trešdiena, augusts 14

Bomžu piedzīvojumi Liepājā Pt #4 [Epilogs: Liepāja]

Mēs ar Jāni izbaudām brīvības garšu, kas absolūti necik nelīdzinās Karostai pieskābušajai tukša vēdera, cīgu un cietuma garšai.
Dodamies uz Fontaine, lai nosvinētu savu uzvaru pār likteni ar alus kausu, bet diemžēl izrādās, ka Fontaine tajā vakarā ir īpašais pasākums, kas maksā 3ls no cilvēka, kas nozīmē, ka pat, ja viens no mums tiktu iekšā ar atlaidi, alu nedzertu neviens. Burgeros tur, savukārt, alu nepārdod, kas, manuprāt, ir viens no muļķīgākajiem lēmumiem Liepājā jebkad.
Izmantojot mūsdienu tehnoloģijas cenšos sakontaktēties ar savu protežē - otru Valteru Brūnu Liepājā. Diemžēl gan izrādās, ka Valtera Brūna ģenialitāte nenāk komplektā ar vārdu, un čalis ir sūdīgāks alus meklēšanas palīgs par pludmalē izskalotu roni, un vienīgā palīdzība, ko var piedāvāt ir "es jums kā nevietējiem nevarēšu izstāstīt."" Bļeģ nopietni čali? NOPIETNI? MĒS TIKKO GANDRĪZ NOMIRĀM!
Nu neko, apjautājamies vietējiem ceļu uz jūru un dodamies tajā virzienā.
Deņilka gan mums iepriekš teica, ka Liepājas centrā jūra neesot, un līdz jūrai jāiet sava stunda. Karostā - vot tur esot jūra! Pa ceļam uz jūru novērojam Liepājas nakts izklaides - kautkāda veikala durvis stāv vaļā, un uz tām guļ čalis. Īsti nezinām iemeslus, tāpēc neiesim jau nosodīt.
Paiet minūtes 15-20min un mēs jau esam pie jūras. Nezinu kādā vafelē Deņilka tur bija vilcies, bet nevarētu gan teikt, ka jebkas, ko viņš teiktu sevī saturētu kaut cik ticamības.
Apskatām jūru, kas ir auksta un domājam likties uz auss. It kā gan esam kaut kādā jocīgā vietā ar pieminekli un smuki izpļautiem zālieniem, kas man liek domāt, ka te gulēt nevajadzētu, bet Jānis diemžēl ir cilvēks, kas telti ceļ tikai ielu apgaismojumā.
Noliekamies uz auss un secinam, ka Jānis ir kaut ko sajaucis, un paņēmis līdzi bērnu sedziņu, ar kuru apsegties viņš var maksimums līdz nabai. Nu neko - stulbi viņam. Vismaz līdz ~04:00, kad viņš brutāli norauj man segu, jo viņam zajebal salt.
Ap 07:00 sākam mosties, un pie telts kāds pieklauvē. Nepagūstam vēl ieaicināt iekšā kad dzirdam "Labrīt!". Atbildu - "Labrīt!". "Sveiki - šeit pašvaldības policija, lūdzu nāciet ārā!" Iznākam - skatos - jap, tieši tā kā domāju - telti esam uzslējuši kaut kur, kas izskatās vienkārši pēc vērmanīša.
Policija saka, ka te gulēt nevarot, uz ko mums komentāru īsti nav, tāpēc vācamies nost, kamēr viņi divvientulībā aizripo tālāk uz saviem riteņiem. Es jau saprotu, ka zaļais dzīvesveids un taupām līdzekļus, bet tas, ka Liepājā policija braukā uz riteņiem pa pārīšiem man tomēr liekas bezjēgā smieklīgi.
Aizsoļojam līdz tirdzniecības centram TOP! un izrādās, ka mums pat pietiek naudas, lai brokastīs apēstu kaut kādu savādu pīrāgu (tā, ka šķiet, ka kāds savu omleti pīrāgā aizmirsis).
Tā kā Dainis vēl ir ceļā, pastaigājam pa ieliņām un jāsaka - Liepāja realitātē ir diezgan smuka.
Jānis, romantiķis būdams, pēkšņi izdomā, ka viņš nenormāli grib redzēt rožu dārzu, tāpēc aizejam līdz tam. Tur -rozes.
Apsēžamies uz soliņa un sākam strinkšķināt un spēlēt ermoņikas. Momentā no kaut kurienes parādās ārkārtīgi smaidīgs noplukuša paskata čalis, pienāk blakus, apsēžas, smaida, un skatās virsū, kamēr spēlējam.

Jānis nedaudz iepazīstās, un vēl pēc mirkļa pienāk vēlviens bomārs no otras puses, uz kuru Agris (mūsu jaunais draugs) nekavējoties sāk bļaut "BĻE PISIES PROM NO ŠEJIENES! PAZŪDI! ES TE AR RĪDZINIEKIEM RUNĀJU". Šajā brīdī es saprotu, ka šķietami mūsu mūzikas instrumentiem ir spēja pievilināt bomžus, kas man liek justies kā tajā stāstā, kur čalis ar stabulīti bērnus aizveda no pilsētas. Papļāpājam ar Agri - neko daudz jau nezin stāstīt. Paprasam kur tolete publiskā tuvākā - viņš saka esot tirdzniecības centrā Kurzeme, bet tur tikai no 10iem. Ja grib ātrāk, varot ieiet Maximā un pateikt, ka tuliņ bikses piepļūtīsi, tad pārdevēja ielaižot pagraba toletē. Tad ierodas Dainis (faking uzvalkā) un Agris iepazīstas arī ar Daini, un nāk klajā ar savu plānu - mēs džeki uz visiem varētu kādu aliņu paņemt, sak, biški atspirdzināties no rīta. Agrim diemžēl nauda nav, un viņš ir nedaudz pārsteigts, kad uzzina, ka mums arī.
Tad mēs visi dodamies prom, jo Dainim jādodas uz tiesu, kas ir diezgan muļķīgi, jo Dainsi aiziet uz tiesu, bet Jānis grib nākt atpakaļ, jo grib t/c Kurzeme apskatīt kādas botas sportlandā pārdodas. Atgādinu, ka viņa rīcībībā esošajam naudas apjomam ir "-" zīme priekšgalā.
Ejot ārā mums garām paiet kaut kāda turcijas vai ka'futbola komanda, kurā puse cilvēku ir nēģeri. Viņi iziet ārā, un šeku reku, skatamies, ka viņu vidū ir viens bomzis, kurš mēģina kaut ko sabīdīt. nevaram saprast ko, bet šķiet, ka čalis vienkārši sajaucis - nesaprata, ka tie ir nēģeri, nevis vnk riktīgi netīri viņa biedri. Apsēžamies uz soliņa un pārbaudām vai tiešām mūsu mūzikas instrumentiem ir maģisks spēks - ir, bomzis uzreiz pamet nēģerus un nāk pie mums.
Sveiki čaļi - vai kāda cīga nebūšot. Jānis atbild, ka mums tikai 2as, bet tas nav nekas uz ielas dzīvojošam matemātikas doktoram, jo tieši pa rokai šodien kabatā neliela matemātikas deva - nu kā, viņš saka, vienu dodiet man, otra jums abiem uz pusēm. Thats some sound logic right there! Diemžēl Jānim liekas tāpat, tāpēc viņš cīgu atdod.
Neilgi pēc tam jau satiekam Daini un dodamies Liepājas izpētē - pirmā pietura: afigennā baznīca.
Ko varu pateikt? Baznīca toč afigennā, dienas laikā jumst spīd ļoti ļoti traki, un izskatās labi. Stāvam visi, skatāmies uz baznīcu un domājam par Deņilku.
Aizbraucām vēl līdz molam, kurš ir garš un viss ir smuki BET es nezinu cik daudz cilvēki var čurāt, bet izskatās, ka Liepājas mola galā tam limita nav, jo smird nenormāli.
Bet tas nekas, mums ir romantika trijatā, un ar to pa lielam arī mūsu Liepājas apskate beidzas.
Ko aizmirsu pieminēt - pirms baznīcas mēs dzeram alu!!!!!!!!!!!
Turpmāk tik man sirdī paliks, nevis pilsēta, kurā piedzimst vējš, bet gan pilsēta, kurā tavā sirdī piedzimst mazs Deniss.
Lūk, Liepāja. Paldies.

pirmdiena, augusts 5

Bomžu piedzīvojumi Liepājā Pt #3 [Dvēseles ceļojums ar Deņilku]

Mēs ietraušamies mašīnā un man ir mazliet prieks, ka būsim Liepājā jau vakarā, un mazliet skumīgi, jo es reāli gribēju alu. Pie stūres sēž jauns vīrietis, kas stādās priekšā kā Deņilka mūsu jaunais labākais draugs. 
Šeit nav nekādas neērtās situācijas, kad šoferis īsti nav runīgs, un stopētāji īsti nezin vai uzplīties, vai tieši netraucēt, jo Deņilka momentāni sāk stāstīt visu, ko vien pa ceļam līdz Liepājai var pastāstīt.
Iespējams, ka sāk ar baznīcu - vot karostā, tur, kur viņš dzīvo ir vienkārši afigennā baznīca, pilnīgi no zelta, viss spīd nu vnk pizģets. Mēs abi sakam "ōōō", jo esam pieklājīgi, bet domāju, ka nemelošu, ka baznīcas nav mūsu prioritāšu top28. Mēs gribam gulēt un dzert. Apjautājies ko tad un kā darīsim, Deņilka saņem atbildi, ka neko Liepājā nezinam, mums vajag lai izsviež centrā un tālāk jau kaut ko izdomāsim, ko ar savu dzīvi darīt. Deņilka saka OK, bet jāuzmanās mums, jo Liepāja baigi bīstama pilsēta. Ja īsti nezinām ko gribam, varam aizbraukt uz Karostu pie viņa. Zini kas karostā labs? Esot pizdatā baznīca.
Braucam un Deņilka iepazīstina Jāni ar sevi (kaut kādā brīdī man sāk šķist, ka viņš ir aizmirsis, ka es esmu mašīnā, bet mani tas nesatrauc). Esot baigais džeks, viņam ir bembis x897, kuram uz numura rakstīts Deņilka. Esot 4 gadus pasēdējis cietumā, bet ar to nelepojas. Pēc tam gan uzzinām, ka viņš esot krutākais džeks Liepājā, jo 4 gadus turēja Liepājas cietumu. Viņam teica, ka, ja viņš izies no cietuma, viņu nogalinās, bet viņš izgāja un dzīvo tāpat, esot sācis normālu dzīvi.
Tagad strādājot saimniecībā ar 900 govīm un šī viņam (iespējams ka vecs Audi) esot darba mašīna. Sanāk jau nopelnīt mēnesī kādus 800Ls uz rokas, bet esot parasts džeks, un to apstiprinot palūdz Jāni padot viņam hektoru.
Tā nu mēs braucam, un Deņilka dzer hektoru. Saka - vai tad viņš sūdīgi braucot? Nu it kā jau nē, bet tāpat nejūtos obligāti droši. Viņš saka, ka viņš varot dzert un braukt. Liepājā visi menti tāpat ir viņējie, vienreiz tikai nostādināja, kad viņš ar citu mašīnu brauca, un tad arī teica "Eu Deņilka izgulies, es tēv pēc 2h atslēgas atvedīšu atpakaļ".
Liepājā tātad zinām, ka menti ir. Bet ziniet kas vēl? Nu vienkārši nēēēēnormāli kruta baznīca. Viss jumts no zelta spīd.
Tad Deņilka stāsta kur brauc - esot bijis Kuldīgā - tur vienu džeku kurš lohs esot aizvedis, un atstājis pie veikala. Oriģināli gan esot vedis uz Talsiem, kur viņu atdauzīšot, bet sirds aptecējās. Par šo pagaidām vairs nekomentēšu, bet ļoti interesanti sekot, kā ceļā Skrunda-Liepāja attieksme pret čali Kuldīgā pārtop no "lohs pilnīgs"-> "varbūt nevajadzēja tā darīt"-> "bāc, es jūs izmetīšu un braukšu viņam pakaļ".
Gūstam arī brīnišķu iespēju ielūkoties Deņilkas romantiskajā sirds pusē. Viņš tāds jocīgs puisis - viņam riebjas vārds "sekss", kas tas tāds vispār ir! Viņš var tikai mīlēties un ar kādu ko mīl. Tā viņam šitāda viena brūte Kurzemē, visiem džekiem uz viņu "pipeles stāv", bet viņš pie viņas guļ naktī - sūkā vai nesūkā, nekas nav. Viņam kauns, ka nestāv, viņai kauns, ka uz viņu nestāv un visiem skumji. Tas, jo nemīl. Pēc minūtēm 7 gan dzirdam kā esot vienu meiču stopētāju ar traktoru reiz paķēris un pa ceļam līdz Skrundai 2reiz izbakstījis. Laikam, ka mīlestība no pirmā acu skatiena.
Esot arī brāls, baigais malacis, ļoti mīl savu sievu. Vēlāk gan uzzinam, ka sievu īsti nemaz nemīlot, un viņam Rīgā esot viena Statoil vadītāja nu tāda baigā fida ar lieliem pupiem. Esot brālim teicis: "Brāli, es tevi apsveicu ar tādu fidu!", uz ko brālis atbild "Ne jau mani apsveic, bet manu naudu! Kad tev būs nauda, ne tādas vien fidas dabūsi!". Tā ka lūdzu - šis ieraksts jums te tagad nedaudz arī kā "Mūks kurš paŗdeva savu ferrari" dziļākām pārdomām. Ar Jāni gan ilgi spriedelējām, kas ir fida - izlēmām, sieviete ap 30+, kas vairs nav maziņā, bet tomēr ņemama.
Lai arī brālim fida baigā Rīgā, tomēr dzīvo ar sievu. Esot bērniņš piedzimis. Kas interesanti - ap to laiku, kad palika stāvoklī, Deņilka pats to brāļa sievu esot pabakstījis. I shit you not. Viņiem tā interesanti - sieva mīlot viņus abus. Kamēr brālis skatās TV, sieva Deņilku masējot vannā.
Lēnām jau tuvojamies Liepājai. Starp citu - Liepājā, tur viena baigi krutā baznīca esot, ja gribam, viņš aizvedīs mūs, parādīs, tad aizvedīs uz centru. 
Pie Liepājas ceļu remontdarbi - jāgaida pie luksafora. Pie katra luksafora Deņilka lieki laiku netērē un iešauj Hektoru.
Kad nonākam vēl tuvāk Deņilka laikam sapratis, ka esam borderline debīli, un tādā patronizējošā tonī prasa - "Vai tad zināt, kas tie tādi?". Mēs ar Jāni saskatamies, un Jānis nedroši atbild "vēja ģeneratori?". "Ahā!" Deņilka izskatās nedaudz pārsteigts par mūsu erudīciju, taču nepadodas - "bet vai zini ko viņi dara?", uz ko Jānis atbild "ražo elektrību?" un šķiet, ka IQ testu esam izturējuši. Uzzinām nedaudz par to, ka pie Liepājas esot 5000 tādu ģeneratoru, kas apgādā visu Liepāju, kā arī Karostā esot ārkārtīgi skaista baznīca, kas mums obligāti jāredz.
Tā kā esam jau tuvu, Deņilka prasa kur mūs izlaist - mēs atbildam ka labāk centrā, vai paceļam uz centru. Pēc ~7min es skatos pa logu un redzu aptuveni 1 urlu uz 10m^2 un saprotu, ka esam Karostā. Aizbrauksim apskatīt Deņilkas krodziņu, kurā viņš esot DJ, un tur tikai Liepājas lielākie bandīti iet. Es gan nezinu kāpēc, jo es it kā gribēju uz centru braukt.
Piestājam pie krodziņa un Jānis sāk noņemt drošības jostu, pilnībā ignorējot manu "WTF ČALI MĒS NEEJAM TUR DZERT" skatienu, kas urbjas viņa pakausī, taču viss kārtībā, jo pie krodziņa ir apstājušies menti (Deņilkas labākie draugi), no kuriem viņš pēkšņi ir bezjēgā samīzies. Ātri esot jāsazvana kāds un jāuzzin ko viņi tur dara. Jānim ir beigusies baterija, bet man nav kredīta, tāpēc ir jābrauc uz dzīvokli. Mums neesot jāsatraucas, viss normāli, saka cilvēks manāmā pālī, kas samīzies stūrē uz māju.
Mēs klusējam.
Iebraucam kaut kādā daudzstāveņu rajonā un Deņilka ieskrien kāpņutelpā. Pēc 7min izskrien manāmi satraukts, ka viņa dāma nav mājās. Tad atcerās, ka viņa dzīvo nākamajā kāpņutelpā un pabrauc uz priekšu. Tur gaidām vēl savas minūtes 10, kad Deņilka nonāk lejā un nu jau ir konkrētā vafelē. Saka meiča tūliņ nāks, un mēs visi brauksim ekskursijā ar viņa čomu, kurš arī ir nonācis. Tas labs puika, tikko no cietuma iznācis. Uz cilvēkiem, kas tikko iznākuši no cietuma viņš pārsvarā atsaucās ar tādu pašu balss intonāciju, kā es uz cilvēkiem, kas šo 7dien bija Kaņepē. Mēs esam biški nesapratnē, bet es strauji pasaku, āāāāā bet man te ir liela soma, mēs te visi nesalīdīsim, varbūt mūs var izsēdināt centrā un tad viņi var braukt kur grib. Deņilka saka ok, bet uz centru nebrauks, jo samīzies pālī braukt gar mentiem, kas viņu nekad netur. Aizved mūsu līdz autobusa pieturai - pēdējais uz centru aizgājis pirms 10minūtēm -___-.
Braucam atpakaļ, saka lai nestresojam, džāra tuliņ atnāks un aizvedīs uz centru. Prasam vai varam te kāpt ārā no mašīnas un pīpēt un saņemam atbildi jā. Izkāpjam - paiet 3 minūtes, kad kāds sāk mūsu virzienā bļaut "EU URLA!". Klusām iekāpjam atpakaļ mašīnā, un gaidot Deņilku rēķinām cik maza iespēja, ka mēs šovakar konkrēti neatrausimies pa muti un plānojam, ka mēs, iespējams, varētu vienkārši tagad aiziet, ielīst krūmos kaut kur un gaidīt saullēktu. Varbūt neizklausās baigi nedroši, bet šinī brīdī es esmu jau konkrēti sabijies un pārsvīdis.
Pēc laika ierodas Deņilka, knapi turas kājās un līdzi meiča. Meiča paldies dievam ir skaidrā - prasa kru girbam - sakam, ka pilnīgi pohuj, vienkārši uz centru. Ok braucam BETNĒ , Deņilka iesaucas "EU PAG PAG! Janka nenormāli to baznīcu gribēja redzēt." un jā - mēs braucam skatīties baznīcu... 
Aizbraucam- ir kkas ap 01:00 naktī. Ja neesi speciālists, varu pateikt, ka ir tumšs. Bet mums ir pofig, mēs sakām "ōōōo'tik smuka" un pat izkāpjam no mašīnas lai labāk apskatītu. Iekāpjam atpakaļ un pretēji manām ekspektācijām pēc minūtēm 7 jau esam Liepājas centrā. Braucot garām Fontaine mūs brīdina - tur labāk neejiet, tur ļoti bīstami. Kad izkāpjam, Deņilka vēl izkāpj kārtīgi atvadīties no Jāņa, jo viņi tagad laikam ir labāki draugi kā mēs, un mēs taisnā ceļā duram uz Fontaine.
FAK JĀ plūst cauri manam ķermenim, un es nespēju noticēt, ka man no laimes neasiņo deguns.