pirmdiena, maijs 23

Tas nav ņau ņau, tas ir vau vau

Sākšu šo paziņojot, ka nu jau kādas pāris nedēļas, es esmu cilvēks, kuru deputāts ir nosaucis par debilu.
Es zinu, ka daudz iespaidīgāk kaut ko tādu būtu dabūt no Āboltiņas, taču diemžēl realitāte ir tāda, ka tas ir tikai Kaimiņš :/ Sēžam Kaņepē, un mēģinam sasaukt Kaimiņa suni "ksksksks minc minc minc ksksksksks mjaumjaumjau". Viņš skatās uz mums, parāda "tu esi cirvis" žestu un saka "Jūs debili? Tas nav ņau ņau, tas ir vau vau". Īsti tā arī nesapratu ko tieši viņam atbildēt uz tik spēcīgu argumentāciju, līdz ar to šī komunikācija tāda vienpusēja, bet anyways, šo es varu tagad izsvītrot no sava bucket list. Nicīts prasīja, vai saņemt uzdirsienu no deputāta tiktiešām bija manā bucket list. Nebija - es vienkārši tagad ierakstu un uzreiz izsvītroju. Man esot viegla dzīve.

Kādā citā vakarā, ejot mājās no kroga, saprotu, ka mans entuziastiskais draugs ir principā sarunājis pavadīt uz mājām divas dāmas. Ļoti, protams, džentlmeniski un tikai uzslavētu, ja nenāktos ceļā secināt, ka mājas, uz kurām viņš ir izdomājis viņas pavadīt, ir manas mājas. Nebiju līdz galam pārliecināts, ka esmu ieinteresēts šajā plānā, un šķiet, ka liktenis arī, jo pēkšņi pretim nāk kādi 8 16gadnieki un saka "Nāc līdzi kauties". Es gan pēdējā laikā kaujos reizi dekādē, un ar īpaši izvēlētiem partneriem, bet viņi to nezin, un es tomēr izskatos pēc "lielā džeka". Situācija esot tāda - kaut kāds Robins ir uztaisījis mājās ballīti, un tagad ir jākaujas. Ar ko un kāpēc šķiet nezin paši jaunieši, bet nu tā dzīvē reizēm gadās. Kamēr dodamies uz ballīti atskrien arī Mr. Džentlmenis, kurš padzirdējis par kautiņu ir atstājis abas dāmas uz ielas, un viena no viņām kāto vnk atpakaļ tajā pašā virzienā, kur ejam mēs. Es zinu, ka es neesmu gluži savas dāmu savaldzināšanas taktikas atstrādājis uz 10 un eksperts neskaitos, bet nu šitam koļītājam būtu vasaras darbi vajadzīgi.
Atnākam līdz ballītei - izrādās vispār neviens negrib kauties, un tas nav bijis arī vakara plānos, un bērnu plūsmas nesti iekļūstam ballītes dzīvoklī. Nu tā - teikšu visai iespaidīgi - redzēju 15+ cilvēkus un 0.5 šņabi. Ak, laiki, kad varējām būt stulbi arī nedzerot.
Īsti gan nekāda ballēšana nesanāca, jo mājas saimnieks pienāca palūgt, vai mēs gadījumā negribētu iet prom. Gribējām, un abi bijām tādā šokā par viņa drosmi, ņemot vērā, ka viņam izskatījās uz 15, un mans kolēģis izskatās principā pirmo dienu ārpus cietuma, ka paspiedām roku.

Manā dzīvē sāk atgriezties derības. Derības ir tāds interesants pelnīšanas veids - maizei mēnesim varbūt gluži nesanāks (OK, reiz ar darba projvadi bija minūti ilgs stand-off skatoties vienam otram acīs, un gaidot kurš salūzīs pirmais pie derībām uz pilnu algu. Salūzām abi, un es izrādījos idiots), bet tu nopelni tādas lietas, kā redzēt kā Jānis nav spējīgs uzvarēt cīņā pret gravitāciju, pat pieturoties pie koka. Es jums saku - ja kādreiz ir vienkārši nedaudz par skumju, lauztas sirdis, finansiālas problēmas, vientulība - vienkārši palūdziet Jānim uzkāpt kokā, un visas bažas pazūd smieklos.
Vēlvienu dešuku nopelnīju ar viesvienkāršākajām derībām savā mūžā - saderēju uz to kāds ir mans telefona numurs. Varu tikai apbrīnot to pašpārliecinātību, kad uzskati, ka zini numuru no galvas labāk, nekā cilvēks, kuru ar viņu var sazvanīt.
Protams viss vairs nav tikai priekos un pārticībā - atstāju 10eur Nicītim, jo viņa šaha stratēģija izrādījās labāka par manu "ok, es gribu kauties, labāk neskatīšos, kas notiek laukuma otrā pusē, labāk samainīšu savu dāmu pret pešku". Jāatzīst gan, ka arī ne bez ieguvuma - sapratu, ka esmu cilvēks, kurš var tik ļoti piedurties šaha spēlei, ka paliek karsti, un sirds sitas tā, kā pirmoreiz atvedot meiteni mājās.

Kas smuki - draugu lokā viens no džekiem, kas ielās pazīstams kā Dangels, vienkārši ierodas ciemos pie cilvēkiem ar ceriņiem. Un nevis vienkārši random jebkur, bet tā, ka atbrauc pat ar 5 dažādu ceriņu zariem. Īsti nesaprotu kā šis strādā, jo kopš vidusskolas pie neviena vīrieša ar ziediem nācis neesmu, bet esmu vieglā sajūsmā.

Pāris dienas atpakaļ, domāju, ka esmu īpašs cilvēks, jo man Mego pārdevēja novēlēja jauku dienu. Ir gan dāmas, kas stāsta, ka viņām tā principā ir ikdiena, un sajutos bišķīt mazāk pacilāts, bet tagad sāku domāt, ka varbūt tam ir iesmesls. Iegāju Rimi, pie kases aizmirsu izņemt austiņas, bet ņemot vērā, ka ar tiem pārdevējiem, kas nav izrādījuši īpašu vēlmi iesaistīties ar mani sarunās, tā komunikācija ir diezgan vienveidīga, un es principā minu kas man jāsaka atkarībā no tā cik produkti nopīpstināti.
Nu stāvu - skatos, kartei rāda "Lūdzu gaidiet". Šī viņiem tāda sūdīga diezaina problēma, jo diezgan bieži ir bijuši pārdevēji, kas īsti neiebrauc, ka viņiem jānospiež "enter" uz sava aparāta, lai es varētu samaksāt, tāpēc izņemu austiņas un saku
-"Man te tikai Lūdzu gaidiet rād"
-"JĀ! ES jums jau ČETRAS REIZES PRASIJU!!!"
-"Ui, sori, varējāt pamāt"
-"JĀ JĀ PAMĀT!!! RIMI KARTE BŪS?|"
- :l "Nu tač vienalga?"
-"NU JA JUMS VIENALGA, MAN ARĪ VISS VIENALGA!!"
-"Tad jau viss lieliski ne?"
-"JĀ!@! VISS IR LIELISKI!!"
:l Laikam nelaba diena, vai arī atkal tā vadītāja nākusi pārmest, ka persikiem kods nepareizs. Bet šķiet tik jocīgi, ka darbs veikalā tik ļoti laikam tomēr iznes.
Man šķiet, ja es strādātu Rimi, es vienkārši bazarētu ar tiem pircējiem visu dienu. Tāpat tev nav ko darīt, tad vari vismaz
"Rimi kartiņu lūdzu. Paldies. Vai jums arī šķiet, ka varētu pastāvēt laiktelpa, kurā viens cilvēks dzīvo divās paralēlās laika dimensijās, tādejādi atrisinot vectēva paradoksu?"
vai
"Tas būs 5.26 un kā jums šķiet, vai saiet kopā ar bijušajiem ir tāds nosodāms attiecību solis?"

Vēl izdomāju, ka zivis ir reāli sūdīgākais mājdzīvnieks aklam bērnam.
Es zinu, ka šis nav gluži tas zinātnes atklājums, kuru tu gaidi jau 20 gadus, bet man šķiet nedaudz fascinējoši, kā dzīvības formas galvenā funkcija tiek pilnībā nullificēta, tikai vienas maņas trūkuma dēļ. Bet šādas lietas jāzin. Tagad gan tu, gan es esam potenciāli labāki vecāki.

Un nobeigumā mans spilgtākais iespaids no muzeju naktīm - vesels bars cilvēku stāv rindā uz Mākslas muzeju, kad neilgi pirms 01:00 viens onkulis nonāk lejā un saka "Nestāviet rindā, muzeju aizslēdza, iekšā vairs nelaidīs", kas, protams, izklausās ļoti sakarīgi, līdz tu redzi, ka viņš uzkāpj un aizbrauc uz milzīga rozā sieviešu velosipēda. Nekad nebiju domājis par to, kādu spēku taviem argumentiem tomēr dod tavs ritenis.
Ticēt negribēja arī pārējie cilvēki. Saspiedās ciešā barā pie muzeja durvīm un sauca "LAAAIDIET IEKŠĀAA! LĀĀIDIET IEKŠĀAĀ!". Bet tu paskat tik. Tauta 01:00 naktī pieprasa kultūru! Vai nav burvīgi?

Lūk, dzīve.

sestdiena, maijs 14

Memory dump

Labdien dārgā dienasgrāmata, un tās lasītāj. Viss pa vecam - vēljoprojām neesmu sapratis kā uzsākt ierakstus, bet tas ir ok, jo man šodien ir daudz citas kvalitātes, piemēram, tīras bikses.
Ir nedaudz problemātiksi atcerēties kas tieši ir noticis šajā periodā starp darbu un gulēšanu, bet ņemot vērā, ka šādas problēmas risināšana ir šī daiļdarba mērķis, ir laikam labi apzināties tā vērtību.
Nu tad īsumā lietas, ko es vēl neesmu paspējis aizmirst.

Kaut kad sapnī redzēju Mālpils karti, kurā atzīmēti dažādi Mālpils interesantie apskates objekti (tādi kā "Lielākais akmens Mālpilī, bet droši vien ne tik liels kā tas Daiņa mežā" u.c.) un katram pielikts klāt neliels vērtējums vai to labāk apskatīt kopā ar ģimeni, vai objekts paredzēts pusaudžiem, bērniem u.t.t. Vienā vietā rakstīts "apdirsties vienkārši". Likās burvīgs sapnis, un tagad viņu zini arī tu, apsveicu, lūdzu nekad neaizmirsti.

Tad nu nedaudz krogu (būsim godīgi - "kroga") piedzīvojumi. Vienu vakaru ierodamies Kaņepē, un mums momentā klāt pienāk dāma zināmā reibumā, paprasa cigareti un paziņo, ka viņai nav naudas, un viņa tuliņ ies meklēt kādu, kas liks dzērienus. Teikšu godīgi - mad props par atklātību. Žēl gan, ka neviens no mums ikdienā nepiekopj sugar daddy pakalpojumus,
Pēc laika dāma atgriežas bariņā, bet nu jau ar jaunu kompanjonu, kuram ir zināmas grūtības turēties pretim no kājām nesošā vēja spēkam, kā arī saprast, ka jaunā dāma tomēr ir izlēmusi, ka negrib šeit radīt potenciālu dzimtas turpinājumam. To skaidro viņa, to skaidro viņas draudzene, to skaidro otra viņas draudzene, un kādu 20min argumentācija no viņām visām 3 kopā tomēr nav gana spējīga sašķobīt pamatus, uz kuriem balstās šī čaļa ticība, respektīvi - "Bet viņas mēle bija manā mutē!". Čalis gan tomēr pazūd, kad dāmas paziņo, ka visas dosies mājās. Nedara to - paliek pie galdiņa, pēc pāris minūtēm džeks ir atpakaļ, stāv telpas otrā un zvana savai jaunajai sirdsdāmai, izliekot sirdi tādā skaļumā, ka principā varēja arī nezvanīt. Pēc neilgas telefonsarunas ar lielu daļu pie galdiņa sēdošo, šķiet, ka viņš tomēr saprot, ka dāma neaizgāja mājās, un pienāk klāt. Es pieceļos, mierīgi aizvedu viņu prom, un saku "cmon čali, nu tā dāma tevi negrib, nav jēgas, skaties - rekur deju placis - go wild", uz ko viņš man atbild "ōōō nē nē nē, tu pārprati, es zvaniju pa visam citai meitenei, viņa ar savu draugu " - mani, es pacēlu telefonu un teicu, ka te runā dāmas džeks, lai nezvana - "kaut kur jau aizgāja, un es nevaru atrast". Es stāvu un skatos uz viņu - mēs tikko runājām pa telefonu, tā dāma sēž viņam acu priekšā pie galdiņa, bet viņš ir absolūti clueless. Es teiktu faking burvīgi.
Vēlāk arī atklājām, ka ar iepriekšminēto dāmu man ir Tindermatch un viņai ir bilde, kurās tur rokās arbaletu. Daži teiktu sakritība, un es arī tā teiktu.

Smuks pēdējā laika smuks atklājums ir Californium. Ja tev patīk Philip K. Dick, tev patiks šis. Tas nav gluži vienkārši kāda stāsta "digitalizēšana", taču veids kā viss ir pasniegts tik ļoti atgādina to sajūtu, kas rodas lasot Dicku, ka esmu vieglā sajūsmā. Kā tieši mēs atpazīstam to "vibe", kas raksturīgs rakstniekam, pat ja ideja pārnesta citā medijā, un nesatur pat oriģinālo stāstu detaļas? Man nav ne jausmas, bet mani tas reāli sajūsmina. Smuks un patiess virsraksts šīs spēles recenzijai - "Californium is the game that Dick heads deserve".
Nav daudz cilvēku, kuriem droši uzmācos ar šāda tipa sajūsmu, bet šad tad atraujas Aigars - sāku stāstīt uz Kaņepes terases, un uzzinot, ka viņam arī patīk Dicks(jā es zinu), sāku sajūsmā lēkāt. Uzreiz pienāk viegli satraucies apsargs un lūdz nekavējoties pārtraukt. Īsti uzreiz nesaprotu vai problēma kārtējo reizi manas balss skaļumā, vai tomēr no malas izskatās, ka es mēģinu uzsākt kautiņu izliekoties garāks, nekā patiesībā esmu, bet izrādās -problēma vienkārši tajā, ka lēkāju. Uz lūgumu nelēkāt mēģinu attaisnoties ar "ok, ok, es vienkārši esmu ļoti excited", un apsargs atbild "Nu.. varbūt pamēģini pietupties!". Man nav komentāra. Nākamreiz, ja redzat mani strauji pietupjamies vairākas reizes pēc kārtas, ziniet - viss ok. Aicinu pievienoties.

Kādā citā reizē rādot rītausmā Aigaram cēlu uz mājām, kādā krustojumā no ielas otras puses atskan "AAAIGARĪĪĪIŅ!!" un es redzu, kā mums pretī skrien bomzis un sētniece. Pieskrien klāt un izstiepj roku - mēs visi stāvam un skatamies, un nav īsti skaidrs kas tieši notiek, un kādā maģiskā veidā šie cilvēki ir kļuvuši par draugiem. Kāds ieliek izstieptajā bomža rokā 50centus, un tad pamanu, ka sētniece man pacēlus klāt savu šaufeli. Es skatos un nesaprotu. Viņa gan, saka - "kas? viņam nauda, a man tikai gruži?". Burvīga kompānija. Ļoti patīk fakts, ka pašam Aigaram nav ne jausmas kā viņi zin viņa vārdu, un tagad man ir cerība, ka kādā no tiem rītiem, kad es pats neatceros kā esmu nokļuvis līdz gultai, arī es esmu ieguvis jaunus draugus. EU SUKAS! Ko nezvanat!! Man garlaicīgi!.

Man ļoti patīk stāsti, un tas, ka ir tik liela dažādība kā viņus pasniegt ir viena no interesēm, kas nav pazudusi jau no pusaudža gadiem. Kā var nejūsmot par to, kā režisors spēlējas ar varoņu emocijām izmantojot tikai kadru ilgumu, vai kā datorspēles var likt justies tik slikti, liekot tev stāsta nepatīkamās morālās izvēles izdarīt pašam. Bet nesen uzzināju par pavisam jaunu stāsta formātu.
Kādu dienu satieku Oskaru, un Oskars saka, ka viņam ir vēstule, kuru viņš iedos man izlasīt. Izrādās tā ir vēstule, kurā rakstīts, ka viņam ir atnākusi vēstule. :l Bet iedod arī otru vēstuli un tajā ir protokols no tiesas. Šis ir vienkārši burvīgi - tā vietā, lai teiktu "vienreiz mēs piedzērāmies un tad..", es saņemu šī stāsta versiju no 3 dažādiem cilvēkiem - diviem jauniešiem un menta. Un lasot no katras iesaistītās puses skatpunkta, atklājas arvien vairāk detaļu, pa vidu ir dažādi tiesneses secinājumi, piemēram tādi kā "lai arī nav skaidrs [blablabla], tas, kas ir skaidrs, ir tas, ka Oskars bija piedzēries" vai interpetācijas par to, ko tieši varētu nozīmēt "transporta līdzeklis" vai "vadīt auto", un tā viss stāsts līdz galējam slēdzienam, kurš nostrādā kā būtisks sižeta "twist. Es nezinu vai ar mani tagad viss ir kārtībā, jo es reāli apsveru, ka vajadzētu pameklēt vai kaut kādu sēžu izraksti nav pieejami netā, un reizēm palasīt tos ikdienas literatūras vietā.

Paskaties uz saviem logiem. Kā viņi veras vaļā? Vai tu vari apsēsties pie atvērta loga uz palodzes, un atspiesties mierīgi ar muguru pret sienu, lai palasītu grāmatu saulītē vai uzpīpētu? KĀPĒC. Fak. Šī ir diezaina problēma, kas pēdējā laikā nes mani ārā. Es saprotu ka tāda veida logus ražot ir vieglāk, bet principā šādā veidā sanāk iznīcināt labāko no palodzes funkcijām.

Kaut kad noskuvos, veikalā pirku cigaretes, un sapratu, ka man līdzi nav vispār nekādi dokumenti (ne riteņbraucēja tiesības, kurās man uzzīmētas ūsas, ne studentu apliecība, kurai termiņš beidzies nu jau gadu). Ko darīt? Un te nu ir laiks teikt pagātnes Valteram, kurš šo problēmu atrisināja 16 gadu vecumā - "Bāāc.. tiesības mašīnā palika". Es nekad nebūtu domājis, ka atmaska, kuru izmantoju, kad nebiju pilngadīgs, noderēs man vēl 10 gadus vēlāk.

Nu jau pirms kāda laiga, kāds no draugiem izdomāja dienas vidū, ka varbūt nedaudz tomēr jāpakoļī kāda dāma, par kuru šķiet jau bija aizmirsis. Kāds ir labākais veids kā uzsākt neeksistējošu sarunu? Es par šo domājot esmu pavadījis vairāk stundu, nekā gribētu atzīt. Viņš gan nē. Viņš šo sarunu sāk nosūtot fotogrāfiju ar stārķa gleznu. Es teiktu 10/10 plāns - pilnīgi skaidri saruna tiek ielikta konkrētā gultnē, jau no paša sākuma. Varbūt ne pārāk taktiski, bet tomēr godīgi. Pēc laika tomēr pārdomā, sakaunas, un saka, lai arī es aizsūtu stārķa bildi, lai tas neizskatītos tik wierd. Ok mēģinu, bet ir lēns internets un, es spiežu "sūtīt" 5 reizes, nekas nenotiek līdz:


Jap. nav jēga likt visu saraksti, bet tagad manā dzīvē ar sieviete, ar kuru visa mana komunikācija bijusi 14 stārķa bildes. Neatbildēja : <

Lūk, dzīve.
P.S. Es redzu, ka kaut kādu man nezināmu iemeslu dēļ arvien beižāk šeit parādās cilvēki, kas kaut ko komentē. Tas ir lieliski, un mani tas priecē, neņemiet tikai ļaunā, ka es atbildu ar mēneša nokavēšanos. Paziņojumi par tiem man vienkārši nāk uz spama epastu, un es vēl neesmu atradis sevī entuziasmu situācijas labošanai.