pirmdiena, jūlijs 13

Baltijas ceļš

Mēs ar Laimu esam lieli Bez Tabu fani. Tik lieli, ka mums pat jāsāk meklēt garām palaistas sērijas, lai vienmēr būtu lietas kursā par to, vai kāds atkal nav iespraudis savā dārzā krustu, un ko tagad ar savām rokām mēģina darīt Reiters.
Uzklīdām vakar raidījumam, kurā vidusskolniekiem jautā kas ir nozīmīgākie notikumi Latvijas vēsturē. Nedaudz smieklīgi, jo visi gaida tādas atbildes kā Jāņa Čakstes teftelis, vai viena no tām desmit reizēm, kad mēs izdarījam kaut ko, kas nevienu nepiš, bet manšķiet, ka es ganjau pateiktu kaut ko tādu kā "AirDog" un tad nacisti nāktu mani nomētāt ar sūdiem.
Lai nu kā, viņi rādot kkādus datus par to cik cilvēki uzskata ka ir svarīgi atcerēties ciparu kurš apzīmē šos pasaulei tik būtiskos notikumus fonā liek Baltijas ceļa video un sākām domāt - nez cik ilgi ietu "vilnītis" palaists no Igaunijas līdz Lietuvai, bet tad es atcerējos stāstu no Streičas, kas piedzīvojusi šo pasākumu, un izrādās, ka tāds Baltijas ceļš patiesībā nekad nav noticis, jo vismaz Latvieši baros savākušies vienās vietās, bet citās nav stāvējis pilnīgi neviens. Neteiktu gan, ka esmu pārsteigts, jo izklausās pēc Latvijas standarta. So much for solidarity. Domāju - nez vai Igauņi kaut ko par šito zin? Droši vien ka nē, un domā, ka mēs krutākie džeki jebkad.
Lai arī nekad, iespējams, nenoskaidrosim vilnīša pārvietošanās ātrumu, Laima iedomājās, ka būtu ļoti labi tajā pasākumā spēlēt "klusos telefonus". Šķiet, ka padodot jebkādu teikumu no Igaunijas cauri Latvijai līdz galam vajadzētu nonākt nekam sakarīgam, bet es melotu, ja teiktu, ka esmu dzirdējis ticāmāku Lietuviešu valodas eksistences cēloni.

piektdiena, jūlijs 10

Es būtu sliktākais pārdevējs jebkad.

Katram tas notiek savā brīdī, bet minu, ka katram normālam cilvēkam, kas cenšas ieguldīt sevi darbā, bet nav atradis 100% atbilstibu vēlmēm pienāk laiks, kad tava dvēsele vienkārši ieslēdzas zārkā un tu sēdi ar tukšām acīm un pīpstini plebeju gurķus un aliņus kā robots, kam vienīgais komunikācijas veids ar cilvēku ir "kill me. pls".
Es minu ka šo iekšējās atvadīšanās no dzīves procesu paātrina cilvēki, ar kuriem mijiedarbojies ikdienā. Tāpēc man patīk darbi, kas ir relatīvi tālu no cilvēkiem vai ietver komunicēšanu ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, jo tad tu vari vismaz pierast ņemties ar to huiņu. Nevaru reāli saprast kā ar to tiek galā pārdevēji, jo tev idioti priekšā ir reāli visu dienu.
Vienā no Mellužu veikaliem tagad uz vasaru pieņemtas darbā par pārdevējām 3 jaunas dāmas, kas acīmredzami strādā tādu darbu pirmo reizi, un klientus apkalpo superentuziastiski. Tas, protams, ir field day pensioariem, kas nevar vien sagaidīt, kad cilvēki pievērsīs uzmanību viņu huiņai. Pirms pāris dienām gaidīju uz vienu cilvēku rindā 7 minūtes, jo bija šādas problēmas - staigā pa veikalu un neko nemāk atrast. Gurķiem cena nav. Nevar saskatīt - meitene aiziet, cena vnk kastei citā pusē. Nevis tādā kurā neredz, bet vienkarši tādā uz kuru neskatās. Tad tomēr izdomā gurķus nepirks, pieiet pie kases, domāju, ka tuliņ jau maksās, bet tad atcerās vēl lietas ko vajag, un tā nu mēs tur stāvam kamēr pārdevēja iet viņām pakaļ, jo teiksim apkalpot mani, kamēr ome pati izdomā un apstaigā vienkārši būtu pārāk produktīvi. Galu galā bija jau izvēlēti šādi produkti: piens, kefīrs, biezpiens, krējums, sviests, kad atnāca cita pārdevēja un paaicināja mani pie citas kases. Reāli kas ti ir par cilvēkiem, kas aiziet pie kases un tad sāk domāt ko grib? Acīmredzami tādi, kuriem govs nav mājās. Šķiet, ka ejot ārā no veikala, ome vēl sauca ko viņa varētu gribēt.
Es nevaru iedomāties kā reāli es varētu pavadīt savu dienu šādi nekļūstot ārkārtīgi dirsīgs pārdevējs. Un es domāju tādā līmenī, ka es nesaku omēm, lai nesteidzas, jo principā manas dzimtas nākamo 3 paaudžu dzīves mērķis ir veltīt to šīs konkrētās pirkuma reizes apkalpošanai. Jocīgi, varētu domāt, ka veci cilvēki varētu sākt gribēt taupīt laiku.

Bonusam - pie mājas tagad notiek ceļa darbi, kas reāli izskatās tā, ka kāds Mellužos meklē apslēptas bagātības, jo rok non-stop un visur, un lēnām pabīdās ik pa pāris metriem. Īsti nezinu cik viegli ir ar mašīnu tagad tur braukāt, jo ielas, kuras var lietot izskatās, ka mainās divreiz dienā.
Sēdēju mājā, klausījos "traktora kauss pret asfaltu" simfonijā, un domāju cik liela iespēja dabūt pa muti, ja es paņemtu galdiņu, iznestu viņu ārā pie tiem strādniekiem, aizdedzinātu sveci, uzliktu vīna pudeli un ēstu pusdienas lēnām skatoties kā racēji strādā.

Lūk, darbi.

ceturtdiena, jūnijs 25

Matu sprādzes

Viena no lietām, kas manī, katru reizi redzot, raisa tādu iekšēju prieku, ir tas, ka no meitenēm matu sprādzes birst kā no pinjatām (arī kad nesit). Tās ir kā maizes drupačas, kurām sekojot, tu vari cerēt ka kaut kur tuvumā nonāksi pie dāmas, un šķiet kaut kā skaisti, ka, vismaz manuprāt, tas notiek neapzināti.
Kad tu atved mājās dāmu uz savu vecpuiša dzīvokli, tā ir lieta, par kuru sēdēt un smaidīt nākamajā rītā vācot kopā istabu. Es viņas atrodu uz galda, atvilknēs, somā, šķiet pat kaut kad bikšu kabatā, viņas vienkārši ir visur, tāds jauks atgādinājums ikdienai, ka kaut kur pasaulē ir dāmas. :) Vai varbūt viņa jau ir paspējusi iezīmēt tavu dzīvokli, kā savu jauno ligzdu? Nemāku teikt, bet manšķiet tam nepieciešama jau smagāka artilērija (blūzīte, krēms, kaklarota).
Līdz šim nebiju par to domājis, bet šķiet vispār ir jābūt uzmanīgam, ja neesi strikts monogāmijas piekopējs, un atnes mājās svešas sprādzes. Nezinu vai meitenes viņas spēj atšķirt, bet es, šķiet, varētu izdarīt secinājumus situācijā, kad es pērku tikai melnas sprādzes, bet manam džekam pie bokseršortiem piesprādzēta viena rozā.
Ja nebūtu tā, ka viņas jānēsā matos, vai kaut kādā veidā jāizmanto vizuāli redzamā veidā, varētu pirkt ļoti specifiskas "color coded" sprādzes, kuras vienmēr varētu atpazīt. Nezinu kāds ir vienas sprādzes mūža ilgums, bet minu ka pāris mēnešu-gadu laikā, varētu noklāt gana lielu teritoriju, lai varētu sākt viņas atrast neatceroties, ka būtu tur bijusi iepriekš. Vai redzēt tādu sava bijušā drauga jaunās draudzenes matos. :D

Tas šķiet kaut kā nepareizi, bet no otras puses šie, manuprāt, ir sīkumi, kas piedod dzīvei tādas kā garšvielas. Smuki, jauki, silti sirdī.

Lūk, sīkumi.

otrdiena, jūnijs 2

Komunikācijas masterpiece

Esi kādreiz domājis kādas mūsu slavenības ir cilvēki īstajā dzīvē? Piemēram, es biju pārsteigts redzot, ka Dons intervijās uzvedās kā normāls čalis nevis Lauris Reiniks. Bet vai Lauris Reiniks pirts dzerstiņā arī ierodas baltā uzvalkā, vai tomēr tas ir džeks, ar kuru iztriekt pāris aliņus, slēpjoties no lietus kaut kādā stroikā? Vai dabūt pa muti no Andra Kiviča ir jābaidās arī cilvēkiem, kas viņu satiek ikdienā? Tā ir kaut kāda pasaule, kas no manis lielākoties ir slēpta, tāpēc es varu tikai minēt, bet pavisam nesen un nejauši uzzināju kāda ir komunikācija ar Kombuļu Inesi.

Neatceros kādā veidā, bet uzklīdu Kombulienes video, kurā viņa piedāvā uzfilmēt video sveicienu "gan iekšā, gan ārā". Diemžēl nav atstātas pilnīgi un absolūti nekāda veida informācijas kur un kādā veidā nepieciešams ar viņu sazināties, tāpēc viss ko es varu izdarīt ir atstāt komentāru pie video un aizrakstīt googles kaut kādā messaging rīkā (hangout?).

Paiet ~2 nedēļas es jau esmu pilnībā aizmiris par šo gadījumu, kad pēkšņi redzu no Ineses uzaicinājumu draudzēties Facebook un atrakstītu ziņu gan tur, gan google hangouts.


Tekstu rakstīju diezgan lielā steigā, jo biju, uzskatu pamatoti, satraucies, ka māksliniece atkal dosies savā saspringtajā darba dunā, un es iedzert nedabūšu nekad. Šķiet nedaudz smieklīgi arī fakts, ka es nebiju vēl izdomajis ko es varētu apsveikt, bet noorganizēt dzeršanu ir viegla izeja no situācijas gandrīz vienmēr.
Īsti nezināju ko tieši gaidīt tāpēc iedevu vēl pāris instrukcijas Inesei, lai paskatītos kā viņa tiek galā ar jau nedaudz sarežģītākiem uzdevumiem.

Video gaidīju nedēļas nogali. Sajūta nedaudz kā pirms Ziemassvētkiem, bet šajā gadījumā tavi vecāki ir izdzēruši kādu litru momenta līmes, līdz ar to tu kinda rēķinies, ka, ja gribēji riteni, vari dabūt arī prostitūtu. Patiesībā tā bija viena no manām lielākajām bažām - saņemt atpakaļ vienkārši kaut ko ko es negribu redzēt, un vairs nevaru izdzēst no savas atmiņas.
Realitāte gan, neskatoties uz manām īpaši sarežģītajām instrukcijām, izrādījās diezgan patīkama:



Kā redzams, par to svečturi un augli man droši vien vajadzēja nosūtīt kaut kādu vizuālu shēmu, lai būtu skaidrs ko tieši es prasu. Savukārt par frīstailu man ir īpaša sajūsma, ka viņai tāds jau ir gatavs :D. Bet būsim godīgi - vai tad frīstailā ir nozīme tekstam? Mākslai robežas nevar uzlikt pat hiphops.
Jebkurā gadījumā es uzskatu ka naudu esmu iztērējis labi un diezgan brutāli piedzēros ar Janci un Matīsu darbadienas vakarā.
Ar to viss tā kā varētu būt arī beidzies ,bet nu kādu nedēļu vēlāk FB redzu jaunas ziņas no Ineses.



Tas..... tā normāli. Es nešaubos ka šāda tipa ziņas tu arī saņem no sava priekšnieka utt, bet man šķita nedaudz mulsinoši. No otras puses, ja sieviete pati sūta man savas bildes bez uzaicinājuma, ess domāju to var uztvert tikai komplimentāri.

Lūk, komunikācijas masterpiece.

ceturtdiena, maijs 28

Underground labdarība

Vakar kāds bija Twitterī iemetis linku ar Latvijā pieejamām novērošanas kamerām, kuru uzstādītāji nav obligāti baigi gudri. Nu reāli tur juelieru veikali kaut kādi? Manu kursabiedru vidū var atrast džeku, kurš varētu uztaisīt kaut kādu login sistēmu. Duraku bars :D Lai nu kā - tas ko daudzi nezin ir tas, ka daļa burvība slēpjas tajā, ka mēs varam ne tikai tās kameras paskatīties, bet reāli viņam piekļūt caur netu, kas paver dažādas iespējas. Varbūt tā tāda programmētāju (lasīt - nūģu) izklaide, bet man patīk piemēram ciemos pie vecmammas daudzīvvokļu mājā atrast neaizsargātus WiFi un no "Tenda P33837" nomainīt viņu vārdu uz "JUMS BŪS SŪDI" vai kaut ko tamlīdzīgu.
Kameras tomēr ir interesantāk, jo tas ko mēs varam darīt šeit, ir, ja viņām ir tāda funkcionalitāte, viņas grozīt apkārt. :D Paskatīties kas aptiekā notiek, frizētavā panācu, ka darbiniece skatās uz kameru kamēr viņu griežu, bet acīmredzot viņai tas nešķita interesanti.
Bet vislabākais ir šie vienkārši faking ģeniālie vārti!!! Poga lejā ļauj pārslēgties starp /Vērt vaļā/Stāvēt/Vērt ciet/Stāvēt/. Nu kā lai pat godīgs cilvēks vairs darbā pastrādā?
Viena mašīna gaidīja 3 minūtes un skatījās kā vārti virinās šurpu turpu, kamēr džeks neizturēja un iegāja iekšā. Citiem cilvēkiem pagaidu kamēr viņi sāk iet pa iebūvētajiem mazajiem vārtiem, un sāku vērt vaļā tad. Interesanti pavērot kā kurš brīnās par spoku vārtiem. Daži pat sāk cīnīties, jo necieš acīmredzot šādu vārtu nedisciplinētību.

Es zinu, ka es esmu krāns, bet ir jāvalda pasaulē haosam! Jaukā lieta šajā gan ir tā, ka šodien ieeju un skatos - nāk veca omīte ar spieķi un maisu otrā rokā. Viņai jau atvērt tos mazos vārtiņus čakars riktīgis, tāpēc es vienkārši sēžu - skatos - nospiežu pogu. Atverās vārti, viņa iziet neko daudz nedomājot, un es viņai aizveru viņus aiz mugurs. Man šķiet vienkārši fantastiski, ka mēs dzīvojam pasaulē kur šāda situācija vispār ir iespējama. Un tad es domāju - viņai nav ne mazākās jausmas par manu eksistenci, bet es bišķīt uzlaboju viņai dienu. Nez cik bieži es pats esmu upuris šādai underground labdarībai, to pat nenojaušot.

Lūk, h4xXx0r2 4 u.

 EDIT: Apsveicu, mēs virinājām gana daudz, lai viņi to pogu izņemtu :D