piektdiena, jūlijs 22

Chainsaws and kings

Ir vienkārši vārdu kombinācijas, kas izklausās burvīgi. Es nezinu kur rodas tā maģija, diezgan skaidrs, ka ne kontekstā, bet teksts spēj atstāt tādu burvīgu iespaidu, ka es random vietā atrodu uzrakstītu "Chainsaws and kings" un pavadu nākamās minūtes vienkārši smaidot un blisinoties tā, it kā skatītos uz gleznu.

Viens džeks stacijā pieiet pie lodziņa un saka "Man lūdzu vilciena kustības virzienā". Es īsti nedzirdu ko saka pārdevēja, iespējams šī ir standarta situācija, bet nu čalis atbild "Vienalga. Galvenais, lai vilciena kustības virzienā". Tas, kas šajā situācijā mani pārsteidza visvairāk ir tas, ka viņam tiešām kaut ko arī izsita. Un tie nebija zobi. Acīmredzami biļešu pārdevējas ir rūdītākas lēmumu pieņemšanā kā citu veikalu darbinieces, jo, kad LB uz "kurus papīrīšus Jums vajag?" es atbildu ar "vienalga, dodiet kas ir" tur pārdevēja šķiet vienkārši savā galvā ieiet mūžīgā ciklā ar tukšu skatienu. Tas šķiet kaut kā nedaudz burvīgi, ka paņemt pirmo lietu kas pa rokai laikam ir krietni grūtāk, kā meklēt plauktos kaut ko specifisku.

Esmu aizmirsis piebilst šādu lietu - ir kruti ievācoties jaunās telpās pārmeklēt visus stūrīšus vai tur kaut kas nav palicis. Pārsvarā iepriekšējie iemītnieki man ir atstājuši tikai vilšanos, neatkarīgi no tā cik krutas telpas es atrodu (iepriekšējā dzīvoklī, piemēram, bija "krāsnsaugša" vai vannasistabā atklāju, ka tur starp griestiem un īstajiem griestiem ir tik liela telpa, ka es varētu ierāpties), tur mani principā sagaida tikai putekļi un asaras. Kad vācos prom, domāju ka būtu forši nākamajiem īrniekiem aiztaupīt šo vilšanos un atstāt kaut ko interesantu. Sākumā domāju varbūt kaut ko pasmēķēt, bet tā kā es nezinu kas ir tas, kas tur dzīvos, negribētos cilvēkus iedzīt tādā panikā par iepriekšējiem iemītniekiem, ka viņi dzīvo bailēs, ka sienās šļirces sadurtas. Tāpēc izvēlējos dzudz normālāku variantu - atstāt kaut ko creepy. Nejaušas sakritības kārtā atradu galus, kas var sazīmēt grāmatas man nesaprotamā valodā un tagad kādu cilvēku gaida šāds pārsteigums.


Vienu dienu ejam ar Nicīti iedzert, es saku, pa ceļam vajadzētu ieskriet kaut ko paēst, jo es pa taisno no darba vēl neesmu ticis līdz vakariņām. Misters saka "no problemo" un vienkārši izvelk no somas maisu ar pīrāgiem. Take this with a grain of salt, jo, ja pie apvāršna parādās pīrāgi, es principā kļūstu par lētu mauku, taču staigāt apkārt ar ēdienu ir vienkārši faking ģeniāls plāns. Papildus arguments - pīpējam pie Dailes teātra un pienāk sīkais sakot "Privet vam sigareti ņebuģet?" uz ko saņem atbildi "Ņet, a višņu hočeš?". Burvīgi. Ķirsi gan negribēja, līdz ar to tālākas sarunas man izpalika, bet principā es gribētu tādu kabatu, no kuras es vienmēr varu izvilkt nelielu svaigu našķi, kuru dot cilvēkiem, kad negribu viņiem dot neko citu. Tikt līdz šai atmiņai vispār biaj salīdzinoši grūti, jo tas, ko es biju atstājis sev pierakstos bija "Nicots liragi u hichesh vishna?", un dienu nevarēju saprast, ko tieši es sev biju mēģinājis ar šo pateikt, nedaudz apsverot iespēju, ka iespējams ir dienas laiki, kuros manī iemiesojas demoni.

Un tad pie pārdomām:
Lasīju LA un tur pārsteidzoši bieži lasītāju sadaļās parādās tādi teksti kā "Meklēju bibliotēkā grāmatu par to kā cilvēki mira 1940-1990 un neko neatrodu. Tādas liwetas nedrikst aizmirst. Lūdzu domāsim par karu visu laiku, jo es arī biju karā" un man reāli rodas sajūta, ka cilvēki kas vienkārši nevar faking nevar tikt vaļā no šādu tēmu celšanas principā ir daudz sūdīgāks variants "Shit I lost the game" spēlētājiem, bet tā vietā, lai Tu atcerētos par joku, tu dabū domāt par karu. Paldies par kūkām. Dirst ejiet.

Tad vēl manā galvā grozās tādi būtiski jautājumi kā "Cik cilvēku vajag lai mēnesī apēstu mēnesi siera?". Aprēķins patiesībā pavisam vienkāršs - mēness tilpums 2.1958×10^10 km^3. 7.4 miljardi iedzīvotāju, 10^12 litri km^3, Kalkulējam kalkulējam, un sanāk, ka ja to darītu visa pasaule, katram dienā būtu jāapēd  98909909910 litri siera. Holy fucking shit. Mēnesi, Tu esi liels. Latvija čist nevar.

Es neko nezinu par šņabi. Nu tā, ka, ja man ir jāiet pirkt šņabi es zinu "zeļonaja marka" un "absolut" un viss pārējais šķiet ir 50:50 iespēja rītu sagaidīt ar vemšanu. Vakar stāvot pie plauktiem sāku domāt - tad LŪK kam ir derīgs 1188. Tas serviss tagad ir kļuvis tik dārgs, ka laikā, kad visiem lielāku dienas daļu ir pieejams internets, es vairs neredzu jēgu kaut kam tādam vispār eksistēt, taču piezvanīt un paprasīt kuru no šņabjiem ņemt, ir diezgan vienkāršs risinājums ne pārāk sarežģītais problēmai. Nezinu vienīgi vai cilvējks klausules otrā galā nebūs nedaudz bēdīgs, ka neaicini viņu līdzi.

Lūk, dzīve.

svētdiena, jūlijs 10

Kur jūs nesat tos krēslus?

Tā.. Kur mēs palikām?
Esmu pārvācies, tagad pirmo reizi savā mūžā dzīvoju viens. Nepatīkamais šajā procesā šķiet ir tas, ka, ja pagājušoreiz pārvācos ar principā 3 somām, tagad tam nepieciešami jau 3 braucieni ar mašīnu. Nezinu vai mēbēļu stiepšana obligāti ir kaut kas, kam vajadzētu iespiesties man atmiņā, bet nu smieklīgā daļa ir šāda - sabāžam Jānim pilnu mašīnu, aizbraucam līdz jaunajam dzīvoklim, secinam, ka bagažnieks neveras vaļā. Ok, Jānis 24x aizslēdzu n atslēdz mašīnu bez rezultātiem, līdz izštukojam, ka visticamāk bagažnieku var atvērt no iekšpuses - var. Ok, sanesam, aizbraucam pēc matrača, kurš jāiespiež tā, ka principā viņš stāv uz mūsu galvām sēžot priekšā, atbraucam atpakaļ, izkāpjam no mašīnas, veram bagāžnieku un... bļeģ. Bagažnieks ir ciets. Viss salons ir pilns ar matraci :l

Tā nu pirmo reizi savu 26 gadu mūžā dzīvoju viens. Ilgu laiku baidījos no šādas lietu kārtības, jo šķita, ka vientulība nav gluži priekš manis, taču es pat nevarēju iedomāties kādas pārmaiņas labsajūtā izraisa pašam savu bikšu valkāšanas likumu noteikšana. Bonusā ar dzīvokli saņēmu arī kaimiņus, kas ar lejkannu lej ūdeni uz sejas, ja aizej ciemos apskatīt viņu minci, citus kaimiņus kas spriežot pēc mūzikas sāk speedot ap vieniem naktī darba dienu vakaros un karameļu kafijas sīrupu.

Nu tagad es te sēžu un domāju. Kā Tev šķiet-  Latviešiem ir kaut kāda paraža, ka jāatstāj veļiem putra šķūnī, lai čaļi māk uzvesties - vai tas principā nav nabagu trick or treat? Man negribas iedomāties kas ir trick, ja treat ir putra.
Skatoties pierakstos secinu, ka par klauniem domāju biežāk, nekā gribētu publiski atzīt. Vai mīmu var saukt par klaunu? Man jau viss viens, bet minu, ka profesionālais kretīnisms šīs nozares pārstāvjiem varētu likt gribēt iesist man pa muti ar neredzamu bebru. Un ko pēc tam?"Nu ja es ceļu prasību tiesā, varbūt mīmus var likt neredzamos cietumos. Labs jautājums - vai mīmiem sava tēla integritāte ir tik pat stipra, kādu to žurnālistiem mēģināja iesist SZF? Ir tie dzīves lielie jautājumi, un viens no tiem pilnīgi noteikti ir vai labāk ir atsēdēt cietumsodu, vai izlikties, ka tu neievēro neredzamas sienas.

Es reāli nesaprotu ko nozīmē izteiciens "Vakars uz ezera". Nu kā teikumā "Bļeģ, Valters atnāca, nu ir vakars uz ezera". Ja kāds prasītu man, es teiktu vakars uz ezera izklausās faking burvīgi, un esmu gatavs izbraukt agad :l Vai ir tā, ka vienam cilvēkam sanāca reāli sūdīgs vakars uz ezera, un tagad mēs visi tā vienkārši ezerus nodiršam? Nu nav smuki.

Darbā vienu dienu aizeju pārrunāt ar priekšnieku kaut kādās darāmās lietas, un atsaucoties uz kādu no interfeisa elementiem viņš saka "tas zilais". Ir viens tāds elements kas konkrēti ir zils, bet minu, ka viņš domā citu, un saku "domā tas tirkīza ja?" uz ko saņemu atbildi "hahaha kirkīza.. jā jā tas kirkīza". Nav tā, ka es obligāti varu nosaukt vairāk par 20 krāsām, un atpazīt vairāk kā 7, bet man šķiet lieliski fakts, ka a) kāds nezin vārdu "tirkīzs" un b)Tā kā es klusēju joka vārdā, mans priekšnieks tagad dzīvo ar pārliecību, ka eksistē tāda krāsa kā "kirkīzs" un es ļoti ceru, ka atmiņa par šī vārda eksistenci viņam atgriezīsies arī sarunās ar citiem cilvēkiem.

Vēl - un es brīdinu, šis ir ar tādu novēlošanos, ka uz tevi iespējams rādīs ar pirkstiem jau par lasīšanu vien, bet nu ... baronielas bruģis. Sīkums par visu pārējo, bet kas mani ieinteresēja visvairāk visā šajā nebeidzamajā pasākumā ir tas, ka sākumā cilvēki satraucās kas notiks ar bruģi, rādās glābēju komandas, un cik saprotu kaut kādā daļa beigās kaut kur arī noglabāta. Un tagad pamēģinam paskatīties uz to ar parasta cilvēka acīm - kāds reāli glāba akmeni :l I shit you not. Bija cilvēki, kas kaut kad sen sameta zemē riktīgi daudz akmeņus zemē, lai vieglāk kaut kur aizkratīties, un ar to, ka mēs tik daudz reizes esam uzkāpuši viņiem uz sejas, šie akmeņi pēkšņi ir mocekļa lomā. Es nezinu, varbūt es ikdienā pārāk maz domāju par ielu segumu, bet kā tev šķiet ko domā tas akmens? Es domāju akmenim ir reāli pohuj.

No citām ziņām - aizvakar ( vai kādā citā dienā, kas bija senāk kā vakar) ieeju Narvesenā galīgi aizdomājies nopirkt tabaciņu, paprasu, un pārdevēja saka
P-"Garos papīrīšus arī?"
Es domāju "Ko tas nozīmē!?!?! >:l", bet saku
V-"Ko? Nē"
P-"Tu kaut ko ēd arī vai tikai no tabaks pārtiec?"
Tagad jau esmu viegli aizkaitināts un saku
V-"Ko tas nozīmē!?!?! >:l"
P-"Nu tu parasti te nāc un tikai tabaku pērc"
V-"Nu bet es taču nenākšu uz Narvīti gaļu pirkt.?"
P-"Nu jā, bet rekur piemēram burkāni ir"
V-"Jā, bet rekur pāri ielai ir Rimi, es ieiešu tur, sapirkšu kārtīgi produktus un aiziešu mājās sev uztaisīt normālas vakariņas ne?"
P-"Hmmm jā, nu labi"
Un atvadoties viņa novēl  "Lai tev jauka šī diena" un tajā brīdī es saprotu, ka visu šo laiku dāma uzvedās ārkārtīgi jauki, iespējams pat paārāk - un tagad es reāli vairs nesaprotu. Tas bija koļīšanās smalltalk, vai viens no viltīgākajiem veidiem, kā man kāds mēģinājis iesmērēt "šokolādīti".
Šī gan laba diena pārsdevēju pasaulē - mūždien sūdzos, ka man besī, ka cilvēki, kas to darbu dara ikdienā, nepamana viņā efektivitātes problēmas, kas man ir skaidras vien no pāris apmeklēšanas reizēm, taču Rimi pārdevēja iemācīja, ka aliņus uz letes vajag likt ar dibeniem pret viņu - tad pārliekot otrā pusē korķīši nedaudzās pret letes malu.

Rimi redzēju arī čipšu paku uz kuras pa gabalu rakstīts "Ballītes garša", domāju - ok, kas tad ir tas, pēc kā garšo ballīte - pieeju tuvāk - izrādās tomāts. Nu nezinu. Es neesmu gluži tas lielākais ballētājs, bet pat es esmu bijis labākās ballītēs.
Kādu vakaru sēžu ar draugiem, un tad jādodas uz ballīti, kura ir slēgtai kompānijai, nācās skaidrot biedriem kāpēc šovakar ar viņiem nedzeršu. Sarunu gaitā nonācām pie idejas, ka tā kā mēs esam 4, viens uzkāpj otram uz pleca, trešais stāv aiz muguras un ceturtais noguļas ar kājām uz pleciem trešajam un rokām pirmajam, pārmetam ar palagu un es varu ierasties vienkārši kā kentaurs. Ja tev šis plāns nešķiet lielisks, tad iesaku padomāt divreiz, jo šis principā ir Trojas zirgs, un es esmu konkrētā sajūsmā.

Nedaudz baudīju arī kultūru, beidzot aizgāju uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un, ja neskaita atsevišķus māksliniekus, uz kuru darbiem skatoties nav divreiz jādomā vai kādam gadījumā nav bijusi galva pārāk dziļi dirsā, ļoti ļoti baudāmas izstādes.
Miervalža Poļa "Ilūzija kā īstenība" izstādi vispār nevaru ieteikt gana daudz, pirmo reizi mūžā tik daudz smējos skatoties uz gleznām, un, lai arī viņam ir diezgan daudz fotoreālisma darbi, darbam "Dina" es vienkārši nebiju gatavs un lost my shit.


Vienkārši burvīgi.

Uz nots, kas tuvākas mūsdienām beigsim ar šodienu - nākam ārā no Franču Maiznīcas, un mums pa priekšu dodas džeks, kuram rokās krēsls. Turpinam tajā pašā virzienā, kad pēkšņi no aizmugures dzirdu kā pārdevēja, kas mūs tikko apkalpoja sauc "Es atvainojos! Jūs nedrīkstat nest prom krēslu" un kungs to krēslu noliek ielas malā un kā neko nemanījis aiziet prom. Tik faking perfekti, kā ir ieturēts zolīdums šī nozieguma risināšanas laikā. Nu kas zin - varbūt džeks tiešām nezināja. Būsim godīgi - kas tā par maiznīcu, kur krēslus nevar ņemt mājās. Es ceru tā viņi risina visu - "Es atvainojos, kungs, kasē atrodamā nauda ir kafejnīcas īpašums", "Lūdzu piedodiet, benzīns ir jālej bākā, nevis uz visa mūsu inventāra".
Pirms pāris gadiem [es redzēju sapni, kurā] mēs normālā vafelē uz "man vajag šādus krēslus mājās" premisas savācām krēslus un vienkārši tieši tāpat devāmies prom. Kad pakaļ nāca iestādes darbiniece un sauca "Eu! Kur jūs nesat tos krēslus?" atbildējām "Prom!" un ar to pilnībā pietika.
Dažreiz viss ko cilvēkiem vajag, ir tikai atbildes uz viņu jautājumiem.

Lūk, dzīve.

pirmdiena, maijs 23

Tas nav ņau ņau, tas ir vau vau

Sākšu šo paziņojot, ka nu jau kādas pāris nedēļas, es esmu cilvēks, kuru deputāts ir nosaucis par debilu.
Es zinu, ka daudz iespaidīgāk kaut ko tādu būtu dabūt no Āboltiņas, taču diemžēl realitāte ir tāda, ka tas ir tikai Kaimiņš :/ Sēžam Kaņepē, un mēģinam sasaukt Kaimiņa suni "ksksksks minc minc minc ksksksksks mjaumjaumjau". Viņš skatās uz mums, parāda "tu esi cirvis" žestu un saka "Jūs debili? Tas nav ņau ņau, tas ir vau vau". Īsti tā arī nesapratu ko tieši viņam atbildēt uz tik spēcīgu argumentāciju, līdz ar to šī komunikācija tāda vienpusēja, bet anyways, šo es varu tagad izsvītrot no sava bucket list. Nicīts prasīja, vai saņemt uzdirsienu no deputāta tiktiešām bija manā bucket list. Nebija - es vienkārši tagad ierakstu un uzreiz izsvītroju. Man esot viegla dzīve.

Kādā citā vakarā, ejot mājās no kroga, saprotu, ka mans entuziastiskais draugs ir principā sarunājis pavadīt uz mājām divas dāmas. Ļoti, protams, džentlmeniski un tikai uzslavētu, ja nenāktos ceļā secināt, ka mājas, uz kurām viņš ir izdomājis viņas pavadīt, ir manas mājas. Nebiju līdz galam pārliecināts, ka esmu ieinteresēts šajā plānā, un šķiet, ka liktenis arī, jo pēkšņi pretim nāk kādi 8 16gadnieki un saka "Nāc līdzi kauties". Es gan pēdējā laikā kaujos reizi dekādē, un ar īpaši izvēlētiem partneriem, bet viņi to nezin, un es tomēr izskatos pēc "lielā džeka". Situācija esot tāda - kaut kāds Robins ir uztaisījis mājās ballīti, un tagad ir jākaujas. Ar ko un kāpēc šķiet nezin paši jaunieši, bet nu tā dzīvē reizēm gadās. Kamēr dodamies uz ballīti atskrien arī Mr. Džentlmenis, kurš padzirdējis par kautiņu ir atstājis abas dāmas uz ielas, un viena no viņām kāto vnk atpakaļ tajā pašā virzienā, kur ejam mēs. Es zinu, ka es neesmu gluži savas dāmu savaldzināšanas taktikas atstrādājis uz 10 un eksperts neskaitos, bet nu šitam koļītājam būtu vasaras darbi vajadzīgi.
Atnākam līdz ballītei - izrādās vispār neviens negrib kauties, un tas nav bijis arī vakara plānos, un bērnu plūsmas nesti iekļūstam ballītes dzīvoklī. Nu tā - teikšu visai iespaidīgi - redzēju 15+ cilvēkus un 0.5 šņabi. Ak, laiki, kad varējām būt stulbi arī nedzerot.
Īsti gan nekāda ballēšana nesanāca, jo mājas saimnieks pienāca palūgt, vai mēs gadījumā negribētu iet prom. Gribējām, un abi bijām tādā šokā par viņa drosmi, ņemot vērā, ka viņam izskatījās uz 15, un mans kolēģis izskatās principā pirmo dienu ārpus cietuma, ka paspiedām roku.

Manā dzīvē sāk atgriezties derības. Derības ir tāds interesants pelnīšanas veids - maizei mēnesim varbūt gluži nesanāks (OK, reiz ar darba projvadi bija minūti ilgs stand-off skatoties vienam otram acīs, un gaidot kurš salūzīs pirmais pie derībām uz pilnu algu. Salūzām abi, un es izrādījos idiots), bet tu nopelni tādas lietas, kā redzēt kā Jānis nav spējīgs uzvarēt cīņā pret gravitāciju, pat pieturoties pie koka. Es jums saku - ja kādreiz ir vienkārši nedaudz par skumju, lauztas sirdis, finansiālas problēmas, vientulība - vienkārši palūdziet Jānim uzkāpt kokā, un visas bažas pazūd smieklos.
Vēlvienu dešuku nopelnīju ar viesvienkāršākajām derībām savā mūžā - saderēju uz to kāds ir mans telefona numurs. Varu tikai apbrīnot to pašpārliecinātību, kad uzskati, ka zini numuru no galvas labāk, nekā cilvēks, kuru ar viņu var sazvanīt.
Protams viss vairs nav tikai priekos un pārticībā - atstāju 10eur Nicītim, jo viņa šaha stratēģija izrādījās labāka par manu "ok, es gribu kauties, labāk neskatīšos, kas notiek laukuma otrā pusē, labāk samainīšu savu dāmu pret pešku". Jāatzīst gan, ka arī ne bez ieguvuma - sapratu, ka esmu cilvēks, kurš var tik ļoti piedurties šaha spēlei, ka paliek karsti, un sirds sitas tā, kā pirmoreiz atvedot meiteni mājās.

Kas smuki - draugu lokā viens no džekiem, kas ielās pazīstams kā Dangels, vienkārši ierodas ciemos pie cilvēkiem ar ceriņiem. Un nevis vienkārši random jebkur, bet tā, ka atbrauc pat ar 5 dažādu ceriņu zariem. Īsti nesaprotu kā šis strādā, jo kopš vidusskolas pie neviena vīrieša ar ziediem nācis neesmu, bet esmu vieglā sajūsmā.

Pāris dienas atpakaļ, domāju, ka esmu īpašs cilvēks, jo man Mego pārdevēja novēlēja jauku dienu. Ir gan dāmas, kas stāsta, ka viņām tā principā ir ikdiena, un sajutos bišķīt mazāk pacilāts, bet tagad sāku domāt, ka varbūt tam ir iesmesls. Iegāju Rimi, pie kases aizmirsu izņemt austiņas, bet ņemot vērā, ka ar tiem pārdevējiem, kas nav izrādījuši īpašu vēlmi iesaistīties ar mani sarunās, tā komunikācija ir diezgan vienveidīga, un es principā minu kas man jāsaka atkarībā no tā cik produkti nopīpstināti.
Nu stāvu - skatos, kartei rāda "Lūdzu gaidiet". Šī viņiem tāda sūdīga diezaina problēma, jo diezgan bieži ir bijuši pārdevēji, kas īsti neiebrauc, ka viņiem jānospiež "enter" uz sava aparāta, lai es varētu samaksāt, tāpēc izņemu austiņas un saku
-"Man te tikai Lūdzu gaidiet rād"
-"JĀ! ES jums jau ČETRAS REIZES PRASIJU!!!"
-"Ui, sori, varējāt pamāt"
-"JĀ JĀ PAMĀT!!! RIMI KARTE BŪS?|"
- :l "Nu tač vienalga?"
-"NU JA JUMS VIENALGA, MAN ARĪ VISS VIENALGA!!"
-"Tad jau viss lieliski ne?"
-"JĀ!@! VISS IR LIELISKI!!"
:l Laikam nelaba diena, vai arī atkal tā vadītāja nākusi pārmest, ka persikiem kods nepareizs. Bet šķiet tik jocīgi, ka darbs veikalā tik ļoti laikam tomēr iznes.
Man šķiet, ja es strādātu Rimi, es vienkārši bazarētu ar tiem pircējiem visu dienu. Tāpat tev nav ko darīt, tad vari vismaz
"Rimi kartiņu lūdzu. Paldies. Vai jums arī šķiet, ka varētu pastāvēt laiktelpa, kurā viens cilvēks dzīvo divās paralēlās laika dimensijās, tādejādi atrisinot vectēva paradoksu?"
vai
"Tas būs 5.26 un kā jums šķiet, vai saiet kopā ar bijušajiem ir tāds nosodāms attiecību solis?"

Vēl izdomāju, ka zivis ir reāli sūdīgākais mājdzīvnieks aklam bērnam.
Es zinu, ka šis nav gluži tas zinātnes atklājums, kuru tu gaidi jau 20 gadus, bet man šķiet nedaudz fascinējoši, kā dzīvības formas galvenā funkcija tiek pilnībā nullificēta, tikai vienas maņas trūkuma dēļ. Bet šādas lietas jāzin. Tagad gan tu, gan es esam potenciāli labāki vecāki.

Un nobeigumā mans spilgtākais iespaids no muzeju naktīm - vesels bars cilvēku stāv rindā uz Mākslas muzeju, kad neilgi pirms 01:00 viens onkulis nonāk lejā un saka "Nestāviet rindā, muzeju aizslēdza, iekšā vairs nelaidīs", kas, protams, izklausās ļoti sakarīgi, līdz tu redzi, ka viņš uzkāpj un aizbrauc uz milzīga rozā sieviešu velosipēda. Nekad nebiju domājis par to, kādu spēku taviem argumentiem tomēr dod tavs ritenis.
Ticēt negribēja arī pārējie cilvēki. Saspiedās ciešā barā pie muzeja durvīm un sauca "LAAAIDIET IEKŠĀAA! LĀĀIDIET IEKŠĀAĀ!". Bet tu paskat tik. Tauta 01:00 naktī pieprasa kultūru! Vai nav burvīgi?

Lūk, dzīve.

sestdiena, maijs 14

Memory dump

Labdien dārgā dienasgrāmata, un tās lasītāj. Viss pa vecam - vēljoprojām neesmu sapratis kā uzsākt ierakstus, bet tas ir ok, jo man šodien ir daudz citas kvalitātes, piemēram, tīras bikses.
Ir nedaudz problemātiksi atcerēties kas tieši ir noticis šajā periodā starp darbu un gulēšanu, bet ņemot vērā, ka šādas problēmas risināšana ir šī daiļdarba mērķis, ir laikam labi apzināties tā vērtību.
Nu tad īsumā lietas, ko es vēl neesmu paspējis aizmirst.

Kaut kad sapnī redzēju Mālpils karti, kurā atzīmēti dažādi Mālpils interesantie apskates objekti (tādi kā "Lielākais akmens Mālpilī, bet droši vien ne tik liels kā tas Daiņa mežā" u.c.) un katram pielikts klāt neliels vērtējums vai to labāk apskatīt kopā ar ģimeni, vai objekts paredzēts pusaudžiem, bērniem u.t.t. Vienā vietā rakstīts "apdirsties vienkārši". Likās burvīgs sapnis, un tagad viņu zini arī tu, apsveicu, lūdzu nekad neaizmirsti.

Tad nu nedaudz krogu (būsim godīgi - "kroga") piedzīvojumi. Vienu vakaru ierodamies Kaņepē, un mums momentā klāt pienāk dāma zināmā reibumā, paprasa cigareti un paziņo, ka viņai nav naudas, un viņa tuliņ ies meklēt kādu, kas liks dzērienus. Teikšu godīgi - mad props par atklātību. Žēl gan, ka neviens no mums ikdienā nepiekopj sugar daddy pakalpojumus,
Pēc laika dāma atgriežas bariņā, bet nu jau ar jaunu kompanjonu, kuram ir zināmas grūtības turēties pretim no kājām nesošā vēja spēkam, kā arī saprast, ka jaunā dāma tomēr ir izlēmusi, ka negrib šeit radīt potenciālu dzimtas turpinājumam. To skaidro viņa, to skaidro viņas draudzene, to skaidro otra viņas draudzene, un kādu 20min argumentācija no viņām visām 3 kopā tomēr nav gana spējīga sašķobīt pamatus, uz kuriem balstās šī čaļa ticība, respektīvi - "Bet viņas mēle bija manā mutē!". Čalis gan tomēr pazūd, kad dāmas paziņo, ka visas dosies mājās. Nedara to - paliek pie galdiņa, pēc pāris minūtēm džeks ir atpakaļ, stāv telpas otrā un zvana savai jaunajai sirdsdāmai, izliekot sirdi tādā skaļumā, ka principā varēja arī nezvanīt. Pēc neilgas telefonsarunas ar lielu daļu pie galdiņa sēdošo, šķiet, ka viņš tomēr saprot, ka dāma neaizgāja mājās, un pienāk klāt. Es pieceļos, mierīgi aizvedu viņu prom, un saku "cmon čali, nu tā dāma tevi negrib, nav jēgas, skaties - rekur deju placis - go wild", uz ko viņš man atbild "ōōō nē nē nē, tu pārprati, es zvaniju pa visam citai meitenei, viņa ar savu draugu " - mani, es pacēlu telefonu un teicu, ka te runā dāmas džeks, lai nezvana - "kaut kur jau aizgāja, un es nevaru atrast". Es stāvu un skatos uz viņu - mēs tikko runājām pa telefonu, tā dāma sēž viņam acu priekšā pie galdiņa, bet viņš ir absolūti clueless. Es teiktu faking burvīgi.
Vēlāk arī atklājām, ka ar iepriekšminēto dāmu man ir Tindermatch un viņai ir bilde, kurās tur rokās arbaletu. Daži teiktu sakritība, un es arī tā teiktu.

Smuks pēdējā laika smuks atklājums ir Californium. Ja tev patīk Philip K. Dick, tev patiks šis. Tas nav gluži vienkārši kāda stāsta "digitalizēšana", taču veids kā viss ir pasniegts tik ļoti atgādina to sajūtu, kas rodas lasot Dicku, ka esmu vieglā sajūsmā. Kā tieši mēs atpazīstam to "vibe", kas raksturīgs rakstniekam, pat ja ideja pārnesta citā medijā, un nesatur pat oriģinālo stāstu detaļas? Man nav ne jausmas, bet mani tas reāli sajūsmina. Smuks un patiess virsraksts šīs spēles recenzijai - "Californium is the game that Dick heads deserve".
Nav daudz cilvēku, kuriem droši uzmācos ar šāda tipa sajūsmu, bet šad tad atraujas Aigars - sāku stāstīt uz Kaņepes terases, un uzzinot, ka viņam arī patīk Dicks(jā es zinu), sāku sajūsmā lēkāt. Uzreiz pienāk viegli satraucies apsargs un lūdz nekavējoties pārtraukt. Īsti uzreiz nesaprotu vai problēma kārtējo reizi manas balss skaļumā, vai tomēr no malas izskatās, ka es mēģinu uzsākt kautiņu izliekoties garāks, nekā patiesībā esmu, bet izrādās -problēma vienkārši tajā, ka lēkāju. Uz lūgumu nelēkāt mēģinu attaisnoties ar "ok, ok, es vienkārši esmu ļoti excited", un apsargs atbild "Nu.. varbūt pamēģini pietupties!". Man nav komentāra. Nākamreiz, ja redzat mani strauji pietupjamies vairākas reizes pēc kārtas, ziniet - viss ok. Aicinu pievienoties.

Kādā citā reizē rādot rītausmā Aigaram cēlu uz mājām, kādā krustojumā no ielas otras puses atskan "AAAIGARĪĪĪIŅ!!" un es redzu, kā mums pretī skrien bomzis un sētniece. Pieskrien klāt un izstiepj roku - mēs visi stāvam un skatamies, un nav īsti skaidrs kas tieši notiek, un kādā maģiskā veidā šie cilvēki ir kļuvuši par draugiem. Kāds ieliek izstieptajā bomža rokā 50centus, un tad pamanu, ka sētniece man pacēlus klāt savu šaufeli. Es skatos un nesaprotu. Viņa gan, saka - "kas? viņam nauda, a man tikai gruži?". Burvīga kompānija. Ļoti patīk fakts, ka pašam Aigaram nav ne jausmas kā viņi zin viņa vārdu, un tagad man ir cerība, ka kādā no tiem rītiem, kad es pats neatceros kā esmu nokļuvis līdz gultai, arī es esmu ieguvis jaunus draugus. EU SUKAS! Ko nezvanat!! Man garlaicīgi!.

Man ļoti patīk stāsti, un tas, ka ir tik liela dažādība kā viņus pasniegt ir viena no interesēm, kas nav pazudusi jau no pusaudža gadiem. Kā var nejūsmot par to, kā režisors spēlējas ar varoņu emocijām izmantojot tikai kadru ilgumu, vai kā datorspēles var likt justies tik slikti, liekot tev stāsta nepatīkamās morālās izvēles izdarīt pašam. Bet nesen uzzināju par pavisam jaunu stāsta formātu.
Kādu dienu satieku Oskaru, un Oskars saka, ka viņam ir vēstule, kuru viņš iedos man izlasīt. Izrādās tā ir vēstule, kurā rakstīts, ka viņam ir atnākusi vēstule. :l Bet iedod arī otru vēstuli un tajā ir protokols no tiesas. Šis ir vienkārši burvīgi - tā vietā, lai teiktu "vienreiz mēs piedzērāmies un tad..", es saņemu šī stāsta versiju no 3 dažādiem cilvēkiem - diviem jauniešiem un menta. Un lasot no katras iesaistītās puses skatpunkta, atklājas arvien vairāk detaļu, pa vidu ir dažādi tiesneses secinājumi, piemēram tādi kā "lai arī nav skaidrs [blablabla], tas, kas ir skaidrs, ir tas, ka Oskars bija piedzēries" vai interpetācijas par to, ko tieši varētu nozīmēt "transporta līdzeklis" vai "vadīt auto", un tā viss stāsts līdz galējam slēdzienam, kurš nostrādā kā būtisks sižeta "twist. Es nezinu vai ar mani tagad viss ir kārtībā, jo es reāli apsveru, ka vajadzētu pameklēt vai kaut kādu sēžu izraksti nav pieejami netā, un reizēm palasīt tos ikdienas literatūras vietā.

Paskaties uz saviem logiem. Kā viņi veras vaļā? Vai tu vari apsēsties pie atvērta loga uz palodzes, un atspiesties mierīgi ar muguru pret sienu, lai palasītu grāmatu saulītē vai uzpīpētu? KĀPĒC. Fak. Šī ir diezaina problēma, kas pēdējā laikā nes mani ārā. Es saprotu ka tāda veida logus ražot ir vieglāk, bet principā šādā veidā sanāk iznīcināt labāko no palodzes funkcijām.

Kaut kad noskuvos, veikalā pirku cigaretes, un sapratu, ka man līdzi nav vispār nekādi dokumenti (ne riteņbraucēja tiesības, kurās man uzzīmētas ūsas, ne studentu apliecība, kurai termiņš beidzies nu jau gadu). Ko darīt? Un te nu ir laiks teikt pagātnes Valteram, kurš šo problēmu atrisināja 16 gadu vecumā - "Bāāc.. tiesības mašīnā palika". Es nekad nebūtu domājis, ka atmaska, kuru izmantoju, kad nebiju pilngadīgs, noderēs man vēl 10 gadus vēlāk.

Nu jau pirms kāda laiga, kāds no draugiem izdomāja dienas vidū, ka varbūt nedaudz tomēr jāpakoļī kāda dāma, par kuru šķiet jau bija aizmirsis. Kāds ir labākais veids kā uzsākt neeksistējošu sarunu? Es par šo domājot esmu pavadījis vairāk stundu, nekā gribētu atzīt. Viņš gan nē. Viņš šo sarunu sāk nosūtot fotogrāfiju ar stārķa gleznu. Es teiktu 10/10 plāns - pilnīgi skaidri saruna tiek ielikta konkrētā gultnē, jau no paša sākuma. Varbūt ne pārāk taktiski, bet tomēr godīgi. Pēc laika tomēr pārdomā, sakaunas, un saka, lai arī es aizsūtu stārķa bildi, lai tas neizskatītos tik wierd. Ok mēģinu, bet ir lēns internets un, es spiežu "sūtīt" 5 reizes, nekas nenotiek līdz:


Jap. nav jēga likt visu saraksti, bet tagad manā dzīvē ar sieviete, ar kuru visa mana komunikācija bijusi 14 stārķa bildes. Neatbildēja : <

Lūk, dzīve.
P.S. Es redzu, ka kaut kādu man nezināmu iemeslu dēļ arvien beižāk šeit parādās cilvēki, kas kaut ko komentē. Tas ir lieliski, un mani tas priecē, neņemiet tikai ļaunā, ka es atbildu ar mēneša nokavēšanos. Paziņojumi par tiem man vienkārši nāk uz spama epastu, un es vēl neesmu atradis sevī entuziasmu situācijas labošanai.

pirmdiena, februāris 29

Neskati vīru pēc liela vezuma

6dienas rītā neko nenojaušot iznācu no Rimi ar eļļu un krējumu rokās, domāju par to kā tieši es nenopirku cigaretes, ja tas bija galvenais iemesls, kāpēc izgāju no mājas, un man pienāk klāt kāda kundze ar kompanjonu "Es atvainojos. Kā jūs sauc?" sakot to tā, it kā nevis nezinātu, bet būtu piemirsusi. Un tā nu es esmu nokļuvis sarunā par Jēzu. Es teiktu jebkuras labas attiecības sākas ar to, ka cilvēks aizlūdz par mani un manu ģimeni, bet šo stāstu stāstu, lai tu redzi, ka dzīve nav nekāds rožu dārzs.
Kundze man prasa vai esmu iepazinies ar mūžības konceptu. Saku - bet protams! Prasa vai man jau ir kur iet svētdienās. Negribu jau gluži svešiem cilvēkiem uz ielas atzīt to, ka mans draugu loks nav sevišķi plašs, un dažās vietās neesmu gaidīts, tāpēc atbildu "Jā" arī uz to. Tas esot lieliski, bet kā es vēlāk secinu, acīmredzot, arī pilnīgi nebūtiski - viņa saka "Bībelē ir rakstīts tā" un tad nolasa nelielu citātu no lapiņas, kurā teikts kā visi cilvēki grēko, un tikai tie, kas čilo ar Jēzu tiek debesīs. "Bet tagad lūgsim abi kopā" - viņa nolasa vienu teikumu no lūgšanas un gaida, kad es atkārtošu. Tā kā es Jēzu lūdzu tikai tad, kad man šķiet, ka es nepaspēšu pēc cigaretēm pirms Mālpils pēdējā veikala darba laika beigām, šādas publiskas izpausmes man nešķiet baigi ok. Es saku, ka es tā vienkārši neatkārtošu visu, ko viņa man saka, nav droši. Kundze saka - "nē, bet es taču Jums teicu - Bībelē ir rakstīts.." -  un rāda man atkal iepriekšējo citātu. Uz manu argumentu, ka man pašam būtu jāpārbauda vai tas Bībelē rakstīts nedaudz samulsa. No apgalvojuma, ka es varētu vienkārši izprintēt jebkādu tekstu un uz ielas teikt cilvēkiem, ka tas rakstīts Bībelē vispār palika uz pauzes. Vai tiešām sludinātāji domā, ka to, kas nav rakstīts Bībelē, vienkārši tehniski nav iespējams uz ielas pasniegt kā Bībelē rakstītu tekstu? Nav būtiski, lūgšanu pabeigs pati - vienā vietā ir teksts "Es apsolu Tevi ielaist savā sirdī Jēzu un kalpot tev godībā" or smth, uz ko es iebilstu, ka viņa principā mani mēģināja tikko apkrāpt. Bet būsim godīgi - tas ir kā likt meitenei krogā nolasīt no lapiņas "Es tev esmu 100 blowīšus parādā". Jēzu - I thought you were better than this. Kundze jau atkal samulst, bet tad saka tā
-"Bet ja tev šodien apstāsies sirds, tu uzbrauksi debesīs, tur būs Jēzus un Sātans, un Jēzus teiks piedod, es sūtīju pie devis divus cilvēkus, un ko tu viņam teiksi?" (piebildīšu, ka sirds apstāšanās tēma tuvāko 48h laikā bija pacelta jau 2 reizes iepriekš)
-"Nu ko es varu viņam teikt. Sori, Jēzu, es nezināju.."
-"Nu redz! Pārāk daudz domājat!"
Bet būsim godīgi - vai nepamatoti? :D Mani principā gribēja iemānīt attiecībās. Not cool!
Vienmēr esmu domājis, ka esmu vairāk "smarts" nekā "looks" un šeit arī dzīvs pierādījums - pēc sarunas prasīja man numuriņu ;)

Tagad gan šķiet, ka kundzes brīdinājums par manas neizbēgamās nāves tuvošanos iespējams bija pamatots - 6dien atnācu uz bāru satikt Kļaviņu, novilku, jaku, noliku somu, pieliecos un atdauzīju galvu pret bāra leti tā, ka nedaudz šķiet uz īsu brīdi redzēju Jēzu. Nu ko es varu teikt - man patīk ātri apsisties.
Par laimi nenomiru, un tagad manā dzīvē ir jaunas lietas.
-Man pirmo reizi mūžā ir bijis tabs. Es esmu vieglā sajūsmā, kad kļūstu par "īpašu" klientu jebkur - Gustava Beķerejā pie darba, piemēram, man dod karstas bulkas no pannas, pat ja mazāk karstas jau ir izliktas skatlogā, un kamēr pārdevēja lādē bulkas turzā, es pats drīkstu ievadīt tajā karšu automātā summu, un samaksāt par pirkumu. Es nezinu īsti vai tabs skaitās tabs, ja es viņu samaksāju tajā pašā vakarā, bet es dabuju alu, un nemaksāju par viņu uzreiz un mans vārds bija uz kaut kādas lapas, kas nebija paziņojums par cilvēkiem, kas ir policijas meklēšanā. Ja tu noliedz, ka šis tehniski ir tabs, tu sēdi tronī, kas būvēts no meliem *divi fakuči*
-Es ielēju pats sev alu no bāra krāna. Iespējams tas nav nekas baigi īpašs, bet tas ir kautk as ko es neesmu darījis, un es nezinu ko tieši es biju gaidījis, bet tas bija krietni vienkāršāk kā man likās. Vai man vajadzētu tādu krānu mājās? Neesmu īsti pārliecināts, jo es esmu no tiem cilvēkiem, kas ikdienā dzer no krāna. Šajā rindkopā pilnīgi noteikti vārds "krāns" atkārtojas vairāk reižu, nekā es pats uzskatītu par normālu.
-Uzzināju, ka softdrinkus vietās, kur tie patērēti lielā apjomā, taisa no sīrupa. Biju diezgan excited - tas ko es iedomājos ir principā kaut kas līdzīgs jāņogu sulai, ko mana mamma 5 gadus aizmirsusi pagrabā, un tagad tā principā ir kļuvusi par zapti, kas garšo pēc vīna, tikai ar kolas garšu. Šī bija reāli faking sūdīga analoģija, bet lūdzu piedodiet man, lai arī es izskatos pēc dieva, kas nokāpis starp mirstīgajiem, es arī esmu tikai cilvēks. Lai nu kā - pagaršo kolas sīrupu - biju gaidījis visintensīvāko kolas pieredzi savā mūžā, bet realitāte... realitāte ir kā gaidīt kā tu zaudēsi nevainību ar Kirsten Dunst, bet tad izrādās, ka tevi pasauca vienkārši bučoties, un tā nemaz nav Kirsten Dunst, tas ir vienkārši ir tavs kaimiņš no trešā stāva. Garšoja vienkārši pēc kolas, kas nav gāzēta. Vai tas kvalificējas uz vārdu "sīrups"? Kas vispār kvalificējas uz vārdu "sīrups"? Valters Brūns asking the big questions.

Tagad tev, mans dārgais, ir laiks doties prom. Viss, kas tevi šeit sagaida ir smiekli uz savas sirdsapziņas rēķina. 6dien stāvot RIMI produktu labirintā un apsverot savas dzīves jēgu, nonācu pie atklāsmes. Nezinu kā tieši nebiju informēts par šo agrāk, bet rapši angļu valodā ir "rapeseed". Daži ļaudis stāsta, ka tas neskaitās, ja ir saliktenis, bet lūdzu sakiet šo apgalvojumu nevis man, bet izvarošanas upuriem. Principā brīdis, kad tev vajadzēja aizvērt šo tabu bija 2 teikumus atpakaļ, šis ir pēdējais brīdinājums un tāpēc es droši turpinu - vai nav tā, ka bērnus, kas radušies izvarošanas rezultātā, vajadzētu saukt par "Rapšu bērniem"? Es labi saprotu, ka no šī brīža visticamāk vairs neesmu aicināts uz krietni vairāk dzimšanas dienām, bet es personīgi uzskatu, ka šādas lietas ir jāpārrunā. Nav jau varbūt jauki, bet tas apzīmējums ir kaut kā smuks. Ja šis ieietos tautās, savus labākos draugus varētu saukt par rapšu bērniem, norādot, ka nav nekāda varianta, ka viņu mātes būtu gulējušas ar viņu tēviem labprātīgi.

Un kas vēl ārkārtīgi skaists - cīnoties ar paģiru galvassāpēm iepazinos ar tādu jēdzienu, kā "malaphor". Principā tas ir divu idiomu / sakamvārdu krustojums, kā rezultātā etu esi ieguvis kaut ko lieliskāku. Es esmu pilnīgā sajūsmā par "Don't burn your bridges" and "We'll cross that bridge when we get to it." kombināciju, kas izvēršas par "We'll burn that bridge when we get to it", un šķiet šim vajadzētu būt manam jaunajam dzīves moto. Gribēju izdomāt kaut ko lielisku latviski, bet man bija paģiras, tāpēc viss, kas man ir, ir "Neskati vīru pēc liela vezuma".

Lūk, dzīve.