ceturtdiena, aprīlis 10

Cilvēki, jūs man besijat, bet es jūs nedaudz mīlu

Nesen izsalkuma vadīts iegriezos darba tuvumā esošajā TOP! pēc plova un biezpiena.  Diemžēl izrādījās, ka no sociāli neveiklām situācijām es nespēju glābties pat salīdzinoši pazīstamās vidēs - būdams salīdzinoši tizls cilvēks, es ar dažām saraustītām kustībām pievērsos mākslai, un uz īsu brīdi piedāvāju TOP! apmeklētājiem apskatīt manu personālizstādi ar nosaukumu „Plovs nahuj”. Daudzi saka "Valters, plovs uz veikala grīdas nav māksla", bet tiem cilvēkiem es saku - Ejiet dirst. Tā nu es tur stāvu un domāju - šādā situācijā es bijis čista neesmu, un, kas ir stulbāk, garāk ejošie mākslas cienītāji tikai aplūko manu mākslas darbu un tā autoru un nav īpaši naski uz padomu sniegšanu. Īsu brīdi apsveru domu to plovu savākt, bet man ir aizdomas, ka man tad kāds gribētu pārmest vai nu a)Ka es ēdu plovu no zemes, vai b)Ka es mēģināšu kādam iesmērēt plovu no zemes. Pēc aptuveni 2 minūšu dīdīšanās ierodas ārkārtīgi neapmierināta salātu pasniedzēja un sāk vākt manu plovu. Es viņai prasu vai man par to vajadzētu samaksāt, kas it kā ir loģiski, jo es tomēr savai performancei esmu izmantojis veikala preci, taču kā atbildi saņemu minūti ilgu klusumu, un tad teikumu "Kā tad tu samaksāsi, ja tev roku nav!" tādā tonī, ka man šķiet, ka man ir 11 gadi, un mamma mani lamā. Nebiju īpaši tādā garastāvoklī, lai apspriestu savas fizioloģiskās īpatnības, tāpēc pateicu "Ā, labi.", paņēmu citu plovu un aizgāju. Īsti nesapratu šādu veikala politiku, un brīžiem domāju, ka vajadzēja tomēr par to plovu samaksāt, jo tagad es vadu savu dzīvi ārpus likuma, un tā nav vieglākā no dzīvēm. Pieņemu, ka, mainot darbavietu, mana kriminālā pagātne aizvērs uz mūžiem man daudz durvju, un par savu politisko karjeru droši vien varu aizmirst. Varbūt tomēr labi, ka laicīgi sapratu, ka nebūšu žurnālists, pretējā gadījumā man tagad būtu jāņemās ar tādām pašām problēmām, kā savulaik Jaunalksnei, kas arī apgājās ar substancēm sabiedrībai nepieņemamā veidā. 

Tajā pat laikā, ja neskaita to, ka man tagad nedaudz bail atgriezties tajā veikalā, nav tā, ka uz mani visur citur tagad skatītos kā kretīnu. Tieši otrādi - šodien bija viena no smukākajām lietām, ko manā mūžā man svešs cilvēks ir izdarījis. 
Es iekāpju vilcienā, klausos mūziku, kad pēkšņi, man sejā bāžas sieviete ar kaut kādu grāmatu. Es jau zinu šitos ielas bibliotekārus - viņu grāmatas lielākoties ir diezgan sūdīgas, turklāt nav nemaz bez maksas, kā tas ir Mālpils bibliotēkā. Nedaudz sabesīts izņemu austiņu, lai teiktu "LŪDZU ĻAUJIET MAN DZĪVOT NEIZGLĪTOTAM", taču tas ko es dzirdu ir "Sveiki! Es esmu ievērojusi, ka jūs vilcienā bieži lasāt Science Fiction un Fantasy grāmatas. Es pati esmu angļu valodas skolotāja, ņemiet šo, ja nepatīk, atdodiet kādam citam". Es nezinu. Es esmu stāvus sajūsmā. Un es nezinu īsti ko darīt, bet ir nedaudz skaisti, ka pasaule ir tik jauka. Es ceru, ka ap nākamajiem Ziemassvētkiem es viņu redzēšu vilcienā, un varēšu uzdāvināt piparkūkas.

Lūk, dažādi cilvēki.

otrdiena, marts 11

Nekruti sētnieki un mazgāšanās rītos, kā arī Valters Brūns ir lieliskākais virsrakstu domātājs kopš rakstības ieviešanas

Ir interesanti, ka cilvēkiem patīk sakombinēt divas labas lietas, un iegūt vēl labāku lietu. Tā kā es esmu supernūģis un totāli sajūsminos par tādu priekšmetu, kā Diskrētā matemātika, tad jums obligāti visiem jāzin, ka mums tur māca veidot pašiem savas darbības. Tā ka nopietni. Ko tu zini? +, -, dalīt un integrēt? Nu es piemēram māku aprakstīt tādu darbību, kur x ? y = "Tu esi lohs, bet man nav pavasara apavu". Tagad zinot šo mēs varētu pieņemt ka ir tāda darbība, kas ļauj mums kombinēt dažādas lietas, ņemam piemēram maize - kruti, gaļa - kruti, saliec kopā - BOOOM = pīrāgs! Starp citu man nesen bija diena, kad es apēdu ~30 pīrāgus, pāris alus un gandrīz neko citu. Tā bija skaista diena, bet Laima man saka, ka es esmu resns. Jebkurā gadījumā varam salikt kopā vēl kaut ko, piemēram, viena zeķe no pāra - kruti! , otra zeķe no pāra - kruti!, saliekam kopā = BOOM zeķu pāris WOW, kas tas ir es pat īsti vairs nezinu,  es dzīvoju laikos kur vienkārši ir zeķu atvilkne.
Interesanti gan vispār ir tas, ka tas nestrādā vienmēr. Pīrāgs- it kā kruti, krūtis - it kā kruti, saliec kopā - manliekas, ka nav īsti kruti, ja vien tu neesi cilvēks, kas katru dienu pirms gulētiešanas rij zirņus ar speķi.

Bet nu vispār es šo rindkopu rakstīju tikai tāpēc, ka man likās, ka tev vajag dzirdēt šo. Nopietni. Ir smuki.
 
Nesen no rīta stāvu Mellužu stacijā un metu miskastē pudeli. Šķiet normāli? Acīmredzot tu neko nesaproti. Būdams tieši pie miskastes pie reizes sāku pārmeklēt savu somas saturu, kas mani jau vairākas reizes ir pārsteidzis ar tādiem jaunumiem kā "izrādās mandarīnu mizas pūst nevis sakalst" un "tā vecā mēnešbiļete ko tu izmeti, nebija veca". Savā redzeslokā pamanu objektu, ko nu jau vairs grūti nosaukt par dāmu pat pēc pašiem augstākajiem pieklājības standartiem, taču tā kā viņa agresīvi žestikulē manā virzienā, saprotu, ka mans pienākums ir izņemt austiņas. Saņemu paziņojumu - aiz stacijas ir liela miskaste. Es saku, ok, bet izrādās nav ok - man atkārto, ka aiz stacijas ir liela miskaste. Kad prasu vai tā, kur es pašlaik kaut ko metu, nav miskaste, tikai vēlreiz saņemu atbildi, ka aiz stacijas esot lielāka miskaste, it kā visiem būtu zināms, ka lielākas miskastes ir the new shit. Aptuveni minūtes laikā pār mani nāk apskaidrība, un es saprotu, ka tā ir vietējā sētniece - izrādās visi nākot un metot lietas miskastē. Šajā brīdī man jau ir grūti nesmieties, un situāciju nepadara vieglāku fakts, ka sētniece uz mani ir tik dusmīga, ka varētu domāt es tajā miskastē ebrejus būtu izmetis. Es domāju, ka nav noslēpums, ka es mēdzu nebūt lietas kursā par to, kā konkrētās situācijās ir jāuzvedās, tāpēc īsu brīdi minstinos un cenšos saprast, vai man tagad būtu jāņem tā pudele ārā no miskastes un jāliek viņa citā, bet būdams kretīns, es vienkārši aizeju uz vilcienu.
Pēc pāris minūtēm redzu, ka sētniece ir satikusi kādu, spriežot pēc formas, savu draudzeni, abas divas spraigi sarunājas, un redzu kā pa gabalu uz mani rāda ar pirkstu, un es esmu gatavs derēt, ka tieku nosaukts par narkomānu.
Pāris dienas vēlāk no rīta gaidot vilcienu redzu, ka sētniece ripinās pa ceļmalu, un lasa šādus tādus nosviestus benārus un papīrīšus. Šajā rītā viņa satiek kādu citu vienaudzi ar ko papļāpāt un es dzirdu kā viņa sūdzās - Katru dienu kaut kas ir jāvāc, atnākot uz darbu, un atkal kaut kur ir gruži.
Bet tu esi sētniece.
Ko? Es vienkārši nesaprotu šito, bet man liekas tā ir riktīga latviešu štelle - visiem šķiet pilnīgi normāli neko nedarīt un saņemt naudu. No otras puses ko gan var gribēt no valsts, kuras prezidents ir Andris Bērziņš.

Tā kā es te esmu parunājis par to, kas manuprāt nav normāli, lai cilvēki nesāktu trakot, laikam jāparunā par to, kas ir normāli. Zini kas ir normāli? Vienu dienu samainamies ar laimu ar telefoniem. Diemžēl viņi ir tādi lohi, ka izņemot bateriju nespēj vairāk atcerēties cik ir pulkstens. Vakarā samaināmies atpakaļ, un es, būdams cilvēks, kas spēj atrast divdabja teicienu dažos no teikumiem, aizeju gulēt visai agri (man agri skola, lūdzu nedomā, ka neesmu stilīgs :( ), kā atnāk Laima nemaz nepamanu, bet viņa mani pamodina, kad sāk zvanīt viņas modinātājs. Es protams ceļos, un ņemu savu telefonu, bet kaut ko nesaprotu - viņai rāda pulksteni 7, bet man 3. Pēc nelielas skaidrošanās saprotu, ka laikam nesalaboju savam laiku un ceļos augšā, un nevienam šajā brīdī nešķiet aizdomīgi, ka Laimai liekas, ka baigi maz gulēts ir. Ieeju dušā, saģērbjos, ieslēdzu kompi un skatos - pag, bet tur arī pulkstens 3. Paskatus citur - tur arī. Tad nu eju pārbaudīt iemeslus tam, kāpēc Laima nav izgulējusies-  prasu cikos aizgāja gulēt - 02:30. Nu ja. Un ir normāli nesaprast vai tu esi gulējis 5, vai 0,5h. 
Tā nu es tīrs ģērbjos nost un eju atpakaļ gulēt. Bet tas laikam pofig, jo es tagad esmu students, un man ir draugi, kuriem neļauj alu nest mājā iekšā.

svētdiena, februāris 23

Pavasaris ir klāt, vieglas uzvedības sievietes

Ir klāt pavasaris un Valterā Brūnā atgriežas dzīvība. Man šķiet interesanti, ka pilnīgi bez nekāda racionāla iemesla nedaudz uzspīdot saulītei es vienkārši izlienu no hibernācijas, un gribu atkal satikt cilvēkus, un pavadīt savas dienas apskatot dabu izteiksmīgā alkohola reibumā. Bet es neesmu vienīgais tāds - aiz Mellužu veikala stūra savas galviņas no zemes izspraukušies arī pirmie gada siltā perioda vēstneši - savu darbību laiku lieki netērējot ir atsācis Mellužu debašu klubs A.K.A. 4-6 divča cienītāji, kuru apģērbs liecina par to, ka viņi ir labāk informēti par kvantu fiziku, nekā vārdu savienojumu "Agnese Kleina".
Divi no viņiem reizē ar mani ienāca veikalā, kur izmēģināja laimi jaunās veikala pārdevējas sirds savaldzināšanā, kas man ir pilnīgi nesaprotams rituāls, bet iespējams, ka viņi šovakar nogrūdīsies kaut kur aiz Mellužu aptiekas. Saruna rit aptuveni šādi:
Debašu kluba dalībnieks: he hēēi, Saulīt, preci mani
Pārdevēja: nu nē, tevi es nekad neprecētu
DKB: Bet es rīt atnākšu un pateikšu cik skaista tu esi (?)
P: Jā, nākamnedēļ *laughing track*
DKB: Hahaha, bet 8. martā es pie tevis ar puķēm atnākšu
P: Jā, noteikti nākamgad *laughing track*
Šajā brīdī pārsmējušies ir pilnīgi visi izņemot mani, kam šķiet, ka nupat ir redzējis sliktāko skeču savā mūžā, un ir būtiski piezīmēt, ka es esmu redzējis kādas 3 sezonas Big Bang Theory.

Šī jaunā pārdevēja ir vismazāk patīkamā no šī veikala izmaiņām, taču iespējams ir labāka par iepriekšējo. Īsumā stāsts ir tāds, ka Mellužu veikals bankrotēja, un vienreiz, kad mēs gājām spuldzītes pirkt, veikala 2. stāvā vēl bija preces, bet tās pārdeva no grīdas, jo mēbeles bija aizvestas. Šo līdz galam neesmu sapratis, un tas man rādās sapņos vēl šobaltdien.
Tad veikals atdzima identiskā izskatā, taču ar citu nosaukumu un citām pārdevējām (iepriekšējie pārdevēji bija reāli kruti). Pirmā pārdevēja bija tāda, kurai, šķita, vispār nav skaidrs, ka viņa veikalā atrodas. Ziniet kā ir, kad pārdevēji ir pārāk pieklājīgi, un saka paldies par to, ka tu alu nopirki, bet tu domā, ai nomierinies, visi taču mēs cilvēki? Nu tā nav Mellužos. Vienu dienu atnāku uz veikalu, pārdevēja paskatās uz mani, pasauc gaļas veikala pārdevēju un abas aiziet pīpēt. Like what? Es saprotu, ka katram vajag atpūsties, bet nu tu tomēr strādā Mellužu veikalā, kur ir 6 apmeklētāji dienā, nevis stacijas Narvītī. Un tad nu es tur stāvu, pats nezinot, kas ir mana problēma, bet nu laikam tā, ka es biju atnācis uz veikalu ar domu iepirkties. Protams, diezgan muļķīgi no manas puses. No veikala aizmugures izlien it kā veikala vadītāja, kas ļoti grib mani apkalpot, bet izrādās, ka viņa, redz, neprot ar bankas kartēm darboties. Un tā nu mēs gaidām, kamēr džāras pīpē. Nav gluži tā, ka man baigi kaut kur bija jāsteidzas, bet nu savādi. Tad veikala vadība man nezināmu iemeslu dēļ izlēma pīpējošo pārdevēju paaugstināt amatā - tagad viņa ir veikala vadītāja un telpā aiz produkcijas rij kaut kādas desmaizes ar tomātu (nopietni, vienreiz redzēju), bet mani apkalpo pīrādziņš vai alkānu princese. Pīrādziņš vēl ir ok, jo, lai arī viņa nešķiet ar ilgstošu darba pieredzi veikalā, tomēr prot atšķirt slimus no mazās cigarešu paciņas, un darbojas visai veikli. Savukārt alkānu princese nerubī vienkārši neko, tāpēc uz visu ir jārāda ar pirkstu, par ko, savukārt, saņem pārmetošu skatienu, jo viņa acīmredzot domā, ka zin, kur viss atrodas. Tagad sāku domāt, ka tas prezervatīvs, kas piepūsts bija piekarināts veikalā pie cigarešu stenda pirmajās dienās, kad darbā pieņēma pīrādziņu un alkānu princesi, bija nevis svētku dekorācija, bet ņirgāšanās par tiem nelaimīgajiem, kas negrib iet uz tālo veikalu pēc alkohola. jebkurā gadījumā tajā veikalā var nopirkt ķērpju sēklas, un, lai arī Laima man teica, ka tā nevajag darīt, iespējams Laimas mamma sagaidīs pavasari pagalmā ar ne tādiem augiem, kā bija plānojusi.

trešdiena, decembris 25

Pirmās lietas

Pēdējo pāris mēnešu laikā arvien biežāk domāju par "pirmajām" lietām. Man ļoti patīk savu brīvo laiku veltīt domu eksperimentiem, neskatoties uz to, ka vēstures hronoloģija man ir tik pat stipra puse kā vizuāli iespaidīga presīte.
Ir lietas, kuru izgudrošana saprotama visai viegli - piemēram, dāvanu papīrs. Loģiski, atbrauca uz Latviju bīskaps Alberts, pateica, ka tagad visiem Ziemassvētkos jādāvina dāvanas - tu sēdi savā šķūni kaut kur pie Dobeles un domā - nu jā, jāklausa jau ir, negribas virsaiti Vaiņedoti sadusmot - bet no otras puses saproti, ka ja paliksi zem eglītes kāli šovakar, sīkie jau zinās, kas par dāvanām būs, un viss pārsteiguma efekts ir izjaukts. Pirmās reizes varbūt ietin kaut kādā aitas ādā vai segā, vēlāk jau saproti, ka var kaut ko krutu.
Bet, sēžu vienu dienu lekcijā, un domāju - kā reaļi notika pirmā reize, kad kāds izdomāja drēbes? Tu sēdi alā, apēdis tikko kaut kādu briedi. Pakožļā ādu, īsti iekšā neiet, un ko - uzliec uz galvas? "Eu Arni paskaties uz šito!", Arnis apskatās un "OMG WTF DUDE", jo nu jāņem vērā, ka cilvēki tajā laikā bija idioti totālākie. Un tad ko? Vai gan drīzāk varbūt tu skrien pa mežu un saproti, ka baigi krāns sitās pret skujām, un izdomā apsiet kaut ko ap vidukli? Kā tu to paskaidro pārējiem, ja reāli tev pat valoda normāla nav? Lien klāt Arnim, mēģini apsiet, viņš pretojas, nesaprot, ko tu viņam gar krānu grābsties, vēl pie tam ar dzīvnieka ādu rokā. Varētu būt bijis grūti.
Runājot par drēbēm, atceraties tos džekus skolā, kas vilka melnus un/vai pelēkus(ja baigie ekstrēmisti, tad pelēkus ar minimālu bēšu vai kādu citu nokrāsu) džemperus, kas šķietami radīti tam, lai tu pazustu cilvēku pūlī, kurā ir vairāk kā viens cilvēks? Jā, piemēram, mani. Nu baigi kruti, bet bloggers tikko sapisa visu, ko es te ierakstīju, tā kā par šo šodien īpaši nerunāsim. Jebkurā gadījumā man kursā tādi ir 2, un es nesaprotu kāpēc viņi seksu negrib (ar meitenēm).
Otra lieta par kuras izgudrošanu netieku gudrs ir rakstība. Derīga lieta, riktīgi sakarīga, bet vēl lielāks čakars nekā ar drēbēm. Vienkāršības labad, ka jau pirmie izgudrotie cipari/burti bija latīņu alfabēts un arābu cipari, jo man savādāk te jāčakarējas ar klaviatūru. Tu sēdi vienu dienu, domā, bļeģ, Andris taču pirms mēneša sievu paņēma, nav atnesis atpakaļ, gandrīz aizmirsu! Kāut kādā prāta aptumsumā paņem ar putru un uzķēzi uz sienas "A L" (Andris lohs). Domā - ej dirst, tik labi, un pēkšņi kļūsti par krutāko džeku ciemā, neviens nesaprot kā tu visu vari atcerēties (es gan pieņemu, ka nebija baigi daudz lietas, ko atcerēties, bet šo to jau varēja). Tā tu dzīvo mēnesi, līdz tu saproti, ka tas būs ieguldījums sabiedrības labā, uzaicini džekus pie sevis, parādīt kas te pa štelli slēpjas. Pieņemsim, ka tu no putras esi migrējis uz grebšanu pagalēs,jo nu savādāk visi domātu, ka tu vienkārši debils esi. Atnāk 3 džeki, un tu viņiem rādi pagali, tur iegrebts "ANDRIS KĀLIS". Un ko tagad? Tie džeki taču ir idioti, 99% sabiedrības tajā laikā visdrīzāk pat kurpes nemācēja aizšņorēt. Rādi ar pirkstu - rekur Andris - Juris paskatās, un saka - nu reāli neizskatās pēc Andra (Juris riktīgi labi māk govis uz sienām zīmēt). Tu skaidro - nē nē, te rakstīts, un velc ar pirkstu līdzi - A - N - D - R - I - S. Tagad pie lūrēšanas ticis arī Andris, pamana burtu D, nobļaujas "bļeģ es neesmu tik resns" un tā tu vakarā sēdi mājā ar asiņojošu degunu un domā, ka varbūt vajadzētu iet atpakaļ uz lauka strādāt.

Nedaudz no jauniem manās sociālajās prasmēs: skatos, metiene ielikusi FB bildi - izskatās diezgan smuki. Atceros kādreiz bija reāli resna. Gribas ierakstīt "wow, smuki esi notievējusi", kas it kā ir kompliments, bet tad no otras puses, es zinu, ka Laima man par kaut ko šitādu uzšautu pa galvu. Kāds sakars? Kad man būs sešpaka, man nebūs problēmas, ka visi teiks "wow, Valter, atceros biji pīrāgus sarijies, bet izskatās, ka tev tas labi beidzās".

pirmdiena, oktobris 21

No filozofa līdz kurītājam 4 burtos


Ja mēs tā tīri godīgi padomājam - kāda reāli ir atšķirība starp zāles kurītāju un filozofu? Ja neskatāmies uz šo no policijas vai manas mammas skatpunkta, abi divi pavada savus vakarus dziļās pārdomās par dzīvi, ūdriem (varbūt pirmais vairāk kā otrs) un dažnedažādām lietām, kam varbūt ikdienā netiek pievērsta tik liela uzmanība, jo jādomā par to vai sanāk cīgas, cikos jābūt darbā, un daži muļķi tērē savu laiku domādami, kur ir otra zeķe. Tas, protams, tādā gadījumā, ja tu neesi kāds no tiem Mālpils kurītājiem, kas aizdevušies zaļumos izlemj piedirst bikses un tad rādīt tās visiem (true story) vai ietīties toletes papīrā un aizdedzināties (also true story). Es teiktu, ka galvenā atšķirība ir tā, ka tur, kur filozofs velta pusi mūža idejas kristalizēšanai, argumentēšanai, un prezentēšanai, kuritājs piestumj seju ar 30% ledusskapja satura, aizmieg un nākamajā rītā nekur neatcerās. Bet ja tā tiešām ir, vai mēs varam piemānīt mācītus cilvēkus, ka to, ko ir teicis viens, patiesībā ir teicis otrs? Es teiktu, ka jā. Turklāt atļaušos būt nedaudz pārdrošs - šodien secināju, ka to pa lielam runājot var izdarīt ar 3-4 burtiem. Nē nopietni. 
Lūk piemērs. lasot sekojošos teikumus stereotipiskajā apkurijušos cilvēku balsī, uzmini ko no šiem ir teikuši kurītāji, ko filozofi:
Without music, life would be a mistake, maaan.
Man is the only creature who refuses to be what he is, duude.
There is nothing either good or bad, but thinking makes it so, maan.
I think therefore I am, dude.
We live in the best of all possible worlds, maaan.
God is dead, duude.
One cannot step twice in the same river, maaan.

Jap. Tieši tā.