otrdiena, septembris 5

Kristiešiem ir Tinder

Es pamostos brīvdienā no tā, ka pret palodzi sitas lietus - urrā! Klāt ir mans mīļākais gadalaiks, un tā vietā, lai šaustītu sevi par to, ka šobrīd ārā nedzeru šņabi, es varu mierīgi nodirnēt dienas pie grāmatām un filozofiskām pārdomām par to, kuram tieši Latvijā ir tā vara noteikt cik R legāli var likt vienā urrā. Nesatraucies gan, man ir nedaudz šņabis arī mājās - lai arī sociāli mirušāks, es tomēr vēl joprojām varu nebūt skaidrā.
Gribas iet uz pasākumiem, redzēt kaut ko jaunu, bet tā kā esmu diezgan sūdīgs plānotājs, aizgāju vienkārši pie zobārsta. Baigi neiesaku - man ir reāli garlaicīgi vienkārši gulēt, un pabazarēt es arī nevaru, lai arī zobārste acīmredzami mēģina manī rādīt ilūziju, ka varu to darīt arī tikmēr, kamēr viņas pirksti ir manā mutē. Šoreiz vismaz dzirdēju kaut kādas baumas - viena džuse iešot prom. Nesapratu kāpēc, bet tā pati džuse arī vairs nevarot ielīst savā kostīmā. Varbūt tāpēc.
Varbūt varētu vismaz zobārstiem kaut kādas mazas grāmatu lapas uztetovēt uz kakla, lai man ir ko palasīt tikmēr? Tā es vienkārši guļu un pētu auskarus, bet tas šķiet nedaudz bīstami - vienreiz es tā nedaudz papētīju auskarus un attapos 3 gadus vēlāk dzerot "sķiršanās kafiju" uz Galerijas Rīga jumta.

Atceries tās manas kristiešu biznesa idejas? Pamēģini tikai teikt nē, es šo ņemšu personīgi, un, ja tev šķiet, ka es neesmu spējīgs būt drama queen, tad tas ir tikai tāpēc, ka es to drāmu krāju tam vienam brīdim, kad man pietrūks argumentu, lai uzvarētu triviāla rakstura strīdu, kurā man nav taisnība. Izrādās, ka kamēr es te vienkārši spriedelēju, kāds jau ir ķēries pie darba un mūsu priekam - Katoļu Tinders! Es vēl līdz galam neesmu nospriedis kā man par šo justies.
1. Visiem profilbildes ir viegli aizmiglotas, lai neiznīcinātu to ilūziju, ka, lai arī esam internetā, dāmas izskatās tieši tāpat kā nākot no dievkalpojuma, kurā aizgāji nedaudz par tālu jokā ar Jēzus asinīm izliekoties par vampīru. Ja tu gribi redzēt kaut ko vairāk esot jāreģistrējas. Kā tieši tas notiek vēl neesmu sapratis - man likās, ka reģistrējos jau izveidojot kontu, bet iespējams tā ir kaut kāda reģistrācija pie Jēzus. Vai ticamāk - laulību reģistrā.
2. Par 10eur gadā var nopirkt tādas fīčas kā "Personas, kas viena otru ir atzīmējušas ar "patīk", par to tiks informētas." un "Čats tiešsaistē ar video un audio funkciju". Tā saucās gada pakete. Nopietni? Nu būsim godīgi un sauksim lietas īstajos vārdos - man tas izskatās vienkārši pēc iekāres nodokļa.
3. Katram lietotājam ir profils ar atmiņu kladei līdzīgu formātu. Fak - kāpēc tiem bija jābūt katoļiem, es reāli būtu into that shit. Ja Tinderī tev jāmēģina par dāmas personību spriest vien pēc tā vai visas bildes nav bijušas mēģinājums atrādīt krūtis, tad te es uzreiz skaidri redzu: "Katoliskā baznīca man nozīmē" - "Lai Baznīca būtu māte, nevis stingra apvienība, kas beigās kļūst bārene...". Gurrllll. HOT.
Viss pārējais gan I guess pēc standarta, tā vismaz secinu pēc posta forumā, kur kāda dāma raksta "Pagaidām personīgā pieredze ir ļoti slikta, jo esmu Katsat jau ilgu laiku un nēesmu saņēmusi nevienu vēstuli. Ir tāda sajūta, ka te nekas nenotiek. Vai tiešām nevienam nav radusies interese par mani?". Nu man tagad ir, bet nu moš kaut bišķi iniciatīvas? Vai arī Papardes Zieds māca, ka komunikāciju pieklājīgi uzsākt tikai pēc ceturtā match?
Sorry, kristieši, ka es jums tā piesienos, bet nu man reāli grūti atrast vēl amizantākas komūnas.

Vēl joprojām mācos braukt. Nu jau esmu sapratis, ka braukt nemaz nav tik grūti - sarežģītais tajā pasākumā ir braukt likumīgi. Progress ir jūtams - kamēr braukāju instruktors jutās gana chill, lai pabrowsotu internetu no telefona. Nebiju gaidījis, ka autoskola attīstīs manu vārdu krājumu - ar instruktoru norunājām, ka es drīkstu lamāties, bet man katru reizi jāizmanto cits lamuvārds, lai viņam nepaliek garlaicīgi. Atzīšu, ka ikdienā mēdzu būt rupjš, bet lamājos reti, līdz ar to šis nav vieglākais no uzdevumiem. Pagaidām esmu izmantojis tikai "joptvajmaķ" un "jobanij rot", kas ir diezgan labs sākums, jo neatceros kad pēdējoreiz būtu lietojis šos vārdus, bet skarbā atklāsme ir tāda, ka situācijā, kad tev pretim brauc mašīna un nav kur palikt, laika ir nedaudz par maz, lai ātri izdomātu kaut ko pilnīgi oriģinālu, bet principā sāku sarakstu, kurš sastāv no tādām lietām kā "ķirbju drāzējs" vai "latentais sūdpauris".

ceturtdiena, augusts 24

Eksorcisms un kā mīlēt valsti

Pulkstens ir pieci no rīta. Mēdz teikt, ka rīts gudrāks par vakaru, es nezinu vai tā ir obligāti taisnība, ne viss ko mēdz teikt, tā beigās arī izrādās, bet nu principā mans gala secinājums ir tāds, ka man vajag draudzeni, lai tādās naktīs, kā šī, es varu ap pusdiviem pieglausties klāt un ausī iečukstēt "Klausies! Ja ir eksorcisms, vai tehniski vajadzētu būt arī insorcismasm?". Iedomājies - ja nu Tev patīk "sliktie" puiši vai meitenes, bet it kā jau ir blakus kāds, kas ir ļoti mīļš un jauks, un negribas atstāt - varbūt viņā varētu vienkārši insorcēt nelielu dēmonu nedaudz interesantākai dzīvei. Miljoniem pielietojumu - esi pārāk jauks, lai pasūtītu dirst klientu vai esi pārāk godīgs, lai nesamaksātu 2eur par ieeju kino, jo kasieris man noticēja, ka esmu viens no režisoriem. Nu tie ir divi iemesli, bet būsim godīgi - es neticu, ka Tu te nāci mācīties skaitļus. Nez vai ir dažādi dēmoni dažādiem grēkiem? Bet nu principā biznesa ideja. Vai Latvija varētu būt nākamā Sodoma? Visi tik runā par to Latvijas Nokiu, varbūt mums vienkārši vajag Latvijas grēka ābolu. Man šobrīd ir grūti rakstīt, jo jādomā par to kādas šķirnes ābolā iekodās Ādams, un vai tā bija tā pati, kas lika sadirsties Hērai ar Afrodīti. Pēc cukurīša neizklausās.
Baznīca vispār šobrīd jaunievedumu lomā baigi atpaliek, bet nesatraucieties - man ir vēl idejas. Es tomēr esmu džeks ar miljons dolāra idejām. Es no biznesa neko daudz nesaprotu, bet es saprotu, ka baznīcas tā vietā, lai būvētu spīdīgus jumtus, varētu dot to naudu man. Ar esošajām zināšanām es gan minu, es baznīcā varētu darīt tikai divas lietas, un tā kā man nepatīk mazi bērni, visticamāk tai būtu jābūt programmēšanai. Tātad pirmais - Lordify. Uz lokāciju bāzēta aplikācija, kas ļauj Tev atrast tuvāk esošos brīvos mācītājus, paskatīties viņu cenas un konfesijas, un tad vajadzīgo izsaukt pie sevis. Vai Tev nekad nav šķitis, ka vieglākais risinājums situācijai varētu būt neliels eksorcisms? Tu acīmredzot neesi redzējis to dzīvnieku, par kuru pēc smagas dzeršanas uz rīta pusi pārvēršas Filis.
Otrais - kristīgie boti. Mana pirmā ideja bija neliels bots, kas vienkārši staigā pa FB un laiko un shēro visus postus, kuri to prasa, bet tā vietā, lai vadītu savu turpmāko dzīvi iztiekot no random sulas pakām, pannām un ceļojumiem uz Siguldu, es varētu arī nedaudz iecashot Dieva acīs un pie reizes visur piekomentēt "Āmen". Iedomājies, ja Latvijā būtu baznīca ar savu botnetu, kas var acumirklī pilnībā noĀmenot jebkura netikļa produkcijas serverus? Tas izklausās tieši tik cyberpunk, cik varētu būt. Turklāt kāda viņiem tur varētu būt sajēga cik man nauda par to jāprasa - es varētu teikt, ka kodu es, protams, rakstu par brīvu, bet serveri uz Āmen vien neies - tur man vajag 9999999eur mēnesī. Bāc. Tinder lai labāk uzmanās.
Par to runājot - šī nav mana vienīgā biznesa ideja. Esam visi dzirdējuši, ka regulāri valsts kādu drāžot, vai iedzīvotāju, vai uzņēmumu, vai vienalga ko, bet nu principā izklausās, ka valstij libido ir augstāks, kā man 14 gadu vecumā. Savādi gan, ka visi par to stāsta tādās skumjās balsīs. Tipiski latviešiem - tik čīkst, bet darīt neko negrib. Es saku - nu varbūt izdrāžam valsti? Katram no mums vajadzētu atrast un ievilkt gultā kādu ierēdni. Un lūk šim tad var būt atsevišķs Tinder analogs, kur tu vari meklēt un swipot ierēdņus no visām iestādēm. Attiecīgi tad tādi, kas grib vairāk dominēt, var meklēt kaut ko no Aizsardzības ministrijas, bet tādi, kuri grib, lai dominē viņus, var meklēt cilvēkus no VID. Ieguvēji visi! Vienīgi nesaprotu kas tur īsti notiek, ja viņi sāk svaipot savā starpā, bet nu izklausās, ka reāli varētu būt arī tāds jēdziens, kā izdrāzt pašam sevi.
Es domāju ar savu baznīcas IT attīstības plānu man jāsāk Mālpilī - vietējais mācītājs visticamāk jau zin, ka es nenāku no normālas ģimenes. Man pašam šķita nedaudz uzjautrinoši, ka bērnībā prasīju viņam "Nu ok, es tad it kā saprotu - tu dzīvo, tad tu nomirsti, nonāc paradīzē, bet tai paradīzē - a šūpoles tur ir?". Stāstīja, ka esot. Turklāt NAV AIZŅEMTAS! Likās nereāli kruti, bet tagad es sāku domāt - kā tas ir nav aizņemtas? Nekad? Izklausās, ka vienīgais variants kā to panākt ir tāds, ka viņās ir aizliegts šūpoties. >:l Diršļi. Bet skaistāk man šķiet tas, ka mamma nesen atgādināja par māsas vienu no pirmajiem baznīcas apmeklējumiem, kur kāzās mēs sēdējām pirmajā rindā, no sava mancave iznāk mācītājs, un māsa uzkāpj uz sola un sauc 
-"TU ESI DIEVS???!!!"
-"Nē. :) Es esmu Dieva kalps"
 -"OOoooOOooOoO viņam ir kalpi!!!"
Pure beauty.

Zini kas vēl ir skaisti. Ir liela iespēja, ka ir kāds šajā pasaulē, kas šo dienasgrāmatu/blogu/memory dump lasa jau 10 gadus. 10 faking gadus. Wow. Šampis Tev un šampis man :)

 Lūk, dekāde.

trešdiena, jūlijs 12

Sapņi un sprunguļi

Neatceros pēdējo reizi, kad piedalījos pārīšu aliasā. Es nezinu vai aliasu var spēlēt vēl kā savādāk, kā pa divi, bet ar pārīšu aliasu es domāju tādu situāciju, kad visi pāri ir vismaz reizi mūžā redzējuši viens otra dibenu. Tā jau saka, ka starp divām mīlošām sirdīm ir kaut kāda sevišķa saikne un jūs saprotaties no pusvārda. Minu gan, ka kaut kā stulba sajūta, ka tavā pārītī tā saikne nav visstiprākā, tāpēc grūti iedomāties kā tie džeki pēc tam savām dāmām mājās izskaidroja kāpēc uzvarējām mēs ar Jāni. Vai ar Jāni ir viegli spēlēt Aliasu? Es nespēlēju Aliasu tāpēc, ka tas ir viegli, es spēlēju Aliasu, jo es gribu zināt, kādā tieši veidā Jānis sagaida, ka no "Viena no populārākajām svētajām vietām Ķīnā" es aizdomāšos līdz vārdam "Sinagoga". Ir gan, protams, patīkami arī vērot citu reakcijas brīdī, kad kā īsāko ceļu līdz vārdam "Viktorīna", tu vari sākt ar "Ok, pirmā daļa, tas džeks, kuru nodūra". Pirmo reizi mūžā arī biju vecpuišu ballītē. Tā kā tur nebija nevienas vieglas uzvedības sievietes, es minu es labāk pastāstīšu vienkārši par savu pirmo Lasertag apmeklējumu. Mēs piebraucam ar busiņu, kura saturs ir vienkārši 12 iereibuši vīrieši, un Jānis (cits Jānis, izrādās ir vēl viens) saka "Jūs mierīgi dzerat, es aiziešu visu nokārtošu", un aiziet uz vietu, kur tu saki, ka gribi Lasertag. Kase? Man nav ne jausmas. Nu mums šis komentārs bija diezgan lieks, jo neizskatās, ka kāds bija bailēs pārtraucis dzert, taču pēc pāris minūtēm Jānis ir atpakaļ un saka "Oi, sorry džeki, es jums sadirsu, viņi teica, lai mēs tomēr nedzeram vairāk". Nu labi, nedzersim. A ko darīt? Izdomājām! Iesim visi uz Lasertag, un visi mēs slīdam uz to kases telpu, pa vienam iekšā pa durvīm, viens džeks stāv pie durvīm un skaita "desmit, vienpā, divpā, vienpā", nezinu kāpēc tur tas vienpā atkal atpakaļ, bet ir visai ticams, ka kāds atmuguriski krīt atpakaļ ārā no telpas. Nu kad visi saskaitīti un sastājušies, pagriežamies visi pret meiteni, kas tur strādā, un viņa skatās ar neizpratnes pilnu skatienu uz mums. "Nu, kas mums jādara?" - "??? Es jums teicu, gaidiet ārā, jūs pasauks". Ir skaisti, kad tu esi kļuvis jau tik nefunkcionāls, ka pat "gaidi ārā", tev kļūst par sarežģītu. Nav gan tā, ka baigi jākaunās - džeks, kuram svinam ballīti, brīvajā laikā mēģina izmest uz ielām ģimenes, un savas ambīcijas pauž tādā līmenī, kā "Mans sapnis ir pārdot striķu uzdevumus. Bet tādus, kur ir arī sprunguļi". Man, piemēram, ir tāds sapnis, kur es dabuju iet uz policiju par to, ka pie manām mašīnas durvīm atrada benčiku, un policijas iecirknī es saprotu, ka mana vaina tiks noteikta nevis pēc benčiku analīzes, vai novērošanas kameru ierakstiem, bet gan vienkārši liekot man uzzīmēt uz lapas pāris apļus, un pēc tam jau zīlniece tiks galā. Bija taču tie šovi par ekstrasensiem detektīviem, kuri meklē pēc fotogrāfijas vai gadījumā šajos dubļos nav nokritusi lidmašīna. Varbūt vajadzētu ko tādu kā ekstrasensu CSI? Redzēju arī tādu sapni, ka atnācu uz braukšanas nodarbību kails. Teikšu godīgi - viens no vismazāk satraucošajiem "esmu kails" sapņiem. Zini, kas vēl notiek, kad tu esi kails? Atbildi es Tev nesniegšu saviem vārdiem, bet gan padalīšos ar kādu no savām epifānijām - Jāņos mierīgi soļoju pa pļavu, un dzirdu tālumā skanam "Kas meitiņu baltu dara, ja ne krāna ūdentiņš?". Labdien, mani sauc Valters Brūns, man ir 27 gadi, un man tikai tagad pieleca. Un es atsakos pieņemt realitāti, kurā tie cilvēki, kas šo sacerēja, nezināja par ko viņi runā. Bet tā kā Latvijā celt senas latviešu zīmes un tradīcijas jaunā gaismā un tad tirgot par lielām naudām ir diezgan IN, es saku dibs uz šo citātu, jo iespējams vēl kaut kad nākotnē es tomēr saņemšos uzņemt filmu "Deviņvīru grēks". Vai šim nez varētu dabūt finansējumu no kultūrkaptiāla fonda? Es varētu ņemt tikai dāmas ar dabīgiem latviešu pelēkajiem matiem, tautas tērpos. Uz abras, uz Staburaga, uz pūra lādes. Un ar ņemt es nedomāju ņemt darbā. Tie dabīgie mati es domāju viņiem varētu īpaši patikt. Nejauši pagadījos sarunā, kur viens džeks sāk stāstīt par to, kā meitenes ar krāsotiem matiem it kā pievērš uzmanību, bet patiesībā mēģina visiem signalizēt, ka negrib patiesībā nevienu sev tuvumā. Viņš, protams, uzreiz tika shutdownots ar komentāru no cita džeka, kurš atklāja, ka iepriekšējā vakarā esot mājās vedis meiču ar krāsotiem matiem no Tinder. Minu, ka randiņš neizgāja tik labi, kā plānots, bet tas nav būtiski, jo patiesībā es šo visu stāstu tikai tāpēc, ka viens džeks arī gribēja piedalīties šajā mačo sarunā ar savu pieredzi un saka - "Es arī ar vienu, kas krāso vienreiz tikos. Nu blondus krāsoja.. Vajadzēja redzēt zīmes...". Vajadzēja gan, vecīt :D Nekam mūsu pasaulē nevar vairs ticēt. Es gan, protams, neesmu pārsteigts, jo vēl joprojām atceros, kā Čizo man iestāstīja, ka viņai ir blondi mati, un tās tumšās saknes patiesībā viņa speciāli ir nokrāsojusi, lai izskatītos gudrākam. Nav viegli būt vīrietiem, it sevišķi, ja esi idiots. Vienu dienu nākot no darba redzēju vienkārši ārkārtīgi burvīgu ainu - gar Dailes teātra durvīm braši garām soļo čalis, kuram vienā rokā divcis, un otrā sarkana roze. Man šķiet tik skaisti - visi ir pelnījuši kultūri, arī tie, kas mīl divci. Laima man saka, ka tas izskatās pēc situācijas, kurā tava sirdsdāma ir arī tavs labākais draugs. Ir vēl jo skaistāk. Es ceru, ka mēs abi saprotam, ka šis ir vienkārši memory dump, līdz ar to notikumi varētu arī nebūt paši aktuālākie, bet nu ja tu esi cilvēks, kurš šeit nāk meklēt ziņas, es domāju mums vajadzētu iepazīties un aiziet uz aliņu. Es redzēju vienu pusfinālu, vai kā sauc to trešdaļu hokejam tad, kad tas visiem vēl bija svarīgi, un sapratu, ka tur pietrūkst pavisam vienkārša lieta, kas sporta datorspēlēs ir jau sen - pērkamas lietas. Piemēram džeks, kas iesit 3 vārtus, var malā nopirkt maisiņu ar smiltīm, ko izbērt taktiskā vietā uz ledus, vai varbūt visi varētu sākt spēli vienkārši ar no kokiem nolauztiem zariem ar visām lapām, un spēles gaitā tos lēnām upgradot uz īstām nūjām. Man gan apnika skatīties. Domāju varbūt vajadzētu aiziet uz krogu, un brīdī, kad Krievija iesit vārtus skaļi saukt "ŠOTI VISIEM!!", bet sapratu, ka veselībai derīgāk ir iet mājās. Manos domu pierakstos stāv arī teikums "The fuck ir picas atvilktne?" un tagad es arī gribu zināt. Skarbā realitāte ir tāda, ka, lai arī man pašam šķiet, ka esmu pieaudzis vīrietis, kas māk dzīvot patstāvīgu dzīvi, man šķiet, ka man mājās vairs nav nevienas atvilktnes.

trešdiena, maijs 31

Public Enemy No. 1

Beidzot ir pienācis laiks, kad arī Tu vari pārtraukt justies droši uz Rīgas ielām. Nē, es nerunāju par urlām, akām bez vākiem, vai risku satikt to bijušo klasesbiedru, ar kuru jums nav par ko runāt, taču pieklājība prasa veikt nelielu small-talk, lai noskaidrotu vai tu gadījumā neguli ar viņa sievu. Nē, es runāju par to pasaules brīnumu, kas saucas Valters "es spoguļos skatos tikai pirms randiņa" Brūns.
Ja es domāju, ka manas pirmās braukšanas nodarbības instruktora pavadībā noritēs stāvlaukumā, kam apkārt ir 3m augstas betona sienas, tad realitāte ir tāda, ka jau pirmajā braukšanas reizē es atbraucu no pārdaugavas uz centru. Cik tas ir kruti? Galīgi.
Mans instruktors ir vienkārši nereāli chill, un šajā brīdī es īsti nevaru saprast kā braukt iemācās tie cilvēki, kas mācījušies pie tādiem, kas nonstop brēc virsū. Man šajā brīdī koncentrēties uz visu apkārt notiekošo ir tik grūti, ka uzmetot aci ātruma pārslēgam un paskatoties atpakaļ uz ceļu, nākas secināt, ka mēs pēkšņi atrodamies jau vispār citā Rīgas daļā, nemaz nerunājot par visu pārējo. Šķita, ka samācīties, ko nozīmē katra zīme, būs grūtākā un garlaicīgākā visa tā procesa daļa, taču tagad saprotu, ka tam nav nozīmes, jo apskatīt visas zīmes tāpat nevienam nav laika. Šis nav produktīvs ieteikums, bet varbūt varētu uztaisīt tādu kā muzeju, kur zīmju vietā ceļa malās uz stabiem ir saspraustas gleznas? Varētu būt daudz saistošāk.
Palēnām mācos kā vispār strādā mācību mašīnas - braucam, un instruktors saka "pārslēdz ātrumu". Es sniedzos pēc sajūga, un ... es sniedzos pēc sajūga un.. wtf, kur ir sajūgs? Es esmu ieslīdējis tik dziļi sēdeklī, ka mana kāja šķiet nu jau taustās pa priekšā esošās mašīnas bagāžnieku, un vicinu kāju pa riņķi ar tādu entuziasmu, it kā mātu ar lakatiņu savai sirdsdāmai, kas uz neatgriešanos iekāpusi vilcienā uz karu, un viss, kas griežas manā galvā ir "Aaāāāŗggggg man šķita mēs te visi sarunājām, ka te būs arī sajūgs!?!? Jūs un jūsu priekšvēlēšanu solījumi..", un sajūta, ka kontrolēju situāciju man ir mazāka, kā pirmo reizi mūžā mēģinot atvērt meitenes krūšturi. Nu tagad es zinu, ka ne tikai instruktoram ir savi pedāļi, bet tie pedāļi ir savienoti ar manējiem. Atzīšu gan, ka galīgi laba sistēma - vari just, kad instruktors bišķīt paspiež gāzi situācijās, kad pretēji maniem uzskatiem, es patiesībān nebraucu uz 100, kā arī instruktors jūt to brīdi, kad teikt "Vecīt, mierīgi, mēs neesam rallijā".
Pagaidām braucam bez starpgadījumiem, lai gan nevarētu teikt, ka grasos uz šo paļauties, taču ir vieglāk orientēties uz ceļa, ja tev blakus ir cilvēks, kas zin pateikt "Šis ir smagais, no tā bēgam" vai "oioioi tik dārgas mašīnas sist nevajag, labāk izkārtojies vairāk pa labi".
Vienā vietā ne miņas no gājēju pārejas, toties ceļa vidū konkrēta miņa no pareizticīgo mācītāja, kas vienkārši dur pāri ceļam, vai nu pilnībā ignorējot, vai pilnībā samierinājies ar nāves neizbēgamību. Instruktors saka, ka mācītājus nost nebraucam, un es klausu uz vārda, bet nu atzīšu - kādam tur dievs toč stāv klāt. Vēl viena lieta, ko uzzināju - kad man saka "oioi mammu labāk nē", tas nenozīmē, ka mašīnā ir kaut kāda detaļa/rīcība, ko sauc par mammu (man šķiet kaut kas tāds bija stroikā), bet gan tas patiesībā nozīmē, ka ja māmiņa grib stumt pāri gājēju pārejai ratiņus - tu labāk stāvi.

Wroooom, dzīve.
Šis ieraksts tapis sadarbībā ar "man solīja zvanīt 10os, bet ir jau pus12"

trešdiena, maijs 17

Vot šitais ir tas, ar ko tu dīlosi visu turpmāko dzīvi

Pirms pāris nedēļām ieskatījos spama meila kastē, un pamanīju, ka manas pārdomas acīmredzot aktīvi lasa kredītdevēji, un kāds viņu pārstāvis, kuru nesauksim par Mečeslavu, ir izgājis cauri lasītākajiem rakstiem un saspamojis linkus uz sava darbadevēja lapu.
Es, būdams nekrietns rupeklis, atrodu konkrēto uzņēmumu FB un aizrakstu "Cik daudz man jūs publiski jānodirš, lai Tu savāktu to spamu?" un ielieku 1 zvaigzni. Atbildi tā arī nesaņēmu, bet visai drīz skatos - ir noticis brīnums, un Mečeslavs tiešām ir aizgājis un izdzēsis visu ārā. Saprotu, protams, ka tagad daudziem no jums 30k ir aizgājuši gar degunu, bet es teiktu tas ir šī brīnuma vērts. Pāris nedēļas vēlāk pie manis darbā pienāk mans priekšnieks un saka "Klausies vecīt, Tevi te kaut kādi kredītu džeki mēģina sameklēt". Šis ir teikums, ko tu droši vien negribi dzirdēt nekad, it sevišķi no sava priekšnieka, taču kas izrādās - tie faking čaļi ir sameklējuši kur es strādāju, sadabūjuši mana priekšnieka numuru, piezvanījuši viņam, un palūguši vai nevar ar mani parunāt, lai izņemu to vienas zvaigznes vērtējumu. Viņi sazvanīja manu priekšnieku, lai es izņemtu viņiem vērtējumu FB. :llll Viņi sazvanīja manu priekšnieku, lai es izņemtu viņiem vērtējumu FB. Nosēdās šitas? Jo man vēl nē.
Tie ir džeki, kuri saprata, ka vieglāk, kā atbloķēt mani FB, un atrakstīt jebko, vai atrast manu meilu, vai atrast manu telefonu, ir sameklēt kur es strādāju, sazvanīt manu priekšnieku un palūgt viņam sarunāt, lai izņemu viņiem vērtējumu FB. WHAT THE ACTUAL FUCK? :DD Vienā brīdī, kad zvanīja priekšniekam VĒLREIZ, es biju birojā, un dabuju parunāt arī pats - nu izrādās, ka Mečeslavs sen ar viņiem vairs nestrādā tieši šādu iemeslu dēļ, un novienojāmies, ka es izņemšu to zvaigzni, un viņi nekad vairs nenākšot un šajā blogā nekomentēšot. Sajūta, ka par savu Purčikā atrasto SEO speciālistu atbildība būtu jānes arī uzņēmumam īsti neguvu. Vēl neesmu sapratis vai šis vispār bija man izdevīgs dīls. Kad prasīju, vai viņiem liekas normāli, ka mēs šobrīd runājam caur mana priekšnieka telefonu, vai tiešām tas ir ērtākais veids, kā mani bija sasniegt saņēmu atbildi +/- "Nē nu tā gadījās, bet nu labi, ka esam vienojušies".
Vai džeki mārketinga komunikāciju mācījušies no grāmatām, kuras pirktas 1991. gada Latvijā? Man šobrīd bail zvanīt savai vecmāmiņai, vai nebūs sadabujuši rokā arī viņu. Vai varbūt mani draugi, kad atsakos iet uz krogu, arī varētu zvanīt manam priekšniekam un mēģināt kaut ko sabīdīt? Sākumā domāju, ka varbūt vajag sazvanīt viņu priekšnieku, un sarunāt, lai viņa padotie saraksta man uz FB sienas, ka esmu krutākais džeks pasaulē, bet ņemot vērā, ka viss uzņēmums pa lielam ir kas līdzīgs darba rīku skapim, kurā nolikti divi cirvji, šis varētu būt pagrūti.

Citās ziņās - pretēji gaidītajam, mani piedzīvojumi ar autoskolas teoriju ir galā, un valsts ir atzinusi, ka mēs visi tagad dzīvojam ilūzijā, ka es 100% pārzinu ko darīt, ja nedeg viens miglinieks. Valsts eksāmens pēc skolas koncentrācijas nometenes šķita tik nereāli viegls, ka pabeidzu 7 minūtēs, taču rezultātus var uzzināt tikai tad, kad pabeiguši visi. A ko man darīt vēl 23 minūtes, pie kompja, kuram ir tikai pele? Nu tas, ko es daru, ir atrodu eksāmena beigu lapā linku uz kaut kādu CSDD video, no tā tālāk tieku līdz browserim, atveru konsoli, un principā ir skaidrs, ka man ir jāietvīto no teorijas eksāmenu datora. Ir gan riktīgi faking grūti, jo es nedrīkstu sajūsmā lēkt kājās, un man ir katrs burts jāmeklē lapas source kodā. Sākumā domāju tikt līdz googlei, lai atrastu kaut kādu web-based onscreen keyboard. Principā tiku līdz burtam "o", kad saprotu, ka nekur ekrānā vairs nav ne miņas no tās lapas, kur es tikko pildīju eksāmenu :l Kurš tagad ir lohs? Nu to es tajā brīdī vēl nezinu. Gaidu, kad visi pabeigs, noklausos instrukiju kā interpretēt savus rezultātus un tad kaunīgi ceļu roku, lai teiktu "man kaut kas te notika". Pienāk eksāmena uzraudzītāja, un vienkārši no galda izvelk atvilkni kurā ir klaviatūra :lllllll Bet nu labās ziņas, ka rezultāti tur neglabājās lokāli, atvēra eksāmena programmu un boom dzīve ir skaista.
Ejot ārā no CSDD viens džeks pieslīd blakus un saka
-"Jūs arī B kategoriju nokārtojāt?"
-"Errrm jā?"
-"Lieliski, ļaujiet man jūs apsveikt!"
un sniedz man roku. Es paspiežu roku, un viņš saka "Paldies, ka nokārtojāt!!".
Eu džeki. Vai kāds no jums te lika derības? Laimests tādā gadījumā viņam visai nopietns.

Izsaucu pēc tam taksi uz darbu, iekāpju mašīnā, šoferis prasa adresi. (Side note - šoferim ļoti smieklīgs krievu akcents, principā latviski runā tik labi, cik es spēlēju klavieres, bet man nav ne jausmas kā to iznest tekstā) Saku
-"Ganību blabla"
-"Āāā tur kur visi kompjūteri ja?" (Jā, visi kompjūteri ir mūsu birojā)
-"Ēē Jā :D"
-"Tu no Čaka vai Artilērijas?" (wat? viņš mani no CSDD savāca)
-"Čaka?"
-"JELGAVA!!!!"
-"Ermmmm wut?"
-"FUTBOLS JUMS PATIK!!!"
Un tad es vienkārši sāku rēkt. Jo man ir kolēģis, kurš man šķiet pāksti pievērt nevarētu pat tad, ja viņam par katru zilbi sistu ar mietu. Tik skaisti. Un manuprāt ļoti interesanti, ka acīmredzot taksisti cilvēkus atcerās nevis pēc sejām, bet mājām. Varbūt jāsāk lietot ikdienā - "Nez ko no Zvaigžnu ielas šodien dara?" "Oh shit, Kanālu ielas džuse, u hot as fuck".

Biju arī pirmajā lielākā pārbraucienā ar mašīnu ar, kā nu izrādās, 1.5 mini Jāni. EJ TU NOST cik faking patīkami ir braukāt ar bembi. Ļaudis, es jūs lūdzu, glābiet mani!! Tagad esmu pirmo reizi pats aizbraucis uz benzīntanku, apgriezies, un ielicis 4tajā ātrumā, kad vajag otro. Ja ir kādi ieteikumi, ko iesaku ņemt vērā, kad māci kādam braukt, tad lieta #1 - nesaki cilvēkam, kurš pirmo reizi mūžā tuvojas aplim "brauc taisni" un #2 - Strauji negriez šofera stūri nost no ceļa, ja šoferis jau ir pamanījis, ka no aizmugures tuvojas mašīna, un sācis spiest gāzi.
Skaistākais tajā visā šķita - biju paņēmis līdzi divus aliņus, kurus dzert atpakaļceļā no ekskursijas. Pēc pirmās izbraukāšanās domājam doties vēl apskatīt Limbažus, es paņemu rokā aliņu un Jānis saka - "Tu nebrauksi vairāk?"
- "Ā tu domāji man vēl dot pabraukāties?"
- "Nu es biju domājis aizlaižam līdz Limbažiem, un tad iedošu tur vēl"
Es sēžu, skatos uz to aliņu sev rokā un principā esmu nedaudz iesalis apmulsumā. Un Jānis:
-"Vot šitais ir tas, ar ko tu dīlosi visu turpmāko dzīvi".
10/10

Pirms vispār izbraucām šajā roadtripā, centrā ejot tikties, man uz ielas pienāk divas sievietes, kas acīmredzami tajā dienā nodarbojas ar Divču festivāla atceres festivāla svinībām. Prasa vai varu palīdzēt. Saku, ka nē. Prasa kāpēc - atbildu, ka vienkārši esmu ļauns cilvēks, kurš speciāli nepalīdz cilvēkiem kad vien ir iespēja. Un tad viņa saka kaut ko tādu kā - "Kam grūti uzcep zivi, atnāk cits un apēd", bet ar atskaņām. Vai tu zini kas tas ir? (Es domāju kāds bija oriģinālais teksts, tā nav mīkla). Jo es toč nē, un es aizmirsu 3min pēc mūsu tikšanās, un šis jautājums mani nomāc vēl šodien.

Pārdevēju ziņās - Zvaigžnu mazā veikaliņa pārdevēja pārdod man aliņu un cigaretes, tad es jau taisos prom un viņa saka "Bet jums 20 gadi ir?" (wat? 20?) Es pagriežos un atbildu, ka nu jau ir par vēlu, bet neesmu vēl līdz galam pabeidzis teikumu, kad viņa jau ceļ rokas, lai atvainotos un saka "Ā nē nekas nekas, profilā vienkārši izskatījāties jauns, bet kad pagriezāties pret mani, uzreiz sapratu". The fuck? :D Paldies.

Lūk, dzīve

piektdiena, maijs 5

Dzīve ārpus likuma

Nesen dzirdēju, ka esot tāda leģenda, ka es pālī mēdzot pārliecinot cilvēkus par apšaubāmas ticamības faktiem. Nu tik klaju diršanu sen neesmu dzirdējis, pietiek vienu reizi stāstīt cilvēkiem, ka esmu dzīvēdājs, un atsakos savā uzturā izmantot jeb ko, kas nenāk no dzīvnieku valsts, lai ielās sāktu parādīties baumas. Bet kur iestājas tā robeža, kad likums Tev aizliedz melot? Kā ir ar reklāmām? Kā ir ar reklāmām, kurās tu nemaz nemēģini kaut ko iepārdot? Vienu vakaru ar Reini radās ideja, ka vajadzētu paskatīties, piemēram, RIMI vizuālo stilu, un sadrukāt lērumu flajeru, kuros rakstīts, ka ceturtdien no rīta Bērnu Pasaules Rimi visas bulkas ir bez maksas, un samest tuvumā dzīvojošo cilvēku pastkastēs. Tās dienas rītā varētu mierīgi, neko nezinot, atnākt uz veikalu un pavērot radušos haosu. Manu acu priekšā jau ir aina - uz grīdas samīdīti bērni, portfeļos sastūķēti cīsiņi mīklā, asaras, tālumā sirēnas. Bet es tikmēr mierīgi uz Gustava Beķereju.

Par citiem noziegumiem runājot - es, piemēram, īsti nesaprotu ko Rīgas centrā darīt ar saviem lielgabarīta atkritumiem. Mājās izjaucu skapi, un tā kā manas kulinārās prasības vēl nav nolaidušās tik zemu, lai es ikdienā pārtiktu no skaidu plāksnēm, kaut kur no tiem dēļiem jātiek vaļā. Biju novērojis, ka pie mājas kādu laiku stāvēja dīvāns, un tad vienu dienu vienkārši pazuda. Kas viņu savāca? Vai tas bija legāli? Nav ne jausmas. Tāpēc tas ko daru es, ir nakts melnumā iznesu un tajā pašā vietā nostutēju vienu no saviem dēļiem nelielam eksperimentam. Nākamajā dienā atbraucot no darba dēlis ir pazudis. Nu tagad jau šķiet, ka visas durvis vaļā un jāsāk nodarboties ar atkritumu izvešanas biznesu, bet pārspriedu ar Elīnu, kuras mamma varētu zināt, kas tieši notiek ar atkritumiem, kas ir bijuši telpiski par izaicinošu priekš parastas miskastes, un izrādās likt tādas lietas vienkārši pie miskastēm neesot labais tonis. Ieteicamais rīcības plāns esot nest pie kaimiņu miskastēm. Varbūt tieši tā arī tie dēļi ceļo - no miskastēm uz kaimiņu miskastēm, uz kaimiņu miskastēm, uz kaimiņu miskastēm, līdz beigās nonāk pie pasaules pēdējā kaimiņa.

Ja runājam par tādām nopietnākiem sabiedrībā pieņemto normu pārkāpumiem - vai ir ok doodlot ar pildspalvu, kuru Tev aizdod? Es it kā prasot neminēju vai man šo vajag autoskolas pierakstiem, vai arī šim satiksmes regulētājam (<= šis butu izcili garlaicīgs supervaroņa vārds) nekavējoties nepieciešamas jaunas drēbes, un pa zobenam katrā rokā. Cilvēki man stāsta, ka esot viss ok, ja brīdī, kad tu atdod viņu atpakaļ, pildspalvā vēl ir tinte, un tās gals neizskatās pēc kaut kā, ko tu būtu apēdis un pēc tam atgremojis, lai pabarotu savus korķīšus ēdošos, tikko izšķīlušos mazuļus. Es gan parasti uz savām pilspalvām nezskatos, kā savas bagātības uzkrājumu, un būtu pat vieglā sajūsmā, ja kādam būtu bijusi nepieciešamība izrakstīt visu tinti. Tā kā - ko tu tur tik daudz raksti vecīt? Vai es varu dabūt bišķīt to, uz kā tu mauc?

Lūk, dzīve ārpus likuma.

svētdiena, aprīlis 30

Love, insurance and atomic bomb

Domāju, ka es varētu sākt savu reliģiju (un dārgie draugi, man vēl ir brīvasvietas amatiem). Kas būtu, ja mēs paņemtu Bībeli, iebarotu to sava veida AI, un liktu viņam ārā spļaut tekstu, kurā vārdu secība ir tāda, kāda sastopama Bībelē (līdzīgi, kā šeit), bet joprojām bez īpaša sakara? Es varētu šo nosaukt par Latvijas Kristīgo Haosa Draudzi, un teikt, ka mēs Dievu meklējam tieši nesakarīgajā, tajos patternos, kas veidojas sakratot scrabble kasti, un izberot to uz zemes, putekļu kaudzē, ko atrodi paceļot 3 gadus nekustinātu skapi un tējas biezumos, bet tikai tad, ja krūze apgāzta nejauši. Vai es varētu būt haosa kardināls? Šis vispār tik ļoti izklausās pēc sakarīgas reliģijas, ka tai, šķiet, jau vajadzētu būt aizsistai. Bet ideja manšķiet ir burvīga. Aicināt cilvēkus meklēt jēgu haosā? Bļeģ, dāmas un kungi, šis ir tas, kāpēc mēs vispār dzīvojam.

Vienu dienu braucu ar ričuku garām invalīdam ratiņos, un mēs nodibinam acu kontaktu. Tā acu kontakta štelle ar nepazīstamiem cilvēkiem ir kaut kas nedaudz jocīgs. Vajag skatīties? Nevajag? Bieži uznāk nepārvarama vēlme novērsties, vai tieši otrādi, es domāju "nu davai runājam nekavējoties" un otrs cilvēks sakaunas un novēršas un ķermeņa valoda stāsta "AKMANSDIEVSNO lūdzu nedomā, ka es pievērsu tev uzmanību". Nu tas ko es tagad esmu pasācis darīt ir šādās situācijās a)piemiedzu ar aci b)parastu uzacis "les go fuk" vai "the fuck" veidā, c) rādu uz pilnīgi random objektu, lai arī viņi apskatās. Nu invalīdam es piemiedzu ar aci un aizripoju. Un vēl šobaldien nesaprotu vai ir pieklājīgi. It kā jau ir, jo invalīdi taču galu galā arī it kā ir cilvēki , bet  tad es domāju - piemiedziens ar aci var nozīmēt aptuveni 73,7 lietas. Es nezinu kāpēc, bet mani nepameta sajūta, ka nav pieklājīgi to darīt, ja es esmu uz riteņa un minos. Bet cilvēki gan man saka, ka viss ir norm, ja es to nedaru braucot un ar rokām reizē rādot cik manas kājas spēcīgi min, un pēc tam neriņķoju viņam apkārt rādot savus riteņa trikus.

Kārtojot māju atradu divas atslēgas, par kuru izcelsmi man ir mazāk informācijas, kā to, ko Bondars grasās darīt Rīgas mēra amatā, ja neskaita Nila atlaišanu. Un vai šis nav kaut kā skaisti? Atslēgas ir tik interesanta štelle - līdz ko tu aizmirsti kurām durvīm tās ir paredzētas, tās kļūst pa lielam pilnīgi bezvērtīgas, lai gan fiziski tās ir tieši tādas pašas, kā bija sākotnēji. Vispār ir interesnati, ka mums ir lietas, kuras strādā tikai ļoti specifiskos apstākļos, turklāt tas apstākļu diapazons ir salīdzinoši plašs. Turklāt ne visu lietu strādāšanai pamatnosacījums ir vieta, bet ir papildus konteksta un laika apstākļi.
Mājas darbs - atlieciet uz grafikā (x - vietas būtiskums, y - laika būtiskums (10 baļļu pretendentiem dimensijas jāizdomā pašiem)) sekojošo lietu strādāšanas minimālo robežu: Atslēgas, erekcija, grābeklis, Jarāna joki.

Kas mani ļoti, ļoti sajūsmina ir tas, kā sarunas brīvi plūst no viena temata citā, un man šķiet mani mīļākie cilvēki ir tie, kas brīvi ļaujas tam plūdumam, un pat īsti nenorāda uz to kā mēs aizklīdām kaut kur citur, ne tur, kur oriģināli bija plānots. Ir gan interesanti meklēt kur ir saistības starp šiem tematiem, gan fakts, ka mums nav visu laiku jārunā par to, kā tev šodien gāja darbā tieši tāpat kā vakar, un kā šis aliņš vēl joprojām garšo tieši tāpat, kā pagājušoreiz. Un tā vienu vakaru ar Žeņu, Reini, un vienu džeku, kurš aicina vislabākajos roadtripos, kādus manas acis redzējušas, konstatējam, ka mūsu vakara sarunas krogā ir izgājušas ceļu  - Love, insurance and atomic bomb. Es zinu, ka gandrīz jebkuru 3 vārdu/konceptu kominācija šādi uzrakstīta izskatās visai labi, bet nu.. Tas nepadara šo sliktāku. Man šķita skaisti.

Lūk, dzīve, murmuļi.

pirmdiena, aprīlis 24

Es rakstu tikai tad, ja man nav jākoļī meitene

Ok klausies šito. Ja valoda ietekmē to, kā es domāju (kas šķiet loģiski, jo principā ne jau paši ir vārdi ir būtiski, bet koncepti, ko tie reprezentē. Un tie savukārt veido bāzi ar kuras palīdzību es izdaru kaut kādus spriedumus) vai varētu būt tā, ka runājot citā valodā mainās kaut kādas manas personības īpatnības? Es domāju tajā brīdī, kad tu jau galvā esi pārslēdzies uz citu valodu, tu arī domā izmantojot konceptus, kas tev tajā valodā ir pieejami. Piemēram "fuck me" es latviski droši vien nekad nedomāju, lai gan teorētiski es to konceptu varu uzbūvēt no četriem citiem. Protams tās valodas anyways miksējas kopā, it sevišķi ņemot vērā, ka parasta latvieša acīs es esmu grēcinieks, kas liekams vienā kastē ar izvarotājiem, jo atļaujos piedrazot senču mantojumu ar internacionālismiem un vienkārši lietām, kas oficiāli vispār neskaitās vārdi, bet es domāju - nez vai, piemēram, runājot angliski es esmu vairāk bold vai romantisks, vai nosvērts? Es nezinu, bet man šī likās interesanta ideja.

Prasu vienam džekam vai viņš kurī zāli. Viņš saka - tikai tad, ja man jākoļī meitene. Nevaru īsti saprast - es stipri šaubos, ka esot high kādu sakoļīt varētu būt vieglāk, ja vien situācija nav tāda, ka meitene ir zem kaut kā smagāka. Bet izrādās tā - nekurī, bet ja smuka meitene prasa, tad jau piedzima ar džointu zobos. Rezultāti esot tādi - vienreiz pamodies uz kuģa, vienreiz Lielupes krastā. Tā ir, ja ar sušņaku laicīgi nerēķinās.

Kur tu ej meklēt nepazīstamus cilvēkus? Es gribu atrast virs small-talk līmeņa sarunas ar cilvēkiem, ar kuriem neesmu runājis pēdējās nedēļas laikā. Lai arī cik jocīgi tas neizklausītos, man šķiet šī šobrīd ir manas dzīves sarežģītākā daļa. Krogi īsti nestrādā, kamēr neesat vafelē. Esmu ievērojis, ka vairāki draugi mēdz aiziet uz krogu, vienkārši pa lielam lupīt sienā un gaidīt, kad maģiski notiks kaut kas interesants. Var saprast, bet nu reāli viegli arī nesaprast, jo kas tieši tur notiks pats no sevis? No otras puses es nevari gluži iet klāt tramvaja kontrolierim un prasīt dalīties personības tumšākajos noslēpumos.
Šķita, ka perfekts risinājums šim varētu būt Tinder, bet tas ir pārsteidzoši cik ātri pārtrūkst sarunas, ja liec saprast, ka neesi jau klāt pie durvīm, gatavs klauvēt ar boneri. Savulaik mēdzu pavadīt vakarus čatos, kur Tevi samatcho ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, bet arī tāda tipa servisi tagad piedāvā tikai krānus.

sestdiena, aprīlis 22

Miršana™


Es pēc dabas neesmu atriebīgs, bet man šķiet ir vislabākā atriebības plāna ideja. Tu varbūt teiksi overkill, nav vērts, bet, ja gribi izsist no cilvēka maksimālo efektu legāli, būsim godīgi, nekas nevienam neizbesītu tā, kā tas, ja tu nomirtu par spīti viņam. Priekšnieks nedod algu? Nomirsti viņam bagāžniekā - izskaidro tagad šito. Dāma pārmet, ka neesi pievērsis kaut kam uzmanību? Noglāsti viņas vaigu, ieskaties acīs, un nomirsti tur pat uz virtuves galda. Miršana™ - vienkāršākais risinājums triviālām problēmām. Tagad visai ģimenei! Kāds netīšām uzskrien tev kungistabā? "Es atnācu šeit dirst un nomirt, un viss jau ir izdirsts".
Atceries bija tas gadījums, kad kāds no Saimnieks Meklē Sievu potenciālajiem dalībniekiem vienkārši aizbrauca pie džuses un nošāvās viņai pagalmā? I mean.. "ŠMARA bļeģ. Manas durvis tagad Tev vienmēr aizvērtas!" Nedomāju, ka kāda meitene mani visu mūžu atcerēsies tā, kā to darīs šī apsveikuma saņēmēja. Es gan atzīšu, ka neesmu pirmais attiecību konsultants, kam zvana krīzes situācijās.
Ir tāds prank (palaidnība :l), kad fēnā sabāž miltus, un nākamajam cilvēkam nākot to lietot vienkārši diena sākas ar pilnu seju un matiem slapju miltu. Man ir riktīgi slikta ideja. Vienīgi baigi neērti sarunāt "Klau, Nicīt, es tagad laižu uz krematoriju, rekur mana dzīvokļa atslēgas.."

Lūk, nāve.

otrdiena, marts 28

Šerberta dimensija

Hei.
Sen neesam runājuši. Vienmēr tas mulsums pēc ilgas neredzēšanās - "Kā iet? Ko dari?", un reāli nav skaidrs cik tieši plašā mērogā mēs runājam. Vai man stāstīt tev par to, ka Taxify šoferis man teica "Klau, tu no tiem datoriem saproti, man te viens cits pasažieris rādīja.." un izvelk melnu blociņu, kurā ierakstīts "e-dinārs" aka Bitcoin? Nesen uz ielas Ilze prasīja "1 minūtes update", kas man šķiet labi jau ļauj izfiltrēt daļu informācijas. Nav gan teikts, ka jāizfiltrē e-dinārs.

Netērēsim laiku sīkumiem, man tev jāpastāsta kas nopietnāks. Es teikšu godīgi, es pats neticēju savām acīm, kad redzēju, bet veikalā nopirktam saldumam virsū bija rakstīts "Šerbets". Prasu apkārtējiem - "klau, kā ir pareizi? Šerberts vai šerbets?" esot šerberts. Bet tezaurā vārds "šerberts" nemaz vairs nav. Kas notika ar šo vārdu? Kā var būt, ka es tik ilgi būtu dzīvojis nezinot par šo? Ir divi varianti - Illuminati ir iefiltrējušies Valsts valodas centrā vai arī daļa no mums kaut kādā brīdī ir pametusi Šerberta dimensiju un ieradusies citā, acīmredzami mazāk krutā dimensijā, kur saldumu nosaukumiem nepietiek burtu. Bet būsim godīgi, Illuminati variants vienkārši nav reālistisks. Bet tu jau zini par ko es runāju. Nekad neaizmirsti savas saknes, high-five visiem no Šerberta dimensijas.

Cik dziļi sarunā mēs esam? Vai ir noteikts laiks, kuru mums jāpieturas pie realitātes, līdz ķerties pie citu pasauļu būvēšanas? Vai varbūt laiks memory dump. Uzaugot Mālpilī tu rēķinies, ka pilsētas teritorija sadalīta grupējumos - BAF cienītāji, Pālēni, Skeiteri, Piecstāvenes, daži džeki braukāja apkārt ar riteņiem, kuriem aiz muguras lepni plīvo bagāžniekā iestiprināts karogs "Ripojošie Miroņi". Vēlāk Ripojošie Miroņi, nezinu kādu politisku apsvērumu ietekmē, pārformējās par Džei Hadām. Kāda tieši bija jaunā ideoloģija neatceros, bet ar riteņiem vairs nebraukāja. Kas lieliski - es tikai pirms pāris mēnešiem sapratu, ka ar to bija domāti džihādisti. Acīm redzami neesmu tas asākais nazis atvilknē, bet tomēr skaisti, ka gadi paskrējuši, bet Mālpils keeps on giving. Es teiktu Mālpils - tā nav vieta, tas ir dzīvesveids.

Ja tev sāk šķist, ka es esmu mainījies, man tev jāsaka - nu sorry, man bija near death experience. Vienu vakaru es, kā to normāli pieaugušie cilvēki dara, sasmējos un aizrijos ar Listerine. 0/10 ja skatāmies manu dzīves skaisto mirkļu skalā, bet 10/10, ja meklē spīdzināšanas tehnikas. Tas brīdis, kad viss, ko atceries par gaisu, ir kā tāla atmiņa kurā pēdējoreiz ieelpoji kaut kad bērnībā pirms 2000 gadiem, lika man tā patiešām novērtēt tieši kāds patiesībā cilvēka ķermenis ir sūds.

Nu tā kaut kā.
Latviski penthouse ir bēniņi?