sestdiena, decembris 3

Acīm redzamais - neticamais

Stāvu RIMI rindā, mani produkti smuki sakrauti uz slīdošās lentas, pārdevējas virzienā aiz produktu atdalītāja stāv, kāda cita vīra produkti, kas lēni tuvojas savam pīpstināšanas liktenim. Bet ne līdz galam pārdomāta lentas sašaurinājuma dizaina kļūdas (vai vēl ticamāk - mēness fāzes) rezultātā, priekšā stāvošā džeka Kinder Bueno veic Hudīnī cienīgu manevru, un iebēg aiz sadalītāja pie maniem produktiem. Es stāvu, skatos, domāju - nu vispār ar ko es esmu sliktāks? Vai es neesmu pelnījis Kinder Bueno? Muļķības.
Pārdevēja saskaita džeka produktus, aizlaiž vienā no joslām, kas paredzēta savākšanai, un tad manējos otrā. Džeks paskatās uz maniem produktiem, pamana Kinder Bueno - skatās uz saviem - acīmredzami Kinder Bueno tur neredz. Īsti nezinu vēl kā šī situācija risināsies, bet nu principā man ir čeks, es varu parādīt, ka esmu samaksājis, un lai novāc savu neķītro skatienu no maniem našķiem. Tā nu viņš skatās uz maniem produktiem, saviem produktiem, savā somā, uz saviem produktiem, savā somā, uz maniem produktiem.. Ir tik faking lieliski no malas vērot, kā acīmredzami kustībās ieliekas cilvēka domu process, sastopoties ar šīs zemes lielāko magu. Es tikmēr salādēju visu pārējo, paņemu to Kinder Bueno, tur pat atveru, un skatoties uz viņu nokožos. Viņš skatās man acīs un tad... paskatās savā somā.
Magic.

Citās ziņās no Valtera Brūna attiecību padomu grāmatas - nezini, kur vest meiteni otrajā randiņā, jo radošās spējas vietu izvēlē līdz tējas namiņam nesniedzas? 100% rekomendēju pavadīt kopīgi divas dienas gultā klepojot un šņaucot degunu. Ja reizēm rodas sajūta, ka dāmai elpa neaizraujas tik ļoti, cik vēlētos, skūpsti laikā, kad deguns ir tikpat funkcionāls, kā kājslauķis taisīts no glitteriem, atklās tev pilnīgi jaunu skābekļa trūkuma pasauli. Un kad all is said and done, kopīgi kā romantiskā filmā varat sagaidīt rītu ar Theraflu un cigaretēm.

Es tagad neatceros vai jau rakstīju par to, un man reāli nav pacietība iet tagad meklēt, bet esmu visai neapmierināts ar faktu, ka uz cigarešu paciņām cipari, kas apzīmē stiprumu aizstāti ar vēl papildus noderīgiem padomiem. Reāli es līdz tam brīdim nemaz nebiju iebraucis, ka tie cipari domāti kā brīdinājums. Šķiet kaut kā skaisti, ka tīri nejauši ar aizliegumu panākta ļoti noderīga informācija. Un kā man tagad atšķirt sarkano marļiku no baltā kent? Tagad man te tikai ir "Atmetiet smēķēšanu - tuviniekiem jūs esat vajadzīgs dzīvs". Kā Jūs to zināt? Varbūt es esmu vienkārši nenormāls krāns. Varbūt mani tuvinieki ir sekta, kurai manas mirstīgās miesas ir daudz vajadzīgākas nekā šādi te jautājumi. Vai arī varbūt mana dzīvība ir apdrošināta par 17 miljardiem un zālēm pret vēzi.
Kaut kad stāvot rindā uz autobusu Mālpilī (jap, rinda Mālpilī, šis godavārds ir patiess stāsts) viena meitene stāsta citām, ka Signei* vecāki brauks prom brīvdienās un omīte pieskatīs kaut kādus sīkos, un Anna* tieši domāja, ka gribētu kaut kur dzimšanas dienu bez sencīšiem nosvinēt. Reāli pat šī būtu derīgāka informācija, ko likt uz cīgu paciņām.
*vārdi aizmirsti

Lūk, dzīve.

trešdiena, novembris 23

Davai, man velvienu sardeli!

Veikalā Top pie kases stāv 2 džeki, pirmajam ir 8 aliņi un 1 sardele, otrajam 4 aliņi, bet toties deguns pēc formas kā sažuvis kartupelis un tik intensīvi sarkans, ka drīzumā visticamāk atstās cilvēkam redzamās krāsas spektru. Pirmajam saskaita aliņus, pieskaita sardeli - 7.55 or smth. Viņš tāds o wow - pagriežas pret gaļas pārdevēju - "Davai, man velvienu sardeli!". Es saprotu. Dzīvojam taču tikai vienreiz. Bet mani nedaudz satrauc, ka es nezinu vai viņš abas sardeles ieplānojs sev, lai atzīmētu otrdienas rītu kā buržujs, vai viena tomēr ies kartupeļģīmim.
Nicīts saka, ka džeki ne tikai sadalēs, bet tās tiks nevis katram sava, bet pa vienai pēc kārtas uz pusēm. Es ļoti ceru, ka viņi tās notiesās kožot katrs no sava gala līdz viņu lūpas saskarsies un kartupeļģīmja deguns, iespiežoties pirmajam vaigā, sasniegts kritisko masu, pie kuras no sarkanā milža pārvētīsies supernovā.
Labi, ka es jau esmu mājās.
Laima cerēja, ka stāsts beigsies ar to, ka tiek nopīpstināts arī kartupeļģīmja deguns, un man sāp sirds par faktu, ka tā nav realitāte. Pasakiet, lūdzu, kāds Dievs eksistē, ja šis nenotika. 
Šis būtu īpaši skaisti tāpēc, ka šī veikala pārdevējas vienmēr pieskarās lietai, kuru pārdod, pat, ja tā nav pīpstināma. Pērkot kaut kādas bulkas, man šis nedaudz tracina, tāpēc ar katru reizi tās mēģinu nolikt arvien tālāk, tā, lai pārdevējai grūtāk pieskarties, bet tā, lai ir acīmredzams, kas ir tas, ko es pērku. Līdzšinējie eksperimenti liek man domāt, ka es varētu doties ekspedīcijā uz citu galaktiku, radot bērnus, mazbērnus un mirstot uz kosmosa kuģa, un pēc 17 paaudzēm mani maz...bērni nolaidīsies uz jaunas planētas. Viņi neatcerēsies mani, runās citā valodā, iespējams no vēstures būs dzēsta Zemes eksistence, viņu morāles principi būs kaut kas mums vispār prātam neaptverams, bet viņi izkāps no kosmosa kuģa, un tur stāvēs tā TOP pārdevēja, un iegrābsies viņiem bulkās.

otrdiena, septembris 27

Kas nenotiek Grobiņā

Uz ielas pienāca džeks un paprasīja vai nevar ieķīlāt pie manis savu telefonu. Es atteicos, jo nekad par šādu biznesa avantūru nebiju domājis. Saku uzreiz - es kļūdījos - tagad man ir vairāk jautājumu, kā matemātiskās analīzes eksāmenā. Kāds bija tas telefons? Vai varbūt es varēju nopirkt kaut ko par 5eur? Kā tieši izpaustos tā atķīlāšana man arī līdz galam nav skaidrs - piezvanīt viņš visticamāk man nevarēs. Mēs it kā varētu jau tagad sarunāt, ka tiksimies pēc 3 dienām pie Laimas pulksteņa, brīdī kad saule pieskarās LNB virsotnei, es stāvēšu ar rozi, bet viņam jāsāka parole senebreju valodā. Un ja nu tas telefons ir zagts - es reāli varētu būt izglābis kāda cilvēka informāciju. Šī vispār varētu būt burvīga nodarbošanās - uzpirkt zagtus telefonus un pārdot sarakstes/bildes/pierakstus tam, kas sola vairāk. It kā kompis(nedirsies, telefons ir kompis) ir nācis mums atvieglot dzīvi, bet tādam cilvēkam, kā man tas ir reizē svētība, bet reizē arī lāsts - man reāli ir vēl viena vieta, kur pazaudēt lietas. Man piemēram šobrīd ir pazuduši pāris notepadi. Nav gluži tā, ka es varētu vienkārši zvanīt mentiem par šito. Vispār cik lielai jābūt lietai, kas pazūd, lai būtu pieklājīgi zvanīt mentiem? Ok, es domāju piekritīsi man, ja es teikšu, ka atnākot mājā un secinot, ka tava māja vienkārši nav, kaut kādā brīdī, ja nu galīgi nav ko darīt rindā pēc alkohola, varētu piezvanīt mentiem. Tajā pat laikā diez vai tevi uzņemtu baigi silti, ja tu zvanītu un prasītu vai viņi nezin kur ir garie papīrīši. Diezgan ātri gan skaidrs, ka izmēram nav nozīme - bērnu varētu ielikt tādā palielākā atvilknē, bet neviens nebrauks meklēt manekenu. Man vismaz tā šķiet. Bet ja nozog veikalam? Ak dievs, es ceru, ka kāds policijas darbinieks ir uztaisījis manekenam "Wanted" plakātu. Bet īsumā skaidrs - man vienkārši vajag dārgus notepadus. Es varētu ielikt savos notepados adreses uz bitcoin makiem, ar 50 eur iekšā varbūt? Man gan ir bail, ka, ja es ar šo zvanīt mentiem, iespējams viņi tiešām atbrauktu. Vai šī skaitās kukuļdošana? Droši vien, ka nē, ja es nepiemiedzu ar aci. Kukuļdošana vispār tāds interesants koncepts - kā tieši tu iemācies iedot kukuli? Standartā jau šķiet vieglākais veids droši vien ir ielikt dokumentos naudu un tad sliktākajā gadījumā teikt "ooooo mana pazudusī naudiņa, jau domāju, ka līdz mēneša beigām nezivilkšu bez šī piecīša", lai gan nevar būt, ka kaut kas sāk skaitīties kā kukulis tikai brīdī, kad tu nosūti gaisa skūpstu, vai konkrēti pasaki "lūdzu ņemiet šo naudu un nelieciet mani cietumā".
Es biju aizbraucis uz Grobiņu, un tagad nezinu ko tieši es domāju, kad sāku rakstīt šo teikumu, jo principā tur vienkārši nekā nav - 3 tinder meitenes, 1 graffiti, viens hoverboards un kafejnīcas slēdzas 18os. Labā ziņa gan tāda, ka apkārt ir gana daudz lauku ceļu, lai pat tāds džeks, kā es, kurš neko jaudīgāku kā mikseri nav vadījis gadus 15, tiek pielaists pie stūres. Ok, bet nu  good enough - šis vismaz var kalpot kā vieglais ceļš uz ieraksta virsrakstu.
Es nezinu vai par šo pienākas nosodījums, bet zini ko es reāli nesaprotu? To vīriešu vēlmi sasveicināties stāvus. Vai kāds no mums plebejiem ir kādreiz citam aizrādījis par to? Bla-bla-bla respekts - es te džeki atnācu pačilot un aliņu iedzert, taču sēdi. Tas kļūst vēl jo muļķīgāk ja pienāc pie kāda, kas piemēram sēž uz sola pie galda, un tad piecelties tā kā īsti nevar ko ne? Nu ko, sociālās normas, ko tagad jūs sukas darīsiet? Un tas ko dara ir tas smieklīgais ietupiens, kad cilvēks principā palecās uz dibena ar cerību, ka paspēs sasveicināties, pirms nokritīs atpakaļ. No vienas puses jau nevar neko pārmest - visai ambiciozi, es nekad tik ļoti neuzticētos savām levitācijas spējām. Bet besī konkrēti. Un arī par to "cieņas" izrādīšanu - nu reāli čali, ja tevi aizvaino sēdoši cilvēki, iespējams, tikai iespējams, problēma nav viņos. Nevar gan noliegt, ka fakts, ka esi līdz kaut kurienei aizvilcies ir tādas cieņas vērts, ka principā es nesaprotu kāpēc viss krogs nepieceļas kājās un nesāk dziedāt himnu pie katra vīrieša ierašanās.
Jaunumi pārdevēju ziņās - BP narvīša pārdevēja man prasot filtrus atbildēja, ka nav - kāds atnāca un visus izpirka un viņa nezinot kurš. Tagad jādomā - ko tieši es varētu būt darījis, ja viņa zinātu kurš? Sameklēt dzīvesvietu un iemest ķieģeli logā ar lapiņu "Nākamreiz šis ķieģelis būs Tavas sievas sejā, filtrupidar"? Vienmēr jau, protams, risinājums ierakstīt sudzibas.lv - filtri nebūs joprojām, bet toties emocijas izlādētas.

Lūk, dzīve.

ceturtdiena, augusts 25

Divči un Sapņi

Ja neskaita Piena festu, kas uz vārdu "festivāls" šķiet kvalificējas tikai ar pieejamo dubļu apjomu, apmeklēju savas vasaras vienīgo festivālu - Divču Festivālu. Šogad pirmo reizi dalībnieku kārtā arī policisti, kas, lai arī iebilda pret mūsu izvēli mēģināt iztukšot 7 divčus pilsētas centrā, bija gana draudzīgi, lai padalītos par pašreizējo situāciju Mālpilī. Izrādās cieņa pret narkotikām esot kļuvusi daudz stiprāka kā kādreiz. Nezinu vai esmu idiots, un nezināju arī, ka vietējie brauc uz Terasi rīt ripas un tresīt, bet saku "Ā jā pareizi! Es dzirdēju, ka Bodži zāli tirgo!" Policists gan saka, ka bodži jau sen esot ārā no biznesa.
Šo padzirdējis mājās stāstu mammai, ka varbūt viņai jāpievēršas zāles tirgošanai, kā nekā tirgū tagad brīva vieta. Dārzā tāpat katru gadu parastās kaņepes saaug vairāk kā būtu nepieciešams (kas būtu 0), un kurš gan viņu, sākumskolas skolotāju, turētu aizdomās. Lai dod tirgot tiem bērniem, kas nāk pa vasaru mācīties. Nepatika ideja :<

Divču festivāla gaidību noskaņās nedrīkst nepieminēt arī Plaukstiņdivča festivālu, kas biznesa vidē parasti pazīstams ar abreviatūru PDF. Savācamies visi uz kopīgu iedzeršanu, iesildamies pirms plaukstiņdivča atvēršanas, izejam ārā uzpīpēt un te nu pēkšņi es izlemju demonstrēt savas pasākuma gaisotnes uzturēšanas spējas - metu renstelē benčiku un aizmetu garām. Būdams cilvēks, kam, acīmredzot, nav nekā labāka, ko darīt ar savu dzīvi,  pieliecos, lai iemestu kārtīgi, un tajā brīdī no krūšu kabatas renstelē iekrīt dzīvokļa vienīgās atslēgas valstī. Dzīvoklī neviena nav, ja neskaita plaukstiņdivčus, kas gaida savus īpašniekus kavējot laiku ballīšu mūzikas ritmos. Jejubog. Jēēēējubog. Otrreiz mūžā es šito čista nedarīšu.
Sākumā mēģinam ar magnētu. Tā kā nevienam no mums izņēmuma kārtā līdzi nav ne magnēta ne striķa, es skrienu tiem pakaļ uz KKC. Jā. Kaut kā nemanot pielavījies tas dzīves posms, kad krīzes situācijā es skrienu pēc palīdzības uz krogu. 2-3h vārtīšanās uz vēdera, smiekli, bezcerība un Mārtiņš ar krietni mazāku magnētu komplektu, kā to prezentē pa telefonu. Kaut kādā brīdī es saprotu, ka nu jau ir gana, nolemju, ka es varu samaksāt par Elīzas durvīm un zvanu diennakts atslēdzniekam. Paiet kāds laiciņš, kamēr paceļ nedaudz samiegojies vīrietis un superprofesionāli sāk sarunu ar "Kas noticis?! Kur?!" Uz ko es atbildu "nuuu te pie Vērmanes dārza" un "ĀĀĀĀĀĀĀĀĀ" ir kaut kas, kas atskan, kad izrādās, ka Jānis acīmredzot ir vadījis vakarus lūdzot Jēzu, jo pēkšņi viņa rokās ir atslēgas. Un tā lai visi zin - kamēr mēs tur ņēmāmies, Artuss Kaimiņš gāja garām un nenāca palīgā gulties uz zemes un bāzt roku renstelē. Artuss, tava tauta pie plaukstiņdivča netiek. Kauna nav?

Stāvu pie luksofora, pienāk 3 cilvēki sarkanos kreklos ar uzrakstu "Draugs 24/7". Nedaudz jau kļuvu ieinteresēts, piemēram tagad pusdivos naktī uz darbadienu man ganjau draugs noderētu. Izrādās nav nekādi draugi. Kundze pienāk, dod flajeri un saka "Atnāciet pie mums, mums te ļoti labs mācītājs kurš stāsta vai okultie spēki ietekmē mūsu dzīvi" Es prasu "Nu a kā tad ir? Ietekmē vai neietekmē?" uz ko saņemu atbildi "Mēs bieži domājam, ka neietekmē, bet patiesībā ietekmē gan!". Muļķe izspoiloja. Kāda tad tagad man interese tur vispār iet.

Vēl uz ielas redzēju meiteni, kas iet pa trotuāru ieurbusies grāmatā un nepievērš uzmanību apkārt notiekošajam vispār necik. Uz grāmatas rakstīts vienkārši "Tadžikistāna". Nekad nebūtu domājis, bet nu tagad es arī esmu ieinteresēts kas tur tik labs.

Bāc man reāli nav ne jausmas kā taisīt pārejas starp rindkopām. Es gribu vienkārši pierakstīt idejas. Vai tiešām ir laiks bullet-pointiem? Nu nevar būt, ka es esmu tik zemu kritis. Lai nu kā redzēju kā uz LuLu picu 1os naktī  ar rikšu atbrauc džeks ar dāmu un rozi. Manas kantes sišanas prasmes visticamāk ir kaut kur starp bērnu un programmētāju, bet ja šitāds džeks var dabūt dāmu, es nezinu vai man vispār vēl par kaut ko dzīvē jāsatraucās.

Gribi zināt kā man iet pa sapņiem? Nu principā nav jau tā, ka Tev ir baigā izvēle.
Kādu rītu, pretēji , pamodos ~5:00. Šoreiz ne no baznīcas zvaniem, bet gan sapņa - Pienāk kāda dāma un saka
-"Mēs neesam pazīstami, bet man tev jau sen bija jāpaprasa - nāksi ar mani uz randiņu uz Detlefa koncertu?"
-"Kas ir tas Detlefs?"
-"Nu tas pats, kas Dons, tikai ar citu vārdu".
Es pamostos, un uzreiz paņemu telefonu un meklēju, kas ir Detlefs. Izrādās tas nav Dons, tas ir kaut kāds cits fabrikas džeks. Dzīve mani ir salauzusi, es vairs neticu saviem sapņiem.

Vēl pēdējā laikā mēdzu sapņot par supergarlaicīgām lietām. Piemēram vienu nakti braucu pa Rīgas centru ar mašīnu, izraisu 4 avārijas un nobraucu 2 cilvēkus. Pie sevis domāju "wtf, man likās tam bija jābūt vieglāk". Tad atceros - ak jā, pareizi, man nav tiesību un es vispār nemāku braukt. Citā sapņi pēkšņi konstatēju, ka man ir dzīvokļabiedri, kas ir superbesīgi, nonstop pasūta picas un liek piegādātājam likt viņas manā istabā uz galda. Varētu padomāt, ka man ikdienā nepietiek problēmu, lai vēl risinātu viņas sapņos.

Saraksts ar lietām, ko darīt, kad iekāpju pensijā paliek tikai lielāks. Ideja #431 - jānovāc 11 cilvēku komanda un jāielaužas audumu/gultasveļas/aizkaru/galdautu veikalā un jāuztaisa forts pa visu ielu. Ja nāk policisti vienkārši jāsaka "aiaiai, esmu tik vecs gribēju tikai nosnausties, kur es esmu, ludzu palidziet"

Un nobeigsim ar ko smuku.
Pie lietām, ko esmu nopelnījis ar šiem ierakstiem (apkaunojums un viens aliņš) ir pievienojies arī saldējums. Es zinu, ka lai to dabūtu principā pietiktu arī ar vienām vakariņām, bet es esmu priecīgs tikuntā. Es pamatā šo rakstu vienkārši, lai neaizmirstu lietas, bet, ja tu gūsti no tā prieku murmuli, tas dara mani laimīgāku :)

Lūk, dzīve.

trešdiena, augusts 3

Es eju dirst

Iepriekš rakstīju par savu superveiklo komunikāciju ar Narvesen pārdevēju. Tā nu tomēr sirds balss laikam sauc, un dodos atkal pirkt tabaciņu. Šoreiz saku "Man tabaciņu un garos papīrīšus". "Garos papīrīšus?" - viņa prasa - "ooooooo" un rādā uz mani ar divām pistolēm, kas taisītas no plaukstām (ok to par tām pistolēm es piedomāju, bet tu nevari man pārmest, ka es gribu dzīvot skaistākā pasulē). Iedod man nepieciešamās preces, nav īpaši daudz komunikācijas, ja neskaita, ka saskatamies kamēr viņa apkalpo iepriekšējo džeku, samakasāju un dzirdu "bla bla kopiju?" uz ko es atbildu "Nē, paldies!". Paceļu acis, un redzu, ka viss frivolums no viņas sejas pazudis. "Ej dirst" saka viņas acis, bet no lūpām nāk "Es teicu Jauku tev dienu >:l". Vai es esmu visgrūtāk koļijamais džeks? Droši vien, ka nē, un tālāk šo jautājumu lugtum neiztirzāsim. :l Bet atzīšu, ka "Nē, paldies" manuprāt ir visai perfekta atbilde uz "Jauku Tev vakaru".
Šķiet kaut kā smuki uz viena viļņa ar kādu no manām mīļākajām dziesmām:


Citās pārdevēju ziņās - šodien darba TOPiņā samaksāju par pirkumu, un pārdevēja saka "Tā viss, es eju dirst". Teikšu godīgi - diezgan mulsinoši mēģināt saprast kāpēc pie manis ir šī informācija, un ko man tagad atbildēt, bet par laimi izrādās tas bija paredzēts otrai pārdevējai, lai nāk viņu aizstāt.

Mana omīte man šķiet ir tik nedumpinieciska, ka tas traucē viņai dzīvot. Situācija tāda - omīte veca, bail braukt ar ričuku, jo domā ka kādā brīdī paģībs un izdauzīs zobus ar stūri, tāpēc stumjas uz dārzu, jo nu ļoti patīk puķes apčubināt. Tajā pat laikā viņas daudzdzīvokļu māju pagalmā ir dobe, kuru neviens negrib ravēt, negrib neko darīt, negrib pat sēklām naudu samesties, bet visi sūdzas, ka izskatoties pēc sūda. Es viņai saku - rekur perfekta iespēja, tieši balkona priekšā vari iekopt sev puķu dārzu, nav nekur tālu jādodas, kaimiņi priecīgi, visi uzvarētāji. Paskatijas uz mani vienkārši kā uz borderline debilu. :/

Vēl no Mālpils ziņām - aizbraucu pie mammas, tur viņas draudzene. Saka man - bac Valter - tu tik labi tagad izskaties, bet varbūt vēl bišķīt vajadzētu svaru nomest. Es saku, ka tur jau īpaši daudz jau vairs nav ko nomest. -"Jā, nav, bet nu... nu varbūt tev to sešpaku vajadzētu!"  Viņai ~50. Nevar īsti tagad saprast vai tas ir padoms, kam gribu klausīt.

Vai es esmu vienīgais, kam šķiet, ka ir jocīgi, ka rakt ir kaut kas, ko es par naudu labprāt nekad nedarītu, bet līdz ko Tev neko nemaksā un vienkārši iedod lāpstu rokā, pēkšņi tas ir kaut kā interesanti. Es vienkārši meklēju domubiedrus. Vēl joprojām brīvas vakances arī cilvēkiem, kam patīk skatīties saulē. Ja Tu skaties Saulē, un tad izlem vēl novilkt saulenes, mums būs pa ceļam.
Šodien Nicīts pateica kaut ko burvīgu - "Man patīk tie inteliģentie dalbajobi". Inteliģentie dalbajobi, ir vienkārši fantastisks raksturojums galīgi foršam cilvēku pulkam.
Varbūt jātaisa biedrība?

Lūk, dzīve.