Es domāju, ka varbūt būtu gudri šeit ierakstīt, ka vēl neesmu miris.
Kaut kā nu tā ir sanācis, ka pēdējā ilgākā laikā, man ir bijušas nedaudz citas prioritātes dzīvē, un lielākoties es savu brīvo laiku pavadu citās nodarbēs, līdz ar to visa šī dienasgrāmatas padarīšana palēnām mirst. Es gribētu teikt, ka tā nav, un, ka tagad, pēc bakalaura dabūšanas, es sākšu rakstīt aktīvāk, bet es neesmu 100% pārliecināts, ka tā nebūtu plika diršana, lai mierinātu savu radošo un dokumentēšanas gariņu sevī.
Pa lielam tas, kas pēdējā laikā ar mani ir noticis galvenokār ir tas, ka es esmu piebeidzis augstskolu ar brīnumdaiļu "10" bakalaura atzīmei atvēlētajā vietā, dabūjis darbu un nedaudz apvēlies. Es domāju, ka katram ir skaidrs, ka, ja 9h dienā tru strādā akmeņlauztuvēs zem Gintas dzelzs dūres un pārējā laikā stum sejā dažnedažādus buržuju ēdienus, un mācies tādu dzērienu nosaukumus kā "bole", sevišķi daudz laika rakstīšanai neatliek. Bet varbūt es vienkārši esmu slinks.
Šo es galvenokārt rakstu tāpēc, ka man kaut kā pašlaik ir skaistas brīvdienas, un man ir aizdomas, ka es piedzēries sasolīju Skudrucim nerakstīt garlaicīgas dienasgrāmatas, kurās Amerikas vēsture pielīdzināta Latvijai, kuras lasīšana visdrīzāk šķiet garlaicīga pat cilvēkiem, kuri brīvajā laikā domā, kā uzrakstīt "boobs" ar kalkulatoru.
Pirms pāris dienām naktī pēc Andrejsalas Jāņu ielīgošanas mani veda mājās, un es nejauši sāku stāstīt par maniem piedzīvojumiem ar dubulto hotdogu. Kad es vēl dzīvoju Blaumaņa ielā, pa Čakeni soļojot uz mājām bieži nācās iet garām kaut kādai dīvaina paskata spēļu zālei, kuras priekštelpā ir savāda kafejnīca, un uz durvīm lepni karājas A4 izprintēta lapa, ka šajā iestādē iespējams iegādāties dubulto hotdogu. Ilgi man tas nelika mieru, un mēs ar IVaru spriedelējām - kā tieši izskatās dubultais hotdogs - vai tā ir maize, kur vienā caurumā iebāztas divas desas, vai maize ar diviem caurumiem. Jo ja atbilde būtu otrā, tad tas ir kaut kas, ko es gribu savā mutē. Tajā pat laikā tas iestādījums izskatījās tā, ka tur ieejot, labākajā gadījumā es pēkšņi attopos 35 gadu vecumā tumšā spēļu zālē metot latu speļu automātā un raujot kloķi, cerot, ka uzgriezīsies trīs citroni. Es pieņemu, ka tā kafejnīca tur ir priekš tieši tādiem cilvēkiem, kam sievām nav laika, un vēderu tad nākas mielot ar to, kas tur ir piedāvājumā. Pēc kāda ilgāka laika es biju piedzēries un meklējot ēdienu kaut kā tur tomēr ieklīdu. Domāju, ka būs forši, bet viss ko man pateica, ir, ka dubulto hotdogu nav, un ir tikai parastais. Varu teikt uzreiz, ka, ja tu mani mēģini kaut kur ievilināt ar parastu hotdogu... labi, iespēja ir diezgan liela, bet izliksimies, ka ir minimāla. Tā nu es par šo pasākumu aizmirsu uz vairākiem mēnešiem.
Pirms pāris dienām braucot mājās atkal pamanot un pastāstot par šo iestādi, Brey sāka stāstīt zilus brīnumus, ka tieši tādus maģiskus hotdogus ar diviem caurumiem viņa esot redzējusi Statoilā. It kā izklausās neticami, bet tā kā viņa bija vienīgā, kas mašīnā bija skaidrā, es pieņēmu par gudru ticēt.
Man ir kaut kāda tāda problēma, ka, ja es kaut ko ieņemu savā galvā, tad tas no galvas ārā neiet, un lielākajā daļā gadījumu man tas ir arī jāizdara, jo savādāk nav miera.
Piemērs, par kuru šeit, šķiet, raks'tijis neesmu neko ir Čizo istaba. Kaut kad sen ar Skudruci izdomājām, ka varētu Čizo dzīvoklī samainīt viņas un Gata mēbeles istabās vietām. Tas nepameta galvu tik ilgi, līdz Čizo aizbrauca uz štatiem, un ja tā nav zīme, tad arī stigmata, kas man nesen parādījās uz rokām, paņemot rokās Bībeli, arī nav. (pēdējo daļu es tikko izdomāju, bet vispār, ja tu nemāki noteikt, kad es meloju un kad nē, tava dzīve noteikti ir interesantāka kā Ivaram). Rūpīgi pārdomājot šito padarīšanu izlēmām, ka mēs esam pārāk slinki, lai nestu Gata neiespējamo skapi uz otru istabu un kaut kā nejauši tapa cits plāns. Darba laikā sazvanījos ar "Latvijas Avīzi" un tā nu vārdu pa vārdam, un savācot vēl pāris palīgus tapa šis: bilde un bilde. Aptuveni 2 vakari 4 cilvēku darba, un, ja tu domā, ka es par šito nejūtos galīgi lepns, tad tu domā pilnīgi neparehttp://www.blogger.com/img/blank.gifizi. Es vienkārši mīlu darīt muļķības. Ja kāds man par to maksātu, es butu laimīgākais cilvēks pashttp://www.blogger.com/img/blank.gifaulē. Pag. Hmmm. Ja es tā padomāju, tad reizēm man šķiet, ka vispār man jau par kko tādu maksā.
Jebkurā gadījumā tagad atgriežamies pie dubultajiem hotdogiem - protams mēs taisnā ceļā braucam uz tuvāko Statoilu - tur uz stieņiem neviena desa nerullējas un mums saka pārdevēja "ejiet dzert benzīnu, Jūs lohi, es Jums neko nedošu" tikai nedaudz savādākā tekstā. Mēs laižam uz nākamo Statoil - tur pāris desas rullējas, bet pārdevēja saka, ka viņām vēl minūtes 20 jārullējas. Ble. Braucam uz trešo Statoilu, tur situācija tāda pati kā primajā, tikai Skudrucim vēl iemet ar akmeni pa seju. Nu jau ir pienācis brīdis, kad sākotnēji lieliska ideja liekas stulba, un es esmu bēdīgs, jo izskatās, ka Rīgā sameklēt dubulto hotdogu ir grūtāk nekā Svēto Grālu viduslaiku piedzīvojumu meklētājiem, un Skudrucis kkādā brīdī nosauc Sandru par Fortūnu, bet ja viņa ir Fortūna, tad viņa ir sūdīgākā Fortūna kādu manas acis skatījušas.Plinti gan krūmos nemetam un ceram, ka 20min jau ir pagājušas, un mēs braucam atpakaļ uz otro Statoilu. TADĀĀĀĀ desas ir izrullējušās un tad tu vari taisīt kombināciju ar pilnīgi jebko, un no priekiem man līst asaras, un tāpat arī mācītājam, kas ar mums brauca mašīnā. FAK. Es to nedaru speciāli, es vnk kaut ko atceros, un manas smadzenes atmiņu ainās ieliek kaut kādās interesantākas lietas vienkārši tāpēc, lai man būtu smieklīgāk. Es jau, protams, nesūdzos, bet man ir aizdomas, ka labs dokumentētājs šitā nesanāk. Jebkurā gadījumā mūsu mutē konkrēti iet iekšā dubultie hotdogi un es tagad arī ieliktu bildi, ja vien Skudrucis nebūtu lohs un būtu viņu laicīgi man atsūtījis.
Ziniet kas vēl ir lohs? Erlands Celmiņš. NU labi ne obligāti lohs, bet kkad es aizgāju uz mākslas akadēmiju un izkarināju savus zīmējumus skatē, par ko mani iespējams gribēja nogalināt, un tas bija smieklīgi, bet par to es nerakstīšu, kamēr es nebūšu dabujis bildes, kuras ir tikai Erlandam, un viņš man viņas nesūta, pat, ja es sūtu dusmīgus meilus uz info@erlands.com vai kko tādu.
Ziniet kas vēl ir interesanti? Kopš es esmu kļuvis slinks, man vismaz izskatās, ka draugu dienasgrāmatu sadaļās parātās tikai reti ieraksti, kurus es vienkārši nesaprotu, vai kuros Filips klāsta savas pārdomas par studijām. Kas notiek? Visi pārgājuši uz draugiem runā sadaļu? Lūdzu sakiet, ka nē. Es skatos uz runā sadaļu un jūtos kā Hitlers, kas skatās uz ebrejiem. Ja tu domā, ka tā ir laba sajūta, tad tu maldies. Hitlers gan tagad varbūt teiktu savādāk, bet nu viņam arī smieklīgas ūsas bija.
