ceturtdiena, augusts 25

Divči un Sapņi

Ja neskaita Piena festu, kas uz vārdu "festivāls" šķiet kvalificējas tikai ar pieejamo dubļu apjomu, apmeklēju savas vasaras vienīgo festivālu - Divču Festivālu. Šogad pirmo reizi dalībnieku kārtā arī policisti, kas, lai arī iebilda pret mūsu izvēli mēģināt iztukšot 7 divčus pilsētas centrā, bija gana draudzīgi, lai padalītos par pašreizējo situāciju Mālpilī. Izrādās cieņa pret narkotikām esot kļuvusi daudz stiprāka kā kādreiz. Nezinu vai esmu idiots, un nezināju arī, ka vietējie brauc uz Terasi rīt ripas un tresīt, bet saku "Ā jā pareizi! Es dzirdēju, ka Bodži zāli tirgo!" Policists gan saka, ka bodži jau sen esot ārā no biznesa.
Šo padzirdējis mājās stāstu mammai, ka varbūt viņai jāpievēršas zāles tirgošanai, kā nekā tirgū tagad brīva vieta. Dārzā tāpat katru gadu parastās kaņepes saaug vairāk kā būtu nepieciešams (kas būtu 0), un kurš gan viņu, sākumskolas skolotāju, turētu aizdomās. Lai dod tirgot tiem bērniem, kas nāk pa vasaru mācīties. Nepatika ideja :<

Divču festivāla gaidību noskaņās nedrīkst nepieminēt arī Plaukstiņdivča festivālu, kas biznesa vidē parasti pazīstams ar abreviatūru PDF. Savācamies visi uz kopīgu iedzeršanu, iesildamies pirms plaukstiņdivča atvēršanas, izejam ārā uzpīpēt un te nu pēkšņi es izlemju demonstrēt savas pasākuma gaisotnes uzturēšanas spējas - metu renstelē benčiku un aizmetu garām. Būdams cilvēks, kam, acīmredzot, nav nekā labāka, ko darīt ar savu dzīvi,  pieliecos, lai iemestu kārtīgi, un tajā brīdī no krūšu kabatas renstelē iekrīt dzīvokļa vienīgās atslēgas valstī. Dzīvoklī neviena nav, ja neskaita plaukstiņdivčus, kas gaida savus īpašniekus kavējot laiku ballīšu mūzikas ritmos. Jejubog. Jēēēējubog. Otrreiz mūžā es šito čista nedarīšu.
Sākumā mēģinam ar magnētu. Tā kā nevienam no mums izņēmuma kārtā līdzi nav ne magnēta ne striķa, es skrienu tiem pakaļ uz KKC. Jā. Kaut kā nemanot pielavījies tas dzīves posms, kad krīzes situācijā es skrienu pēc palīdzības uz krogu. 2-3h vārtīšanās uz vēdera, smiekli, bezcerība un Mārtiņš ar krietni mazāku magnētu komplektu, kā to prezentē pa telefonu. Kaut kādā brīdī es saprotu, ka nu jau ir gana, nolemju, ka es varu samaksāt par Elīzas durvīm un zvanu diennakts atslēdzniekam. Paiet kāds laiciņš, kamēr paceļ nedaudz samiegojies vīrietis un superprofesionāli sāk sarunu ar "Kas noticis?! Kur?!" Uz ko es atbildu "nuuu te pie Vērmanes dārza" un "ĀĀĀĀĀĀĀĀĀ" ir kaut kas, kas atskan, kad izrādās, ka Jānis acīmredzot ir vadījis vakarus lūdzot Jēzu, jo pēkšņi viņa rokās ir atslēgas. Un tā lai visi zin - kamēr mēs tur ņēmāmies, Artuss Kaimiņš gāja garām un nenāca palīgā gulties uz zemes un bāzt roku renstelē. Artuss, tava tauta pie plaukstiņdivča netiek. Kauna nav?

Stāvu pie luksofora, pienāk 3 cilvēki sarkanos kreklos ar uzrakstu "Draugs 24/7". Nedaudz jau kļuvu ieinteresēts, piemēram tagad pusdivos naktī uz darbadienu man ganjau draugs noderētu. Izrādās nav nekādi draugi. Kundze pienāk, dod flajeri un saka "Atnāciet pie mums, mums te ļoti labs mācītājs kurš stāsta vai okultie spēki ietekmē mūsu dzīvi" Es prasu "Nu a kā tad ir? Ietekmē vai neietekmē?" uz ko saņemu atbildi "Mēs bieži domājam, ka neietekmē, bet patiesībā ietekmē gan!". Muļķe izspoiloja. Kāda tad tagad man interese tur vispār iet.

Vēl uz ielas redzēju meiteni, kas iet pa trotuāru ieurbusies grāmatā un nepievērš uzmanību apkārt notiekošajam vispār necik. Uz grāmatas rakstīts vienkārši "Tadžikistāna". Nekad nebūtu domājis, bet nu tagad es arī esmu ieinteresēts kas tur tik labs.

Bāc man reāli nav ne jausmas kā taisīt pārejas starp rindkopām. Es gribu vienkārši pierakstīt idejas. Vai tiešām ir laiks bullet-pointiem? Nu nevar būt, ka es esmu tik zemu kritis. Lai nu kā redzēju kā uz LuLu picu 1os naktī  ar rikšu atbrauc džeks ar dāmu un rozi. Manas kantes sišanas prasmes visticamāk ir kaut kur starp bērnu un programmētāju, bet ja šitāds džeks var dabūt dāmu, es nezinu vai man vispār vēl par kaut ko dzīvē jāsatraucās.

Gribi zināt kā man iet pa sapņiem? Nu principā nav jau tā, ka Tev ir baigā izvēle.
Kādu rītu, pretēji , pamodos ~5:00. Šoreiz ne no baznīcas zvaniem, bet gan sapņa - Pienāk kāda dāma un saka
-"Mēs neesam pazīstami, bet man tev jau sen bija jāpaprasa - nāksi ar mani uz randiņu uz Detlefa koncertu?"
-"Kas ir tas Detlefs?"
-"Nu tas pats, kas Dons, tikai ar citu vārdu".
Es pamostos, un uzreiz paņemu telefonu un meklēju, kas ir Detlefs. Izrādās tas nav Dons, tas ir kaut kāds cits fabrikas džeks. Dzīve mani ir salauzusi, es vairs neticu saviem sapņiem.

Vēl pēdējā laikā mēdzu sapņot par supergarlaicīgām lietām. Piemēram vienu nakti braucu pa Rīgas centru ar mašīnu, izraisu 4 avārijas un nobraucu 2 cilvēkus. Pie sevis domāju "wtf, man likās tam bija jābūt vieglāk". Tad atceros - ak jā, pareizi, man nav tiesību un es vispār nemāku braukt. Citā sapņi pēkšņi konstatēju, ka man ir dzīvokļabiedri, kas ir superbesīgi, nonstop pasūta picas un liek piegādātājam likt viņas manā istabā uz galda. Varētu padomāt, ka man ikdienā nepietiek problēmu, lai vēl risinātu viņas sapņos.

Saraksts ar lietām, ko darīt, kad iekāpju pensijā paliek tikai lielāks. Ideja #431 - jānovāc 11 cilvēku komanda un jāielaužas audumu/gultasveļas/aizkaru/galdautu veikalā un jāuztaisa forts pa visu ielu. Ja nāk policisti vienkārši jāsaka "aiaiai, esmu tik vecs gribēju tikai nosnausties, kur es esmu, ludzu palidziet"

Un nobeigsim ar ko smuku.
Pie lietām, ko esmu nopelnījis ar šiem ierakstiem (apkaunojums un viens aliņš) ir pievienojies arī saldējums. Es zinu, ka lai to dabūtu principā pietiktu arī ar vienām vakariņām, bet es esmu priecīgs tikuntā. Es pamatā šo rakstu vienkārši, lai neaizmirstu lietas, bet, ja tu gūsti no tā prieku murmuli, tas dara mani laimīgāku :)

Lūk, dzīve.

trešdiena, augusts 3

Es eju dirst

Iepriekš rakstīju par savu superveiklo komunikāciju ar Narvesen pārdevēju. Tā nu tomēr sirds balss laikam sauc, un dodos atkal pirkt tabaciņu. Šoreiz saku "Man tabaciņu un garos papīrīšus". "Garos papīrīšus?" - viņa prasa - "ooooooo" un rādā uz mani ar divām pistolēm, kas taisītas no plaukstām (ok to par tām pistolēm es piedomāju, bet tu nevari man pārmest, ka es gribu dzīvot skaistākā pasulē). Iedod man nepieciešamās preces, nav īpaši daudz komunikācijas, ja neskaita, ka saskatamies kamēr viņa apkalpo iepriekšējo džeku, samakasāju un dzirdu "bla bla kopiju?" uz ko es atbildu "Nē, paldies!". Paceļu acis, un redzu, ka viss frivolums no viņas sejas pazudis. "Ej dirst" saka viņas acis, bet no lūpām nāk "Es teicu Jauku tev dienu >:l". Vai es esmu visgrūtāk koļijamais džeks? Droši vien, ka nē, un tālāk šo jautājumu lugtum neiztirzāsim. :l Bet atzīšu, ka "Nē, paldies" manuprāt ir visai perfekta atbilde uz "Jauku Tev vakaru".
Šķiet kaut kā smuki uz viena viļņa ar kādu no manām mīļākajām dziesmām:


Citās pārdevēju ziņās - šodien darba TOPiņā samaksāju par pirkumu, un pārdevēja saka "Tā viss, es eju dirst". Teikšu godīgi - diezgan mulsinoši mēģināt saprast kāpēc pie manis ir šī informācija, un ko man tagad atbildēt, bet par laimi izrādās tas bija paredzēts otrai pārdevējai, lai nāk viņu aizstāt.

Mana omīte man šķiet ir tik nedumpinieciska, ka tas traucē viņai dzīvot. Situācija tāda - omīte veca, bail braukt ar ričuku, jo domā ka kādā brīdī paģībs un izdauzīs zobus ar stūri, tāpēc stumjas uz dārzu, jo nu ļoti patīk puķes apčubināt. Tajā pat laikā viņas daudzdzīvokļu māju pagalmā ir dobe, kuru neviens negrib ravēt, negrib neko darīt, negrib pat sēklām naudu samesties, bet visi sūdzas, ka izskatoties pēc sūda. Es viņai saku - rekur perfekta iespēja, tieši balkona priekšā vari iekopt sev puķu dārzu, nav nekur tālu jādodas, kaimiņi priecīgi, visi uzvarētāji. Paskatijas uz mani vienkārši kā uz borderline debilu. :/

Vēl no Mālpils ziņām - aizbraucu pie mammas, tur viņas draudzene. Saka man - bac Valter - tu tik labi tagad izskaties, bet varbūt vēl bišķīt vajadzētu svaru nomest. Es saku, ka tur jau īpaši daudz jau vairs nav ko nomest. -"Jā, nav, bet nu... nu varbūt tev to sešpaku vajadzētu!"  Viņai ~50. Nevar īsti tagad saprast vai tas ir padoms, kam gribu klausīt.

Vai es esmu vienīgais, kam šķiet, ka ir jocīgi, ka rakt ir kaut kas, ko es par naudu labprāt nekad nedarītu, bet līdz ko Tev neko nemaksā un vienkārši iedod lāpstu rokā, pēkšņi tas ir kaut kā interesanti. Es vienkārši meklēju domubiedrus. Vēl joprojām brīvas vakances arī cilvēkiem, kam patīk skatīties saulē. Ja Tu skaties Saulē, un tad izlem vēl novilkt saulenes, mums būs pa ceļam.
Šodien Nicīts pateica kaut ko burvīgu - "Man patīk tie inteliģentie dalbajobi". Inteliģentie dalbajobi, ir vienkārši fantastisks raksturojums galīgi foršam cilvēku pulkam.
Varbūt jātaisa biedrība?

Lūk, dzīve.

piektdiena, jūlijs 22

Chainsaws and kings

Ir vienkārši vārdu kombinācijas, kas izklausās burvīgi. Es nezinu kur rodas tā maģija, diezgan skaidrs, ka ne kontekstā, bet teksts spēj atstāt tādu burvīgu iespaidu, ka es random vietā atrodu uzrakstītu "Chainsaws and kings" un pavadu nākamās minūtes vienkārši smaidot un blisinoties tā, it kā skatītos uz gleznu.

Viens džeks stacijā pieiet pie lodziņa un saka "Man lūdzu vilciena kustības virzienā". Es īsti nedzirdu ko saka pārdevēja, iespējams šī ir standarta situācija, bet nu čalis atbild "Vienalga. Galvenais, lai vilciena kustības virzienā". Tas, kas šajā situācijā mani pārsteidza visvairāk ir tas, ka viņam tiešām kaut ko arī izsita. Un tie nebija zobi. Acīmredzami biļešu pārdevējas ir rūdītākas lēmumu pieņemšanā kā citu veikalu darbinieces, jo, kad LB uz "kurus papīrīšus Jums vajag?" es atbildu ar "vienalga, dodiet kas ir" tur pārdevēja šķiet vienkārši savā galvā ieiet mūžīgā ciklā ar tukšu skatienu. Tas šķiet kaut kā nedaudz burvīgi, ka paņemt pirmo lietu kas pa rokai laikam ir krietni grūtāk, kā meklēt plauktos kaut ko specifisku.

Esmu aizmirsis piebilst šādu lietu - ir kruti ievācoties jaunās telpās pārmeklēt visus stūrīšus vai tur kaut kas nav palicis. Pārsvarā iepriekšējie iemītnieki man ir atstājuši tikai vilšanos, neatkarīgi no tā cik krutas telpas es atrodu (iepriekšējā dzīvoklī, piemēram, bija "krāsnsaugša" vai vannasistabā atklāju, ka tur starp griestiem un īstajiem griestiem ir tik liela telpa, ka es varētu ierāpties), tur mani principā sagaida tikai putekļi un asaras. Kad vācos prom, domāju ka būtu forši nākamajiem īrniekiem aiztaupīt šo vilšanos un atstāt kaut ko interesantu. Sākumā domāju varbūt kaut ko pasmēķēt, bet tā kā es nezinu kas ir tas, kas tur dzīvos, negribētos cilvēkus iedzīt tādā panikā par iepriekšējiem iemītniekiem, ka viņi dzīvo bailēs, ka sienās šļirces sadurtas. Tāpēc izvēlējos dzudz normālāku variantu - atstāt kaut ko creepy. Nejaušas sakritības kārtā atradu galus, kas var sazīmēt grāmatas man nesaprotamā valodā un tagad kādu cilvēku gaida šāds pārsteigums.


Vienu dienu ejam ar Nicīti iedzert, es saku, pa ceļam vajadzētu ieskriet kaut ko paēst, jo es pa taisno no darba vēl neesmu ticis līdz vakariņām. Misters saka "no problemo" un vienkārši izvelk no somas maisu ar pīrāgiem. Take this with a grain of salt, jo, ja pie apvāršna parādās pīrāgi, es principā kļūstu par lētu mauku, taču staigāt apkārt ar ēdienu ir vienkārši faking ģeniāls plāns. Papildus arguments - pīpējam pie Dailes teātra un pienāk sīkais sakot "Privet vam sigareti ņebuģet?" uz ko saņem atbildi "Ņet, a višņu hočeš?". Burvīgi. Ķirsi gan negribēja, līdz ar to tālākas sarunas man izpalika, bet principā es gribētu tādu kabatu, no kuras es vienmēr varu izvilkt nelielu svaigu našķi, kuru dot cilvēkiem, kad negribu viņiem dot neko citu. Tikt līdz šai atmiņai vispār biaj salīdzinoši grūti, jo tas, ko es biju atstājis sev pierakstos bija "Nicots liragi u hichesh vishna?", un dienu nevarēju saprast, ko tieši es sev biju mēģinājis ar šo pateikt, nedaudz apsverot iespēju, ka iespējams ir dienas laiki, kuros manī iemiesojas demoni.

Un tad pie pārdomām:
Lasīju LA un tur pārsteidzoši bieži lasītāju sadaļās parādās tādi teksti kā "Meklēju bibliotēkā grāmatu par to kā cilvēki mira 1940-1990 un neko neatrodu. Tādas liwetas nedrikst aizmirst. Lūdzu domāsim par karu visu laiku, jo es arī biju karā" un man reāli rodas sajūta, ka cilvēki kas vienkārši nevar faking nevar tikt vaļā no šādu tēmu celšanas principā ir daudz sūdīgāks variants "Shit I lost the game" spēlētājiem, bet tā vietā, lai Tu atcerētos par joku, tu dabū domāt par karu. Paldies par kūkām. Dirst ejiet.

Tad vēl manā galvā grozās tādi būtiski jautājumi kā "Cik cilvēku vajag lai mēnesī apēstu mēnesi siera?". Aprēķins patiesībā pavisam vienkāršs - mēness tilpums 2.1958×10^10 km^3. 7.4 miljardi iedzīvotāju, 10^12 litri km^3, Kalkulējam kalkulējam, un sanāk, ka ja to darītu visa pasaule, katram dienā būtu jāapēd  98909909910 litri siera. Holy fucking shit. Mēnesi, Tu esi liels. Latvija čist nevar.

Es neko nezinu par šņabi. Nu tā, ka, ja man ir jāiet pirkt šņabi es zinu "zeļonaja marka" un "absolut" un viss pārējais šķiet ir 50:50 iespēja rītu sagaidīt ar vemšanu. Vakar stāvot pie plauktiem sāku domāt - tad LŪK kam ir derīgs 1188. Tas serviss tagad ir kļuvis tik dārgs, ka laikā, kad visiem lielāku dienas daļu ir pieejams internets, es vairs neredzu jēgu kaut kam tādam vispār eksistēt, taču piezvanīt un paprasīt kuru no šņabjiem ņemt, ir diezgan vienkāršs risinājums ne pārāk sarežģītais problēmai. Nezinu vienīgi vai cilvējks klausules otrā galā nebūs nedaudz bēdīgs, ka neaicini viņu līdzi.

Lūk, dzīve.

svētdiena, jūlijs 10

Kur jūs nesat tos krēslus?

Tā.. Kur mēs palikām?
Esmu pārvācies, tagad pirmo reizi savā mūžā dzīvoju viens. Nepatīkamais šajā procesā šķiet ir tas, ka, ja pagājušoreiz pārvācos ar principā 3 somām, tagad tam nepieciešami jau 3 braucieni ar mašīnu. Nezinu vai mēbēļu stiepšana obligāti ir kaut kas, kam vajadzētu iespiesties man atmiņā, bet nu smieklīgā daļa ir šāda - sabāžam Jānim pilnu mašīnu, aizbraucam līdz jaunajam dzīvoklim, secinam, ka bagažnieks neveras vaļā. Ok, Jānis 24x aizslēdzu n atslēdz mašīnu bez rezultātiem, līdz izštukojam, ka visticamāk bagažnieku var atvērt no iekšpuses - var. Ok, sanesam, aizbraucam pēc matrača, kurš jāiespiež tā, ka principā viņš stāv uz mūsu galvām sēžot priekšā, atbraucam atpakaļ, izkāpjam no mašīnas, veram bagāžnieku un... bļeģ. Bagažnieks ir ciets. Viss salons ir pilns ar matraci :l

Tā nu pirmo reizi savu 26 gadu mūžā dzīvoju viens. Ilgu laiku baidījos no šādas lietu kārtības, jo šķita, ka vientulība nav gluži priekš manis, taču es pat nevarēju iedomāties kādas pārmaiņas labsajūtā izraisa pašam savu bikšu valkāšanas likumu noteikšana. Bonusā ar dzīvokli saņēmu arī kaimiņus, kas ar lejkannu lej ūdeni uz sejas, ja aizej ciemos apskatīt viņu minci, citus kaimiņus kas spriežot pēc mūzikas sāk speedot ap vieniem naktī darba dienu vakaros un karameļu kafijas sīrupu.

Nu tagad es te sēžu un domāju. Kā Tev šķiet-  Latviešiem ir kaut kāda paraža, ka jāatstāj veļiem putra šķūnī, lai čaļi māk uzvesties - vai tas principā nav nabagu trick or treat? Man negribas iedomāties kas ir trick, ja treat ir putra.
Skatoties pierakstos secinu, ka par klauniem domāju biežāk, nekā gribētu publiski atzīt. Vai mīmu var saukt par klaunu? Man jau viss viens, bet minu, ka profesionālais kretīnisms šīs nozares pārstāvjiem varētu likt gribēt iesist man pa muti ar neredzamu bebru. Un ko pēc tam?"Nu ja es ceļu prasību tiesā, varbūt mīmus var likt neredzamos cietumos. Labs jautājums - vai mīmiem sava tēla integritāte ir tik pat stipra, kādu to žurnālistiem mēģināja iesist SZF? Ir tie dzīves lielie jautājumi, un viens no tiem pilnīgi noteikti ir vai labāk ir atsēdēt cietumsodu, vai izlikties, ka tu neievēro neredzamas sienas.

Es reāli nesaprotu ko nozīmē izteiciens "Vakars uz ezera". Nu kā teikumā "Bļeģ, Valters atnāca, nu ir vakars uz ezera". Ja kāds prasītu man, es teiktu vakars uz ezera izklausās faking burvīgi, un esmu gatavs izbraukt agad :l Vai ir tā, ka vienam cilvēkam sanāca reāli sūdīgs vakars uz ezera, un tagad mēs visi tā vienkārši ezerus nodiršam? Nu nav smuki.

Darbā vienu dienu aizeju pārrunāt ar priekšnieku kaut kādās darāmās lietas, un atsaucoties uz kādu no interfeisa elementiem viņš saka "tas zilais". Ir viens tāds elements kas konkrēti ir zils, bet minu, ka viņš domā citu, un saku "domā tas tirkīza ja?" uz ko saņemu atbildi "hahaha kirkīza.. jā jā tas kirkīza". Nav tā, ka es obligāti varu nosaukt vairāk par 20 krāsām, un atpazīt vairāk kā 7, bet man šķiet lieliski fakts, ka a) kāds nezin vārdu "tirkīzs" un b)Tā kā es klusēju joka vārdā, mans priekšnieks tagad dzīvo ar pārliecību, ka eksistē tāda krāsa kā "kirkīzs" un es ļoti ceru, ka atmiņa par šī vārda eksistenci viņam atgriezīsies arī sarunās ar citiem cilvēkiem.

Vēl - un es brīdinu, šis ir ar tādu novēlošanos, ka uz tevi iespējams rādīs ar pirkstiem jau par lasīšanu vien, bet nu ... baronielas bruģis. Sīkums par visu pārējo, bet kas mani ieinteresēja visvairāk visā šajā nebeidzamajā pasākumā ir tas, ka sākumā cilvēki satraucās kas notiks ar bruģi, rādās glābēju komandas, un cik saprotu kaut kādā daļa beigās kaut kur arī noglabāta. Un tagad pamēģinam paskatīties uz to ar parasta cilvēka acīm - kāds reāli glāba akmeni :l I shit you not. Bija cilvēki, kas kaut kad sen sameta zemē riktīgi daudz akmeņus zemē, lai vieglāk kaut kur aizkratīties, un ar to, ka mēs tik daudz reizes esam uzkāpuši viņiem uz sejas, šie akmeņi pēkšņi ir mocekļa lomā. Es nezinu, varbūt es ikdienā pārāk maz domāju par ielu segumu, bet kā tev šķiet ko domā tas akmens? Es domāju akmenim ir reāli pohuj.

No citām ziņām - aizvakar ( vai kādā citā dienā, kas bija senāk kā vakar) ieeju Narvesenā galīgi aizdomājies nopirkt tabaciņu, paprasu, un pārdevēja saka
P-"Garos papīrīšus arī?"
Es domāju "Ko tas nozīmē!?!?! >:l", bet saku
V-"Ko? Nē"
P-"Tu kaut ko ēd arī vai tikai no tabaks pārtiec?"
Tagad jau esmu viegli aizkaitināts un saku
V-"Ko tas nozīmē!?!?! >:l"
P-"Nu tu parasti te nāc un tikai tabaku pērc"
V-"Nu bet es taču nenākšu uz Narvīti gaļu pirkt.?"
P-"Nu jā, bet rekur piemēram burkāni ir"
V-"Jā, bet rekur pāri ielai ir Rimi, es ieiešu tur, sapirkšu kārtīgi produktus un aiziešu mājās sev uztaisīt normālas vakariņas ne?"
P-"Hmmm jā, nu labi"
Un atvadoties viņa novēl  "Lai tev jauka šī diena" un tajā brīdī es saprotu, ka visu šo laiku dāma uzvedās ārkārtīgi jauki, iespējams pat paārāk - un tagad es reāli vairs nesaprotu. Tas bija koļīšanās smalltalk, vai viens no viltīgākajiem veidiem, kā man kāds mēģinājis iesmērēt "šokolādīti".
Šī gan laba diena pārsdevēju pasaulē - mūždien sūdzos, ka man besī, ka cilvēki, kas to darbu dara ikdienā, nepamana viņā efektivitātes problēmas, kas man ir skaidras vien no pāris apmeklēšanas reizēm, taču Rimi pārdevēja iemācīja, ka aliņus uz letes vajag likt ar dibeniem pret viņu - tad pārliekot otrā pusē korķīši nedaudzās pret letes malu.

Rimi redzēju arī čipšu paku uz kuras pa gabalu rakstīts "Ballītes garša", domāju - ok, kas tad ir tas, pēc kā garšo ballīte - pieeju tuvāk - izrādās tomāts. Nu nezinu. Es neesmu gluži tas lielākais ballētājs, bet pat es esmu bijis labākās ballītēs.
Kādu vakaru sēžu ar draugiem, un tad jādodas uz ballīti, kura ir slēgtai kompānijai, nācās skaidrot biedriem kāpēc šovakar ar viņiem nedzeršu. Sarunu gaitā nonācām pie idejas, ka tā kā mēs esam 4, viens uzkāpj otram uz pleca, trešais stāv aiz muguras un ceturtais noguļas ar kājām uz pleciem trešajam un rokām pirmajam, pārmetam ar palagu un es varu ierasties vienkārši kā kentaurs. Ja tev šis plāns nešķiet lielisks, tad iesaku padomāt divreiz, jo šis principā ir Trojas zirgs, un es esmu konkrētā sajūsmā.

Nedaudz baudīju arī kultūru, beidzot aizgāju uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un, ja neskaita atsevišķus māksliniekus, uz kuru darbiem skatoties nav divreiz jādomā vai kādam gadījumā nav bijusi galva pārāk dziļi dirsā, ļoti ļoti baudāmas izstādes.
Miervalža Poļa "Ilūzija kā īstenība" izstādi vispār nevaru ieteikt gana daudz, pirmo reizi mūžā tik daudz smējos skatoties uz gleznām, un, lai arī viņam ir diezgan daudz fotoreālisma darbi, darbam "Dina" es vienkārši nebiju gatavs un lost my shit.


Vienkārši burvīgi.

Uz nots, kas tuvākas mūsdienām beigsim ar šodienu - nākam ārā no Franču Maiznīcas, un mums pa priekšu dodas džeks, kuram rokās krēsls. Turpinam tajā pašā virzienā, kad pēkšņi no aizmugures dzirdu kā pārdevēja, kas mūs tikko apkalpoja sauc "Es atvainojos! Jūs nedrīkstat nest prom krēslu" un kungs to krēslu noliek ielas malā un kā neko nemanījis aiziet prom. Tik faking perfekti, kā ir ieturēts zolīdums šī nozieguma risināšanas laikā. Nu kas zin - varbūt džeks tiešām nezināja. Būsim godīgi - kas tā par maiznīcu, kur krēslus nevar ņemt mājās. Es ceru tā viņi risina visu - "Es atvainojos, kungs, kasē atrodamā nauda ir kafejnīcas īpašums", "Lūdzu piedodiet, benzīns ir jālej bākā, nevis uz visa mūsu inventāra".
Pirms pāris gadiem [es redzēju sapni, kurā] mēs normālā vafelē uz "man vajag šādus krēslus mājās" premisas savācām krēslus un vienkārši tieši tāpat devāmies prom. Kad pakaļ nāca iestādes darbiniece un sauca "Eu! Kur jūs nesat tos krēslus?" atbildējām "Prom!" un ar to pilnībā pietika.
Dažreiz viss ko cilvēkiem vajag, ir tikai atbildes uz viņu jautājumiem.

Lūk, dzīve.

pirmdiena, maijs 23

Tas nav ņau ņau, tas ir vau vau

Sākšu šo paziņojot, ka nu jau kādas pāris nedēļas, es esmu cilvēks, kuru deputāts ir nosaucis par debilu.
Es zinu, ka daudz iespaidīgāk kaut ko tādu būtu dabūt no Āboltiņas, taču diemžēl realitāte ir tāda, ka tas ir tikai Kaimiņš :/ Sēžam Kaņepē, un mēģinam sasaukt Kaimiņa suni "ksksksks minc minc minc ksksksksks mjaumjaumjau". Viņš skatās uz mums, parāda "tu esi cirvis" žestu un saka "Jūs debili? Tas nav ņau ņau, tas ir vau vau". Īsti tā arī nesapratu ko tieši viņam atbildēt uz tik spēcīgu argumentāciju, līdz ar to šī komunikācija tāda vienpusēja, bet anyways, šo es varu tagad izsvītrot no sava bucket list. Nicīts prasīja, vai saņemt uzdirsienu no deputāta tiktiešām bija manā bucket list. Nebija - es vienkārši tagad ierakstu un uzreiz izsvītroju. Man esot viegla dzīve.

Kādā citā vakarā, ejot mājās no kroga, saprotu, ka mans entuziastiskais draugs ir principā sarunājis pavadīt uz mājām divas dāmas. Ļoti, protams, džentlmeniski un tikai uzslavētu, ja nenāktos ceļā secināt, ka mājas, uz kurām viņš ir izdomājis viņas pavadīt, ir manas mājas. Nebiju līdz galam pārliecināts, ka esmu ieinteresēts šajā plānā, un šķiet, ka liktenis arī, jo pēkšņi pretim nāk kādi 8 16gadnieki un saka "Nāc līdzi kauties". Es gan pēdējā laikā kaujos reizi dekādē, un ar īpaši izvēlētiem partneriem, bet viņi to nezin, un es tomēr izskatos pēc "lielā džeka". Situācija esot tāda - kaut kāds Robins ir uztaisījis mājās ballīti, un tagad ir jākaujas. Ar ko un kāpēc šķiet nezin paši jaunieši, bet nu tā dzīvē reizēm gadās. Kamēr dodamies uz ballīti atskrien arī Mr. Džentlmenis, kurš padzirdējis par kautiņu ir atstājis abas dāmas uz ielas, un viena no viņām kāto vnk atpakaļ tajā pašā virzienā, kur ejam mēs. Es zinu, ka es neesmu gluži savas dāmu savaldzināšanas taktikas atstrādājis uz 10 un eksperts neskaitos, bet nu šitam koļītājam būtu vasaras darbi vajadzīgi.
Atnākam līdz ballītei - izrādās vispār neviens negrib kauties, un tas nav bijis arī vakara plānos, un bērnu plūsmas nesti iekļūstam ballītes dzīvoklī. Nu tā - teikšu visai iespaidīgi - redzēju 15+ cilvēkus un 0.5 šņabi. Ak, laiki, kad varējām būt stulbi arī nedzerot.
Īsti gan nekāda ballēšana nesanāca, jo mājas saimnieks pienāca palūgt, vai mēs gadījumā negribētu iet prom. Gribējām, un abi bijām tādā šokā par viņa drosmi, ņemot vērā, ka viņam izskatījās uz 15, un mans kolēģis izskatās principā pirmo dienu ārpus cietuma, ka paspiedām roku.

Manā dzīvē sāk atgriezties derības. Derības ir tāds interesants pelnīšanas veids - maizei mēnesim varbūt gluži nesanāks (OK, reiz ar darba projvadi bija minūti ilgs stand-off skatoties vienam otram acīs, un gaidot kurš salūzīs pirmais pie derībām uz pilnu algu. Salūzām abi, un es izrādījos idiots), bet tu nopelni tādas lietas, kā redzēt kā Jānis nav spējīgs uzvarēt cīņā pret gravitāciju, pat pieturoties pie koka. Es jums saku - ja kādreiz ir vienkārši nedaudz par skumju, lauztas sirdis, finansiālas problēmas, vientulība - vienkārši palūdziet Jānim uzkāpt kokā, un visas bažas pazūd smieklos.
Vēlvienu dešuku nopelnīju ar viesvienkāršākajām derībām savā mūžā - saderēju uz to kāds ir mans telefona numurs. Varu tikai apbrīnot to pašpārliecinātību, kad uzskati, ka zini numuru no galvas labāk, nekā cilvēks, kuru ar viņu var sazvanīt.
Protams viss vairs nav tikai priekos un pārticībā - atstāju 10eur Nicītim, jo viņa šaha stratēģija izrādījās labāka par manu "ok, es gribu kauties, labāk neskatīšos, kas notiek laukuma otrā pusē, labāk samainīšu savu dāmu pret pešku". Jāatzīst gan, ka arī ne bez ieguvuma - sapratu, ka esmu cilvēks, kurš var tik ļoti piedurties šaha spēlei, ka paliek karsti, un sirds sitas tā, kā pirmoreiz atvedot meiteni mājās.

Kas smuki - draugu lokā viens no džekiem, kas ielās pazīstams kā Dangels, vienkārši ierodas ciemos pie cilvēkiem ar ceriņiem. Un nevis vienkārši random jebkur, bet tā, ka atbrauc pat ar 5 dažādu ceriņu zariem. Īsti nesaprotu kā šis strādā, jo kopš vidusskolas pie neviena vīrieša ar ziediem nācis neesmu, bet esmu vieglā sajūsmā.

Pāris dienas atpakaļ, domāju, ka esmu īpašs cilvēks, jo man Mego pārdevēja novēlēja jauku dienu. Ir gan dāmas, kas stāsta, ka viņām tā principā ir ikdiena, un sajutos bišķīt mazāk pacilāts, bet tagad sāku domāt, ka varbūt tam ir iesmesls. Iegāju Rimi, pie kases aizmirsu izņemt austiņas, bet ņemot vērā, ka ar tiem pārdevējiem, kas nav izrādījuši īpašu vēlmi iesaistīties ar mani sarunās, tā komunikācija ir diezgan vienveidīga, un es principā minu kas man jāsaka atkarībā no tā cik produkti nopīpstināti.
Nu stāvu - skatos, kartei rāda "Lūdzu gaidiet". Šī viņiem tāda sūdīga diezaina problēma, jo diezgan bieži ir bijuši pārdevēji, kas īsti neiebrauc, ka viņiem jānospiež "enter" uz sava aparāta, lai es varētu samaksāt, tāpēc izņemu austiņas un saku
-"Man te tikai Lūdzu gaidiet rād"
-"JĀ! ES jums jau ČETRAS REIZES PRASIJU!!!"
-"Ui, sori, varējāt pamāt"
-"JĀ JĀ PAMĀT!!! RIMI KARTE BŪS?|"
- :l "Nu tač vienalga?"
-"NU JA JUMS VIENALGA, MAN ARĪ VISS VIENALGA!!"
-"Tad jau viss lieliski ne?"
-"JĀ!@! VISS IR LIELISKI!!"
:l Laikam nelaba diena, vai arī atkal tā vadītāja nākusi pārmest, ka persikiem kods nepareizs. Bet šķiet tik jocīgi, ka darbs veikalā tik ļoti laikam tomēr iznes.
Man šķiet, ja es strādātu Rimi, es vienkārši bazarētu ar tiem pircējiem visu dienu. Tāpat tev nav ko darīt, tad vari vismaz
"Rimi kartiņu lūdzu. Paldies. Vai jums arī šķiet, ka varētu pastāvēt laiktelpa, kurā viens cilvēks dzīvo divās paralēlās laika dimensijās, tādejādi atrisinot vectēva paradoksu?"
vai
"Tas būs 5.26 un kā jums šķiet, vai saiet kopā ar bijušajiem ir tāds nosodāms attiecību solis?"

Vēl izdomāju, ka zivis ir reāli sūdīgākais mājdzīvnieks aklam bērnam.
Es zinu, ka šis nav gluži tas zinātnes atklājums, kuru tu gaidi jau 20 gadus, bet man šķiet nedaudz fascinējoši, kā dzīvības formas galvenā funkcija tiek pilnībā nullificēta, tikai vienas maņas trūkuma dēļ. Bet šādas lietas jāzin. Tagad gan tu, gan es esam potenciāli labāki vecāki.

Un nobeigumā mans spilgtākais iespaids no muzeju naktīm - vesels bars cilvēku stāv rindā uz Mākslas muzeju, kad neilgi pirms 01:00 viens onkulis nonāk lejā un saka "Nestāviet rindā, muzeju aizslēdza, iekšā vairs nelaidīs", kas, protams, izklausās ļoti sakarīgi, līdz tu redzi, ka viņš uzkāpj un aizbrauc uz milzīga rozā sieviešu velosipēda. Nekad nebiju domājis par to, kādu spēku taviem argumentiem tomēr dod tavs ritenis.
Ticēt negribēja arī pārējie cilvēki. Saspiedās ciešā barā pie muzeja durvīm un sauca "LAAAIDIET IEKŠĀAA! LĀĀIDIET IEKŠĀAĀ!". Bet tu paskat tik. Tauta 01:00 naktī pieprasa kultūru! Vai nav burvīgi?

Lūk, dzīve.