piektdiena, jūlijs 26

Bomžu piedzīvojumi Liepājā Pt #2 [Mazāk interesantais pusceļš]

Pirmdienā mēs ar Jāni pamostamies un ieturam nelielu branču verandā. Nevis tāpēc, ka esam stilīgi, bet tāpēc, ka es neesmu no tiem cilvēkiem, kas mostas 05:00, lai risinātu krustvārdu mīklas. Kad brančs ir beidzies veicam nelielu grāmatvedību un secinām, ka mums tieši pietiek naudas, lai aizbrauktu līdz Tukumam, ko arī daram. Pulksten ~13:00, nevis rīta dzestrumiņā, kā oriģināli plānots. Bet tas nekas, jo nav tā, ka kādam no mums būtu problēmas ar laika pieejamību.
Tukums ir tāda jocīga vieta, paprasījām vietējiem kur jāiet, lai tiktu uz Liepāju, un izgājām no pilsētas tā arī nesapratuši vai mēs bijām centrā, vai tā arī Tukumā nekad neesam bijuši. Šajā brīdī jau sākam arī skaitīt cigaretes un nolemjam, ka pīpēsim ik pa stundaim, kas būtu tāds kā OK ātrums. Šī gan bija diena, kad laiks skrēja nereāli ātri, kā rezultātā diennakts garums bija savas stundas 35, bet nav tā, ka mēs sūdzējāmies.
Šeit nekas interesants nenotiek, mēs ejam, neviens negrib stāties, bet ceļa malā ir ābeles, kuras šķietami ir Jāni uz kaut ko izaicinājušas, jo ik pēc 2 minūtēm viņš pieskrien kādai no tām, norauj zaļu ābolu sev un man un skrien atpakaļ. Tie mani argumenti "NENES MAN, ES NEĒDĪŠU" uz Jāni īsti nestrādā, jo viņš šķietami ir nolēmis, ka, ja arī viņš ieradīsies Liepājā ar konkrētu caureju, viņš to nedarīs viens.
Tā nu mēs soļojam muzicēdami vēl krietnu gabalu, līdz mūs paņem jauns čalis, kurš ir ārkārtīgi patīkami runīgs un pārspriežam iesmējamos gadījumus, kuros tu drīksti smirdēt pēc staļļa iekāpjot svešā mašīnā. Tādu čali esot nācies paņemt pagājušogad, un pēc tam 4 mēnešus nevienu neesot ņēmis.
Tad mums ir uzspīdējusi neliela veiksme, un neilgi pēc izkāpšanas no šīs mašīnas apstājas cita ar supersolīdu kundzi gados lielā mašīnā. Kad grasos kāpt priekšējā sēdeklī, saņemu ļoti cietu stingrās skolotājas skatienu, kas skaidri saka "Ko tad tu tagad sadomājies?" un redzu, ka pasažiera sēdeklī stāv rozā somiņa, kurai es, iespējams, būtu uzsēdies. Kundze ir pilnīgs pretstats iepriekšējam čalim, bet vedīs līdz Skrundai, un tā nu mēs 1h sēžam nepārminot nevienu vārdu, un man vēl joprojām ir nelāga sajūta, ka viņa ir dusmīga uz mani par to somiņas gadījumu. Ceļš nav interesants, uz maiņām ar Jāni atrubamies, savā starpā nerunājam, bet pa radio dzirdēju ka kaut kāds čalis gribēja uz Roņu salu aizpeldēt, bet nebija rēķinājies, ka jūrā mēdz būt viļņi. Tagad vienkārši trenēšoties (es nezinu, es pieņemu Jūrmalā krastā, kur mazāki viļņi?), jo abi ar žurnālisti atzina, ka ja 3 igauņi to var izdarīt tad mēs arī. Nav noslēpums, ka es neesmu īsti patriotisks cilvēks, un teikšu godīgi - reāli es tur nevarētu aizpeldēt pat, ja tur aizpeldētu 100 igauņi, un es nevaru saprast ko var cepties par šito. Latvieši! Nomierinieties vienreiz!
Tad nu pēc laika, kas pēc mana realitātes izpratnes tajā mašīnā varētu būt 348 gadi, esam nonākuši vietā, ko sākumā domājam esam Skrundu. Kāpjot ārā pasakām paldies kā tādi sakaunējušies 4klasnieki un kundze mums uzsmaida. Šajā brīdī sāku domāt, ka man varbūt piedeva par to somiņu un no sirds noveļas neliels akmens.
Kas jauki šajā brīdī - Jānis nepamana, ka viņam mašīnā izkrīt telefons, kuru es savācu kabatā. Tāpēc, ka joks, nevis tāpēc, ka es telefonus zogu. Ļoti interesanti vērot šīs emociju gammas - Jānis samulsis aptausta kabatas, aptausta soliņu tad izskatās sabijies, un tād sāk smieties kā nenormāls un sēž uz sola un nepārstāj, līdz man apnīk un es atdodu viņam telefonu. Kāds viņam pārsteigums? Nekāds, reāli abiem garlaicīgi palika.
Tad saprotam, ka neesam Skrundā bet gan kaut kādos dārziņos, kur plikgalvains vīrs nes baļķi. Neko darīt, soļojam uz Skrundu, kas izrādās ir pilsēta, un šajā brīdī Jānim laikam ieskaitīta nauda, jo mēs dodamies uz veikalu Top ieturēties ar ēdienreizi, kurai hipsteri vēl nav paspējuši izdomāt nosaukumu, tāpēc dēvēsim to par launagu. Pēc neliela misēkļa pie kases un skriešanas pēc lētākas majonēzes, mēs esam nopirkuši launagu diviem cilvēkiem par Ls 1,69, kas manuprāt ir reāli labi, ņemot vērā, ka launags satur arī alu un šprotes. Dzīvošana pie Laimas gan mani savā veidā ir izlutinājusi, tāpēc ēst vienkārši majonēzi ar baltmaizi man šķiet ļoti slikti, neskatoties uz faktu kā tā man ir skaitījusies normāla ēdienreize vismaz 50 reizes mūžā. Jaukā ziņa ir tāda, ka Tip-Top alus, kas maksā kaut kādus 29snt ir tikai 3. sliktākais alus, ko Jūlijā esmu dzēris. Iesaku visiem pamēģināt jauno Zelta "vasaras sūds" vai kaut kā tā, baltā skārdenē ar ziliem un rozā rotājumiem. Jānis Kļaviņš šim dod 10/10.
Kamēr sēžam uz kādas pamestas mājas lieveņa apskatām vietējās maziņās un domājam kāpēc mums nesit kanti. Varbūt tāpēc, ka sēžam ar šprotu bundžu, tip-top aliņiem un nosviestu majonēzes paku, bet varbūt tāpēc, ka Jānis ir faking neglīts.
Pēc ēdienreizes dodamies tālāk Liepājas virzienā, kas sāk kļūt mazāk aizraujoši, jo Saule tuvojas rietam. Atgādinu, ka pirms šī brīža mēs jau savas stundas 8 esam muzicējuši uz ceļa, tāpēc mūsu ukuleles-ermoņiku simfonija ir kļuvusi jau par kaut ko kas konkrēti besī, kā rezultātā mums nav arī izklaides.
Stāvam pie Skrundas benzīntanka un secinam, ka Kurzemē ir tikai divu veidi cilvēki - tie, kas neņem, un tie, kam ir pilnas mašīnas.
Man jau ir uzlikts modinātājs uz 21:50, lai varam ieiet tankā paspēt nopirkt saldā miedziņa aliņus, un uzsliet telti, kad tam zvanot mums blakus apstājas mašīna. Mašīnā sēž Deņilka -mūsu labākais draugs, mūsu acuraugs, mūsu zemūdens lauks, mūsu rododendra augs, kā par viņu savā dziesmā reiz izteicies Renārs Kaupers.

trešdiena, jūlijs 24

Bomžu piedzīvojumi Liepājā Pt #1 [Vēl nebraucam uz Liepāju]

Pagājušajā nedēļā es biju devies pelnītā atpūtā no ekseļa, kas ir pilnīgi normāli ņemot vērā, ka ir Jūlijs, un es kaut kādā veidā līdz mēneša vidum esmu pamanījies nodzert visu naudu. Bet tā, kā es jau ilgus gadus esmu trenējies izdzīvot ar mazāk līdzekļiem nekā šķistu pietiekami, lai kaut vai paēstu, tā nav problēma, un, ja tu domā, ka es vēsā mierā neizvilkšu līdz Jūlija beigām ar saviem 0,20snt, tu laikam neesi lietas kursā par Laimas ledusskapja saturu.
Es esmu diezgan sūdīgs sava brīvā laika plānotājs, kā rezultātā varētu šķist, ka man neinteresē darīt neko. Bet tā nav - es vienkārši esmu idiots. Īpaši tas mēdz atstāt iespaidu uz tādā lietām, kā atvaļinājums, kas piemēram pagājušo gad bija tik absolūti sūdīgi izplānots, ka izrādījās, ka nevienam nav laika mani redzēt, un es gandrīz visu nedēļu nosēdēju Avotu ielas dzīvoklī, kas nebija kruti, bet nebija arī obligāti stulbi, jo es varēju atļauties būt pilnīgā vafelē jau 14:00 dienā.
Šogad ir labāk, jo Jānis Bičkovskis, mans fellow bomzis, kurš ir izlēmis, ka strādāt nav obligāti nepieciešams, ierosināja, ka mēs abi divi varētu doties romantiskā ceļojumā uz Liepāju, pilsēta, kura man šķita, ka man besī, bet abi neesam bijuši tur senāk kā uz pamatskolas eksāmeniem.
Savu ceļojumu mēs sākām 7dienas vakarā, kad abiem vēl bija gana daudz naudas, lai pārbaudītu cik tieši labs ir 7grādīgs alus "apinīts" STIKLA pudelē. Necik, bet krāmē normāli. Vakara gaitā mums trijiem (te vēl ir Laima) pievienojās arī Mārtiņš ar Arvīdu un vienu čali tādā flāķi, ka atrast atslēgas caurumu varētu būt viņa mūža kvests un viņa draudzeni. Tie ir cilvēki, kas nedzīvo pie jūras, tāpēc, kamēr MrVafele ir atlūzis uz soliņa, pārējie izlemj iet peldēties.
Un lūk jautājums, uz kuru man vēl joprojām nav atbildes, bet tev varbūt ir - kurā brīdī tieši tu izlem, ka kāds ir noslīcis un kam tu zvani (es domāju valsts dienestus, nevis Dainim)? Mēs stāvam pie jūras, ir auksts, tumšs, gribas mājās un no mūsu biedriem nav ne skaņas. Un tā ka jau paliek nedaudz neērti, un ir pagājušas minūtes 20. Tā kā nezinam ko darīt, izlemjam izpīpēt cigareti un tad zvanīt 112, kad pēkšņi no tumsas izskrien trīs aizelsušies jaunieši apakšveļā - kaut kā pa viļņiem nav sapratuši ar ko tieši nodarboties, un izpeldējuši 100m no mums izlēmuši skriet pretējā virzienā. Tas tā normāli naktī uztaisīt puskilometra maratonu, kamēr mēs sēžam un jūtamies slikti, un uz soliņa vēl ir atlūzis čalis.
Pirmdien mēs sākam savu ceļojumu un izlemjam uz Liepāju doties.. caur Mālpili. Jo kāpēc ne (īstenībā jo tāpēc, ka telts mums nav). Šeit nekas obligāti interesants nenotiek, ja neskaita faktu, ka stopēšana iet raiti un vienam šoferim spalvas uz rokas ir garākas par matiem, kas man šķiet kaut kā nedaudz jocīgi. Tā kā man līdzi ir ermoņikas, Jānis Mālpilī paņem ukuleli un mūsu muzikālais duo uzskata, ka 20:00 vakarā ir normāls laiks stopēt tālāk uz Liepāju. Nav. Vismaz no Mālpils. Bet tas nekas, jo ja tev ir līdzi mūzikas instrumenti viss ir konkrēti lieliski, un tu ej saulrietā un spēlē kaut ko, kas ir pa vidu starp indie dziesmu un vienkāršu ģitāras skaņošanu. Nogājuši savus kilometrus 7-8, mēs jau esam garām mūsu cietumā esošā BFF Akona mājām, kad tomēr kāds apstājas. Jānis iesēžas priekšā, es aizmugurē, un tad paliek neērti. Pie stūres ir čalis, kas izskatās, tā, ka varētu sadot man pa seju par to vien, ka es kurpi neesmu aizšņorējis, klāts tetovējumos un pīpē 3 cigaretes reizē. Izrādās gan, ka tas ir kaut kāds Jāņa brāļa čomaks, un aizved mūs nevis līdz solītajai Garkalnei, bet līdz Rīgai, kas ir lieliski, un mēs izlemjam ceļu turpināt dodoties atpakaļ uz Jūrmalu. Pa ceļam viņš prasa Jānim vai viņam ir draudzene. Saņemot noliedzošu atbildi viņš saka "Pareizi ir. Visas tās jaunās meitenes debīlas ir! Nesaprotu ko no dzīves grib." Sapratēt meitenes? Debīlas jūs esot.  Tad es zvanu Laimai un viņa smejas, jo mēs esam idioti.
Izrādās vakarā, ka es arī šo to nesaprotu no vilcieniem. Iekāpjam pēdējā, un tur pie durvīm sēž kaut kas, kas atgādina 35 gadīgu Sprīdīti, kas purvā atradis nevis vējamāti bet krietnu apjomu divlitrīgu alus pudeļu. Kaut kāda sieviete viņam prasa uz kurieni brauc un viņš stāsta:
"Es uz tiem.... nu.... nu tiem... bļeģ aizmirsu.... nu tiem.. nu tur bija....   āā... nē, bļeģ aizmirsu... nu uz tiem tur..." un šis turpinās kādas minūtes 5 stabili un mēs ar Jāni jau esam pārķiķinājušies kā mazas meitenes un nevaram sagaidīt atrisinājumu. Vēl paiet pāris minūtes līdz "..nu uz tiem... ATCERĒJOS!!!................. Vaivariem!!" un šajā brīdī mēs jau esam tuvu asarām no smiešanās. Kas skumji? Ne Sprīdīts ne mēs nesapratām, ka šis vilciens iet tikai līdz Dubultiem, un mums visiem vajadzēja nākamo. No Sprīdīša tik vēl izdzirdam teikumu "vēlviena nakts nezinu kur palikt.." kas ir nedaudz skumīgi, jo viņam piederošo maisu klāsts liecina par to, ka šis cilvēks dzīvo vēl sliktākos apstākļos par kojām.
Izkāpuši dubultos stāvam un pīpējam līdz nākamajam vilcienam un mums pienāk jauns draugs - prasa vai negribam telefonu pa 3ls nopirkt. Diemžēl palīdzēt čalim nevaram, jo pa abiem kopā mums ir aptuveni Ls 1,50. Pēc vēl pāris mēģinājumiem čalis saprot, ka neizdosies darījums tāpēc palūdz Jānim vismaz cigareti. Čalis arī iekāpa nepareizajā vilcienā un netiek uz mājām, jo nav naudas. Saņēmis cigareti nu ir atvēris savu sirdi uz draudzību, atver maisiņu un sāk vilkt arā un izrādīt savus ēdienu krājumus, mēģinot kaut ko mums piedāvāt. Kad pieklājīgi atsakamies gan no želejas lācīšiem, gan piena kokteili ar banāniem un kokosriekstiem, gan kaut kādas suliņas, gan svaigiem salātiņiem, čalis saprot, ka mēs laikam īsti nerubijam fišku, un nesaprotam, ka šitie ir kruti ēdieni nevis kkāds belašs, tāpēc izvilcis selgas cepumus rāda jānim uz to daļu kur rakstītas sastāvdaļas un saka "Bet tu paskaties kādi viņi tagad! Paskaties kādi te visādi pribambasi!" Ar pribambasiem šajā gadījumā ir domāts krējums. Selgas cepumi ar krējumu. Jap. bet negirbam arī tos, tā kā laikam idioti vien esam. Bet vismaz draudzība rokā! Kad Jānis viņam saka, ka par to naudu, par ko sapircies našķus varēja nopirkt biļeti vilcienam čalis vien nosmīn. Iekāpjam vilcienā, sasēžamies visi 3 viens otram pretim, un tagad čalim vēl vieglāk - pēdējā vieta mums pretim tiek izmantota lai vēlreiz izrādītu našķu klāstus. Tad atklāj nelielu noslēpumu - esot profesionāls veikalu zaglis. Zinu jau, ka nav tas labi, bet man šķiet nedaudz jauki, ka tāds vīrs uz gadiem 40 ieiet veikalā un nosper banānu-kokosrieksta piena kokteili un brīnās par pribambasiem. Darbu nevarot atrast - grib strādāt, bet neko nemāk. Kad pienāk kontrole, izvelk invalīda apliecību un viss kārtībā. Tad parāda viņu mums - bildē redzams Kristaps, ~25 gadus vecs jaunietis, kas līdzīgs čalim izskatās tikai tad, ja telpā ir pilnīga tumsa. Braukājot tā jau 4 mēnešus. Jocīogi kaut kā - man mēnešbiļetei savukārt kontroliere reiz, šķiet, pat kaut kādu sērijas numuru un papīra tekstūru mēģināja pārbaudīt.
Jebkurā gadījumā esam mājās un tagad es ielieku nelielu punktu, jo iespējams vajag nelielu atstarpi starp šiem teksta blāķiem.