pirmdiena, februāris 29

Neskati vīru pēc liela vezuma

6dienas rītā neko nenojaušot iznācu no Rimi ar eļļu un krējumu rokās, domāju par to kā tieši es nenopirku cigaretes, ja tas bija galvenais iemesls, kāpēc izgāju no mājas, un man pienāk klāt kāda kundze ar kompanjonu "Es atvainojos. Kā jūs sauc?" sakot to tā, it kā nevis nezinātu, bet būtu piemirsusi. Un tā nu es esmu nokļuvis sarunā par Jēzu. Es teiktu jebkuras labas attiecības sākas ar to, ka cilvēks aizlūdz par mani un manu ģimeni, bet šo stāstu stāstu, lai tu redzi, ka dzīve nav nekāds rožu dārzs.
Kundze man prasa vai esmu iepazinies ar mūžības konceptu. Saku - bet protams! Prasa vai man jau ir kur iet svētdienās. Negribu jau gluži svešiem cilvēkiem uz ielas atzīt to, ka mans draugu loks nav sevišķi plašs, un dažās vietās neesmu gaidīts, tāpēc atbildu "Jā" arī uz to. Tas esot lieliski, bet kā es vēlāk secinu, acīmredzot, arī pilnīgi nebūtiski - viņa saka "Bībelē ir rakstīts tā" un tad nolasa nelielu citātu no lapiņas, kurā teikts kā visi cilvēki grēko, un tikai tie, kas čilo ar Jēzu tiek debesīs. "Bet tagad lūgsim abi kopā" - viņa nolasa vienu teikumu no lūgšanas un gaida, kad es atkārtošu. Tā kā es Jēzu lūdzu tikai tad, kad man šķiet, ka es nepaspēšu pēc cigaretēm pirms Mālpils pēdējā veikala darba laika beigām, šādas publiskas izpausmes man nešķiet baigi ok. Es saku, ka es tā vienkārši neatkārtošu visu, ko viņa man saka, nav droši. Kundze saka - "nē, bet es taču Jums teicu - Bībelē ir rakstīts.." -  un rāda man atkal iepriekšējo citātu. Uz manu argumentu, ka man pašam būtu jāpārbauda vai tas Bībelē rakstīts nedaudz samulsa. No apgalvojuma, ka es varētu vienkārši izprintēt jebkādu tekstu un uz ielas teikt cilvēkiem, ka tas rakstīts Bībelē vispār palika uz pauzes. Vai tiešām sludinātāji domā, ka to, kas nav rakstīts Bībelē, vienkārši tehniski nav iespējams uz ielas pasniegt kā Bībelē rakstītu tekstu? Nav būtiski, lūgšanu pabeigs pati - vienā vietā ir teksts "Es apsolu Tevi ielaist savā sirdī Jēzu un kalpot tev godībā" or smth, uz ko es iebilstu, ka viņa principā mani mēģināja tikko apkrāpt. Bet būsim godīgi - tas ir kā likt meitenei krogā nolasīt no lapiņas "Es tev esmu 100 blowīšus parādā". Jēzu - I thought you were better than this. Kundze jau atkal samulst, bet tad saka tā
-"Bet ja tev šodien apstāsies sirds, tu uzbrauksi debesīs, tur būs Jēzus un Sātans, un Jēzus teiks piedod, es sūtīju pie devis divus cilvēkus, un ko tu viņam teiksi?" (piebildīšu, ka sirds apstāšanās tēma tuvāko 48h laikā bija pacelta jau 2 reizes iepriekš)
-"Nu ko es varu viņam teikt. Sori, Jēzu, es nezināju.."
-"Nu redz! Pārāk daudz domājat!"
Bet būsim godīgi - vai nepamatoti? :D Mani principā gribēja iemānīt attiecībās. Not cool!
Vienmēr esmu domājis, ka esmu vairāk "smarts" nekā "looks" un šeit arī dzīvs pierādījums - pēc sarunas prasīja man numuriņu ;)

Tagad gan šķiet, ka kundzes brīdinājums par manas neizbēgamās nāves tuvošanos iespējams bija pamatots - 6dien atnācu uz bāru satikt Kļaviņu, novilku, jaku, noliku somu, pieliecos un atdauzīju galvu pret bāra leti tā, ka nedaudz šķiet uz īsu brīdi redzēju Jēzu. Nu ko es varu teikt - man patīk ātri apsisties.
Par laimi nenomiru, un tagad manā dzīvē ir jaunas lietas.
-Man pirmo reizi mūžā ir bijis tabs. Es esmu vieglā sajūsmā, kad kļūstu par "īpašu" klientu jebkur - Gustava Beķerejā pie darba, piemēram, man dod karstas bulkas no pannas, pat ja mazāk karstas jau ir izliktas skatlogā, un kamēr pārdevēja lādē bulkas turzā, es pats drīkstu ievadīt tajā karšu automātā summu, un samaksāt par pirkumu. Es nezinu īsti vai tabs skaitās tabs, ja es viņu samaksāju tajā pašā vakarā, bet es dabuju alu, un nemaksāju par viņu uzreiz un mans vārds bija uz kaut kādas lapas, kas nebija paziņojums par cilvēkiem, kas ir policijas meklēšanā. Ja tu noliedz, ka šis tehniski ir tabs, tu sēdi tronī, kas būvēts no meliem *divi fakuči*
-Es ielēju pats sev alu no bāra krāna. Iespējams tas nav nekas baigi īpašs, bet tas ir kautk as ko es neesmu darījis, un es nezinu ko tieši es biju gaidījis, bet tas bija krietni vienkāršāk kā man likās. Vai man vajadzētu tādu krānu mājās? Neesmu īsti pārliecināts, jo es esmu no tiem cilvēkiem, kas ikdienā dzer no krāna. Šajā rindkopā pilnīgi noteikti vārds "krāns" atkārtojas vairāk reižu, nekā es pats uzskatītu par normālu.
-Uzzināju, ka softdrinkus vietās, kur tie patērēti lielā apjomā, taisa no sīrupa. Biju diezgan excited - tas ko es iedomājos ir principā kaut kas līdzīgs jāņogu sulai, ko mana mamma 5 gadus aizmirsusi pagrabā, un tagad tā principā ir kļuvusi par zapti, kas garšo pēc vīna, tikai ar kolas garšu. Šī bija reāli faking sūdīga analoģija, bet lūdzu piedodiet man, lai arī es izskatos pēc dieva, kas nokāpis starp mirstīgajiem, es arī esmu tikai cilvēks. Lai nu kā - pagaršo kolas sīrupu - biju gaidījis visintensīvāko kolas pieredzi savā mūžā, bet realitāte... realitāte ir kā gaidīt kā tu zaudēsi nevainību ar Kirsten Dunst, bet tad izrādās, ka tevi pasauca vienkārši bučoties, un tā nemaz nav Kirsten Dunst, tas ir vienkārši ir tavs kaimiņš no trešā stāva. Garšoja vienkārši pēc kolas, kas nav gāzēta. Vai tas kvalificējas uz vārdu "sīrups"? Kas vispār kvalificējas uz vārdu "sīrups"? Valters Brūns asking the big questions.

Tagad tev, mans dārgais, ir laiks doties prom. Viss, kas tevi šeit sagaida ir smiekli uz savas sirdsapziņas rēķina. 6dien stāvot RIMI produktu labirintā un apsverot savas dzīves jēgu, nonācu pie atklāsmes. Nezinu kā tieši nebiju informēts par šo agrāk, bet rapši angļu valodā ir "rapeseed". Daži ļaudis stāsta, ka tas neskaitās, ja ir saliktenis, bet lūdzu sakiet šo apgalvojumu nevis man, bet izvarošanas upuriem. Principā brīdis, kad tev vajadzēja aizvērt šo tabu bija 2 teikumus atpakaļ, šis ir pēdējais brīdinājums un tāpēc es droši turpinu - vai nav tā, ka bērnus, kas radušies izvarošanas rezultātā, vajadzētu saukt par "Rapšu bērniem"? Es labi saprotu, ka no šī brīža visticamāk vairs neesmu aicināts uz krietni vairāk dzimšanas dienām, bet es personīgi uzskatu, ka šādas lietas ir jāpārrunā. Nav jau varbūt jauki, bet tas apzīmējums ir kaut kā smuks. Ja šis ieietos tautās, savus labākos draugus varētu saukt par rapšu bērniem, norādot, ka nav nekāda varianta, ka viņu mātes būtu gulējušas ar viņu tēviem labprātīgi.

Un kas vēl ārkārtīgi skaists - cīnoties ar paģiru galvassāpēm iepazinos ar tādu jēdzienu, kā "malaphor". Principā tas ir divu idiomu / sakamvārdu krustojums, kā rezultātā etu esi ieguvis kaut ko lieliskāku. Es esmu pilnīgā sajūsmā par "Don't burn your bridges" and "We'll cross that bridge when we get to it." kombināciju, kas izvēršas par "We'll burn that bridge when we get to it", un šķiet šim vajadzētu būt manam jaunajam dzīves moto. Gribēju izdomāt kaut ko lielisku latviski, bet man bija paģiras, tāpēc viss, kas man ir, ir "Neskati vīru pēc liela vezuma".

Lūk, dzīve.

svētdiena, februāris 14

Vēl būs arī 8.marts

Nesen es gandrīz nomiru. Nu ne tā, ka pa īstam, bet iekšēji vismaz nedaudz - iepriekšējā zobārsta vizīte acīmredzot gājusi daudz sūdīgāk, kā es uzskatītu par normālu, jo norāvu zem tā zoba iekaisumu :l Tā kā rītā, kad es viņiem zvanu, viņi man saka "Nē vecīt sorix, ka tev sāp, bet mēs paņemsim pēc 5 dienām", es esmu nonācis jaunu zobārstu gādībā. Es nezinu kā šim normāli ir paredzēts strādāt - vai visi vienkārši reizē staigā pie vairākiem zobārstiem uzreiz? Es reāli neredzu veidu, kā pieaudzis cilvēks var pavadīt 5dienas nobliezies tā, lai nejustu zobu sāpes, un reizē kaut ko sakarīgu darbā izdarītu.
Jaunās zobārstes ir kaut kas smieklīgs.
Vai zobārstes māsiņa mani parāvai aiz bārdas? Jā, un es smējos par viņu!
Gan ārstei, gan māsiņai, abām uz kakla ir tetovējumi, un visam, ko viņas saka šķiet ir atrodama seksuāla konotācija. Nevarēju saprast vai man vajadzētu pievērst uzmanību šiem jokiem, jo viņas tomēr ir darbā, un tuliņ reāli čakarēs manus zobus. Sen nebija ar mani neviens tā ucinājies kā ar mazu bērnu - man reāli pie zobārstiem ir tikai 2 problēmas-  tas, ka ir jāpierakstās un nevar atnākt vienkārši kad ir laiks, un tas, ka mute jātur visu laiku vaļā, un tu principā nevari iesaistīties sarunās. Acīmredzot tā nav daudziem, jo vienā brīdī man saka "aizver acis", kas manī, protams, raisa zināmu satraukumu - izrādās vienkārši gribēja, lai es neredzu anestēzijas šļirci. Cute jau, bet smieklīgi. Nu ir tā nepierasti, ka divas meičas tavā vecuma diapazonā tā ņemas ap tevi. Laikam tas ko es gaidu komunikācijā ir "Valter davai neesi ņuņņa nevienam te nepiš". Varbūt ir jāsāk sist kanti zobārstēm? Kur dzer zobārsti?
Vēl saprastu, ka no 8 cilvēkiem, ko tur redzēju, tikai viens bija džeks (kurš izskatījās reāli sabliezies) un visas pārējās vienkārši jaunas dāmas. Ir zināmas bažas vai tik es vienkārši neesmu kļuvis par čali, kurš darba dienu rītos iet uz bordeli. :l

Pirms pāris gadiem, cerībā izraisīt beef starp latvijas magiem un tautas dziedniekiem, kādi cilvēki, kas noteikti nebijām mēs, kādu nakti vafelē nozaga Aleksandra Radžinska durvju plāksnīti. Ilgu laiku tur jauna netika likta, bet likteņa, vai Aleksandra Radžinska ietekmes rezultātā tā nu ir sanācis, ka tagad es dzīvoju blakus tai pašai vietai. Ejot ārā pīpēt pamanīju interesantu lietu:


Tagad man dzīvē gan ir vairāk jautājumu nekā atbilžu: Kāpēc viņš atstāja veco rāmi? Kāpēc viņš noņēma "augstākās maģijas maģistrs" titulu? Vai tās plāksnes tirgo kopā ar rāmjiem? Jebkurā gadījumā man jāsaka, ka šis ir visai nepārdomāti, jo tagad tur ir brīva vieta plāksnei, un es jau zinu, ka tā ir misiņa plāksne un Rīgas zīmogu fabrikas darba laiku :l

Rimi turpina spēlēties ar manām jūtām - vakar uzpildot savus pārtikas krājumus pie kases kādas sievietes aizmirsa savus salātus un dodas prom. Es saucu "Dāmas! Dāmas, nepametiet salātus", bet viņas vispār neskatās. Rihards - pārdevējs, kas manās acīs iekritis ar savu nelokāmo "Es negribu pīpstināt tavus produktus, es gribu nomirt" sejas izteiksmi lielākajā daļā tikšanās reižu uzsauc "Kundzes!" un viņas vienkārši momentā pagriežas un nāk atpakaļ. Vai šis ir tās brīdis, kad man jāsāk uztraukties par to, ka kļūstu vecs, un ir izstiepies mans "Dāmu" kategorijas diapazons? Es šaubos. Reāli viņām bija zem ~30. Dāma atnāk atpakaļ pārsmējusies (kkaut kāda korelācija starp salātiem un sieviešu smiekliem tomēr reāli eksistē) un saka "ko es bez jums darītu". Nu ko. Es saku "Nomirtu badā". Domāju, ka pēc šī atgadījuma mums ar Rihardu ir izveidojusies kaut kāda saikne, un nākamreiz viņš izčekos manu Rimi kartes vārdu taču nekā. Es esmu tikai kārtējā šļura Riharda ikdienas darba dunā. Kā dzīvē.

Jauni prieki no KKC - ar Jāni 5dien pieejam pie bāra - pienāk bārmenis un uzreiz prasa "Kosmosu"?. Fak JĀ! Neesmu pārliecināts vai viņš nemeloja (Jānis ir 100% pārliecināts, ka nē), bet teica, ka būšot arī dzērienkartē. Es degu nepacietībā.
Tajā pašā vakarā krogā aiz stūra atradu pārīti, kura sastāvs bija 50% visai sagurusi džuse un 50% waaaaaaaaay too drunk čalis. Neskatoties uz faktu, ka čalis bija tādā lupatā, ka cīņa pret gravitāciju bija pārāk grūta, un acīmredzot bija nepieciešama prezentācija ar šodien apēsto produktu klāstu, viņš bija pilnīgā pārliecībā, ka vēdīs to džusi mājā. Uz Berģiem. Ir grūti komentēt - protams naivi, stulbi, nabaga meiča, bet fak - tas entuziasms, tā ticība čalim - tas ir kaut kas, ko es varu tikai apbrīnot.
Un tagad man šķiet, ka būtu nepieciešams kas tāds kā "Vāķīšanas medaļa" ko izsniegt katram cilvēkam, kas upurējot savu vakaru savāķī un tiek galā ar kādu citu, kam ir bijušas taktiskas kļūdas vakara plānošanā. Bet es domāju to vajadzētu tā nopietni, nevis tipa kā Trijzvaigžņu Ordeni, ko dod par to, ka bezmaz Eirovīzijā piedalies, bet kaut ko, ko tu zini, ka tiešām esi pelnījis. Par labiem darbiem ir jāsaka Paldies!



Nezinu vai tas kādam interesē, bet domāju tīri vēstures arhivēšanas nolūkiem ir jāsāk pieglabāt lietas, kas man tajos brīžos, kad esmu saņēmies kaut ko drukāt, šķiet interesantas.

Firewatch
Nestāstīšu neko daudz, jo ir salīdzinoši grūti runāt konkrētas lietas par šo spēli neko neizspoilojot, bet Firewatch ir mans pēdējā laika skaistākais piemērs tam, kā stāstīt stāstus. Varbūt paša sižeta kvalitāte ir diskutējama, veids kā tas ir pasniegts mani vienkārši nedaudz iznesa no sliedēm. Tas brīdis, kad tu spēlē veic nepārdomātu dialoga izvēli, sagruzī citu personāžu un sajūties par to tik slikti, ka jāiet lejā pīpēt, manuprāt ir diezgan faking labs kvalitātes rādītājs.
Bet te maza lieta, kas man šķiet vienkārši brīnišķīga:
Spēlē pa lielam tu aizbrauc sargāt mežu un atstāj mājās savu sievu. Tur iepazīsties ar citu džusi, un jūsu attiecības rit virzienā, kas atkarīgs no tā, ko tu pats viņai izvēlies atbildēt. Spēle sadalīta vairākās dienās, un vienu rītu pamostoties es skatos - uz galda stāv mans laulības gredzens. Es neatceros brīdi, kurā es būtu viņu novilcis. Tu vari viņu atstāt, izsviest pa logu, uzvilkt atpakaļ pirkstā - tam nav nozīmes, tā nozīme ir tikai tev pašam, bet pats fakts, ka tev tiek piedāvāta izdarīt šo izvēli tīri personīgu apsvērumu dēļ, nevis kaut kādu specifisku sižeta problēmu risināšanai manuprāt ir vienkārši faking skaista detaļa. Stāvēju pie torņa margām, turēju gredzenu rokā un gribēju sviest pāri... bet iegāju atpakaļ iekšā un noliku uz galda.
Tieši šāda tipa mijiedarbība ar spēlētāju man šķiet ir tas spēļu stiprākais trumpis pret kino / literatūru. Esmu diezgan konkrēti sajūsmā.


Resurrect Dead: The Mystery of the Toynbee Tiles
Man nenormāli patīk dokumentālās filmas, kas konceptu skaidro nevis vienkārši caur faktiem un apkopoto informāciju, bet caur kādu cilvēku. Šajā gadījumā stāstas par vien džeka apsēstību ar mistēriju 10+ gadu garumā. Man vienmēr šķitis ārkārtīgi skaisti redzēt kā cilvēki kaut ko dara/stāsta ar tādu entuziasmu, ka tu zini, ka viņam tas ir konkrēti būtiski. Nav svarīgi, vai tas ir interesanti man, es vienkārši mīlu cilvēkus, kas kaut ko mīl. Neliels spoler-alert: man šķiet ārkārtīgi skaisti fakts, ka tur ir 3 džeki, kas gadiem mēģina atrast vienu citu džeku, satikt un uzzināt no viņa vienkārši visu, bet kad viņi viņu atrod tas džeks.. vienkārši negrib ar tiem čaļiem runāt. Tas brīdis, kad tu esi ieguldījis tik daudz laika un enerģijas mistērijas atrisināšanai, un tad saproti, ka mistērijai tu pa lielam vienkārši nepis ir kaut kā tā saldsērīgi skaisti.

Māsa prasīja ko gribu dzimšanas dienā, es saku grāmatu, bet to grāmatu nesūta uz Latviju, tāpēc viņa vispirms pasūta sev (dzīvo Zviedrijā)  un tad sūtīs man. Tā nu es tē pa lielam sēžu uz dirsas un gaidu. Mēs bieži nerunājam, bet kādu vakaru saņemu šo bildi:


Brāļu-māsu attiecības at it's finest. Toties apņēmīgāki cilvēki par mani ir spējīgi sameklēt lietas ātrāk kā strādā pasts, un man ir pieejams jau vismaz neliels ieskats tajā ko gaidu: links
Nezinu vai bija gudri lasīt. Tagad es nevaru sagaidīt vēl vairāk :l

Un bonusā - vakar es vienkārši gribēju parubīties, sēdēju ar seju uz galda, un gadīju kad pulkstenis sasniegs tādus ciparus, lai man nebūtu kauns iet gulēt, kad man zvana Jānis un aicina uz vakariņām, uz kurām viņš pats nav ielūgts. Nezinu kā tieši man būtu jārīkos šādās situācijās, bet rezultāts ir tāds, ka es tomēr dabuju vakariņas, labu kompāniju, un vēl lielāku miega badu.
Izrādās arī, ka mēs esam tādi džeki, kas var piedāvāt vienkārši 2os naktī aizvest dāmas uz pamestu māju meža vidū, neskatoties uz to, ka viņas ir informētas par to, ka "kāds mūsu draugs" mēdz braukt ar meitenēm ekskursijās uz Statoil.
Ieejam vienā benzīntankā, un tā kā ir sākusies valentīndiena, Jānis prasa pārdevējai vai nav kaut kas puķēm līdzīgs, ko paķert dāmām. Nav. Nu neko, Jānis nedaudz sabozies pamet telpu, un pārdevēja, kundze uz 60, saka man "Pasaki viņam, ka vēl būs arī 8. marts!". Skaisti. Šodien es gribu nomirt, bet ir tā vērts.

Lūk, dzīve.

svētdiena, februāris 7

Pilnīgs kosmoss

Nav kaut kā tā, ka mēs visi esam pārmērīgi ieciklējušies uz izaugsmi un sasniegumiem? Visi
pasniedz medaļas krutākajiem sportistiem, dod prēmijas zinatniekiem, bet kas novērtēs tādu riktīgi smirdīgu bomzi? Vai kurš apbrinos vissūdīgāko pavāru pasaulē? Saka jau vienmēr "everybody roots for the underdog", bet vai tiešām tā ir? Cik daudzi no jums skatījās Lauku Sētu un var godīgi teikt, ka domāja, ka skaistākais, kas tur var notikt ir, ja Agnis tādā faking stounā uzvarēs? Ja mēs visi būtu pilnīgi perfekti, man škiet dzive būtu daudz mazāk skaista. Svinēsim nevis izcilību, bet diversitāti!
Un tieši tāpēc - lūk, vissūdigakais alkohols, kāds jebkad ir iekļuvis manā mutē.


Kad Jānis man pastāstīja par šādas lietas eksistenci, es biju iemīlējies jau no pirmās domas par to. Iztēlojos kā es dzeršu šo dievišķo nektāru kails stāvot kāda džungļu ūdenskrituma virsotnē, kamēr no mākoņiem spīdēs dievišķa gaisma, bet Jānis saka: "Garšo pec sūda". Tā, ka reāli negaršīgs. Es domaju - nu cik tieši negaršigs reāli var but alkohols, kura nosaukums ir Kosmoss. Oh boy.
Nav tā, ka es esmu īpaši izsmalcināts savā dzērienu izvēlē -  es nāku no Mālpils,un ir dzīvē bijusi nepieciešamība dzert tik apšaubāmas kvalitātes alkoholu, ka tas saucas "Ērika tētis". Bet Kosmoss - lūdzu piedodiet man šo pun, lūdzu, LŪDZU - ir pilnigs kosmoss. Es zinu, ka tev nevajadzētu būt sevišķi augstām ekspektācijām, kad iepazīsties ar 21 grādus stipru vīnu, bet alkohols pat nav tas, kas to padara tik traku. Tā ir tā garša. Es nezinu cik tieši neprasmīgam ražotājam tev jābūt, lai pagatavotu dzērienu, kas garšotu labāk, ja tajā pudelē būtu iepildīts vienkārši tīrs spirts, bet Baltkrievi var.
Laikam labā ziņa - uz diviem iztukšojot 0.5l, bijām tādā vafelē kā no 3 aliņiem katram. Bet cena 2.50. Nezinu kā tieši tas kādam ir izdevīgi, bet nu ir skaisti.
Nevarētu gan teikt, ka neesam sajūsmā - Jānis sarunāja, lai no tām pašām sastāvdaļām mums uzjauc kokteili KKC, un tagad izliekamies, ka šis dzēriens ir jaunais undergrounds. Kaut kad pa pālim Jānis pat dzērienkartē iešņāpa "K" burtu, un tagad domāju - katru reizi kad redzēšu tieši to dzērienkarti, ir jāņem Kosmoss. KKC jauktais gan ir tāda vārga atblāzma no īstās mantas, jo garšo puslīdz normāli, bet nu galvenais, ka apreibina.

Tad vēl - šogad sūdīgi ar sniegu. Es esmu par to tikai un vienīgi priecīgs, bet kaut kā gadiem jau nav sanācis normāli izārdīties pa kalnu ar plēvi/ragaviņām, tāpēc izlēmām to darīt pēc manas mammas dzimšanas dienas / pirms Kosmosa malkošanas.
Ir besīgi cilvēki, un ir cilvēki, kas man konkrēti besī. Mālpilī ir viena kaimiņiene, kuras balss izdzirdēšana rada manī pārmērīgu vēlmi nošauties jau kopš viņa tur ievācās. Atnāca ciemos arī uz mammas dzimšanas dienu, un tajā brīdī sapratu, ka tomēr ir tik faking viegli risināt problēmas, kad tā nav tava ballīte - es vienkārši aizgāju uz mammas istabu gulēt. Zvana Jānis:
J: Ballīte jau beidzās?
V:Nē, vēl iet, bet vari braukt pakaļ
J: Ok, mēs esam klāt.
Nedaudz skaisti.
Izeju ārā un tur ir divi burvīgi vīrieši - vienam ir motociklista kostīms, ko viņš ir norāvis par 5eur, otram ir kaut kas, ko vilkt, kad ej slepkavot jaunavas.


Izrādās uz kalnu tomēr nebraucam - džeki ir piesējuši pie mašīnas aizmugures virvi un tagad mēs braukājamies pa Mālpils ceļiem uz ragaviņām, padirseņa un matrača vienkārši turoties virvē aiz mašīnas.
Varbūt nav droši, bet teikšu godīgi - faking lieliski. Es savā mūžā vēl nebiju nolidojis no ragaviņām uz  ~60kmh. Neliela gan problēma ir tā, ka, ja uz viņām grib apsēsties divi džeki, jāsēž tuvāk, nekā es laižu meitenes pēc piektā randiņa, bet ar laiku tomēr pierodi, jo tas cik daudz dažādās pozās mēs no viņām nokritām ir tomēr laikam vishomoseksuālākā pieredze manā mūžā, un es es esmu bijis uz randiņu ar geju. Pilnu kamasutru gan tomēr nesavācām. Jābūt gan uzmanīgam, jo vienā brīdī velkot aiz mašīnas Mārtiņu uz matrača, sapratām, ka lai arī es it kā redzu, ka viņš tur vēl ir, tumsā ir grūti pateikt, vai viņš izbauda braucienu, vai vienkārši tā virve ir aptinusies viņam ap kaklu, un mēs iespējams mācam līkumos driftot viņa līķim.
Problēma arī tāda, ka, ja mašīna sāk braukt virs 40, tu principā vairs neko neredzi, jo tev sejā met sniegu, kas ir visai stulbi, kad nakts tumsā tu dzirdi kā tev no mājām pakaļ skrien suņi, tu neko neredzi, dibens lēkā uz padirseņa pa bedrēm, bet vaļā laisties nevar, lai tev vienkārši nenokož ausis. Pasākums beidzās, kad Jānis bija saplēsis padirseni, un Mārtiņam ragavas aizķērās uz akmens, un principā pārvērtās lielgabalā, kas uzšāva viņu stāvus. Nospriedām, ka, ja turpināsim, nākamais, kas plīsīs, būs kāds no mums.


Lūk, dzīve.

svētdiena, janvāris 31

Dakburgas birža

Pirms kāda laika izdomāju - randiņi tomēr ir tāda ļoti laiku patērējoša lieta. Veids kā to labi risināt ir maksimāli ātri ir vienkārši jau uz randiņu izprintēt CV, lai mēs varam netērēt laiku runājot par darbu, un uzreiz vienkārši runāt par krūtīm.
(bļeģ man totāli ir sajūta, ka es šo vienreiz jau rakstīju) Lai nu kā, zini kas ir stulbi? Ka katru reizi, kad eju uz CopyPro kaut ko printēt, pēc tam jāiet Downloads folderī un jādzēš ārā savi dokumenti. Kas notiek, ja tu to nedari? Atnāk Valters Brūns un nosūta visu kas tur ir sev uz meilu vēlākai izmantošanai. Principā es to tagad domāju darīt katru reizi, kad kaut kas būs jāprintē. Man gan tagad tāda vajadzība ir reti, un tas ir stulbi, jo es nevaru sagaidīt, kad būs iemesls aiziet pakaļ vēl kādiem random dokumentiem. Šobrīd manā rīcībā ir 3 faili franču valodā, kuri pēc retarded Google translate tulkojuma šķiet ir kaut kas par rietumu vērtību sistēmas izcelsmi.
Varētu domāt, ka no tā nav īpaši lielas jēgas, bet pirms kādas nedēļas aizmirsu nomaksāt LMT rēķinu - atcerējos nākamajā dienā, samaksāju, un domāju - būšu pieklājīgs cilvēks - aizrakstīju viņu info cilvēkiem "sorix, totāli aizmirsu, šodien ieskaitīju" un pielikumā pievienoju vienu no tiem failiem. Atbildē gan saņēmu tikai "Paldies, jūsu maksājums ir saņemts. :/ Dzīve pilna vilšanos

Un tad vēl - kādreiz visi stilīgie bērni, kas nesmirdēja, bet tikai rullēja, lasīja Donaldu daku un saņēma līdzi tās fantastiskās lietas. Staipīgs citplanētietis, kaut kādi šaujamie, kas pārstāj strādāt pēc 2h, kārtis, galda spēles, pie kurām ar Ivaru pavadījām cauras naktis. Bija faking lieliski. Bet tad - kaut kādā brīdī acīmredzot to cilvēku, kas veltīja savu laiku, lai meklētu tās lietas, ko sūtīt līdzi, acīmredzot piemeklēja kāda traģiska problēma, jo vienu dienu savam Donaldam Dakam es saņemu līdzi akcijas. I shit you not. Kurā tieši brīdī tu izdomā, ka tas, ko labi apvēlies mazpadsmitgadīgs Valters Brūns uzskata par interesantu ir birža? BIRŽA. Kāds vienkārši faking sakars.

Šajās brīvdienās gribējās pamest Rīgas piedāvātās izklaides iespējas, un 5 džeki 17os vakarā devāmies uz Ložmetējkalnu. Vai tas ir labs plāns to darīt slapjā tumšā ziemas vakarā? Grūti teikt, jo es nebiju skaidrā. Ceļā uz mežu piestājām Maximā, un te tāds būtisks padoms, ko došu arī saviem bērniem - Maximas bulku pasaulē var vienkārši konkrēti iet dirst. Nopirku maizīti ar picas pildījumu - esmu varbūt nedaudz naivs, bet tas, ko es normāli šādā situācijā sagaidītu ir kaut kāds pīrāgs, kam iekšā sabāzta picas virsiņa. Tas ko es dabuju ir maizīte, kurai iekšā ir vienkārši vēl maize :l. Tehniski jau gan nav melots. Vēl ir interesanti kā Maxima ir pacentusies ar rindu inovācijām - tur ir atsevišķa kase, kurā nav jāstāv rindā, ja tu pērc tikai cigaretes. Šī ir pirmā reize manā mūžā, kad saņemu jebkādu atbalstu tam, ka esmu smēķētājs, teiktu - wow Maxima, jūs esat kruti džeki, bet tad es atcerējos to picas maizīti, un tagad man tek asaras. Vēl pie kases tur bija apsargs, kurš veikalu nosargājsi tik labi, ka tagad viņam principā nav ko darīt, tāpēc vienkārši atgādina apmeklētājiem par savu vērīgo aci, izsakot dažādus komentārus, kamēr viņi norēķinās. Vienai sievietei paprasīja "Jums gripa nav mājās?" nebija. Bet džekam pēc viņas - "ko, dzersi atkal?". :l Principā lielvaikeli varētu ieviest "mammu" pakalpojumu - vienkārši sievietes, kas staigā apkārt, un, ja esmu paņēmis pārāk daudz aliņus, vienkārši komentē "vai tad tiešām tik daudz jādzer?" vai pērkot bulkas atrgādina par zaļumiem, un pasaka ko man vēl vajag, lai uztaisītu vakariņas, kuras būtu gatavs ēst arī kāds cits bez manis. Fak. Es gribu šo palīdzību jau tagad :l
Lai nu kā - ložmetējkalnā izskatījās aptuveni šādi:
pirmo stundu pavadījām meklējot kādu taku, pa kuru nonākt purvā, līdz sapratām, ka mēs vienkārši ejam atpakaļ pa ceļu, pa kuru atbraucām. Kad atradām purvu tur izskatījās tieši tāpat - viss melns, bet tagad zem kājām arī mīksts.


sestdiena, janvāris 2

Jauns gads, jauna Dagnijas māsa

Es esmu cilvēks, kam tik ļoti nepatīk organizēt ballītes, kas principā nesvinu pats savas dzimšanas dienas. Līdz šim gadam man šķita, kas tas vienkārši ietver sevī pārāk daudz darba, lai es to darītu dienā, kad atpūsties pelnījis esmu visvairāk. Izrādās ir tomēr arī vienkāršāki varianti - tas, ko dara Jānis, ir - uztaisa FB jaunā gada ballītes eventu "Aigara dišuks" un saaicina baru cilvēku ar domu - ejam visi pieliet seju uz Aigara dzīvokli. Un tā mēs arī daram.

Īsumā par Aigaru - mēs esam pazīstami kādus 6 gadus, gulējuši viens otra apskāvienos (Aigars šķiet ir vienīgais vīrietis manā mūžā, ar kuru esmu gulējis kā mazā karotīte), bet neesam FB. Abi divi esam tādi idioti, kas parasti neaicina draudzēties pirmie, un šajā brīdī man personīgi šķiet, ka ir nedaudz jau par vēlu šo situāciju labot :D Vēl uzzināju, ka Aigars sākumā iepazīstoties ar Jāni domāja, ka Jānis ir gejs, jo draugiem.lv bija pievienojies domubiedru grupā homoseksuāļiem. Tā notiek, kad tu esi Jānis Bičkovskis un aizej mājās neizlogojies no sava profila, kamēr apkārt klīst Valters. Šis gan ir visai smieklīgi, jo es ilgu laiku domāju, ka gejs ir Aigars, jo Jānis man bija pateicis, ka Rūsis ir viņa boyfriends.

Manas pirmās ekspektācijas bija zemākas par Aigara garumu un Jāņa aicinājumu "Nāc nāc, te būs smukas brīvas igaunietes!" es interpretēju kā "Te būšu es, Aigars un divcis".
Drošībai pirms tam iegāju RIMI paņemt kaut ko nopietnāku, un man priekšā rindā divi džeki ar 100 eiro banknoti nopirka vienu tamponu iepakojumu. Grūti saprast, bet es neesmu tas, kurš nosodīs cilvēkus par to, kā viņi pavada savu vecgada vakaru.
Atnāku pie Aigara - nav ne igaunietes, ne divcis. Ko darīt :l Ir jādzer.
Tā nu tas rums, ar kuru atnācu, iesildoties ballītei apdiršot Jāni ir pazudis vēl pirms 19iem, kad oficiāli ballīte nav pat sākusies, un mums sāk parādīties zināmas bažas par to, vai līdz divpadsmitiem vispār izvilksim. Nu tādas bažas vismaz bija man, bet tas laikam, jo esmu cilvēks, kas savos ikdienas plānos nekad neierēķina šņabi. Laikam jau tikai loģiski, ka no šā brīža mana atmiņa pārvēršas nevis secīgā plūdumā, bet vairāk tādos kā flashbackos. Piemēram - stāvam vienā brīdī 5 cilvēki virtuvē, visiem rokā tējas krūzes. Bet krūzēs šņabis, un otrā rokā gurķis. Esot bijis kaut kāds tosts. Es neko tādu nezinu.

Ap man nezināmu pulksteņa stundu beidzās šmiga, un Jānis aizdevās sameklēt vēl. Atnāca atpakaļ ar ko brīnišķīgāku:
A photo posted by @vvvolis on
Kādā brīdī pie manis pienāk dāma un saka, ka ir Dagnijas māsa. Man nav ne jausmas kas ir Dagnija, bet esmu spējīgs nonākt pie secinājuma, ka mēs iepazīstamies - dodu roku, bet pamanu, ka viņa jau nāk pēc apskāviena - ohshit - paveru rokas apskāvienam, bet pretī man dod plaukstu. Apskatamies abi viens uz otru un ātri sarunājam, ka mēs varētu apskauties. Ja ir viena lieta, ko es cilvēkos mīlu, tad tā ir māksla nebū awkward. Tagad ir arī pilnīgi skaidrs, kāpēc tu nekad nedod roku meitenei pirmais.
Vēlāk izrādās, ka Dagnijas māsa pienākusi, jo Jānis ir pateicis Dagnijai, ka es esmu foršs džeks, un viņa pasaukusi savu māsu, lai pateiktu to viņai. Es par šo nebiju informēts, tāpēc man ir aizdomas, ka pēc iepazīšanās vienkārši pazudu kaut kur iepazīties tuvāk ar šņabi. Jāatzīst gan arī, ka realitāte šādā veidā, kļuvusi nedaudz garlaicīgāka, jo man vienkārši šķita, ka ir cilvēki, kas staigā apkārt un standartā ar visiem iepazīstas kā Dagnijas māsa.

Bet Jānis ir viens no brīnišķīgākajiem cilvēkiem, ar kuru doties koļīties - atnākam no pīpēšanas un mums priekšā ir dāma - es saku "Šitā džuse man riktīgi patīk" uz ko Jānis atbild "NEDIRS!", jo arī viņš jau viņu noskatījis. Kā risināt? Tur pat dāmas priekšā vienkārši 5 sekunžu akmens šķēres papīrīts, un Jānis iet prom. Es it kā nemaz nebiju plānojis nevienam sist kanti, bet šajā brīdī jau tas laikam vienkārši būtu nepieklājīgi. Parunājām kādu pusstundu, un minu ka nebija kontakta, jo manas nākamās atmiņas jau ir pilnīgi citās dzīvokļa vietās. Vakara gaitā skatos, ka to pamanījis arī Jānis, un ir devies pārbaudīt lietas pats. No rīta prasu vai aizveda mājās - nē, viss esot atbesijis. Tagad tā domāju - nedaudz jau laikam tā nepieklājīgi - meitene redzēja, kā divi džeki viņu sadala, abi izčeko, bet mājās neaizved neviens. Es gan atsakos par to justies slikti.

Esmu nelielā sajūsmā, ka pulksten 00:00 es dzirdēju pāris "woooo" no apkārtējiem viesiem, bet pamatā vismaz cilvēki, kas tajā brīdī bija manā redzeslokā vienkārši turpināja dzert un pļāpāt. Es personīgi uzskatu, ka, ja tavā jaunā gada ballītē cilvēki ir pārāk aizņemti ar dzeršanu, lai skatītos salūtu, tā ir ļoti skaista ballīte.
Šķiet vispār vajadzētu checklistu ar lietām, kas ļauj notiek cik tieši lieliski mēs pašlaik piedzeramies. Viena no tām varētu būt  - vai uz tavu ballīti ir ieradušies citas jaungada ballītes rīkotāji, kamēr viņu viesi tikmēr sēž mājās un gaida atpakaļ? Oriģināli Jānis bija plānojis pēc Aigara apciemojuma doties pie Agates, bet tā kā mēs piedzērāmies superātri, un es vienkārši neredzēju jēgu mainīt vietu, jo cilvēku rotācija man apkārt bija straujāka, nekā es pats spētu izsekot līdzi, nekur neaizgājām. Agate atnāca pati. Te vajadzētu kaut kādu joku par to kā Jānis ir Muhameds un Agate ir kalns, bet realitāte ir tāda, ka Jānis ir vienkārši Bičkovskis.

Man ļoti patīk, ka dzeršanās ir cilvēki dažādos pāla līmeņos, lai tu vienmēr vari pārbaudīt cik liels idiots tu jau esi. Vakara gaitā saprotu, ka es sēžu nepazīstamu meiteņu kompānijā un vāros iespējams jau pārāk ilgi. Saku - ziniet kā ir - es esmu brutālā pālī - ja es runāju huiņu, vienkārši sakiet, vai var iet arī prom, nav obligāti šis jāklausās. Viena no dāmām pieceļas un aiziet sēdēt galda otrā pusē. No galda otras puses pieceļas cita dāma, un atnāk sēdēt iepriekšējās vietā. Tomēr skaistāk, nekā, ja nekas nebūtu noticis! :D

Ap vieniem ieradās Niklāvs, kurš ir cilvēks, kurš labprāt jaungada svinību laikā iedzer ūdeni. Es nezinu kā tu, bet man nav ne jausmas kur Aigara dzīvoklī ir glāzes, un izlemju, ka šis ir arī labs nakts brīdis, kad iepazināt Niklāvu ar namatēvu. Dodamies pie Aigara, kurš tajā brīdī stāv un pļāpā ar kaut kādiem cilvēkiem, pieeju klāt un saku "Klau, kur varētu dabūt glāzi?", Aigars paceļ acis no zemes, paskatās uz mums un es minu, ka fakts, ka kāds grib ūdeni, viņam varētu būt bijis vienkārši pārāk liels šoks, jo tas, ko viņš dara ir vienkārši nokrīt atmuguriski un pazūd caurumā starp dīvanu un galdu. Kopš šī brīža es jau esmu 100% pārliecināts, ka jaunais gads ir uzsākts perfekti.
Ko gan citu gan varētu gaidīt no vakara, kur viena no 2015. gada pēdējām lietām ir redzēt video kā Jānis dejo, un viena no pirmajām 2016. gada lietām ir redzēt dzīvajā kā Jānis dejo.

Ap kādiem 03:00 sapratu, ka vjadzētu tikt līdz mājām pirms esmu parubijies. Es esmu tas džeks, kas parasti vienkārši vienā brīdī ballītē vairs nav. Case in point - tusējam pie jāņa pie Cēsīm, viņš man zvana 10:00 no rīta, lai prasītu kurā istabā es guļu, un es jau esmu savā gultā Jūrmalā. Es zinu, ka tā nav smuki, bet brīdī, kad es esmu izlēmis, ka esmu saguris, man nav īpaši spēcīgā vēlme teikt cilvēkiem "jajajaja es eju prom nenenenene nelej NELEJ ok šito vienu es izdzeru un eju NELEJ VAIRĀK ES TEICU" , bet man ir jauns risinājums problēmai - pieej klāt cilvēkiem, kam tas varētu pist, un iečuksti austiņā ka bija forši, bet tu pa kluso pazūdi. Plāna nepārdomātā daļa - cilvēki tik un tā pamana, ka tu ej prom. Pienāk Rūsis un saka "EU!!" un tad tu iečuksti ari viņam. Tad atnāk Aigarsu n tu dari to pašu. Tā līdz principā tu vairs neej pa kluso prom. Bet dzert neviens nelika. :)

Vēl šodien īsti neesmu sapratis atrisinājumu mīklai kādā tieši veidā es beigās atnācu mājās uz dzīvokli no pilnīgi otras centra puses, bet es nevaru noliegt, ka izjūtu spēcīgu lepnumu, ka kaut kādā maģīskā fakging veidā vēl biju spējīgs sev pagatavot vakariņas nenosvilinot dzīvokli.

No rīta pamostoties skatos - man ir gandrīz pilna cigarešu paciņa, kura 100% zinu, ka nav mana. Značit pagātnes Valters ir zaglis. Stāstu šo Jānim - viņš saka "Nē, viss ok, tu viņu nenozagi, es tev viņu iedevu". Jānis atradis cīgu pačku savā zābakā, un prasījis man - "Valter, tās ir tavas?" uz ko es pārliecinoši atbildēju "Jā" un Jānim no manas atbildes momentā bija skaidrs, ka tās NAV manas. Tāpēc viņš man viņas iedeva. Skaisti.

Principā, ja man būtu jāpastāsta manas izjūtas šajā pasākumā vizuāli, nevaru pašlaik iedomāties labāku veidu, kā šo:
View post on imgur.com


Ja man ir kaut kas jānovēl tev jaunajā gadā, es novēlu tikai šo - Dari lietas, ko mīli ar tādu pašu entuziasmu, kā mēs dzeram.
Lūk, dzīve.