ceturtdiena, jūnijs 25

Matu sprādzes

Viena no lietām, kas manī, katru reizi redzot, raisa tādu iekšēju prieku, ir tas, ka no meitenēm matu sprādzes birst kā no pinjatām (arī kad nesit). Tās ir kā maizes drupačas, kurām sekojot, tu vari cerēt ka kaut kur tuvumā nonāksi pie dāmas, un šķiet kaut kā skaisti, ka, vismaz manuprāt, tas notiek neapzināti.
Kad tu atved mājās dāmu uz savu vecpuiša dzīvokli, tā ir lieta, par kuru sēdēt un smaidīt nākamajā rītā vācot kopā istabu. Es viņas atrodu uz galda, atvilknēs, somā, šķiet pat kaut kad bikšu kabatā, viņas vienkārši ir visur, tāds jauks atgādinājums ikdienai, ka kaut kur pasaulē ir dāmas. :) Vai varbūt viņa jau ir paspējusi iezīmēt tavu dzīvokli, kā savu jauno ligzdu? Nemāku teikt, bet manšķiet tam nepieciešama jau smagāka artilērija (blūzīte, krēms, kaklarota).
Līdz šim nebiju par to domājis, bet šķiet vispār ir jābūt uzmanīgam, ja neesi strikts monogāmijas piekopējs, un atnes mājās svešas sprādzes. Nezinu vai meitenes viņas spēj atšķirt, bet es, šķiet, varētu izdarīt secinājumus situācijā, kad es pērku tikai melnas sprādzes, bet manam džekam pie bokseršortiem piesprādzēta viena rozā.
Ja nebūtu tā, ka viņas jānēsā matos, vai kaut kādā veidā jāizmanto vizuāli redzamā veidā, varētu pirkt ļoti specifiskas "color coded" sprādzes, kuras vienmēr varētu atpazīt. Nezinu kāds ir vienas sprādzes mūža ilgums, bet minu ka pāris mēnešu-gadu laikā, varētu noklāt gana lielu teritoriju, lai varētu sākt viņas atrast neatceroties, ka būtu tur bijusi iepriekš. Vai redzēt tādu sava bijušā drauga jaunās draudzenes matos. :D

Tas šķiet kaut kā nepareizi, bet no otras puses šie, manuprāt, ir sīkumi, kas piedod dzīvei tādas kā garšvielas. Smuki, jauki, silti sirdī.

Lūk, sīkumi.

otrdiena, jūnijs 2

Komunikācijas masterpiece

Esi kādreiz domājis kādas mūsu slavenības ir cilvēki īstajā dzīvē? Piemēram, es biju pārsteigts redzot, ka Dons intervijās uzvedās kā normāls čalis nevis Lauris Reiniks. Bet vai Lauris Reiniks pirts dzerstiņā arī ierodas baltā uzvalkā, vai tomēr tas ir džeks, ar kuru iztriekt pāris aliņus, slēpjoties no lietus kaut kādā stroikā? Vai dabūt pa muti no Andra Kiviča ir jābaidās arī cilvēkiem, kas viņu satiek ikdienā? Tā ir kaut kāda pasaule, kas no manis lielākoties ir slēpta, tāpēc es varu tikai minēt, bet pavisam nesen un nejauši uzzināju kāda ir komunikācija ar Kombuļu Inesi.

Neatceros kādā veidā, bet uzklīdu Kombulienes video, kurā viņa piedāvā uzfilmēt video sveicienu "gan iekšā, gan ārā". Diemžēl nav atstātas pilnīgi un absolūti nekāda veida informācijas kur un kādā veidā nepieciešams ar viņu sazināties, tāpēc viss ko es varu izdarīt ir atstāt komentāru pie video un aizrakstīt googles kaut kādā messaging rīkā (hangout?).

Paiet ~2 nedēļas es jau esmu pilnībā aizmiris par šo gadījumu, kad pēkšņi redzu no Ineses uzaicinājumu draudzēties Facebook un atrakstītu ziņu gan tur, gan google hangouts.


Tekstu rakstīju diezgan lielā steigā, jo biju, uzskatu pamatoti, satraucies, ka māksliniece atkal dosies savā saspringtajā darba dunā, un es iedzert nedabūšu nekad. Šķiet nedaudz smieklīgi arī fakts, ka es nebiju vēl izdomajis ko es varētu apsveikt, bet noorganizēt dzeršanu ir viegla izeja no situācijas gandrīz vienmēr.
Īsti nezināju ko tieši gaidīt tāpēc iedevu vēl pāris instrukcijas Inesei, lai paskatītos kā viņa tiek galā ar jau nedaudz sarežģītākiem uzdevumiem.

Video gaidīju nedēļas nogali. Sajūta nedaudz kā pirms Ziemassvētkiem, bet šajā gadījumā tavi vecāki ir izdzēruši kādu litru momenta līmes, līdz ar to tu kinda rēķinies, ka, ja gribēji riteni, vari dabūt arī prostitūtu. Patiesībā tā bija viena no manām lielākajām bažām - saņemt atpakaļ vienkārši kaut ko ko es negribu redzēt, un vairs nevaru izdzēst no savas atmiņas.
Realitāte gan, neskatoties uz manām īpaši sarežģītajām instrukcijām, izrādījās diezgan patīkama:



Kā redzams, par to svečturi un augli man droši vien vajadzēja nosūtīt kaut kādu vizuālu shēmu, lai būtu skaidrs ko tieši es prasu. Savukārt par frīstailu man ir īpaša sajūsma, ka viņai tāds jau ir gatavs :D. Bet būsim godīgi - vai tad frīstailā ir nozīme tekstam? Mākslai robežas nevar uzlikt pat hiphops.
Jebkurā gadījumā es uzskatu ka naudu esmu iztērējis labi un diezgan brutāli piedzēros ar Janci un Matīsu darbadienas vakarā.
Ar to viss tā kā varētu būt arī beidzies ,bet nu kādu nedēļu vēlāk FB redzu jaunas ziņas no Ineses.



Tas..... tā normāli. Es nešaubos ka šāda tipa ziņas tu arī saņem no sava priekšnieka utt, bet man šķita nedaudz mulsinoši. No otras puses, ja sieviete pati sūta man savas bildes bez uzaicinājuma, ess domāju to var uztvert tikai komplimentāri.

Lūk, komunikācijas masterpiece.

ceturtdiena, maijs 28

Underground labdarība

Vakar kāds bija Twitterī iemetis linku ar Latvijā pieejamām novērošanas kamerām, kuru uzstādītāji nav obligāti baigi gudri. Nu reāli tur juelieru veikali kaut kādi? Manu kursabiedru vidū var atrast džeku, kurš varētu uztaisīt kaut kādu login sistēmu. Duraku bars :D Lai nu kā - tas ko daudzi nezin ir tas, ka daļa burvība slēpjas tajā, ka mēs varam ne tikai tās kameras paskatīties, bet reāli viņam piekļūt caur netu, kas paver dažādas iespējas. Varbūt tā tāda programmētāju (lasīt - nūģu) izklaide, bet man patīk piemēram ciemos pie vecmammas daudzīvvokļu mājā atrast neaizsargātus WiFi un no "Tenda P33837" nomainīt viņu vārdu uz "JUMS BŪS SŪDI" vai kaut ko tamlīdzīgu.
Kameras tomēr ir interesantāk, jo tas ko mēs varam darīt šeit, ir, ja viņām ir tāda funkcionalitāte, viņas grozīt apkārt. :D Paskatīties kas aptiekā notiek, frizētavā panācu, ka darbiniece skatās uz kameru kamēr viņu griežu, bet acīmredzot viņai tas nešķita interesanti.
Bet vislabākais ir šie vienkārši faking ģeniālie vārti!!! Poga lejā ļauj pārslēgties starp /Vērt vaļā/Stāvēt/Vērt ciet/Stāvēt/. Nu kā lai pat godīgs cilvēks vairs darbā pastrādā?
Viena mašīna gaidīja 3 minūtes un skatījās kā vārti virinās šurpu turpu, kamēr džeks neizturēja un iegāja iekšā. Citiem cilvēkiem pagaidu kamēr viņi sāk iet pa iebūvētajiem mazajiem vārtiem, un sāku vērt vaļā tad. Interesanti pavērot kā kurš brīnās par spoku vārtiem. Daži pat sāk cīnīties, jo necieš acīmredzot šādu vārtu nedisciplinētību.

Es zinu, ka es esmu krāns, bet ir jāvalda pasaulē haosam! Jaukā lieta šajā gan ir tā, ka šodien ieeju un skatos - nāk veca omīte ar spieķi un maisu otrā rokā. Viņai jau atvērt tos mazos vārtiņus čakars riktīgis, tāpēc es vienkārši sēžu - skatos - nospiežu pogu. Atverās vārti, viņa iziet neko daudz nedomājot, un es viņai aizveru viņus aiz mugurs. Man šķiet vienkārši fantastiski, ka mēs dzīvojam pasaulē kur šāda situācija vispār ir iespējama. Un tad es domāju - viņai nav ne mazākās jausmas par manu eksistenci, bet es bišķīt uzlaboju viņai dienu. Nez cik bieži es pats esmu upuris šādai underground labdarībai, to pat nenojaušot.

Lūk, h4xXx0r2 4 u.

 EDIT: Apsveicu, mēs virinājām gana daudz, lai viņi to pogu izņemtu :D

ceturtdiena, maijs 21

Cilvēki uz ielas

Kādu dienu stāvu pie Origo luksaforiem uz tās mazās saliņas ar kebabu, un citiem maziem veikaliņiem. Pa placi staigā izmisis vīrieties, kas izskatās pirmstam savas drēbes izmazgājis zemes mašīnā, un visu mazgāšanas laiku degustējis Latvijas divču piedavājumu, un bļauj "MĀĀĀĀĀKS!!!!! MĀĀĀĀĀĀĀKSSSSS!!!". Reāli ilgi - es tur nostājos brīdī kad luksafors palika sarkans un nu jau laiks iet uz beigām, bet Makss neatsaucas. Čalis pats īsti arī laikam nesaprot kādās darīšanās Maks ir aizgājis, jo bļauj visos virzienos - uzbļauj cilvēkiem pie luksafora, uzbļauj Origo, uzbļauj Turkebabam utt. Es personīgi nezinu, bet manšķiet, ka, ja man nebūtu nocirstas kājas, ja man kāds būtu jāsauc ar tādu bļaušanu, es vienkārši aizbrauktu mājās. Pie luksafora stāvošie visi skatās uz Maksa meklētāju neizpratnē, pat kāds no diedelniekiem, kurš man saka ko tādu "Whats up with this guy, ne, klau labāk iedod man eiro". Pāris sekundes pirms luksafors nomainas uz zaļo no viena pusaizvērta veikaliņa placī izlien cits vīrs, kas es secinu ir Makss, jo ieraudzījis bļāvēju skrien viņam virsū un sauc "BRATĀĀĀN!!" un abi apskaujas. Skaisti - dzīvē tomēr arī romantika kā filmās.

Braucot mājās nejauši noklausījos garlaicīgāko telefona sarunu jebkad. Reāli man ir ko darīt, es lasu grāmatu, bet viņa bija TIK garlaicīga, ka es vienkārši nevarēju vairs palasīt. Čalis ap 30, bet cik var noprast mākslas students runā ar potenciāu gultas biedreni un dalās savos interesantajos dzīves piedzīvojumos. Es gan dzirdu tikai sarunas vienu pusi, bet no tās var noprast, ka otrai pusei no vienas puses necik neinteresē ko viņš stāsta, bet no otras rokas ir saslēgtas aiz muguras rokudzelžos pie radiatora, tāpēc nevar nolikt klausuli. Stāsti tādi kā "vienreiz braucām ar zemessargu mašīnā un viņš brauca pa mežu uz 100km/h". Good shit. Mana mīļākā sarunas vieta tāda:"Štellīte..hehe jā šito vārdu es laikam no tevis iemācijos, baigi patīk. Bet tu no manis iemācījies - wait for it - skola. Ā nē to vispār izdomāja Velga no Saldus, un tad es dzirdēju kā viņa to saka, un domāju kāpēc teikt tādus gudrus vārdus - universitāte, fakultāte - var taču teikt vienkārši skola". Meitene gan noliedza, jo esot jau lietojusi šo vārdu pirms tam (yeah right) un tam sekoja 5min atvainošanās. Runāja visu Rīga-Melluži. Tās ir ~40-45min. Es reāli nesaprotu šito telefona runāšanu ilgo - ja gribi parunāties, satiekamies, iedzeram aliņu. Ja vienkārši kkas jāpasaka - vienkārši atraksti? Mans patīkamais telefona sarunas ilgums ir zem 10 sekundēm. Reāli ja man kāds piezvanītu un 5min stāstītu kā es no viņa iemācījos vārdu "skola" manšķiet tas cilvēks ir tā kā vispār no savas dzīves jāizdzēš.

Vilcienos vispār brauc daudz jocīgu cilvēku. Reiz meitene un pusis sēž katrs savā pusē ejai, čalo, rādā viens otram telefonā bildes, sarunas aizved līdz seriāliem. Meitene saka ka īpaši neko neskatoties bet tagad uzsākusi skatīties HIMYM, un liekoties smieklīgs. Džeks apvainojās nenormāli. Nu tā ka atlikušo daļu gandrīz nerunā vispār. :D Ko? Kāpēc? Acīmredzot dažiem ir ļoti strikta attieksme attiecībā pret gaumes lietām.

Citi ļoti labi cilvēki ir, kas, vismaz manuprāt, neprot lietot vilcienu. Viena liela daļa ir tie, kas brauc no rīta Tukums-Rīga un nopietni domā, ka viņi visu ceļu varēs braukt paši sēžot vienā krēslā, bet savu banānu liekot otrā krēslā. Kaut kad domāju uztaisīt kaut kādu kontu kur vienkārši likt bildes ar šiem cilvēkiem, jo viņu sejas vienmēr ir tik smieklīgas. Tā neko nenojaušot skatās ārā pa logu - "Kas? Banāns? Ā šis banāns? Jā, laikam būs mans. Ā kāds te grib sēdēt? Piedodiet, es domāju tie 15 cilvēki vienkārši grib stāvēt kājās vilcienā". Bet ir līmenis kad tas jau kļūst nepieklājīgi un to tu sasniedz brīdī kad sabiedrība tev maksā par to, ka tu smirdi. Nopietni, es esmu nedaudz šokā par to kāds mutes higienas līmenis ir pensionāru aprindās. Vai padomju laikos nemācijā neko tīrīt? Nu kaut priedes zariņu pakošļāt vai iedzet nedaudz saļarku? Ir 2 veidu pensionāri vielcienā - tie kam mutes nesmird, un tie, kam piemeties klepus no tā līķa, ko apēda pusdienās pirms 40 gadiem.
Bet superīgas omes redzēju vakar - katrā tajā sēdvietu blokā ir 6 vietas. Sēžam blakām divi bloki, abi pilni. No mana aiziet 2 cilvēki, mēs sēžam 4, no otra arī aiziet 2, abos tagad 4/6. Tante saka otrai - skaties rekur brīvs! Un abas pārvācas uz otru bloku atstājot 2/6 un 6/6. Ko? Tantes. Nedirsiet ka jums šitas netīšām sanāca. Man galvā visu laiku tāda disonanse attiecībā pret pensionāriem. No vienas puses es zinu, ka ja es būšu vecs un man nebūs ko darīt, ir diezgan liela iespēja, ka es vienkārši čakarēšu visiem pārējiem dzīvi, rīšu snikerus veikalā un tad izlikšos ka nezinu kur esmu, skatīšos skaļi porno vilcienā (vienu reizi viens džeks ļoti skaļi skatījās filmu telefonā, kurā kāds sita vilcienu. Viss vagons sēdēja neērtā klusumā kuru pārtrauc tikai sievietes sāpju bļāvieni. Good choice!) un tā tālāk, bet no otras puses tagad ir tā, ka man iekšā vienkārši kurinās dusmas redzot kā viņi uzvedas.

Un nobeigumā varbūt uz tādas sērīgas nots, bet šķiet skaistākais pēdējā laika novērojums - stāvu pie bankomāta rindā, pie blakus bankomāta čalis atkāpies no viņa kādu metru stāv un neizpratnes pilnu seju skatās uz ekrānu, uz kura rādās - konta atlikums 2.06EUR. Skatās kādu minūti. Ir 20 maijs. Dažreiz šķiet tu vari redzēt kā cilvēkam iekšā kaut kas nomirst. Paņēma karti un raudot aizskrēja prom. Patiesībā neraudāja, bet dažreiz cilvēki nezin kā jāuzvedas, lai sanāktu labs stāsts.

Lūk, dzīves.

pirmdiena, aprīlis 20

Kontrolieri OP, pls nerf

Es katru rītu braucu uz darbu ~06:49 un, lai arī šķiet, ka celšanās tādā agrumā ir tikai priekš cilvēkiem, kam nav nekā labāka ko dzīvē darīt kā grābt lapas rudenī, ziemā, pavasarī un profilaksei arī vasarā, es esmu totāli sajūsmā, itsevišķi kopš mēs visi sarunājām biški pagriezt pulksteni.
Reāli mēs esam iekāpuši tajā gada posmā, kad gaišs ir visos laikos, kad tas ir nepieciešams, un nav tā, ka braucot vakarā mājā liekas, ka principā vajag vai nu nomirt, vai iet gulēt, jo diena jau beigusies. It kā tam nebūtu nozīmes, jo iekāpjot rīta vilcienā es tāpat atslēdzos līdz Majoriem, bet vismaz es guļu saulē :).
Tagad gan īsti nevaru saprast vai liela daļa latviešu ir saglabājuši savas viduslaiku paražas, vai ir iestājies īpašs gada periods, bet ievērojami pilnāks un aktīvāks ir kļuvis rīta vilciens. Šodien tā arī neaizmigu, bet visu ceļu līdz Rīgai pavadīju tādā limbo stadijā jo apkārt vienlaicīgi gāja kādas 4 sarunas ar iekarsušiem cilvēkiem. Un tam pa vidu kontroliere.

Jau kādu mēnesi domāju kā strādā kontrolieri un vienkārši nevaru saprast. Es, protams, saprotu kā notiek zīmoga uzspiešana vai kā piemēram noteikt vai cipari uz biļetes atbilst laikam kurā tu tajā brīdī atrodies, bet tas kā viņi atcerās kurš vēl ir jāizkontrolē ir vienkārši faking maģija.
Standarta vilciens mansķiet ir kkas šāds:

~6 abpusējie beņķi katrā rindā, divas rindas, katrā beņķī saiet 6 cilvēki, kopā 72.
Loģiski ka katru Tukuma iedzīvotāju pēc sejas atcerēties nevar, jo notiek kaut kāda kontrolieru rotācija (nezinu kā tas strādā, bet 2 dienas pēc kārtas vienu un to pašu kontrolieri šķiet neredzu nekad. Minu, ka viens no darba bonusiem viņiem vienkārši ir "apskatīt pasauli" tādos tūrisma centros kā Ogre un Valka). Sāku domāt kaut kādu sistēmu. Viens variant bildē - sagrupējam beņķus četrpakās, un atceramies katrai četrpakai ciparu. 3 ciparus atcerēties esmu spējīgs pat es, tāpēc it kā liekas labs variants, bet tā kā katrā četrpakā var būt 24 cilvēki, konstatēt, ka tur, piemēram, no 14 ir nomainījies uz 16, neko baigi daudz nedod, jo tomēr jāsaprot kuri no tiem visiem ir tie divi jaunie cilvēki.
It kā jau var vienmēr nokļūdīties, bet man prasīt parādīt biļeti, kad to jau esmu izdarījis, ir kontrolieres palūgušas varbūt 3 reizes pēdējā gada laikā, un tad es viņas vairs nekad neesmu redzējis. Iespējams kaut kur LDZ pagrabos važās ieslēgti sēž desmitiem cilvēku, kas nekad vairs neredzēs dienas gaismu, jo darba laikā aizdomājās par olu čaumalām vai ko tamlīdzīgu.
Ja mēģina vagonu sadalīt vairāk sektoros tu dabū it kā mazāku laukumu kuru pārksatīt, bet vairāk ciparus. It kā iegaumēt 12 skaitļus pēc katras stacijas uztrenēties varētu, bet skaitļu sistēma arī neļauj tikt galā ar situācijām, kad kāds no viena sektora izkāpj, un cits iekāpj viņa vietā.
Var protams sēdēt un skatīties kas vienkārši iekāpj vagonā, bet ļoti bieži kontrolieri staigā pa diviem vagoniem, līdz ar to viens vienmēr paliek tādā blind-spotā.

Reāli netiek gudrs. Vai viņi skaita dzejoli? Vai vienkārši pēc sejām? Varbūt vagonu iedomājas kā savas ģimenes saietu, un es regulāri apsēžos omes vai brālena sievas vietā?

Lūk, grūtāks darbs nekā programmēšana.