Kaimiņu būšana

Brīvdienās Mālpilī pirmo reizi nonācu kontaktā ar mistiskajiem 3. stāva kaimiņiem, kas šad tad redzēti kāpņu telpā, bet pārsvarā pavada savas dienas taisot ballītes Eiropas Hitu Radio pavadījumā un uzņemoties vainu par izsmēķiem, kurus esmu izmētājis manas mātes aizsargātajās zemes daļās.
Ar Ivaru bijām izlēmuši doties nelielā izbraucienā ar riteņiem, un pirms brauciena pumpējot riepas mājas priekšā nonācām kontaktā ar džeku, kura vārdu nezinu, bet es domāju sauksim viņu par Magnumu, jo likās tāds kārtīgs sieviešu mīlēts vecis. Kā jau tādam pienākas, māgā ir ieliets ir zināms apjoms šņabja, un viņa atpūtu uz kāpņutelpas lieveņa pieskata jauna dāma un bēbis. Bēbis neko nerubī, bet dāma vieglā tonī jokojas kopā ar Magnumu. Magnums principā ir ļoti nobriedis uz pļāpāšanu, vienīgi nav īsti skaidrs par ko tieši viņš grib runāt, jo visi teikumi, kas nāk no viņa mutes ir kaut kas uz ko īsti nav ko atbildēt. Piemēram "jāiet ārā no pagraba", kad es nesu no pagraba riteni, vai arī "es jau sēžu, te jūs neliekas ne zinis". Vienā brīdī viņš skatoties uz mūsu nodarbēm saka kaut ko tādu, kā "HEHE ka nav meitenes ko spaidīt, tad jāpumpē riepas ne HEHE" un es paskatos uz Ivaru un viņam uz pieres ar melnu marķieri rakstīts "REKT".
Par laimi no turpmāka apkaunojuma bēbja, jaunās dāmas un Magnuma priekšā esam glābti, jo pēkšņi pāri zālienam ar pusizdzertu 1 litra šņabja pudeli atskrien čalis, kurš izskatās ignorējam faktu, ka līdz 40 viņam ir tuvāk kā līdz paaugstinājumam darbā. Tā kā viņš skrien, un es nezinu kā viņu sauc, sauksim viņu par Behemu, jo rakstot Bekhems es tik un tā 100 punkti kaut kādā brīdī nokļūdīšos, tāpēc tiksim ar šo galā vienkārši uzreiz.
Behems nosēžas/nokrīt blakus Magnumam un ar izteiktu steidzamības toni saka Magnumam "ātri, mums jāizdzer šis šņabis, jo man vajag to pudeli, lai es varu Šmitam ar viņu pa galvu iedot". Magnums, protams, reaģē ar ātrumu, ar kādu var lepoties tikai tie Mālpilieši, kam vēl ir uz rokām visi 10 pirksti, un minūtes laikā no pudeles ir izrauti jau kādi 4 malki šņabja. Bet tavu nelaimi - pēc tuvākas izpētes izrādās, ka viņi steidzīgi dzer no Magnuma, nevis Behema pudeles. Nu gadās arī tā, pudele tiek nomainīta uz īsto, bet temps jau ir nokrities, un starplaikus var aizpildīt arī ar sarunām. To laikā Magnums no Behema uzzina kas ir problēma - izrādās, ja tev kaimiņš ir Šmits vienkārši nav iespējams dzīvot. Principā cik saprotu iepriekšējā dienā Šmits esot atnācis pie Behema durvīm un pateicis, ka ja Behems ar saviem draugiem turpinās dzīvoklī dzert un tusēt pēc 24iem, viņs sauks mentus. Behems par to Šmitam esot iedevis pa seju, bet šodien Šmits ir nogrēkojies ko vēl vairāk (ko - tā arī īsti nesapratu), tāpēc tagad viņš ir jānosit ar šņabja pudeli.
Stāsti par Šmitu diemžēl Magnumam sāk šķist garlaicīgi, un arī dāma ar bēbi šķiet dzīvē ir zaudējuši savu novitāti, tāpēc Magnums sāk vienkārši koļīt Behemu. Sāk apbrīnot viņa kājas un saka "Tu tik spēcīgs, ytik sportisks. Kā jauns cilvēks principā, ļoti sportisks" uz ko Behems atbild apstiprinoši, sports viņam esot vissvarīgākais. Ja nav sporta principā nevar dzīvot, un tad, kad viņš būs gatavas skriet krosu viņš būs vislaimīgākais. Es gan īsti nezinu kā notiek gatavošanās krosam, jo manšķiet pat es, ja ļoti gribētu, varētu skriet krosu, bet jebkurā gadījumā grūti cilvēkam, kad jādzīvo pasaulē kurā tik daudz lietas neļauj dzīvot.
Diemžēl Šmita tālākais liktenis man tā arī nav zināms, jo mēs devāmies ceļā vēl pirms biedri bija piebeiguši savu pudeli :/

Bet pretī man dzīvo sieviete, kura, esmu ļoti pārliecināts, naturāli kurī zāli. Par to man būtu pofig, bet kas ir skaisti, ir tas, ka manšķiet mana māte vienkārši nav gatava dzīvot pasaulē, kurā tā ir taisnība. Viņa man saka "tur jocīgas smakas citreiz nāk" un es saku "nu drošivien tad, kad viņa kurī zāli", un savas mammas sejā es redzu, ka viņa šo manu teikumu sev atmiņā momentā ieglabā kā "nu drošivien tad, kad viņa cep dārzeņus".

Lūk, kaimiņi.