptajā bomža rokā 50centus, un tad pamanu, ka sētniece man pacēlus klāt savu šaufeli. Es skatos un nesaprotu. Viņa gan, saka - "kas? viņam nauda, a man tikai gruži?". Burvīga kompānija. Ļoti patīk fakts, ka pašam Aigaram nav ne jausmas kā viņi zin viņa vārdu, un tagad man ir cerība, ka kādā no tiem rītiem, kad es pats neatceros kā esmu nokļuvis līdz gultai, arī es esmu ieguvis jaunus draugus. EU SUKAS! Ko nezvanat!! Man garlaicīgi!.

Man ļoti patīk stāsti, un tas, ka ir tik liela dažādība kā viņus pasniegt ir viena no interesēm, kas nav pazudusi jau no pusaudža gadiem. Kā var nejūsmot par to, kā režisors spēlējas ar varoņu emocijām izmantojot tikai kadru ilgumu, vai kā datorspēles var likt justies tik slikti, liekot tev stāsta nepatīkamās morālās izvēles izdarīt pašam. Bet nesen uzzināju par pavisam jaunu stāsta formātu.
Kādu dienu satieku Oskaru, un Oskars saka, ka viņam ir vēstule, kuru viņš iedos man izlasīt. Izrādās tā ir vēstule, kurā rakstīts, ka viņam ir atnākusi vēstule. :l Bet iedod arī otru vēstuli un tajā ir protokols no tiesas. Šis ir vienkārši burvīgi - tā vietā, lai teiktu "vienreiz mēs piedzērāmies un tad..", es saņemu šī stāsta versiju no 3 dažādiem cilvēkiem - diviem jauniešiem un menta. Un lasot no katras iesaistītās puses skatpunkta, atklājas arvien vairāk detaļu, pa vidu ir dažādi tiesneses secinājumi, piemēram tādi kā "lai arī nav skaidrs [blablabla], tas, kas ir skaidrs, ir tas, ka Oskars bija piedzēries" vai interpetācijas par to, ko tieši varētu nozīmēt "transporta līdzeklis" vai "vadīt auto", un tā viss stāsts līdz galējam slēdzienam, kurš nostrādā kā būtisks sižeta "twist. Es nezinu vai ar mani tagad viss ir kārtībā, jo es reāli apsveru, ka vajadzētu pameklēt vai kaut kādu sēžu izraksti nav pieejami netā, un reizēm palasīt tos ikdienas literatūras vietā.

Paskaties uz saviem logiem. Kā viņi veras vaļā? Vai tu vari apsēsties pie atvērta loga uz palodzes, un atspiesties mierīgi ar muguru pret sienu, lai palasītu grāmatu saulītē vai uzpīpētu? KĀPĒC. Fak. Šī ir diezaina problēma, kas pēdējā laikā nes mani ārā. Es saprotu ka tāda veida logus ražot ir vieglāk, bet principā šādā veidā sanāk iznīcināt labāko no palodzes funkcijām.

Kaut kad noskuvos, veikalā pirku cigaretes, un sapratu, ka man līdzi nav vispār nekādi dokumenti (ne riteņbraucēja tiesības, kurās man uzzīmētas ūsas, ne studentu apliecība, kurai termiņš beidzies nu jau gadu). Ko darīt? Un te nu ir laiks teikt pagātnes Valteram, kurš šo problēmu atrisināja 16 gadu vecumā - "Bāāc.. tiesības mašīnā palika". Es nekad nebūtu domājis, ka atmaska, kuru izmantoju, kad nebiju pilngadīgs, noderēs man vēl 10 gadus vēlāk.

Nu jau pirms kāda laiga, kāds no draugiem izdomāja dienas vidū, ka varbūt nedaudz tomēr jāpakoļī kāda dāma, par kuru šķiet jau bija aizmirsis. Kāds ir labākais veids kā uzsākt neeksistējošu sarunu? Es par šo domājot esmu pavadījis vairāk stundu, nekā gribētu atzīt. Viņš gan nē. Viņš šo sarunu sāk nosūtot fotogrāfiju ar stārķa gleznu. Es teiktu 10/10 plāns - pilnīgi skaidri saruna tiek ielikta konkrētā gultnē, jau no paša sākuma. Varbūt ne pārāk taktiski, bet tomēr godīgi. Pēc laika tomēr pārdomā, sakaunas, un saka, lai arī es aizsūtu stārķa bildi, lai tas neizskatītos tik wierd. Ok mēģinu, bet ir lēns internets un, es spiežu "sūtīt" 5 reizes, nekas nenotiek līdz:


Jap. nav jēga likt visu saraksti, bet tagad manā dzīvē ar sieviete, ar kuru visa mana komunikācija bijusi 14 stārķa bildes. Neatbildēja : <

Lūk, dzīve.
P.S. Es redzu, ka kaut kādu man nezināmu iemeslu dēļ arvien beižāk šeit parādās cilvēki, kas kaut ko komentē. Tas ir lieliski, un mani tas priecē, neņemiet tikai ļaunā, ka es atbildu ar mēneša nokavēšanos. Paziņojumi par tiem man vienkārši nāk uz spama epastu, un es vēl neesmu atradis sevī entuziasmu situācijas labošanai.

pirmdiena, februāris 29

Neskati vīru pēc liela vezuma

6dienas rītā neko nenojaušot iznācu no Rimi ar eļļu un krējumu rokās, domāju par to kā tieši es nenopirku cigaretes, ja tas bija galvenais iemesls, kāpēc izgāju no mājas, un man pienāk klāt kāda kundze ar kompanjonu "Es atvainojos. Kā jūs sauc?" sakot to tā, it kā nevis nezinātu, bet būtu piemirsusi. Un tā nu es esmu nokļuvis sarunā par Jēzu. Es teiktu jebkuras labas attiecības sākas ar to, ka cilvēks aizlūdz par mani un manu ģimeni, bet šo stāstu stāstu, lai tu redzi, ka dzīve nav nekāds rožu dārzs.
Kundze man prasa vai esmu iepazinies ar mūžības konceptu. Saku - bet protams! Prasa vai man jau ir kur iet svētdienās. Negribu jau gluži svešiem cilvēkiem uz ielas atzīt to, ka mans draugu loks nav sevišķi plašs, un dažās vietās neesmu gaidīts, tāpēc atbildu "Jā" arī uz to. Tas esot lieliski, bet kā es vēlāk secinu, acīmredzot, arī pilnīgi nebūtiski - viņa saka "Bībelē ir rakstīts tā" un tad nolasa nelielu citātu no lapiņas, kurā teikts kā visi cilvēki grēko, un tikai tie, kas čilo ar Jēzu tiek debesīs. "Bet tagad lūgsim abi kopā" - viņa nolasa vienu teikumu no lūgšanas un gaida, kad es atkārtošu. Tā kā es Jēzu lūdzu tikai tad, kad man šķiet, ka es nepaspēšu pēc cigaretēm pirms Mālpils pēdējā veikala darba laika beigām, šādas publiskas izpausmes man nešķiet baigi ok. Es saku, ka es tā vienkārši neatkārtošu visu, ko viņa man saka, nav droši. Kundze saka - "nē, bet es taču Jums teicu - Bībelē ir rakstīts.." -  un rāda man atkal iepriekšējo citātu. Uz manu argumentu, ka man pašam būtu jāpārbauda vai tas Bībelē rakstīts nedaudz samulsa. No apgalvojuma, ka es varētu vienkārši izprintēt jebkādu tekstu un uz ielas teikt cilvēkiem, ka tas rakstīts Bībelē vispār palika uz pauzes. Vai tiešām sludinātāji domā, ka to, kas nav rakstīts Bībelē, vienkārši tehniski nav iespējams uz ielas pasniegt kā Bībelē rakstītu tekstu? Nav būtiski, lūgšanu pabeigs pati - vienā vietā ir teksts "Es apsolu Tevi ielaist savā sirdī Jēzu un kalpot tev godībā" or smth, uz ko es iebilstu, ka viņa principā mani mēģināja tikko apkrāpt. Bet būsim godīgi - tas ir kā likt meitenei krogā nolasīt no lapiņas "Es tev esmu 100 blowīšus parādā". Jēzu - I thought you were better than this. Kundze jau atkal samulst, bet tad saka tā
-"Bet ja tev šodien apstāsies sirds, tu uzbrauksi debesīs, tur būs Jēzus un Sātans, un Jēzus teiks piedod, es sūtīju pie devis divus cilvēkus, un ko tu viņam teiksi?" (piebildīšu, ka sirds apstāšanās tēma tuvāko 48h laikā bija pacelta jau 2 reizes iepriekš)
-"Nu ko es varu viņam teikt. Sori, Jēzu, es nezināju.."
-"Nu redz! Pārāk daudz domājat!"
Bet būsim godīgi - vai nepamatoti? :D Mani principā gribēja iemānīt attiecībās. Not cool!
Vienmēr esmu domājis, ka esmu vairāk "smarts" nekā "looks" un šeit arī dzīvs pierādījums - pēc sarunas prasīja man numuriņu ;)

Tagad gan šķiet, ka kundzes brīdinājums par manas neizbēgamās nāves tuvošanos iespējams bija pamatots - 6dien atnācu uz bāru satikt Kļaviņu, novilku, jaku, noliku somu, pieliecos un atdauzīju galvu pret bāra leti tā, ka nedaudz šķiet uz īsu brīdi redzēju Jēzu. Nu ko es varu teikt - man patīk ātri apsisties.
Par laimi nenomiru, un tagad manā dzīvē ir jaunas lietas.
-Man pirmo reizi mūžā ir bijis tabs. Es esmu vieglā sajūsmā, kad kļūstu par "īpašu" klientu jebkur - Gustava Beķerejā pie darba, piemēram, man dod karstas bulkas no pannas, pat ja mazāk karstas jau ir izliktas skatlogā, un kamēr pārdevēja lādē bulkas turzā, es pats drīkstu ievadīt tajā karšu automātā summu, un samaksāt par pirkumu. Es nezinu īsti vai tabs skaitās tabs, ja es viņu samaksāju tajā pašā vakarā, bet es dabuju alu, un nemaksāju par viņu uzreiz un mans vārds bija uz kaut kādas lapas, kas nebija paziņojums par cilvēkiem, kas ir policijas meklēšanā. Ja tu noliedz, ka šis tehniski ir tabs, tu sēdi tronī, kas būvēts no meliem *divi fakuči*
-Es ielēju pats sev alu no bāra krāna. Iespējams tas nav nekas baigi īpašs, bet tas ir kautk as ko es neesmu darījis, un es nezinu ko tieši es biju gaidījis, bet tas bija krietni vienkāršāk kā man likās. Vai man vajadzētu tādu krānu mājās? Neesmu īsti pārliecināts, jo es esmu no tiem cilvēkiem, kas ikdienā dzer no krāna. Šajā rindkopā pilnīgi noteikti vārds "krāns" atkārtojas vairāk reižu, nekā es pats uzskatītu par normālu.
-Uzzināju, ka softdrinkus vietās, kur tie patērēti lielā apjomā, taisa no sīrupa. Biju diezgan excited - tas ko es iedomājos ir principā kaut kas līdzīgs jāņogu sulai, ko mana mamma 5 gadus aizmirsusi pagrabā, un tagad tā principā ir kļuvusi par zapti, kas garšo pēc vīna, tikai ar kolas garšu. Šī bija reāli faking sūdīga analoģija, bet lūdzu piedodiet man, lai arī es izskatos pēc dieva, kas nokāpis starp mirstīgajiem, es arī esmu tikai cilvēks. Lai nu kā - pagaršo kolas sīrupu - biju gaidījis visintensīvāko kolas pieredzi savā mūžā, bet realitāte... realitāte ir kā gaidīt kā tu zaudēsi nevainību ar Kirsten Dunst, bet tad izrādās, ka tevi pasauca vienkārši bučoties, un tā nemaz nav Kirsten Dunst, tas ir vienkārši ir tavs kaimiņš no trešā stāva. Garšoja vienkārši pēc kolas, kas nav gāzēta. Vai tas kvalificējas uz vārdu "sīrups"? Kas vispār kvalificējas uz vārdu "sīrups"? Valters Brūns asking the big questions.

Tagad tev, mans dārgais, ir laiks doties prom. Viss, kas tevi šeit sagaida ir smiekli uz savas sirdsapziņas rēķina. 6dien stāvot RIMI produktu labirintā un apsverot savas dzīves jēgu, nonācu pie atklāsmes. Nezinu kā tieši nebiju informēts par šo agrāk, bet rapši angļu valodā ir "rapeseed". Daži ļaudis stāsta, ka tas neskaitās, ja ir saliktenis, bet lūdzu sakiet šo apgalvojumu nevis man, bet izvarošanas upuriem. Principā brīdis, kad tev vajadzēja aizvērt šo tabu bija 2 teikumus atpakaļ, šis ir pēdējais brīdinājums un tāpēc es droši turpinu - vai nav tā, ka bērnus, kas radušies izvarošanas rezultātā, vajadzētu saukt par "Rapšu bērniem"? Es labi saprotu, ka no šī brīža visticamāk vairs neesmu aicināts uz krietni vairāk dzimšanas dienām, bet es personīgi uzskatu, ka šādas lietas ir jāpārrunā. Nav jau varbūt jauki, bet tas apzīmējums ir kaut kā smuks. Ja šis ieietos tautās, savus labākos draugus varētu saukt par rapšu bērniem, norādot, ka nav nekāda varianta, ka viņu mātes būtu gulējušas ar viņu tēviem labprātīgi.

Un kas vēl ārkārtīgi skaists - cīnoties ar paģiru galvassāpēm iepazinos ar tādu jēdzienu, kā "malaphor". Principā tas ir divu idiomu / sakamvārdu krustojums, kā rezultātā etu esi ieguvis kaut ko lieliskāku. Es esmu pilnīgā sajūsmā par "Don't burn your bridges" and "We'll cross that bridge when we get to it." kombināciju, kas izvēršas par "We'll burn that bridge when we get to it", un šķiet šim vajadzētu būt manam jaunajam dzīves moto. Gribēju izdomāt kaut ko lielisku latviski, bet man bija paģiras, tāpēc viss, kas man ir, ir "Neskati vīru pēc liela vezuma".

Lūk, dzīve.

svētdiena, februāris 14

Vēl būs arī 8.marts

Nesen es gandrīz nomiru. Nu ne tā, ka pa īstam, bet iekšēji vismaz nedaudz - iepriekšējā zobārsta vizīte acīmredzot gājusi daudz sūdīgāk, kā es uzskatītu par normālu, jo norāvu zem tā zoba iekaisumu :l Tā kā rītā, kad es viņiem zvanu, viņi man saka "Nē vecīt sorix, ka tev sāp, bet mēs paņemsim pēc 5 dienām", es esmu nonācis jaunu zobārstu gādībā. Es nezinu kā šim normāli ir paredzēts strādāt - vai visi vienkārši reizē staigā pie vairākiem zobārstiem uzreiz? Es reāli neredzu veidu, kā pieaudzis cilvēks var pavadīt 5dienas nobliezies tā, lai nejustu zobu sāpes, un reizē kaut ko sakarīgu darbā izdarītu.
Jaunās zobārstes ir kaut kas smieklīgs.
Vai zobārstes māsiņa mani parāvai aiz bārdas? Jā, un es smējos par viņu!
Gan ārstei, gan māsiņai, abām uz kakla ir tetovējumi, un visam, ko viņas saka šķiet ir atrodama seksuāla konotācija. Nevarēju saprast vai man vajadzētu pievērst uzmanību šiem jokiem, jo viņas tomēr ir darbā, un tuliņ reāli čakarēs manus zobus. Sen nebija ar mani neviens tā ucinājies kā ar mazu bērnu - man reāli pie zobārstiem ir tikai 2 problēmas-  tas, ka ir jāpierakstās un nevar atnākt vienkārši kad ir laiks, un tas, ka mute jātur visu laiku vaļā, un tu principā nevari iesaistīties sarunās. Acīmredzot tā nav daudziem, jo vienā brīdī man saka "aizver acis", kas manī, protams, raisa zināmu satraukumu - izrādās vienkārši gribēja, lai es neredzu anestēzijas šļirci. Cute jau, bet smieklīgi. Nu ir tā nepierasti, ka divas meičas tavā vecuma diapazonā tā ņemas ap tevi. Laikam tas ko es gaidu komunikācijā ir "Valter davai neesi ņuņņa nevienam te nepiš". Varbūt ir jāsāk sist kanti zobārstēm? Kur dzer zobārsti?
Vēl saprastu, ka no 8 cilvēkiem, ko tur redzēju, tikai viens bija džeks (kurš izskatījās reāli sabliezies) un visas pārējās vienkārši jaunas dāmas. Ir zināmas bažas vai tik es vienkārši neesmu kļuvis par čali, kurš darba dienu rītos iet uz bordeli. :l

Pirms pāris gadiem, cerībā izraisīt beef starp latvijas magiem un tautas dziedniekiem, kādi cilvēki, kas noteikti nebijām mēs, kādu nakti vafelē nozaga Aleksandra Radžinska durvju plāksnīti. Ilgu laiku tur jauna netika likta, bet likteņa, vai Aleksandra Radžinska ietekmes rezultātā tā nu ir sanācis, ka tagad es dzīvoju blakus tai pašai vietai. Ejot ārā pīpēt pamanīju interesantu lietu:


Tagad man dzīvē gan ir vairāk jautājumu nekā atbilžu: Kāpēc viņš atstāja veco rāmi? Kāpēc viņš noņēma "augstākās maģijas maģistrs" titulu? Vai tās plāksnes tirgo kopā ar rāmjiem? Jebkurā gadījumā man jāsaka, ka šis ir visai nepārdomāti, jo tagad tur ir brīva vieta plāksnei, un es jau zinu, ka tā ir misiņa plāksne un Rīgas zīmogu fabrikas darba laiku :l

Rimi turpina spēlēties ar manām jūtām - vakar uzpildot savus pārtikas krājumus pie kases kādas sievietes aizmirsa savus salātus un dodas prom. Es saucu "Dāmas! Dāmas, nepametiet salātus", bet viņas vispār neskatās. Rihards - pārdevējs, kas manās acīs iekritis ar savu nelokāmo "Es negribu pīpstināt tavus produktus, es gribu nomirt" sejas izteiksmi lielākajā daļā tikšanās reižu uzsauc "Kundzes!" un viņas vienkārši momentā pagriežas un nāk atpakaļ. Vai šis ir tās brīdis, kad man jāsāk uztraukties par to, ka kļūstu vecs, un ir izstiepies mans "Dāmu" kategorijas diapazons? Es šaubos. Reāli viņām bija zem ~30. Dāma atnāk atpakaļ pārsmējusies (kkaut kāda korelācija starp salātiem un sieviešu smiekliem tomēr reāli eksistē) un saka "ko es bez jums darītu". Nu ko. Es saku "Nomirtu badā". Domāju, ka pēc šī atgadījuma mums ar Rihardu ir izveidojusies kaut kāda saikne, un nākamreiz viņš izčekos manu Rimi kartes vārdu taču nekā. Es esmu tikai kārtējā šļura Riharda ikdienas darba dunā. Kā dzīvē.

Jauni prieki no KKC - ar Jāni 5dien pieejam pie bāra - pienāk bārmenis un uzreiz prasa "Kosmosu"?. Fak JĀ! Neesmu pārliecināts vai viņš nemeloja (Jānis ir 100% pārliecināts, ka nē), bet teica, ka būšot arī dzērienkartē. Es degu nepacietībā.
Tajā pašā vakarā krogā aiz stūra atradu pārīti, kura sastāvs bija 50% visai sagurusi džuse un 50% waaaaaaaaay too drunk čalis. Neskatoties uz faktu, ka čalis bija tādā lupatā, ka cīņa pret gravitāciju bija pārāk grūta, un acīmredzot bija nepieciešama prezentācija ar šodien apēsto produktu klāstu, viņš bija pilnīgā pārliecībā, ka vēdīs to džusi mājā. Uz Berģiem. Ir grūti komentēt - protams naivi, stulbi, nabaga meiča, bet fak - tas entuziasms, tā ticība čalim - tas ir kaut kas, ko es varu tikai apbrīnot.
Un tagad man šķiet, ka būtu nepieciešams kas tāds kā "Vāķīšanas medaļa" ko izsniegt katram cilvēkam, kas upurējot savu vakaru savāķī un tiek galā ar kādu citu, kam ir bijušas taktiskas kļūdas vakara plānošanā. Bet es domāju to vajadzētu tā nopietni, nevis tipa kā Trijzvaigžņu Ordeni, ko dod par to, ka bezmaz Eirovīzijā piedalies, bet kaut ko, ko tu zini, ka tiešām esi pelnījis. Par labiem darbiem ir jāsaka Paldies!



Nezinu vai tas kādam interesē, bet domāju tīri vēstures arhivēšanas nolūkiem ir jāsāk pieglabāt lietas, kas man tajos brīžos, kad esmu saņēmies kaut ko drukāt, šķiet interesantas.

Firewatch
Nestāstīšu neko daudz, jo ir salīdzinoši grūti runāt konkrētas lietas par šo spēli neko neizspoilojot, bet Firewatch ir mans pēdējā laika skaistākais piemērs tam, kā stāstīt stāstus. Varbūt paša sižeta kvalitāte ir diskutējama, veids kā tas ir pasniegts mani vienkārši nedaudz iznesa no sliedēm. Tas brīdis, kad tu spēlē veic nepārdomātu dialoga izvēli, sagruzī citu personāžu un sajūties par to tik slikti, ka jāiet lejā pīpēt, manuprāt ir diezgan faking labs kvalitātes rādītājs.
Bet te maza lieta, kas man šķiet vienkārši brīnišķīga:
Spēlē pa lielam tu aizbrauc sargāt mežu un atstāj mājās savu sievu. Tur iepazīsties ar citu džusi, un jūsu attiecības rit virzienā, kas atkarīgs no tā, ko tu pats viņai izvēlies atbildēt. Spēle sadalīta vairākās dienās, un vienu rītu pamostoties es skatos - uz galda stāv mans laulības gredzens. Es neatceros brīdi, kurā es būtu viņu novilcis. Tu vari viņu atstāt, izsviest pa logu, uzvilkt atpakaļ pirkstā - tam nav nozīmes, tā nozīme ir tikai tev pašam, bet pats fakts, ka tev tiek piedāvāta izdarīt šo izvēli tīri personīgu apsvērumu dēļ, nevis kaut kādu specifisku sižeta problēmu risināšanai manuprāt ir vienkārši faking skaista detaļa. Stāvēju pie torņa margām, turēju gredzenu rokā un gribēju sviest pāri... bet iegāju atpakaļ iekšā un noliku uz galda.
Tieši šāda tipa mijiedarbība ar spēlētāju man šķiet ir tas spēļu stiprākais trumpis pret kino / literatūru. Esmu diezgan konkrēti sajūsmā.


Resurrect Dead: The Mystery of the Toynbee Tiles
Man nenormāli patīk dokumentālās filmas, kas konceptu skaidro nevis vienkārši caur faktiem un apkopoto informāciju, bet caur kādu cilvēku. Šajā gadījumā stāstas par vien džeka apsēstību ar mistēriju 10+ gadu garumā. Man vienmēr šķitis ārkārtīgi skaisti redzēt kā cilvēki kaut ko dara/stāsta ar tādu entuziasmu, ka tu zini, ka viņam tas ir konkrēti būtiski. Nav svarīgi, vai tas ir interesanti man, es vienkārši mīlu cilvēkus, kas kaut ko mīl. Neliels spoler-alert: man šķiet ārkārtīgi skaisti fakts, ka tur ir 3 džeki, kas gadiem mēģina atrast vienu citu džeku, satikt un uzzināt no viņa vienkārši visu, bet kad viņi viņu atrod tas džeks.. vienkārši negrib ar tiem čaļiem runāt. Tas brīdis, kad tu esi ieguldījis tik daudz laika un enerģijas mistērijas atrisināšanai, un tad saproti, ka mistērijai tu pa lielam vienkārši nepis ir kaut kā tā saldsērīgi skaisti.

Māsa prasīja ko gribu dzimšanas dienā, es saku grāmatu, bet to grāmatu nesūta uz Latviju, tāpēc viņa vispirms pasūta sev (dzīvo Zviedrijā)  un tad sūtīs man. Tā nu es tē pa lielam sēžu uz dirsas un gaidu. Mēs bieži nerunājam, bet kādu vakaru saņemu šo bildi:


Brāļu-māsu attiecības at it's finest. Toties apņēmīgāki cilvēki par mani ir spējīgi sameklēt lietas ātrāk kā strādā pasts, un man ir pieejams jau vismaz neliels ieskats tajā ko gaidu: links
Nezinu vai bija gudri lasīt. Tagad es nevaru sagaidīt vēl vairāk :l

Un bonusā - vakar es vienkārši gribēju parubīties, sēdēju ar seju uz galda, un gadīju kad pulkstenis sasniegs tādus ciparus, lai man nebūtu kauns iet gulēt, kad man zvana Jānis un aicina uz vakariņām, uz kurām viņš pats nav ielūgts. Nezinu kā tieši man būtu jārīkos šādās situācijās, bet rezultāts ir tāds, ka es tomēr dabuju vakariņas, labu kompāniju, un vēl lielāku miega badu.
Izrādās arī, ka mēs esam tādi džeki, kas var piedāvāt vienkārši 2os naktī aizvest dāmas uz pamestu māju meža vidū, neskatoties uz to, ka viņas ir informētas par to, ka "kāds mūsu draugs" mēdz braukt ar meitenēm ekskursijās uz Statoil.
Ieejam vienā benzīntankā, un tā kā ir sākusies valentīndiena, Jānis prasa pārdevējai vai nav kaut kas puķēm līdzīgs, ko paķert dāmām. Nav. Nu neko, Jānis nedaudz sabozies pamet telpu, un pārdevēja, kundze uz 60, saka man "Pasaki viņam, ka vēl būs arī 8. marts!". Skaisti. Šodien es gribu nomirt, bet ir tā vērts.

Lūk, dzīve.

svētdiena, februāris 7

Pilnīgs kosmoss

Nav kaut kā tā, ka mēs visi esam pārmērīgi ieciklējušies uz izaugsmi un sasniegumiem? Visi
pasniedz medaļas krutākajiem sportistiem, dod prēmijas zinatniekiem, bet kas novērtēs tādu riktīgi smirdīgu bomzi? Vai kurš apbrinos vissūdīgāko pavāru pasaulē? Saka jau vienmēr "everybody roots for the underdog", bet vai tiešām tā ir? Cik daudzi no jums skatījās Lauku Sētu un var godīgi teikt, ka domāja, ka skaistākais, kas tur var notikt ir, ja Agnis tādā faking stounā uzvarēs? Ja mēs visi būtu pilnīgi perfekti, man škiet dzive būtu daudz mazāk skaista. Svinēsim nevis izcilību, bet diversitāti!
Un tieši tāpēc - lūk, vissūdigakais alkohols, kāds jebkad ir iekļuvis manā mutē.


Kad Jānis man pastāstīja par šādas lietas eksistenci, es biju iemīlējies jau no pirmās domas par to. Iztēlojos kā es dzeršu šo dievišķo nektāru kails stāvot kāda džungļu ūdenskrituma virsotnē, kamēr no mākoņiem spīdēs dievišķa gaisma, bet Jānis saka: "Garšo pec sūda". Tā, ka reāli negaršīgs. Es domaju - nu cik tieši negaršigs reāli var but alkohols, kura nosaukums ir Kosmoss. Oh boy.
Nav tā, ka es esmu īpaši izsmalcināts savā dzērienu izvēlē -  es nāku no Mālpils,un ir dzīvē bijusi nepieciešamība dzert tik apšaubāmas kvalitātes alkoholu, ka tas saucas "Ērika tētis". Bet Kosmoss - lūdzu piedodiet man šo pun, lūdzu, LŪDZU - ir pilnigs kosmoss. Es zinu, ka tev nevajadzētu būt sevišķi augstām ekspektācijām, kad iepazīsties ar 21 grādus stipru vīnu, bet alkohols pat nav tas, kas to padara tik traku. Tā ir tā garša. Es nezinu cik tieši neprasmīgam ražotājam tev jābūt, lai pagatavotu dzērienu, kas garšotu labāk, ja tajā pudelē būtu iepildīts vienkārši tīrs spirts, bet Baltkrievi var.
Laikam labā ziņa - uz diviem iztukšojot 0.5l, bijām tādā vafelē kā no 3 aliņiem katram. Bet cena 2.50. Nezinu kā tieši tas kādam ir izdevīgi, bet nu ir skaisti.
Nevarētu gan teikt, ka neesam sajūsmā - Jānis sarunāja, lai no tām pašām sastāvdaļām mums uzjauc kokteili KKC, un tagad izliekamies, ka šis dzēriens ir jaunais undergrounds. Kaut kad pa pālim Jānis pat dzērienkartē iešņāpa "K" burtu, un tagad domāju - katru reizi kad redzēšu tieši to dzērienkarti, ir jāņem Kosmoss. KKC jauktais gan ir tāda vārga atblāzma no īstās mantas, jo garšo puslīdz normāli, bet nu galvenais, ka apreibina.

Tad vēl - šogad sūdīgi ar sniegu. Es esmu par to tikai un vienīgi priecīgs, bet kaut kā gadiem jau nav sanācis normāli izārdīties pa kalnu ar plēvi/ragaviņām, tāpēc izlēmām to darīt pēc manas mammas dzimšanas dienas / pirms Kosmosa malkošanas.
Ir besīgi cilvēki, un ir cilvēki, kas man konkrēti besī. Mālpilī ir viena kaimiņiene, kuras balss izdzirdēšana rada manī pārmērīgu vēlmi nošauties jau kopš viņa tur ievācās. Atnāca ciemos arī uz mammas dzimšanas dienu, un tajā brīdī sapratu, ka tomēr ir tik faking viegli risināt problēmas, kad tā nav tava ballīte - es vienkārši aizgāju uz mammas istabu gulēt. Zvana Jānis:
J: Ballīte jau beidzās?
V:Nē, vēl iet, bet vari braukt pakaļ
J: Ok, mēs esam klāt.
Nedaudz skaisti.
Izeju ārā un tur ir divi burvīgi vīrieši - vienam ir motociklista kostīms, ko viņš ir norāvis par 5eur, otram ir kaut kas, ko vilkt, kad ej slepkavot jaunavas.


Izrādās uz kalnu tomēr nebraucam - džeki ir piesējuši pie mašīnas aizmugures virvi un tagad mēs braukājamies pa Mālpils ceļiem uz ragaviņām, padirseņa un matrača vienkārši turoties virvē aiz mašīnas.
Varbūt nav droši, bet teikšu godīgi - faking lieliski. Es savā mūžā vēl nebiju nolidojis no ragaviņām uz  ~60kmh. Neliela gan problēma ir tā, ka, ja uz viņām grib apsēsties divi džeki, jāsēž tuvāk, nekā es laižu meitenes pēc piektā randiņa, bet ar laiku tomēr pierodi, jo tas cik daudz dažādās pozās mēs no viņām nokritām ir tomēr laikam vishomoseksuālākā pieredze manā mūžā, un es es esmu bijis uz randiņu ar geju. Pilnu kamasutru gan tomēr nesavācām. Jābūt gan uzmanīgam, jo vienā brīdī velkot aiz mašīnas Mārtiņu uz matrača, sapratām, ka lai arī es it kā redzu, ka viņš tur vēl ir, tumsā ir grūti pateikt, vai viņš izbauda braucienu, vai vienkārši tā virve ir aptinusies viņam ap kaklu, un mēs iespējams mācam līkumos driftot viņa līķim.
Problēma arī tāda, ka, ja mašīna sāk braukt virs 40, tu principā vairs neko neredzi, jo tev sejā met sniegu, kas ir visai stulbi, kad nakts tumsā tu dzirdi kā tev no mājām pakaļ skrien suņi, tu neko neredzi, dibens lēkā uz padirseņa pa bedrēm, bet vaļā laisties nevar, lai tev vienkārši nenokož ausis. Pasākums beidzās, kad Jānis bija saplēsis padirseni, un Mārtiņam ragavas aizķērās uz akmens, un principā pārvērtās lielgabalā, kas uzšāva viņu stāvus. Nospriedām, ka, ja turpināsim, nākamais, kas plīsīs, būs kāds no mums.


Lūk, dzīve.